Administratīvais process tiesā

14.08.2025. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-734/2025

15.05.2025. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-537/2025

30.04.2025. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-491/2025

1. Tiesību normas, kas regulē aizgādņa iecelšanu vai atcelšanu, ir izdotas ar mērķi aizsargāt tās personas tiesiskās intereses, kurai nepieciešama aizgādnība. Persona, pār kuru nodibināma aizgādnība, nav ierobežojama personiskajās nemantiskajās tiesībās, kā arī tiesībās aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses iestādēs un tiesā saistībā ar aizgādņa iecelšanu un atcelšanu. Šīs personas viedokli jāņem vērā aizgādņa iecelšanas jautājumā. Tādējādi visupirms pašai personai, neskatoties uz rīcībspējas ierobežojumu, ir tiesības vērsties tiesā aizgādņa iecelšanas jautājumā, kā arī iebilst pret iecelto aizgādni. 2. Situācijā, kad personai, pār kuru nodibināta aizgādnība, ar vislielāko ticamību ir apgrūtinātas spējas pašai patstāvīgi pieņemt lēmumu par nepieciešamību vērsties tiesā savu tiesību aizsardzībai aizgādņa iecelšanas jautājumā, ir saskatāma citas personas tiesiska interese vērsties tiesā, lai pārbaudītu, vai esošais aizgādnis ir iecelts personas, pār kuru nodibināma aizgādnība, interesēs.

Arī Civillikuma 355.pantā tieši neminētai personai var būt atzīstamas subjektīvās tiesības vērsties tiesā un prasīt tās iecelšanu par aizgādni. Īpaši tā ir gadījumā, ja persona, pār kuru nodibināta aizgādnība, pirms tam izteikusi vēlmi, lai par aizgādni tiktu iecelta cita persona, bet pati patstāvīgi nespēj formulēt savu viedokli par nepieciešamību vērsties tiesā, lai pārbaudītu ieceltā aizgādņa atbilstību pašas interesēm.

Gadījumā, ja personas nodoms ir bijis prasīt labvēlīga administratīvā akta izdošanu arī tiesā, nav nozīmes tam, ka bāriņtiesa lēmumu, ar kuru atzīts, ka personai nav aizgādņa pienākumu pildīšanai nepieciešamo spēju un īpašību, norādījusi kā nepārsūdzamu. No šā lēmuma ir secināms, ka bāriņtiesa pēc būtības ir saskatījusi šķēršļus tam, lai persona kļūtu par aizgādni. Tādējādi šāds lēmums nevar liegt personai tiesības prasīt labvēlīga administratīvā akta izdošanu tālāk tiesā, kur tiesa pārbaudītu, vai patiešām pastāv šādi šķēršļi. Proti, minētais bāriņtiesas lēmums ir apliecinājums, ka persona ir ievērojusi lietas iepriekšējas ārpustiesas izskatīšanas kārtību un tas neliedz personai prasīt labvēlīga administratīvā akta izdošanu tiesā par tās iecelšanu par aizgādni.

Lejupielādēt

18.03.2025. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-472/2025

To, vai ir noticis būtisks cilvēktiesību ierobežojums civildienesta ierēdnim, kas no viena ierēdņa amata ir pārcelts uz citu amatu, tiesa var secināt pēc visu apstākļu noskaidrošanas un izvērtējuma, kas dažkārt var notikt tikai izskatot lietu pēc būtības. Ja cilvēktiesību ierobežojuma būtiskumu tiesa var novērtēt, tikai noskaidrojot un izvērtējot visus lietas apstākļus pēc būtības, tiesas nolēmums lietā atbilstoši Administratīvā procesa likuma 246.panta pirmajai daļai taisāms sprieduma veidā, attiecīgi apmierinot vai noraidot prasījumu. Savukārt tiesvedības izbeigšana šāda veida lietā būtu pieļaujama tikai tādā izņēmuma gadījumā, ja cilvēktiesību ierobežojuma būtiskuma neesība būtu skaidri saskatāma un attiecīgi nebūtu nepieciešama lietas apstākļu noskaidrošana un izvērtēšana pēc būtības. Proti, minētais attiektos uz situācijām, kurās cilvēktiesību būtiska aizskāruma neesība būtu bijusi redzama jau lemjot par pieteikuma pieļaujamību, taču kļūdas pēc tiesvedība lietā ir ierosināta.

Lejupielādēt

10.04.2025. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-452/2025

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likums piešķīris uzraudzības un kontroles institūcijai plašu rīcības brīvību gan likuma subjektiem nosakāmo pienākumu izvēlē, gan soda naudas apmēra noteikšanā, ja konstatēts pamats tās piemērošanai. Institūcijai, īstenojot minēto rīcības brīvību, jāizvērtē virkne apstākļu, kas var ietekmēt piemērojamās soda naudas pamatotību un samērīgumu, kā arī tai ir pienākums pamatot, kā tā nonākusi pie secinājuma par konkrētajā gadījumā piemērojamo soda naudas apmēru. Savukārt tiesai, pārbaudot likuma subjektam piemēroto sodu, jānoskaidro, vai institūcija ir pareizi izmantojusi tai piešķirto rīcības brīvību, jo likums nepiešķir tiesai tiesības pašai noteikt to, kāds būtu piemērotākais sods par privātpersonas pieļautajiem pārkāpumiem.

Lejupielādēt

28.05.2025. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-415/2025

Administratīvajā tiesā var tikt risināts strīds tikai par konkrētām tiesiskajām attiecībām, bet nevis par vispārīgu valsts vai pašvaldības funkcijas neizpildi vai bezdarbību kādas funkcijas pildīšanā. Tiesa var veikt kontroli pār iestādei noteiktas funkcijas neizpildi, ja pastāv konkrētas tiesiskās attiecības starp iestādi un personu un konstatējama tieša un individuāla iestādes darbība vai bezdarbība pret tiesā vērsušos personu. Prasījums, kas ir vērsts uz to, lai panāktu kompleksu un līdz konkrētu tiesisko attiecību līmenim neprecizētu pašvaldības rīcību – Rīgas pilsētas teritorijā padarīt iespējamu elektronisko sakaru kabeļu izbūvēšanu (pārvietošanu) pazemē –, un tādēļ var prasīt dažāda rakstura rīcību un lēmumus daudzos neprecizētos konkrētos gadījumos, ir vispārīgs prasījums par pašvaldības autonomās funkcijas pildīšanu noteiktā jomā un neatbilst nevienam no Administratīvā procesa likuma 184.pantā paredzētajiem pieteikuma priekšmetiem.

Lejupielādēt

30.06.2025. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-412/2025

Lai tiesvedība varētu tikt izbeigta, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 282.panta 7.punktu, pietiek konstatēt to, ka tiesiskais strīds starp personu un iestādi ir izbeidzies un ka tiesas aizsardzība objektīvi vairs nav nepieciešama. Proti, kad pēc būtības tiek panākts tas rezultāts, kuru persona sākotnēji vēlējās, un strīda priekšmets vairs nepastāv. Turklāt nav būtiski konstatēt, ka iestāde ir atzinusi savu iepriekšējās rīcības prettiesiskumu. Administratīvā procesa likuma 282.panta 7.punktā norādītie gadījumi nav izsmeļošs uzskaitījums, bet gan piemērveida gadījumi, kuru mērķis ir ilustrēt situācijas, kurās tiesiskais strīds starp personu un iestādi tiesvedības gaitā objektīvi izbeidzas.

Lejupielādēt

28.02.2025. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-353/2025

1. Datu valsts inspekcijas lēmums, kas pieņemts, izskatot datu subjekta sūdzību par iespējamiem datu aizsardzības pārkāpumiem, sūdzības iesniedzējam ir juridiski saistošs un rada tiesiskas sekas Eiropas Parlamenta un Padomes 2016.gada 27.aprīļa regulas (ES) 2016/679 par fizisko personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ direktīvu 95/46/EK, 78.panta 1.punkta izpratnē. Proti, tas ir administratīvais akts. 2. Pieteikuma priekšmets lietās par Datu valsts inspekcijas lēmumu, ar kuru noraidīta datu subjekta sūdzība, ir labvēlīga administratīvā akta izdošana. 3. Tiesai, izskatot lietu pēc būtības, ir jāveic pilnīga pārsūdzētā lēmuma pārbaude. Proti, tiesai jāpārbauda, vai Datu valsts inspekcija sūdzību ir izskatījusi saprātīgā termiņā, ar visu pienācīgo rūpību un atbilstošā apjomā, tostarp vai inspekcija ir pareizi izmantojusi savu rīcības brīvību piemērotu un nepieciešamu izmeklēšanas līdzekļu un korektīvo pasākumu izvēlē. Pienācīgas rūpības vērtējumam ir jāaptver visi ar datu subjekta sūdzības priekšmetu saistītie būtiskie faktu un tiesību jautājumi. Konstatējot pārkāpumus sūdzības izskatīšanā, tiesai ir jāuzdod Datu valsts inspekcijai atkārtoti izvērtēt datu subjekta sūdzībā norādītos apstākļus, tostarp nepieciešamības gadījumā arī izvēloties piemērotākus līdzekļus šo apstākļu pārbaudei.

Lejupielādēt

31.03.2025. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-342/2025

Administratīvā procesa likuma 253.panta konstrukcija norāda uz pakārtotības attiecībām starp panta pirmo un tālākajām daļām. Proti, tikai tad, ja tiesa nonākusi pie secinājuma par pārsūdzētā administratīvā akta atcelšanu jeb par pamatprasījuma pamatotību, tai ir pamats pievērsties jautājumam par to, vai konkrētajā gadījumā ir nepieciešams lemt par izpildes seku novēršanu un vai atceltā administratīvā akta vietā nepieciešams izdot jaunu administratīvo aktu. Izpildes seku novēršana ir apsverama ikvienā gadījumā, kad pārsūdzētais administratīvais akts ir atceļams, jo Administratīvā procesa likums tiecas pēc iespējas mazināt prettiesiska administratīvā akta radītās negatīvās sekas. Savukārt Administratīvā procesa likuma 253.panta sestā daļa ir piemērojama tikai tad, ja šāda nepieciešamība patiešām objektīvi pastāv, un tiesai minētajā normā paredzētā instrumenta piemērošana ir īpaši jāpamato. Ja lietas dalībnieks uzskata, ka faktiskie apstākļi ir tādi, kas pārsūdzētā lēmuma prettiesiskuma konstatēšanas gadījumā prasa tiesiskās attiecības noregulēt tādējādi, ka atbilstoši Administratīvā procesa likuma 253.panta sestajai daļai tiek izdots jauns administratīvais akts, tam ir jāiesniedz apelācijas sūdzība par pirmās instances tiesas spriedumu daļā, kas pamato jauna nelabvēlīga akta izdošanu, proti, daļā, ar kuru atcelts pārsūdzētais administratīvais akts.

Lejupielādēt

21.01.2025. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-331/2025

Administratīvā procesa likums paredz gan tādas situācijas, kad tiesa, pati pārbaudījusi visus nozīmīgos tiesiskos un faktiskos apstākļus, uzdod iestādei izdot konkrēta satura administratīvo aktu, gan tādas situācijas, kad tiesa ar spriedumu uzdod iestādei izdot administratīvo aktu, nenosakot konkrētu izdodamā administratīvā akta saturu. Gadījumā, ja tiesa, izskatījusi lietu par administratīvā akta izdošanu, ar spriedumu uzdod iestādei izdot konkrēta satura administratīvo aktu, saskaņā ar res judicata principu šāda akta pārsūdzība nav pieļaujama. Savukārt gadījumā, ja, izpildot tiesas spriedumu par administratīvā akta izdošanu, iestādei pašai vēl jāpārbauda kādi apstākļi vai jāizdara kādi apsvērumi attiecībā uz administratīvā akta saturu, šādu administratīvo aktu var pārsūdzēt tiesā, jo tiesas kontrole pār attiecīgo apstākļu vērtējumu un lietderības apsvērumiem vēl nav notikusi.

Lejupielādēt

30.01.2025. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-269/2025

Persona, lūdzot atlīdzināt kaitējumu par tiesas rīcību, tiesai savlaicīgi neizpildot krimināllietā spēkā stājušos tiesas spriedumu, lūdz atlīdzinājumu par kriminālprocesā nodarīto kaitējumu. Šāds personas prasījums izskatāms administratīvā procesa kārtībā saskaņā ar Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 2.panta otro daļu – kā šajā likumā tieši neminēts gadījums.

Lejupielādēt

19.03.2025. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-125/2025

Ar Latvijas Republikas Ministru Padomes 1992.gada 26.marta lēmumu Nr. 104 apstiprinātajā Nolikumā par izdienas pensijām precīzi un izsmeļoši uzskaitītas tās dzelzceļa darbinieku profesijas vai amati, kuri dod tiesības uz izdienas pensiju. Tātad tiesības uz izdienas pensiju personai ir tikai tad, ja tās profesija vai amats ir norādīts minētajā nolikumā. Ceļu meistara un ceļu meistara palīga darba pienākumi un atbildība būtiski atšķiras. Ceļu meistara profesija ir iekļauta minētajā nolikumā, ņemot vērā smagos psiholoģiskos faktorus, kas veicina pastāvīgu stresu darbā un izraisa ātru veselības pasliktināšanos. Savukārt ceļu meistara palīga pienākumi un atbildība ir būtiski atšķirīga, viņš neatrodas tādā stresa stāvoklī kā meistars. Tādējādi darbs ceļu meistara palīga amatā netiek ieskaitīts speciālajā stāžā, kas dod tiesības uz izdienas pensiju. Īslaicīga darba kolēģa aizstāšana (slimība, atvaļinājums, ražošanas nepieciešamība) pati par sevi nepierāda, ka persona ieņem attiecīgo amatu. Lai atzītu, ka persona faktiski ir pildījusi ceļu meistara pienākumus konkrētā periodā un tādējādi konkrētais laika periods ir iekļaujams speciālajā stāžā, ir jābūt pierādījumiem, ka šo laika periodu persona ir aizstājusi ceļu meistaru un pildījusi tā amata pienākumus.

Lejupielādēt

01.04.2025. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-121/2025

Procesa dalībnieka argumentu analīze un tās atspoguļošana tiesas spriedumā nodrošina procesa dalībnieka tiesības uz taisnīgu tiesu, kas ietver arī tiesības būt uzklausītam. Iepretim procesa dalībnieku tiesībām sniegt paskaidrojumus, izvirzīt argumentus un iebildumus ir tiesas pienākums ņemt vērā un atbildēt uz procesa dalībnieku teikto. Tiesai nav pienākuma sniegt detalizētu atbildi uz katru procesa dalībnieku argumentu, jo tiesai jāatbild tikai uz tādiem argumentiem, kas attiecas uz lietu un ir nozīmīgi. Tomēr tiesai jāapsver visi procesa dalībnieku argumenti, jo tikai procesa dalībnieku argumentu apsvēršanas rezultātā var nonākt pie secinājuma par argumenta būtiskumu un attiecināmību uz lietu. Tāpēc tiesai, ja tā spriedumā nesniedz atbildi uz kādu procesa dalībnieka argumentu, jānorāda atbilstošs iemesls. Ja tiesa argumentu atzīst par nebūtisku, tiesai tas jāpamato.

Lejupielādēt

19.06.2025. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-49/2025

Lejupielādēt

18.07.2025. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-45/2025

Ja iestāde pieņēmusi lēmumu par plānoto faktisko rīcību (datu labošanu reģistrā), kas nav veikta, pieteikuma priekšmets tiesā ir aizliegums veikt ar iestādes lēmumu plānoto faktisko rīcību.

Lejupielādēt

14.04.2025. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-44/2025

Lejupielādēt

16.06.2025. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-34/2025

Administratīvajai tiesai vispārīgi nav kompetences vērtēt administratīvā pārkāpuma lietvedībā pieņemta lēmuma vai darbības tiesiskumu. Izskatot prasījumu par administratīvā pārkāpuma lietā nodarīta kaitējuma atlīdzinājumu, tiesas kompetencē ir novērtēt konkrētā gadījuma apstākļus un lemt par atbilstošu atlīdzinājumu. Tieši privātpersonai ir pienākums pamatot prasītā atlīdzinājuma apmēru un norādīt, kā izpaudies tās nemantisko tiesību un ar likumu aizsargāto interešu aizskārums.

Lejupielādēt

21.07.2025. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. 5-7/1/2025

Lietas par Eiropas Savienības pilsoņa iekļaušanu to personu sarakstā, kurām ieceļošana Latvijā ir aizliegta, atbilstoši Imigrācijas likuma 61. panta sestajai daļai, izskata Administratīvā apgabaltiesa, jo likumam hierarhiski ir augstāks juridiskais spēks iepretim Ministru kabineta (šajā gadījumā Ministru kabineta 2011. gada 30. augusta noteikumu Nr. 675 „Kārtība, kādā Savienības pilsoņi un viņu ģimenes locekļi ieceļo un uzturas Latvijas Republikā” 69.punkts) noteikumiem.

Lejupielādēt

14.03.2025. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-7/2025

1. Lai tiesa varētu atzīt tiesību subjekta tiesības būt par koplīguma pusi, tai ex officio ir jāpārbauda, vai subjekts atbilst starptautiskajās (un kopsakarā arī nacionālajās) tiesībās noteiktajiem kritērijiem. 2. Tiesai ir jāpārbauda un jāpamato subjekta tiesības būt par strādājošo pilnvarotu pārstāvi. Šādā situācijā tiesai ir arī jāpārbauda un jāpamato, kāpēc koplīgums konkrētajā gadījumā slēdzams tieši ar strādājošo pilnvarotiem pārstāvjiem, turklāt ir jāvērtē, vai konkrētais tiesību subjekts vispār ir uzskatāms par strādājošo pilnvarotu pārstāvi saskaņā ar starptautiskajām un nacionālajām tiesībām. Pienākums respektēt ratificētās Starptautiskās darba organizācijas konvencijas, tostarp prasība aizsargāt arodbiedrību lomu, primāri gulstas uz valsti un līdz ar to attiecas kā uz likumdevēju, tā arī uz tiesu varas institūcijām. 3. Saskaņā ar Arodbiedrību likuma 9.pantu Latvijā arodbiedrības ir reģistrējamas, norādot to darbības jomu (arodbiedrība) un tiesisko formu (arodbiedrība, arodbiedrības patstāvīga vienība, arodbiedrību apvienība), tomēr Starptautiskās darba organizācijas konvencijas Nr. 98 „Konvencija par tiesībām uz apvienošanos organizācijās un kolektīvo līgumu slēgšanu” 2.pants aizsargā strādājošo un darba devēju pārstāvības organizāciju tiesības uz kolektīvajām sarunām neatkarīgi no tā, vai šīs organizācijas ir reģistrētas. Starptautiskās darba organizācijas konvencijas nav piemērojamas formāli, un izņēmuma gadījumā, ņemot vērā lietas faktiskos apstākļus, biedrība var tikt pielīdzināta arodbiedrībai, lai nodrošinātu strādājošo tiesības uz brīvām kolektīvajām sarunām. Nacionālā regulējuma specifika nevar būt pamats starptautisko saistību nepildīšanai un Latvijas Republikas Satversmes 108.pantā paredzēto tiesību ierobežošanai.

Lejupielādēt

06.03.2025. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-3/2025

Tiesas secinājums par apstākļu juridisko novērtējumu administratīvā pārkāpuma lietā ar tiem pašiem lietas dalībniekiem par konkrētiem faktiskajiem apstākļiem, uz kuru pamata Valsts ieņēmumu dienests pieņēmis administratīvajā lietā pārsūdzēto lēmumu, proti, vai ir pieļauts muitas regulējuma pārkāpumu, izlaižot preces no brīvās zonas, ir saistošs administratīvā procesa tiesvedībā.

Lejupielādēt

13.12.2024. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-867/2024

1. Lietas par atlīdzības izmaksu no Ārstniecības riska fonda ir cieši saistītas ar Latvijas Republikas Satversmē garantētu cilvēktiesību īstenošanu. Tāpēc, ja Pacientu tiesību likuma 16.panta piektajā daļā noteiktā termiņa nokavējums atlīdzības prasījuma iesniegšanai nav saistīts ar pašas personas rīcību, personai nedrīkst liegt tiesības uz atbilstošu atlīdzinājumu. 2. Lai ievērotu un efektīvi nodrošinātu Pacientu tiesību likuma 16.panta pirmajā daļā paredzētās tiesības, gadījumos, kad atklājas jauna informācija, kas liecina par nepieciešamību paplašināt vērtējamo ārstēšanas periodu un kuras konstatēšanai bijušas nepieciešamas padziļinātas profesionālas zināšanas medicīnā, ārpustiesas izskatīšanas kārtības neievērošana nav šķērslis pieteikuma papildinājumu pieņemšanai. Tiesai ir tiesības un pienākums pašai, paplašinot vērtējamo ārstēšanas periodu, pēc būtības rast efektīvu risinājumu iespējamā pārkāpuma izvērtēšanai tā patiesajā apmērā, nepieciešamības gadījumā prasot arī iestādes aktīvu līdzdarbību faktisko apstākļu novērtēšanā atbilstoši jauniegūtajai informācijai.

Lejupielādēt

13.12.2024. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-861/2024

1. Arodslimības konstatēšanas process ietver ne tikai to, ka personai tiek diagnosticēta konkrēta slimība, bet arī to, ka tiek izvērtēti attiecīgās slimības cēloņi – tas, vai šo slimību ir izraisījuši darba vides faktori. Šis process ir nesaraujami saistīts ar darba aizsardzības jomu un mērķi nodrošināt nodarbinātajiem sociālo aizsardzību. Tādējādi arodslimības konstatēšanas vajadzībām veikts izvērtējums, vai konkrēta slimība ir radusies darba vides faktoru dēļ, pats par sevi nav privāttiesiska ārstniecība, bet gan vērtējums, kas nepieciešams un paredzēts, lai veicinātu nodarbināto veselības aizsardzību un sociālo aizsardzību arodslimības gadījumā. Ministru kabinets šo vērtējumu ir pakļāvis Veselības inspekcijas un secīgi – administratīvās tiesas kontrolei. 2. Ministru kabineta 2006.gada 6.novembra noteikumu Nr. 908 „Arodslimību izmeklēšanas un uzskaites kārtība” 12. un 22.punktā paredzētais ārstu komisijas lēmums (atzinums) ir administratīvais akts, ar kuru tiek saistoši konstatēts tas, vai personai diagnosticēta slimība ir atzīstama par arodslimību. Šāda lēmuma adresātam ir tiesības to apstrīdēt un pārsūdzēt. Tādējādi, lai arī minēto noteikumu 23.punkta tekstā ir runāts par apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas tiesībām attiecībā uz ārstu komisijas lēmuma pieņemšanas procesu, būtībā lēmuma adresātam ir tiesības apstrīdēt/pārsūdzēt arī pašu lēmumu. Pretējā gadījumā nebūtu iespējams nodrošināt efektīvu personas tiesību arodslimību gadījumā aizsardzību. Savukārt arodslimību ārsta slēdziens, ciktāl tas attiecas uz jautājumu par personai diagnosticētas slimības iespējamu atzīšanu par arodslimību (minēto noteikumu Nr. 908 10.punkts), ir vērtējams kā arodslimības konstatēšanas procesā izdots starplēmums. Ja šis slēdziens liedz personai saņemt labvēlīgu administratīvo aktu par arodslimības konstatēšanu, tas ir vērtējams kā starplēmums ar būtisku ietekmi. Tādējādi arī uz šāda lēmuma kontroli ir attiecināms no minēto noteikumu Nr. 908 6. un 23.punkta izrietošais mehānisms, kas paredz apstrīdēšanas iespēju Veselības inspekcijā un secīgu vēršanos tiesā.

Lejupielādēt

15.10.2024. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-839/2024

1. Valsts atbalsta piešķiršana, pat, ja tā ietvaros tiek vērtēta pretendenta atbilstība privāttiesībām raksturīgiem kritērijiem, ir publiski tiesisks process. 2. AS ,,Attīstības finanšu institūcija Altum” ir deleģēta publiska funkcija – valsts atbalsta piešķiršana. Ievērojot, ka valsts atbalsts tiek sniegts no publiskiem resursiem, AS ,,Attīstības finanšu institūcija Altum” darbību saistībā ar valsts atbalsta piešķiršanu nevar salīdzināt ar vienkāršu civiltiesisku finanšu instrumentu piedāvāšanu pilnīgi privāttiesiskās attiecībās. 3. Komersants nevar paļauties uz to, ka tas saņems valsts atbalstu, pat ja komersants un tā projekts atbildīs atlases formālajiem kritērijiem. Tomēr komersantam jāvar paļauties, ka tā pieteikums atbalsta programmai tiks atbilstoši un tiesiski izvērtēts. Lai pārbaudītu, vai valsts pārvaldes uzdevums – valsts atbalsta piešķiršana – tiek pildīts tiesiski, persona lēmumu par pieteikuma noraidīšanu var pārsūdzēt administratīvajā tiesā.

Lejupielādēt

20.09.2024. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-833/2024

1. Ar Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 11.panta (Uzturlīdzekļu saņemšana administratīvā procesa ietvaros) kārtībā pieņemtu lēmumu ne tikai tiek nolemts izmaksāt uzturlīdzekļus bērna uzturam, bet arī konkrētam vecākam tiek noteikts parādnieka statuss un attiecīgi arī pienākums atmaksāt fondam izmaksāto uzturlīdzekļu summu ar likumiskajiem procentiem. Tas nozīmē, ka šādam Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijas lēmumam ir divējāda iedarbība: no vienas puses, vienam vecākam (iesniedzējam) tiek piešķirtas tiesības saņemt uzturlīdzekļu maksājumus no fonda, bet, no otras puses, otram vecākam tiek noteikts parādnieka statuss un uzlikts pienākums atmaksāt fondam iesniedzējam izmaksātos uzturlīdzekļus. Attiecīgi ar šādu lēmumu noteikts parādnieka statuss starp Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrāciju un konkrēto personu rada publiski tiesiskas attiecības. 2. Jautājums par to, vai personai attiecībās ar Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrāciju saglabājams parādnieka statuss (un ar to saistītais pienākums atmaksāt fondam otram vecākam izmaksātos uzturlīdzekļus) situācijā, kad ar tiesas spriedumu civillietā konstatēts, ka konkrētā persona tomēr nav bērna vecāks un ieraksts bērna dzimšanas reģistrā par attiecīgo personu kā bērna vecāku atzīts par spēkā neesošu no tā izdarīšanas dienas (proti, atzīts, ka konkrētajai personai vispār nebūtu jārūpējas par bērna uzturu), ir pakļauts izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā. Šāda strīda risināšanai ir iespējams izmantot administratīvā procesa uzsākšanas no jauna institūtu.

Lejupielādēt

17.09.2024. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-795/2024

Sociālais dienests ar lēmumu piešķir personai tiesības uz asistenta/pavadoņa pakalpojuma saņemšanu, tomēr ar minēto iestādes iesaiste pakalpojuma saņemšanas nodrošināšanā nebeidzas – sociālais dienests slēdz trīspusējo līgumu par asistenta/pavadoņa pakalpojumu sniegšanu, un šādā veidā ne tikai nodrošina pakalpojuma sniegšanu, bet arī atbilstoši līgumā noteiktajiem pakalpojuma sniedzēja pienākumiem turpina aktīvi pārraudzīt atbalsta pasākuma īstenošanu. Šāda trīspusēja līguma priekšmets ir vērsts uz publiskas funkcijas īstenošanu, kas ir pamats to vērtēt kā publisko tiesību līgumu. Līdz ar to, ja pakalpojuma sniedzējs uzskata, ka sociālais dienests nepilda līgumsaistības – nepamatoti nav samaksājis par sniegto pakalpojumu –, pieteikuma priekšmets tiesā ir publisko tiesību līguma izpildes pareizība atbilstoši Administratīvā procesa likuma 184.panta pirmās daļas 4.punktam.

Lejupielādēt

03.07.2024. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-719/2024

Jautājums par administratīvā procesa iestādē dalībnieka tiesību pārņemšanu, kas ir procesuāls lēmums, tiesā tiek izskatīts sūdzības kārtībā. Proti, tiesā tiek iesniegta sūdzība, nevis pieteikums, kā arī attiecīgā sūdzība tiek izskatīta vienā tiesu instancē rakstveida procesā, pieņemot tiesas lēmumu. Blakus sūdzību var iesniegt tikai tad, ja Administratīvā procesa likumā tas tieši ir noteikts. Administratīvā procesa likums neparedz tiesības iesniegt blakus sūdzību par tiesas lēmumu, ar kuru likuma 33.panta kārtībā izskatīta sūdzība par administratīvā procesa iestādē dalībnieka tiesību pārņemšanu. Tā kā lēmums par atteikšanos aizstāt procesa iestādē dalībnieku ar viņa tiesību pārņēmēju nav pārsūdzams, tad arī nav pārsūdzams lēmums par atteikšanos pieņemt izskatīšanā šādu sūdzību pat, ja tas pēc analoģijas tiek pamatots ar Administratīvā procesa likuma 191.panta pirmās daļas 1.punktu.

Lejupielādēt

20.12.2024. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-700/2024

Negodīgas komercprakses aizlieguma likums nepiešķir administratīvajai tiesai tiesības pašai noteikt to, kāds būtu piemērotākais sods par privātpersonas pieļautajiem pārkāpumiem. Tāpēc, pārbaudot Patērētāju tiesību aizsardzības centra lēmumu, ar kuru privātpersonai noteikts sods par minētā likuma pārkāpumiem, tiesai jāpārliecinās par to, vai lēmuma pamatojums attaisno personai piemēroto sodu un vai lēmums atbilst tiesību normu prasībām. Minētais attiecīgi nozīmē, ka arī gadījumā, ja centrs privātpersonai par vairākiem pārkāpumiem ir noteicis vienu sodu, taču tiesvedības gaitā viens pārkāpums ir izslēgts no konstatēto pārkāpumu loka, tiesai ir jāvērtē no pārsūdzētā lēmuma izrietošie soda noteikšanas apsvērumi un tiesa nevar pati iestāties centra vietā un lemt par to, kāda apmēra sods privātpersonai ir piemērojams šādā situācijā.

Lejupielādēt

03.07.2024. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-677/2024

Tiesiskais regulējums skaidri noteic, ka tieši Veselības inspekcija, nevis Veselības ministrija ir kompetentā iestāde, kas izskata sūdzības par ārstniecības procesā pieļautajiem pārkāpumiem. Savukārt administratīvās tiesas kompetencē ietilpst vienīgi kontrolēt Veselības inspekcijas rīcību, sniedzot atbildes uz personu sūdzībām. Administratīvās tiesas kompetencē nav kontrolēt ārstniecības procesa kvalitāti pēc būtības vai uzlikt iestādei pienākumu uzsākt administratīvā pārkāpuma lietvedību saistībā ar personas sūdzībā norādītajiem apstākļiem.

Lejupielādēt

02.07.2024. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-676/2024

No Civillikuma un Bāriņtiesu likuma normām izriet, ka likumdevējs kompetenci noteikt mantojuma aizgādnim pienākošos atlīdzību par viņa pienākumu pildīšanu ir paredzējis bāriņtiesai. Ja bāriņtiesas noteiktā atlīdzība mantojuma aizgādnim nepārsniedz 426 euro, bāriņtiesas lēmumam par atlīdzības noteikšanu ir galīga noregulējuma raksturs, un tas ir pārsūdzams Administratīvajā rajona tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.

Lejupielādēt

30.10.2024. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-595/2024

Tiesas kļūda nedrīkst radīt tādu situāciju, ka personai tiek liegta iespēja pieprasīt atlīdzinājumu par zaudējumiem, kas tai varētu būt nodarīti ar iestādes rīcību. Šāda situācija tiesiskā valstī nav pieļaujama un rada nepieciešamību rast taisnīgu un pēc iespējas efektīvu risinājumu. Pretējā gadījumā tiesas rīcības dēļ personai tiek liegtas likumā garantētās tiesības vērsties tiesā ar prasījumu atlīdzināt iestādes rīcības rezultātā nodarītos zaudējumus.

Lejupielādēt

29.11.2024. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-581/2024

Gadījumā, ja tiesā ir izšķirams strīds par tādas iestādes rīcībā esošas informācijas izsniegšanu, kas potenciāli satur komercnoslēpumu, tiesai ir jānoskaidro paša komersanta viedoklis šajā jautājumā. Tas darāms, pieaicinot komersantu lietā trešās personas statusā, dodot tam iespēju piedalīties šajā procesā un izteikties par pieprasītās informācijas tiesisko dabu un ietekmi uz komersanta komerciālajām interesēm, ja tā tiktu izsniegta informācijas pieprasītājam. Tas, ka komersanta viedoklis tiesai nav saistošs un komercnoslēpuma izsniegšana vispārīgi nav izslēgta, ja informācijas pieprasītāja pamatotai interesei konkrētos apstākļos dodama priekšroka iepretim komersanta interesei, nemaina to, ka komersantam ir dodama iespēja piedalīties procesā. Tiesa atbilstoši minētajai kārtībai var nerīkoties un komersanta viedokli nenoskaidrot vienīgi tad, ja ir acīmredzams, ka pieprasītā informācija pretēji iestādes apgalvotajam komercnoslēpumu tomēr nesatur.

Lejupielādēt

07.11.2024. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-525/2024

Studenti ir valstij īpaši pakļautās personas (studiju laikā nonāk valsts pakļautībā). Tas attiecas arī uz gadījumiem, kad augstskola, kas nav valsts dibināta un nav publisko tiesību persona, tomēr īsteno valsts akreditētu studiju programmu Goda un cieņas kā privāto tiesību jomā ietilpstošu tiesību raksturs pats par sevi neizslēdz to, ka šādu tiesību iespējamais aizskārums pārbaudāms administratīvā procesa kārtībā. Tomēr arī rīcība pret studentu, kā augstskolai īpaši pakļauto personu, ir tiesā pārbaudāma faktiskā rīcība tikai tad, ja tā būtiski ierobežo iestādei īpaši pakļautas personas cilvēktiesības. Ikdienas dzīvē diemžēl nevar izvairīties no tādas savstarpējas komunikācijas, kas nav ideāla, reizēm kādu vārdu vai frāzi var teikt un uztvert asāk, reizēm komunikācijā var parādīties negatīva emocionāla attieksme. Taču tas nenozīmē, ka katrs asāks vārds radītu pamatu vērsties ar kaitējuma atlīdzinājuma prasījumu tiesā. Lai runātu par tiesā aizstāvamu tiesību aizskārumu, būtu jāspēj norādīt uz tā nopietno raksturu; īpaši pakļauto personu gadījumā būtu jāspēj pamatot, ka komunikācija ir sasniegusi līmeni, kas būtiski ierobežo cilvēktiesības. Pretējā gadījumā ikdienas komunikācija cilvēku starpā kļūtu par nemitīgu tiesāšanās priekšmetu un neveicinātu kopīgu sadzīvošanu vienā sabiedrībā, kas, lai arī vienmēr nav ideāla, ir cilvēkiem nepieciešama.

Lejupielādēt

19.03.2024. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-499/2024

Jānošķir gadījumi, kuros personas iebildumi ir vērsti pret to, kādā kvalitātē attiecīgā publiski tiesiskā funkcija tiek pildīta, no gadījumiem, kuros pašvaldība tās publiski tiesiskās funkcijas īstenošanu vispār nav nodrošinājusi. Ja pašvaldība nepilda tai nodoto autonomu funkciju vai pilda to tik sliktā kvalitātē, ka faktisko to nevar atzīt par izpildītu, personai, kuras tiesības vai tiesiskās intereses šī pašvaldības bezdarbība skar, ir pieteikuma tiesības.

Lejupielādēt

28.03.2024. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-486/2024

Administratīvā procesa likuma 278.panta 7.punkta – pieteikums atstājams bez izskatīšanas, ja pieteicējs lietā, kas izskatāma rakstveida procesā, atkārtoti neatbild uz tiesas pieprasījumiem – mērķis ir efektivizēt administratīvo lietu iztiesāšanu un disciplinēt procesa dalībniekus jeb motivēt tos atbildīgi pildīt savus no likuma izrietošos pienākumus. Tādējādi ikvienai personai, kura vēršas tiesā, ir jāapzinās, ka tai kā procesa dalībniekam tiesvedības gaitā ir godprātīgi jāpilda savi procesuālie pienākumi, un jārēķinās, ka pienākumu atkārtotas neizpildes gadījumā tiesa pieteikumu atstās bez izskatīšanas. Godprātīga pienākumu izpilde prasa, lai procesa dalībnieks respektē tiesas lēmumu attiecībā uz laiku, kad ir plānota lietas izskatīšana, un no savas puses pieliek visas pūles, lai tā pienākumi būtu izpildīti noteiktajos termiņos. Procesa dalībnieka pienākums ir arī pielikt visas pūles, lai laikus atbildētu uz tiesas pieprasījumiem.

Lejupielādēt

18.03.2024. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-411/2024

Ārējā normatīvajā aktā nav noteikta augstāka iestāde Rīgas valstspilsētas pašvaldības Personu dzīvesvietas reģistrācijas komisijas lēmuma, ar kuru anulētas ziņas par personas deklarēto dzīvesvietu, apstrīdēšanai. Tāpēc šāds lēmums ir pārsūdzams tiesā.

Lejupielādēt

07.05.2024. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-395/2024

Vispārīgi personas veselības stāvoklis ir ņemams vērā, vērtējot personas iespējas īstenot savas procesuālās tiesības. Taču, lai atzītu, ka personas veselības stāvoklis ir bijis iemesls procesuālā termiņa kavējumam, ir nepieciešams konstatēt, ka tas faktiski liedza vai lielā mērā apgrūtināja personas spēju veikt attiecīgo procesuālo darbību noteiktajā termiņā. Tāpēc ne katra slimība ir vērtējama kā apstāklis, kas objektīvi liedz procesa dalībniekam izpildīt procesuālās darbības noteiktā termiņā. Tikai personas smaga slimība, ja persona pati nav spējīga izpildīt procesuālās darbības likumā noteiktajā termiņā un nespēj arī savas slimības dēļ pilnvarot kādu citu personu to izdarīt, ir atzīstama par objektīvu iemeslu termiņa kavējumam

Lejupielādēt

28.03.2024. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-373/2024

Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 11.panta piektās daļas 5.punkta izpratnē nav pietiekami ar to, ka attiecīgais bērna vecāks tikai apgalvo, ka bērna uzturēšanā tomēr piedalās – šim apgalvojumam ir jābūt balstītam pierādījumos. Lai arī administratīvā procesa ietvaros par uzturlīdzekļu izmaksāšanu no fonda nav jāizšķir civiltiesiskais strīds par uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu, tomēr ir jākonstatē tas, ka uzturlīdzekļu prasītāja un attiecīgā vecāka starpā esošais strīds ir balstīts konkrētos, vismaz pirmšķietami uz uzturlīdzekļu maksāšanu potenciāli attiecināmos pierādījumos. Tādējādi pierādījumu pārbaude šajās lietās ir nepieciešama tiktāl, lai gūtu pārliecību, ka pastāv pierādījumos balstīts strīds (proti, ka pastāv pirmšķietami pamatotas šaubas par to, vai attiecīgais vecāks tiešām nepilda uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu).

Lejupielādēt

17.04.2024. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-353/2024

Brīdinājums par nodokļu maksātāja saimnieciskās darbības apturēšanu ir starplēmums, kas pats par sevi skar būtiskas nodokļu maksātāja tiesības un tiesiskās intereses, jo brīdinājumā norādīto pārkāpumu nenovēršana acīmredzami noved pie nodokļu maksātāja saimnieciskās darbības apturēšanas, kas attiecīgi nodokļu maksātājam – komersantam – liedz nodarboties ar tā pamatmērķi – veikt saimniecisko darbību peļņas gūšanas nolūkā.

Lejupielādēt

19.01.2024. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-325/2024

Administratīvā procesa likuma 191.panta pirmās daļas 11.punkta jēga ir novērst tāda pieteikuma pieļaujamības atkārtotu vērtēšanu, kas iepriekš jau ir izvērtēta ar spēkā stājušos tiesneša (tiesas) nolēmumu, atzīstot, ka konkrētais pieteikums nav pieļaujams. Līdz ar to šī tiesību norma ir piemērojama tādā gadījumā, ja ir konstatējams, ka persona jau iepriekš ir vērsusies tiesā ar tādu pašu pieteikumu (par to pašu priekšmetu un uz tā paša pamata), un, ja šis pieteikums ar spēkā stājušos nolēmumu jau ir atzīts par nepieļaujamu atbilstoši Administratīvā procesa likuma normām. Konkrētās normas piemērošanai izšķiroši ir visupirms pārliecināties par to, ka konkrētajā gadījumā pieteikums iesniegts par to pašu pieteikuma priekšmetu, par kuru iepriekš iesniegtais – par nepieļaujamu atzītais – pieteikums.

Lejupielādēt

27.12.2024. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-297/2024

Peļņas gūšanas fakts un tās apmērs var būt pamatots gan ar rakstveida pierādījumiem, gan ekspertīzi, un vispārīgi tādi pierādījumi, kas aptver gan finanšu jomas, gan attiecīgā iepirkuma jomas speciālistu atzinumus par neiegūtās peļņas apmēru, ir pieļaujami un attiecināmi. Līdz ar to, ja privātpersona šādus pierādījumus ir iesniegusi, vispārīgi tā ir pildījusi savu pienākumu iesniegt neiegūtās peļņas apmēru pamatojošus pierādījumus. Tiesai ir pienākums tos visus pārbaudīt un novērtēt. Tiesai ir pienākums nodrošināt, lai visiem procesa dalībniekiem būtu iespēja pilnvērtīgi izteikt savus apsvērumus un iebildumus par zaudējumu aprēķinu un to pamatojošiem pierādījumiem un attiecīgi iesniegt savu pozīciju apliecinošus pierādījumus. Gan iesniegto pierādījumu pieļaujamības un attiecināmības, gan to saturiskā izvērtējuma procesā ir sagaidāms, ka tiesa aicina pārējos procesa dalībniekus izteikt savus konkrētus un motivētus apsvērumus un iebildumus. Savukārt privātpersonai ir dodama iespēja šādus iebildumus atspēkot, sniegt savus skaidrojumus par tiem, iesniegt papildu pierādījumus vai lūgt tiesu tādus iegūt. Tādā veidā, uzklausot procesa dalībnieku apsvērumus un iepazīstoties ar to sniegtajām ziņām, tiesa var pilnvērtīgi novērtēt neiegūtās peļņas atlīdzinājuma prasījuma un aprēķina pamatotību un šā novērtējuma procesa laikā savas kompetences ietvaros procesa dalībniekiem uzdot jautājumus un dot norādījumus.

Lejupielādēt

20.02.2024. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-228/2024

Ārstu profesionālās biedrības atzinums, kas sniegts Administratīvā procesa likuma 30.panta trešās daļas kārtībā, var sekmēt lietas apstākļu vispusīgāku noskaidrošanu un lietas pareizāku izskatīšanu. Tas ir institūcijas viedoklis par tiesas uzdotajiem jautājumiem, kas var palīdzēt paraudzīties uz lietas apstākļiem plašākā kontekstā. Var būt arī situācijas, kad tas palīdz tiesai saprast, tieši kādi apstākļi varētu būt nozīmīgi konkrētā strīda izšķiršanai. Tomēr šāds atzinums nevar aizstāt ekspertīzi. Tādēļ gadījumos, kad lietā nozīmīgu faktu noskaidrošanai ir nepieciešamas speciālas zināšanas kādā nozarē, tiesai ir jāapsver ekspertīzes noteikšana.

Lejupielādēt

26.11.2024. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-155/2024

1. Administratīvā procesa likums neliedz pieteicējam pieteikumā un tā papildinājumos izvirzīt tādus argumentus par pārsūdzētajā lēmumā piemērotajām tiesību normām, kas iepriekš nebija izvirzīti apstrīdēšanas iesniegumā iestādei. 2. Lietā piemēroto tiesību normu izvērtēšana ir tiesas pienākums. Tas, vai pastāv šaubas, ka lietā piemērotā norma atbilst augstāka juridiskā spēka normai, tiesai ex officio (pašai) ir jāapsver ik katrā lietā. Kaut arī gadījumā, ja tiesai attiecīgas šaubas nerodas, tas parasti nav īpaši jāatrunā tiesas nolēmumā, tiesai tas vispār ir jāapsver. Ja procesa dalībnieks argumentē, kāpēc, viņa ieskatā, lietā piemērotā tiesību norma neatbilst augstāka juridiskā spēka normai, tiesai nevajadzētu šādu argumentu ignorēt. Lai arī procesa dalībnieka viedoklis par tiesību normas neatbilstību augstāka juridiskā spēka normai nav tiesai saistošs, ja šāds arguments ir izvirzīts, tiesai būtu uz to jāatbild, vismaz izskaidrojot, kāpēc attiecīgais arguments tiesai nerada šaubas par piemērotās tiesību normas atbilstību augstāka juridiskā spēka normām. 3. Ja iestādei ir piešķirta rīcības brīvība noteikt privātpersonai par pieļautajiem pārkāpumiem soda veidu un apmēru, līdz ar šo rīcības brīvību nāk arī pienākums pamatot, kā iestāde nonākusi pie secinājuma par konkrētajā gadījumā piemērojamo soda veidu un mēru. Savukārt tiesai, pārbaudot privātpersonai piemēroto sodu, jānoskaidro, vai iestāde ir pareizi izmantojusi tai piešķirto rīcības brīvību. Likums nepiešķir tiesai tiesības pašai noteikt to, kāds būtu piemērotākais sods par privātpersonas pieļautajiem pārkāpumiem. Līdz ar to, ja iestāde privātpersonai par vairākiem pārkāpumiem noteikusi vienu sodu, viena pārkāpuma izslēgšana no konstatēto pārkāpumu loka vispārīgi rada jautājumu, vai attiecīgi tiesisks ir iestādes noteiktais sods. Tāpēc, pārbaudot iestādes piemērotā soda pamatotību šādā situācijā, būtiski ir pārliecināties, vai un kāda ir bijusi iestādes kļūdaini konstatētā pārkāpuma ietekme uz privātpersonai piemēroto soda veidu un apmēru. Šā jautājuma noskaidrošanai tiesa var ņemt vērā ne tikai tos apsvērumus, kurus iestāde atspoguļojusi administratīvajā aktā, bet arī iestādes tiesas procesa gaitā papildus paskaidroto, ciktāl šie papildu paskaidrojumi nenonāk pretrunā ar administratīvajā aktā norādīto pamatojumu, bet gan izvērstāk izskaidro lēmuma pamatā jau esošos apsvērumus.

