30.11.2021.
Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1333/2021
Tiesības saņemt informāciju ir garantētas Latvijas Republikas Satversmes 100.pantā kā tiesību uz vārda brīvību sastāvdaļa. Atbilstoši minētajai normai no tiesībām uz vārda brīvību izriet privātpersonu tiesības vērsties valsts un pašvaldību iestādēs un prasīt to rīcībā esošas informācijas izsniegšanu. Šīs tiesības detalizētāk reglamentētas Informācijas atklātības likumā. Tādējādi Satversmes 100.pants un Informācijas atklātības likums rada privātpersonām subjektīvās tiesības prasīt iestāžu rīcībā esošu informāciju. Līdz ar to jautājums, vai konkrētajā gadījumā ir pamats pieprasīto informāciju izsniegt, parasti ir jautājums par pieteikuma pamatotību pēc būtības, nevis jautājums par pieteicēja tiesībām izvirzīt konkrēta veida prasījumu. Savukārt tas, ka likuma normā ir noteikts personu loks, kam ir tiesības saņemt konkrētu informāciju, pats par sevi vēl nenozīmē, ka citām personām, kas nepieder pie normā paredzētā personu loka, nav atzīstamas subjektīvās tiesības prasīt attiecīgās informācijas izsniegšanu.
13.03.2020.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-90/2020
Pamats atteikt masu informācijas līdzekļa reģistrāciju var tikt saskatīts ne tikai pastāvot likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 10.pantā formāliem reģistrācijas šķēršļiem, bet arī gadījumā, ja konkrētā masu informācijas līdzekļa darbība nav pieļaujama pēc būtības.
05.04.2013.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-423/2013
1. Satversmes 96.pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz korespondences neaizskaramību, tas ir, iespēju netraucēti un bez cenzūras sazināties ar citiem. Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.panta pirmā daļa noteic, ka ikvienam ir tiesības uz korespondences noslēpumu. Savukārt panta otrā daļa noteic, ka valsts institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības. Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.pants aizsargā arī juridisku personu. Tādējādi Satversmes 96.pants un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.pants aizsargā gan korespondences nosūtītāja, gan saņēmēja tiesības uz korespondences neaizskaramību bez nepamatotas iejaukšanās no valsts institūciju puses.
2. Satversmes 100.pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Savukārt Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.panta pirmā daļa noteic, ka ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no valsts institūciju puses. Satversmē noteikto pamattiesību subjekts var būt gan fiziskā, gan juridiskā persona. Tādējādi Satversmes 100.pants un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.pants aizsargā kā informācijas adresāta tiesības saņemt konkrēto informāciju, tā arī informācijas nosūtītāja tiesības paļauties uz to, ka viņa izplatītā informācija sasniegs adresātu bez iejaukšanās no valsts institūciju puses.
3. Ja nosūtīto korespondenci un sniegto informāciju adresāti nesaņem, jo to no sūtījumiem izņem ieslodzījuma vietu amatpersonas, uzskatāms, ka ir ierobežotas Satversmes 96. un 100.pantā garantētās nosūtītāja, t.sk. juridiskas personas, tiesības uz korespondences neaizskaramību un tiesības izplatīt informāciju bez iejaukšanās no valsts institūciju puses. Jautājums par to, vai pieteicēja tiesību ierobežojums ir pamatots, vērtējams, izskatot lietu pēc būtības.
30.04.2013.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-172/2013
1. Pamattiesības var ierobežot tikai Satversmē noteiktajos gadījumos, turklāt ievērojot samērīguma principu. Tādējādi ierobežojumiem jābūt: 1) noteiktiem ar likumu; 2) attaisnotiem ar leģitīmu mērķi; 3) proporcionāliem jeb samērīgiem ar šo mērķi. Satversme vārda brīvības ierobežojumus noteikusi vispārīgi, savukārt Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija dod konkrētus kritērijus. Tāpēc attiecībā uz pieļaujamiem plašākajiem vārda brīvības ierobežojumiem Satversmes normas jāinterpretē Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.panta izpratnē. Tādē ļpamattiesību uz vārda brīvību ierobežojuma mērķis atzīstams par leģitīmu tikai tad, ja tas atbilst ne vien Satversmes 116.pantā, bet arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas10.pantā minētajiem mērķiem, kuru labad var ierobežot vārda brīvību. Minētie secinājumi attiecināmi arī uz biedrošanās brīvības ierobežojumiem un to mērķi vērtējami atbilstoši Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas11.pantā minētajiem mērķiem, kuru labad var ierobežot biedrošanās brīvību.
