06.10.2022.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-335/2022
1. Uzņēmumu reģistram ir pamats atteikt draudzes nosaukuma ierakstīšanu reģistrā tad, ja ir objektīvs pamats uzskatīt, ka konkrētais nosaukums ir pārlieku līdzīgs kādas citas organizācijas nosaukumam, vai ja nosaukums ir tāds, kas objektīvi var radīt priekšstatu par draudzes piederību baznīcai, kurai attiecīgā draudze patiesībā nepieder.
2. Reliģiskās pārliecības brīvība vienlīdzīgi attiecas uz visām reliģiskajām organizācijām, un nav nekāda pamata pieņemt, ka kādai reliģiskajai organizācijai, kas par savu atzīst to pašu konfesiju, ko cita reliģiskā organizācija, ir lielākas tiesības uz konkrēto konfesiju apzīmējošiem vārdiem. Līdz ar to Latvijas evaņģēliski luteriskajai baznīcai nav ekskluzīvu tiesību uz vārdu „evaņģēliski luterisks” lietošanu. Ja valsts Latvijas evaņģēliski luteriskajai baznīcai šādas tiesības atzītu un pieprasītu citām pie evaņģēliski luteriskās konfesijas piederošām organizācijām savā nosaukumā līdzās vārdiem „evaņģēliski luterisks” lietot kādu uz nošķirtību no konkrētās baznīcas norādošu vārdu, varētu uzskatīt, ka valsts Latvijas evaņģēliski luterisko baznīcu kaut kādā mērā atzīst par īsto un pareizo evaņģēliski luterisko konfesiju īstenojošo organizāciju, bet pārējās šai konfesijai piederošās organizācijas aplūko kā alternatīvas. Tā būtu nepieļaujama valsts iejaukšanās evaņģēliski luteriskajai konfesijai piederīgo indivīdu un organizāciju reliģiskās pārliecības brīvībā, jo valsts nedrīkst atzīt kādu evaņģēliski luteriskajai konfesijai piederošu organizāciju par īstāku/pareizāku iepretim citām.
3. Uzņēmumu reģistra vestajos reģistros iekļauto ziņu publiskas ticamības princips nav saprotams tādējādi, ka reģistrētajam reliģiskās organizācijas nosaukumam ir jābūt tādam, kas pats par sevi jau sniedz ziņas par organizācijas piederību vai nepiederību konkrētas konfesijas baznīcai. Reģistrā veikta ieraksta par organizācijas nosaukumu publiskā ticamība saprotama tikai tādējādi, ka ikvienam ir tiesības paļauties, ka konkrētas organizācijas nosaukums ir tieši tāds, kāds tas ierakstīts publiskajā reģistrā. Tiesiskais regulējums neprasa, lai tieši nosaukumā būtu ietverta norāde par to, vai draudze pieder vai nepieder pie konkrētas baznīcas. Tādējādi tas, ka reliģiskās organizācijas nosaukumā nav norādīts par piederību vai nepiederību konkrētai baznīcai, pats par sevi nav pamats konkrēto nosaukumu vērtēt kā maldinošu. Tas, vai konkrēts nosaukums ir maldinošs, ir jāizvērtē katrā individuālā gadījumā.
30.06.2020.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-233/2020
Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas likums ir speciālais likums, salīdzinot ar Reliģisko organizāciju likumu. Tomēr Reliģisko organizāciju likums ir piemērojams tādās tiesiskajās situācijās, kas attiecas uz visām Latvijā esošajām reliģiskajām organizācijām un kas nav noregulētās speciālajos likumos. Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas likums neregulē reliģisko organizāciju likvidēšanās un reorganizācijas kārtību, tāpēc ir piemērojams Reliģisko organizāciju likuma regulējums.
Reliģisko organizāciju likuma 17.pants regulē reliģisko organizāciju likvidēšanās un reorganizācijas kārtību, taču likumā nav definēts reliģisko organizāciju reorganizācijas jēdziens un veidi. No panta pirmās daļas izriet, ka draudzes un reliģiskās savienības (baznīcas) likvidācijas vai reorganizācijas kārtībai būtu jābūt paredzētai to statūtos (satversmē, nolikumā), savukārt panta ceturtajā daļā ir īpaši atrunāta draudzes, kura izstājas no reliģiskas savienības (baznīcas), pārreģistrācijas kārtība.
06.05.2010.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-160/2010
1.Latvijas Republikas Satversmes 99.panta pirmais teikums noteic, ka ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Arī Latvijai saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas paredz analogas tiesības. Reliģijas brīvība sastāv no divām daļām – iekšējās ticības, kas attiecas uz personas forum internum un ir absolūta tiesība, jo katram ir tiesības ticēt vai neticēt kam tas vēlas, un reliģiskās pārliecības izpaušanas, kas nav absolūta tiesība.
2. Vēlme rīkoties atbilstoši reliģiskajai pārliecībai vai paust savus reliģiskos uzskatus balstās reliģiskajā mācībā. No tiesību viedokļa katrā gadījumā ir izvērtējams, vai konkrētā izpausme ietilpst reliģiskās brīvības tvērumā un līdz ar to aizsargājama vai ne. Reliģiskajai pārliecībai atbilstoša uztura lietošana kā atsevišķu reliģiju nozīmīga sastāvdaļa ietilpst reliģijas brīvības tvērumā.