Lejupielādēt

05.06.2024. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-136/2024

Vērtējums par faktiskajiem apstākļiem, kuri ietekmē noteikto kaitējuma apmēru, nedrīkstētu aprobežoties tikai ar šo apstākļu uzskaitījumu, bet tam ir jābūt tik plašam, lai atlīdzības pieprasītājam būtu skaidra šā apstākļa nozīme konkrētajā lietā. Tāpat arī ir jāizvērtē tas, vai pacienta atteikumu veikt konkrētu medicīnisko manipulāciju varēja būt objektīvi attaisnots, tostarp ar informācijas trūkumu par konkrētas manipulācijas vai tās neveikšanas sekām. Tiesai objektīvi jānovērtē, vai pacienta situācijā, ņemot vērā viņam sniegtās informācijas apjomu un medicīniski pamatotus apsvērumus, konkrēto pacienta rīcību var uzskatīt par nelīdzestību. Tāpat jāvērtē, ciktāl šāda nelīdzestība varēja ietekmēt kaitējuma rašanos iepretim ārstniecības personu rīcībai.

Lejupielādēt

28.12.2024. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-134/2024

1. Tiesības iepazīties ar lietas materiāliem ir tiesību uz taisnīgu tiesu sastāvdaļa. Tomēr šādas administratīvā procesa dalībnieka tiesības nav absolūtas. Ja tiesa administratīvajā procesā konstatē pamatu un nepieciešamību aizsargāt valsts noslēpumu, tā uz likuma pamata ar motivētu lēmumu var ierobežot procesa dalībnieku tiesības iepazīties ar konkrētiem lietas materiāliem. 2. Arī lietās, kas attiecas uz valsts drošību, jāpastāv noteiktām tiesību aizsardzības garantijām. Tāpēc ikvienā gadījumā jāpārbauda, vai ar ierobežojumu procesa dalībniekam iepazīties ar informāciju, kas ir valsts noslēpums, netiek pārkāptas tiesības uz taisnīgu tiesu. To pārbaudot, nepieciešams izvērtēt visu procesu kopumā, ievērojot arī noteikto ierobežojumu līdzsvarojošos pasākumus. 3. Neviena tiesību norma neierobežo tiesas tiesības pieprasīt iestādei informāciju, kas ir valsts noslēpuma objekts, un iepazīties ar to. Iespēja tiesai pieprasīt un pašai izvērtēt visus nepieciešamos materiālus, lai uz to pamata pārbaudītu pārsūdzētā lēmuma pamatotību un tiesiskumu, ir uzskatāms par svarīgu un nepieciešamu līdzsvarojošu pasākumu personas tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojumam, kam konkrētajā procesā ir jābūt nodrošinātam. Arī tas nodrošina vajadzīgo procesuālo līdzsvaru personas tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojumam, ja tiesa ievērojot ar valsts noslēpuma aizsardzību saistītos ierobežojumus, spriedumā ir atspoguļojusi lietā pārbaudītos jautājumus un savus secinājumus par tiem, cik tas iespējams. 4. Demokrātiskā tiesiskā valstī gadījumā, kad nav nekādu objektīvu apstākļu, kas norādītu uz tiesas neobjektivitāti, nav pieļaujama un nav pieņemama tiesas veikto procesuālo darbību un tādējādi tiesas procesa tiesiskuma apšaubīšana tikai tāpēc, ka tiesa likumā noteiktajā kārtībā ir ierobežojusi procesa dalībnieka piekļuvi lietas materiāliem, jo īpaši apstākļos, kad tiesas rīcību un spriedumu pārbauda augstākas instances tiesa. Līdz ar to tiesai ir piešķirti pietiekami procesuālie instrumenti, lai tiesas procesā līdzsvarotu personām noteikto tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojumu un nodrošinātu pārsūdzētā lēmuma pārbaudi neatkarīgā un objektīvā tiesā, ko prasa Latvijas Republikas Satversmes 92.pants.

Lejupielādēt

14.06.2024. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-131/2024

Tiesai, izskatot strīdu par to, vai konkrēti būvgruži ir atkritumi vai otrreiz izmantojams materiāls (reģenerēti būvniecības atkritumi), ir vispusīgi jāpārbauda lietas apstākļi, tostarp dodot pienācīgas iespējas procesa dalībniekam iesniegt pierādījumus vai nepieciešamības gadījumā iegūstot pierādījumus pašai. Tas, ka reģenerēti varētu būt tikai daļa būvgružu, pats par savi nav iemesls šo jautājumu pienācīgi nenoskaidrot, tostarp skaidrojot, vai reģenerēti būvgruži, ja tādi ir, ir objektīvi nodalīti no citiem būvniecības atkritumiem.

Lejupielādēt

05.06.2024. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-103/2024

Ja nodokļu maksātājs apstrīdēšanas procesa ietvaros nav paudis nodokļu administrācijai savus iebildumus par konkrēto nodokļu revīziju kādā tās daļā un konkrētu summu aprēķinu, bet ar jauniem iebildumiem vēršas vien tiesā, uz minēto ir jālūkojas kā uz lietas iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas kārtības neievērošanu attiecībā uz konkrēto strīdus jautājumu.

Lejupielādēt

05.11.2024. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-88/2024

Tiesa atsevišķos gadījumos var atzīt, ka faktiski kāda tiesību norma lietā ir piemērota, pat ja tā lēmumā nav minēta vai norādīta kļūdaini. Šādā gadījumā būtisks ir pārsūdzētajā lēmumā ietvertais faktu konstatējums un lēmuma pamatojums, kā arī pašas iestādes attieksme pret iespējamu kļūdu, ka lietā faktiski piemērota nevis lēmumā norādītā tiesību norma, bet cita tiesību norma. Ja tiesa konstatē, ka pārsūdzētā lēmuma pamatojums un iestādes argumentācija procesa gaitā varētu norādīt, ka iestāde pēc būtības sākotnējā lēmuma atcelšanai varētu būt piemērojusi Administratīvā procesa likuma 86.pantu, lai gan pārsūdzētajā lēmumā norādīts uz Administratīvā procesa likuma 85.panta otrās daļas 4.punktu, tad tiesai pašai arī jāpārbauda, vai iestāde pēc būtības nav piemērojusi Administratīvā procesa likuma 86.pantu, kas regulē prettiesiska administratīvā akta atcelšanu.

Lejupielādēt

28.06.2024. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-21/2024

Administratīvā procesa likuma 253.panta sestās daļas mērķis nav novērst kļūdas iestādes lēmumā, bet gan nodrošināt, ka situācija nepaliek bez noregulējuma apstākļos, kad tas ir patiesi būtiski. Tāpēc tiesai, balstoties uz racionāliem un saprātīgiem apsvērumiem, jādomā par to, vai turpmākais process dos kādu labumu, un vai šo administratīvo procesu kopumā ir pamats turpināt, proti, vai konkrētajā situācijā ir nepieciešams jauns administratīvais akts.

Lejupielādēt

2023. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-[A]/2023

Eksperta atzinums ir viens no pierādīšanas līdzekļiem, kas palīdz tiesai nonākt pie taisnīga un pareiza lietas iznākuma. Ekspertīze tiek noteikta, ja lietā nozīmīgu faktu noskaidrošanai ir nepieciešamas speciālas zināšanas, kuru tiesai nav. Taču eksperta atzinums nav neatspēkojams. Eksperta atzinumam ir jābūt motivētam un pamatotam. Tam ir jāietver precīzs veikto pētījumu apraksts, to rezultātā izdarītie secinājumi un motivētas atbildes uz tiesas uzdotajiem jautājumiem, proti, argumenti, pamatojoties, uz ko ir sniegtas konkrētās eksperta atbildes. Tiesai ir jāizvērtē un jāsalīdzina visu pierādījumu, arī eksperta atzinumā norādīto atbilžu vai secinājumu, ticamība. Lai būtu iespējams pierādījuma izvērtējums, ir nepieciešams saprast pierādījuma saturu. Proti, eksperta atzinumā ir jābūt secīgai un saprotamai argumentācijas ķēdei, kas pamato izdarītos secinājumus. Ja šādas argumentācijas ķēdes iztrūkst, tad eksperta atzinumu nav iespējams objektīvi novērtēt. Ja tiesa konstatē trūkumus eksperta atzinumā, tad ir iespējams noteikt papildu vai atkārtotu ekspertīzi. Ja lietas dalībnieks tiesai sniedz iebildumus par to, ka ekspertu atzinumā norādītie medicīniskās literatūras avoti nepamato izdarītos secinājumus lietā un atspēko ekspertu izdarītos secinājumus, norādot uz to, kas varētu liecināt par pierādījuma nepilnībām, tad tiesai ir pienākums tos izvērtēt. Neviens no pierādījumiem, tostarp eksperta atzinums, nav neatspēkojams.

Lejupielādēt

21.12.2023. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1023/2023

Tiesību normas neprecizē, kurā brīdī ir uzskatāms, ka ir pilnībā pabeigti visi zemes reformas pasākumi. Ministru kabineta rīkojuma izdošana par zemes reformas pabeigšanu attiecīgās pašvaldības teritorijā vai novada pašvaldības teritoriālajā vienībā (pilsētā), nozīmē vien to, ka atbildīgās institūcijas, kurām bija jāpieņem lēmumi zemes reformas ietvaros, tos ir pieņēmušas. Šāda rīkojuma sekas nav tādas, ka tiek pilnībā pārtraukti zemes reformas ietvaros uzsāktie juridiskie un faktiskie procesi. Tas būtu klajā pretrunā gan ar Latvijas Republikas Satversmes 105.pantā paredzētajām personu tiesībām uz īpašumu, gan ar pašu zemes reformas mērķi. Līdz ar to, ja par zemes reformas ietvaros pieņemto lēmumu attiecībā uz konkrētas personas zemes pieprasījumu izceļas tiesisks strīds, Ministru kabineta rīkojums par zemes reformas pabeigšanu attiecīgajā pašvaldībā nevar būt šķērslis tiesai izskatīt personas prasījumu arī par labvēlīga administratīvā akta izdošanu par līdzvērtīgas zemes piešķiršanu.

Lejupielādēt

05.12.2023. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-973/2023

Tiesneša centieni izprast personas patieso mērķi un atbilstoši tam formulēt pieteikuma priekšmetu vispārīgi atbilst administratīvo tiesu judikatūrā no privātpersonas tiesību ievērošanas principa atvasinātajam saprātīgā pieteicēja principam. Tomēr, šādi rīkojoties, tiesnesim (tiesai) vienmēr jāapzinās, ka tiesas interpretācijai par pieteicēja prasījumu jāatbilst personas mērķim pēc būtības un tā nedrīkst nonākt pretrunā ar personas gribu. Tāpēc tiesai, ja tā pieteikuma ierosināšanas stadijā pārformulējusi personas prasījumu, tālākā tiesvedības gaitā jāraugās, vai personas mērķis bija izprasts pareizi, un nepieciešamības gadījumā atkal jāpārformulē lietā izskatāmais pieteikuma priekšmets. Proti, tas vien, ka lēmumā par lietas ierosināšanu pieteikuma priekšmets ir noformulēts vienā veidā, nav šķērslis tālākā tiesvedības gaitā to koriģēt, ja tiesvedības gaitā noskaidrojas, ka personas mērķis sākotnēji konstatēts kļūdaini vai nepilnīgi, tiesai tas jāņem vērā.

Lejupielādēt

21.08.2023. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-881/2023

Ministru kabineta 2022.gada 3.maija noteikumu Nr. 272 „Noteikumi par kompensāciju par vakcīnas pret Covid-19 infekciju blakusparādību izraisīto smagu vai vidēji smagu kaitējumu pacienta veselībai vai dzīvībai” 6., 8.6. un 19.2.punkta mērķis ir paredzēt izņēmumu, kad pacientam pienākošā kompensācija var tikt izmaksāta citām personām. Proti, pacienta nāves gadījumā kompensācijas izmaksa pašam pacientam objektīvi nav iespējama, tādēļ to izņēmuma gadījumā var saņemt mirušā pacienta mantinieki. Tiesības uz kompensāciju kļūst par mirušā pacienta mantojuma daļu, kuras attiecīgi var izmantot tie mirušā pacienta mantinieki, kuri ir pieņēmuši viņa atstāto mantojumu, un šo faktu apstiprina apliecība par laulātā mantas daļu vai mantojuma apliecība. Tādējādi mantojuma apliecība vai apliecība par laulātā mantas daļu ir priekšnoteikums, lai personai būtu subjektīvās tiesības iesniegt tiesā pieteikumu par kompensācijas izmaksu saistībā ar vakcīnas pret Covid-19 infekciju blakusparādību izraisīto smagu vai vidēji smagu kaitējumu citas personas veselībai vai dzīvībai.

Lejupielādēt

14.07.2023. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-786/2023

Lai objektīvi novērtētu, vai iestādei iesniegtais iesniegums ir tāds, kurš izskatāms Iesniegumu likumā noteiktajā kārtībā un attiecīgi strīda gadījumā iespējams tālāks administratīvais process tiesā, tiesai vispirms ir jāiepazīstas ar šī iesnieguma saturu. Tāpēc nebūtu pieļaujama situācija, kad pieteikumu tiek atteikts pieņemt, pirms tiesa ir iepazinusies ar iesnieguma saturu, par kuru tika iesniegts pieteikums tiesā. Ņemot vērā, ka iestādes atbilde pati par sevi ir tāda, kas personu neapmierina un ir strīda priekšmets, secinājumus par to, kas bija rakstīts iesniegumā, ir nepietiekami balstīt uz iestādes atbildi – nav pamata izslēgt, ka iestādes sniegtā atbilde nav pilnībā atbilstoša iesnieguma tvērumam.

Lejupielādēt

13.09.2023. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-779/2023

Administratīvā procesa likuma 191.1panta pirmajā daļā paredzētā iespēja atteikt acīmredzami nepamatota pieteikuma izskatīšanu ļauj tiesnesim no pieteikuma izrietošo tiesisko strīdu izšķirt pēc būtības jau pieteikuma stadijā, faktiski noraidot prasījumu bez tiesvedības ierosināšanas. Šāds regulējums ierobežo procesa dalībnieka tiesības uz lietas izskatīšanu pilnvērtīgā tiesas procesā. Turklāt situācijā, kad lietas ierosināšanas gadījumā to pēc būtības skatītu triju tiesnešu, nevis viena tiesneša sastāvā, tiek ierobežotas procesa dalībnieka tiesības ne tikai uz lietas izskatīšanu tiesas sēdē, bet arī uz to, ka lietu izskata koleģiāls tiesas sastāvs. Tāpēc attiecīgās normas piemērošana var būt attaisnojama vienīgi tad, ja pieteikuma nepamatotība ir tik acīmredzama, ka par to nevarētu būt nekādu saprātīgu šaubu un jēdzīgu diskusiju.

Lejupielādēt

18.08.2023. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-761/2023

Uz Ministru kabineta 2021.gada 9.oktobra rīkojuma Nr. 720 ,,Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” 5.3.apakšpunktā ietverto vispārīgo administratīvo aktu nevar raudzīties izolēti. Tas ir jāaplūko kontekstā ar mērķi, kādēļ rīkojums tika pieņemts – lai apturētu straujo Covid-19 infekcijas izplatību un veselības nozares pārslodzi un mazinātu novēršamo mirstību, vienlaikus nodrošinot svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību. Līdz ar to viens no rīkojuma mērķiem ir nodrošināt svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību. Ir būtiski, lai arī ārkārtējās situācijas laikā valsts un pašvaldības turpinātu pildīt svarīgas valsts funkcijas un nepārtrauktu sniegt pakalpojumus. Tā kā valsts funkciju izpilde un pakalpojumu sniegšana var tikt deleģēta arī privāto tiesību juridiskai personai, tad rīkojuma 5.3.apakšpunktā ietvertais vispārīgais administratīvais akts ir attiecināms arī uz valsts un pašvaldību institūciju darbiniekiem plašākā nozīmē. Proti, rīkojuma 5.3.apakšpunkts ir attiecināms arī uz privāto tiesību juridiskas personas, kura veic valsts pārvaldes deleģētos uzdevumus, darbiniekiem, kuri piedalās šo uzdevumu izpildē. Tādējādi privāto tiesību juridiskās personas darbiniekiem, kas ir tieši iesaistīti valsts pārvaldes deleģētā uzdevuma izpildē, ir subjektīvās tiesības iesniegt tiesā pieteikumu saistībā ar Ministru kabineta 2021.gada 9.oktobra rīkojuma Nr. 720 ,,Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” 5.3.apakšpunktā noteiktajiem ierobežojumiem.

Lejupielādēt

24.10.2023. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-756/2023

Publisko tiesību subjekta vārdā kā iestāde administratīvā procesa ietvaros var būt jebkurš institucionāls veidojums vai amatpersona, kas var izdot administratīvos aktus vai faktiski rīkoties. Pašvaldību gadījumā administratīvi procesuālo rīcībspēju īstenot un tādējādi būt par iestādi Administratīvā procesa likuma izpratnē var gan dome, gan pašvaldības iestādes, gan konkrētas amatpersonas, ja tām ir tāda atsevišķa kompetence noteikta. No administratīvi procesuālā viedokļa nozīme ir tam, kurš tiesību subjekts (vai tā struktūrvienība vai amatpersona) ir kompetents izdot vai ir izdevis administratīvo aktu. Tādējādi katrā administratīvajā lietā ir jānoskaidro, kas valsts pārvaldes ietvaros ir kompetents lemt par tām tiesiskajām attiecībām, kuru ietvaros ir izcēlies strīds. Tam būtu jābūt redzamam no pieteikumā pieteiktā prasījuma, skatot to kopā ar tiesību aktiem, no kuriem izriet noteiktu iestāžu kompetence. Tā kā valsts pārvaldes ietvaros iestādes darbojas tikai tām piešķirtās kompetences ietvaros, tad, pieaicinot tiesas procesā iestādi, kura konkrēto tiesisko attiecību ietvaros nav kompetenta lemt un rīkoties, attiecīgais atbildētājs būtībā šajā tiesas procesā nav pārstāvēts. Proti, publisko tiesību subjekts šādā situācijā tiesā nav pārstāvēts ar iestādi, kura var īstenot šā subjekta rīcībspēju to tiesisko attiecību noregulēšanā, par ko ir strīds.

Lejupielādēt

22.12.2023. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-712/2023

1. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 282.panta 9.punktam tiesa izbeidz tiesvedību lietā, ja pieteikums iesniegts vairāk nekā trīs gadus pēc dienas, kad pieteicējam kļuvis zināms vai vajadzēja uzzināt par iestādes konkrēto faktisko rīcību. Tādējādi minētā norma trīs gadu termiņa aprēķinu saista nevis ar faktiskās rīcības veikšanas dienu, bet gan ar dienu, kad persona uzzināja vai tai vajadzēja uzzināt par konkrēto faktisko rīcību. Tas ir būtiski, jo faktiskās rīcības gadījumā tās veikšanas diena dažādu iemeslu dēļ var nesakrist ar dienu, kad persona par to uzzināja. 2. Atšķirībā no administratīvā akta par iestādes faktisko rīcību parasti personai netiek rakstveidā paziņots, izklāstot konstatētos faktiskos apstākļus, piemērojamās tiesību normas, iestādes apsvērumus un aprakstot veicamo faktisko rīcību. Tāpēc persona ne vienmēr uzreiz uzzina par iestādes veikto rīcību un, pat uzzinot par rīcības veikšanas faktu, tā ne vienmēr uzreiz var saprast, ka ar šo rīcību varētu būt aizskartas tās tiesības. Līdz ar to personas tiesību uz efektīvu tiesas aizsardzību nodrošināšanas nolūkā, nosakot pieteikuma iesniegšanas termiņu un vērtējot, kad persona uzzināja vai viņai vajadzēja uzzināt par pārsūdzēto faktisko rīcību, nozīme ir piešķirama brīdim, kad personai bija objektīvi iespējams konstatēt apstākļus, kas ir pamatā iebildumiem pret konkrēto faktisko rīcību. Prettiesiska datu apstrāde ne vienmēr rada kādas reālas, fiziski sajūtamas sekas, tāpēc var būt tā, ka persona ilgstoši nezina par savu tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu un nesajūt to, un attiecīgi arī iestādē vēršas tikai ilgāku laiku pēc datu apstrādes veikšanas. Tādējādi tas, ka persona zināja vai viņai vajadzēja zināt par datu apstrādi vispār, nenozīmē, ka persona zināja vai viņai vajadzēja zināt par tiem apstākļiem, kas norāda uz iespējamo datu apstrādes prettiesiskumu.

Lejupielādēt

02.05.2023. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-640/2023

Lejupielādēt

21.04.2023. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-590/2023

Ja sprieduma rezolutīvā daļa ir neskaidri formulēta un sprieduma motīvu daļā nav nekāda pamatojuma par attiecīgo pieteicēja prasījumu, tad lietā faktiski nav pilna tiesas sprieduma, kas, izskatot lietu kasācijas kārtībā, var būt pamats sprieduma atcelšanai un lietas nosūtīšanai jaunai izskatīšanai. Taču Administratīvā procesa likuma 261.pants dod iespēju novērst šādu sprieduma nepilnību, taisot papildspriedumu, ja tam nav objektīvu šķēršļu. Šāda iespēja tiesai ir jāizmanto, jo tas sekmē administratīvā procesa efektivitāti un nodrošina procesuālās ekonomijas principa ievērošanu.

Lejupielādēt

29.09.2023. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-578/2023

Vispārīgi Valsts ieņēmumu dienesta rīcība ar valstij piekritīgo bezmantinieka mantu ir rīcība publisko tiesību jomā. Tomēr tas, ka Valsts ieņēmumu dienestam Ministru kabineta 2013.gada 26.novembra noteikumos Nr. 1354 „Kārtība, kādā veicama valstij piekritīgās mantas uzskaite, novērtēšana, realizācija, nodošana bez maksas, iznīcināšana un realizācijas ieņēmumu ieskaitīšana valsts budžetā” paredzētajiem uzdevumiem ir publiski tiesisks raksturs, automātiski nenozīmē, ka administratīvā procesa kārtībā ir izskatāms pieteikums par valsts pārvaldes iestādes rīcību šo uzdevumu pildīšanā. Būtiski ir arī tas, kāda ir personas patiesā interese, vēršoties tiesā. Atkarībā no tā, vai konkrētais personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārums, uz kuru norāda persona, izriet no publiski tiesiskajām attiecībām vai no privāttiesiskajām attiecībām, ir izšķirams, vai to aizsardzība ir īstenojama attiecīgi administratīvā procesa kārtībā vai civilprocesuālā kārtībā.

Lejupielādēt

27.09.2023. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-422/2023

Ja persona pēc būtības atbilst potenciāla pieteicēja statusam, taču nav likumā noteiktajā kārtībā vērsusies ar pieteikumu tiesā, tiek pieņemts, ka persona ir samierinājusies ar esošo situāciju un atteikusies no savu tiesību tālākas īstenošanas. Šādai personai nav tiesību iesaistīties lietā trešās personas statusā.

Lejupielādēt

19.12.2023. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-411/2023

Tas, ka lietā noskaidrojamie fakti ir saistīti ar medicīnas jomu, neierobežo tiesas kompetenci noskaidrot šos faktus atbilstoši pieteikumā izteiktajiem iebildumiem pret iestādes lēmumu. Tiesas tiesības noteikt ekspertīzi dod iespēju noskaidrot medicīniska rakstura faktus ar lietpratēju palīdzību. Iestādēm likumā paredzētā kompetence, noskaidrot šādus faktus un izdarīt secinājumus par kaitējumu un tā atlīdzību, nekādi neierobežo tiesas kompetenci pārbaudīt iestādes lēmuma tiesiskumu. Tiesības uz taisnīgu tiesu garantē personai iespēju savas tiesības aizsargāt kompetentā un neatkarīgā tiesā, tostarp pārbaudīt visus faktu un tiesību jautājumus, ciktāl šo tiesas kompetenci neierobežo konkrēti apstākļi.

Lejupielādēt

30.11.2023. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-388/2023

Tiesas spriedums, ar kuru iestādei tiek uzdots izsniegt pieteicējam informāciju, kas ietver komercnoslēpumu, skar arī komersanta likumiskās intereses uz komercnoslēpuma aizsardzību. Komersantam, par kura komercnoslēpuma izsniegšanu ir strīds, ir tiesības piedalīties šajā procesā.

Lejupielādēt

31.05.2023. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-364/2023

Tiesas kompetencē nav lemt par tādiem jautājumiem, kas ir strīdīgi no zinātniskā viedokļa, bet gan lemt, vai Ministru kabinets rīkojās pareizi atbilstoši tajā brīdī pieejamajai informācijai un tajā brīdī esošo zinātnisko pasaules uzskatu ietvaros. Ņemot vērā, ka no zinātniskā viedokļa vakcinācijas tika atzītas par visefektīvāko veidu, kā apkarot epidēmiju, jo tajā brīdī nebija citas alternatīvas. Tādējādi secināms, ka Ministru kabinets pareizi izvēlējās vakcināciju kā atbilstošāko līdzekli, kā vismazāk ierobežot cilvēku tiesības uz privāto dzīvi un tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos un samērot tās ar citu cilvēku tiesībām uz veselību.

Lejupielādēt

25.07.2023. Administratīvo lietu departamenta spriedums un blakus lēmums lietā Nr. SKA-351/2023

1. Ar Administratīvā procesa likuma 282.panta 6.punktā minēto juridiskās personas pastāvēšanas izbeigšanos ir saprotama juridiskās personas procesuālās tiesībspējas zaudēšana. Procesuālā tiesībspēja ir saistīta ar tiesībspēju, proti, spēju būt par tiesisko attiecību dalībnieku un uzņemties tiesības un pildīt pienākumus. Sabiedrība ar ierobežotu atbildību savu tiesībspēju zaudē ar likvidācijas pilnīgu pabeigšanu, izslēdzot sabiedrību no komercreģistra vai ar sabiedrības izslēgšanu no komercreģistra bez sabiedrības likvidācijas. Administratīvā procesa likuma 282.panta 6.punktā ar jēdzienu „tiesību pārņēmējs” saprotama iegūstošā sabiedrība, kurai tiek nodotas tiesības sabiedrības ar ierobežotu atbildību reorganizācijas gadījumā. 2. Situācijā, kad sabiedrība faktiski veic saimniecisko darbību un nav konstatējama izvairīšanās atklāt sabiedrības patiesos labuma guvējus, sabiedrība neatbilst tipiskajai juridisko personu grupai, uz ko ir mērķēts Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma pārejas noteikumu 49.punkta tvērums. Līdz ar to šādā situācijā tiesai ir pamats vērtēt, vai, ņemot vērā arī šīs normas mērķi, konkrētais gadījums nebūtu atzīstams par netipisku un vai sekas, kas rodas sabiedrībai izslēgšanas rezultātā no komercreģistra, atbilst samērīguma principam. Samērīguma pārbaude ir veicama arī obligāta administratīvā akta gadījumā.

Lejupielādēt

28.04.2023. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-336/2023

Tiesai, pārbaudot, vai iestāde pamatoti noraidījusi Pacientu tiesību likuma 16.pantā paredzētās tiesības uz atlīdzības izmaksu no Ārstniecības riska fonda par pacienta veselībai nodarīto kaitējumu, ir pašai ex officio jāpārbauda tie lietas apstākļi, par kuriem saskaņā ar pieteikumā norādīto pamatojumu pastāv strīds. Ārstniecības likuma 37.pants attiecas uz ārstu kompetenci, kad viņi veic ārstniecību. Tas nekādā veidā neatbrīvo tiesu no pienākuma pārbaudīt tiesā pārsūdzēto administratīvo aktu tiesiskumu. Lietās par atlīdzības izmaksu no Ārstniecības riska fonda tas ietver apstākļu noskaidrošanu par to, vai veiktā ārstniecība bija pareiza un nav radījusi kaitējumu, kas ir pamats atlīdzinājuma izmaksai no Ārstniecības riska fonda; tas, kā ikviena administratīvā akta gadījumā, prasa pārbaudīt attiecīgus faktus un to, vai iestāde pareizi piemērojusi tiesību normas. Faktu noskaidrošanā vienīgais izņēmums ir iestādes novērtējuma brīvība. Taču būtu kļūda tādu novērtējuma brīvību saskatīt tikai tādēļ, ka attiecīgie fakti ir saistīti ar medicīnas jomu un tādēļ ne vienmēr saprotami nespeciālistam. Administratīvā procesa likumā paredzētā iespēja noteikt ekspertīzi pastāv tieši tādēļ, lai varētu noskaidrot faktus, kad ir vajadzīgas speciālas zināšanas zinātnē, tehnikā, mākslā vai citā nozarē.

Lejupielādēt

28.04.2023. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-295/2023

Lai atzītu, ka Valsts ieņēmumu dienests ir kļūdījies un pārsūdzētais lēmums daļā par soda naudas apmēru ir prettiesisks, tiesai pašai ir jāpārbauda, vai pastāv likuma „Par nodokļiem un nodevām” 32.panta septītajā daļā norādītie apstākļi. Tiesai ir jāpārbauda, vai, nosakot pieteicējam soda naudu, Valsts ieņēmumu dienestam vajadzēja piemērot minēto tiesību normu (proti, vai vajadzēja atbilstoši šai normai samazināt pieteicējam soda naudu uz pusi). To pārbaudot, tiesai pašai jāizvērtē, vai pieteicēja gadījumā bija izpildījušies normā paredzētie priekšnoteikumi (proti, vai pieteicējs godprātīgi pildījis normā noteiktos nodokļu maksātāja pienākumus).

Lejupielādēt

28.04.2023. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-240/2023

Maksātnespējas process ietver vairāku tiesiska rakstura pasākumu kopumu ar mērķi veicināt finansiālās grūtībās nonākuša parādnieka saistību izpildi un, ja iespējams, maksātspējas atjaunošanu. Tā kā likumdevējs nav paredzējis atbrīvot parādnieku no kārtējo nodokļu samaksas, bet maksātnespējas procesa pasākumi ir īstenojami tādā veidā, lai saskaņotu gan kreditoru prasījumu apmierināšanu, gan šā procesa izmaksu segšanu un tādējādi sasniegtu noteikto mērķi vislabākajā veidā, šā paša procesa ietvaros ir regulēta arī izmaksu segšanas kārtība. Tādējādi arī kontrole pār to, vai maksātnespējas procesā ir pareizi piemērotas tiesību normas, tostarp par šā procesa izmaksām, ir veicama un strīdi, kas radušies (var rasties), ir izšķirami Maksātnespējas likumā un Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Administratīvā procesa kārtībā nav veicama kontrole pār to, vai maksātnespējas process ir noticis tiesiski. Proti, Maksātnespējas likuma 115.pantā minētās administratora darbības (mantas pārdošana izsolē un aprēķina, kas ar to saistīts, sastādīšana) nepārprotami ir piederīgas maksātnespējas procesam un tās var pārsūdzēt tiesā, tāpēc kontrole pār administratora sastādīto aprēķinu veicama maksātnespējas procesa ietvaros. Savukārt Administratīvās tiesas kompetencē ir tikai jautājums par kārtējā nodokļa samaksas pienākuma saglabāšanos, ja nodoklis nav samaksāts maksātnespējas procesā.

Lejupielādēt

10.11.2023. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-211/2023

Tiesas kontroles mērķis, pēc ieinteresētās personas pieteikuma vērtējot iepirkuma procedūras pārtraukšanu, ir pārbaudīt to, vai pasūtītāja lēmums nav patvaļīgs un vai tas nepārkāpj publiskā iepirkuma tiesību normas, jo īpaši – šo tiesību pamatprincipus. Tas vien, ka pasūtītāja norādītais iepirkuma pārtraukšanas iemesls ir objektīvs tādā nozīmē, ka tas ir balstīts objektīvos faktos, ne vienmēr ir pietiekami, lai atzītu, ka lēmums ir tiesisks. Ja pretendenta sūdzībā ir argumentēts, ka iepirkuma pārtraukšana tomēr pārkāpj publisko iepirkumu tiesību pamatprincipus, tiesai tas ir jāpārbauda. Tādējādi tas, kādi apstākļi tiesai ir jāpārbauda, ir atkarīgs no pasūtītāja sniegtā iepirkuma pārtraukšanas pamatojuma un personas izteiktajiem iebildumiem pret šo lēmumu.

Lejupielādēt

24.11.2023. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-199/2023

Ja tam ir objektīvs pamatojums pasūtītājs var jebkurā brīdī pārtraukt izsludinātu iepirkuma procedūru. Objektīvs pamatojums ir tāds, kas apliecina, ka iepirkuma procedūru ir lietderīgi pārtraukt, ņemot vērā gan ekonomiskā konteksta vai faktisko apstākļu iespējamās izmaiņas, gan arī attiecīgās līgumslēdzējas iestādes vajadzības. Tiesas kontroles mērķis, vērtējot iepirkuma procedūras pārtraukšanu, nav pārskatīt pasūtītāja pieņemtā lēmuma lietderību un iejaukties tādu jautājumu risināšanā, kuros pasūtītājam ir rīcības brīvība. Tiesas uzdevums ir pārbaudīt, vai lēmums pārtraukt iepirkuma procedūru nav patvaļīgs un nepārkāpj publiskā iepirkuma tiesību principus – iepirkumu atklātumu, piegādātāju brīvu konkurenci, kā arī vienlīdzīgu un taisnīgu attieksmi pret piegādātājiem. Savukārt to, kas tieši (kādi apstākļi) tiesai jāpārbauda, vērtējot lēmuma par iepirkuma procedūras pārtraukšanu tiesiskumu, nosaka pasūtītāja sniegtais iepirkuma pārtraukšanas pamatojums kopsakarā ar pieteicēja iebildumiem pret šo lēmumu.

Lejupielādēt

12.12.2023. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-182/2023

Lejupielādēt

26.10.2023. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-175/2023

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 60. panta pirmās daļas 3. punktā minētais priekšnoteikums, proti, vai pēc nokavēto nodokļu maksājumu izveidošanās juridiskā persona ir atsavinājusi aktīvus tādai personai, kura attiecībā pret valdes locekli atbilst ieinteresētās personas jēdzienam Maksātnespējas likuma izpratnē, nav atkarīgs no valdes locekļa iebilduma par darījumu spēkā esību. Jautājums par to, vai aktīvu atsavināšanas darījumi ir spēkā esoši, ja darījumu dokumentus nav parakstījuši sabiedrības abi valdes locekļi, attiecas uz sabiedrības pārstāvību. Darījuma atzīšana par spēkā neesošu nav administratīvās tiesas kompetencē. Aktīvu atsavināšanas darījumi ir saistoši sabiedrībai, kamēr tie normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā nav atzīti par spēkā neesošiem vai atcelti.

Lejupielādēt

09.10.2023. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-171/2023

Tiesa ir ierobežota vērtēt tādu pamatojumu priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību liegšanai, kas nav norādīts administratīvajā aktā. Tiesas pārbaudes apjoma robežas tieši attiecībā uz priekšnodokļa atskaitīšanas tiesībām nosaka Valsts ieņēmumu dienesta lēmumā norādītais pamatojums. Turklāt gadījumā, ja lēmums par pārmaksas neapstiprināšanu un neatmaksāšanu nav pieņemts audita rezultātā, tad tiesai nav jāveic izmeklēšana tādā apjomā un dziļumā, kas būtībā aizvietotu neveikto auditu. Tikai tad, ja tiesas izmeklēšanā apstiprinās Valsts ieņēmuma dienesta pamatojums priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību liegšanai, tas var būt pamats neatcelt administratīvo aktu. Savukārt, ja priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības liegtas nepamatoti un tādējādi atkrīt tas šķērslis pārmaksas apstiprināšanai, ko Valsts ieņēmumu dienests bija norādījis, tiesai ir pamats ar spriedumu uzlikt pienākumu Valsts ieņēmumu dienestam apstiprināt pārmaksu.

Lejupielādēt

15.11.2023. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-165/2023

Uz komercnoslēpuma izsniegšanu ir attiecināmi Informācijas atklātības likumā paredzētie ierobežotas pieejamības informācijas izsniegšanas noteikumi, kas prasa pretstatīto interešu svēršanu un pieļauj šādas informācijas izsniegšanu, ja to prasa būtisku interešu aizsardzības vajadzība. Ja konkrēta informācija tiek atzīta par komercnoslēpumu, šīs informācijas izpaušanas radīts kaitējums komersanta konkurētspējai ir prezumējams. Pieeja pieprasīt, lai komersants pierāda, kā komersanta konkurētspējas apdraudējumu radītu komercnoslēpuma izsniegšana katram konkrētam informācijas pieprasītājam, ir pretēja komercnoslēpuma būtībai. Izsverot, kurai no aizsargājamām interesēm konkrētajā gadījumā dodama priekšroka, var būt nozīme ne tikai mērķim, kura dēļ informācija pieprasīta, bet arī tam, kā informācijas pieprasītājs plāno organizēt saņemtās informācijas apstrādi, tostarp tam, vai šī persona ir apsvērusi, kā nodrošināt, ka tai izsniegtais komercnoslēpums nenokļūst pie citām personām. Šie apstākļi ir jāskaidro pašam informācijas pieprasītājam. Tiesai, lai izsvērtu, kurai no aizsargājamām interesēm konkrētajā gadījumā dodama priekšroka, jābūt aktīvai, lai to noskaidrotu.

Lejupielādēt

12.01.2023. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-156/2023

Tiesas kontroles robežas būvniecības procesā pieņemtā lēmuma tiesiskuma izvērtējumā noteic pieteicējs ar savu pieteikumu un tiesai paustajiem argumentiem par savu tiesību vai tiesisko interešu iespējamu aizskārumu.

Lejupielādēt

06.11.2023. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-131/2023

Iestādei piešķirta plaša rīcības brīvība par Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma pārkāpumiem katrā konkrētajā gadījumā noteikt likuma subjektam piemērojamo sankciju vai uzraudzības pasākumu veidu un apmēru, pirms tam apsverot piemērotās sankcijas un tās apmēra lietderīgumu un samērīgumu. Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likums paredz, ka iestādei, īstenojot attiecīgo rīcības brīvību, jāizvērtē visi būtiskie, tostarp likuma 77.panta trešajā daļā ietvertie apstākļi. Savukārt tiesai, piemērojot minētā likuma 77. un 78.panta normas, jānoskaidro, vai iestāde ir atpazinusi tai piešķirto rīcības brīvību, vai tā nav pārkāpusi rīcības brīvības robežas, un vai tā pareizi izmantojusi piešķirto rīcības brīvību.

Lejupielādēt

08.02.2023. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-103/2023

Personai, kas vēlas iegūt bezvalstnieka statusu, ir pienākums būt patiesai un jāsniedz kompetentajām iestādēm pilnīga informācija par sevi, kā arī jāiesniedz visi saprātīgi iespējamie pierādījumi. Arī iestādei ir jāiegūst visi saprātīgi iespējamie pierādījumi, lai objektīvi noteiktu personas statusu. Personu apliecinoša dokumenta vai pierādījumu, kas apliecina personas identifikācijas datus, iegūšana primāri ir pašas personas ziņā un interesēs, lai tā varētu pretendēt uz bezvalstnieka statusu un attiecīgi īstenot tiesības, ko bezvalstniekam garantē Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija par bezvalstnieka statusu. Tikai pašai personai, kurai ir bijusi saikne ar kādu valsti, tostarp pilngadību sasniegušā vecumā, ir vislabāk zināms, kur vērsties ziņu par sevi un savu tiesisko statusu noskaidrošanai. Citai valstij iespēja konstatēt personas piederību pilsoņu kopumam var būt tikai tad, ja persona ir norādījusi patiesus savas identitātes datus. Turklāt personas identitātes noskaidrošana ir valsts drošības jautājums. Atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijai par bezvalstnieka statusu, bezvalstnieks bauda gan tiesības iegūt ceļošanas dokumentus, lai ceļotu uz citu valsti, gan tiesības naturalizēties, kas tālāk personai piešķir tiesības, kādas ir naturalizācijas valsts pilsoņiem. Pastāvot dubultai personas identitātei, var tikt apgrūtināta saziņa ar personu un personas atrašana. Tādējādi tikai tad, ja nav šaubu, ka persona, kura pretendē uz bezvalstnieka statusu, ir tā, par kuru sevi dēvē, ir iespējams pārbaudīt, vai persona ir vai nav kādas citas valsts pilsonis. Lai jautājumu par bezvalstnieka statusa atzīšanu varētu vērtēt pēc būtības, tiesai ir nepieciešams noskaidrot, vai personai objektīvi nav dokumentu, kas apliecina viņas identifikācijas datus, un attiecīgi izslēgtu šaubas, ka persona izvairās tādus iesniegt, iespējams, slēpjot patieso identitāti.

Lejupielādēt

28.02.2023. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-73/2023

1. Res judicata princips nevar tikt attiecināts uz tiesas procesuāla rakstura lēmumu lietā, kurā tiesvedība vēl nav noslēgusies un kurā atbilstoši tiesiskajam regulējumam tiesai vēl ir tiesības attiecīgo jautājumu pārskatīt. Administratīvā procesa likuma 282. panta 8. punkts noteic tiesas pienākumu izbeigt tiesvedību lietā, ja konstatējams, ka pieteikuma iesniegšanas termiņš ir nokavēts un tas nav atjaunots, un likums neparedz kādus ierobežojumus šīs normas piemērošanai. Tādējādi līdz pat tiesvedības beigām Senātam ir tiesības un pienākums pārliecināties, vai nepastāv minētais pamats tiesvedības izbeigšanai. Tas, ka tiesvedības gaitā zemākas instances tiesa ir uzskatījusi, ka procesuālais termiņš ir ievērots, nevar būt šķērslis Senātam šo jautājumu pārskatīt un konstatēt pretējo. 2. Pieteikumu par publisko tiesību līgumu var iesniegt viena gada laikā no dienas, kad persona uzzināja vai tai bija jāuzzina par pamatu vērsties tiesā saistībā ar līgumu. Tādējādi prasījumiem par līguma atbilstību tiesību normām, atcelšanu vai atzīšanu par spēkā neesošu pieteikuma iesniegšanas termiņš ir skaitāms no brīža, kad personai bija objektīvi iespējams konstatēt apstākļus, kas ir pamatā iebildumiem pret līguma saturu vai noslēgšanas procesu. Šādiem prasījumiem, ja tie ir saistīti ar iebildumiem, ka līgumā ir ietverti noteikumi, kas neatbilst tiesību normām, par termiņa sākumu vispārīgi uzskatāms brīdis, kad līgums ir ticis noslēgts. Minētais pamatojams ar to, ka ikvienam līdzējam, arī privātpersonai, iesaistoties līgumattiecībās, ir jāapzinās, kādas saistības ar līgumu tiek noteiktas un jāizvērtē šo saistību tiesiskums. Arī ar publisko tiesību līgumu uzņemtās saistības ir jāpilda, tāpēc no līdzējiem, arī līdzēja – privātpersonas, ir sagaidāma pienācīga rūpība, izvērtējot, kādās līgumattiecībās tas iesaistās. Attiecīgu prasījumu izvirzīšana vēlāk var būt pieļaujama vienīgi tad, ja konstatējams, ka līguma noslēgšanas brīdī objektīvu (no līdzēja rūpības neatkarīgu) apstākļu dēļ līdzējs nevarēja izvērtēt, ka konkrēti līguma noteikumi varētu nebūt tiesiski. Attiecībā uz situāciju, kad publisko tiesību līgums noslēgts pirms 2013. gada 1. janvāra, par pieteikuma termiņa skaitījuma atskaites punktu jāuzskata 2013. gada 1. janvāris. Tas pamatojams ar to, ka tad, kad likumā tika paredzēts konkrēts termiņš pieteikuma par līgumu iesniegšanai, jebkuram publisko tiesību līgumā iesaistītam līdzējam bija jāapzinās, ka savas tiesības iebilst pret līgumu būs jāizmanto noteiktajā termiņā, pretējā gadījumā tās zudīs.

Lejupielādēt

28.11.2023. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-71/2023

Kasatoram kasācijas sūdzībā ir jāizvirza skaidri un precīzi argumenti par pieļauto pārkāpumu. Ar argumentu tiek saprasts ne tikai apgalvojums par iespējamu pārkāpumu, bet arī šā apgalvojuma pamatojums – pārkāptā tiesību norma un kā šis pārkāpums ir izpaudies konkrētajā spriedumā. Kasācijas sūdzībai izvirzītajām prasībām citstarp neatbilst: vispārīgi iebildumi; procesa dalībnieka lietas apstākļu izklāsts; procesa dalībnieka uzskats par to, kā bija jānovērtē pierādījumi; apsvērumi, kas ir pretēji sprieduma tekstam vai izteikti, norobežojoties no tā, kas ir norādīts spriedumā, tādējādi procesa dalībniekam veidojot patstāvīgu, sprieduma motīviem paralēlu motivāciju, kas pati par sevi nenorāda uz tiesas pieļautām argumentācijas kļūdām. Kasācijas sūdzība neatbilst tai izvirzītajām prasībām arī tad, ja tajā tiks uzskaitītas tiesību normas un atbilstoša tiesu prakse, bet netiks norādīts, kā tieši ir izpaudies norādīto tiesību normu un tiesu prakses pārkāpums spriedumā.

