06.07.2023.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-81/2023
Kreditors, lai tā atgādinājums būtu parādniekam pienācīgi paziņots, ir tiesīgs sūtīt atgādinājumu uz līgumā norādīto parādnieka adresi, ja vien puses nav vienojušās citādi vai ja parādnieks nav paziņojis citu adresi. Ja kreditors konstatē vai viņam vajadzēja konstatēt, ka parādnieks nav sasniedzams līgumā norādītajā vai parādnieka paziņotajā adresē, tad atgādinājums sūtāms uz parādnieka deklarēto dzīvesvietu.
06.07.2023.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-81/2023
Arī tad, ja līgumā nav noteikts parādnieka pienākums informēt kreditoru par adreses maiņu, šāds pienākums līguma darbības laikā, kā arī laikā, kad parādniekam pastāv neizpildītas un nenoilgušas saistības, izriet no līgumslēdzēju sadarbošanās pienākuma.
2023.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-[H]/2023
Lietā par kaitējuma atlīdzības piedziņu gan prasītājam, gan tiesai ir jānošķir mantiskais un nemantiskais kaitējums. To atlīdzināšanai ir atšķirīgi tiesiskie priekšnoteikumi un atlīdzības noteikšanas kritēriji. Nosakot atlīdzību par morālo kaitējumu, nav pieļaujams izmantot mantiskā kaitējuma apmēra noteikšanas kritērijus un metodes.
08.12.2022.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-42/2022
Civillikuma 1635. panta pirmajā daļā paredzētās tiesības prasīt atlīdzību par morālo kaitējumu, kuru izraisījusi tuvinieka nāve, ir arī mirušās personas brāļiem un māsām
30.06.2022.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-41/2022
Lemjot par morālo kaitējumu ģimenei par tuvinieka nāvi, tiesa sprieduma motīvu daļā nosaka vienu kopēju atlīdzības summu ģimenei par tās locekļiem nodarīto morālo kaitējumu, ja vien netiek konstatēti kādi īpaši apstākļi, kuru dēļ tiesa atzīst par taisnīgu noteikt atlīdzības summas vienam vai vairākiem prasītājiem atsevišķi.
Sprieduma rezolutīvajā daļā tiesai ir jānorāda, kāda daļa no ģimenei noteiktās summas ir piedzenama katra prasītāja labā.
30.06.2022.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-41/2022
Nosakot morālā kaitējuma atlīdzības apmēru pēc tiesas ieskata saskaņā ar Civillikuma 1635. pantu, par pamatu taisnības apziņas konkretizēšanai var kalpot arī Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14. pantā noteiktās vadlīnijas, tostarp attiecībā uz maksimālo atlīdzinājuma apmēru dažāda smaguma kaitējumu gadījumos.
Turpretim Pacientu tiesību likuma 16. panta regulējums, kas attiecas uz atlīdzības apmēru no Ārstniecības riska fonda, pēc mērķa un satura ir pārāk atšķirīgs, lai varētu piemērot analoģiju, tāpēc atlīdzības noteikšanā, piemērojot Civillikuma 1635. pantu, nevar tikt izmantoti Pacientu tiesību likuma 16.pantā noteiktie kaitējuma atlīdzināšanas principi un tajā noteiktais apmērs.
30.06.2022.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-41/2022
Tiesības pretendēt uz morālā kaitējuma atlīdzību saistībā ar citas personas nāvi ir personām, kurām ar cietušo viņa nāves brīdī ir bijušas īpaši ciešas personiskas attiecības, kuras raksturo intensīva emocionālā saikne, un līdz ar to šo attiecību pārtraukšana, cietušajam ejot bojā, minētajām personām rada īpaši intensīvas ciešanas.
Šādas attiecības parasti pastāv starp laulātajiem un tuviem radiniekiem (piemēram, vecāki, bērni), bet var pastāvēt arī minētajām attiecībām līdzīgu attiecību gadījumos, kas balstītas tajos pašos tuvības principos (piemēram, faktiskās kopdzīves partneri, audžuvecāki).
Civillikuma 1635.pants neizvirza mantinieka statusu kā priekšnoteikumu morālā kaitējuma atlīdzības saņemšanai.
30.06.2022.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-41/2022
Likums neliedz personai celt prasību civilprocesuālajā kārtībā par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu sakarā ar citas personas nāvi, kas iestājusies nekvalitatīvas ārstniecības rezultātā, ja tā nav prasījusi atlīdzību no Ārstniecības riska fonda.
04.10.2022.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-8/2022
Citas personas labprātīgie maksājumi cietušajam vispārīgi nav ierēķināmi kaitējuma atlīdzībā, ja tiem nav jāatbrīvo no atbildības kaitējuma nodarītājs, bet gan vienīgi jānāk par labu cietušajam. Tomēr, ja šo maksājumu mērķis ir atbrīvot no atbildības kaitējuma nodarītāju, kas ir jautājums, kas noskaidrojams, izskatot lietu pēc būtības, tad tie ierēķināmi kaitējuma atlīdzībā
04.10.2022.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-8/2022
Būvniecības likuma regulējums paredz katra būvniecības procesa dalībnieka individuālo atbildību (proti, speciālu regulējumu attiecībā pret Civillikuma noteikumiem). Tādējādi būvniecības ierosinātājs atbildēja tikai par savu rīcību, tostarp par iespējamu kļūdu citu būvniecības procesa dalībnieku izvēlē, nevis nepastarpināti par viņu rīcību.
