25.06.2018.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-311/2018
Likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” regulējums neaptver vasarnīcu un dārza māju privatizāciju, jo likuma normās nav norādes par šāda veida ēku privatizāciju. Vispārīgā gadījumā vasarnīcas un dārza mājas ir privatizējamas atbilstoši likumam „Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju”, jo tās nav uzskatāmas par valsts un pašvaldību īpašumā esošo dzīvojamo fondu. Proti, tās nevarēja tikt izīrētas personām dzīvošanai kā dzīvojamās telpas, jo tās nav derīgas dzīvošanai visa gada garumā, bet tikai vasaras sezonā.
30.04.2014.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-17/2014
1. Privatizācijas procesam ir publiski tiesisks raksturs, kur valsts un pašvaldību rīcības brīvība ir pakārtota privatizācijas mērķim- pārkārtot īpašuma tiesību attiecības atbilstoši tirgus attiecībām- un ierobežota atbilstoši tiesību normās noteiktajam gan attiecībā uz procesuālo kārtību, gan attiecībā uz materiāli tiesiskajiem jautājumiem. Arī privatizējama zemesgabala cenas noteikšana ir pakļauta privatizācijas procesa tiesiskajam regulējumam, nevis privāttiesību principiem jeb pušu brīvai gribai.
2. Attiecībā uz privatizācijas subjektiem brīvprātība saprotama tādējādi, ka privatizācijai nav piespiedu rakstura. Proti, privātpersonām principā nav pienākuma pirkt valsts vai pašvaldības piedāvātos īpašumus vai no valsts un pašvaldības nomātos īpašumus, bet tiesību normas paredz privātpersonas tiesības atbilstoši savām interesēm iegūt īpašumus, kuri valstij nav nepieciešami.
03.06.2011.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-661/2011
Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas un privatizācijas sertifikātu izmantošanas pabeigšanas likuma 27.panta septītā daļa tieši paredz, ka tiesā pēc būtības izskatāmi strīdi, kas saistīti ar minētā panta piektās daļas 2.punkta piemērošanu – gan saistībā ar darbībām, kas personai jāveic atbilstoši tiesību normai, gan arī saistībā ar tiesību normā noteikto termiņu šo darbību veikšanai. Kā izriet no šīs normas, likumdevējs ir izšķīries par to, ka strīds par tiesību zaudēšanu, tātad arī materiāltiesiskā termiņa nokavējuma rezultātā, ir izvērtējams ierosinātas administratīvās lietas ietvaros, izskatot šo lietu pēc būtības. Tādējādi nav pieļaujams pieteikuma stadijā veikt izvērtējumu par to, vai persona ir ievērojusi Privatizācijas pabeigšanas likuma 27.panta piektās daļas 2.punktā noteiktās prasības.
17.12.2010.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1010/2010
1.Tas vien, ka privatizācijas sertifikāts ir valsts izdots vērtspapīrs, nerada valstij pienākumu to izpirkt, atlīdzinot tā vērtību naudā. Likumdevējs ir paredzējis atsevišķas personu kategorijas, kurām ir tiesības saņemt privatizācijas sertifikātu vērtību naudā. Personai, kas neietilpst šajās kategorijās, nav subjektīvo tiesību prasīt, lai valsts viņai kompensētu likumā noteiktajā termiņā neizmantoto privatizācijas sertifikātu vērtību naudā.
2.No tiesību normām neizriet, ka likumdevēja griba, ieviešot privatizācijas sertifikātus, ir bijusi nodot valsts īpašuma objektus privātpersonu īpašumā tieši vai nodalīt pastāvīgo iedzīvotāju kopīpašuma daļu. Tādējādi, apstāklis, ka atsevišķas personas nav izmantojušas tām piešķirtos privatizācijas sertifikātus likumā noteiktajā termiņā, nenozīmē, ka īpašumi, kurus persona, iespējams, būtu iegādājusies, ir atsavināti valsts vajadzībām.
11.12.2009.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-911/2009
Nekustamā īpašuma reforma ir vienreizējs pasākumu kopums, kas noslēdzas ar valsts īpašuma objekta nodošanu privātīpašumā. Īpašuma pakļaušana vienam privātīpašumā nodošanas veidam (denacionalizācija) izslēdz tā nodošanu privātīpašumā citā veidā (privatizācija).