Lejupielādēt

18.10.2023. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-14/2023

1. Ja ar valsts tiesisko regulējumu ir ieviests „valsts atbalsts” Līguma par Eiropas Savienības darbību 107.panta 1.punkta izpratnē, tad tādas summas samaksa, ko saskaņā ar šo tiesisko regulējumu pieprasa maksāt (koriģēt) tiesas ceļā, arī ir uzskatāma par valsts atbalstu. Ja valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir piešķirtas likumiskas tiesības uz lielāku maksājumu par elektrību, kas ražota no atjaunojamiem energoresursiem, ir „valsts atbalsts” Līguma par Eiropas Savienības darbību 107.panta 1.punkta izpratnē, tad pieteikumi tiesā ar mērķi pilnībā izmantot šīs tiesības jāuzskata par pieteikumiem izmaksāt daļu no šā nesaņemtā valsts atbalsta, nevis par pieteikumiem, lai panāktu, ka tiesa piespriež atsevišķu valsts atbalstu. Proti, šīs summas nekādā ziņā nevar tikt uzskatītas par tādām, kas veido atsevišķu no šīs priekšrocības nošķirtu valsts atbalstu. Tādējādi šāds prasījums zaudējumu atlīdzināšanas lietas ietvaros vienlaikus ir jāuzlūko pagātnes tiesisko un faktisko apstākļu kontekstā kā prasījums par tāda iepriekš pilnā apmērā nesaņemta maksājuma izmaksu, kas, iespējams, atbilst valsts atbalsta pazīmēm Līguma par Eiropas Savienības darbību 107.panta 1.punkta izpratnē. Šādas summas izmaksas mērķis savā būtībā ir pēc iespējas atjaunot pagātnes situāciju. 2. Pārmērīgas kompensācijas novēršana attiecas uz saderības ar iekšējo tirgu novērtējumu un atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību 108.panta 3.punktam ir Eiropas Komisijas ekskluzīvajā kompetencē ietilpstošs jautājums. 3. Līguma par Eiropas Savienības darbību 108.panta 3.punkts, kā arī Padomes 2015.gada 13.jūlija Regulas (ES) 2015/1589, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Līguma par Eiropas Savienības darbību 108.panta piemērošanai 2.panta 1.punkts un 3.pants ir interpretējami tādējādi, ka tiesa var apmierināt pieteikumu samaksāt summu, kas atbilst jaunam, Eiropas Komisijai nepaziņotam atbalstam, ar nosacījumu, ka par šo atbalstu Eiropas Komisijai iepriekš ir pienācīgi paziņojušas attiecīgās valsts iestādes un Eiropas Komisija šajā ziņā ir devusi savu piekrišanu, vai ir uzskatāms, ka tā ir devusi piekrišanu. Šāda priekšnoteikuma jēga ir ievērot Līguma par Eiropas Savienības darbību 108.panta 3.punktā noteikto nogaidīšanas pienākumu, lai novērstu tādu situāciju, ka tiek izmaksāts nelikumīgs valsts atbalsts, proti, tāds atbalsts, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu. Tādējādi šāda priekšnoteikuma mērķis pēc būtības ir novērst iespējamu Eiropas Savienības tiesību pārkāpumu. Tas nozīmē, ka tiesas uzliktais pienākums valstij izmaksāt privātpersonai atlīdzinājumu iestājas tad, kad spēkā stājies Eiropas Komisijas atbilstoši tās kompetencei pieņemtais lēmums sakarā ar nepaziņotas valsts atbalsta shēmas summas izmaksu vai kad ir uzskatāms, ka šāds lēmums ir pieņemts. Minētais iekļauj arī to, ka valsts pienākums izmaksāt šādu summu iestājas tad, ja Eiropas Komisija, ievērojot tās ekskluzīvo kompetenci, lemj, ka attiecīgais pasākums tomēr nav valsts atbalsts, vai arī secina, ka paziņošana konkrētajā gadījumā nav nepieciešama. Tādā gadījumā privātpersonas tiesības uz zaudējumu atlīdzinājumu ir nodrošināmas pilnā apmērā. Ja Eiropas Komisijas lēmums liegs privātpersonai izmaksāt tai saskaņā ar nacionālo likumu pienākušos zaudējumus pilnā apmērā vai kādā daļā, iestādei un tiesai, ievērojot Eiropas Komisijas ekskluzīvo kompetenci valsts atbalsta pasākumu saderības izvērtēšanā, būs saistošs spēkā stājies Eiropas Komisijas lēmums.

Lejupielādēt

07.06.2023. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1/2023

Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai potenciālā atbalsta saņēmēja ļaunprātīgas rīcības pierādīšanai ir nepieciešams konstatēt, pirmkārt, objektīvu apstākļu kopumu, no kuriem izriet, ka, lai gan attiecīgajā tiesiskajā regulējumā paredzētie nosacījumi formāli ir ievēroti, šā regulējuma mērķis nav sasniegts. Otrkārt ir jākonstatē arī subjektīvais elements, ko veido potenciālā atbalsta saņēmēja vēlme iegūt no Eiropas Savienības tiesiskā regulējuma izrietošu priekšrocību, mākslīgi radot tās iegūšanai vajadzīgos apstākļus. Tādējādi, lai tiesa varētu atzīt, ka pretendents ir mākslīgi radījis apstākļus publiskā finansējuma saņemšanai, ir jākonstatē gan subjektīvais, gan objektīvais kritērijs.

Lejupielādēt

2023. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-[D]/2023

Lai arī likumdevējs šobrīd nav noteicis tiesisko regulējumu ģimenēm, ko veido viena dzimuma pāris un šajā ģimenē esošie bērni, tiesai nav kompetences noteikt, ka piemērotākais risinājums tiesiskās saiknes nodibināšanai ar bērnu, kas aug viena dzimuma pāru veidotā ģimenē, ir tieši bērna dzimšanas reģistra papildināšana ar ierakstu par otru vecāku. Likumdevējam ir rīcības brīvība noteikt, kādā formā valsts atzīst bērnu un vecāku savstarpējās attiecības. Tieši tāpēc tiesai nav kompetences uzlikt pienākumu dzimtsarakstu nodaļai papildināt bērnu dzimšanas reģistru ar informāciju par bērna otru vecāku. Latvijā tiesības īstenot aizgādību iegūst ne tikai bērna vecāki, bet arī adoptētāji. Turklāt aizbildņi saviem aizbilstamajiem atvieto vecākus. Tādējādi jau atbilstoši pašreizējam tiesiskajam regulējumam Latvijā pastāv vairāki ceļi, kā ģimenisku attiecību ietvaros var tikt nodibināta tiesiska saikne ar bērnu. Vērtējot risinājumus, kā nostiprināmas ģimenes attiecības, kas balstītas sociālā, nevis bioloģiskā realitātē, iespējams, ir apsverams arī jautājums, kāda ietekme uz nodibinātajām ģimenes attiecībām būtu izmaiņām sociālajā realitātē un kāda ietekme uz šādu attiecību juridisku nostiprināšanu un pastāvēšanu ir bērna viedoklim.

Lejupielādēt

12.12.2022. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-1149/2022

Lejupielādēt

06.12.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1121/2022

Lietā par pienākuma uzlikšanu pārvietot ieslodzīto un citu ieslodzījuma vietu, tiesai jāvērtē ne tikai tas, vai iestādes atteikums pārvietot ieslodzīto bija pamatots, bet jāpārbauda arī tas, vai ir pamats šāda lūguma apmierināšanai lietas izskatīšanas brīdī tiesā. Tas nozīmē, ka tiesai jāņem vērā arī tie apstākļi, kas ir radušies pēc pieteikuma iesniegšanas tiesai.

Lejupielādēt

15.12.2022. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1096/2022

Izvērtējot strīda tiesisko raksturu, proti, to, kāda veida tiesību normu piemērošana dominē strīda izskatīšanā, secināms, ka kriminālprocesuālo izdevumu atlīdzināšanā no valsts budžeta līdzekļiem krimināltiesības nav dominējošās. Persona, kura prasa arestētās mantas glabāšanas izdevumu atlīdzināšanu (Kriminālprocesa likuma 367.panta pirmās daļas 8.punkts), var nebūt kriminālprocesā aktīvi iesaistīta persona. Šāda persona izpilda atsevišķu kriminālprocesa virzītāja uzdevumu, bet citādi tā nav iesaistīta kriminālprocesā. Izdevumu atlīdzināšana notiek neatkarīgi no kriminālprocesa virzības, proti, jebkurā tā stadijā. Turklāt atlīdzināšanas pienākums un apmērs nav nekādā veidā saistīts ar kriminālprocesa rezultātiem. Līdz ar to izdevumu vērtēšanā faktiski netiek izmantoti kriminālprocesuālie elementi, kas ir būtiski krimināltiesībās, bet izdevumu segšana lielā mērā balstās uz norēķināšanās pienākumu (proti, pēc sava rakstura tā daudz vairāk ir līdzīga samaksai par pakalpojumu). Arestētās mantas glabāšanā iestāde tieši ar procesa virzītāja lēmumu „pieprasa” (virskundzības attiecības) pakalpojumu sniegšanu un tā norēķinās pēc tiesību normās paredzētās kārtības (dažreiz arī „cenām”). Tādējādi pakalpojuma pieprasīšanas obligātais raksturs un arī norēķinu kārtības administratīvais regulējums padara šo strīdu administratīvi tiesisku.

Lejupielādēt

15.11.2022. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1076/2022

Persona ir tiesīga vērsties tiesā ar pieteikumu par iestādes noteiktās jeb precizētās būvlaides konkrētam zemesgabalam tiesiskuma izvērtēšanu tostarp pirms būvprojekta minimālā sastāvā izstrādes. Šāds tiesību aizsardzības mehānisms ir nepieciešams, lai nekustamā īpašuma īpašniekam nodrošinātu iespēju aizsargāties pret nepamatotu un patvaļīgu iejaukšanos netraucētā īpašuma tiesību baudīšanā.

Lejupielādēt

07.10.2022. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1057/2022

Personai, kura ir vai ir bijusi ieinteresēta iegūt tiesības noslēgt iepirkuma līgumu vai pretendē uz iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, ir subjektīvās tiesības vērsties tiesā, pirmkārt, par iepirkuma procedūras pārkāpumiem (piemēram, par iepirkumu procedūras nolikumu vai par lēmumiem par uzvarētāja noteikšanu), vai, otrkārt, par iepirkumu procedūras rezultātā noslēgtajiem līgumiem. Otrajā gadījumā Publisko iepirkumu likuma 74.pants paredz tikai noteiktus gadījumus, kad šāds prasījums par līgumiem ir pieļaujams. Ja pieteicējs nenorāda nevienu Publisko iepirkumu likuma 74.pantā minēto pamatu līguma apstrīdēšanai, pieteicējam nav tiesību par līgumu vērsties administratīvajā tiesā sakarā ar Publisko iepirkumu likuma pārkāpumiem, un šādā gadījumā nav nozīmes, vai iepirkuma procedūras rezultātā noslēgtais līgums ir privāto tiesību vai publisko tiesību līgums.

Lejupielādēt

14.10.2022. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1047/2022

Ja tiesai pēc pieteikuma precizējumu saņemšanas nav pārliecības, vai pieteicēja pieteikums atbilst Administratīvā procesa likuma 184.panta otrās daļas 1.punkta prasībām, tiesa, ievērojot privātpersonas tiesību ievērošanas principu un objektīvās izmeklēšanas principu, var uz to norādīt, izvērstāk paskaidrojot kritērijus pieteikuma par administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku pieļaujamībai un lūdzot pieteicēju detalizētāk pamatot savu interesi šāda pieteikuma uzturēšanai. Formāla attieksme pieteikuma satura un pieteicēja tiesisko interešu izvērtēšanā nav pieļaujama, jo īpaši situācijā, kad jautājums par pieteikuma atbilstību Administratīvā procesa likuma 184.panta otrās daļas 1.punktā izvirzītajiem kritērijiem aktualizējies jau ierosinātas tiesvedības laikā.

Lejupielādēt

22.12.2022. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-963/2022

Likumdevējs biedrībai „Latvijas Olimpiskā komiteja” ir piešķīris īpašu statusu un tiesības. Tā nodrošina valsts labāko sportistu dalību augstas klases sasniegumu sporta sacensībās un deleģējuma ietvaros pārvalda programmas īstenošanai piešķirto publisko finansējumu, piesaista un sadala līdzekļus sportistu dalībai sacensībās. Tātad tā, lemjot par finansējuma sadali un nosakot kritērijus, saskaņā ar kuriem finansējums ir piešķirams, rīkojas publisko tiesību jomā. Komiteja, lai īstenotu deleģēto funkciju, ir nodibinājusi fondu, kas noteic pabalstu apmērus un kritērijus, saskaņā ar kuriem piešķirami un izmaksājami ikmēneša pabalsti olimpiskās vienības sportistiem, kā arī dibina individuālas publiski tiesiskas attiecības ar konkrēto pabalsta saņēmēju – olimpiskās vienības sastāvā iekļauto sportistu – un atbilstoši noteiktajiem kritērijiem un olimpiskās vienības sniegtajām ziņām par iegūto augstāko vietu piešķir pienākošos pabalstu. Pildot deleģēto uzdevumu, biedrība „Latvijas Olimpiskā komiteja” ir arī uzņēmusies atbildību gādāt, ka sistēma, kuras ietvaros tas tiek īstenots, balstās vienlīdzības principā, ir taisnīga, ilgtspējīga, paredzama un pārskatāma. Ikvienam sportistam ir tiesības saņemt skaidru, vispārējos tiesību principos balstītu pamatojumu tam, pēc kādiem kritērijiem sportists tiek piesaistīts un kādi ir šādas sadarbības finansiālās drošības aspekti, un paļauties, ka tie netiks patvaļīgi grozīti. Tādējādi tiesību strīds ir pakļauts izskatīšanai administratīvajā tiesā.

Lejupielādēt

22.07.2022. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-952/2022

Jautājums par to, ka Rīgā, Uzvaras parkā esošais monuments „Padomju karavīriem — Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem” ir demontējams ir izlemts ar Saeimas pieņemtu likumu, kas pats par sevi ir ārējs normatīvs akts, kura tieša kontrole nav administratīvo tiesu kompetencē. Savukārt Rīgas domes lēmums, ar kuru uzdots Rīgas domes pakļautībā esošajām struktūrām veikt nepieciešamās darbības, lai nodrošinātu monumenta demontāžu, ir iekšējs organizatorisks pārvaldes lēmums, kas rada tiešas sekas tikai valsts pārvaldes iekšienē, tādējādi tas nav atzīstams par administratīvo aktu un nav pārbaudāms administratīvā procesa kārtībā.

Lejupielādēt

29.07.2022. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-950/2022

Vispārīgi pārrakstīšanās kļūdas labošanu spriedumā un papildsprieduma taisīšanu var uzskatīt par sprieduma sastāvdaļu. Taču šo jautājumu risināšanas rezultātā pieņemtie nolēmumi, pat ja attiecīgie lūgumi tiek apmierināti, vispār neskar vai pēc būtības nemaina ar spriedumu noteikto konkrēto tiesisko attiecību noregulējumu. Līdz ar to Administratīvā procesa likums nesaista jautājumu par pārrakstīšanās kļūdas labošanu spriedumā un papildsprieduma taisīšanu izlemšanu ar sprieduma pārsūdzēšanu.

Lejupielādēt

12.08.2022. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-948/2022

Lejupielādēt

29.07.2022. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-924/2022

Tiesai jādara viss iespējamais (arī pagaidu aizsardzības stadijā), lai nepieļautu situāciju, ka lietas par vienā iepirkumā pieņemtu vienu un to pašu iestādes lēmumu tiek izskatītas atsevišķi, un tādējādi izslēgtu risku, ka tas pats jautājums tiek izlemts atšķirīgi.

Lejupielādēt

19.07.2022. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-922/2022

Ņemot vērā, ka mobilo sakaru nozarē iespējamo pretendentu loks ir šaurs un pastāv sīva konkurence vienādu pakalpojumu sniegšanā, var veidoties situācija, kad ar kādu nepamatoti izvirzītu prasību vai kritēriju tiek izšķirts konkursa iznākums. Tomēr nolūkā izvairīties no šāda riska pasūtītājam nav pamata izslēgt kādus kritērijus no nolikuma tikai tādēļ, lai nevienam no pretendentiem nebūtu priekšrocību konkursā. Pasūtītājam nav jāvadās pēc mazāk spēcīgu konkurentu vēlmes pielāgot konkursa nolikumu, lai objektīvi stiprākam pretendentam ar iespējami labāku piedāvājumu zustu iespēja uzvarēt. Pasūtītājs ir tiesīgs kritēriju noteikšanā vadīties pēc savām vajadzībām noteikta veida pakalpojuma saņemšanā. Arī tādā no konkurences viedokļa sensitīvā situācijā, kāda pastāv Latvijas mobilo sakaru pakalpojumu tirgū, pasūtītājam ir rīcības brīvība izvēlēties iepirkt tādu pakalpojumu, kāds tam nepieciešams. Tiesai, izskatot šādas lietas, ir jāpārbauda, vai nav saskatāmas pazīmes, ka kādas nolikuma prasības un piedāvājuma izvēles kritēriji nav adekvāti samēroti ar līguma priekšmetu, uzrāda favorītismu vai ir citādi neatbilstoši publisko iepirkumu principiem. Satiksmes ministrijas izdotās vadlīnijas mobilo un fiksēto sakaru iepirkumiem nav vispārsaistošs normatīvais akts. Tomēr, ievērojot šo vadlīniju mērķi – uzlabot mobilo un fiksēto sakaru iepirkumu kvalitāti un atbilstību publisko iepirkumu principiem – un to, ka vadlīnijas ietver skaidrojumu par to, kādēļ katrs kritērijs būtu vēlams vai nevēlams, tiesai būtu jāsaprot, vai pastāv racionāli un objektīvi apsvērumi, kuru dēļ konkrētā gadījumā ir izvēlēti citi kritēriji vai izvēlēts tāds kritērijs, kurš vadlīnijās īpaši norādīts kā neieteicams.

Lejupielādēt

23.12.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-896/2022

Lejupielādēt

06.06.2022. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-851/2022

Procesa dalībnieks tiek atbrīvots no maksājumiem par tiesvedību gadījumā, ja tiek konstatēts, ka persona objektīvu apstākļu dēļ negūst pietiekamus ienākumus un līdz ar to personai var trūkt līdzekļu pamatvajadzību apmierināšanai. Lai tiesa varētu pārliecināties par personas mantisko stāvokli, personai ir pienākums sniegt konkrētu informāciju par saviem uzkrājumiem, ienākumiem un izdevumiem. Proti, personas pienākums, lūdzot atbrīvot no drošības naudas iemaksas, ir iespēju robežās sniegt šādu informāciju un, ja ir iespējams, iesniegt to apliecinošus pierādījumus vai arī lūgt tiesai šādus pierādījumus iegūt, ja pašai personai nav iespēju tos sagādāt. Tieši pašai personai vislabāk zināms, kāds ir tās mantiskais stāvoklis un kādas ziņas to var raksturot. Nepieciešamības gadījumā tiesa var pārbaudīt personas sniegtās ziņas vai iegūt papildu informāciju. Taču primāri pašas personas pienākums ir pēc iespējas konkrētāk pamatot savas grūtības iemaksāt drošības naudu, kā arī sniegt ziņas, kas raksturo tās mantisko stāvokli. Tas vien, ka pieteicējam ir piešķirts bezdarbnieka statuss, pats par sevi neliecina, ka viņam nav, piemēram, uzkrājumu vai citu ienākumu. Tādējādi šie apstākļi nevar būt pamats atbrīvojumam no drošības naudas iemaksas.

Lejupielādēt

23.05.2022. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-794/2022

Lejupielādēt

07.06.2022. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-793/2022

1. Uzņēmumus sadarboties ar konkurences iestādēm saskaņā ar iecietības programmām un izlīguma procedūrām šajā kontekstā varētu atturēt tas, ja tiktu atklātas pašapsūdzošas liecības. Šāda liecību atklāšana radītu risku, ka uzņēmumi vai to vadības pārstāvji, kas sadarbojas, var tikt pakļauti civiltiesiskai vai krimināltiesiskai atbildībai sliktākos apstākļos nekā līdzpārkāpēji, kuri nesadarbojas ar konkurences iestādēm. Tātad tieši iecietības programmas ietvaros notikušajai saziņai un izlīgumu piedāvājumiem ir noteikta vislielākā tiesiskā aizsardzība no likumdevēja puses. Civilprocesa likuma normas paredz tiesas iespēju vērtēt, vai to pierādījumu, kas iesniegti konkurences iestādei vai atrodas tās lietas materiālos, iesniegšana tiesai neradīs šķēršļus konkurences tiesību efektīvai īstenošanai, kā arī paredz, ka par tiem pierādījumiem, kas iesniegti konkurences iestādei, tiesa pieprasa konkurences iestādei atzinumu un lemj par to, vai pierādījumu iesniegšanai tiesai neradīs šķēršļus konkurences tiesību efektīvai piemērošanai. Savukārt pret pašapsūdzošo liecību nonākšanu citu personu rīcībā likumdevējs vērsies jo īpaši stingri, izslēdzot iespēju tos pieprasīt un izmantot civilprocesā. Striktās Civilprocesa likuma normas norāda, kādu nozīmi likumdevējs ir piešķīris šīs informācijas aizsardzībai, un tieši tas arī apstiprina tiesisko interesi, kuras aizsardzības nolūkā administratīvajā lietā, kurā šāda informācija tiek pieprasīta no iestādes, būtu pieaicināma persona, kura pati šo informāciju ir sniegusi Konkurences padomei. 2. Konkurences likuma 8.panta piektā daļa par Konkurences padomes atbrīvošanu no tiesas izdevumiem ir formulēta plaši un norāda uz likumdevēja vēlmi neradīt Konkurences padomei finansiālu slogu gadījumos, ja ir jātiesājas lietās, kas radušās sakarā ar personu izdarītiem pārkāpumiem. Norma formulēta tā, lai aptvertu iespējami plašāku tiesvedību loku, kas varētu rasties sakarā ar pārkāpumiem jomās, kuru uzraudzība ir Konkurences padomes kompetencē. Līdz ar to tiesai būtu pēc būtības, nevis formāli jāvērtē, vai Konkurences padome, iesniedzot sūdzību, rīkojas sakarā ar pārkāpuma lietu vai sakarā ar vispārīgiem savas kompetences jautājumiem.

Lejupielādēt

27.04.2022. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-711/2022

Lejupielādēt

26.04.2022. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-680/2022

Bērna pieskatīšanas pakalpojuma saturs un sniegšanas kārtība nav reglamentēta tiesību normās, jo tas ir vecāku pienākums. Taču vecāki var izmantot dažādus pašvaldības un privātpersonu piedāvātus pakalpojumus. Šādu darījumu saturu nosaka līdzēju griba, nevis tiesību normās stingri noteikti tiesības un pienākumi, proti, noteicošais ir privātpersonu autonomijas princips. Tādējādi starp bērna vecāku un bērnudārzu noslēgts rakstveida līgums par bērna pieskatīšanu un ēdināšanu, ir noslēgts privāto tiesību jomā un strīdi par šādiem līgumiem tiek vērtēti Civilprocesa likumā paredzētajā kārtībā un nav pakļauti administratīvo tiesu kontrolei.

Lejupielādēt

26.04.2022. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-661/2022

Lejupielādēt

08.02.2022. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-605/2022

Ņemot vērā, ka uz personām, kuras sniedz veselības aprūpes pakalpojumus ārstniecības iestādēs un aptiekās, attiecas Ministru kabineta 2021.gada 9.oktobra rīkojuma Nr. 720 „Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” 5.7.1apakšpunktā noteiktais, ka visiem darbiniekiem, kuri veic darba pienākumus klātienē, nepieciešams vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts, tām ir subjektīvās tiesības vērsties tiesā par ar šo rīkojuma punktu uzlikto pienākumu un ierobežojumu.

Lejupielādēt

01.02.2022. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-564/2022

Biedrība ir brīvprātīga personu apvienība un pamatā darbojas privāto tiesību jomā. Publisko tiesību jomā, pildot deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu, biedrība darbojas tikai normatīvajos aktos paredzētajos izņēmuma gadījumos. Tātad ir jānošķir biedrības kā iestādes darbība publisko tiesību jomā no biedrības darbības privāto tiesību jomā. Līdz ar to ir jānošķir arī privāto un publisko tiesību jomā pieņemto lēmumu pārsūdzēšanas kārtība.

Lejupielādēt

10.08.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-483/2022

Deputāta subjektīvo tiesību aizsardzības labad viņa tiesiskais statuss administratīvajā procesā tiesā ir pielīdzināms privātpersonas statusam. Tāpēc strīds par pašvaldības deputāta subjektīvo publisko tiesību izmantošanu vai to satura un apjoma noskaidrošanu ir pakļauts administratīvās tiesas kontrolei. Taču, lai jautājums būtu pakļauts administratīvās tiesas kontrolei, ir jānoskaidro, vai no tiesību normām izriet deputāta subjektīvās tiesības, ko viņš vēlas aizsargāt tiesas ceļā. Proti, pašvaldības deputāta tiesību aizskāruma aizsardzība administratīvajā tiesā ir iespējama tikai tad, ja tikušas aizskartas deputāta subjektīvās publiskās tiesības. No tiesību normām neizriet deputātu tiesības prasīt iesniegto lēmuma projektu atbalstīšanu virzīšanai izskatīšanai domes sēdē, ja komiteja tos neatbalsta. Tā kā pašvaldības deputātam nav subjektīvās tiesības prasīt lēmuma projektu virzīšanu, deputāta subjektīvās publiskās tiesības nav aizskartas. Attiecīgi pieteikums par domes amatpersonu rīcību, neiekļaujot deputātu iesniegtos lēmumu projektus domes sēdes darba kārtībā, nav izskatāms administratīvā procesa kārtībā.

Lejupielādēt

03.05.2022. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-429/2022

No Administratīvā procesa likuma 161.panta trešajā daļā un 224.panta pirmajā daļā ietvertā formulējuma un jēgas secināms, ka pieteicēja zvērests ir pieļaujams tikai tad, ja, pirmkārt, citi pierādījumi tiesai nav un nevar būt pieejami tāpēc, ka tie objektīvi nepastāv. Otrkārt, pieteicēja zvērests ir pieļaujams tad, ja ir izsmeltas visas iespējas iegūt citus pierādīšanas līdzekļus. No Administratīvā procesa likuma 224.panta pirmās daļas izriet, ka par pieteicēja zvēresta kā pierādīšanas līdzekļa pieļaujamību lemj tiesa. Tātad tiesai vispirms ir jāvērtē, vai pastāv zvēresta sniegšanas priekšnoteikumi, tostarp – citu pierādījumu nav vai tie nav pietiekami droši. Pretējā gadījumā zvērests nav pieļaujams. Apstākļu, kas vispārīgi būtu jāapliecina ar medicīniskiem dokumentiem, nevis tikai ar personas paskaidrojumiem, pamatošanā zvēresta izmantošana nav pieļaujama. Šādā situācijā tiesa tai iesniegto zvērestu atsaka pieņemt.

Lejupielādēt

21.04.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-373/2022

Neatliekamas kratīšanas tiesiskumu un pamatotību pārbauda izmeklēšanas tiesnesis. Tomēr izmeklēšanas tiesnesis, pārbaudot lēmumu par kratīšanu, nevar zināt, vai nākotnē iestāsies kāds no Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likumā noteiktajiem apstākļiem, uz kuru pamata iestādes rīcība vēlāk var tikt atzīta par nepamatotu šā likuma izpratnē. Izmeklēšanas tiesnesis pārbauda, vai konkrētā kratīšana bijusi tiesiska un pamatota Kriminālprocesa likuma izpratnē. Kriminālprocesā iesaistītā persona, kā arī persona, kuras tiesības vai likumīgās intereses ir aizskartas ar konkrēto rīcību vai nolēmumu, var iesniegt sūdzību par kriminālprocesu veicošās amatpersonas rīcību vai nolēmumu, arī par izmeklēšanas tiesneša lēmumu. Tādējādi valsts ir radījusi tiesisko sistēmu, lai indivīds varētu efektīvi aizsargāt savas tiesības, un personai ir iespēja panākt kaitējumu izraisījušās rīcības tiesiskuma izvērtējumu pamatprocesā, tas ir, kriminālprocesā.

Lejupielādēt

17.01.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-343/2022

1. Tiesai, pārbaudot bāriņtiesas lēmuma tiesiskumu, ar kuru izšķirts jautājums par bērna uzvārdu, apstākļi jāvērtē plašā kontekstā – cik ciešas attiecības bērnam ir izveidojušās ar ģimeni, kurā bērns dzīvo, vai bērns sevi identificē ar šo ģimeni, kāda ir bērna psiholoģiskā piesaiste konkrētajai ģimenei un citi tamlīdzīgi apstākļi. Tāpat tiesai, lai izsvērtu bērna saikni ar otru vecāku, ir jāvērtē apstākļi, kas par to liecina: kādas ir bērna attiecības ar otru vecāku, kā tās veidojušās ilgtermiņā, cik ilgi bērns pirms tam ir dzīvojis kopā ar otru vecāku, kāda ir bērna emocionālā piesaiste vecākam. Izvērtējuma procesā jālīdzsvaro bērna intereses gan no esošās bērna ģimenes dzīves, gan no bērna ģimenes dzīves viedokļa ar bioloģisko tēvu. Apstāklis, ka bērns turpina izmantot kopīgo uzvārdu, ir ārējā pazīme vecāka un bērna turpinātām attiecībām. Šādā gadījumā bērna uzvārda maiņa, īpaši, ja vecākam radušās problēmas saskarsmes tiesību īstenošanā, var vēl vairāk vājināt vecāka un bērna ģimenes saites. Šī iejaukšanās ģimenes dzīvē var tikt attaisnota, ja uzvārda maiņa atbilst bērna labklājībai un labākajām interesēm. 2. Lietās, kurās ir iesaistīts bērns, tāpat kā jebkurā administratīvajā lietā ir jānodrošina objektīvās izmeklēšanas princips un efektīva procesa vadība. Tomēr tiesai lietas apstākļi pilnvērtīgi jānoskaidro, vienlaikus nekaitējot bērna vislabākajām interesēm. To, vai bērna viedoklis tiesai ir jānoskaidro tieši, izlemj tiesa, ievērojot katras konkrētās lietas apstākļus, arī bērna vecumu, brieduma pakāpi un vai tieša uzklausīšana nekaitēs bērnam.

Lejupielādēt

17.08.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-297/2022

Arodbiedrību likuma 12.panta ceturtā daļa nav uzskatāma par izņēmumu no Administratīvā procesa likuma 31.panta otrajā daļā noteiktā, ka pieteikumu var iesniegt privātpersona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses ir aizskartas vai var tikt aizskartas. Arodbiedrību likuma 12.panta ceturtās daļas jēga ir atbrīvot arodbiedrību no īpaša pilnvarojuma nepieciešamības, savas kompetences ietvaros pārstāvot un aizstāvot savu biedru tiesības un intereses, taču šī tiesību norma nepiešķir arodbiedrībai tiesības vērsties administratīvajā tiesā kā pieteicējai darbinieku kopējo tiesību un interešu aizsardzībai. Tas, ka arodbiedrības būtībai ir raksturīga vispārēja iestāšanās par darbinieku kopējo interešu aizsardzību, nepiešķir arodbiedrībai tiesības vērsties administratīvajā tiesā kā pieteicējai darbinieku kopējo tiesību un interešu aizsardzībai. Šādām tiesībām kā izņēmumam no Administratīvā procesa likuma 31.panta otrajā daļā paredzētā ir jābūt noteiktām likumā tieši un nepārprotami. Tāpat arī nav atrodama cita tiesību norma, no kuras izrietētu arodbiedrības tiesības konkrētajā gadījumā vērsties administratīvajā tiesā kā pieteicējai darbinieku kopējo tiesību un interešu aizsardzībai. Nav noliedzams, ka kolektīvā tiesiskā aizsardzība var būt efektīvs tiesību aizsardzības mehānisms, taču, ja vien tā neizriet no starptautiskajām vai Eiropas Savienības tiesībām, likumdevējam ir rīcības brīvība tās noteikšanā.

Lejupielādēt

07.06.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums un blakus lēmums lietā Nr. SKA-280/2022

1. Gan prasījums par pienākuma uzlikšanu izdot personai labvēlīgu administratīvo aktu, gan prasījums veikt personai labvēlīgu faktisko rīcību ir tāda veida prasījums, kas pamatā izšķirams, ņemot vērā to tiesisko regulējumu, kas ir spēkā laikā, kad tiesa izskata lietu un izspriež, vai personas pieteikums atzīstams par pamatotu. Tas jo īpaši attiecas uz jautājumu, kurai iestādei pienākums uzliekams, jo atbilstoši tiesiskuma principam iestādes darbojas normatīvajos aktos noteikto pilnvaru ietvaros. Proti, gadījumā, ja tiesvedības gaitā mainās tiesiskais regulējums tādējādi, ka kompetence izdot personas prasīto lēmumu vai veikt personas prasīto rīcību ir citai institūcijai, ne tai, kurā persona sākotnēji ir vērsusies, tiesai ir pamats nomainīt atbildētāja pusē pieaicināto iestādi un, ja nepieciešams, arī atbildētāju. 2. Latvijas Republikas Satversmes 112.pants neuzliek pienākumu valstij izveidot konkrētu augstākās izglītības ieguves sistēmu, taču, ja valsts ir izšķīrusies izveidot augstākās izglītības iestādi, valstij ir jānodrošina ikvienam vienlīdzīgas (uz vienlīdzīgiem noteikumiem balstītas) iespējas tai piekļūt, gan pretendējot uz izglītības iegūšanu, gan iegūstot izglītību. Tādējādi ikvienā publiski pieejamā augstākās izglītības iestādē ir jābūt nodrošinātai arī vides pieejamībai, tostarp, lai iestādē nepieciešamības gadījumā varētu iekļūt ne tikai personas, kas tajā jau studē, bet arī personas, kas varētu vēlēties tajā studēt. Tas ir pietiekams pamats atzīt, ka lietā par vides pieejamības nodrošināšanu atbildētāja pusē var būt arī pati valsts izveidotā (valsts atzītā) izglītības iestāde.

Lejupielādēt

05.07.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-272/2022

No tiesību normām izriet, ka projektējot publiskas būves atjaunošanu vai būves daļas pārbūvi, ir pieļaujamas atkāpes no būvnormatīva tehniskajām prasībām, ja šīs atkāpes tiek objektīvi pamatotas un būvspeciālists sastāda atzinumu, kā arī tās ir saskaņotas ar attiecīgās jomas kompetentajām iestādēm. Tiesību normas nosaka arī atkāpes no vides pieejamības prasību ievērošanas, projektējot publiskas būves atjaunošanu vai pārbūvi, ja paredzētie risinājumi nav saistīti ar vides pieejamības nodrošināšanu vai arī tehniski nav iespējams tās ievērot saskaņā ar Būvniecības likuma 9.1pantu. Pašas privātpersonas interesēs ir pamatot, kāpēc konkrētajā gadījumā ir piemērojamas atkāpes no būvnormatīva tehniskajām prasībām, jo tieši pašam būvniecības ieceres ierosinātājam ir zināmi visi apstākļi saistībā ar būvniecības ieceri, kā arī tās prasības, kuras tehniski vai funkcionāli nav iespējams izpildīt vai kuras uzliek būvniecības ierosinātājam nesamērīgu vai nepamatotu slogu. Ne iestādes, ne tiesas rīcībā nav pilnīgas informācijas par personas plānoto būves izmantošanu, kā arī nav pilnīgas informācijas par būvniecības ieceri. Tiesību normas tieši paredz pašam būvniecības ieceres ierosinātājam būvspeciālista sagatavoto atzinumu ietvert būvniecības dokumentos vai pievienot tiem. Tas ir jāizdara, jau iesniedzot būvniecības dokumentāciju būvvaldē, nevis tiesā.

Lejupielādēt

31.01.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-264/2022

Lietā par disciplinārsoda piemērošanu personai, kas ir personu sodošs process, kuram, sākot ar brīdi, kad pret personu tiek uzsākta disciplinārlieta, ir jānotiek paredzamā un disciplinārlietas izmeklēšanai objektīvi nepieciešamā laika periodā. Tāpēc termiņa ievērošana, izmeklējot disciplinārlietu un pieņemot lēmumu disciplinārlietā, ir būtiska. Nepieciešamība iespējamo disciplinārpārkāpumu izmeklēt laikus ir jālīdzsvaro ar iestādes un arī privātpersonas interesi, lai tiktu pieņemts objektīvs un izsvērts lēmums. Līdz ar to iestādes rīcības savlaicīguma pārbaudei vispirms jābūt vērstai uz to, lai pārbaudītu, vai iestāde nav nepamatoti vilcinājusies. Apstākļiem ir jābūt tādiem, lai tiesa, pārbaudot šo procesu, varētu gūt pārliecību, ka tik ilga termiņa pagarināšana tiešām objektīvi lietas izskatīšanai ir bijusi nepieciešama. Tāpat nozīme šajā vērtējumā ir tam, vai visā laikā, kamēr pret personu ir bijusi ierosināta disciplinārlieta, tajā faktiski ir arī notikušas aktīvas darbības lietas izmeklēšanai, vai lietā nav bijuši nepamatoti periodi, kuros lietas izskatīšana vispār nav notikusi. Jebkādiem pārtraukumiem (par ko var liecināt norādītie faktiskie laika periodi starp lēmumiem par termiņu pagarināšanu) disciplinārlietas izmeklēšanas un lēmuma disciplinārlietā pieņemšanas procesā ir jābūt racionāli izskaidrojamiem un objektīvi nepieciešamiem.

Lejupielādēt

25.02.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-188/2022

Lēmuma par lokālplānojuma izstrādāšanu (vai neizstrādāšanu) pieņemšana ir pašvaldības normatīvo akta izdošanas funkcijas izpausme, kuru pašvaldība īsteno, ņemot vērā savu redzējumu par administratīvās teritorijas attīstību ilgtermiņā. Tā ir pašvaldības brīvība izlemt, vai pašvaldības administratīvās teritorijas noteiktas daļas ilgtermiņa attīstību ir nepieciešams regulēt lokālplānojumā. Tādējādi, lai arī kādi būtu pašvaldības apsvērumi, lemjot par lokālplānojuma izstrādāšanu (vai neizstrādāšanu) konkrētai teritorijai, šāda lēmuma kā normatīvā akta izdošanas jomā pieņemta lēmuma kontrole neietilpst administratīvo tiesu kompetencē.

Lejupielādēt

27.09.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-170/2022

1. Situācija, kad ēka kā patstāvīgs īpašuma objekts pieder citai personai, nevis zemes īpašniekam, ir izņēmums no Civillikuma 968.pantā nostiprinātā zemes un ēku vienotības principa. Šādam faktam ir jābūt attiecīgi reģistrētam, pretējā gadījumā ir piemērojams vispārīgais princips, ka ēka pieder tam, kam pieder zeme. To, vai ēkai ir patstāvīga īpašuma objekta statuss, iestāde, kas aprēķina nekustamā īpašuma nodokli, uzzina no likuma „Par Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” 14.panta ceturtajā daļā norādītajiem reģistriem, savukārt, ja šādas ziņas reģistros nav ierakstītas, iestādei ir pamats prezumēt, ka ēkas ir zemes īpašnieka īpašums. Proti, iestāde, kuras pienākums ir aprēķināt nekustamā īpašuma nodokli, nevar pati konstatēt, ka ēkas ir patstāvīgs īpašuma objekts un pieder citai personai, ja šāds ieraksts attiecīgajos reģistros nav izdarīts, jo tas nav šīs iestādes kompetencē. 2. Administratīvās tiesas kompetencē neietilpst ēku atzīšana par patstāvīgiem īpašuma objektiem. Ēka par patstāvīgu īpašuma objektu tiek atzīta atsevišķā tiesvedībā vispārējās jurisdikcijas tiesā. Uz šī vispārējās jurisdikcijas tiesas sprieduma pamata tiek izdarīti ieraksti likuma „Par Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” 14.panta ceturtajā daļā norādītajos reģistros, no kuriem savukārt vadās gan iestāde, kas nodokli aprēķina, gan vēlāk arī administratīvā tiesa.

Lejupielādēt

16.11.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-80/2022

Kriminālprocesa likuma 188.pantā noteiktā izņemšanas kārtība paredz, ka izmeklēšanas darbības veicējs izņemtos priekšmetus vai dokumentus apraksta izņemšanas protokolā. Tātad tas ir likumā noteikts iestādes pienākums – aprakstīt kriminālprocesā izņemto priekšmetu pazīmes īpašā procesuālajā dokumentā. Tāpēc nav pamatoti pieprasīt, ka pierādījumus par izņemto mantu specifiskajām īpašībām un vērtību var nodrošināt tikai persona, kurai mantas tika izņemtas. Izņemto priekšmetu pazīmju fiksēšana ir policijas pienākums, kas noteikts ar likumu, un tai ir pienākums izņemtos priekšmetus atdot tādā stāvoklī, kādā tie saņemti. Ja iestāde nav pildījusi savu likumā noteikto pienākumu aprakstīt izņemtos priekšmetus, un tāpēc tai trūkst pierādījumu par izņemto mantu īpašībām un vērtību, tiesai ir jāvērtē personas prasījums, ievērojot vispārējo pieredzi attiecībā uz pazaudētajiem priekšmetiem pielīdzināmu priekšmetu vērtību un šaubas tulkojot par labu pieteicējam, ja vien iestāde nevar pierādīt, ka viņa prasījums ir nepamatots. Situācijā, kad persona nevar precīzi noteikt nozaudēto mantu vērtību, tiesa, izvērtējot lietā esošos pierādījumus un pienācīgi atspoguļojot šo vērtējumu spriedumā, zaudējumu apmēru nosaka pati, pamatojoties uz lietā esošajiem pierādījumiem, saprātīgi vērtējot vispārējo pieredzi un konkrētā gadījuma apstākļus.

Lejupielādēt

22.06.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-73/2022

Ministru kabineta 2013.gada 5.novembra noteikumu Nr. 1268 „Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” 2.pielikums ir veidots kā izsmeļošs atlīdzināmo kaitējuma veidu uzskaitījums. Tomēr var pastāvēt situācijas, kad konkrētais kaitējuma veids nav minēts 2.pielikumā, taču tā izslēgšana no atlīdzināmo kaitējuma veidu loka varētu nonākt pretrunā ar Pacientu tiesību likuma 16.panta pirmajā daļā noteikto. Fiziskas sāpes ir atzīstamas par kaitējumu veselībai. Tomēr var pastāvēt situācijas, kad pacientam nodarītās fiziskās sāpes nav aptvertas ne ar vienu no minēto noteikumu 2.pielikumā norādītajiem kaitējuma veidiem. Nav pamata pieļaut atšķirīgu attieksmi un liegt pacientam tiesības saņemt atlīdzību par veselībai nodarīto kaitējumu, ja fiziskās sāpes ir radījušas tādas ciešanas, kuru līmenis ir pielīdzināms ciešanām, ko rada 2.pielikumā uzskaitītie kaitējumu veidi. Tiesību uz atlīdzību liegšana šādā situācijā būtu pretēja Pacientu tiesību likuma mērķim. Tādējādi, lai tiesa atzītu pacienta tiesības uz atlīdzību situācijā, kad pacientam nodarītās fiziskās sāpes nav aptvertas ne ar vienu no minēto Ministru kabineta noteikumu 2.pielikumā norādītajiem konkrētajiem kaitējuma veidiem, tai būtu jāizvērtē, vai fiziskās sāpes, ņemot vērā to intensitāti, ilgumu un citus apstākļus, ir sasniegušas tādu smaguma pakāpi, lai personai būtu nosakāma atlīdzība no Ārstniecības riska fonda.

Lejupielādēt

20.04.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-46/2022

Gadījumā, ja ir atzīstams, ka nodokļu administrācijas lēmuma pamatojuma trūkums ir tik būtisks, ka tas faktiski iztrūkst vispār, tas ir pamats atzīt, ka lēmums ir patvaļīgs un tādēļ atceļams. Šādā gadījumā pamatojuma trūkumu nevar novērst, to sniedzot tiesas procesa laikā. Ja iestādes lēmumā nav pienācīga pamatojuma, faktiski nav arī iespējams pārliecināties, vai iestādes tiesas procesā sniegtā informācija ir ņemta vērā iestādes procesa laikā vai tika piemeklēta vēlāk. Tiesai izprasot un pieļaujot informācijas, kas tika ņemta vērā muitas vērtības noteikšanai, iesniegšanu tikai apelācijas tiesvedības laikā, ir jāvērtē šādas novēlotas informācijas sniegšanas pieļaujamība konkrētajā gadījumā kontekstā ar iestādes lēmuma pamatojuma trūkumu un pieteicēja iespēju šādā situācijā pilnvērtīgi īstenot tam esošās procesuālās tiesības.

Lejupielādēt

31.03.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-6/2022

Administratīvā procesa likuma 250.panta otrā daļa paredz, ka ierobežojums tiesai ņemt vērā tikai administratīvajā aktā norādīto pamatojumu neattiecas uz lietām, kurās prasījums ir labvēlīga administratīvā akta izdošana. Proti, lietās par labvēlīga administratīvā akta izdošanu tiesa nav saistīta ar to pamatojumu, kas ir norādīts iestādes administratīvajā aktā. Lietas izspriešanā tiesa ņem vērā visus apstākļus, kam ir nozīme lietas izskatīšanā.

Lejupielādēt

2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-[B]/2022

1. Ja lietā ir jānoskaidro vecāka spējas saskarsmē ar bērnu (lai secinātu, vai bērns var nakšņot pie sava vecāka), kā liecinieki var tikt pieaicinātas personas, kas var liecināt par vecāka spējām saskarsmē ar bērnu. Ja bērna vecāks ir persona ar īpašām vajadzībām un ģimenes ikdienas jautājumu kārtošanai viņam ir piesaistīts asistents, tad šāds asistents arī var tikt aicināts uz tiesu kā liecinieks. Proti, ja vecākam – personai ar īpašām vajadzībām – ir asistents vai cits ģimenes loceklis, kas var piedalīties bērna aprūpē un saskarsmē, tad tiesai tas jāņem vērā, lemjot par saskarsmes īstenošanas kārtību. 2. Lietās, kurās skartas bērna tiesības un intereses, bērna viedoklis ņemams vērā atbilstoši bērna vecumam, briedumam un spējai viedokli formulēt. Lai varētu objektīvi secināt, vai bērna viedoklis lietā ir ņemams vērā, ir jāvērtē, vai bērna viedoklis nav ietekmēts. Maza bērna viedokli pamatā formē tās ģimenes uzskati, kurā bērns dzīvo. Ja starp ģimeni, kurā bērns dzīvo, un viņa bioloģisko vecāku pastāv nesaskaņas, tiesai šādā situācijā ir jāvērtē, cik objektīvs ir bērna viedoklis.

Lejupielādēt

30.11.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1333/2021

Privātpersonas interese pētīt savas dzimtas vēsturi, tātad interese par savu izcelsmi, ir tiesiska interese, kas var tikt aplūkota arī personas tiesību uz privāto dzīvi kontekstā. No Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likuma 6.panta astotās daļas secināms, ka ikvienai personai, kura pamato savu tiesisko ieinteresētību, ir tiesības pieprasīt un saņemt izziņu par civilstāvokļa akta reģistrāciju. Tādējādi likumdevējs ir atzinis, ka personām var būt leģitīma interese zināt to informāciju, kas ir iekļauta civilstāvokļa aktu reģistra ierakstos. Tiesību apjoma ziņā atšķirība no 6.panta ceturtajā un piektajā daļā norādītajām personām ir vienīgi attiecībā uz informācijas izsniegšanas formu, – personām, par kurām ieraksts izdarīts un to pārstāvjiem paredzēta ieraksta kopijas izsniegšana, bet citām personām, kuras pamato savu tiesisko interesi, – izziņas par ieraksta saturu izsniegšana. Tas, vai minētās tiesību normas nepieļauj ieraksta kopijas izsniegšanu personai, kurai ir tiesiska interese par ierakstu, bet kura nav persona, par kuru ieraksts izdarīts, noskaidrojams, izskatot lietu pēc būtības.