2. Biedrību darbību regulējošie likumi paredz biedrošanās brīvības ierobežojumus. Biedrošanās brīvība var tikt ierobežota jau personu apvienības veidošanas stadijā, proti, likums aizliedz biedrībai noteikt mērķus, uzdevumus un darbības metodes, kuras būtu pretrunā ar Satversmi, likumiem vai Latvijai saistošiem starptautiskiem līgumiem.
3. Nav pieļaujams balstīties uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas noteikumiem, lai vājinātu vai iznīcinātu demokrātiskas sabiedrības ideālus un vērtības. Latvijas kontekstā viennozīmīgi antidemokrātiskas, noziedzīgas ideoloģijas, kuras īstenošana tikai Latvijā vien ir prasījusi desmitiem tūkstošu cilvēku dzīvības, izplatīšana organizētā un mērķtiecīgā veidā jau pats par sevi ir apdraudējums demokrātijai. Tādējādi komunisma ideoloģijas paušana nav aizsargājama, jo tā ir pretēja Satversmē un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā nostiprinātajām demokrātiskas sabiedrības vērtībām.
16.09.2009.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-241/2009
1. Tiesības saņemt informāciju ir tiesību uz vārda brīvību sastāvdaļa. Tiesības vērsties iestādē ar iesniegumu un saņemt atbildi pēc būtības ir cieši saistītas ar tiesībām uz informāciju.
2. Personai no Informācijas atklātības likuma izriet tiesības prasīt no iestādes ne tikai tādu informāciju, kura ir iestādes rīcībā, bet arī tādu kas nav iestādes rīcībā, ja vien iestādei šī informācija ir jārada. Tiesību normas nosaka to, kādu informācija iestāde rada. Par informācijas radīšanu Informācijas atklātības likuma izpratnē nevar uzskatīt gadījumu, kad iestāde iegūst informāciju pārbaudes ietvaros no citas iestādes.
23.01.2009.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-181/2009
1. Ieslodzījuma vietas atļauja vai aizliegums lietot ieslodzītajai personai personisko televizoru kamerā ir tiesību akts, nevis faktiskā rīcība.
2. Ieslodzītajām personām, kuras izcieš sodu slēgtā cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē, likumdevējs nav paredzējis tiesības lietot personiskos televizorus. Liedzot ieslodzītajai personai lietot personisko televizoru, netiek pārkāptas tās tiesības uz informāciju par notiekošo Latvijā un pasaulē, jo ieslodzītajai personai ir likumā noteiktās tiesības dienas kārtībā paredzētajā laikā skatīties televīzijas pārraides ārpus kameras iekārtotā telpā, kā arī ir tiesības izmantot bibliotēku. Tādējādi aizliegums lietot personisko televizoru būtiski neierobežo ieslodzītās personas cilvēktiesības. Šāds aizliegums nav administratīvais akts, bet ir iestādes iekšējs lēmums, kura tiesiskums nav pārbaudāms administratīvajā tiesā.
26.09.2008.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-525/2008
1. Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 100.pantā garantētajām tiesībām uz vārda brīvību vispārpieejamā informācija sniedzama ikvienam un neatkarīgi no iemesliem, kuru dēļ informācija prasīta. Ar jēdzienu ikviens minētās tiesību normas, kā arī attiecīgi Informācijas atklātības likuma izpratnē saprotama ikviena privātpersona, proti, ikviens pamattiesību (cilvēktiesību) subjekts.
2. Jebkurš cilvēks jeb fiziska persona ir privātpersona un līdz ar to pamattiesību subjekts. Tomēr fiziska persona, kura pilda valsts dienestu (ir publiskas personas amatpersona), ir arī valsts varas subjekts un jautājumos, kas attiecas uz valsts dienesta pildīšanu, uzstājas nevis kā privātpersona, bet kā valsts dienesta sastāvdaļa. Proti, amatpersonas funkciju izpildes ietvaros cilvēks neīsteno savas pamattiesības, bet īsteno valsts varu. Ievērojot, ka valsts nav pamattiesību subjekts, arī cilvēks jautājumos, kuros tas uzstājas kā valsts varas subjekts, nevar atsaukties uz pamattiesībām.