Lejupielādēt

29.11.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1312/2021

Lejupielādēt

11.12.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1306/2021

Lai personu atzītu par trešo personu administratīvajā procesā tiesā, ir nepieciešams konstatēt konkrētu priekšnoteikumu esību - jākonstatē personas subjektīvo tiesību pastāvēšana, subjektīvo tiesību esošs vai iespējams aizskārums, kā arī cēloņsakarība starp valsts rīcību (darbību vai bezdarbību) un personas subjektīvo tiesību esošu vai iespējamu aizskārumu. Ar jēdzienu „tiesības” Administratīvā procesa likuma 28.panta pirmajā daļā ir apzīmētas subjektīvās tiesības, kuras piemīt trešajai personai. Savukārt pie jēdziena „tiesiskās intereses” pieder visas tās trešās personas intereses, kuras ar publisko vai privāto tiesību normu, bet ne ar administratīvo aktu, kļūst par trešās personas individuālajām interesēm. Trešās personas pieaicināšana administratīvajā procesā kalpo preventīvai individuālai aizsardzībai. Pieaicināšanas priekšnoteikums ir tas, vai administratīvā procesa rezultātā iestādē vai tiesā „var tikt aizskartas” personas (trešās personas) subjektīvās tiesības vai tiesiskās intereses, proti, vai procesa ietvaros izdodamais administratīvais akts vai tiesas nolēmums var uzlabot vai pasliktināt trešās personas tiesisko stāvokli. Tāpat, lai trešā persona varētu tikt pieaicināta lietā, ir pietiekoša viņas tiesiskā interese saglabāt esošo tiesisko vai faktisko stāvokli.

Lejupielādēt

07.09.2021. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-1219/2021

Lejupielādēt

30.09.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1158/2021

1. Atbilstoši komerctiesību pamatprincipam aizsardzība pret konkurenci netiek atzīta. Tas saistīts ar apstākli, ka ekonomikas pamatlikumi ir vērsti uz konkurences veicināšanu, tādēļ vēlme būt aizsargātam pret nevēlamu konkurenci principā netiek uzskatīta par tiesisku interesi. Tādējādi to nevar aizstāvēt tiesā. Tomēr šim principam ir trīs izņēmuma gadījumi, kad var runāt par subjektīvajām tiesībām un iespēju tās aizstāvēt tiesā un šie kritēriji attiecas uz jebkuru savstarpējo konkurenci ietekmējošu lēmumu, kura rezultātā kādai citai personai tiek piešķirts kāds labums jeb tiesības. Izņēmuma gadījumi ir: 1) attiecīgajā nozarē pastāv tiesību norma, kas izdota ar mērķi aizstāvēt trešo personu (konkurentu) tiesības; 2) attiecīgais iestādes lēmums izdots ar mērķi būtiski ierobežot vai arī tas faktiski būtiski ierobežo konkrēto komersantu salīdzinājumā ar citiem komersantiem, nopietni apdraudot tā konkurētspēju (eksistenci) vai faktiski izslēdzot to no tirgus; 3) pieņemot lēmumu, pārkāpts vienlīdzības princips. 2. Pieteikuma pieņemšanas stadijā nav nepieciešams konstatēt, ka pieteicēja subjektīvo tiesību pārkāpums tiešām ir noticis. Pieteikuma pieņemšanas stadijā pietiek, ja pieteicējs ticami pamato tā subjektīvo tiesību aizskāruma iespējamību. Turklāt ir jāņem vērā, ka subjektīvo tiesību aizskāruma iespējamības pamatošana pieteicējam ir objektīvi apgrūtināta gadījumos, kad pieteicēja subjektīvo tiesību ierobežošana ir atbildētāja slēpts mērķis, proti, situācijās, kad atbildētājs savas tiesības izmanto negodprātīgi. Līdz ar to gadījumos, kad atbildētājs savas tiesības izmanto negodprātīgi un ar savu negodprātīgo rīcību rada citām personām subjektīvo tiesību aizskārumu, ne vienmēr var izvirzīt tikpat stingras prasības aizskāruma pamatojumam kā citos gadījumos.

Lejupielādēt

18.06.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1018/2021

Līdzīgu gadījumu novēršanas nepieciešamības konstatēšanai izšķirošais ir nevis tas, vai tiešām paredzamā nākotnē varētu atkārtoties situācija ar tādiem pašiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, bet gan tas, vai tiesiskā strīda, par kuru ir iesniegts pieteikums, atrisinājums varētu būt aktuāls citos līdzīgos (ne obligāti tieši tādos pašos) gadījumos, kuru iestāšanās iespēja ir objektīvi ticama. Analizējot to, vai lietā risināmie tiesību jautājumi varētu būt aktuāli un nozīmīgi citās lietās, ir piešķirama nozīme iepērkamā pakalpojuma veidam. Jo tipiskāks ir iepērkamā pakalpojuma veids, jo lielāka varbūtība, ka kāds no strīdus aspektiem varētu būt tiesiski nozīmīgs citā lietā. Konkrētajā lietā pārbaudāmā iepirkuma priekšmets ir nodarbināto personu veselības apdrošināšana, ko publiskā pārvalde iepērk katru gadu. Tādējādi jau pats pakalpojuma veids norāda uz to, ka tas nav netipisks. Lietā ir strīds par konkrētām iepirkuma nolikuma prasībām, saskaņā ar kurām tiek novērtēts saimnieciski izdevīgākais piedāvājums. Šāda veida prasības, kas paredz novērtēt piedāvājuma izdevīgumu, proti, kādā summārā vērtībā konkrētais apdrošināšanas pakalpojuma sniedzējs paredz segt ārstniecības izdevumus par finanšu piedāvājumā norādīto cenu (apdrošināšanas prēmiju), varētu tikt līdzīgi formulētas arī citos iepirkumos. Attiecīgais gadījums nav netipisks un pieteikums Administratīvā procesa likuma 184.panta otrās daļas izpratnē ir pieļaujams.

Lejupielādēt

20.05.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-994/2021

Pagaidu aizsardzības līdzeklim ir jāatbilst nākotnē sagaidāmajam spriedumam, proti, tas nevar ietiekties tādās tiesiskajās attiecībās, kas ar spriedumu, izskatot lietā pieteiktos prasījumus, nevarētu tikt noregulētas. Ja lūgtais pagaidu aizsardzības līdzeklis neatbilst lietā sagaidāmajam spriedumam, tad attiecīgais lūgums ir procesuāli nepieļaujams un procesuāli nepieļaujams pagaidu aizsardzības līdzeklis nav izskatāms pēc būtības. Situācijā, kad lūgums par pagaidu aizsardzību nav procesuāli pieļaujams vai tāds kļuvis tiesvedības laikā, šāda lūguma pieņemšana izskatīšanai ir atsakāma vai attiecīgajā jautājumā ir izbeidzama tiesvedība, ja lūgums ir ticis pieņemts izskatīšanai, pēc analoģijas piemērojot tās tiesiskās sekas, kas paredzētas Administratīvā procesa likuma 185.1panta ceturtajā vai sestajā daļā.

Lejupielādēt

27.05.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-989/2021

Pavēle, kura izdota, izpildot spriedumu administratīvā pārkāpuma lietā, par personas atvaļināšanu no dienesta, tādējādi izbeidzot tiesiskās attiecības starp iestādi un personu, ir uzskatāma par administratīvo aktu. Tomēr administratīvajai tiesai nav piešķirta kontrole pār sodu izpildes ietvaros pieņemto lēmumu, kaut arī, spriedumu izpildot, tiek izdots administratīvais akts. Kontroli pār pieņemtajiem lēmumiem sodu izpildes ietvaros veic vispārējās jurisdikcijas tiesa.

Lejupielādēt

19.05.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-984/2021

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 41.pants neuzliek pienākumu Valsts ieņēmumu dienestam slēgt vienošanās līgumu ar nodokļu maksātāju, tādēļ nodokļu maksātājs tiesas ceļā nevar prasīt noslēgt šādu vienošanos.

Lejupielādēt

10.06.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-953/2021

No tiesību normām izriet, ka jebkādai rīcībai ar dzīvojamās mājas kopīpašuma daļu ir nepieciešams dzīvokļu īpašnieku kopības lēmums. Tādējādi gadījumā, ja ir pieņemts dzīvokļu īpašnieku kopības lēmums, dzīvokļu īpašnieki attiecībās ar pašvaldību saistībā ar dzīvojamās mājas kopīpašuma daļā paredzēto būvniecību neuzstājas individuāli, bet vienīgi kopā ar visiem pārējiem dzīvokļu īpašniekiem, pat ja pārējo īpašnieku nolemtajam nepiekrīt. Gadījumā, ja dzīvokļu īpašnieku kopība nav saskaņojusi izkārtnes izvietošanu uz dzīvojamās ēkas fasādes, arī atsevišķiem dzīvokļu īpašniekiem ir subjektīvās tiesības iebilst pret rīcību ar kopīpašuma daļu. Savukārt tam, ka izkārtne neaizskar dzīvojamās ēkas fasādi citu dzīvokļu īpašnieku dzīvokļu daļā, nav tiesiskas nozīmes.

Lejupielādēt

19.08.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-928/2021

1. Lai konstatētu, ka tiesnesis nav tiesīgs piedalīties lietas izskatīšanā, jo pastāv apstākļi, kas rada pamatotas šaubas par tiesneša objektivitāti, nepieciešams, vai nu pārliecinoši konstatēt, ka lietas iznākumu noteikuši tiesneša personiski motīvi, vai arī, ka pastāv pamatotas jeb leģitīmas šaubas par tiesneša objektivitāti. Šādas šaubas nav pamatojamas vienīgi ar lietas dalībnieka subjektīvu viedokli. Proti, ir jābūt konkrētai saiknei, kas norādītu uz tiesneša personiskās situācijas ietekmi uz konkrētā strīda izskatīšanu. 2. Administratīvā procesa likuma normas ļauj procesa dalībniekam pieteikt noraidījumu tiesnesim vai visam tiesas sastāvam rakstveidā vai mutvārdos. Noraidījums jāmotivē un jāpieteic, pirms lietu sāk izskatīt pēc būtības. Vēlāk noraidījumu var pieteikt tikai tad, ja personai, kura noraidījumu piesaka, noraidījuma pamats kļuvis zināms lietas izskatīšanas gaitā. Procesa dalībnieks primāri ir tā persona, kurai nav jābūt šaubām par tiesas sastāva objektivitāti. Tāpēc tās atbilstoši Administratīvā procesa likuma 118.panta otrajai daļai ir jācenšas novērst jau pirms lietas izskatīšanas, nevis tikai post factum jāizsaka kasācijas instances tiesai, pārsūdzot sev nelabvēlīgu spriedumu.

Lejupielādēt

29.06.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-905/2021

Žurnālistam ir tiesības piedalīties atklātā tiesas sēdē un pašam izdarīt tiesas sēdes skaņu ierakstu, lai nodrošinātu sabiedrībai iespējas saņemt informāciju par tiesvedībām. Tomēr šīs tiesības nevar tikt skatītas atrauti no procesa dalībnieku tiesībām un interesēm kriminālprocesā un šo personu tiesībām uz krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas privātajā dzīvē. Tāpēc uz personas datu apstrādi žurnālistikas vajadzībām ir izdarāmas atkāpes, kas ir nepieciešamas pamattiesību līdzsvara nodrošināšanai, proti, panākot līdzsvaru starp tiesībām uz personas datu aizsardzību un tiesībām uz vārda un informācijas brīvību. Tāpēc žurnālista tiesības fiksēt tiesas sēdes gaitu skaņu ierakstā beidzas līdz ar atklātās tiesas sēdes beigām. Savukārt, ja žurnālists tiesas sēdē nav piedalījies, bet pēc tās ir lūdzis izsniegt tiesas sēdes audioierakstu, uzskatāms, ka žurnālists ir vērsies tiesā ar lūgumu iepazīties ar krimināllietas materiāliem. Tādā gadījumā tiesa kā procesa virzītājs pieņem lēmumu par tā izsniegšanu vai atteikumu izsniegt audioierakstu saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 375.1pantu, kas regulē žurnālista tiesības iepazīties ar krimināllietas materiāliem. Tiesas rīcība, atsakot audioieraksta izsniegšanu, ir rīcība tiesas spriešanas funkcijas ietvaros un nav pārbaudāma administratīvā procesa kārtībā.

Lejupielādēt

27.05.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-903/2021

Administratīvā procesa likuma 266.pantā lietotais jēdziens „izpildes kārtība” ir plašs, un tas aptver tiesības mainīt spriedumā noteiktos sprieduma izpildes noteikumus, arī tiesības pagarināt sprieduma izpildes termiņu. Sadalot sprieduma izpildi termiņos, pēc būtības arī tiek pagarināts sprieduma pilnīgas izpildes termiņš. Sprieduma izpildes termiņa pagarināšanas pamatā ir objektīvi šķēršļi izpildīt spriedumu tajā noteiktajā termiņā.

Lejupielādēt

30.04.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-902/2021

Likvidācijas mērķis ir nodrošināt, ka tiek apmierināti kreditoru prasījumi un atlikusī manta tiek sadalīta starp dalībniekiem. Komerclikuma 318.1panta trešā daļa aizsargā tieši likvidācijā ieinteresēto personu – sabiedrības dalībnieku un kreditoru – tiesiskās intereses. Personas ieinteresētība sabiedrības likvidācijas procesā, tikai lai varētu tikt saņemta atlīdzība par likvidatora pienākumu pildīšanu, netiek aizsargāta; tā neatbilst likvidācijas mērķim. Ja persona nav atbilstoši Komerclikuma 318.1panta trešajai daļai atzīstama par likvidācijas procesā ieinteresēto personu, tad tai nav subjektīvo tiesību vērsties ar pieteikumu tiesā par Uzņēmuma reģistra lēmuma atcelšanu, ar kuru persona nav iecelta likvidatora statusā.

Lejupielādēt

23.03.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-741/2021

Advokāta tiesības iepazīties ar klienta lietas materiāliem nevar aplūkot atrauti no advokāta klienta procesuālajām tiesībām lietā, tāpēc tas, vai procesa dalībnieka advokātam bija nodrošinātas pienācīgas iespējas iepazīties ar lietas materiāliem, ir pārbaudāms attiecīgajā lietā. Proti, ja attiecīgā lieta ir administratīvā pārkāpuma lieta, tas pārbaudāms šajā lietā administratīvā pārkāpuma procesā, ja tā ir civillieta, tad – civilprocesā, ja krimināllieta – kriminālprocesā, un ja tā ir administratīvā lieta – administratīvajā procesā. Tādējādi administratīvā procesa kārtībā nav skatāms advokāta iesniegts pieteikums par iestādes atteikumu izsniegt klienta administratīvās pārkāpuma lietas materiālus.

Lejupielādēt

01.03.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-645/2021

1. Secinājumu par to, ka nav nepieciešama detālplānojuma izstrāde un sabiedrības iesaistīšana, pieteikuma pieļaujamības stadijā var izdarīt, ja konkrētā būvniecības iecere acīmredzami ir tāda, kurai šo darbību veikšana nav nepieciešama. Ja pieteikuma pieļaujamības stadijā nevar izdarīt secinājumu, ka būvniecības iecerei nav nepieciešama detālplānojuma izstrāde un sabiedrības iesaistīšana, bet pieteikumā ir norādīti vērā ņemami argumenti par to, apstāklis, vai, izdodot būvatļauju, ir ievēroti teritorijas attīstības plānošanas principi un normas, kas noteic detālplānojuma izstrādes un sabiedrības iesaistīšanas nepieciešamību, ir pārbaudāms, izskatot lietu pēc būtības. 2. Teritorijas attīstības plānošana ir vides jautājums, par kuru sabiedrība var vērsties tiesā, jo teritorijas attīstības plānošana ir viens no instrumentiem, ar kuru tiek veidota kvalitatīva vide, līdzsvarota ekonomiskā attīstība, racionāla dabas, cilvēku un materiālo resursu izmantošana.

Lejupielādēt

22.01.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-626/2021

Apstāklis, ka tiesnesis, lemjot par lietas ierosināšanu, sazinās ar iestādi, lai iegūtu informāciju, kas nepieciešama jautājuma objektīvai izlemšanai, nav pārkāpums, bet gan izriet no objektīvās izmeklēšanas principa.

Lejupielādēt

08.11.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-619/2021

1. Tiesiskais pamats administratīvā pārkāpuma lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanai arī Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likumā tieši neminētos gadījumos ir kompetentās iestādes vai tiesas nolēmums, ar kuru konkrētā rīcība ir atzīta par prettiesisku. Pamatojoties uz šādu kompetentās iestādes vai tiesas nolēmumu, lēmējiestāde jau tālāk pieņem lēmumu par kaitējuma atlīdzinājumu. Tas nozīmē – ja privātpersonas iesniegumā lūgts atlīdzināt kaitējumu, kas radies iestādes prettiesiskas rīcības dēļ, būtu jābūt arī norādei uz tādu nolēmumu, ar kuru šī prettiesiskā rīcība ir konstatēta. Prettiesiskā rīcība būtu jākonstatē tajā procesā, kurā ir radies kaitējums, līdz ar to personas iebildumi par administratīvā pārkāpuma lietvedībā veikto iestādes procesuālo darbību tiesiskumu būtu izvirzāmi un izvērtējami pamatprocesā. Atkāpes no minētā pieļaujamas tad, ja tiesiskais regulējums neparedz objektīvu iespēju personai panākt kaitējumu izraisošās rīcības prettiesiskuma izvērtējumu pamatprocesā. 2. Valsts nav izveidojusi efektīvu tiesību aizsardzības mehānismu situācijai, kad rodas nepieciešamība pārbaudīt procesuālo darbību tiesiskumu administratīvā pārkāpuma lietvedībā. Ja lietā par kaitējuma atlīdzināšanu administratīvā tiesa atturētos pārbaudīt pēc būtības privātpersonas argumentus par procesuālajām darbībām administratīvā pārkāpuma lietvedībā tikai tādēļ, ka attiecīgu konstatējumu nav izdarījusi vispārējās jurisdikcijas tiesa, privātpersonai varētu būt liegta pieeja tiesai jautājumā par kaitējuma atlīdzināšanu. Proti, nevienā tiesā nebūtu iespējams pārbaudīt, vai ar procesuālajām darbībām administratīvā pārkāpuma lietvedībā privātpersonai nav nodarīts tāds kaitējums, kas ir jāatlīdzina, lai gan Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likums vispārīgi šādas tiesības paredz. Tāpēc, lai privātpersonai šādā situācijā būtu iespēja aizstāvēt savas tiesības, administratīvajai tiesai ir jāuzņemas šī kompetence, kas pēc būtības tai netika paredzēta. Proti, šādā situācijā administratīvajai tiesai ir jāizskata pieteikums par kaitējuma atlīdzināšanu un pašai jāpārbauda pēc būtības personas izteiktie argumenti pieteikumā par procesuālajām darbībām administratīvā pārkāpuma lietvedībā.

Lejupielādēt

07.07.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-492/2021

Policijas darbs ir saistīts ar nepieciešamību ātri un adekvāti reaģēt uz iespējamo personas dzīvības vai veselības apdraudējumu, objektīvi noskaidrot lietas apstākļus, savākt un procesuāli nostiprināt pierādījumus, turklāt policijas funkciju īstenošana nevar tikt pārmērīgi ierobežota ar formālu prasību izpildi. Tiesību normās ir detalizēti noteiktas tās policijas darbības, kas ir jāfiksē un attiecīgi jādokumentē, ierodoties iespējami aizsargājamās personas mājoklī. Iesaistīto personu iztaujāšana un apstākļu virspusēja noskaidrošana var sniegt nepieciešamo informāciju par notikuma patiesajiem apstākļiem un palīdzēt nošķirt maznozīmīgus sadzīviskus konfliktus no patiesa apdraudējuma situācijām. Likumdevēja noteiktās prasības nav uzskatāmas par neiespējamu vai nesamērīgu nastu, un šo prasību neievērošana var kalpot par pamatu policijas lēmuma par nošķiršanu tiesiskuma apstrīdēšanai. Ierodoties sadzīviska konflikta notikuma vietā, policijas darbiniekiem jāiesaistās emocionāli saspringtu un pat iespējami agresīvu personisko attiecību risināšanā. Šādā situācijā var būt apgrūtināta visu lietas objektīvo apstākļu noskaidrošana un fiksēšana procesuālos dokumentos. Procesuālie pārkāpumi ne vienmēr var tikt atzīti par pietiekamu pamatu policijas lēmuma par nošķiršanu atzīšanai par prettiesisku. Lai konstatētu būtisku procesuālu pārkāpumu, tiesai jāiegūst augsts pārliecības līmenis par apdraudējuma neesību, kā arī to, ka procesuālais pārkāpums varētu pēc būtības ietekmēt lēmuma par nošķiršanu piemērošanu.

Lejupielādēt

12.08.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-490/2021

Iestādes pieļauta kļūda lēmuma pamatojumā var tikt vērtēta kā procesuāls pārkāpums. Prasījums par procesuālā pārkāpuma konstatēšanu papildu prasījumam par administratīvo aktu ir pieļaujams tikai tad, ja persona ir pamatojusi, ka konkrētais iestādes pieļautais procesuālais pārkāpums pats par sevi ir radījis būtisku personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu. Šādā gadījumā pieteikuma izskatīšanas rezultātā tiesa, neatkarīgi no tā, vai tā apmierina vai neapmierina personas prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, sprieduma rezolutīvajā daļā var konstatēt iestādes pieļautu procesuālo pārkāpumu. Šādos izņēmuma gadījumos ir svarīgi, lai personas norādītais aizskārums ir iestādes pieļautā procesuālā pārkāpuma patstāvīgi radītās sekas, nevis pārsūdzētā galīgā administratīvā akta radītās sekas.

Lejupielādēt

31.05.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-455/2021

Ja tiesa apgalvo, ka procesa dalībnieka iesniegtie pierādījumi par kādu apstākli ir (vai nav) pietiekami, tiesai ir jāpamato, kāpēc (kā) tā nonākusi pie šāda secinājuma. Ja pieteicējs apgalvo, ka viņa tiesības ir aizskartas, tieši pieteicējam pašam visupirms ir jāsniedz tiesai pietiekama informācija par apstākļiem, kas liecina par šādu aizskārumu. Tomēr šāds pieteicēja pienākums nemaina tiesas pienākumu atbilstoši objektīvās izmeklēšanas principam rūpēties, lai lietas izšķiršanai būtiskie apstākļi tiktu noskaidroti. Ja tiesa uzskata, ka pieteicēja norādītie apstākļi un sagādātie pierādījumi nav pietiekami, tiesai atbilstoši objektīvās izmeklēšanas principam jādod pieteicējam iespēja iesniegt papildu pierādījumus, ja tādi ir viņa rīcībā.

Lejupielādēt

30.04.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-430/2021

Izmeklēšanas cietums nepieņem lēmumus par konkrēta drošības līdzekļa piemērošanu un tā termiņu. Izmeklēšanas cietuma uzdevums ir izpildīt izmeklēšanas tiesneša lēmumu par apcietinājuma piemērošanu, grozīšanu vai atcelšanu. Organizējot personas atbrīvošanu no ieslodzījuma vietas sakarā ar apcietinājuma atcelšanu, izmeklēšanas cietumam vairs nav jāizdara nekādi ar kriminālprocesu saistīti apsvērumi un tādējādi atbrīvošanas kārtība ir iestādes administratīvās darbības jautājums. Šāda izmeklēšanas cietuma rīcība ir pārbaudāma administratīvā procesa kārtībā. Proti, ieslodzījumu vietu darbība saistībā ar jautājumiem, kas nav balstīti uz kriminālprocesuāliem apsvērumiem un vērsti uz kriminālprocesuālu mērķu sasniegšanu, tiek pakļauti pārbaudei administratīvā procesa kārtībā kā darbība valsts pārvaldes jomā.

Lejupielādēt

11.05.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-367/2021

Atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2007.gada 11.decembra direktīvas 2007/66/EK noteikumiem dalībvalstīm publisko iepirkumu gadījumos ir pienākums nodrošināt efektīvas pārskatīšanas procedūras, tostarp dalībvalstīm ir jānodrošina ikvienai personai, kura ir vai ir bijusi ieinteresēta iegūt konkrēta līguma slēgšanas tiesības un kurai ar varbūtējo pārkāpumu ir vai var tikt nodarīts kaitējums, pieeju pārskatīšanas procedūrām. Tādēļ, lai tiesa strīdā par publiskā iepirkuma tiesiskumu varētu pieņemt pieteikumu, kas iesniegts, lai novērstu līdzīgu gaidījumu atkārtošanos, ir jākonstatē, ka lietas atrisinājums varētu būt aktuāls citos līdzīgos gadījumos. Līdzīgu gadījumu novēršanas nepieciešamības konstatēšanai izšķirošais ir nevis tas, vai tiešām paredzamā nākotnē varētu atkārtoties situācija ar tādiem pašiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, bet gan tas, vai tiesiskā strīda, par kuru ir iesniegts pieteikums, atrisinājums varētu būt aktuāls citos līdzīgos (ne obligāti tieši tādos pašos) gadījumos, kuru iestāšanās iespēja ir objektīvi ticama.

Lejupielādēt

02.07.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-362/2021

Lejupielādēt

30.04.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-252/2021

Publisko iepirkumu likuma 53.pantā paredzētā šķietami nepamatoti lēta piedāvājuma pārbaudes procedūra ir vērsta uz to pretendentu tiesību aizsardzību, kuriem draud izslēgšana no iepirkuma zemās cenas dēļ. Pasūtītājam nav jāveic pretendentu piedāvāto cenu veidošanas noskaidrošana, ja tam nav radušās objektīvas šaubas par cenas pamatotību un tas neapsver atteikšanos no piedāvājuma kā nepamatoti lēta. Piedāvājuma nopietnības novērtējums un piedāvājuma paturēšana salīdzināmo lokā vai izslēgšana ir tieši pasūtītāja kompetence un izšķiršanās, vienlaikus paturot prātā likuma mērķi gan attiecībā uz brīvas konkurences nodrošināšanu, gan valsts un pašvaldības līdzekļu efektīvu izmantošanu. Efektīva valsts budžeta izmantošana neietver sevī vienīgi formālu lētākā piedāvājuma izvēli, bet arī droša un nopietna piedāvājuma izvēli, un tieši šī iemesla dēļ Publisko iepirkumu likuma normas paredz pasūtītāja tiesības noraidīt nepamatoti lētu piedāvājumu. Tieši pasūtītājs vislabāk var novērtēt visus apstākļus, kas liek izšķirties par kāda piedāvājuma pieņemšanu vai noraidīšanu sakarā ar pārāk lielu risku. Šo apstākļu izsvēršanā tiesa nevar pasūtītāju pilnībā aizvietot. Proti, tiesai nav kompetences iejaukties pasūtītāja novērtējuma brīvībā, nosakot, kuros gadījumos piedāvājums būtu jāvērtē kā nepamatoti lēts, ja pasūtītājam bažas par piedāvājuma nopietnību nav radušās. Tiesas kompetencē ir pārbaudīt, vai pasūtītājs nav pieļāvis kādas būtiskas kļūdas novērtējuma brīvības izmantošanā. Izteikta pretendentu piedāvāto cenu atšķirība ir apstāklis, kas pasūtītājam var radīt bažas par lētākā piedāvājuma nopietnību, taču tas automātiski nenozīmē, ka pasūtītājam konkrētajā gadījumā ir obligāti jāuzsāk Publisko iepirkumu likuma 53.pantā paredzētā cenas pārbaudes procedūra.

Lejupielādēt

09.06.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-230/2021

Tiesa, izskatot administratīvo lietu, var atsaukties uz vispārējās jurisdikcijas tiesas nolēmuma motīvu daļā pierādītajiem faktiem, ja abās lietās piedalās tie paši procesa dalībnieki. Proti, ja vieniem un tiem pašiem procesa dalībniekiem jau ir bijusi iespēja savstarpējā tiesas procesā aizstāvēt katram savas intereses, izmantojot iespējas iesniegt pierādījumus un izteikt argumentus par otras puses iesniegtajiem pierādījumiem, tad konkrēti strīdīgi fakti ar tiesas spriedumu starp pusēm vienreiz jau ir noskaidroti un nodibināti. Turpretim, ja lieta nav bijusi starp tiem pašiem procesa dalībniekiem, tad šiem procesa dalībniekiem nav bijusi iespēja atbilstoši savām interesēm strīdēties par konkrētu faktu patiesumu un piedalīties faktu nodibināšanā tiesā. Līdz ar to tiesas sprieduma saistošais spēks ir aprobežojams tikai uz sprieduma rezolutīvajā daļā nodibinātiem faktiem.

Lejupielādēt

31.03.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-185/2021

Administratīvā procesa likuma 153.panta trešajā daļā noteiktais (fakts, kurš nodibināts ar spēkā stājušos spriedumu tā motīvu daļā, nav no jauna jāpierāda, izskatot administratīvo lietu, kurā piedalās tie paši procesa dalībnieki) ir saistīts ar res judicata principu, kura saistošais spēks attiecas ne tikai uz tiesas nolēmumu rezolutīvo daļu, bet arī uz motīviem, kuri veido rezolutīvās daļas nepieciešamo pamatojumu un kuri tāpēc nav no tās atdalāmi. Savukārt tiesas konstatējums, kas spriedumā norādīts obiter dictum, netiek uzskatīts par apveltītu ar res judicata spēku, tāpēc šāds konstatējums nedod pamatu Administratīvā procesa likuma 153.panta trešās daļas piemērošanai.

Lejupielādēt

29.01.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-159/2021

Lejupielādēt

23.09.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-138/2021

Iestādei ir jāpamato nelabvēlīgs administratīvais akts, jo īpaši sodoša rakstura. Tomēr no iestādes nevar prasīt, lai lēmumā jau sākotnēji būtu ietverti pretargumenti visiem iebildumiem, kuri attīstās tikai tiesvedības gaitā, tostarp par apstākļiem, kurus tikai tiesas procesā sāk apsvērt kā būtiskus. Proti, tiesa uzsākot jauna apstākļa noskaidrošanu nevar apstāties pie kāda viena apsvēruma, kas ir par labu pieteicējam, un liegt iestādei uz to atbildēt tikai tāpēc, ka tāda pamatojuma nebija lēmumā. Tiesai arī nevajadzētu izvirzīt nesamērīgas prasības administratīvā akta pamatošanai – pamatojuma uzdevums ir padarīt skaidrus administratīvā akta adresātam tam uzliktos pienākumus uz izskaidrot šāda pienākuma tiesisko un faktisko pamatu, tādējādi dodot iespēju personai aizsargāt savas tiesības, nevis liegt iestādei tiesas procesā pateikt jebko citu, kā to, kas tiešā tekstā minēts administratīvajā aktā. Administratīvā procesa likuma 250.panta otrajā daļā noteiktais ļauj tiesai pārbaudīt argumentus un pierādījumus par sniegtā pamatojuma pareizību.

Lejupielādēt

09.07.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-136/2021

Liegums veikt zemesgabalos būvniecību būtiski ierobežo Latvijas Republikas Satversmes 105.pantā aizsargātās personu tiesības uz īpašumu. Ir ļoti būtiski, vai konkrētajā gadījumā tiek konstatēts, ka konkrēti zemesgabali applūst pilnībā un tādēļ būvniecība tajos vispār nav pieļaujama, vai arī tie applūst tikai daļēji, un tieši kur atrodas applūstošās teritorijas robeža, aiz kuras būvniecība tomēr ir pieļaujama. Šādu lietu izskatīšanā ir jāņem vērā, ka dažādu valsts un pašvaldību institūciju rīcībā esošās ziņas par teritorijas applūšanas draudiem var nesakrist. Tas var būt saistīts gan ar ziņu iegūšanas laiku (jaunāki un vecāki dati), gan izmantotajām metodēm (aprēķini vai novērojumi dabā), gan arī mērogu, kādā dati atspoguļoti grafiski. Tāpat arī datu ieguves, apstrādes un interpretācijas metodes nemitīgi pilnveidojas, pieaug zināšanas par dažādu faktoru ietekmi uz vides procesiem. Tāpēc informācija, kas tiek iekļauta dažādos pārskatos, tai skaitā arī plānošanas dokumentos, samērā ātri var kļūt neaktuāla. Plūdu risku pārvaldības plāni ir nacionālas nozīmes plānošanas dokumenti un tiek pārskatīti un atjaunoti reizi sešos gados, pamatojoties uz tobrīd jaunāko un pilnīgāko informāciju plūdu risku identificēšanai un plūdu riskam pakļauto teritoriju noteikšanai. Tieši tādēļ tiesai savā spriedumā ir jāietver detalizēts pieejamās informācijas izvērtējums un pamatojums tam, kāpēc tiesa devusi priekšroku tieši konkrētam informācijas avotam. Proti, tiesas secinājumi par to, vai konkrētajā gadījumā būvniecība ir iecerēta ārpus applūstošās teritorijas robežām, prasa pienācīgā kārtā veiktu pierādījumu vērtēšanu un faktisko apstākļu noskaidrošanu un tiesa nav saistīta tikai ar kādu konkrētu pierādījumu, no kura var izdarīt secinājumu par teritorijas applūšanas varbūtību.

Lejupielādēt

21.12.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-103/2021

Administratīvā procesa dalībniekiem tiesā ir no tiesību normām izrietošas tiesības iepazīties ar lietas materiāliem un izteikt par tiem savu viedokli. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir uzsvērusi, ka procesa dalībniekiem ir jānodrošina iespēja iepazīties ar pierādījumiem, kā arī piemērotā formā un atbilstošā laikā sniegt viedokli par šiem pierādījumiem, to saturu un autentiskumu. Īpaša nozīme ir personu uzticībai taisnīgai tiesai, kas balstās arī uz pieņēmumu, ka personai tiek dota iespēja paust viedokli par katru lietas materiālos esošo dokumentu. Vienlaikus Administratīvā procesa likuma 145.panta ceturtā daļa pieļauj ierobežot procesa dalībnieka tiesības iepazīties ar atsevišķiem lietas materiāliem, ja tam ir pamatots un likumā norādīts iemesls. Tas rada izņēmumu no Administratīvā procesa likuma 247.panta trešajā daļā noteiktā vispārīgā principa, kas paredz tiesas sprieduma pamatošanu vienīgi ar tādiem apstākļiem, par kuriem dalībniekiem bijusi iespēja izteikties. Tātad lietas dalībnieku tiesības iepazīties un izteikties par atsevišķiem lietas materiāliem nav absolūtas un var tikt ierobežotas likumā noteiktajos gadījumos.

Lejupielādēt

05.02.2021. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-99/2021

Lai gan Administratīvā procesa likums nenosaka, kā ir jāveido argumentācijas struktūra kasācijas sūdzībā, tomēr no tās jābūt skaidri izsecināmam, ka kasators ir izpildījis Administratīvā procesa likuma 328.panta pirmās daļas 6.punktā noteiktās prasības. Minētā tiesību norma sasaucas ar Administratīvā procesa likuma 325.pantu, kas nosaka kasācijas instances tiesas kompetenci pārbaudīt kasācijas sūdzībā norādītos tiesību normu pārkāpumus. Attiecīgi tieši kasācijas sūdzības iesniedzējam ir jāuzrāda tiesas pieļautie tiesību normu pārkāpumi un to izpausme. Tā kā kasācijas instances tiesa lietu pēc būtības neskata, kas nozīmē, ka faktisko apstākļu un pierādījumu pārbaude neietilpst tās kompetencē, bet gan pārbauda kasācijas sūdzībā norādīto tiesību normu pārkāpumus, kasācijas sūdzībai jābūt tādai, lai pārbaudes priekšmets kasācijas instances ietvaros būtu objektīvi uztverams.

Lejupielādēt

20.05.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-98/2021

Ja persona nav brīdināta par kriminālatbildību par nepatiesas liecības sniegšanu, personas liecība automātiski nav atzīstama par nepieļaujamu vai nepatiesu. Šis apstāklis ir ņemams vērā, novērtējot liecības ticamību, un vispārīgi tā ir vērtējama pēc tādiem kritērijiem kā tiek vērtēti personu paskaidrojumi.

Lejupielādēt

31.08.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-97/2021

Konkursa nolikuma izstrādāšana un apstiprināšana ir viena no atklāta konkursa norises stadijām. Arī šajā stadijā iestādei ir jāievēro patvaļas aizlieguma princips, atšķirīgas attieksmes aizlieguma princips un citi tiesību principi, kas regulē šādu konkursu norisi un ir vērsti uz tiesiskas un taisnīgas atlases procedūras nodrošināšanu. Līdz ar to tiesas kontrolei ir pakļauta arī konkursa nolikuma apstiprināšana.

Lejupielādēt

26.11.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-94/2021

Administratīvā procesa likuma 253.panta sestā daļa paredz tiesas prerogatīvu izlemt, kuros gadījumos atceltā administratīvā akta vietā ir objektīvi nepieciešama cita administratīvā akta izdošana. Šādas tiesības tiesai piešķirtas, lai tiktu nodrošināta efektīva tiesisko attiecību noregulēšana. Izlemjot, ka ir nepieciešams uzdot iestādei izdot jaunu administratīvo aktu, tiesa nav saistīta ar to, vai pieteicējs pieteikumā ir izteicis šādu lūgumu, un šāda tiesas izvēle nav uzskatāma par lietas izspriešanu ārpus prasījuma robežām.

Lejupielādēt

23.08.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-92/2021

Senāta Administratīvo lietu departamenta senatoru kolēģijas rīcības sēdes lēmumu parasti nevar uzskatīt par izsmeļošu tiesību normu interpretācijas avotu – rīcības sēdes, ievērojot Administratīvā procesa likuma 325.pantu, 338.panta pirmo daļu un 338.1pantu, ir vērstas uz tādu kasācijas sūdzību identificēšanu, kurās ietvertie argumenti dod iespēju kasācijas instances tiesai pārbaudīt iespējamos tiesību normu piemērošanas pārkāpumus zemākas instances tiesas spriedumā un tādējādi iespēju sniegt attiecīgu tiesību normu interpretāciju konkrētas lietas apstākļu kontekstā. Rīcības sēdē senatoru kolēģija vērtē tieši kasācijas sūdzības saturu, nevis pilnvērtīgi interpretē lietā piemērotās vai piemērojamās tiesību normas. Tādēļ parasti rīcības sēdes lēmumi aprobežojas strikti ar kasācijas sūdzībā ietverto argumentu pārbaudi.

Lejupielādēt

25.03.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-76/2021

Administratīvā procesa likums procesa dalībniekiem garantē procesuālās tiesības lietu izskatīt mutvārdu procesā vismaz vienā instancē, un šo tiesību izmantošana ir atstāta procesa dalībnieka ziņā. Ja tiesa atsāk tādas lietas izskatīšanu, kas, ievērojot pieteicējas lūgumu par lietas izskatīšanu mutvārdu procesā, tika izskatīta tiesas sēdē, tiesai atbilstoši Administratīvā procesa likuma 244.panta otrajai daļai pēc lēmuma pieņemšanas par lietas izskatīšanas atsākšanu, lietas izskatīšana jāturpina tiesas sēdē mutvārdu procesā.

Administratīvā procesa likumā nostiprinātais procesuālā taisnīguma princips nosaka, ka iestāde un tiesa, pieņemot savus lēmumus, ievēro objektivitāti un dod procesa dalībniekiem pienācīgu iespēju izteikt savu viedokli par lietā jau esošajiem pierādījumiem un iesniegt jaunus pierādījumus, proti, šis princips ietver sevī procesa dalībnieka tiesības tikt uzklausītam un viņa tiesības iesniegt rakstveida vai sniegt mutiskus paskaidrojumus tiesas sēdē par lietā esošiem pierādījumiem. Ja tiesa nav informējusi procesa dalībnieku par jauna rakstveida pierādījuma pievienošanu lietas materiāliem un par minētā pierādījuma saturu, kas tādējādi ir liedzis procesa dalībniekam sniegt savu viedokli par konkrēto pierādījumu, tiesa ar šādu savu rīcību ir pārkāpusi procesuālā taisnīguma principu, proti, liegusi tiesības procesa dalībniekam paust savu viedokli un tikt uzklausītam, kas ir atzīstams par tiesas pieļautu procesuālo pārkāpumu.

Lejupielādēt

23.04.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-13/2021

Administratīvā tiesa var pārbaudīt, vai iestādes izdotais lēmums ir pieņemts ultra vires (proti, ja tiesību normas nepiešķir tiesības iestādei izlemt šāda rakstura jautājumu) tikai tad, ja konkrēto jautājumu iestāde ir noregulējusi administratīvā akta formā, rīkojoties administratīvā procesa ietvaros.

Lejupielādēt

2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-[D]/2021

Tiesai tiesvedības process ir jāorganizē tā, lai tajā iesaistītajām personām, tostarp personām ar invaliditāti, tiktu nodrošināta iespēja pēc būtības īstenot viņu tiesības uz taisnīgu tiesu, tostarp tiesības uz pieeju tiesai un pienācīgu piedalīšanos tiesas procesā. Tāpēc tiesai, izvērtējot konkrētas lietas un tajā iesaistīto personu ar invaliditāti individuālos apstākļus, vajadzētu maksimāli censties nodrošināt tādus pielāgojumus, lai procesā iesaistītās personas varētu pēc iespējas efektīvāk īstenot savas tiesības uz taisnīgu tiesu. Vienlaikus tas, ka tiesa kādus noteiktus pielāgojumus konkrētajā tiesvedības procesā personai nav nodrošinājusi, pats par sevi nenozīmē attiecīgās personas tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu. Lai konstatētu tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu, izšķiroši ir tas, vai konkrētu pielāgojumu neesība faktiski personai ir atņēmuši iespējas īstenot tiesības uz taisnīgu tiesu pēc būtības. Vērtējot, vai ir pieļauti personu ar invaliditāti tiesību uz pieeju tiesai un pienācīgu piedalīšanos tiesas procesā pārkāpumi, nozīme ir piešķirama arī tam, vai personām minētās tiesības nebija iespējams īstenot ar pārstāvja palīdzību.

Lejupielādēt

2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-[B1]/2021 un tiesneša Valtera Poķa atsevišķās domas

1. Satversmes 110.panta pirmais teikums kopsakarā ar cilvēka cieņas principu nosaka valstij juridisku pienākumu nodrošināt viena dzimuma pāra ģimenes attiecību juridisku atzīšanu. Vienlaikus likumdevējs var tiesībpolitiski izšķirties, kādā veidā tas vēlas regulēt viena dzimuma pāra ģimenes attiecību juridisku nostiprināšanu. Proti, likumdevējs var izšķirties viena dzimuma pāru veidoto ģimeņu juridisko atzīšanu regulēt kā civilstāvokļa akta reģistrāciju Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likumā vai arī izvēlēties kādā citā likumā paredzēt citu mehānismu šo attiecību atzīšanai. Līdz ar to Administratīvās tiesas nevar uzlikt pienākumu dzimtsarakstu nodaļai reģistrēt konkrētu personu ģimenes attiecības kā civilstāvokļa aktu. 2. Latvijā kā tiesiskā un demokrātiskā valstī Satversme ir viens no tiesību avotiem, kas satur vispārsaistošas tiesību normas. Līdz ar to Satversme nav tikai deklaratīva rakstura dokuments, tā rada dažādiem subjektiem konkrētas tiesības un pienākumus. Tas attiecas arī uz Satversmē ietvertajām pamattiesībām. Tas nozīmē arī to, ka persona savas Satversmē noteiktās tiesības var aizstāvēt tiesā. Turklāt, vēršoties tiesā, persona var atsaukties tieši uz Satversmi un prasīt piemērot to. 3.Konkretizējoša tiesiskā regulējuma neesības gadījumā tiesību piemērotājam, tostarp tiesai, ir pienākums nodrošināt Satversmes un cilvēktiesību efektīvu īstenošanu. Proti, lai nodrošinātu Satversmes normu efektīvu īstenošanu un nepieļautu, ka Satversme kļūst tikai par deklaratīva rakstura dokumentu, tiesību piemērotājam (arī tiesām) ir pienākums novērst likuma nepilnību, ja vien to iespējams izdarīt ar juridiskām metodēm un no tām izrietošiem juridiskiem argumentiem. Tas nozīmē, ka tiesību piemērotājam risinājums jāmeklē visā tiesību sistēmā, tostarp tieši piemērojot gan Satversmi, gan vispārējos tiesību principus. 4. Tiesiskās attiecības starp ģimenes locekļiem ir privāttiesiskas, līdz ar to Administratīvā procesa likuma 184.panta pirmās daļas 3.punktā minētais pieteikuma priekšmets (konstatēšanas pieteikums) nav tieši piemērojams, lai konstatētu tiesisko attiecību pastāvēšanu starp ģimenes locekļiem. Tomēr akts, ar kuru valsts atzīst kādas attiecības par ģimenes attiecībām un tās juridiski nostiprina, ir publiski tiesisks. Līdz ar to situācijā, kad nav izveidots speciāls mehānisms šādu ģimenes attiecību publiski tiesiskai atzīšanai un nostiprināšanai, ir iespējams pēc analoģijas piemērot Administratīvā procesa likuma 184.panta pirmās daļas 3.punktu un 256.pantu un uzskatīt, ka ir iesniegts konstatēšanas pieteikumus. Tiesai, izskatot šādu pieteikumu, būtu jākonstatē, vai personu attiecības ir atzīstamas par ģimenes attiecībām Satversmes 110.panta izpratnē. Izskatot šādu pieteikumu, izšķirošs ir tas, ka divas pilngadīgas personas brīvi ir paudušas gribu uzturēt ģimenes attiecības. Šāds risinājums personām nodrošinātu tikai vienas no Satversmes 110.panta un cilvēka cieņas principa izrietošas tiesības īstenošanu, līdz ar to nezūd vajadzība pēc likumdevēja pieņemta šo jautājumu tiesiskā regulējuma, kas būtu balstīts gan uz juridiskiem, gan tiesībpolitiskiem apsvērumiem.

Lejupielādēt

15.12.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1564/2020

Studentam ir tiesības uz objektīvu vērtējumu katrā no pārbaudes darbiem, tomēr ne katrs pārbaudes darbs ir pakļaujams tiesas kontrolei. Šādi strīdi pamatā ir risināmi augstskolas iekšienē, jo students ir iestādei īpaši pakļautā persona. Citāds secinājums var būt gadījumā, ja pārbaudes darba vērtējums apgrūtina vai izslēdz personas turpmākās studijas vai darba gaitas.

Lejupielādēt

08.12.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1515/2020

Iestādes atteikums ieskaitīt konkrētu periodu personas izdienas stāžā pats par sevi nerada personai tiesiskas sekas, tādēļ tas nav administratīvais akts, attiecīgi arī prasījums par laika perioda ieskaitīšanu izdienā nav prasījums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Tiesiskas sekas radīs, piemēram, iestādes lēmums, ar kuru, neieskaitot personai izdienā konkrētu periodu, tiks izlemts personas tiesības skarošs jautājums, proti, tāds lēmums, ar kuru personai pēc būtības netiks piešķirts tas labums, kuru personai būtu tiesības saņemt, ja konkrētais periods būtu ieskaitāms viņa izdienā. Tāpat šāds prasījums nav vērtējums kā Administratīvā procesa likuma 184.panta pirmās daļas 3.punktā minētais prasījums par konkrētu publiski tiesisko attiecību pastāvēšanu.

Lejupielādēt

19.10.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1488/2020

1. Ja tiek nolemts noteikt mikrolieguma buferzonu, tam ir jābūt pamatotam ar lietderības apsvērumiem. Vienlaikus mikrolieguma buferzonas noteikšanas lietderības apsvērumi ir nesaraujami saistīti ar mikrolieguma izveidošanas nepieciešamību un apsvērumiem par mikrolieguma nozīmi īpaši aizsargājamās sugas aizsardzībai. Tāpat mikrolieguma buferzonas noteikšanas lietderība netiek izvērtēta attiecībā uz katru tajā iekļaujamo zemes nogabalu atsevišķi. Mikroliegums un tā buferzona vērtējama kā vienota teritorija, tādējādi arī lēmuma pamatojums būtībā aptver visu šo teritoriju. 2. Pat ja mikrolieguma izveidošana tiek atzīta par pamatotu, tas pats par sevi nenozīmē, ka pamatota ir arī mikrolieguma buferzonas noteikšana. Tiesai atsevišķi jāvērtē, vai iestāde pareizi izmantojusi rīcības brīvību, izdarot lietderības apsvērumus arī attiecībā uz mikrolieguma buferzonas noteikšanu.

Lejupielādēt

25.09.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1473/2020

Kaitējuma, kas nodarīts, pārkāpjot amatpersonai noteiktos ierobežojumus, atlīdzinājums nav uzskatāms par Administratīvā procesa likuma 185.panta ceturtās daļas 1.punktā paredzēto maksājumu valsts budžetā. Lēmuma, ar kuru pieteicējam uzlikts pienākums atlīdzināt valstij nodarītos zaudējumus, darbība ir apturēta uz likuma pamata ar pieteikuma iesniegšanu tiesā.

Lejupielādēt

05.10.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1471/2020

1. Vispusīga un pilnīga lietas apstākļu noskaidrošana lietās, kas saistītas ar bērnu tiesību ievērošanu, ir ļoti nozīmīga, tā kā šajās lietās tiek lemts par mazaizsargātu personu tiesībām un tiesiskajām interesēm, kā arī šajās lietās faktiskie apstākļi parasti ir dinamiski no personu savstarpējo attiecību viedokļa. Tāpēc tiesai, izvērtējot aktuālo situāciju lietā, ir „jātur roka uz pulsa” lietas apstākļu noskaidrošanā. Tiesai procesuālo lēmumu pieņemšanā par tiesvedības gaitas organizēšanu lietās saistībā ar pārtraukto aizgādības tiesību atjaunošanu jāņem vērā, ka pārtraukto aizgādības tiesību atjaunošana ir izskatāmais jautājums gan administratīvajā tiesā tiesvedībā par bāriņtiesas lēmuma, ar kuru pārtrauktas aizgādības tiesības, atcelšanu, gan bāriņtiesā notiekošajā procesā uz vecāku pieteikuma pamata par aizgādības tiesību atjaunošanu. 2. Vērtējot pārtraukto aizgādības tiesību atjaunošanu, būtiski ir vērtēt ne tikai personu vārdiski vai rakstiski izteiktos apsvērumus lietā, bet arī vērtēt personu faktisko/reālo rīcību. Līdz ar to šādās lietās būtiska nozīme ir arī tam, kā personas faktiski rīkojas, nevis tikai tam, kādu viedokli un attieksmi par lietu personas pauž.

Lejupielādēt

29.09.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1399/2020

Vides aizsardzības likuma 9.panta trešajā daļā ietvertā actio popularis (pieteikums sabiedrības interešu aizstāvībai) nav attiecināms uz lietu, kurās atsauce uz vides aizsardzību ir maznozīmīga, formāla, kurās pieteikumā minētie apstākļi neuzrāda vērā ņemamu vides apdraudējuma risku. Proti, kritērijs šāda pieteikuma pieļaujamībai ir tas, vai vides tiesību aizskārums vai apdraudējums ir īsts, nozīmīgs un nopietns.

Lejupielādēt

29.09.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1350/2020

Lejupielādēt

27.08.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1314/2020

Senāta departamentu priekšsēdētāju sēžu lēmumos izteiktās atziņas ir vērstas uz tiesu prakses vienveidības nodrošināšanu, izšķirot strīdīgas situācijas par to, kurai tiesai jeb kuram tiesvedības procesa veidam pakļauti noteikta veida strīdi. Šādi lēmumi paši par sevi nav normas, bet tie tiek pieņemti, pamatojoties uz spēkā esošo tiesisko regulējumu. Tas nozīmē, ka, ja vien nerodas šaubas par šāda lēmuma pareizību pēc būtības, ir pamats tos ņemt vērā, vērtējot lietas pakļautību izskatīšanai noteiktā procesuālā kārtībā.

Lejupielādēt

12.06.2020. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-1278/2020

Procesa dalībniekam nevajadzētu procesuālajos dokumentos paust negatīvās emocijas un ietvert rupjus apvainojumus iestādē un tiesā strādājošām personām. Lai arī cik emocionāli smaga var būt tiesvedība, tomēr attiecībās ar citiem cilvēkiem, tostarp iestādēs un tiesās strādājošajiem, procesa dalībniekiem ir jāsaglabā neitrāli cieņpilna attieksme.

Lejupielādēt

06.07.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1215/2020

Persona ir tiesīga apstrīdēt un pārsūdzēt Ministru kabineta 2020.gada 12.marta rīkojumu Nr. 103 „Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu”, ar kuru visā valsts teritorijā tika izsludināta ārkārtējā situācija ar mērķi ierobežot Covid-19 izplatību, tikai daļā, kas satur vispārīgo administratīvo aktu. Turklāt arī vispārīgo administratīvo aktu persona var apstrīdēt un pārsūdzēt tikai tad, ja persona atrodas to personu lokā, uz kuru attiecas ar vispārīgo administratīvo aktu uzliktais pienākums vai ierobežojums.

Lejupielādēt

27.08.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1205/2020

1. Pieņemot likumu „Par fizisko personu datu apstrādi kriminālprocesā un administratīvā pārkāpuma procesā”, likumdevējs attiecībā uz operatīvās darbības ietvaros veiktu datu apstrādi ir vēlējies noteikt īpašu kontroles kārtību – ārpus vispārīgās ar personas datu apstrādi saistītās kārtības. 2. Operatīvo darbību regulējošos normatīvajos aktos nav noteikta atsevišķa kārtība tieši sūdzību saistībā ar datu par personu vākšanu operatīvās darbības ietvaros izskatīšanai. Tomēr Operatīvās darbības likumā ir noteikta vispārīga kārtība, kādā persona var iebilst pret operatīvās darbības ietvaros pieļautiem personas likumīgo tiesību un brīvību pārkāpumiem, tāpēc, ievērojot likuma „Par fizisko personu datu apstrādi kriminālprocesā un administratīvā pārkāpuma procesā” 10.panta piektajā daļā norādīto, šo kārtību ir pamats piemērot arī gadījumiem, kad persona vēlas uzzināt informāciju par pret sevi vērstu operatīvo darbību. 3. Personas informēšana par operatīvās darbības pasākumiem ir pieļaujama pie konkrētiem nosacījumiem, kuru iestāšanās konstatēšana un uzraudzība pēc jēgas ir operatīvās darbības subjektu, kriminālprocesa virzītāja un prokuratūras kompetencē. Tāpēc iesniegumu izskatīšana par informācijas par operatīvās darbības pasākumu veikšanu sniegšanu ir īpaši nozīmēta prokurora un pēc tam ģenerālprokurora kompetencē. Personas sūdzība saistībā ar operatīvās darbības veikšanu nekļūst par piekritīgu administratīvajai tiesai tikai tāpēc vien, ka persona ar attiecīgo sūdzību neizvirza konkrētus iebildumus pret operatīvās darbības pasākumiem, bet ir vienīgi vēlējusies noskaidrot, vai konkrētas iestādes pret to ir veikušas operatīvās darbības pasākumus, proti, vai operatīvās darbības subjekti operatīvās darbības pasākumu ietvaros ir vākuši (apstrādājuši) datus par attiecīgo personu. Personas informēšana par to, ka pret personu ir veikti operatīvās darbības pasākumi, atsevišķās situācijās var būtiski apdraudēt vai pat izslēgt operatīvās darbības uzdevumu īstenošanu un mērķu sasniegšanu un būt pilnīgi nesavienojama ar operatīvās darbības būtību. Tādējādi vērtējums par to, vai personai ir atklājama informācija par to, vai pret attiecīgo personu ir veikti operatīvās darbības pasākumi, ir nesaraujami saistīts ar vērtējumu par konkrēto operatīvās darbības pasākumu jēgu, mērķi un nepieciešamību, kas nav administratīvās tiesas kontrolei pakļauts jautājums.

Lejupielādēt

15.09.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1108/2020

Ministrs īsteno ministrijas politisko vadību, dodot politiskos uzstādījumus ministrijas kompetencē esošo nozaru attīstībai un normatīvo aktu izstrādei. Tādējādi ministra izvēle tikties un uzklausīt kādu personu izriet no viņa politiskās darbības. Savukārt politiskas amatpersonas politiskā darbība nav pakļauta administratīvās tiesas kontrolei. Līdz ar to, ja ministrs pats nav izvēlējies tikties ar personu, tiesai nav kompetences uzdot ministrijai nodrošināt personas tikšanos ar ministru.

Lejupielādēt

30.04.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1057/2020

Lejupielādēt

08.05.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-815/2020

Lejupielādēt

21.01.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-607/2020

Gadījumā, ja strīds tiesā ir tieši par tiesībām uz valsts pārvaldes rīcībā esošas informācijas saņemšanu, un tiesa secina, ka personai principā šādas tiesības ir, bet par to nav samaksāta valsts nodeva, lietderīgākais un saprātīgākais risinājums būtu apmierināt pieteikumu, nosakot, ka pieprasītā informācija ir izsniedzama pēc valsts nodevas samaksāšanas. Līdzīgi kā administratīvo aktu var izdot ar nosacījumu, arī spriedumā procesuālās ekonomijas nolūkā var iekļaut nosacījumu.

Lejupielādēt

23.03.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-421/2020

Ja tiesa ir atzinusi, ka iestāde ir pienācīgi un vispusīgi izvērtējusi visus Ministru kabineta 2013.gada 5.novembra noteikumos Nr. 1268 „Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” noteiktos kritērijus, tiesas vērtējumam par to, vai konkrētajā gadījumā noteiktais atlīdzinājuma apmērs ir līdzvērtīgs civillietās noteiktajam kaitējuma atlīdzības apmēram, nav nozīmes. Kaitējuma atlīdzības izmaksa no Ārstniecības riska fonda (kas pēc būtības ir apdrošināšanas atlīdzības izmaksa) nevar tikt salīdzināta ar tādiem gadījumiem kā civillietā piedzīta kaitējuma atlīdzība no privātpersonas.

Lejupielādēt

13.10.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-403/2020

1. Tiesas kompetence, īstenojot kontroli pār iestādes izdota administratīvā akta tiesiskumu un pamatotību, ietver arī administratīvā akta pamatojumā norādīto apstākļu pārbaudi. Tas nozīmē, ka tiesas uzdevums, lietas izskatīšanā pārbaudot pierādījumus un novērtējot lietas faktiskos apstākļus, ir citstarp pārliecināties, vai iestāde pareizi konstatējusi un novērtējusi tos apstākļus, ar kuriem pamatotas ar administratīvo aktu radītās tiesiskās sekas un par kuriem lietā ir strīds. 2. Ne no Administratīvā procesa likuma normām, ne no citām tiesību normām neizriet tiesas tiesības atteikties pēc būtības pārbaudīt administratīvā akta pamatojumu tikai tāpēc, ka administratīvā akta pamatā esošie apstākļi ir pamats arī citam administratīvajam aktam. 3. Gadījumā, ja persona pārsūdzējusi saskaņā ar Pievienotās vērtības nodokļa likuma 73.panta pirmās daļas 5.punkta „b” apakšpunktu izdotu dienesta lēmumu par izslēgšanu no reģistra, jo nepiekrīt lēmumā apgalvotajam, ka deklarācijā ir sniegta nepatiesa informācija, tiesai, ievērojot pieteikumā norādītos iebildumus, ir pienākums pārbaudīt pārsūdzētā lēmuma pamatojumu pēc būtības. Tas, ka tie paši apstākļi bijuši pamatā arī audita rezultātā pieņemtam lēmumam par nodokļu uzrēķinu un arī šis lēmums ir pārsūdzēts, nav pamats uzskatīt, ka tiesa var nepārbaudīt lēmuma par izslēgšanu no reģistra pamatojumu.

Lejupielādēt

29.10.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-386/2020

Lejupielādēt

10.07.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-317/2020

Uzskatāms, ka pieteikums iesniegts vides interesēs arī gadījumā, ja pieteikumā tiesai, tieši neatsaucoties uz Vides aizsardzības likuma 9.panta trešo daļu, norādīts gan uz sabiedrības tiesību uz līdzdalību pārkāpumiem, gan uz vides aizsardzības pārkāpumiem.

Lejupielādēt

28.09.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-313/2020

Administratīvā procesa likums paredz divus veidus, kā tiesai rīkoties, ja tā konstatē lietā piemērojamās tiesību normas neatbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normai. Ja tiesa uzskata, ka lietā piemērojamā tiesību norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmei vai starptautisko tiesību normai (aktam), tā nosūta pieteikumu Satversmes tiesai par tiesību normas atzīšanu par spēkā neesošu. Savukārt, ja tiesa uzskata, ka lietā piemērojamā tiesību norma neatbilst Ministru kabineta noteikumiem vai likumam, tā pati atturas no attiecīgās tiesību normas piemērošanas konkrētajā lietā, nolēmumā pamatojot savu viedokli par tiesību normas neatbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām.

Lejupielādēt

03.03.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-235/2020

Administratīvā procesa likuma 302.panta pirmās un otrās daļas jēga ir nodrošināt, ka apelācijas instances tiesa nelemj par tādu prasījumu, kas pirmās instances tiesā vispār nav skatīts, vai arī par tādu prasījumu, par kuru procesa dalībnieki pēc pirmās instances tiesas sprieduma vairs nevēlas turpināt tiesisko strīdu. Tomēr šis ierobežojums attiecas uz pieteicēja izvirzīto prasījumu (priekšmetu un pamatu) kā tādu, nevis uz argumentiem, kurus tiesa, izspriežot konkrētu prasījumu, apsver. Apelācijas instances tiesa lietu izskata pēc būtības, un tai ir saistošas Administratīvā procesa likuma 103.panta normas, kas citstarp noteic, ka administratīvā procesa tiesā būtība ir tiesas kontrole pār pārsūdzētā administratīvā akta tiesiskumu, un, īstenojot šo kontroli, tiesai jānoskaidro, vai administratīvais akts atbilst tiesību normām. Līdz ar to apstāklis, ka pirmās instances tiesa kļūdījusies un nav apsvērusi kādus būtiskus faktiskos vai tiesiskos apstākļus, neierobežo apelācijas instances tiesu lietu izspriest pilnvērtīgi.

Lejupielādēt

17.11.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-201/2020

1. Gadījumos, kad nodokļu maksātājs jaunus pierādījumus iesniedz tikai tiesvedības laikā, vispirms nepieciešams novērtēt nodokļu maksātāja norādītos iemeslus, kuru dēļ pierādījumi netika iesniegti jau iestādē. Nekonstatējot objektīvus šķēršļus pierādījumu savlaicīgai iesniegšanai, tiesa var atteikt pieņemt tiesvedības laikā iesniegtos pierādījumus. 2. Gadījumos, ja jauni pierādījumi tiek iesniegti tikai tiesvedības laikā, personas norādītie iemesli pierādījumu savlaicīgai neiesniegšanai vērtējami kopsakarā ar pierādīšanas līdzekļiem, kuros fiksēti attiecīgie pierādījumi jeb ziņas. Jo lielāka ticamības un drošības pakāpe ir piešķirama pierādīšanas līdzeklim, jo nopietnākam pamatam jābūt attiecīgo pierādījumu izslēgšanai no pierādījumu kopuma. 3. Judikatūras atziņas, kas paustas par gadījumiem, kad nodokļu maksātājs jaunus pierādījumus iesniedz tikai tiesvedības laikā, vērstas nevis uz to, lai ierobežotu tiesu izmantot tiesvedības laikā iesniegtos pierādījumus, bet gan, lai izskaidrotu nodokļu maksātājiem pienākumu līdzdarboties ar nodokļu administrāciju un jau audita laikā iesniegt visus nepieciešamos pierādījumus, tādējādi nodrošinot pilnvērtīgu, vispusīgu un objektīvu nodokļu audita veikšanu.

Lejupielādēt

03.03.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-167/2020

Lejupielādēt

13.02.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-158/2020

Ja administratīvajā procesā iesaistīta vairāk nekā viena iestāde, kura katra savas kompetences ietvaros procesa gaitā izlēmusi kādu atsevišķu jautājumu, administratīvā procesa rezultāta tiesiskuma pārbaude ietver abu šādu atsevišķu iestādes lēmumu pārbaudi. Minētais tāpat attiecināms uz gadījumu, ja administratīvais akts tiek pamatots ar citas iestādes konstatētiem faktiskajiem apstākļiem. Pretējā gadījumā tiesas kontrole pār administratīvo aktu nav pilnīga un var tikt liegtas tiesības uz lietas objektīvu izskatīšanu tiesā. Proti, ja persona norāda, ka Valsts zemes dienests, veicot datu aktualizāciju Kadastra informācijas sistēmā, nav pareizi noteicis ar nodokli apliekamā objekta lietošanas veidu (kas savukārt ietekmē šā objekta kadastrālo vērtību), tad jautājums par nekustamā īpašuma nodokli nevar tikt pilnībā pārbaudīts, nepārbaudot šo iebildumu pamatotību pēc būtības. Tas var prasīt, ka papildus atbildētājam – pašvaldībai, pieaicināms otrs atbildētājs (Latvijas Republika) attiecīgās piekritīgās iestādes – Valsts zemes dienesta – personā.

Lejupielādēt

07.12.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-146/2020

1. Tiesas kompetence lietās par zvērināta advokātu eksāmena rezultātu apstrīdēšanu neaprobežojas tikai ar tiesas kontroli pār tehniskiem un formālās procedūras ievērošanas jautājumiem. Taču tā vienlaikus neļauj tiesai iejaukties iestādes novērtējuma brīvībā. 2. Administratīvo tiesu kompetencē ir pārbaudīt to, vai komisijas vērtējums nav patvaļīgs. Tiesai, vērtējot Latvijas Zvērinātu advokātu padomes organizēto zvērināta advokāta eksāmenu, jāpārbauda, vai tas bija objektīvs, vai bija ievērots procesuālais taisnīgums, vai netika pārkāpts patvaļas aizlieguma princips un atšķirīgas attieksmes aizlieguma princips, tostarp vai visiem pretendentiem bija vienādas iespējas un vienādi apstākļi, kā arī vai novērtējums veikts pēc tādiem pašiem kritērijiem kā pārējiem pretendentiem. Tas nozīmē, ka tiesai šādā lietā nav jāizdara savs vērtējums pēc būtības par to, vai personas eksāmenā demonstrētās zināšanas, prasmes un iemaņas atbilst nepieciešamajām prasībām, lai kļūtu par zvērinātu advokātu. 3. Valsts zvērināta advokāta profesijai var izvirzīt paaugstinātas prasības attiecībā uz spējām un kvalifikāciju. Turklāt Latvijas Zvērinātu advokātu padomei ir tiesības izvirzīt šīs profesijas pretendentu pārbaudei attiecīgus standartus, kas apliecinātu viņu spēju darboties augstā profesionālā līmenī. Tas izriet no padomes pašpārvaldes tiesībām, tādēļ nav arī nepieciešams, lai visi vērtēšanas kritēriji būtu izsmeļoši noteikti ārējos normatīvajos aktos.

Lejupielādēt

23.12.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-109/2020

Izskatot prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesai parasti ir jāvērtē tie faktiskie un tiesiskie apstākļi, kādi konstatējami lietas izskatīšanas pabeigšanas laikā. Tomēr jāņem vērā, ka šim principam ir izņēmumi. Viens no šādiem izņēmumiem attiecas uz sociālajās tiesībās noteikto labumu gūšanu, kad tiesai ir jāvērtē tie faktiskie un tiesiskie apstākļi, kādi pastāvēja laikā, kad persona ar iesniegumu par sociālā labuma saņemšanu vērsās iestādē. Izskatot šādu prasījumu, tiesai vienlaikus ir arī jāvērtē, vai nav kādi papildu apstākļi, kas minēto var ietekmēt.

Lieta apelācijas instances tiesā tiek izskatīta rakstveida procesā, bet, izvērtējot procesa dalībnieka motivētu lūgumu, tiesa var noteikt lietas izskatīšanu arī mutvārdu procesā. Lietas izskatīšana mutvārdu procesā ir apelācijas instances tiesas prerogatīva arī tad, ja pirmās instances tiesā lieta nav skatīta mutvārdu procesā. Vienlaikus tiesai, lemjot par procesa dalībnieka lūgumu par pierādījumu iegūšanu (liecinieku liecības), ir jāraugās, lai tiktu ievērotas personas tiesības uz taisnīgu tiesu. Gadījumā, ja lūgums par liecinieka izsaukšanu tiek noraidīts, tiesai ir jāsniedz pamatojums.

Lejupielādēt

21.12.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-98/2020

Iestāde administratīvā procesa gaitā var gan atzīt pieteikumā ietverto prasījumu, gan arī atzīt faktus, neraugoties uz administratīvā akta pamatojumu. Tas, cik nopietni un rūpīgi procesa dalībnieks ir apsvēris prasījuma vai fakta atzīšanu un šādas darbības sekas, jau ir paša procesa dalībnieka ziņā. Atzīstot faktu, uz kuru otrs procesa dalībnieks pamato savus prasījumus vai iebildumus, procesa dalībnieks pēc būtības atbrīvo šo otru procesa dalībnieku no šī fakta pierādīšanas pienākuma. Tas nozīmē, ka otram procesa dalībniekam ir tiesības paļauties uz to, ka pirmais ir atzinis kādus faktus un ka nav vairs jāiegulda pūles to pierādīšanā. Savukārt tiesai vairs nav pamata pievērsties šā fakta pārbaudei.

Lejupielādēt

30.09.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-86/2020

Procesuālās ekonomijas principa mērķis ir vienkāršot un saīsināt tiesvedību. Tas cita starpā tiek panākts, samazinot formālās procedūras un darbības. Procesuālās ekonomijas princips izpaužas, ne vien tiesai nosakot iespējami ātrāku lietas izskatīšanas datumu, bet arī augstākas instances tiesai pievienojoties zemākas instances tiesas spriedumā minētajai argumentācijai un tādējādi neatkārtojot procesa dalībnieku argumentu izvērtējumu. Vienlaikus jāņem vērā, ka procesuālās ekonomijas princips nedrīkst ierobežot personas tiesības saņemt kvalitatīvu un vispusīgu aizskarto tiesību un aizsargājamo interešu izvērtējumu tiesas spriedumā. Tāpēc iespēja atsaukties uz procesuālās ekonomijas principa piedāvātajām iespējām ietaupīt laiku un resursus ir rūpīgi jāizvērtē katrā konkrētā gadījumā, tostarp ņemot vērā to, vai apelācijas sūdzībā tiek izteikti būtiski pretargumenti pirmās instances tiesas spriedumā norādītajiem argumentiem vai tikai atkārtoti jau pieteikumā minētie argumenti un izteikta neapmierinātība ar tiesas izdarītajiem secinājumiem.

Lejupielādēt

22.01.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-84/2020

Izskatot prasījumu par publisko tiesību līguma izpildes pareizību, tiesai jānoskaidro, kādas tieši saistības līdzējiem izriet no noslēgtā līguma, kā tās pareizi pildāmas un vai līdzēji attiecīgi rīkojušies. Tiesas uzdevums šāda prasījuma izskatīšanā nav vienīgi formāli pārbaudīt, kas ierakstīts līgumā. Novērtējot strīdus saistību saturu, tiesai jāņem vērā, kādu mērķu sasniegšanai attiecīgais līgums ir noslēgts, kādi bija līguma noslēgšanas procedūras nosacījumi un kāda ir katra līdzēja loma šo mērķu sasniegšanā. Minētais situācijā, kurā publisko tiesību līgums noslēgts iepirkuma procedūras rezultātā, nozīmē ņemt vērā arī konkrētās iepirkuma procedūras mērķi un nosacījumus (iepirkuma nolikumu).

Lejupielādēt

07.04.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-73/2020

Administratīvā procesa likuma 145.panta ceturtā daļa pieļauj ierobežot procesa dalībnieka tiesības iepazīties ar atsevišķiem lietas materiāliem, ja tam ir pamatots un likumā norādīts iemesls. Šāda nepieciešamība aizsargāt citas personas tiesības un tiesiskās intereses rada izņēmumu no Administratīvā procesa likuma 247.panta trešajā daļā noteiktā vispārīgā principa, kas paredz tiesas sprieduma pamatošanu vienīgi ar tādiem apstākļiem, par kuriem dalībniekiem bijusi iespēja izteikties. Lai apstrīdētu tiesas noteikto ierobežojumu iepazīties ar atsevišķiem lietas materiāliem, norādāms, kā noteiktais ierobežojums varētu ietekmēt lietas iznākumu. Vispārīga norāde uz tiesībām uz taisnīgu tiesu un tiesībām iepazīties ar lietas materiāliem nav pietiekami, lai tiesas noteikto ierobežojumu atzītu par prettiesisku.

Tiesa, lai aizsargātu personas datus un personas tiesības uz privāto dzīvi, var noteikt ierobežojumu iepazīties ar lietas materiāliem, proti, dokumentiem, kuros ir personas dati – personas kodi, kas ļauj identificēt konkrētas fiziskās personas, un ziņas par šo personu valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām un iedzīvotāju ienākuma nodokli. Šāda ierobežojuma samērīguma izvērtējumā, pirmkārt, vērtējams, vai fizisko personu identificējošo informāciju ir iespējams nodalīt no pārējās dokumenta daļas, proti, šīs informācijas aizsardzība nav iespējama citādi, kā ierobežojot pieeju visam attiecīgajam dokumentam. Otrkārt vērtējams, vai šie dokumenti ir vienīgie vai izšķirošie pierādījumi lietas izskatīšanā.

Lejupielādēt

10.07.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-23/2020

Lai Valsts ieņēmumu dienests atbilstoši likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 16.1panta 5.1daļai varētu precizēt darba ņēmēja darba ienākumus, dienesta rīcībā ir jābūt informācijai, kas pierāda, ka nodokļu maksātājs grāmatvedības reģistros ir uzrādījis mazākus darba ienākumus, nekā tiem būtu jābūt. Tātad pierādīšanas priekšmets šādā lietā ir tas, kādiem patiesībā bija jābūt darbinieku ienākumiem. To, kas tieši katrā konkrētajā lietā ir jāpierāda, nosaka šīs lietas apstākļi un tas, par ko ir strīds (piemēram, darba algas apmērs, nostrādātās stundas, veikto darbu apjoms utt.).

Lejupielādēt

22.12.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-17/2020

Situācijā, ja sprieduma motīvu daļa pietiekami precīzi nosaka daļu, kurā lēmums ir atceļams un kurā lēmums ir atstājams spēkā, matemātiskajām darbībām ir vienīgi precizējošs raksturs. Atsevišķu matemātiska rakstura darbību veikšana, ja tā nepieciešama tikai tam, lai precizētu, kurā daļā ar lēmumu noteiktais nodokļu aprēķins ir atceļams, nav pamats lēmumu atcelt pilnībā. Ja šo matemātisko darbību veikšana ir apgrūtināta, tiesa rezolutīvajā daļā apraksta veidā var noteikt atsevišķās lēmuma daļas, pasakot, ka precīzu aprēķinu iestāde izdarīs sprieduma izpildes stadijā.

Lejupielādēt

12.11.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1640/2019

Pēc būtības ir acīmredzami nepamatots pieteikums par publisko tiesību līguma, kas regulē tikai īpašuma nodošanu bezatlīdzības lietošanā, izbeigšanas tiesiskuma vērtēšanu, jo, vērtējot līguma izpildes pareizību, tiesa nevarētu vērtēt citas tiesiskās attiecības, kas netiek regulētas ar konkrēto līgumu. Šāda pieteikuma izskatīšana ir atsakāma.

Lejupielādēt

27.09.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1601/2019

Skolēns ir uzskatāms par iestādei – skolai – īpaši pakļautu personu. Skolas lēmumi vai rīcība, kas ietekmē skolēna tiesisko statusu vai kas būtiski aizskar skolēna cilvēktiesības, ir pārbaudāmi administratīvā procesa kārtībā. Pieteikuma par skolas rīcību, organizējot izglītības ieguves procesu, pieļaujamības izvērtējumā ir jānošķir gadījumi, kuros tas, kā skola organizē izglītības ieguves procesu, objektīvi nevar liegt bērnam iespēju iegūt izglītību, no gadījumiem, kad skolas organizētais izglītības ieguves process objektīvi varētu novest pie tā, ka bērnam pēc būtības tiek liegta iespēja iegūt izglītību.

Lejupielādēt

30.09.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1590/2019

Lietā, kurā tiek aplūkota valsts finansējuma sadales kārtība, nevar uzskatīt, ka līdzīgu gadījuma atkārtošanās iespēja pastāv tikai tad, ja samērā tuvā nākotnē būs konkursi precīzi par to pašu tēmu un ar pilnībā identisku nolikumu. Gadījumos, kuros ir jāpārbauda valsts finansējuma sadales kārtība, būtiski ir ņemt vērā arī to, vai šā tiesiskā strīda atrisinājums varētu būt aktuāls citos līdzīgos (ne obligāti tieši tādos pašos) gadījumos, kuru iestāšanās ir objektīvi ticama. Tādēļ arī jēdzienu „tādos pašos tiesiskos un faktiskos apstākļos” nebūtu pieļaujams tulkot pārāk šauri, neņemot vērā konkrētā strīda specifiku.

Lejupielādēt

20.09.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1563/2019

Pieteikuma atstāšana bez virzības – kā procesu kavējoša rīcība – attaisnojama vienīgi tad, ja kāda dokumenta trūkums liedz tiesai izdarīt izsvērtu izvēli starp Administratīvā procesa likuma 190.panta pirmajā daļā paredzētajiem lēmumiem. Tas faktiski nozīmē, ka pieteikuma atstāšanas bez virzības viens no mērķiem ir pārliecināties par to, vai pieteikumam ir dodama turpmāka virzība tiesā, proti, vai nepastāv šķēršļi pieteikuma izskatīšanai tiesā. Par šādiem šķēršļiem uzskatāmi Administratīvā procesa likuma 191.panta pirmajā daļā norādītie pamati atteikumam pieņemt pieteikumu, valsts nodevas nesamaksāšana u.c. Taču pierādījumu neesamība nav šķērslis pieteikuma izskatīšanai tiesā, bet gan ir pamats pieteikuma noraidīšanai, izskatot lietu pēc būtības. Proti, tikai izskatot lietu pēc būtības, tiesa pārbauda pierādījumus un novērtē tos, kā rezultātā tiesa var arī atzīt, ka pieteicēja norādītie apstākļi nav pierādīti.

Lejupielādēt

18.10.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1533/2019

Apstākļos, kad pirmās instances tiesas spriedums daļā ir personai labvēlīgs, apgabaltiesai nav pamata personas apelācijas sūdzībā norādīto pirmās instances tiesas sprieduma pārsūdzības apjomu aplūkot formāli, bet gan ir jāizvērtē apelācijas sūdzības argumenti pēc būtības. Ja apgabaltiesai rodas šaubas par apjomu, kādā persona ir vēlējusies pārsūdzēt pirmās instances tiesas spriedumu, tai ir jānoskaidro personas patiesā griba, lūdzot personai apelācijas sūdzību precizēt. Savukārt apstākļos, kad apgabaltiesa nepieprasa personai papildu paskaidrojumus saistībā ar pirmās instances tiesas sprieduma pārsūdzības apjomu, tiesai, ievērojot privātpersonas tiesību ievērošanas principu, ir jāpieņem, ka apelācijas sūdzība ir iesniegta par pirmās instances tiesas spriedumu tikai pieteikuma noraidītajā daļā. Tas, ka apgabaltiesas vērtējumā pirmās instances tiesas spriedums ir kļūdains, nav pamats pārskatīt tiesas sprieduma daļu, kas pēc būtības nav pārsūdzēta.

Lejupielādēt

07.11.2019. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-1511/2019

1. Kasācijas tiesvedības ierosināšana nav paredzēta, lai tiesa vēlreiz izskatītu lietu pēc būtības, ko veic tikai pirmās un apelācijas instances tiesas. Proti, kasācijas instances tiesa nenoskaidro lietas apstākļus un neveic pierādījumu vērtēšanu, kā arī neizlemj, vai iestāde pieņēmusi pareizu lēmumu vai nē. Kasācijas tiesvedība primāri kalpo judikatūras vienveidības saglabāšanai un tiesību tālākveidošanai, tādējādi kasācijas tiesvedība ir līdzeklis zemākas instances tiesas sprieduma pareizības pārbaudei no tiesību jautājumu viedokļa, nevis lietas atkārtotai izskatīšanai pēc būtības. 2. Kasācijas instances tiesas kompetencē nav pārliecināties, ka ir izslēgta jebkura iespējamība, ka pierādījumu pārbaudes rezultātā varētu izdarīt kasatoram (kasācijas sūdzības iesniedzējam) labvēlīgāku secinājumu, jo tā būtu atkārtota pierādījumu novērtēšana pēc būtības, ko veic pirmās un apelācijas instances tiesa.

Lejupielādēt

04.09.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1368/2019

Izlīguma, respektīvi, līguma par tiesiskā strīda izbeigšanu, tiesiskums administratīvā procesa kārtībā pārbaudāms vienīgi izņēmuma gadījumos, galvenokārt, kad ir pamats šaubīties par patieso gribu izlīguma noslēgšanā. Pieteikums, kas prasa atgriezties pie noregulētā jautājuma pārskatīšanas, vispārīgi nav pieļaujams. Tas attiecas gan uz izlīguma pārsūdzēšanu, gan uz prasījumu par noregulētā tiesiskā strīda jautājuma pārskatīšanu, uzsākot administratīvo procesu no jauna.

Lejupielādēt

19.07.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1352/2019

Lietā, kurā tiesai ir jāpārbauda negatīvā administratīvā akta tiesiskums, administratīvā akta izdošanas gaitā pieļautie procesuālie pārkāpumi tiesai ir jāvērtē prasījuma par administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku ietvaros. Tas nozīmē to, ka personas izvirzītie iebildumi saistībā ar administratīvā akta izdošanas gaitā pieļautajiem procesuālajiem pārkāpumiem ir jāvērtē viena prasījuma ietvaros un procesuālā pārkāpuma konstatēšana nav uzlūkojama kā atsevišķs prasījums. Attiecīgi šādā gadījumā nav piemērojams Administratīvā procesa likuma 184.panta otrajā daļā paredzētais pieteikuma pieļaujamības kritērijs – ir radīts būtisks personas tiesību vai tiesisko interešu aizsākums, jo tas pēc savas jēgas attiecas tikai uz pieteikumu par procesuālā pārkāpuma konstatēšanu, bet nav attiecināms uz pieteikumu par administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku.

Lejupielādēt

28.06.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1307/2019

No 2018.gada 29.jūnija Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2017-32-05 neizriet, ka administratīvo tiesu kontrolei ir pakļauta jebkādu pašvaldības deputātu strīdu izskatīšana ar pašvaldības domi vai tās orgāniem. Administratīvajām tiesām likumdevējs ir uzticējis tikai tādu strīdu izskatīšanu, kas izriet no individuālām publiski tiesiskām attiecībām (izņemot krimināltiesiskas attiecības). Tādējādi pašvaldības deputāta tiesību aizskāruma aizsardzība administratīvajā tiesā ir iespējama tikai tad, ja tas izriet no pašvaldības deputāta individuālām publiski tiesiskām attiecībām ar pašvaldības domi vai tās orgāniem un veido deputāta subjektīvo publisko tiesību aizskārumu.

Lejupielādēt

17.06.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1271/2019

1. Tiesību uz taisnīgu tiesu būtisks elements ir procesa dalībnieka tiesības piekļūt lietas materiālos esošajiem pierādījumiem, piedalīties to pārbaudē un izteikties par tiem. Jo īpaši tas ir būtiski lietās, kurās personai piemērota krimināltiesiska rakstura sankcija, jo tiesības uz taisnīgu tiesu paredz personai tiesības iepazīties ar visiem lietā esošajiem pierādījumiem, kas var ietekmēt nelabvēlīga nolēmuma pieņemšanu, lai persona varētu pienācīgi īstenot tiesības uz aizstāvību. 2. Minētās tiesības izņēmuma gadījumos var samērīgi ierobežot, ja tas nepieciešams, lai aizsargātu citas sabiedrībai būtiskas intereses. Tomēr, apsverot pieteicēja tiesību iepazīties ar lietas materiāliem ierobežošanu, tiesai vienmēr jāatceras, ka tas ir izņēmums no vispārīgā principa, kas paredz tiesas sprieduma pamatošanu vienīgi ar tādiem apstākļiem, par kuriem lietas dalībniekiem bijusi iespēja izteikties. Tāpēc pieteicēja tiesību iepazīties ar lietā esošajiem pierādījumiem ierobežošana ir pieļaujama vienīgi leģitīma mērķa labā un samērīgā apjomā. 3. Vērtējot, vai konkrētajā gadījumā ir samērīgi pieteicējam liegt iespēju iepazīties ar lietā esošiem pierādījumiem, citstarp jāņem vērā, vai attiecīgie pierādījumi vērtējami kā izšķiroši, proti, tādi, kas varētu ietekmēt sprieduma rezultātu. 4. Tiesvedības gaitā tiesai ir pienākums un atbildība nodrošināt, lai lietas izskatīšanas ietvaros būtu pienācīgi ievērotas procesa dalībnieku tiesības uz taisnīgu tiesu gan tiesību iepazīties ar lietas materiāliem kontekstā, gan lietas apstākļu pilnvērtīgas pārbaudes kontekstā. Situācijā, kad pieteicējam ir noteikts aizliegums iepazīties ar lietas izšķiršanai būtiskiem pierādījumiem, tiesvedības apturēšana uz laiku, līdz šāds aizliegums tiek noņemts, ir samērīgs risinājums, kā nodrošināt pieteicēja tiesības uz taisnīgu tiesu, vienlaikus aizsargājot tās intereses, kuru dēļ uz konkrētu laiku liegums iepazīties ar lietas materiāliem ir noteikts.

Lejupielādēt

30.04.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1199/2019

Tas, vai konkrētais administratīvais akts tiešām ir prettiesisks, ir pārbaudāms, izskatot lietu pēc būtības. Savukārt Administratīvā procesa likuma 184.panta otrās daļas un 282.panta 10.punkta kontekstā vērtējot, vai ir pieļaujama tiesvedība par administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku, lai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos, tiesai jāpārbauda, vai pastāv pietiekami ticama iespēja, ka tādos pašos tiesiskajos un faktiskajos apstākļos samērā tuvā laikā iestāde varētu rīkoties tāpat. Proti, tas nozīmē, ka tiesai parasti būtu jāpārbauda, vai pastāv pietiekami ticama iespēja, ka iestāde samērā tuvā laikā atkal varētu izdot tāda paša satura nelabvēlīgu administratīvo aktu vai ka samērā tuvā laikā tādos pašos tiesiskajos un faktiskajos apstākļos persona atkal varētu lūgt izdot tāda paša satura labvēlīgu administratīvo aktu un iestāde atkal varētu atteikties to izdot.

Lejupielādēt

17.06.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1162/2019

Lokālplānojuma izstrādes process tiek ierosināts pēc pašvaldības iniciatīvas un lokālplānojums tiek apstiprināts saistošo noteikumu veidā. Tas nozīmē, ka lokālplānojuma izstrāde un apstiprināšana ir uzskatāma par normatīvā akta (pašvaldības saistošo noteikumu – lokālplānojuma) izstrādes procesu. Savukārt normatīvo aktu izdošana ir nevis valsts pārvaldes, bet likumdošanas funkcijas izpausme. Tas savukārt nozīmē, ka šāds lēmums nav pakļauts administratīvo tiesu kontrolei, jo normatīvā akta un tā izstrādes procesā pieņemto lēmumu tiesiskuma kontrole nav pārbaudāma administratīvā procesa kārtībā.

Lejupielādēt

11.03.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1052/2019

Administratīvā procesa likuma 190.panta 1.1 daļas pirmajā teikumā noteiktais septiņu dienu termiņš lemšanai par pieteikumu ir ievērojams arī tad, ja pieteikums sākotnēji bija atstāts bez virzības trūkumu novēršanai, proti, septiņu dienu termiņš ir attiecināms arī uz darbībām, kas veicamas pēc trūkumu novēršanas.

Lejupielādēt

22.03.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-962/2019

Administratīvā procesa likuma 283.panta pirmās daļas mērķis ir dot procesa dalībniekiem iespēju izteikt savu viedokli par tiesvedības izbeigšanu lietā, turklāt šo procesa dalībnieku tiesību īstenošana nevar būt atkarīga no šī viedokļa būtības. Tiesību paust viedokli liegšana tā iemesla dēļ, ka nav sagaidāms, ka pieteicēju viedoklis saskanēs ar tiesas secinājumu par tiesvedības izbeigšanu lietā un ka pretējs procesa dalībnieku viedoklis nevar mainīt lietas risinājumu, būtībā principiāli noliedz procesa dalībnieku viedokļa noskaidrošanas nepieciešamību, kas ir acīmredzamā pretrunā ar normas mērķi. Tāpat nevar uzskatīt, ka procesa dalībnieku paskaidrojumi par lietas būtību un apstākļiem, neskarot jautājumu par tiesvedības izbeigšanu, jau paši par sevi apliecina viņu viedokli jautājumā par tiesvedības izbeigšanu lietā.

Lejupielādēt

28.02.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-943/2019

Lemjot, vai prasījums par administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku vai procesuāla pārkāpuma konstatēšanu ir pieļaujams atlīdzinājuma pieprasīšanas nolūkā, nepieciešams novērtēt, vai pastāv objektīva saikne starp administratīvā akta tiesiskuma pārbaudi (procesuālā pārkāpuma konstatēšanu) un eventuāli pieprasāmo atlīdzinājumu. Ja šāda saikne pastāv, vērtējums par to, vai prasījums par atlīdzinājumu ir pamatots, ietilpst atlīdzinājuma prasījuma pamatotības novērtējumā. Proti, tiesai jāpārbauda, vai tādi zaudējumi vai kaitējums, uz kādu persona norāda, objektīvi varētu izcelties no iestādes pieļautās kļūdas, kuras konstatējumu pieteicējs prasa. Ja konstatējams, ka pārsūdzētā administratīvā akta prettiesiskums vai konkrēta veida procesuālais pārkāpums vispārīgi varētu izraisīt pieteicēja norādītā veida zaudējumus vai kaitējumu, tad ir pamats atzīt, ka kritērijs – nepieciešamība atlīdzinājuma pieprasīšanai – ir izpildīts. Savukārt tas, vai administratīvais akts ir atzīstams par prettiesisku (vai attiecīgais pārkāpums tiešām ir pieļauts), ir vērtējams, izskatot lietu pēc būtības. Attiecīgi arī tas, vai personai piešķirams atlīdzinājums, ir pārbaudāms, skatot lietu pēc būtības, un tiesas secinājums, ka pieteicēja prasītais atlīdzinājums tomēr nebūtu piešķirams, ir pamats pieteikuma noraidīšanai, nevis tiesvedības izbeigšanai lietā.

1. Tiesai ir pienākums izbeigt tiesvedību lietā gadījumā, ja konkrētā tiesiskā attiecība – starp tiem pašiem administratīvā procesa dalībniekiem pastāvošais strīds par to pašu priekšmetu un pamatu – jau ir izvērtēta citas administratīvās lietas ietvaros. Tādējādi tiek nodrošināta tiesiskā noteiktība un stabilitāte un tiek novērsta viena un tā paša strīda atkārtota skatīšana. 2. Ar prasījuma pamatu saprotami tie faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas pamato konkrēto prasījumu. Līdz ar to gadījumos, kad salīdzināmas divas lietas starp tiem pašiem administratīvā procesa dalībniekiem par to pašu pieteikuma priekšmetu, var uzskatīt, ka pieteikumu pamats ir atšķirīgs tad, ja katras lietas pamatā ir citādi lietas faktiskie vai tiesiskie apstākļi. Savukārt cita veida argumenti vai papildu pierādījumi, kas pamato pieteicēja pozīciju, paši par sevi nav uzskatāmi par citu prasījuma pamatu. 3. Administratīvā procesa likuma 282.panta 3.punkta piemērošanas ietvaros uzskatāms, ka personas prasījumam par labvēlīga administratīvā akta izdošanu ir cits pamats, ja tas balstīts uz apstākļiem, kas nepastāvēja vai nevarēja būt zināmi tiesai, izskatot iepriekšējo lietu par šo prasījumu. Ja pēc iepriekšējās administratīvās lietas izskatīšanas (sprieduma spēkā stāšanās) ir mainījušies faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas pamato personas tiesības uz attiecīgo labumu, šie apstākļi var veidot jaunu pamatu prasījumam par administratīvā akta izdošanu. 4. Tas, ka pieteicēja ieskatā, tiesa iepriekšējo lietu, kurā stājies spēkā tiesas spriedums, nav izskatījusi pienācīgi, nav pietiekami, lai atzītu, ka atkārtots pieteikums, kurā uzsvērti tie paši argumenti, kurus iepriekšējā lietā, pieteicēja ieskatā, tiesa pienācīgi neizvērtēja, ir ar citu pamatu.

Lejupielādēt

22.02.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-921/2019

Konkurences padomes ierosinātas administratīvās lietas dalībnieka pieteikums par Konkurences likuma 8.panta pirmajā daļā minētā administratīvā akta izdošanas procesā pieļauta procesuāla pārkāpuma konstatēšanu ir piekritīgs Administratīvajai apgabaltiesai kā pirmās instances tiesai. Arī tad, ja par šādu pārkāpumu kā par faktisko rīcību pieteikumu iesniedz persona, kas nav attiecīgā administratīvā procesa dalībnieks, šāds pieteikums ir piekritīgs Administratīvajai apgabaltiesai kā pirmās instances tiesai.

Lejupielādēt

17.09.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-595/2019

Tiesu nolēmumos ietvertā motivācija ir būtisks instruments tiesnešiem gan anglosakšu tiesību sistēmas valstīs, gan kontinentālo tiesību sistēmas valstīs, neatkarīgi no tā, vai tiesu precedenti uzskatāmi par saistošu tiesību avotu, vai nē. Atbilstoši vienlīdzības principam un tiesībām uz taisnīgu tiesu tiesai ir jāņem vērā tiesu prakse (judikatūra) analogās lietās. Savukārt, ja tiesa nolemj atkāpties no iepriekšējās tiesu prakses, šai atkāpei jābūt skaidri izteiktai nolēmumā. Tādējādi tiek nodrošināta vienveidīga tiesību normu piemērošana. Līdz ar to tiesai nav šķēršļu motīvu daļas argumentos atsaukties uz tiesu praksi.