3. Lai izvērtētu, vai informācijas nesniegšana ir pārsūdzama administratīvā procesa kārtībā, izšķiroša nozīme piešķirama informācijas pieprasījumu saturam un starp informācijas pieprasītāju un iestādi pastāvošajām attiecībām - lietas apstākļiem pēc to satura, nevis formas. Proti, būtiski noskaidrot, vai persona informāciju prasījusi, īstenojot savas kā cilvēka pamattiesības saņemt informāciju, vai īstenojot savas kā valsts amatpersonas pilnvaras saņemt informāciju savu dienesta pienākumu veikšanai. Izšķiroša nozīme ir nevis tam, uz kādām tiesību normām persona savos informācijas pieprasījumos atsaukusies vai kā personas pieprasījumus vērtējusi iestāde, bet gan tam, kādu tiesisko attiecību ietvaros pēc būtības informācijas pieprasījumi izteikti.
4. Ja persona iestādei prasa informāciju kā valsts varas subjekts (amatpersona), īstenojot savas kā valsts amatpersonas pilnvaras saņemt informāciju savu dienesta pienākumu veikšanai, strīdi par pieprasītās informācijas nesniegšanu vai nepienācīgu sniegšanu nav pakļauti izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā. Minētais pamatojams ar to, ka administratīvais process aptver tikai attiecības starp valsts pārvaldi un privātpersonu, nevis attiecības valsts pārvaldes iekšienē. Savukārt, ja persona informāciju iestādei prasa kā privātpersona, īstenojot savas kā cilvēka pamattiesības saņemt informāciju, tad viņai vispārīgi būtu atzīstamas tiesības brīvi piekļūt vispārpieejamajai informācijai neatkarīgi no iemesliem, kuru dēļ viņa vēlas iegūt šo informāciju. Šādos gadījumos personas un iestādes strīds par informācijas nesniegšanu vai nepienācīgu sniegšanu ir pakļauts administratīvā procesa kontrolei.
5. Prasījums atzīt par prettiesisku iestādes atteikumu sniegt informāciju (vai iestādes rīcību, informāciju nesniedzot) un prasījums uzlikt iestādei pienākumu sniegt pieprasīto informāciju kopumā veido vienotu prasījumu par pienākuma uzlikšanu iestādei veikt noteiktu darbību – sniegt pieprasīto informāciju. Līdz ar to šādos gadījumos prasījums atzīt par prettiesisku informācijas nesniegšanu nav vērtējams kā patstāvīgs prasījums, līdzīgi kā prasījums atcelt nelabvēlīgu administratīvo aktu nav patstāvīgs pieteikuma priekšmets, ja prasījums ir par labvēlīga administratīvā akta izdošanu.
12.12.2006.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-457/2006
1. Cilvēku tiesības uz pulcēšanās brīvību noteic Latvijas Republikas Satversmes 103.pants, savukārt šīs brīvības īstenošanu detalizētāk regulē likums „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem”. Saskaņā ar minētajiem normatīvajiem aktiem pulcēšanās brīvību iespējams īstenot dažādos veidos – kā sapulci, kā piketu vai kā gājienu. Sapulce tiek organizēta nolūkā tikties ar cilvēkiem un izteikt kādas idejas un viedokļus, gājienu laikā viedokļu paušana notiek, organizēti pārvietojoties sabiedriskā vietā, savukārt piketā viedokļu paušanai pamatā tiek izmantoti palīglīdzekļi.
2. Pulcēšanās brīvība ir cieši saistīta ar vārda brīvību (jo pulcēšanās mērķis ir kopīga informācijas sniegšana vai uzskatu paušana), tomēr gan vārda brīvība, gan pulcēšanās brīvība ir patstāvīgas cilvēktiesības.
3. Visas pulcēšanās brīvības formas (arī pikets) likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” izpratnē tiek īstenotas, tās dalībniekiem klātesot, bez kā faktiski nav iedomājama pulcēšanās (organizēta sanākšana kopā), kuras laikā tiek sniegta informācija vai pausti viedokļi.
4. Ja likumdevējs vēlas attiecināt likumā „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” noteikto kārtību uz tādām vārda brīvības izpausmes formām, kas pēc būtības nav saistītas ar pulcēšanās brīvības īstenošanu, šāda griba likumdevējam ir jāpauž nepārprotami. Minētais pamatojams ar to, ka vārda brīvība tāpat kā pulcēšanās brīvība ir nozīmīgs demokrātiskas sabiedrības elements un ierobežojumi tās īstenošanā interpretējami sašaurināti, turklāt par likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” pārkāpšanu ir paredzēta administratīvā atbildība.
5. Uzskatu paušana, izvietojot plakātus, bez plakātus izvietojušās personas klātesamības nav uzskatāma par veiktu, īstenojot pulcēšanās brīvību. Tāpat šāda rīcība nav uzskatāma arī par tādu vārda brīvības īstenošanas veidu, kas būtu reglamentēts likumā „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem”.