Lejupielādēt

05.07.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-591/2019

Tiesa atsevišķos gadījumos var atzīt, ka faktiski kāda norma bija piemērota, pat ja lēmumā tā nebija minēta. Ir svarīgi, lai administratīvajā aktā sniegtais pamatojums būtu pareizs pēc būtības un saprotams personai. Tomēr šāda pamatojuma interpretēšana nedrīkst ietvert pēc būtības jaunu pamatojumu, aizstāt administratīvajā aktā jau ietverto pamatojumu, nonākt ar to pretrunā. Pretējā gadījumā tiesa būtībā uzņemtos iestādes kompetenci izdot un pamatot administratīvo aktu. Tiesa nav ievērojusi Administratīvā procesa likuma 250.panta otro daļu, kas paredz, ka tiesa, vērtējot administratīvā akta tiesiskumu, spriedumā ņem vērā tikai to pamatojumu, ko iestāde ietvērusi administratīvajā aktā, ja iestāde piemērojusi tādu tiesību normu, kas prasa atšķirīgu piemērošanas priekšnoteikumu konstatēšanu, nekā tiesību norma, kuru pēc būtības piemērojusi tiesa.

Lejupielādēt

12.11.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-402/2019

1. Izskatot lietu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesai ne tikai jāpārbauda iestādes lēmumā ietvertais pamatojums, bet arī ir jāpārbauda, vai personai objektīvi ir tiesības uz pieprasīto administratīvo aktu. 2. Pārbaudot informāciju, it īpaši, ja procesa dalībnieks ir vērsis uz to uzmanību, tiesai ir jāpārbauda, vai iestāde, kura ir nodevusi informāciju, uz kuru vēlāk tiek balstīts administratīvais akts, šo informāciju ir ieguvusi tiesiski. 3. Ja iestāde ir ieguvusi un uzkrājusi informāciju, kas nav paredzēta tiesību normās, tas automātiski nenozīmē, ka informācija ir iegūta ar prettiesiskām metodēm un ka tā vispār nevar tikt izmantota lēmuma pieņemšanā. Taču tai ir jābūt atspēkojamai ar citiem pierādījumiem.

Lejupielādēt

20.06.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-310/2019

Administratīvā akta adresāta izvēlei neapstrīdēt un nepārsūdzēt sev nelabvēlīgu administratīvo aktu var būt dažādi iemesli, un, izdarot šādu izvēli, adresātam jārespektē ar konkrēto administratīvo aktu nodibinātā attiecība. Tomēr minētais nenozīmē, ka neapstrīdētajā administratīvajā aktā izdarītais apstākļu novērtējums nav pārskatāms tad, ja tas tiek izmantots, lai pamatotu citu administratīvo aktu. Ja šis cits administratīvais akts tiek pārsūdzēts, tiesai pēc būtības jāpārbauda tā pamatojums.

Lejupielādēt

29.05.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-274/2019

No tiesībām uz taisnīgu tiesu izriet pienākums tiesai nolēmumā norādīt savus argumentus tā, lai gan procesa dalībnieki, gan augstākas instances tiesa, gan interesenti no sabiedrības varētu saprast, kā tiesa nonākusi pie tieši tāda un ne citāda lietas izskatīšanas rezultāta. Tas nozīmē, ka sprieduma motīvos citstarp nepieciešams atspoguļot tiesas veikto pierādījumu analīzi un ar to saistītos apsvērumus, kas noveduši tiesu pie secinājuma par pieteikuma apmierināšanas vai noraidīšanas pamatu. Faktisko apstākļu atreferējums un par šiem apstākļiem izdarīts secinājums bez izvērstākas analīzes būtu pietiekams vienīgi tādos izņēmuma gadījumos, ja konkrētajos apstākļos jebkuram saprātīgam novērotājam no malas būtu acīmredzami un pašsaprotami, ka konstatētie fakti var novest tikai pie viena konkrēta secinājuma.

Lejupielādēt

24.10.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-241/2019

Lieta par pašvaldības amatpersonas, kura strādā uz darba līguma pamata, tiesībām uz pabalstu nav pakļauta izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā, bet gan vispārīgās jurisdikcijas tiesai. No Administratīvā procesa likuma 1.panta trešajā daļā dotās administratīvā akta definīcijas izriet, ka amatpersona Administratīvā procesa likuma izpratnē nav iestādes darbinieks, ar kuru atbilstoši normatīvajiem aktiem dibināmas darba tiesiskās attiecības. Strīdi, kas rodas darba tiesiskajās attiecībās, tostarp, kas saistīti ar pabalstiem, nav administratīvie akti, bet gan privāto tiesību akti.

Lejupielādēt

28.10.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-222/2019

Ar administratīvo aktu piešķirto tiesību izmantošana vai noteikto pienākumu izpilde automātiski nenozīmē, ka tātad tiesa var lemt tikai par administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku. Pēc administratīvā akta izpildes pamats prasījuma par šā akta atcelšanu precizēšanai uz prasījumu par administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku pastāv vienīgi tajos gadījumos, kad administratīvais akts ir izpildīts tādējādi, ka administratīvā procesa ietvaros vairs nav iespējams pavērst atpakaļ tā izpildes sekas. Savukārt, ja attiecīgā administratīvā akta izpildes sekas ir iespējams pavērst atpakaļ, tiesā joprojām pieļaujams prasījums par administratīvā akta atcelšanu. Minētā atšķirība balstās tajā, ka situācijā, kurā administratīvā akta izpildes sekas vairs nav iespējams pavērst atpakaļ, tiesai iespējams vērtēt vienīgi iepriekš izdotā administratīvā akta tiesiskumu. Attiecīgi, konstatējot, ka administratīvais akts ir prettiesisks, personas aizskāruma novēršanai (vai samazināšanai) var kalpot vienīgi atlīdzinājuma piešķiršana, bet situācija vairs nevar tikt aktīvi ietekmēta ar administratīvā akta atcelšanu un vajadzības gadījumā norādījumiem par administratīvā akta izpildes seku novēršanu.

Lejupielādēt

18.04.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-203/2019

1. Tiesneša kādreizējās darba tiesiskās attiecības ar lietas dalībniekiem nav expressis verbis norādītas Administratīvā procesa likuma 117.panta pirmajā daļā kā iemesls, kura dēļ tiesnesis nav tiesīgs piedalīties lietas izskatīšanā. Līdz ar to jāvērtē, vai šis apstāklis varēja radīt pamatotas šaubas par tiesneša objektivitāti. 2. Apstāklis, ka persona pirms apstiprināšanas tiesneša amatā ieņēmusi amatu valsts pārvaldē, pats par sevi neliecina, ka tiesnesis nav spējīgs objektīvi lemt par valsts pārvaldes vai konkrētās valsts pārvaldes iestādes lēmumiem.

Lejupielādēt

05.11.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-173/2019

Nodokļu likumi nepiešķir tiesības tiesai grozīt nodokļu administrācijas administratīvo aktu. Tiesa, konstatējot nepareizību, var nodokļu administrācijas administratīvo aktu atcelt pilnībā vai daļā vai uzlikt pienākumu izdod jaunu administratīvo aktu. Šajā ziņā vispirms tieši iestādei būtu jāapsver, vai šāda veida rīcība, piemēram, pienākuma uzdošana nodokļu administrācijai veikt nepieciešamo korekciju sprieduma izpildes ietvaros, noteikti ir nepieciešama un attaisnojama konkrētajā gadījumā, un šāds pamatojums jāuzrāda tiesai.

Lejupielādēt

23.09.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-131/2019

Administratīvā procesa likuma 247.panta trešā daļa noteic, ka tiesa spriedumu drīkst pamatot tikai ar tādiem apstākļiem, par kuriem administratīvā procesa dalībniekiem ir bijusi iespēja mutvārdos vai rakstveidā izteikt savu viedokli. Šī tiesību norma ir vērsta uz tiesību tikt uzklausītam īstenošanu un „pārsteiguma” spriedumu nepieļaušanu, tādējādi sekmējot taisnīga tiesas procesa īstenošanu. Lai netiktu sastādīts „pārsteiguma” spriedums, mutvārdu procesā tiesai ir jāpārrunā ar lietas dalībniekiem lietā nozīmīgie faktiskie un tiesiskie apstākļi; tas pats attiecināms uz rakstveida procesu.

Lejupielādēt

28.03.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-121/2019

1. Administratīvā procesa likuma 253.panta sestā daļa atļauj tiesai, apmierinot pieteikumu par administratīvā akta atcelšanu, uzdot iestādei izdot jaunu, arī nelabvēlīgu administratīvo aktu. To var darīt tikai tad, ja tas ir nepieciešams, respektīvi, ja faktiskie apstākļi ir tādi, ka situācijā nevar iztikt bez attiecīga tiesiskā regulējuma – nelabvēlīga administratīvā akta. No administratīvā procesa viedokļa uzskatāms, ka ar to tiek turpināts tas pats process, kas iestādē tika uzsākts, ierosinot sākotnējā lēmuma procesu. Vienlīdzības principa nodrošināšanas kontekstā būtiski, ka, konstatējot, ka faktiskie apstākļi ir salīdzinoši līdzīgi vairākās lietās, tās tiktu izlemtas līdzīgi, jo procesa dalībniekiem ir tiesības sagaidīt un paļauties, ka tie tiesā saņems vienādu taisnību visos līdzīgos gadījumos. 2. Prezumējams, ka darbības ar izņemto mantu, tostarp tās transportēšana glabāšanai, glabāšana, apsardzība, iznīcināšana u.tml., valstij rada izdevumus. Pie administratīvās atbildības sauktajai personai ir pienākums šos radušos izdevumus valstij atlīdzināt. Ņemot vērā apstākli, ka personai noteiktais izdevumu atlīdzināšanas pienākums zināmā mērā ir jau nodibināta saistība, kurā precizējams izdevumu apmērs par jau notikušu mantas glabāšanu, Nodrošinājuma valsts aģentūrai radušos izdevumus saistībā ar administratīvā pārkāpuma lietā izņemtā transportlīdzekļa pārvietošanu un glabāšanu iespējams atlīdzināt, ja atceltā administratīvā akta vietā tiek uzdots izdot jaunu nelabvēlīgu administratīvo aktu.

Lejupielādēt

18.10.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-42/2019

Tiesai nav piešķirtas pilnvaras iejaukties iestādes kompetencē un pašai izlemt tos jautājumus, kuri sākotnēji jāizvērtē un jāizlemj konkrētajai kompetentajai valsts pārvaldes iestādei. Administratīvās tiesas uzdevums ir kontrolēt valsts pārvaldes iestādes lēmumu un rīcības tiesiskumu, nevis iestāties iestādes vietā un izlemt iestādes kompetencē ietilpstošus jautājumus.

Pats par sevi konstatēts fakts ne vienmēr var radīt šaubas par pieļautu likuma pārkāpumu. Lai šādas šaubas rastos, šis fakts ir jāaplūko citu apstākļu kontekstā. Ja šie citi apstākļi iestādē netiek noskaidroti un novērtēti, tad uzskatāms, ka lēmums ir pieņemts uz pieņēmumu pamata, un tiesai nav jāveic padziļināta pārbaude, lai apstiprinātu, ka iestādes konstatētie fakti tomēr rada likuma pārkāpumu, tādējādi pēc būtības veidojot lēmuma pamatojumu un pārkāpjot Administratīvā procesa likuma 250.panta otro daļu. Iestādei, arī veicot netiešus aprēķinus, ir pienācīgi jāpamato pieņemtais lēmums un tas nevar būt balstīts uz neargumentētiem pieņēmumiem.

Lejupielādēt

17.12.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1/2019

Gadījumos, kad administratīvajam aktam sekojusi civiltiesiska darbība (līguma noslēgšana vai īpašuma tiesību nostiprināšana zemesgrāmatā), pieteikums par administratīvā akta atcelšanu vai atzīšanu par prettiesisku ir pakļauts izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā, savukārt prasījums par līgumu vai zemesgrāmatas ierakstu atcelšanu ir izskatāms civilprocesuālā kārtībā. Līdz ar to, katrs no šiem prasījumiem (attiecīgi publiski tiesiskais un civiltiesiskais) ir pakļauts attiecīgi administratīvajai tiesai un vispārējās jurisdikcijas tiesai.

Res judicata princips ir fundamentāls un nozīmīgs, tā kā, ierobežojot sprieduma pārskatīšanas iespējas neierobežotā laikā, tiek iedibināta tiesiskā drošība, noteiktība un stabilitāte. Tas nozīmē, ka ar sprieduma stāšanos spēkā konkrētās tiesiskās attiecības ir galīgi noregulētas un personas var tiesiski paļauties, ka šis noregulējums paliks nemainīgs. Vienlaikus res judicata princips nav pilnīgi absolūts un īpašos izņēmuma gadījumos citu nozīmīgu tiesību aizsardzībai ir iespējama atkāpšanās no tā. Atkāpšanās no res judicata principa ir pieļaujama, ja tiesa, kuras spriedums ir stājies spēkā, ir pieļāvusi fundamentālu kļūdu, piemēram, jurisdikcijas pārkāpumu, kas ir novedis pie lietas nepareizas izspriešanas pēc būtības, un tā rezultātā ir būtiski pārkāptas cilvēka pamattiesības, vairāku personu tiesības un likumīgās intereses vai citas ar likumu aizsargājamas publiskās intereses.

Lejupielādēt

27.06.2018. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1174/2018

Administratīvā procesa likuma 282.pantā norādītie pamati ir patstāvīgi pamati tiesvedības izbeigšanai administratīvajā lietā. Šo pamatu piemērošana ir savstarpēji izslēdzoša, proti, tiesvedība lietā var tikt izbeigta, pamatojoties tikai uz vienu no tiem. Līdzīgi pieteikuma pieļaujamības izvērtējumam pirms pieteikuma pieņemšanas, izskatot jau ierosinātu lietu un konstatējot iespējamos tiesvedības izbeigšanas priekšnoteikumus, tiesai ir secīgi jāpārliecinās par 282.pantā nostiprināto priekšnoteikumu tiesvedības izbeigšanai esību. Tādējādi, ja ir šaubas, primāri jāpārliecinās, vai attiecīgā lieta ir izskatāma administratīvā procesa kārtībā, kā arī vai pieteicējam ir subjektīvās tiesības iesniegt attiecīgu pieteikumu.

Lejupielādēt

29.03.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-426/2018

Vairāku lietu apvienošana vienā tiesvedībā nepiešķir kādam no pieteicējiem plašākas procesuālās tiesības, nekā viņam piemistu tad, ja viņa lieta tiktu izskatīta atsevišķi. Administratīvo lietu apvienošanas mērķis ir vienīgi sekmēt administratīvo lietu ātrāku un pareizāku izskatīšanu pēc būtības. Apvienotā tiesvedībā izskatāmā lietā jautājums par tiesvedības turpināšanu (tiesvedības izbeigšanas pamata konstatēšanu) izlemjams attiecībā uz katru no pieteicējiem atsevišķi

Lejupielādēt

22.02.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-288/2018

Ja persona – patvēruma meklētāja lūguma iesniedzējs - vēl nav izraidīta no valsts, tiesai, novērtējot draudu risku reālo pastāvēšanu, jāņem vērā aktuālā situācija. Ja lietā pastāv būtiskas norādes uz to, ka izraidīšanas rezultātā tiktu pārkāptas personas cilvēktiesības, tiesai jāpārliecinās par šo apstākļu pamatotu esību. Tas savukārt nozīmē, ka izņēmuma gadījumā tiesas vērtējums var iekļaut arī tādu apstākļu vērtēšanu, kas iepriekš ir nodibināti ar spēkā stājušos tiesas spriedumu, ar kuru noraidīts pieteikums par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu.

Lejupielādēt

22.06.2018. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-237/2018

Administratīvā procesa likuma 116.panta pirmajā daļā noteiktais aizliegumu pirmās instances tiesas tiesneša dalībai atkārtotā lietas izskatīšanā kasācijas instances tiesā neatbilst regulējuma mērķim, proti, nav attiecināms uz gadījumu, kad lieta tiek skatīta Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta kopsēdē.

Lejupielādēt

22.06.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-167/2018

Vispārīgi no tiesībām uz taisnīgu tiesu izriet procesa dalībnieku tiesības iepazīties ar visiem lietas materiāliem, tostarp visiem lietā esošajiem pierādījumiem, un sniegt paskaidrojumus par visiem lietā esošajiem pierādījumiem un dokumentiem. Līdz ar to, ja lietā tiek iegūti jauni pierādījumi, tad tiesai pēc lietas izskatīšanas atsākšanas ir jādod procesa dalībniekiem iespēja sniegt paskaidrojumus par tiem. Arī par apstākļiem un pierādījumiem, par kuriem procesa dalībniekiem bija iespēja izteikties pirms iztiesāšanas atsākšanas, paskaidrojumi ir jāuzklausa tiktāl, ciktāl tos var ietekmēt no jauna iegūtie pierādījumi vai noskaidrotie fakti.

Lejupielādēt

10.10.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-146/2018

1. Gan tas, kad un kādā apmērā izveidojusies nodokļu pārmaksa (kas atkarīgs no tā, kad iestājās nodokļa maksāšanas termiņš), gan tas, kad persona šo pārmaksu pieprasīja atmaksāt vai novirzīt kārtējo nodokļu maksājumu segšanai, ir faktu jautājums, kas noskaidrojams Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. 2. Privātpersonas tiesību ievērošanas princips nevar ietekmēt likumā skaidri noteikto, ka nodokļu pārmaksu var pieprasīt ne vēlāk kā trīs gadus pēc konkrētā nodokļa likumā noteiktā maksāšanas termiņa. Tiesas uzdevums strīda gadījumā ir noteikt, kurā periodā ir radusies nodokļu pārmaksa un kad tā pieprasīta, un tas nedrīkst būt patvaļīgs pieņēmums, bet vienlaikus arī nevar tikt pakārtots personas vienpusējam viedoklim – tas ir objektīvi jānoskaidro.

Lejupielādēt

13.02.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-92/2018

1. Kasācijas instances tiesa neveic pierādījumu pārbaudi un nepārskata zemākas instances tiesas secinājumus par lietas faktiskajiem apstākļiem, bet pārbauda, vai tiesa nav pārkāpusi konkrētas tiesību normas vai pārsniegusi savas kompetences robežas. Lietas izskatīšana pēc būtības, pārbaudot pierādījumus, notiek tikai pirmās un apelācijas instances tiesā. Kasācijas instances tiesas kompetencē nav, pārbaudot pierādījumus, pārliecināties, ka izslēgta jebkura iespējamība, ka pierādījumu pārbaudes rezultātā varētu izdarīt kasatoram labvēlīgāku secinājumu. Tā būtu atkārtota pierādījumu novērtēšana pēc būtības, ko veic pirmās un apelācijas instances tiesa. 2. Administratīvā procesa likuma 154.panta pirmās daļas piemērošanas pareizību pārbaudot, kasācijas instances tiesa varētu šo normu atzīt par pārkāptu, ja, piemēram, tiesas izdarītie secinājumi vai nu vispār nebalstās uz pierādījumiem, bet tikai uz pieņēmumiem, vai ja secinājumi loģiski nevar izrietēt no novērtētajiem pierādījumiem, vai ja kāda pierādījuma saturs ir acīmredzami nepareizi noskaidrots (piemēram, tiesa vispār nepareizi izlasījusi rakstveida dokumentu vai izlaidusi no vērtējuma kādu dokumenta vai liecības daļu).

Lejupielādēt

20.07.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-23/2018

1. Tiesai vienmēr pēc savas iniciatīvas ir jāveic piemērojamo tiesību normu konstitucionalitātes pārbaude, kā arī jāsniedz savi apsvērumi par pieteicēja argumentiem par pamattiesību ierobežojuma samērīgumu. Ja tiesa konstatē, ka piemērojamā tiesību norma neatbilst Satversmei, tiesai ir pienākums iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai. 2. Uz tiesas pieteikumu Satversmes tiesai attiecas subsidiaritātes princips, proti, pamattiesību ierobežojuma samērīguma izvērtējums un piemērojamo tiesību normu konstitucionalitātes pārbaude jāveic, izskatot lietu pēc būtības pirmās instances un apelācijas instances tiesā. Tādējādi tiek nodrošināta procesuālā ekonomija, jo strīds tiek atrisināts tajā tiesu instancē, kura ir tiesīga izlemt lietu pēc būtības.

Lejupielādēt

18.09.2017. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1386/2017

Administratīvā procesa likuma 184.panta otrajā daļā paredzētais pieteikuma pieļaujamības kritērijs – ir radīts būtisks personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārums – pēc jēgas neattiecas uz pieteikumu par administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku, bet tikai uz pieteikumu par procesuālā pārkāpuma konstatēšanu.

Lejupielādēt

05.09.2017. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1317/2017

Ja vien privātpersona ir izpildījusi savu pienākumu ievērot likumā noteikto lietas iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas kārtību, vēršoties ar iesniegumu iestādē, tad tas, ka iestāde, iespējams, nepamatoti atteikusies pēc būtības izskatīt apstrīdēšanas iesniegumu vai vispār uz to nav atbildējusi likumā noteiktajā termiņā, nekādi neietekmē iesniedzēja procesuālās tiesības vērsties tiesā. Ja augstāka iestāde noteiktā termiņā nav reaģējusi, uzskatāms, ka valsts pārvalde ir atteikusies no iespējas labot savas kļūdas, savukārt persona no savas puses ir izdarījusi visu iespējamo, lai lietas ārpustiesas izskatīšanas kārtība tiktu izmantota.

Lejupielādēt

11.09.2017. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1302/2017

1. Jau pirms 2017.gada 1.marta grozījumiem no Administratīvā procesa likuma normām izrietēja, ka prasījuma par spēku zaudējuša administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku izskatīšanai pēc būtības pamats ir tad, ja izpildās vismaz viens no diviem Administratīvā procesa likuma 82.panta pirmajā daļā minētajiem priekšnoteikumiem (atlīdzinājuma pieprasīšanai vai lai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos). Ja neviens no šiem gadījumiem neizpildījās, spēku zaudējušais administratīvais akts nebija apstrīdams un tātad secīgi arī nebija pārsūdzams tiesā. Minētie priekšnoteikumi attiecās arī uz administratīvo procesu tiesā, turklāt arī uz tiem administratīvajiem aktiem, kuru pārbaudei likumdevējs nav paredzējis apstrīdēšanas stadiju. 2. Administratīvā procesa likuma 184.panta otrajā daļā paredzētais pieteikuma pieļaujamības kritērijs – ir radīts būtisks personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārums – pēc jēgas neattiecas uz pieteikumu par administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku, bet tikai uz pieteikumu par procesuāla pārkāpuma konstatēšanu. Situācijas, kad tiek pieļauta procesuāla pārkāpuma atsevišķa pārbaude tiesā, ir izņēmums, kas attaisnojams vienīgi tajos gadījumos, kad procesuālais pārkāpums ir atstājis būtisku iespaidu uz personas tiesībām vai tiesiskajām interesēm. Administratīvā akta tiesiskuma pārbaudes pieļaujamība nebūtu jāpadara atkarīga no tā, cik būtisku vai nebūtisku tiesību aizskārumu attiecīgais administratīvais akts personai radījis. Šāda diferenciācija neatbilstu Administratīvā procesa likuma 103.pantā nostiprinātajai tiesas procesa būtībai, kā arī 92.pantā garantētajām tiesībām prasīt atlīdzinājumu, jo tiesību normas neparedz, ka personai būtu tiesības prasīt atlīdzinājumu tikai saistībā ar tādu administratīvo aktu, kura tiesiskās sekas nodarījušas būtisku aizskārumu. 3. Tas, ka tiesa ir ierosinājusi tiesvedību, nevar radīt aizsargājamu tiesisko paļāvību (iegūtas tiesības) uz to, ka pieteikums noteikti tiks izskatīts pēc būtības un lietā tiks taisīts spriedums. 4. Līdzīgu gadījuma atkārtošanās iespēju strīdos par publisko iepirkumu norisi un tās rezultātiem nevar vērtēt tikai no tā aspekta, vai tādos pašos tiesiskos un faktiskos apstākļos samērā tuvā laikā iestāde varētu rīkoties tāpat. Šāda pieeja iepirkuma lietās nepamatoti sašaurinātu tiesas kontrolei nododamo jautājumu loku un neveicinātu tiesību normu prasībām atbilstošas publisko iepirkumu prakses nostiprināšanos. Šādos gadījumos izšķirošais ir nevis tas, vai tiešām paredzamā nākotnē varētu atkārtoties situācija ar tādiem pašiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, bet gan tas, vai tiesiskā strīda, par kuru ir iesniegts pieteikums, atrisinājums varētu būt aktuāls citos līdzīgos gadījumos, kuru iestāšanās iespēja ir objektīvi ticama.

Lejupielādēt

13.10.2017. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1237/2017

1. Ministru kabineta rīkojums par kandidāta virzīšanu Eiropas Savienības Revīzijas palātas locekļa amatam ir politisks lēmums, kas nav pārbaudāms administratīvā procesa kārtībā. To, ka šāds lēmums ir politisks, apstiprina šādi apstākļi: 1) Latvijā nav normatīvā akta, kas regulētu Revīzijas palātas locekļa atlasi, un līdz ar to nav kritēriju, kurus izvērtējot, Ministru kabinetam jāpieņem lēmums par kandidāta izvirzīšanu; 2) Ministru kabinets ir īstenojis kandidātu atlases procedūru divās savstarpēji nošķirtās stadijās. Pirmajā stadijā – atklātā konkursā – atlases komisijā izvērtēta pretendentu atbilstība profesionālajiem nosacījumiem, otrajā stadijā – izskatīts rīkojums par viena kandidāta virzīšanu Eiropas Savienības Revīzijas palātas locekļa amatam. Tomēr rīkojumā nav sniegts pamatojums kandidāta virzīšanai amatam, un neviena tiesību norma nenosaka ministru kabineta pienākumu šādu pamatojumu sniegt; 3) Rīkojuma projekts izskatīts kā Ministru kabineta lieta, par kuru ir nepieciešama politiska izšķiršanās un konceptuāls lēmums vai balsojums; 4) Ministru kabinets otrajā stadijā vairs nepārvērtēja atlases komisijas secinājumus par personas atbilstību profesionālajiem kritērijiem, bet izvērtēja, balstoties uz saviem iekšējiem tiesību normās tieši neatrunātiem apsvērumiem, vai kandidāts izpelnās valdības uzticību, lai tā varētu kļūt par Latvijas pārstāvi Revīzijas palātā. 2. Konkursa uz Eiropas Savienības Revīzijas palātas locekļa amatu atšķirība no parasta civildienesta ierēdņa amata konkursa ir tikai apstāklī, ka atlases procedūra Latvijas Republikas ietvaros ir vainagojusies ar politiska lēmuma pieņemšanu. Tomēr, ja valsts ir izvēlējusies kandidātu meklēšanu atklātā konkursa formātā, tā nevar pieļaut atlases procedūras patvaļu un vienlīdzības principa pārkāpumus. Šādā gadījumā katram pretendentam ir tiesības uz tādu konkursu, kurā netiek pārkāpts patvaļas aizlieguma princips un atšķirīgas attieksmes aizlieguma princips, bet novērtējums tiek veikts pēc tādiem pašiem kritērijiem kā pārējiem pretendentiem, un nav pieļautas novērtējuma un lietderības apsvērumu kļūdas. Tādējādi, kaut arī administratīvā tiesa nevar pārbaudīt galīga lēmuma (kas ir pieņemts Latvijas Republikas ietvaros) tiesiskumu, tiesu kontrolei ir pakļauta pretendentu atlases procesa tiesiskuma pārbaude.

Lejupielādēt

03.10.2017. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-978/2017

Iesnieguma pārsūtīšana pēc piekritības pamatā domāta gadījumiem, kad privātpersona iestādē vērsusies kļūdaini, nezinādama, ka atbildes sniegšana uz personas iesniegumā minēto jautājumu nav konkrētās iestādes kompetencē. Tādējādi iesnieguma pārsūtīšanas mērķis ir nodrošināt, ka persona saņem atbildi pēc būtības. Taču šis regulējums nav domāts gadījumiem, kad pati iesnieguma pārsūtīšana citai iestādei ir tas mērķis, kura dēļ persona vērsusies konkrētajā iestādē. Iesniegumu likums neattiecas uz gadījumu, kad pieteicējs vēlas, lai amatpersona izmanto sava amata autoritāti pieteicēja personīgās lietas virzībā.

Lejupielādēt

05.10.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-691/2017

Privātpersonai, kas kļūdaini saukta pie kriminālatbildības, ir tiesības uz mantisko zaudējumu par juridisko palīdzību atlīdzināšanu. Atlīdzinot izdevumus par advokāta sniegto juridisko palīdzību, vērā ņemamas tās takses, ko noteica noteikumi par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības apjomu, samaksas apmēru, atlīdzināmajiem izdevumiem un to izmaksas kārtību. Atlīdzināmajos izdevumos ietilpst advokāta ceļa (transporta) izdevumi un izdevumi par viesnīcu (naktsmītni).

Lejupielādēt

28.12.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-169/2017

Ja pieteicējs skaidri ir darījis zināmu iestādei, ka sadzīves apstākļi cietumā pārkāpj viņa cilvēktiesības, bet iestāde pieteicēja pretenzijas noraidījusi un situācija palikusi nemainīga, tiesai, pārbaudot pieteicēja norādītos faktus, ir pamats atzīt pārkāpumu par ilgstošu un vērtēt arī periodu pēc apstrīdēšanas iesnieguma izskatīšanas. Šī tiesas rīcība nebūtu uzskatāma par pieteikuma robežu paplašināšanu.

Lejupielādēt

04.10.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1491/2016

Administratīvā procesa likuma 116.panta otrā daļa noteic aizliegumu tiesnesim piedalīties jaunā lietas izskatīšanā zemākas instances tiesā. Turpretī neviena tiesību norma neierobežo tiesnesi atkārtoti piedalīties lietas izskatīšanā tās pašas instances tiesā, ja iepriekš ar tiesneša piedalīšanos pieņemtais nolēmums nav atcelts. Vēl jo vairāk šāds ierobežojums nav paredzēts attiecībā uz procesuāliem lēmumiem, ar kuriem lieta netiek izskatīta pēc būtības.

Lejupielādēt

15.07.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1179/2016

Administratīvā procesa likuma 301.1panta pirmā daļa ir piemērojama, ja citās līdzīgās lietās Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā ir izveidojusies judikatūra. Turklāt, ievērojot normas piemērošanas sekas, proti, ka apelācijas tiesvedība netiek ierosināta un lieta ar to arī noslēdzas, no tiesas tiek prasīts uzrādīt judikatūru (Augstākās tiesas nolēmumos paustās atziņas), uz kuru tā pamatojas. Procesa dalībniekiem katrā gadījumā jābūt saprotamam, uz kāda pamata tiek atteikts ierosināt apelācijas tiesvedību, lai šaubu gadījumā (ievērojot arī šāda lēmuma pārsūdzības tiesības), tie varētu pārliecināties par judikatūras esību. Nav pietiekama apgabaltiesas atsauce uz to, ka jautājumos par procesuālo normu interpretāciju pirmās instances tiesa ir ievērojusi administratīvo tiesu pastāvošo judikatūru, nenorādot atsauci uz konkrētiem Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta nolēmumiem.

Lejupielādēt

26.05.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-998/2016

Tiesiskā valstī tiesai ir jāveicina dažādu izglītības līmeni pārstāvošu un dažādiem sociālajiem slāņiem piederošu personu faktiskā vienlīdzība jautājumā par piekļuvi tiesai. Īstenojot šo mērķi, tiesai ir jāskaidro procesa dalībniekiem gan viņu tiesības, gan procesuālo darbību neizpildīšanas sekas. Sevišķi svarīgi ir darīt to pēc iespējas uztveramā un vienkāršā valodā, lai mazinātu to gadījumu skaitu, kad personas bez juridiskās izglītības paliek bez tiesas aizsardzības, jo nepietiekami izprot tiesas norādi par nolēmuma pārsūdzēšanas termiņu, t.i., nepietiekami izprot šā termiņa neievērošanas sekas.

Lejupielādēt

01.08.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-942/2016

Pārbaudot publisko tiesību līguma tiesiskumu, tiesai šaubu gadījumā ir jāveic tiesību normas hierarhiskās atbilstības pārbaude. Šāda pārbaude veicama arī gadījumā, kad no piemērojamās tiesību normas atbilstības vai neatbilstības augstākai tiesību normai konstatēšanas ir atkarīgs, vai lietai ir vai nav publiskas lietas statuss.

Lejupielādēt

10.10.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-933/2016

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums īsteno sociāli atbildīgas valsts principu, aizsargājot ikviena tiesības uz sociālo aizsardzību un sociālo palīdzību. Likums noteic, ka pašvaldībai ir pienākums (uzdevums) nodrošināt atbilstošus sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību pilnīgi vai daļēji finansējot šo pakalpojumu sniegšanu. Pašvaldība šo pienākumu var īstenot pati, vai slēgt līgumus ar citiem sociālo pakalpojumu sniedzējiem. Pašvaldības līgums ar citu sociālā pakalpojuma sniedzēju par sociālo pakalpojumu sniegšanu pašvaldības iedzīvotājiem ir deleģēšanas līgums. Cita sociālā pakalpojuma sniedzēja izvēlei pašvaldībai jāievēro vienlīdzības princips, tādēļ pakalpojumu sniedzēju izvēlei var rīkot publiskā iepirkuma procedūru – konkursu. Tomēr procedūras rīkošana nepadara procedūras beigās slēdzamo līgumu par privāttiesisku. Tas, vai līgums ir privāttiesisks vai publiski tiesisks, ir atkarīgs no tā satura (līguma mērķa un uzdevumiem) nevis formas (tiesību piešķiršanas procedūras). Līgums, ar kuru pašvaldība nodod sociālā pakalpojuma sniegšanu citai personai, ir publiski tiesisks, jo sociālā pakalpojuma sniegšanas uzdevumi ir publiski tiesiski, t.i., ietilpst pašvaldības publiskajās funkcijās. Tādējādi strīdi par šādu līgumu izpildi ir pakļauti administratīvajai tiesai.

Lejupielādēt

14.09.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-461/2016

Tiesa ir metodoloģiski brīva sprieduma pamatojuma veidošanā, ciktāl tā saglabā savu padotību likumam un tiesībām. Ja tiesa tiesību piemērošanas norises laikā secina, ka iestādes lēmuma argumenti ir atbilstoši tiesību normām un tiesa nonāk pie tiem pašiem secinājumiem kā iestāde, tiesa nav kavēta to arī atzīt. Tiesa nav ierobežota izmantot tos pašus juridiskos argumentus, kurus norādījusi iestāde administratīvajā aktā. Iestādes un tiesas nolēmuma lingvistiska salīdzināšana ir lieka.

Lejupielādēt

10.10.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-440/2016

Sprieduma sastādīšanas datumu tiesa var pagarināt lietas sarežģītības dēļ. No Administratīvā procesa likuma 243.panta otrās daļas izriet, ka sprieduma sastādīšanas maksimālais laiks ir divi mēneši un 21 diena, taču likumā nav ierobežots, cik reizes minētā laika ietvaros tiesa sprieduma sastādīšanas laiku var pagarināt.

Lejupielādēt

13.08.2015. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1023/2015

Tiesai ir rīcības brīvība dokumenta veida paziņošanas izvēlē, pēc iespējas ņemot vērā adresāta norādīto dokumenta paziņošanas veidu, ciktāl to neierobežo citas tiesību normas. Saskaņā ar Paziņošanas likuma 9.panta otro daļu dokumentu var paziņot ar elektroniskā pasta starpniecību, neizmantojot drošu elektronisko parakstu, ja adresāts rakstveidā izteicis vēlmi saņemt dokumentu attiecīgajā veidā vai šāda iespēja paredzēta normatīvajā aktā. Tā ir personas ekskluzīva tiesība konkrētā lietā norādīt, kādā veidā tā vēlas sazināties ar tiesu, tostarp ar elektroniskā pasta starpniecību. Tomēr tiesai viens un tas pats dokuments personai nav jāpaziņo, izmantojot visus norādītos sakaru veidus.

Lejupielādēt

06.11.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-482/2015

1. Ievērojot tiesiskās vienlīdzības principu un tiesības uz taisnīgu tiesu, tiesai būtu jāpieliek pūles, lai līdzīgi gadījumi (vai, vēl jo vairāk, identiski gadījumi) tiktu izlemti līdzīgi, jo procesa dalībniekiem ir tiesības sagaidīt un paļauties, ka tie tiesā saņems vienādu taisnību visos līdzīgos gadījumos. Pareizi pielietotai juridiskajai metodoloģijai vajadzētu līdz minimumam samazināt procesa dalībniekiem grūti izskaidrojamu atšķirīgu rezultātu rašanos, pat ja, kā rāda tiesu prakse, šādi gadījumi nav izslēgti nevienā, arī kasācijas tiesas instancē. 2. Gadījumā, ja tiesa, kas izskata agrāk izspriestai lietai līdzīgu lietu, nonāk pie citiem secinājumiem, tiesiskās vienlīdzības princips prasa, lai tiesa katrā ziņā tiesas spriedumā ietvertu apsvērumus, kādēļ rezultāts šajā lietā ir atšķirīgs. Pat ja vienīgais iemesls ir tas, ka tiesa nevar pievienoties cita tiesas sastāva vērtējumam, tiesai ar attiecīgu argumentāciju tas ir jāatspoguļo spriedumā. Procesa dalībniekiem ir jātop redzamam, ka tiesas spriedums, kaut arī atšķirīgs, nav patvaļīgs, un ka tiesa spēj pamatot savu atšķirīgo viedokli.

Lejupielādēt

03.03.2015. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-407/2015

1. Administratīvā procesa tiesībās ar juridiskās personas pastāvēšanas izbeigšanos Administratīvā procesa likuma 282.panta 6.punktā ir saprotama juridiskās personas procesuālās tiesībspējas zaudēšana. Procesuālā tiesībspēja ir saistīta ar tiesībspēju, t.i., spēju būt par tiesisko attiecību dalībnieku un uzņemties tiesības un pildīt pienākumus. Sabiedrība ar ierobežotu atbildību savu tiesībspēju zaudē ar likvidācijas pilnīgu pabeigšanu, t.i., sabiedrības izslēgšanu no komercreģistra. Savukārt Administratīvā procesa likuma 282.panta 6.punktā ar jēdzienu „tiesību pārņēmējs” saprotama iegūstošā sabiedrība, kurai tiek nodotas tiesības sabiedrības ar ierobežotu atbildību reorganizācijas gadījumā. 2. Tiesvedības izbeigšana pret noteiktā juridiskā formā pastāvošo tirgus dalībnieku nav šķērslis spēkā stājušā Konkurences padomes lēmuma izpildei pret citā juridiskā formā pastāvošu tirgus dalībnieku. Tādējādi faktiski tiesisko atbildību var noteikt pat sabiedrībai, kura nav tiešais pārkāpējs vai kura nav izmantojusi tiesības pārsūdzēt Konkurences padomes lēmumu. Tas, vai Konkurences padome pareizi noteikusi izpildrīkojuma adresātu, strīdus gadījumā izvērtējams tiesā, izskatot sūdzību par iestādes brīdinājumu par piespiedu izpildi.

Lejupielādēt

12.03.2015. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-369/2015

1. Ja pieteicējs vērsies tiesā ar prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu un vienlaikus lūdzis atcelt atteikumu izdot labvēlīgu administratīvo aktu, parasti uzskatāms, ka lietā ir pieteikts viens prasījums – par labvēlīga administratīvā akta izdošanu (Augstākās tiesas 2012. gada 4. aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-339/2012 8. punkts) 2. Izņēmums ir tad, ja no pieteikuma pietiekami skaidri izriet, ka pieteicēja mērķis, vēršoties tiesā bijis ne tikai saņemt prasīto labvēlīgo administratīvo aktu, bet arī atlīdzinājuma pieprasīšanai vai lai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos saņemt tiesas nolēmumu jautājumā par iestādes atteikuma un tā izdošanas gaitā veikto darbību tiesiskumu. Tādā gadījumā tiesai līdztekus spriedumam par labvēlīga administratīvā akta izdošanu jātaisa spriedums arī par negatīvā administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku un/vai būtiska procesuālā pārkāpuma konstatēšanu (vai pieteikuma noraidīšanu šajā daļā). Šāds spriedums taisāms arī tad, ja pieteicējs minētos prasījumus ir pieteicis un pamatojis, taču tiesa par tiem nav atsevišķi lēmusi, ierosinot lietu (Administratīvā procesa likuma 184.panta pirmās daļas 1.punkts un Administratīvā procesa likuma 184.panta otrā daļa).

Lejupielādēt

19.12.2014. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1314/2014

Pirms apturēt tiesvedību lietā uz Administratīvā procesa likuma 273.panta 3.punkta pamata, ir jāizvērtē, vai citā lietā konstatējamie apstākļi var būtiski ietekmēt izskatāmo lietu un vai šo apstākļu konstatēšanas iespējamība ir reāla. Lietā, kurā tiek lemts par tiesvedības apturēšanu, nozīmīga ir nevis pati cita lieta, bet gan tajā taisītais spriedums, tāpēc to ir svarīgi sagaidīt, pirms uzsākt lietas izskatīšanu pēc būtības.

Lejupielādēt

24.11.2014. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1243/2014

1. Administratīvā procesa likuma 185.panta ceturtās daļas 10.punktā minētā speciālā atļauja apliecina personas īpašas tiesības veikt noteiktu darbību, kas nav atļautas bez attiecīga apliecinājuma saņemšanas. No normas formulējuma redzams, ka Administratīvā procesa likuma 185.panta ceturtās daļas 10.punktā norādītais speciālo atļauju veidu uzskaitījums nav izsmeļošs, tomēr kā izņēmums no vispārējās kārtības tulkojams sašaurināti un to nav pamata attiecināt uz tādiem administratīvajiem aktiem, kas pēc būtības nepiešķir adresātam kādu speciālu atļauju. 2. Ar administratīvo aktu, ar kuru piešķirtas tiesības pārdot konkrētā hidroelektrostacijā saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, adresāts iegūst vienīgi finansiālas garantijas, bet ne kādas speciālas tiesības, kas nebūtu citiem līdzīgiem ražotājiem. Šāds lēmums neatļauj adresātam veikt darbības, kas pirms lēmuma pieņemšanas būtu bijušas liegtas. Tāpat lēmums pats par sevi nekonstatē (nenodibina) arī īpašu ražotāja kompetenci vai kvalifikāciju. Līdz ar to šāds lēmums nav atzīstams par speciālu atļauju Administratīvā procesa likuma 185.panta ceturtās daļas 10.punkta izpratnē un šī norma uz to nav attiecināma.

Lejupielādēt

29.12.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-826/2014

1. Lai izlemtu, vai tiesvedība lietā jāizbeidz sakarā ar tiesiskā strīda izbeigšanos, jāņem vērā, ka tiesvedībai jābūt vērstai uz reālu tiesisko interešu aizsardzību. Tiesvedība nevar būt abstrakta vai tikt izmantota vienīgi principiālai tiesību jautājuma izšķiršanai, noteiktas interpretācijas nodrošināšanai iestādē. 2. Piemērojot Administratīvā procesa likuma 282.panta 7.punktu, jāņem vērā ne tik daudz pieteicēja subjektīvā attieksme, bet gan objektīvs situācijas novērtējums. Secinājumam par līdzīgu gadījumu atkārtošanos ir jābūt nevis kā teorētiskam pieņēmumam, bet gan kā ticamai iespējai. Tikai tādā gadījumā var konstatēt, ka tiesiskais miers nav iestājies un ir pamats turpināt tiesvedību, pat ja konkrētajā gadījumā atbildētājs ir izpildījis tiesai lūgto.

Lejupielādēt

23.05.2014. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-629/2014

1. Administratīvā procesa likuma 282.panta 7.punkta jēga ir uzlikt tiesai pienākumu izbeigt tiesvedību lietā gadījumā, ja pieteicējam objektīvi vairs nav nepieciešama tiesas aizsardzība sakarā ar to, ka tiesiskais strīds, kura dēļ pieteicējs ir iesniedzis pieteikumu tiesā, ir izbeidzies (Administratīvā procesa likuma 282.panta 7.punkts). 2. Attiecībā uz tiesībām saņemt atlīdzinājumu lietā, kurā atbildētājs ir atzinis savu kļūdu un to labojis tiesvedības laikā, tiesvedības turpināšana pārsūdzētā lēmuma vai faktiskās rīcības tiesiskuma izvērtēšanai ir iespējama vienīgi gadījumā, ja interese saņemt atlīdzinājumu ir patiesa. Tā nav izmantojama kā iegansts tiesvedības turpināšanai (Administratīvā procesa likuma 282.panta 7.punkts). 3. Piemērojot Administratīvā procesa likuma 282.panta 7.punktu, jāņem vērā ne tik daudz pieteicēja subjektīvā attieksme, bet gan objektīvs situācijas novērtējums. Secinājumam par līdzīgu gadījumu atkārtošanos ir jābūt nevis kā teorētiskam pieņēmumam, bet gan kā ticamai iespējai Tikai pirmajā gadījumā var konstatēt, ka tiesiskais miers nav iestājies un ir pamats turpināt tiesvedību, pat ja konkrētajā gadījumā atbildētājs ir izpildījis pieteikumā tiesai lūgto (Administratīvā procesa likuma 282.panta 7.punkts).

Lejupielādēt

20.11.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-498/2014

1. Parasti tiesiskajās attiecībās ir piemērojama tā materiālo tiesību norma, kas attiecīgajā brīdī ir spēkā. Ilgstošu vai secīgi laikā izkaisītu faktisko apstākļu gadījumā jaunā tiesību norma parasti piemērojama tiem apstākļiem, kas radušies pirms, bet turpinās pēc jaunās tiesību normas spēkā stāšanās. Tomēr šis princips nav absolūts. Normatīvajam aktam vai tā daļai var būt atpakaļejošs spēks, ja tas īpaši paredzēts likumā. Soda naudai nodokļu tiesībās var piemist kriminālsoda raksturs, piemēram, soda naudai 100 procentu apmērā no nodokļa summas, un šādas soda naudas piemērošanā izmantojami krimināltiesību principi, tostarp noteikumi par tiesību normu spēku laikā. Krimināllikuma 5.pantā apkopotie principi citstarp paredz, ka likumam, kas atzīst nodarījumu par nesodāmu, mīkstina sodu vai ir citādi labvēlīgs personai, ir atpakaļvērsts spēks. Tādējādi iestādei, piemērojot sodu par nodokļu likumu prasību pārkāpumiem, ir jāpiemēro tā sodu apmēru nosakošā norma, kura bija spēkā pārkāpuma izdarīšanas laikā, ja vien jaunā tiesību norma nav privātpersonai labvēlīgāka. 2. Tiesai, ievērojot Administratīvā procesa likuma 250.panta pirmo daļu, gadījumā, ja pieteikuma priekšmets ir nelabvēlīga administratīvā akta atcelšana, ir jāpārbauda, vai administratīvais akts, ņemot vērā konkrētā gadījuma tiesiskos un faktiskos apstākļus, tostarp ievērojot apsvērumus par normu piemērojamību laikā, ir tiesisks. Tiesa šāda prasījuma kontekstā nevar ar spēkā stājušos administratīvo aktu nodibināto tiesisko stāvokli koriģēt atbilstoši tiesību normām, kas ir spēkā lietas izskatīšanas laikā. Šāda kompetence tiesai nav piešķirta un nav arī atvasināma no tiesību normām. Tādēļ, tā kā tiesa tikai pārbauda jau izdotā administratīvā akta tiesiskumu, tai nav lietā jāpiemēro jaunākas, pat ja labvēlīgākas, tiesību normas, kas nosaka soda apmēru.

Lejupielādēt

21.11.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-703/2013 un senatora Jāņa Neimaņa atsevišķās domas

1. Valsts pārvalde savā darbībā ievēro labas pārvaldības principu, kas citstarp ietver atklātību pret sabiedrību. Valsts pārvaldes pienākums ir informēt sabiedrību par savu darbību. Tādējādi iestāde var (tai ir pienākums) sniegt informāciju par amatpersonas pārbaudes lietu. Šāda informācija un līdz ar to arī tās publiskošana nav nošķirama no paša pārbaudes fakta un procesa, bet izriet no tā. 2. Iestādes darbībām, kas veiktas administratīvās lietas ietvaros, un ir saistītas ar to, Administratīvā procesa likums nepiešķir patstāvīga rakstura nozīmi no tiesas kontroles procesuālās kārtības aspekta. Tādēļ kontrole pār šādu darbību un gala lēmuma tiesiskumu ir veicama vienas lietas ietvaros, kas ierosināta par iestādes gala lēmumu (administratīvo aktu).

Lejupielādēt

04.06.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-304/2013

Ja persona tikai pēc atkārtota iestādes atteikuma izdot labvēlīgu administratīvo aktu iesniedz tiesā pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tad labvēlīga akta izdošanas priekšnoteikumi jāvērtē, ņemot vērā atkārtotā personas iesnieguma datumu.

Lejupielādēt

11.01.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-53/2013

Atšķirībā no iestādes rīcības brīvības, kurā tiesa var iejaukties tikai izņēmuma gadījumā, nenoteiktā tiesību jēdziena piepildīšanu ar saturu parasti tiesa var pārbaudīt. Tomēr ir atsevišķas jomas, kurās pilnīga tiesas kontrole par to, kā iestāde nenoteikto tiesību jēdzienu piepildījusi ar saturu, nepastāv. Tādā gadījumā runā par novērtējuma brīvību. Novērtējuma brīvības gadījumā tiesa tikai pārbauda, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vai būtiski procesuālie pārkāpumi. Lietderības apsvērumi, kas minēti Administratīvā procesa likuma 65.pantā, novērtējuma brīvas gadījumā nav jāizdara, un tiesa attiecīgi tos nevar pārbaudīt.

Lejupielādēt

26.09.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-658/2012

1. Lai iesniegtu konstatēšanas pieteikumu, pieteicējam jābūt pietiekoši pamatotai tiesiskai interesei konstatēt no ārējā normatīvā akta tieši izrietošas konkrētas publiski tiesiskas attiecības vai to saturu. Šai interesei ir jābūt ar tiesisko kārtību aizsargātai interesei, tā nevar būt pretēja tiesību sistēmai. Tomēr tā nav jebkura interese, tai jābūt tik svarīgai, būtiski nepieciešamai, ka tās aizsardzība tiesas ceļā ir pamatota. 2. Administratīvā procesa likuma 184.panta pirmās daļas 3.punkts noteic, ka konstatēšanas pieteikums ir pieļaujams tad, ja attiecīgās tiesiskās intereses nav iespējams īstenot ar pieteikumu par administratīvā akta izdošanu vai pieteikumu par iestādes faktisko rīcību. Tādējādi minētajā tiesību normā ir ietverta konstatēšanas pieteikuma subsidiaritāte, kuras mērķis ir apvienot nepieciešamo tiesību aizsardzību vienā tiesas procesā. Taču minētais noteikums ir piemērojams tad, ja konkrētajā gadījumā citu nosaukto pieteikumu veidu izmantošana nodrošina tiesisko aizsardzību vismaz tādā pašā apjomā un ar tādu pašu efektivitāti kā konstatēšanas pieteikums. 3. Persona ar konstatēšanas pieteikumu var vērsties tiesā arī par tādu tiesisko attiecību konstatēšanu, kas radīs tiesiskās sekas nākotnē. Taču šādā gadījumā pieteicējam tiesiskās attiecības ir jākonkretizē ar pārskatāmiem lietas apstākļiem. Personas interese ir atzīstama par pamatotu, ja konkrētajā situācijā nav saprātīgi prasīt no personas vispirms sagaidīt konkrēto atteikumu un tikai pēc tam meklēt tiesisko aizsardzību, proti, ja pastāv bažas, ka tiesiskā aizsardzība tad būs novēlota un tā vairs nenovērsīs iespējamos zaudējumus. 4. Sociāli apdrošinātajai personai ir tiesības pastāvīgi, ne tikai tad, kad iestājies apdrošināšanas gadījums, sekot līdzi sava apdrošināšanas stāža uzskaitei un gadījumā, ja kāds apdrošināšanas periods nav apstiprināts ar attiecīgiem dokumentiem, rūpēties par to sagādāšanu un iesniegšanu aģentūrā ierakstu papildināšanai. Neesot visiem dokumentiem par nepieciešamo apdrošināšanas stāžu, iestādei nav pamata izdot labvēlīgu administratīvo aktu un līdz ar to pēc būtības personai nav iespējams īstenot savas tiesiskās intereses ar prasījumu par administratīvā akta izdošanu. Šādā gadījumā privātpersonu tiesību aizsardzība tiktu veicināta un administratīvais process tiktu efektivizēts tieši ar atsevišķa konstatēšanas pieteikuma iesniegšanu.

Lejupielādēt

30.11.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-578/2012

No Administratīvā procesa likuma 161.panta pirmajā daļā un 224.panta pirmajā daļā ietvertā formulējuma un jēgas – citu pierādīšanas līdzekļu nav vai arī tie nav pietiekami droši – secināms, ka pieteicēja zvērests ir pieļaujams tikai tad, ja, pirmkārt, citi pierādījumi tiesai nav un nevar būt pieejami tāpēc, ka tie objektīvi nepastāv, un, otrkārt, pieteicēja zvērests ir pieļaujams tad, ja ir izsmeltas visas iespējas iegūt citus pierādīšanas līdzekļus. Tādējādi tiesai jānoskaidro, vai izsmeltas visas iespējas iegūt citus pierādījumus, pretējā gadījumā pieteicēja zvērests nav pieļaujams.

Lejupielādēt

15.05.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-543/2012

Būvatļaujas termiņa pagarinājuma gadījumā pārbaudes apjoms ir aprobežojams tieši ar termiņa pagarināšanas (nepagarināšanas) pamatotības pārbaudi, jo būvatļauja kā tāda ir kļuvusi neapstrīdama. Lemjot par iespēju pagarināt būvatļaujas termiņu, iestādei nav pienākuma pilnībā pārvērtēt apstākļus par būvniecības pieļaujamību, bet gan tikai par iespēju turpināt iepriekš atļauto būvniecību.

Lejupielādēt

05.06.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-510/2012

1. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 32.panta otrajai daļai katrs līdzpieteicējs procesā piedalās patstāvīgi. Tas nozīmē, ja persona vēlas tiesā aizsargāt savas tiesības vai tiesiskās intereses, tai ir piešķirams patstāvīgs pieteicēja statuss, neatkarīgi no administratīvā akta plašās ietekmes. Turklāt jāņem vērā, ka pieteicēja kā administratīvā procesa dalībnieka procesuāli tiesiskais statuss nodrošina šai personai plašāku tiesību apjomu (citstarp tiesības prasīt atlīdzinājumu), salīdzinoši ar personu, kuru ietekmēs labvēlīgs lietas iznākums. 2. Ja apgabaltiesa konstatē kādu no 303.panta pirmajā daļā minētajiem absolūtajiem pamatiem pirmās instances tiesas sprieduma atcelšanai, apelācijas instances tiesai spriedums ir jāatceļ un jānodod lieta izskatīšanai pirmās instances tiesai pēc būtības. Tiesai nav rīcības brīvība pārkāpuma būtiskuma vērtēšanā, jo šādu izvērtējumu ir jau izdarījis likumdevējs. Tādējādi, atceļot pirmās instances tiesas spriedumu, apelācijas instances tiesai nav jāvērtē apelācijas sūdzībā minētie argumenti pēc būtības.

Lejupielādēt

09.11.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-443/2012

1. Par administratīvā akta pamatojumu Administratīvā procesa likuma 150.panta otrās daļas un 250.panta otrās daļas izpratnē ir atzīstami apstākļi, uz kuriem administratīvais akts balstīts, nevis pierādījumi par šiem apstākļiem. 2. Tas, ka iestāde pārsūdzētajā lēmumā nav piešķīrusi ticamību kādam dokumentam, nenozīmē, ka iestāde un tiesa turpmāk ir ierobežota papildu pierādījumu iegūšanā. 3. Administratīvā procesa likuma 150.panta otrā daļa un 250.panta otrā daļa liedz tiesai, skatot pieteikumu par nelabvēlīga administratīvā akta atcelšanu, pieteicējam nelabvēlīgu spriedumu pamatot ar jauniem apstākļiem, uz kuriem nav norādīts administratīvajā aktā. Tomēr tiesai ir pienākums pārbaudīt, vai iestādes norādītie apstākļi, uz kuriem administratīvais akts balstīts, patiešām pastāv. To darot, tiesa atbilstoši Administratīvā procesa likuma 150.panta pirmajai daļai var atļaut iestādei iesniegt papildu pierādījumus par administratīvā akta pamatojumā minētajiem apstākļiem.

Lejupielādēt

31.08.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-342/2012

1.Strīdos par politisko organizāciju finansēšanu ir piemērojamas tiesību normas, kas bija spēkā attiecīgo tiesisko attiecību rašanās laikā, t.i., strīdus dāvinājuma (ziedojumu) veikšanas brīdī, nevis Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja lēmuma par šiem ziedojumiem pieņemšanas brīdī. 2.Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturtā daļas prasība apelācijas instances tiesas sprieduma motīvu daļā motivēt attieksmi pret pirmās instances tiesas spriedumu nenozīmē, ka apgabaltiesai, ja tā nepiekrīt rajona tiesas sprieduma argumentācijai, ir jāanalizē rajona tiesas spriedumā ietvertie argumenti, sniedzot uz katru no tiem savus pretargumentus. Apelācijas instances tiesas attieksme pret zemākas instances tiesas spriedumu izriet arī no apgabaltiesas sprieduma motivācijas, izspriežot lietu atšķirīgi no rajona tiesas. 3.No Administratīvā procesa likuma 288.panta pirmās daļas izriet, ka blakus lēmuma pieņemšana ir tiesas, kura izskata lietu, tiesība nevis pienākums. Tādēļ augstākas instances tiesai nav pamata pārbaudīt, vai šāds lēmums tiesai bija jāpieņem. Turklāt blakus lēmumu pieņem jautājumos, kas nav saistīti ar strīda izšķiršanu starp procesa dalībniekiem, bet tie izriet no lietas apstākļiem un saistīti ar citu tiesību pārkāpumu vai citu negatīvu parādību.

Lejupielādēt

06.01.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-198/2012

1. Lietas piekritība tiesai nozīmē lietas izskatīšanu konkrētā tiesu instancē. Tā Administratīvā procesa likuma 122.pants noteic lietu piekritību, tas ir, administratīvo lietu pirmajā instancē izskata tajā Administratīvās rajona tiesas tiesu namā, kurā atbilstoši Administratīvā procesa likuma 189.panta pirmajai daļai iesniedzams pieteikums, ja likums nenosaka citādi. 2. Atbilstoši likuma „Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” 11.panta ceturtajā daļā iekļautai speciālajai tiesību normai, Administratīvā apgabaltiesa ir piekritīgā tiesa, kurā iesniedzami pieteikumi par Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas lēmumiem. 3. No likuma „Par tiesu varu” normām izriet, ka Administratīvā rajona tiesa ar tiesu namiem veido vienu tiesu. Administratīvās rajona tiesas tiesu nami ir tiesas struktūrvienības. Administratīvā apgabaltiesa un Senāta Administratīvo lietu departaments ir citas tiesas. Tādējādi Administratīvā procesa likuma 189.panta pirmā daļa, nosakot tiesu namu pienākumu nosūtīt nepareizi iesniegtus pieteikumus pareizajam tiesu namam, regulē tiesas darbu vienas tiesas iekšienē, nevis starp dažādām tiesām.

Lejupielādēt

04.07.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-196/2012

Par administratīvā akta pamatojumu ir atzīstami apstākļi, uz kuriem administratīvais akts balstīts, nevis pierādījumi par šiem apstākļiem. Tas izriet no Administratīvā procesa likuma 150.panta pirmās daļas, kas noteic, ka iestādei jāpierāda tie apstākļi, uz kuriem tā atsaucas kā uz savu iebildumu pamatojumu. Līdz ar to Administratīvā procesa likuma 150.panta otrā daļa un 250.panta otrā daļa neļauj tiesai, skatot pieteikumu par nelabvēlīga administratīvā akta atcelšanu, pieteicējam nelabvēlīgu spriedumu pamatot ar jauniem apstākļiem, uz kuriem nav norādīts administratīvajā aktā. Tomēr tiesai ir pienākums pārbaudīt, vai iestādes norādītie apstākļi, uz kuriem administratīvais akts balstīts, patiešām pastāv. To darot, tiesa atbilstoši Administratīvā procesa likuma 150.panta pirmajai daļai var atļaut atbildētājam iesniegt papildu pierādījumus par administratīvā akta pamatojumā minētajiem apstākļiem.

Lejupielādēt

26.09.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-148/2012

1. Tiesa nav saistīta ar pieteicēja veikto prasījuma kvalifikāciju, ja tā ir kļūdaina. Noteicošais ir nevis procesa dalībnieku viedoklis, kā tiek definēts pieteikuma priekšmets, bet gan tas, vai tiesa ir vērtējusi tās tiesiskās attiecības, kuras pieteicējs ir vēlējies nodot tiesas kontrolei. 2. Lēmums, kas ir pieņemts saistībā ar jau iepriekš, pamatojoties uz publisko tiesību līgumu, nodibinātām publiski tiesiskajām attiecībām starp publisko tiesību subjektu un privātpersonu, nav aplūkojams kā patstāvīgs administratīvais akts, bet aplūkojams kā lēmums, kas pieņemts saistībā ar publisko tiesību līgumu (izpildi, grozīšanu, spēkā esību u.tml.) 3. Prasījums ar publisko tiesību līguma noslēgšanu ietver arī prasījumu par publisko tiesību līguma grozīšanu. 4. Tiesai personas tiesības un tiesiskās intereses jāaizsargā gadījumā, ja personai tādas piemīt. Gadījumā, ja personai konkrētā situācijā tiesības vai tiesiskās intereses nepiemīt, tad tiesai nav arī ko aizsargāt. Vēršoties tiesā ar pieteikumu, pieteicējai jārēķinās ar to, ka lietas iznākums var būt tai nelabvēlīgs. Tas pats par sevi nav uzskatāms par privātpersonas tiesību ievērošanas principa pārkāpumu. 5. Tiesas kontrole pār lietderības apsvērumiem veicama, ja iestāde rīkojusies rīcības brīvības ietvaros. Tas, vai, vērtējot publisko tiesību līguma izpildi, vērtējami lietderības apsvērumi, ir atkarīgs no piemērojamā normatīvā regulējuma un attiecīgā līguma regulējuma.

Lejupielādēt

13.04.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-100/2012

1. Kriminālprocesa ietvaros pieņemts lēmums var būt pierādīšanas līdzeklis administratīvajā procesā. Būtiski, vai šis kriminālprocesuālais lēmums satur pierādījumus, kuri ir attiecināmi uz administratīvo procesu. Tās ir jebkuras ziņas, uz kuru pamata arī administratīvā tiesa var izdarīt secinājumu par kāda fakta esību vai neesību. 2. Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturtā daļa regulē tikai apelācijas instances tiesas sprieduma motīvu daļas tehnisku sastādīšanu, atļaujot neatkārtot tos argumentus, kurus jau iepriekš norādījusi pirmās instances tiesa un kuri apelācijas instances tiesas ieskatā ir pareizi. Neatkarīgi no tā, kā apelācijas instances tiesa izvēlas strukturēt sprieduma motīvu daļu – visus argumentus rakstīt patstāvīgi vai daļēji vai pilnīgi atsaukties uz pirmās instances tiesas sprieduma motīvu daļu –, tā izskata lietu pēc būtības. Tādējādi sprieduma motīvu daļas struktūra nevar būt pamats secinājumam, ka apelācijas instances tiesa nav izskatījusi lietu pēc būtības un nav pārbaudījusi pierādījumus.

Lejupielādēt

18.04.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-85/2012

Lai atsevišķi no administratīvā akta rezolutīvās daļas iebilstu pret administratīvā akta motīvu daļā ietvertiem apsvērumiem, šiem apsvērumiem (motīviem, secinājumiem) pašiem par sevi ir jārada tiešas tiesiskās sekas vai tiem jābūt ar prejudiciālu nozīmi. Nevar prasīt atsevišķas administratīvā akta sastāvdaļas prettiesiskuma konstatēšanu, ja tai nav patstāvīgas iedarbības, ja tā ir viena no vairākiem administratīvā akta priekšnoteikumiem.

Lejupielādēt

29.11.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1001/2011

Pieteikuma pieņemšana un izskatīšana tiesā nav pieļaujama, ja strīdus jautājumu ir paredzēts nodot, bet tas nav nodots izskatīšanai pašā iestādē. Persona šo priekšnoteikumu pieteikuma iesniegšanai tiesā ir izpildījusi, ja noteiktā kārtībā ir vērsusies iestādē. Šā priekšnoteikuma izpilde nav atkarīga no iestādes rīcības, proti, vai tā personas iesniegumu izskatījusi pēc būtības, vai atteikusies to darīt. Tādēļ vispārīgi var secināt, ka sākotnēju trūkumu, iesniedzot tiesā pieteikumu bez ārpustiesas procedūras ievērošanas, persona var novērst arī tiesas procesa laikā, ja vien nepastāv kādi konkrēti tiesiski šķēršļi to darīt.

Lejupielādēt

03.06.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-65/2011

1. Administratīvā procesa likuma 253.panta sestā daļa atļauj tiesai, apmierinot pieteikumu par administratīvā akta atcelšanu, uzdot iestādei izdot jaunu, arī nelabvēlīgu administratīvo aktu. Šī norma ir piemērojama tikai gadījumā, ja faktiskie apstākļi ir tādi, ka situācija nevar iztikt bez attiecīga tiesiskā regulējuma – nelabvēlīga administratīvā akta. 2. Tiesai uzdodot iestādei izdot jaunu administratīvo aktu, tiek turpināts tas pats process, kas iestādē tika uzsākts, ierosinot sākotnējā lēmuma procesu. Proti, ja lēmuma pieņemšanai noteikts noilguma termiņš, tajā netiek ieskaitīts administratīvā akta kontroles (apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas) periods. 3. Administratīvā akta atcelšana daļā ir iespējama, ja administratīvais akts satur vairākas daļas. Administratīvais akts, ar kuru uzlikta soda nauda par vienu pārkāpumu, nesatur vairākas daļas, tādējādi šādu administratīvo aktu tiesa nevar atcelt daļā.

Lejupielādēt

26.11.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-936/2010

Administratīvā procesa likumā procesa dalībniekiem noteiktie pienākumi ir īstenojami tādā mērā, lai tie nesarežģītu citu procesa dalībnieku un tiesas darbu, tādējādi, lemjot par blakus sūdzības pieņemšanu izskatīšanai, akcents jāliek nevis uz formālu pārbaudi, vai sūdzībā ietvertas visas likumā paredzētās sastāvdaļas, bet uz to, vai blakus sūdzības saturs nesatur tādas nepilnības, kas objektīvi liedz izskatīt blakus sūdzību.

Lejupielādēt

15.06.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-584/2010

1. Tiesnesis var atteikties pieņemt pieteikumu, ja tās pašas vai citas tiesas tiesvedībā ir lieta starp tiem pašiem administratīvā procesa dalībniekiem, par to pašu priekšmetu un uz tā paša pamata. Ar jēdzienu „tiesvedībā ir lieta” nav saprotama tikai par pieteikumu ierosināta administratīvā lieta, bet arī pieteikuma virzības stadija, jo tiesvedība sākas ar pieteikuma iesniegšanas brīdi. 2. Jēdziens „tiesvedība” aptver tiesas procesa kārtību no pieteikuma saņemšanas tiesā līdz tiesas galīgā nolēmuma pieņemšanai. Jēdziena „lieta” saturs skatāms kopsakarā ar jēdziena „tiesvedība” saturu.

Lejupielādēt

15.11.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-370/2010

Sastādot sprieduma motīvu daļu, tiesa pamatojumā norāda argumentus, kas saistāmi ar piemērojamās tiesību normas tiesiskā sastāva pazīmēm un tiesisko seku konkretizēšanu. Argumenti, kas nav saistāmi ar normas priekšnoteikumiem, sprieduma pamatojumā nav jāietver. Šādi argumenti, kuriem nav izšķirošas nozīmes lietā, var arī tikt noraidīti, neizvēršot pamatojumu.

Lejupielādēt

06.05.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-193/2010

Ja tiesā iesniegts pieteikums par iestādes atteikumu veikt personas prasīto faktisko rīcību (piemēram, izsniegt personas prasīto informāciju) un pienākuma uzlikšanu iestādei veikt attiecīgo faktisko rīcību, tiesai primāri jāvērtē, vai ir pamats uzlikt iestādei pienākumu veikt prasīto rīcību. Iestādes atteikuma tiesiskuma izvērtēšana šādā gadījumā nav uzskatāma par atsevišķu prasījumu, līdzīgi kā gadījumos, ja tiesā tiek skatīts pieteikums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu.

Lejupielādēt

19.03.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-79/2010

Administratīvā procesa likuma noteikumi paredz, ka sprieduma aprakstošajā daļā norāda pieteicēja prasījumus un atbildētāja iebildumus, kā arī administratīvā procesa dalībnieku sniegto paskaidrojumu būtību. Pirmkārt, no minētā secināms, ka sprieduma aprakstošajā daļā nav jāatspoguļo procesa dalībnieku visi paskaidrojumi un argumenti, bet tikai būtiskie. Otrkārt, tas vien, ka sprieduma aprakstošajā daļā nav norādīts kāds procesa dalībnieka arguments, nav uzskatāms par būtisku pārkāpumu. Par procesuālu pārkāpumu, kas var būt novedis tiesu pie nepareiza rezultāta un līdz ar to var būt pamats kasācijas sūdzības iesniegšanai un sprieduma atcelšanai, atzīstams tas, ja tiesa nav vērtējusi kādu būtisku argumentu, nav argumentējusi, kāpēc tā noraida vienu vai otru pierādījumu.

Lejupielādēt

11.12.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-920/2009

1. Atteikšanās izskatīt acīmredzami nepamatotus pieteikumus ierobežo personas tiesības uz pieeju tiesai. Tomēr šāds ierobežojums ir attaisnojams, jo tā mērķis ir efektivizēt administratīvo procesu un paātrināt administratīvo lietu izskatīšanu, ietaupot resursus, kuri tiek izmantoti acīmredzami nepamatoto pieteikumu izskatīšanai. 2. Tā kā acīmredzami nepamatotus pieteikumus parasti iesniedz tā saucamie traucējošie prāvnieki, tiesas attieksme pret šīm personām ir pamatoti atšķirīga, jo tās ļaunprātīgi izmanto savas tiesības uz tiesu.

Lejupielādēt

30.10.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-808/2009

1. Kaut arī pieteikuma priekšmets par administratīvā akta izdošanas procesā pieļauta procesuāla pārkāpuma konstatēšanu iekļauts Administratīvā procesa likumā ar 2008.gada 18.decembra grozījumiem, pirms minētās normas ietveršanas likumā tiesības izņēmuma gadījumos iesniegt šādu pieteikumu bija izsecināmas no Administratīvā procesa likuma 184.panta pirmās daļas 1.punkta. 2. Pieteikumu par administratīvā akta izdošanas procesā pieļauta procesuālā pārkāpuma konstatēšanu var iesniegt, ja secīgi konstatējami visi trīs šādi priekšnoteikumi: 1) procesuālais pārkāpums radījis būtisku personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu; 2) procesuālā pārkāpuma konstatēšana nepieciešama, lai pieprasītu atlīdzinājumu vai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos; 3) attiecīgās tiesiskās intereses nav iespējams īstenot, iesniedzot pieteikumu par pašu administratīvo aktu (tā izdošanu vai atcelšanu).

Lejupielādēt

08.09.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-721/2009

1. Pieteicēja subjektīvo tiesību esamības pārbaude ir veicama pēc tam, kad pārbaudīts pieteikuma veids jeb tā mērķis. 2. Nav izšķirošas nozīmes, kādiem tieši vārdiem lēmumā par lietas ierosināšanu ir formulēts pieteikuma priekšmets, par kuru lieta ierosināta. Izšķiroši ir, kāds lietā ir pieteicējas mērķim atbilstošais pieteikuma priekšmets. Pretējā gadījumā pieteikuma pieņemšana, lietas ierosināšana un sekojošā lietas izskatīšana būtu bezmērķīga. 3. Ja prasījums ir neskaidri vai nepareizi formulēts, tiesnesim ir pienākums prasījumu iztulkot. Tiesnesim ir pienākums izdibināt pieteicēja patieso gribu. Rezultātam ir jāatbilst gan kopējam rakstītajam burtam, gan tajā iekļautajam atpazīstamajam mērķim. 4. Saņemot pieteikumu, jāvērtē, vai pieteikumā ietvertais prasījums nav saistīts ar kādu citu tiesas tiesvedībā esošu lietu. 5. Tas, ka pieteicējs lūgumu pirms vēršanās tiesā ir izteicis arī iestādē, nenozīmē, ka tādēļ tā vērtējama kā jaunas administratīvās lietas uzsākšana par labvēlīga administratīvā akta izdošanu.

Lejupielādēt

18.08.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-596/2009

1. No tiesību normu vēsturiskās un sistēmiskās analīzes izriet, ka ar jēdzienu „latviešu valoda” Latvijas Republikas Satversmes 4.pantā ir aptverta latviešu literārā valoda. Tādējādi latviešu literārā valoda ir valsts valoda Administratīvā procesa likuma 110.panta izpratnē. 2. Latviešu literārās valodas kā valsts valodas atzīšanas mērķis ir nostiprināt valsts administratīvo vienotību. Likumdevējs nošķir latgaliešu valodu kā latviešu valodas paveidu no latviešu literārās valodas. Atsevišķas latviešu valodas izloksnes izdalīšana un valsts valodas statusa piešķiršana būtu pretēja likumdevēja noteiktajam mērķim. 3. Citas izloksnes vai valodas Administratīvā procesa likuma 110.panta izpratnē ir svešvalodas. Latgaliešu rakstu valodā sastādīts dokuments atzīstams par dokumentu, kas sastādīts svešvalodā.

Lejupielādēt

24.04.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-432/2009

1. Ja tiesā ir iesniegta sūdzība, rajona tiesas tiesnesim par tās virzību ir jālemj atbilstoši Administratīvā procesa likuma normām, kas nosaka sūdzības izskatīšanas kārtību, nevis jāpieņem lēmums kā par pieteikumu. 2. Administratīvajai apgabaltiesai, konstatējot, ka rajona tiesas tiesnesis lēmis par pieteikuma virzību, lai gan bija lemjams par sūdzības virzību, tiesneša lēmums ir jāatceļ un jānodod jautājums skatīšanai kārtībā, kas paredzēta sūdzības izskatīšanai.

Lejupielādēt

24.04.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-425/2009

Ja pirmās instances tiesas sprieduma taisīšanas laikā procesuālo tiesību norma noteica, ka spriedums ir pārsūdzams, bet lietas izskatīšanas laikā apelācijas instances tiesā šī procesuālo tiesību norma mainās, personai saglabājas tiesības spriedumu pārsūdzēt apelācijas kārtībā. Apelācijas instances tiesai lieta ir jāizskata pēc būtības, nevis jāizbeidz tiesvedība lietā.

Lejupielādēt

25.03.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-363/2009

1. Procesuāla tiesas lēmuma pārsūdzēšanas kārtība izriet no gala nolēmuma (sprieduma, lēmuma) pārsūdzēšanas kārtības. Ja par galīgo nolēmumu nav paredzēta pārsūdzība, tā nav attiecināma arī uz procesuālu lēmumu šīs lietas ietvaros. 2. Tā kā Administratīvā procesa likums tieši noteic, ka nav pārsūdzams galīgais nolēmums par sūdzību administratīvā akta piespiedu izpildes jautājumā, nav pārsūdzams arī procesuāls lēmums par šādas sūdzības virzību.

Lejupielādēt

12.01.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-140/2009

1. Ja lēmumu (par zemes piešķiršanu pastāvīgā lietošanā) tiesā nav pārsūdzējis lēmuma adresāts, tas ir pieaicināms lietā kā trešā persona. 2. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 33.panta pirmajai daļai, ja kāds no administratīvā procesa dalībniekiem lietā izstājas (piemēram, fiziskās personas nāve), tiesa var aizstāt šo administratīvā procesa dalībnieku ar viņa tiesību pārņēmēju. Tiesai šāda aizstāšana ar tiesību pārņēmēju ir jāveic, ja pastāv šādi priekšnoteikumi: 1) attiecīgā tiesiskā attiecība pieļauj tiesību pārņemšanu un 2) ir zināms konkrētais tiesību pārņēmējs. Tādējādi tiesai pirms lietas iztiesāšanas ir pienākums noskaidrot, vai mirušajam procesa dalībniekam (pārsūdzētā lēmuma adresātam) attiecībā uz iegūtajām zemes lietošanas tiesībām ir tiesību pārņēmējs. Tiesai ir jānoskaidro visi pilntiesīgie tiesību pārņēmēji. 3. Tiesai, lai tā varētu izskatīt lietu pēc būtības, ir jāpieaicina par procesa dalībniekiem visas personas, kuru tiesības vai tiesiskās intereses var tikt aizskartas ar tiesas spriedumu. Tiesa var izskatīt lietu pēc būtības tikai tad, ja lietā ir noskaidroti procesa dalībnieki, kuriem attiecīgi ir jānosūta pavēstes uz tiesas sēdi. Ja tiesa to nav izdarījusi, šāds pirmās instances tiesas pieļautais procesuālo tiesību normu pārkāpums ir absolūts tiesas sprieduma atcelšanas pamats (Administratīvā procesa likuma 303.panta pirmās daļas 2.punkts), jo tiesa, izskatot lietu, bet nepaziņojot procesa dalībniekam par tiesas sēdes laiku un vietu, pārkāpj būtiskus tiesvedības pamatnoteikumus, aizskarot procesa dalībnieka tiesības uz taisnīgu tiesu. 4. Trešās personas statuss administratīvajā procesā tiesā tiek iegūts ar tiesas lēmumu (Administratīvā procesa likuma 146.panta pirmā daļa). Pašas personas viedoklis par to, vai viņa ir atzīstama par trešo personu lietā, tiesai nav saistošs. 5. Tiesai atbilstoši Administratīvā procesa likuma 130.panta pirmajai daļai ir pienākums katru reizi aicināt uz tiesas sēdi visus administratīvā procesa dalībniekus.

Lejupielādēt

23.03.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-3/2009

1. Pilns tiesas spriedums ietver gan formālas, gan materiālas pazīmes. Pēc savām formālajām pazīmēm lietā ir jābūt taisītam nolēmumam, kas atbilst visām likumā norādītajām pazīmēm. Pēc materiālajām pazīmēm tiesai ne tikai formāli nolēmumā jāietver likuma prasītās sastāvdaļas, bet arī saturiski pilnīgi tās jāaizpilda. Tiesas spriedums ir pilns, ja tā rezolutīvā daļa izšķir visus pieteicēja prasījumus. 2. Administratīvā akta izpilde ir procesuāla darbība attiecīgā administratīvā akta izdošanas procesa ietvaros. Iestādes darbības vai bezdarbība administratīvā akta izpildes sakarā nav faktiskā rīcība.

Lejupielādēt

17.10.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-754/2008 (JUDIKATŪRAS MAIŅA)

1. Administratīvā procesa likuma 279.pantā ietvertā tiesību norma, kas noteic tiesas tiesības atstāt pieteikumu bez izskatīšanas, ja pieteicējs, kuram paziņots par tiesas sēdes norises laiku un vietu, atkārtoti neierodas uz tiesas sēdi bez attaisnojoša iemesla, ir attiecināma arī uz iesniegtajām apelācijas sūdzībām. Proti, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs, kuram paziņots par tiesas sēdes norises laiku un vietu, atkārtoti neierodas uz tiesas sēdi bez attaisnojoša iemesla un nav lūdzis izskatīt lietu viņa prombūtnē, apelācijas sūdzību var atstāt bez izskatīšanas. 2. Tiesai neierašanās iemesli jākonstatē brīdī, kad tie rodas, tas ir, tajā tiesas sēdē, uz kuru persona neierodas, un neierašanās iemeslu vērtējums jāatspoguļo tiesas lēmumā. Minētais izskaidrojams ar personas procesuālo tiesību ievērošanu, proti, pirmajā neierašanās reizē norādot, ka neierašanās iemeslus tiesa uzskata par neattaisnotiem, persona tiek disciplinēta ierasties uz nākamo tiesas sēdi, jo pastāv iespējamība, ka personai atkārtoti neierodoties uz tiesas sēdi, tiesa neierašanās iemeslus atzīs par neattaisnojošiem, kas var novest pie attiecīgi pieteikuma vai apelācijas sūdzības atstāšanas bez izskatīšanas. 3. Ja procesa dalībnieks savas procesuālās tiesības īsteno ar pārstāvja starpniecību, jāņem vērā, ka pārstāvja neierašanās iemeslu attaisnojamība tiek vērtēta ne tikai no aspekta, vai konkrētais pārstāvis tiešām pats personīgi objektīvi varēja vai nevarēja ierasties uz tiesas sēdi, bet arī no aspekta, vai pārstāvim par savas iespējamās neierašanās iemesliem bija savlaicīgi zināms – proti, vai viņam bija iespējams savlaicīgi informēt savu pārstāvamo, lai tas varētu pilnvarot kādu citu pārstāvi. Minētais pamatojams ar to, ka pārstāvim, kas ir pilnvarots pārstāvēt pilnvarotāja intereses administratīvajā lietā, ir jārūpējas par pienācīgu sava klienta interešu pārstāvēšanu tiesas procesā, it īpaši, ja pārstāvis ir profesionāls jurists, kurš pārzina tiesību normas. Līdz ar to, ja pārstāvim rodas svarīgi iemesli, kuru dēļ viņam ir apgrūtināta iespēja izpildīt klienta doto uzdevumu, pārstāvim par to nekavējoties jāpaziņo klientam, lai pēdējam būtu iespēja nodrošināt savas lietas vešanu citā veidā, piemēram, pilnvarojot citu personu. 4. Pārstāvja neierašanās uz tiesas sēdi plānota atvaļinājuma dēļ nav uzskatāma par attaisnojošu, jo šādā gadījumā pārstāvis ir savlaicīgi zinājis, ka noteiktajā laikā nevarēs apmeklēt tiesas sēdi, līdz ar to viņam vajadzēja informēt savu klientu, lai tas izvēlas citu veidu, kā nodrošināt savu pārstāvniecību attiecīgajā tiesas sēdē.

Lejupielādēt

04.07.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-518/2008

1. Administratīvā procesa likumā ietverto tiesību normu, kurās noteikti pieteikuma pieņemšanas un atteikšanas nosacījumi, piemērošanas priekšnoteikums ir jauna pieteikuma iesniegšana administratīvajā tiesā. Vienlaikus likums pieteicējam piešķir tiesības iesniegt pieteikuma grozījumus un papildinājumus. Tādēļ tiesai savstarpēji jānorobežo pieteikuma papildinājumi, pieteikuma grozījumi un jauns pieteikums. 2. Pieteikuma grozījumi ir pieteicēja rakstisks iesniegums, ar kuru pieteicējs uzrāda jaunus pieteikuma pamatā esošus lietas faktiskos apstākļus (groza pieteikuma pamatu) vai ar kuru pieteicējs izvirza jaunu prasījumu (groza pieteikuma priekšmetu vai prasījuma apmēru) pēc tam, kad pieteikums jau ir pieņemts tiesā. Lemjot par pieteikuma grozījumu pieņemšanu, tiesai jāpārbauda, vai pieteicējs ievērojis likumā noteiktos procesuālos termiņus. 3. No pieteikuma grozījumiem ir norobežojami pieteikuma papildinājumi, ar kuriem pieteicējs papildina jau iesniegto pieteikumu, bet negroza ne pieteikuma pamatu, ne priekšmetu. Turklāt pieteikuma papildinājumu iesniegšanu neierobežo procesuālie termiņi. Piemēram, uzskatāms, ka pieteikuma papildinājumi, bet ne grozījumi, ir: 1) pieteicēja papildu argumenti par lietas faktiskajiem un juridiskajiem apstākļiem, kas neskar pieteikuma pamatu vai priekšmetu; 2) pieteikuma papildinājumi vai ierobežojumi, kas, kaut arī maina prasījuma apmēru, tomēr nav uzskatāmi par grozījumiem, piemēram, par procentu pievienošanu pieteikuma priekšmetam; 3) cita priekšmeta vai interešu piešķīruma prasījums sakarā ar vēlāk notikušajām faktiskajām izmaiņām tiesisko attiecību stāvoklī; 4) tiesību pārņēmēja iestāšanās pieteicēja vai atbildētāja pusē. 4. Ja iestāde pēc tiesvedības ierosināšanas atcēlusi pārsūdzēto administratīvo aktu, vienlaikus par to pašu jautājumu izdodot jaunu, par pieteikuma grozījumiem nav uzskatāms arī pieteikums (jeb pieteikuma papildinājumi), ar kuru pieteicējs nu vēršas pret administratīvo aktu, ar kuru iestāde aizstājusi sākotnēji pārsūdzēto administratīvo aktu. Šādi pieteikuma papildinājumi nav arī uzskatāmi par jaunu pieteikumu. Proti, tas, ka iestāde sākotnēji ir pieņēmusi vienu lēmumu, bet pēc tam to atcēlusi ar citu, kurš tik un tā nesasniedz pieteicēja sagaidāmo galīgo risinājumu, nenozīmē, ka pieteicēja strīds ar iestādi par sākotnējo lēmumu ir izbeidzies un pieteicējam būtu atsevišķi jāpārsūdz pēdējais lēmums. Šādos gadījumos administratīvā lieta jau atrodas tiesā un iestādes vienpusēji lēmumi pieteikuma skatīšanu neietekmē. Nebūtu saprātīgi prasīt ikreiz privātpersonai reaģēt uz iestādes lēmumiem, ar kuriem iestāde pati atceļ savus pārsūdzētos lēmumus, bet kuri tā arī pēc būtības neatrisina tiesisko strīdu, kura dēļ pieteicējs vērsies tiesā. 5. Publiskas personas izšķiršanās par privatizācijas ierosinājumu par tai piederoša zemesgabala nodošanu privatizācijai notiek šīs publiskās personas īpašuma privatizācijas procesa ietvaros, un tādēļ tiek īstenota publisko tiesību jomā. 6. Privātersonas privatizācijas ierosinājums Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas un privatizācijas sertifikātu izmantošanas pabeigšanas likuma izpratnē ir iesniegums, kurš vērsts uz publiskas personas lēmuma pieņemšanu par tai piederoša nekustamā īpašuma nodošanu privatizācijai. Līdz ar to šāds iesniegums ir iesniegums, uz kura pamata iestāde ierosina administratīvo procesu Administratīvā procesa likuma 55.panta 1.punkta izpratnē.

Lejupielādēt

22.04.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-322/2008

Augstākas instances tiesai, izskatot blakus sūdzību, ir kompetence pēc būtības lemt tikai par to jautājumu, kas ar blakus sūdzību nonācis tai izskatīšanā. Proti, blakus sūdzības kārtībā ir pārbaudāms tikai tas ar lietas virzību un izskatīšanu saistītais jautājums, ko vispirms – ar pārsūdzēto lēmumu – ir risinājusi tiesa, kuras izskatīšanā ir lieta. Jautājuma izlemšana pēc būtības līdz ar to ir saprotama tikai kā attiecīgā procesuālā jautājuma izlemšana ar citu rezultātu. Augstākas instances tiesas kompetencē nav lemt par lietas izskatīšanas virzību citā blakus jautājumā vai kopumā, kamēr to nav darījusi lietu izskatošā tiesa.

Lejupielādēt

10.04.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-100/2008

1. Lai personai piešķirtu politiski represētās personas statusu, viens no priekšnoteikumiem ir, lai šī persona būtu Latvijas, Lietuvas vai Igaunijas pilsonis vai līdz 1940.gada 17.jūnijam Latvijā legāli iebraukušais un pastāvīgi dzīvojušais iedzīvotājs, vai arī šo personu pēcnācējs. Ja persona pretendē uz politiski represētās personas statusu kā Latvijas pilsonis, pilsonības iegūšanas laiks politiski represētās personas statusa saņemšanai nav tiesiski nozīmīgs. Proti, neatkarīgi no tā, vai persona bija Latvijas pilsonis represiju laikā vai ieguva pilsonību vēlāk, uzskatāms, ka šādai personai šis kritērijs ir izpildīts. Tādējādi tiesiska nozīme ir tikai tam, vai personai attiecīgā pilsonība ir laikā, kad tiek lemts par politiski represētās personas statusa piešķiršanu. 2. Ja administratīvā procesa tiesā laikā iestājas tāds nepieciešamais priekšnoteikums pieteicēja prasītā labvēlīgā administratīvā akta izdošanai, kas nepastāvēja laikā, kad par labvēlīga administratīvā akta izdošanu lēma iestāde, pieļaujams, ka procesuālās ekonomijas interesēs tiesa pati izvērtē jauno apstākli un administratīvā akta izdošanas iespējamību, nevis nodod jautājumu iestādei administratīvā procesa uzsākšanai no jauna. 3. Izskatot pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, nelabvēlīgais administratīvais akts, ar kuru iestāde atteikusi apmierināt pieteicēja prasījumu, ir vērtējams vienīgi kā lietas iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas rezultāts, tas ir, priekšnoteikums, lai persona varētu vērsties tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, bet šī nelabvēlīgā administratīvā akta atcelšana nav patstāvīgs pieteikuma priekšmets. Šāda nostādne izriet no apstākļa, ka atteikuma izdot labvēlīgu aktu, kas ir negatīvs administratīvais akts, atcelšana nedod pieteicējam labumu, kuru viņš vēlas iegūt. 4. Lai uzdotu iestādei izdot labvēlīgu administratīvo aktu, tiesai ir jāpārbauda, vai tiesību normas piešķir personai tiesības no attiecīgā publisko tiesību subjekta prasīt to labumu, kuru persona ietvērusi savā prasījumā par labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Ja piemērojamā tiesību norma nosaka noteiktus tiesiskus un faktiskus apstākļus attiecīgā labuma saņemšanai, tiesai jāpārbauda, vai konkrētajā gadījumā attiecīgie apstākļi ir iestājušies, proti, jāpārbauda, vai pastāv labvēlīga administratīvā akta izdošanas priekšnoteikumi. 5. Izvērtējot prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesa nav saistīta ar administratīvā akta pamatojumā norādītajiem argumentiem. Proti, lemjot par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesai neatkarīgi no iestādes lēmumā (atteikumā) ietvertā pamatojuma ir objektīvi jāizvērtē, vai pieteicējam ir tiesības uz labvēlīga administratīvā akta izdošanu.

Lejupielādēt

03.10.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-567/2007

1. Administratīvā procesa likuma 191.panta pirmajā daļā, kurā uzskaitīti nosacījumi, kurus konstatējot tiesnesim pieteikuma pieņemšana ir jāatsaka, nav paredzēts nosacījums, ka tiesnesis atsakās pieņemt pieteikumu uz tā pamata, ka persona atkārtoti iesniegusi identisku pieteikumu, par kuru jau stājies spēkā lēmums, ar kuru atzīts, ka lieta nav izskatāma administratīvā procesa kārtībā. Minētais gan nenozīmē, ka tiesnesim, saņemot no tās pašas personas atkārtotu pieteikumu par to pašu priekšmetu, pret to pašu atbildētāju, uz tā paša pamata, vēlreiz ir jāveic pieteikuma pieļaujamības izvērtējums pēc būtības. Tiesiskais pamats atteikumam pieņemt pieteikumu šādā gadījumā ietverts Administratīvā procesa likuma 191.panta ceturtajā daļā. 2. No Administratīvā procesa likuma 191.panta ceturtās daļas nepārprotami izriet, ka likumdevējs nav paredzējis personai tiesības atkārtoti iesniegt tādu pašu pieteikumu, kādu tiesa jau ir atteikusi pieņemt uz Administratīvā procesa likuma 191.panta pirmās daļas 1.punkta pamata. Tiesas konstatētais, ka lieta nav izskatāma administratīvā procesa kārtībā, nav uzskatāms kā novēršams šķērslis. Līdz ar to šāds tiesas secinājums ir galīgs un nav pamata pieļaut atkārtotu personas vēršanos tiesā, lai vēlreiz noskaidrotu šo jautājumu. 3. Administratīvā procesa likuma 191.panta pirmās daļas 8.punkts piemērojams, atsakot tāda pieteikuma pieņemšanu, ko iesniegusi persona, kurai nav šādu tiesību (nav subjektīvo tiesību, proti, kurai no objektīvajām materiālajām tiesībām neizriet tiesības konkrētajā gadījumā ar attiecīgu pieteikumu vērsties tiesā).

Lejupielādēt

03.10.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-376/2007

Apelācijas instances mērķis galvenokārt ir novērst tās iespējamās nepilnības un kļūdas, ko var būt pieļāvusi pirmās instances tiesa. Tāpēc apelācijas instances tiesa nevar lietu skatīt atrauti no tā, ko konstatējusi un secinājusi pirmās instances tiesa. Apelācijas instances tiesai ir svarīgi motivēt savu no pirmās instances tiesas atšķirīgo viedokli arī tādēļ, lai novērstu iespējamo neizpratni, kāpēc viens un tas pats strīds dažādās tiesu instancēs izlemts pretēji. Līdz ar to nav pieļaujams, ka apelācijas instances tiesa apstākļos, kuros tā izspriež lietu savādāk kā pirmās instances tiesa, nesniedz nekādus argumentus, kas sasauktos ar tiem argumentiem, uz kuru pamata pirmās instances tiesa izspriedusi lietu.

Lejupielādēt

09.07.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-346/2007

1. Personas privātās dzīves un goda un cieņas aizskārums ir privāto tiesību jomas jautājumi. Administratīvajā tiesā privātās dzīves aizskāruma pārbaude varētu notikt pamatā divos gadījumos: 1)ja iejaukšanās notikusi, valsts pārvaldes iestādei izdodot administratīvo aktu vai izdarot faktisko rīcību, 2) ja aizskārumu pieļāvusi cita privātpersona, taču konkrētai valsts pārvaldes iestādei ir kompetence pārbaudīt šīs tiesiskās attiecības starp privātpersonām, pieņemt šīm personām saistošus lēmumus, un šādā gadījumā tiesā būtu pārbaudāms, vai valsts iestāde pareizi izmantojusi tai piešķirto valsts varu privāttiesisko attiecību kontrolē. 2. Datu valsts inspekcijas kompetencē ir personas datu apstrādes vispārīga uzraudzība, kā arī administratīvo sodu piemērošana, nevis tas, vai izmantojot personas datus, tiek aizskarts personas gods un cieņa. Datu valsts inspekcijas kontrolei pakļautā datu apstrāde aprobežojas tieši ar pašu personas datu izmantošanu kā tādu, bet ne ar kontekstu, kādā tie tiek izmantoti. Tādējādi situācijā, kad personas dati izmantoti, iespējams, aizskarošā veidā, tas, vai līdz ar to pieļauts personas goda un cieņas aizskārums, nav Datu valsts inspekcijas, bet gan vispārējās jurisdikcijas tiesas kompetences jautājums. 3. Gadījumā, ja augstākas instances tiesa zemākās instances tiesas nolēmuma motivāciju atzīst par pamatotu un pilnībā pietiekamu, tā sava nolēmuma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākās instances tiesas argumentiem. Papildus augstākās instances tiesai šādos gadījumos jāsniedz atbildes uz jauniem būtiskiem argumentiem, kuri ietverti attiecīgajā sūdzībā (apelācijas, kasācijas vai blakus sūdzībā), pretējā gadījumā netiktu ievēroti Administratīvā procesa likuma nosacījumi, kas paredz, ka augstākas instances tiesa izskata lietu sakarā ar attiecīgu sūdzību. Vienlaikus jāņem vērā, ka augstākas instances tiesai šādā situācijā nav pienākuma atbildēt uz jebkuru sūdzībā norādīto argumentu, bet gan tikai uz tiem, kas konkrētās lietas kontekstā ir nozīmīgi no tiesību viedokļa.

Lejupielādēt

21.06.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-295/2007

1. Gadījumā, ja pieteicējs tiesā vērsies ar prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tad pieteikumā izteiktais lūgums vienlaikus par prettiesisku atzīt iestādes atteikumu izdot attiecīgo aktu nav uzskatāms par atsevišķu prasījumu. Proti, šie divi lūgumi veido vienu prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, jo nelabvēlīga administratīvā akta atcelšana pati par sevi nedod pieteicējam labumu, kuru viņš vēlas iegūt. Tādu labumu var dot tikai labvēlīga akta izdošana. Nelabvēlīgais administratīvais akts, ar kuru iestāde atteikusi apmierināt pieteicēja prasījumu, līdz ar to ir vērtējams vienīgi kā lietas iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas rezultāts, proti, priekšnoteikums, lai persona varētu vērsties tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu. 2. Ja tiesā iesniegts pieteikums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tas, ka tiesas procesa gaitā tiek atcelts vai spēku zaudē iestādes lēmums, ar kuru tā pieteicējam bija atteikusi attiecīgā akta izdošanu, nav pamats tiesvedības izbeigšanai saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 282.panta 7.punktu (izbeidzies tiesiskais strīds, kura dēļ iesniegts pieteikums). Minētais pamatojams ar to, ka šādos prasījumos iestādes atteikums nav patstāvīgs prasījuma priekšmets, līdz ar to nav pamata par to izbeigt tiesvedību, jo prasījuma izlemšana joprojām turpinās – proti, tiesai vēl arvien jālemj jautājums par labvēlīgā administratīvā akta izdošanu.

Lejupielādēt

24.04.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-183/2007

1. Ja Valsts ieņēmumu dienests, pieņemot lēmumu par nodokļu parāda uzrēķinu un soda naudas piemērošanu, nav izdarījis lietderības apsvērumus, šāda procesuālās darbības neizdarīšana pati par sevi nevar pārkāpt samērīguma principu. Samērīguma princips ir pārkāpts, ja adresātam uzliktais ierobežojums ir nesamērīgs – lielāks kā iegūtais labums. Tādējādi, lai tiesa atceltu administratīvo aktu tā nesamērīguma dēļ, šāds nesamērīgums ir jākonstatē. Proti, tiesai nepietiek aprobežoties tikai ar norādi, ka lietderības apsvērumi nav izdarīti, bet arī jānorāda, kādā veidā šo apsvērumu neizdarīšana ir ietekmējusi administratīvo aktu pēc būtības, proti, ka konkrētajā gadījumā uzliktais sods ir nesamērīgs. 2. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 253.panta trešajai daļai tiesa var grozīt administratīvo aktu un noteikt konkrētu tā saturu tikai gadījumos, kas paredzēti likumos. Likumos, kas regulē nodokļu tiesības, nav paredzēta šāda tiesas kompetence. Tādēļ tiesa, konstatējot administratīvā akta, ar kuru nodokļu maksātājam piemērota soda nauda, prettiesiskumu, var to atcelt, nevis grozīt. 3. Administratīvā procesa likuma 253.panta sestā daļa atļauj tiesai, apmierinot pieteikumu par administratīvā akta atcelšanu, uzdot iestādei izdot jaunu, iespējams, arī nelabvēlīgu administratīvo aktu, ja tas ir nepieciešams. Nepieciešamība interpretējama tādējādi, ka šī tiesību norma ir piemērojama vienīgi tajos gadījumos, kad no konkrētajiem apstākļiem izriet, ka situācija nevar iztikt bez attiecīga tiesiskā regulējuma – administratīvā akta. Gadījumos, kad tiesa atceļ Valsts ieņēmumu dienesta lēmumu par soda naudas piemērošanu sakarā ar nodokļu parādu, šī tiesību norma nav piemērojama.

Lejupielādēt

12.04.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-118/2007

1. Lai uzdotu iestādei izdot labvēlīgu administratīvo aktu, tiesai ir jāpārbauda, vai tiesību normas piešķir personai tiesības no attiecīgā publisko tiesību subjekta prasīt to labumu, kuru persona ietvērusi savā prasījumā par labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Ja piemērojamā tiesību norma nosaka noteiktus tiesiskus un faktiskus apstākļus attiecīgā labuma saņemšanai, tiesai jāpārbauda, vai konkrētajā gadījumā attiecīgie apstākļi ir iestājušies. Ja tiesa norāda uz kādu obligātu apstākli, kuram būtu jābūt, bet kurš konkrētajā gadījumā nav iestājies, tiesa var noraidīt prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu arī neanalizējot, vai ir iestājušies pārējie tiesību normā minētie apstākļi. 2. Izvērtējot prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesa nav saistīta tikai ar administratīvā akta (iestādes atteikuma) pamatojumā norādītajiem argumentiem. Proti, lemjot par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesai neatkarīgi no iestādes lēmumā (atteikumā) ietvertā pamatojuma ir objektīvi jāizvērtē, vai pieteicējam ir tiesības uz labvēlīgu administratīvo aktu vai nav. Konstatējot, ka kāds labvēlīga administratīvā akta izdošanas priekšnoteikums nav iestājies, tiesai nav pamata apmierināt prasījumu. 3. Sociālās tiesības, pie kurām pieder arī sociālā palīdzība, ir ļoti nozīmīgas, taču vienlaikus īpašas tiesības, jo šo tiesību īstenošana ir atkarīga no katras valsts ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem. Tādējādi sociālā palīdzība netiek sniegta visiem, kas to vēlētos, bet tikai vadoties no noteikta dzīves apstākļu līmeņa. Attiecīgais dzīves apstākļu līmenis tiek noteikts ar normatīvo aktu. Tas, vai ar normatīvo aktu noteiktais līmenis ir vai nav pietiekams, ir valsts sociālās politikas nevis tiesas izvērtēšanas jautājums. Tiesas kompetencē nav iejaukties šajā politikā un noteikt citu dzīves līmeņa standartu nekā to izdarījis likumdevējs. Tiesa varētu iejaukties tikai tad, ja konstatētu, ka pieņemot konkrēto lēmumu, pieļauts vienlīdzības, patvaļas aizlieguma, tiesiskās paļāvības vai citu vispārējo tiesību principu pārkāpums.

Lejupielādēt

11.06.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-117/2007

1. Procesuālās ekonomijas un lietas savlaicīgas izskatīšanas apsvērumu dēļ likumdevējs ir atzinis, ka mazāk svarīgos jautājumos, proti, tādos, kas nekavē lietas izskatīšanas pēc būtības turpināšanu, atsevišķa blakus tiesāšanās nav lietderīga un pieļaujama. Tomēr iespēja izteikt iebildumus par šādiem lēmumiem personai ir nodrošināta, pārsūdzot spriedumu, kas nozīmē, ka šie iebildumi ir izvērtējami, kad lietas izskatīšana notiek augstākā instancē. Minētais gan nenozīmē, ka augstākas instances tiesai, izvērtējot procesa dalībnieka iebildumus, ir jālemj par konkrētā lēmuma atcelšanu. Augstākai instancei, izskatot apelācijas vai kasācijas sūdzībā ietvertos iebildumus, ir jāvērtē, vai lēmums, par kuru izteikti iebildumi, ir ietekmējis lietas izskatīšanu pēc būtības, un, ja ir, jāizvēlas viens no Administratīvā procesa likumā paredzētajiem zemākās instances tiesas radītās kļūdas novēršanas viediem. 2. Administratīvā procesa likums neparedz iespēju iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar kuru atjaunots procesuālais termiņš, taču arī īpaši nenoteic, ka lēmums par termiņa atjaunošanu vispār nebūtu pārbaudāms. Līdz ar to var pieņemt, ka savus iebildumus par lēmumu, ar kuru termiņš ticis atjaunots, procesa dalībnieks var izteikt sūdzībā par pirmās instances tiesas vai apelācijas instances tiesas spriedumu. 3. Izvērtējot lēmuma par procesuālā termiņa atjaunošanu ietekmi uz lietas izskatīšanu pēc būtības, atzīstams, ka šāds lēmums ir procesuāla rakstura lēmums, kas vērsts uz lietas virzības veicināšanu. Tātad tas nevar ietekmēt lietas izskatīšanu (rezultātu) pēc būtības. Līdz ar to gadījumos, ja zemākas instances tiesa ir likumā noteiktajā kārtībā pieņēmusi lēmumu par termiņa atjaunošanu un lietas virzība attiecīgi ir jau notikusi, tad nav pamata pārvērtēt šo zemākas instances tiesas lēmumu tikai tādēļ, ka augstākas instances tiesai varētu būt cits viedoklis par termiņa nokavēšanas attaisnojumu. Šī iemesla dēļ lēmumi par termiņa atjaunošanu parasti nebūtu pēc būtības pārskatāmi augstākā instancē. 4. Augstākas instances tiesai zemākās instances tiesas lēmums par procesuālā termiņa atjaunošanu būtu jāpārvērtē pēc būtības tajos gadījumos, ja konstatējams, ka zemākās instances tiesa, dodot virzību lietai, pieļāvusi acīmredzamu būtisku procesuālo tiesību normu pārkāpumu. Minētais attiecas arī gadījumiem, ja zemākās instances tiesa devusi virzību lietai bez nokavētā termiņa atjaunošanas – proti, pieņemot izskatīšanā attiecīgu procesuālo dokumentu bez atsevišķa lēmuma pieņemšanas.

Lejupielādēt

14.03.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-84/2007

1. Skatot pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesai ir jāpārbauda, vai pastāv labvēlīga administratīvā akta izdošanas priekšnoteikumi. Nelabvēlīgais administratīvais akts, ar kuru iestāde atteikusi apmierināt pieteicēja prasījumu, šādā gadījumā ir vērtējams vienīgi kā lietas iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas rezultāts, tas ir, priekšnoteikums, lai persona varētu vērsties tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, bet šī nelabvēlīgā administratīvā akta atcelšana nav patstāvīgs pieteikuma priekšmets. Šāda nostādne izriet no apstākļa, ka atteikuma izdot labvēlīgu aktu, kas ir negatīvs administratīvais akts, atcelšana nedod pieteicējam labumu, kuru viņš vēlas iegūt – tādu dod vienīgi labvēlīga akta izdošana. 2. Pamats izdot personai labvēlīgu administratīvo aktu ir tad, ja pastāv visi tā izdošanas priekšnoteikumi. Tādēļ tiesai, izskatot prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ir jāpārbauda, vai šie priekšnoteikumi pastāv. Šī pārbaude tiesai jāveic neatkarīgi no tā, ar kādiem apstākļiem iestāde pamatojusi savu atteikumu izdot labvēlīgu administratīvo aktu.

Lejupielādēt

05.01.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-77/2007

1. Nav pieļaujama formāla tiesas attieksme, izvērtējot jautājumu par iesniegtās blakus sūdzības atbilstību likumā noteiktajām prasībām, tostarp, blakus sūdzībā ietvertajiem apsvērumiem, kā izpaužas pārsūdzētā lēmuma nepareizība. 2. Ja no blakus sūdzības pietiekoši skaidri izriet iesniedzēja viedoklis, kuru lēmumu, kādā apjomā un kāpēc persona vēlas pārsūdzēt, tad nav pieļaujama blakus sūdzības atzīšana par neatbilstošu likuma prasībām un lietas nosūtīšana pirmajai instancei likumā noteikto darbību izpildei tikai tā iemesla dēļ, ka blakus sūdzībā ietvertie pārsūdzētā lēmumu nepareizības apsvērumi tiesneša ieskatā nav adekvāti. Blakus sūdzībā ietverto argumentu pamatotības izvērtēšana attiecas uz blakus sūdzības izskatīšanu pēc būtības, kas ir koleģiāla tiesas sastāva kompetence. 3. Izskatot blakus sūdzības t.i., lemjot par procesuālo tiesību normu ievērošanu un to pareizu piemērošanu zemāku tiesu instanču un to tiesnešu darbībā, augstākas instances tiesa nevar aprobežoties tikai ar blakus sūdzības argumentiem, tai ir ex officio jāpārliecinās par pārsūdzētā lēmuma tiesiskumu kopumā un noteicošie šādā situācijā nav lēmumu pārsūdzējušās personas argumenti. 4. Procesa dalībniekiem izvirzāmās prasības ir samērojamas arī ar to juridiskās kvalifikācijas līmeni un spējām - attiecībā uz valsti kā atbildētāju pārstāvošajām institūcijām tiesām ir jāizvirza stingras prasības likuma normu izpildē, taču attiecībā pret pieteicēju – fizisku personu tiesai likumā pieļaujamo iespēju robežās ir piemērojami indivīda intereses aizsargājoši līdzekļi, neliedzot tam pieeju tiesai.

Lejupielādēt

21.02.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-41/2007

1. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 302.panta normām apelācijas instances tiesa izskata tikai tos prasījumus, kas izskatīti pirmās instances tiesā. Vienlaikus minētais nosacījums aplūkojams kopsakarā ar tām tiesību normām, kas noteic, kuri gadījumi nav uzskatāmi par jauniem prasījumiem. 2. Administratīvā procesa likumā nav expressis verbis norādīts, ka par jaunu prasījumu nav uzskatāma procentu un pieaugumu pievienošana sākotnējam prasījumam. Ievērojot, ka administratīvajā procesā likumdevējs ir vēlējies nodrošināt augstāku privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizsardzības līmeni kā civilprocesā, tiesību normas trūkums Administratīvā procesa likumā, kura paredzētu pieteicēja tiesības apelācijas instances tiesā ietvert prasījumu par procentu un pieaugumu pievienošanu sākotnējam prasījumam, pretstatā Civilprocesa likumam, kurā šāda norma ir paredzēta, ir atzīstams par atklātu likuma robu. 3. Minētā likuma roba aizpildīšanai ir iespējams pēc analoģijas piemērot Civilprocesa likuma 418.panta otrās daļas normu, proti, nosacījumu, ka par jaunu prasījumu nav uzskatāma procentu un pieauguma pievienošana sākotnējam prasījumam. Tādējādi apelācijas instances tiesai ir pienākums izskatīt pieteicēja prasījumu par inflācijas koeficienta summas piedziņu arī tad, ja šāds prasījums pirmās instances tiesā netika izteikts.

Lejupielādēt

04.01.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-14/2007

1. Priekšnoteikums, lai varētu iesniegt tiesā pieteikumu par administratīvā akta izdošanu, ir, ka lēmums, ar kuru atteikts izdot labvēlīgu administratīvo aktu, ir apstrīdēts augstākā iestādē, izņemot, ja augstākas iestādes nav vai tā ir Ministru kabinets. 2. Skatot pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, nelabvēlīgais administratīvais akts, ar kuru iestāde atteikusi apmierināt pieteicēja prasījumu, ir vērtējams vienīgi kā lietas iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas rezultāts, tas ir, priekšnoteikums, lai persona varētu vērsties tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, bet šī nelabvēlīgā administratīvā akta atcelšana nav patstāvīgs pieteikuma priekšmets. Šāda nostādne izriet no apstākļa, ka atteikuma izdot labvēlīgu aktu, kas ir negatīvs administratīvais akts, atcelšana nedod pieteicējam labumu, kuru viņš vēlas iegūt, piemēram, invalīda statusu. Tādu dod vienīgi labvēlīga akta izdošana. Līdz ar to atteikuma izdot labvēlīgu administratīvo aktu tiesiskums pārbaudāms, skatot prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, nevis vērtējams kā patstāvīgs prasījums par administratīvā akta atcelšanu. 3. Tā kā administratīvajās lietās darbojas objektīvās izmeklēšanas princips, kas nodrošina personas tiesību aizsardzību tiesā, tad apstāklis, ka tiesības saņemt atlīdzību par juridiskās palīdzības sniegšanu ir ierobežotas, nav pretrunā Satversmes 92. pantam.

Lejupielādēt

14.11.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-588/2006

1. Lai tiesā vērstos ar 184. panta 3. punktā paredzēto pieteikumu, jāpastāv šādiem priekšnoteikumiem: 1) no ārējā normatīvā akta tieši (ex lege) izriet kādas tiesiskās attiecības; 2) šīs attiecības ir publiski tiesiskas; 3) šīs attiecības ir konkrētas; 4) ir neskaidrība par šo tiesisko attiecību pastāvēšanu vai nav skaidrs to saturs; 5) attiecīgās tiesiskās intereses nav iespējams realizēt ar pieteikumu par administratīvo aktu vai faktisko rīcību. Obligāts papildu priekšnoteikums, tāpat kā pārējo pieteikumu gadījumos, ir pieteicēja subjektīvo tiesību esamība. 2. Konstatēšanas pieteikumu var iesniegt arī gadījumos, kad nepieciešams noskaidrot, vai kāda tiesību norma rada vai nerada personai tiesības vai pienākumus, kā arī vai tiesību norma konkrētajos apstākļos ir vai nav piemērojama. Tomēr, lai nepieļautu, ka konstatēšanas pieteikums kļūst par pieteikumu par uzziņas sniegšanu par tiesisko situāciju, nepastāvot pietiekoši konkrētam un nopietnam iemeslam, tas ir, lai tiesas netiktu padarītas vienkārši par uzziņas sniedzējiem vai tiesību konsultantiem, konstatēšanas pieteikumam izvirzāmi nopietnāki kritēriji tiesību konkretizācijas un subjektīvo tiesību noteikšanai. 3. Konstatēšanas pieteikuma priekšmets var būt tikai par tādu tiesisko attiecību, kas ir pietiekoši neskaidras un pietiekoši konkretizētas (reālas), pastāvēšanu vai nepastāvēšanu. Neskaidrajām attiecībām jābūt koncentrētām noteiktā formā. Vācijas tiesību teorijā šādā gadījumā runā par faktisko un tiesisko apstākļu ”sabiezinājumu”. Turklāt atbildei uz neskaidro tiesību jautājumu par tiesiskajām attiecībām jāietekmē būtiska attiecīgā tiesisko attiecību dalībnieka dzīves (darbības) joma. 4. Pieteicējam jābūt pietiekoši pamatotai tiesiskai interesei konstatēt no ārējā normatīvā akta tieši izrietošas konkrētas publiski tiesiskas attiecības vai to saturu. Šai interesei ir jābūt ar tiesisko kārtību aizsargātai interesei, turklāt tai jābūt tik intensīvai, ka tās aizsardzība tiesas ceļā ir pamatota. Ja pieteicējs attiecīgās tiesības var aizstāvēt bez šāda pieteikuma, tiesa var noraidīt šāda satura tiesību aizsardzības interesi.

Lejupielādēt

27.09.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-554/2006

1. Apelācijas instances tiesai, izvērtējot kasācijas sūdzības atbilstību Administratīvā procesa likuma 328.panta pirmajai daļai, ir jāņem vērā, ka administratīvais process savā būtībā ir vērsts uz personas tiesību un tiesisko interešu aizstāvību. Tiesai ir jāņem vērā ne tikai sūdzības formālā atbilstība minētās tiesību normas prasībām, bet arī no kasācijas sūdzības objektīvi izsecināmā informācija, kas var liecināt par attiecīgo prasību ievērošanu. Tādējādi tiek novērsti gadījumi, kad personai tiek liegtas tiesības uz taisnīgu tiesu nepamatoti formālu iemeslu dēļ. Minētais jo īpaši jāievēro, ja kasācijas sūdzību iesniedzis pats pieteicējs, kuram var trūkt juridisku zināšanu. 2. Tādējādi apstāklis, ka kasācijas sūdzībā nav tieši norādīts pārsūdzētā Administratīvās apgabaltiesas sprieduma datums vai lietas numurs, nevar būt par pamatu kasācijas sūdzības atzīšanai par neiesniegtu, ja no sūdzības teksta ir objektīvi saprotams, kurš Administratīvās apgabaltiesas spriedums un kādā apjomā ir ticis pārsūdzēts.

Lejupielādēt

14.11.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-432/2006

1. Nepilnības administratīvā akta pamatojumā, skatot pieteikumu par administratīvā akta atcelšanu, var tikt uzskatīts gan par tik būtisku procesuālu pārkāpumu, ka tā dēļ administratīvais akts ir atceļams, gan par tādu pārkāpumu, kurš norādāms kā administratīvā akta trūkums, bet kurš pats par sevi nerada tādas tiesiskās sekas kā administratīvā akta atcelšana. Tas izvērtējams katrā konkrētajā gadījumā. 2. Par galvenajiem kritērijiem izmantojami divi apstākļi: 1) vai saprātīgs administratīvā akta adresāts no attiecīgā administratīvā akta pamatojuma varēja saprast, kāpēc attiecībā uz viņu izdots konkrētā satura administratīvais akts; 2) vai tiesa, pārbaudot attiecīgā administratīvā akta tiesiskumu, balstoties uz tā pamatojumu, var secināt, ka pamatojums attaisno adresātam uzlikto pienākumu. 3. Ja Valsts ieņēmumu dienesta lēmumā par pievienotās vērtības nodokļa uzrēķinu un soda naudu nav norādīts, kāpēc Valsts ieņēmumu dienests, izvērtējot nodokļu maksātāja sniegto ziņu patiesumu, ar nodokli apliekamā darījuma vērtības noteikšanai izmantoja vienu no iespējamām metodēm, nepamatojot, kāpēc izmantota tā un ne cita metode, šādu pamatojuma trūkumu, katrā konkrētā gadījumā izvērtējot, var arī atzīt par tik būtisku, lai būtu pamats lēmuma atcelšanai.

Lejupielādēt

15.06.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-356/2006

Tiesa, izskatot blakus sūdzību, neizspriež lietu pēc būtības, bet gan vērtē tikai konkrētu procesuālo tiesību jautājumu, par kuru blakus sūdzība iesniegta. Savus apsvērumus un iebildumus saistībā ar blakus sūdzībā ietverto jautājumu pieteicējs izsaka blakus sūdzībā. Tādējādi, ja pieteicējam, kurš atrodas ieslodzījumā, par tiesas sēdi, kurā tiks izskatīta blakus sūdzība, ir likumā noteiktajā kārtībā paziņots (proti, ir dota iespēja pieteicējam pilnvarot pārstāvi) un tiesa uzskata, ka jautājumu ir iespējams izskatīt bez pieteicēja mutiskas uzklausīšanas, pieteicēja etapēšanu no ieslodzījuma vietas uz tiesas sēdi nav nepieciešams nodrošināt.

Lejupielādēt

25.04.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-259/2006

1. Uzņēmumu reģistra lēmums izdarīt ierakstu par sanācijas plāna pieņemšanu un zvērināta revidenta iecelšanu attiecas uz konkrēto maksātnespējīgo personu un tās kreditoriem. 2. Sanācijas plāns kā hipotētisku pasākumu kopums pats par sevi nevar radīt kādām citām trešajām personām to tiesību aizskārumu pat tad, ja šajā plānā ir minētas plānotas darbības ar šīs personas īpašumu. Līdz ar to arī lēmums par sanācijas plāna piereģistrēšanu nevar skart šādu personu tiesības vai tiesiskās intereses. Par trešo personu administratīvajā procesā var būt privātpersona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses attiecīgais administratīvais akts var ierobežot. Tādējādi personai, kuras īpašums ir minēts sanācijas plānā, nav subjektīvās tiesības pārsūdzēt lēmumus par sanācijas plāna pieņemšanas iereģistrēšanu. Minētais attiecas arī uz zvērināta revidenta iecelšanu. 3. Tiesai parasti jāvērtē iestādes procesa pēdējā (apstrīdēšanas) stadijā pieņemtais lēmums. Minētais izriet no Administratīvā procesa likuma 76.panta trešās daļas, kas noteic, ka administratīvā akta apstrīdēšana ir sākotnējās administratīvās lietas turpinājums un 81.panta piektās daļas, kas noteic, ka apstrīdētais administratīvais akts iegūst savu galīgo noformējumu tādā veidā, kādā tas noformēts lēmumā par apstrīdēto administratīvo aktu. 4. Gadījumā, ja iestādes procesa pēdējā stadijā pieņemtais lēmums neietver visu tiesisko attiecību analīzi, bet tikai daļu, tiesai jāvērtē arī sākotnējos lēmumos ietvertais pamatojums. Minētais pamatojams ar to, ka visās administratīvā procesa iestāde stadijās pieņemto lēmumu kopums uzskatāms par vienu administratīvo aktu, par noteicošo uzskatot pēdējā institūcijā pieņemto formulējumu.

Lejupielādēt

14.03.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-196/2006

1. Sabiedriskās organizācijas, kas nav iesniegusi Uzņēmumu reģistrā pieteikumu par pārreģistrāciju biedrību un nodibinājumu reģistrā līdz 2005.gada 31.decembrim, darbība ir uzskatāma par izbeigtu ar 2006.gada 1.janvāri. Ja sabiedriskā organizācija nav iesniegusi minēto pieteikumu Uzņēmumu reģistrā noteiktajā termiņā un pēc 2005.gada 31.decembra kā Administratīvā procesa likuma 29.panta tiesību subjekts ir iesniegusi blakus sūdzību par apelācijas instances tiesas lēmumu, tad nevar uzskatīt, ka šādai sabiedriskajai organizācijai uz blakus sūdzības iesniegšanas brīdi piemitusi Administratīvā procesa likuma 29.panta tiesību subjektam nepieciešamā tiesībspēja un rīcībspēja. Tādēļ, pastāvot šādiem apstākļiem, sabiedriskajai organizācijai nav tiesību iesniegt blakus sūdzību par apelācijas instances tiesas lēmumu. 2. Administratīvā procesa likuma 29.pantā paredzētais privātpersonas tiesību aizstāvis ir nozīmīgs tiesību institūts, kas vērsts uz kvalitatīvas palīdzības sniegšanu kādai privātpersonai vai to grupai konkrētās publiski tiesiskās attiecībās. Turklāt šādam aizstāvim konkrētajās tiesiskajās attiecībās ir aktīva loma, jo administratīvais process iestādē vai tiesā tiek aizsākts tieši uz šā subjekta iesnieguma vai pieteikuma pamata un turpmāk tas ir attiecīgā procesa dalībnieks ar visām procesa dalībniekam piemītošajām tiesībām, kas paredzētas Administratīvā procesa likumā. Tādēļ šādai personai, kura plāno uzstāties tiesvedībā kā 29.panta tiesību subjekts, izvirzāmas stingras prasības attiecībā uz tās tiesībspēju un rīcībspēju. 3. Tā kā Administratīvā procesa likums neregulē nepamatoti ierosinātas apelācijas tiesvedības izbeigšanu, attiecībā uz iepriekš minēto gadījumu ir pieņemams pēc analoģijas piemērot Administratīvā procesa likuma 282.panta 2.punktu un izbeigt apelācijas tiesvedību, pamatojot, ka blakus sūdzību iesniegusi persona, kurai nebija tādu tiesību. 4. Slēdzot īres līgumus un nosakot īres maksu atbilstoši likuma „Par pašvaldībām” 14.panta pirmās daļas 2.punktam, pašvaldība rīkojas privāto tiesību jomā. Šajā gadījumā īres maksas vienpusēja noteikšana no pašvaldības puses nemaina starp īrnieku un izīrētāju esošo tiesisko attiecību privāttiesisko raksturu. Īres maksa ir tikai viena no īres līguma būtiskajām sastāvdaļām, un uz to attiecināmie izņēmuma noteikumi neietekmē īres līguma būtību – īres tiesisko attiecību pastāvēšana ir atkarīga tikai no īrnieka un izīrētāja abpusēji izteiktas gribas. 5. Tā kā attiecībā uz dzīvojamo māju apsaimniekošanu piemērojamas privāttiesiskās attiecības reglamentējošās tiesību normas, pašvaldība, nosakot dzīvojamās mājas apsaimniekošanas maksas tarifus, rīkojas privāto tiesību jomā.

Lejupielādēt

01.06.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-149/2006

1. Eiropas Kopienu tiesību normas dalībvalstīm ir saistošas no dienas, kad dalībvalsts pievienojusies Eiropas Savienībai. Minētais tomēr nenozīmē, ka iestāde un tiesa nevar atsaukties uz Eiropas Kopienu tiesu praksi, lemjot lietās par apstākļiem, kas notika, pirms Latvija kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti. Gan iestāde, gan tiesa, ņemot vērā nacionālo un Eiropas Kopienas tiesību normu saskaņotību, šādās lietās var Eiropas Kopienu tiesas praksi izmantot nacionālo tiesību normu interpretēšanā (tā ir tiesība, nevis pienākums). 2. Lemšanai par prejudiciālā nolēmuma „vajadzīgumu” Eiropas Kopienu tiesa nacionālajām tiesām ir devusi vadlīnijas, atbilstoši kurām ir izvērtējams, vai konkrētajā gadījumā šāds prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams (nav nepieciešams, ja problēma neskar Kopienas tiesības, ja atbilde nespēj ietekmēt lietas iznākumu, ja problēma ir hipotētiska). Tomēr nacionālajām tiesām pašām ir jāizvērtē, vai Eiropas Kopienu tiesas sniegtā interpretācija ir nepieciešama, lai izspriestu attiecīgo lietu. Minētais attiecas arī uz tām tiesām, kurām atbilstoši Eiropas Kopienu dibināšanas līguma 234.panta trešajai daļai ir pienākums uzdot prejudiciālu jautājumu, proti, tiesām, kuru nolēmums atbilstoši nacionālajam regulējumam nav pārsūdzams. 3. Eiropas Kopienu tiesas kompetencē neietilpst sniegt prejudiciālu nolēmumu par Eiropas Kopienu tiesību normu interpretāciju, jo nacionālās tiesas lietā izskatāmie fakti ir radušies pirms valsts pievienošanās Eiropas Savienībai. 4. Konkurences likuma 11.panta pirmās daļas 7.punkta (aizliegtās vienošanās) piemērošanā būtiski ir faktiskie apstākļi – brīdis, par kuru ir konstatēts aizliegtās vienošanās pārkāpums, nevis iestādes lēmuma pieņemšanas datums. Tādējādi Eiropas Kopienas tiesību piemērošana konkurences lietā ir jāvērtē nevis attiecībā uz laiku, kad tiek izdots pārsūdzētais administratīvais akts, bet gan uz pārkāpuma izdarīšanas laiku. 5. Administratīvā procesa likuma 268. un 269.pants reglamentē gadījumus, kādos tiesa atliek lietas izskatīšanu. 268.pantā minēti gadījumi, kurus konstatējot, tiesai ir pienākums atlikt lietas izskatīšanu. Savukārt 269.pants atstāj tiesas kompetencē, ievērojot konkrētos apstākļus, izlemt jautājumu par lietas izskatīšanas atlikšanu. Atbilstoši šai normai tiesa var nolemt, ka lietas izskatīšana ir atliekama, ja vēl nepieciešams vākt pierādījumus vai arī nepieciešams uzklausīt tiesas sēdē procesa dalībnieku, kuram ir paziņots par tiesas sēdi, bet kurš uz to nav ieradies. Pirms jautājuma izlemšanas tiesa uzklausa citu procesa dalībnieku viedokli par iespējamību izskatīt lietu, tomēr šis viedoklis tiesai nav saistošs. 6. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 61.pantu administratīvā procesa dalībniekam ir tiesības iepazīties ar lietas materiāliem un izteikt savu viedokli jebkurā procesa stadijā. Minētajai tiesībai ir jābūt pienācīgi nodrošinātai visiem procesa dalībniekiem. Vienlaikus procesa dalībniekam savas tiesības ir jāizmanto godprātīgi. Personai ir jārespektē tiesneša lēmums attiecībā uz laiku, kad ir noteikta lietas izskatīšana, un jāpieliek visas pūles, lai lēmumu pildītu. Minētais cita starpā nozīmē, ka juridiskajai personai ir savlaicīgi jāizvēlas persona, kuru tā pilnvaro sevi pārstāvēt. Tādējādi, ja personai ir bijis savlaicīgi paziņots par lietas izskatīšanas laiku, kā arī savlaicīgi zināms lietas materiālu saturs, apstāklis, ka persona pilnvaro kādu pārstāvi sevi pārstāvēt dienu pirms noteiktās tiesas sēdes, pats par sevi nevar būt pietiekams iemesls, lai tiesas sēdi atliktu. 7. Administratīvā procesa likuma 220.pants paredz, ka tiesa pieteiktos lūgumus izlemj pēc pārējo administratīvā procesa dalībnieku uzklausīšanas. Minētā tiesību norma interpretējama tādējādi, ka tiesai jānoklausās klātesošos procesa dalībniekus. Pretējā gadījumā šī norma var tikt izmantota, lai nepamatoti novilcinātu lietas izskatīšanu. Ja persona uzskata, ka lūgums noraidīts nepamatoti, tā var norādīt uz šo apstākli, pārsūdzot tiesas nolēmumu.

Lejupielādēt

17.01.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-10/2006

1. Tas, ka jautājums par civiltiesisko attiecību – zemes nomas tiesību izbeigšanu ir ticis izlemts, pieņemot atsevišķu pašvaldības lēmumu, neietekmē šīs darbības juridisko dabu un pašvaldību kā strīdus zemes īpašnieci, tai darbojoties privāttiesisko attiecību jomā, nepārvērš par publiskās varas funkciju nesēju. Ņemot vērā, ka Rīgas dome konkrētajā gadījumā bija rīkojusies privāto tiesību jomā, pārsūdzētais lēmums nevar būt administratīvais akts. 2. Administratīvā procesa likuma 29.pantā minētais subjekts (tiesību subjekts, kuram ir tiesības būt par privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizstāvi) var iesniegt pieteikumu tiesā tikai likumā paredzētajos gadījumos. Turklāt Administratīvā procesa likuma 29.panta subjektam ir tiesības iesniegt pieteikumu tiesā nevis savu tiesību un tiesisko interešu aizstāvībai, bet gan konkrētās privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizstāvībai, jo Administratīvā procesa likuma 29.panta subjekts ir tikai attiecīgās privātpersonas aizstāvis. 3. Pieteicējs gadījumā, ja pieteikumu iesniedz Administratīvā procesa likuma 29.panta subjekts, vienmēr būs konkrētā privātpersona, kā tas expressis verbis izriet no Administratīvā procesa likuma 31.panta pirmās daļas otrā teikuma.

Lejupielādēt

10.01.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-5/2006

1. Administratīvā procesa likuma 107.panta ceturtā daļa piemērojama tad, ja persona savos iebildumos pret administratīvo aktu minētu faktus, kuru apstiprināšanai būtu nepieciešami pierādījumi, vai arī administratīvais akts būtu pamatots ar apšaubāmiem vai nepietiekamiem pierādījumiem u.tml. 2. No Administratīvā procesa likuma 103.panta izriet tiesas pienākums pārbaudīt to apstākļu esamību, ar kuriem pamatots administratīvais akts. Līdz ar to tiesai ir pienākums vērtēt pierādījumus, tostarp personu rakstveida paskaidrojumus, ar kuriem nodibināti fakti, uz kuriem balstīts izdotais administratīvais akts.

Lejupielādēt

26.04.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-199/2005

1. Izskatot administratīvo lietu un piemērojot administratīvo sodu vai uzliekot administratīvo sodu par necieņu pret tiesu kādā tiesas procesa laikā, tiesnesis realizē tiesas funkciju. Šī tiesas spriešanas funkcija pilnīgi norobežo viņu no iestādes vai amatpersonas, kas darbojas valsts parvaldes jomā. Tadējādi tiesneša pieņemtie lēmumi administratīvo pārkāpumu lietās nav un nevar būt administratīvie akti, uz ko tieši expressis verbis ir norādīts Administratīvā procesa likuma 1.panta trešās daļas pēdējā teikumā. 2. Senāta Administratīvo lietu departaments, izskatot blakus sūdzību, var vērtēt tiesiskos apstākļus, kā arī pārvērtēt zemākas tiesu instances atzinumus, izdarot pilnīgi patstavīgus secinājumus, kas var atšķirties no pārsūdzētajā lēmumā ietvertajiem argumentiem.

Lejupielādēt

07.06.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-176/2005

1. Lai atceltu apgabaltiesas spriedumu uz procesuālo tiesību normu pārkāpuma pamata, kasācijas instances tiesai ir jākonstatē tāds apelācijas instances tiesas procesuālo tiesību normu pārkāpums, kas ir novedis vai varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas. 2. Tikai pareiza pierādījumu novērtēšana ļauj tiesai pareizi konstatēt lietā esošos faktiskos apstākļus, kam savukārt ir būtiska loma pareizas tiesību normas piemērošanā. 3. Administratīvā procesa likuma 154.panta pirmā daļa tiesai izvirza vairākas prasības, kas jāievēro, lai pareizi novērtētu lietā esošos pierādījumus. Pirmkārt, tiesai pierādījumi jāvērtē to kopumā, nevis izolēti, turklāt tie jāvērtē kopā ar pierādīšanas līdzekļiem. Otrkārt, tiesai vienlaikus ir jāvērtē arī pierādījuma forma un saturs. Treškārt, tiesai ir jānosaka pierādījumu nozīmība saistībā ar lietā nepieciešamajiem konstatējamiem apstākļiem un faktiem. Visbeidzot, tiesai ir jāizdara secinājumi par pierādījumu pietiekamību. 4. Tiesai ir jāņem vērā, ka lietā var pastāvēt gan tiešie, gan netiešie pierādījumi. Pēdējā gadījumā jo īpaši aktuāls kļūst jautājums par pierādījumu vērtēšanu kopumā, neizolējot tos, jo vairāki netiešie pierādījumi tikai kopumā sniedz pilnīgu izpratni par lietas faktiskajiem apstākļiem.

Lejupielādēt

07.06.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-171/2005

1. Tiesas izdarīto juridisko vērtējumu attiecībā uz iestādes pieņemtā lēmuma juridisko dabu nevar atzīt par lietas faktisko apstākli. Tādēļ arī tiesas konstatētais, ka lietā nepastāv strīds par lietas faktiskajiem apstākļiem, bet – par to, kā kvalificējams iestādes lēmums, nav pretrunīgs. 2. Par Administratīvā procesa likuma 251.panta piektās daļas 1.punkta pārkāpumu nav uzskatāms apstāklis, ka tiesa ir pārņēmusi viena procesa dalībnieka traktējumu. Ja tiesa, izvērtējot kādu apstākli, nonāk pie secinājuma, ka tās vērtējums sakrīt ar kāda no procesa dalībnieka vērtējumu, tiesa šo vērtējumu norāda spriedumā, to argumentēti pamatojot. 3. Apelācijas instances tiesai nav jāņem par pamatu pirmās instances tiesas spriedums un jāanalizē katrs tās secinājums. Ir pilnīgi pietiekoši, ka apelācijas instances tiesa savu attieksmi pret pirmās instances tiesas spriedumu ir norādījusi vienā teikumā, jo apelācijas instances tiesai ir jāizskata lieta pēc būtības, tas ir, pašai jāvērtē visi fakti un jāmotivē savi secinājumi.

Lejupielādēt

12.05.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-152/2005

1. Lai tiesā vērstos ar 184.panta 3.punktā paredzēto pieteikumu, jāpastāv šādiem priekšnoteikumiem: (i) no ārējā normatīvā akta tieši (ex lege) izriet kādas tiesiskās attiecības, (ii) šīs attiecības ir publiski tiesiskas, (iii) šīs attiecības ir konkrētas, (iv) ir neskaidrība par šo tiesisko attiecību pastāvēšanu vai nav skaidrs to saturs, (v) attiecīgās tiesiskās intereses nav iespējams realizēt ar pieteikumu par administratīvo aktu vai faktisko rīcību. Papildus priekšnoteikums ir tas, ka personai jāpastāv subjektīvajām tiesībām vai subjektīvajai interesei. 2. Neatbildēšana uz iesniegumu par faktisko rīcību uzskatāma tikai tad, ja atbildēšanas gadījumā nav jāizdod administratīvais akts. Ja atbildēšanas gadījumā būtu izdots administratīvais akts, tad tiesā šis pieteikums jāpārbauda kā pieteikums par administratīvā akta izdošanu, nevis faktisko rīcību, ja vien tiesā pieteikums par šādu faktisko rīcību jau nav pieņemts citā lietā.

Lejupielādēt

15.03.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-148/2005

1. No Valsts pārvaldes iekārtas likuma 1. panta 7. punkta izriet, ka par iekšējiem lēmumiem tiek uzskatīti nevis galīgie gribas izteikumi, bet tikai procesuāla rakstura lēmumi. Ja apstrīdētais Ministru kabineta lēmuma punkts satur galīgu gribas izteikumu – uzdevumu iestādes struktūrvienībai, šī lēmuma punkts nav iekšējs lēmums, bet ir pārvaldes lēmums, kas adresēts šīs iestādes struktūrvienībai. Taču minētais nenozīmē, ka šāds lēmums uzskatāms par administratīvo aktu. 2. Administratīvā procesa likuma 1. panta trešajā daļā minētā iestādes iekšējā lēmuma izpratne ir plašāka nekā Valsts pārvaldes iekārtas likumā minētā iekšējā lēmuma izpratne. Administratīvā procesa likumā minētais iekšējais lēmums ietver arī pārvaldes lēmumus, kas attiecas uz citu iestādi vai amatpersonu (rīkojums u.c.). Šādi lēmumi nav administratīvie akti. 3. Faktiskās rīcības jēdziens ir jāinterpretē sašaurināti, jo pieteikumu pamatā var iesniegt privātpersonas, kuras tiesības vai tiesiskās intereses ir aizskartas vai var tikt aizskartas, tas ir, jāpastāv personas subjektīvajām tiesībām. Lai noteiktu, vai pastāv subjektīvās publiskās tiesības, apstiprinoši jāatbild uz vienu no šiem jautājumiem: (i) vai personai ir no objektīvajām tiesībām izrietošas tiesības no pārvaldes kaut ko prasīt, (ii) vai konkrētajā gadījumā personai ir tiesības prasīt, lai valsts pārvalde neiejauktos viņas tiesībās. 4. Valsts kancelejas lūgums atļaut Valsts kancelejas juriskonsultam iepazīties ar civillietas materiāliem nevar tikt uzskatīts par faktisko rīcību un tas nevar radīt personai tiesības to pārsūdzēt tiesā. Šāds lūgums nerada citas tiesiskas sekas kā vien pienākumu tiesnesei to izskatīt un lemt par tā apmierināšanu vai noraidīšanu, tas pats par sevi nevar radīt personas tiesību aizskārumu. 5. Administratīvā procesa likuma 121. panta trešajā daļā tiesai noteiktais pienākums norādīt iestādi, kuras kompetencē ir attiecīgās lietas izskatīšana, ir izpildāms vienīgi tad, ja pastāv iestāde, kurā lieta ir izskatāma. Gadījumā, ja jautājums nav izskatāms nevienā iestādē, tiesai tas nav jānorāda.

Lejupielādēt

15.03.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-59/2005

1. Vērtējot procesuālo tiesību normu pārkāpumus un to ietekmi uz procesa rezultātu, ir jānoskaidro, vai šis pārkāpums varēja ietekmēt administratīvā akta saturu. Ja pārkāpums varēja to ietekmēt, tas uzskatāms par būtisku. 2. Ja procesuālais pārkāpums ir tik nozīmīgs, ka varēja ietekmēt administratīvā akta saturu, tiesa šādu administratīvo aktu var atcelt, nevērtējot materiālo tiesību normu ievērošanu. 3. Ja netika pārbaudīti argumenti, kas tieši bija attiecināmi uz konkrēto lietu un to pārbaude varēja izmainīt administratīvā akta saturu, vai vismaz to pārbaude netika atspoguļota iestādes lēmumā, šis pārkāpums ir uzskatāms par būtisku. 4. Ja netiek uzklausīti argumenti, kas attiecas uz lietu, tiek pārkāpts arī administratīvā akta pamatojuma princips, jo iestāde nepamato, kāpēc attiecīgie argumenti netiek ņemti vērā.

Lejupielādēt

11.05.2004. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-95/2004

Administratīvā procesa likuma 191.pantā ietverto pieteikuma nepieņemšanas pamatu uzskaitījums ir izsmeļošs un nav paplašināti tulkojams.

Lejupielādēt

Tiesu prakse

Administratīvais process tiesā