Būvniecības ierosinātāja piedalīšanās ēkas nodošanā ekspluatācijā nepalielina viņa atbildības apjomu, proti, viņš tādējādi neuzņemas atbildību nedz par citu būvniecības dalībnieku, nedz par būvvaldes pieļautajām kļūdām. Arī šajā būvniecības procesa stadijā būvniecības ierosinātājs var paļauties uz sertificēto būvniecības speciālistu profesionālajām zināšanām, kā arī uz būvvaldes speciālistu kompetenci.
2022.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-[J]/2022
No publiskās satiksmes norobežoti un individuāli lietojami komersanta vai māju ceļi nekalpo ceļu satiksmei Ceļu satiksmes likuma 1. panta 6. punkta izpratnē. Ceļa īpašnieka varā ir izlemt, vai viņam piederošais ceļš tiks izmantots publiskai satiksmei vai arī tikai un vienīgi individuāli regulētam lietojumam. Pēdējā gadījumā Ceļu satiksmes likuma normas attiecībā uz īpašnieka pienākumiem ir piemērojamas tiktāl, ciktāl tās regulē ar īpašnieku saskaņotu transportlīdzekļu kustību attiecīgajā objektā atbilstoši tā izveidošanas mērķim.
12.10.2021.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-191/2021
Iestādei, kas īsteno valsts funkciju personu veselības aprūpē, un tās darbiniekiem, uzzinot par bērna interesēm pretēju rīcību no trešo personu puses ir pienākums nodrošināt bērna tiesību ievērošanu un sekmēšanu, sperot visus saprātīgi nepieciešamos soļus, lai novērstu iespējamā kaitējuma iestāšanos.
12.10.2021.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-191/2021
1. Uz Civillikuma 1635. pantā paredzēto civiltiesisko atbildības gadījumu (deliktu) ir attiecināmi šā likuma 1675. panta noteikumi par solidāro atbildību.
2. Lai noteiktu, vai atbildētājiem ir kopīga vai atsevišķa atbildība, vispirms ir jāpārliecinās, vai atbildētāju darbības (bezdarbības) rezultātā ir nodarīts kaitējums prasītājam un vai atbildētāju darbības ir atzīstamas par prettiesiskām. Atbilstoši Civillikuma 1635. pantam pirmais noskaidrojamais apstāklis ir tiesību aizskārums (vai ir izdarīta neatļauta darbība). Pēc tam jāvērtē, vai neatļauto darbību pieļāva viens no atbildētājiem vai vairāki, vai visi atbildētāji, un visbeidzot – vai negatīvās sekas prasītājam iestājās viena, vairāku vai visu atbildētāju darbību rezultātā. Gadījumā, ja vairākas darbības varēja vienlaikus radīt konkrētu kaitējumu, bet nav iespējams noskaidrot, tieši kura darbība to radīja, atbildība uzliekama visu prettiesisko darbību veicējiem solidāri.
31.05.2021.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-56/2021
Par apdāvinātā rupju nepateicību Civillikuma 1919.panta otrās daļas izpratnē atzīstams tikai tāds svarīgs mantiskais zaudējums, kuru apdāvinātais nodarījis dāvinātājam tīši, t.i., ar ļaunu nolūku. Tas, vai apdāvinātā tīšas darbības (arī bezdarbība) ir izraisījušas sekas dāvinātājam nodarīta svarīga zaudējuma veidā un vai pastāv cēlonisks sakars starp apdāvinātā rīcību un šādu zaudējumu, nosakāms katrā individuālā gadījumā, tiesai izvērtējot konkrētos strīda apstākļus, paturot prātā, ka attiecīgam vērtējumam jābalstās objektīvos kritērijos, nevis prasītāja subjektīvos priekšstatos par zaudējuma nozīmīgumu un apdāvinātā rīcību.
26.11.2020.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-465/2020
Publiskojot informāciju par fiziskās personas dzīvesvietu, plašsaziņas līdzekļiem jāievēro normatīvajos aktos noteiktie datu apstrādes pamatprincipi. Izvērtējot dzīvesvietas adreses publiskošanas pamatotību, tiesai jāvērtē, vai konkrētajos apstākļos dzīvesvietas adrese ir sabiedrībai svarīga informācija un vai ir līdzsvarotas personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un žurnālistu tiesības uz vārda brīvību.
20.08.2019.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-605/2019
Ja darba tiesisko attiecību strīds izriet no darbinieka privāto dzīvi būtiski ietekmējoša vai ar privātās dzīves apstākļiem saistīta darba devēja lēmuma, tas ietilpst „privātās dzīves” tvērumā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. panta izpratnē. Darbiniekam jānorāda uz negatīvajām sekām privātās dzīves jomā, kas viņam radušās, un jāpierāda, ka darba devēja pielietotā līdzekļa (piemēram, atlaišana, pazemināšana amatā, darba algas samazināšana u.tml.) ietekme uz darbinieka privāto dzīvi ir bijusi būtiska.
20.08.2019.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-605/2019
Darba likuma 29. panta pirmajā daļā un devītajā daļā norādītās atšķirīgās attieksmes aizliegums ietilpst vienlīdzības principa tvērumā. Minētajās normās vienlīdzības princips konkretizēts kontekstā ar objektīvi atšķirīgu pazīmi, kura, izņemot noteiktus gadījumus, nedrīkst veidot pamatu atšķirīgai attieksmei.
15.10.2019.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-91/2019
Krimināllietas izskatīšanas pārmērīgs ilgums pats par sevi nav pietiekams, lai atzītu Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 1. punkta pārkāpumu attiecībā pret noziedzīgā nodarījumā cietušo personu. Izskatot šādas personas prasību par nemateriālā kaitējuma atlīdzību, tiesai ir jāvērtē kriminālprocesa ilguma ietekme uz prasītāja civilo tiesību īstenošanu.
12.03.2019.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-15/2019
Kompetence piešķirt savam spriedumam atpakaļvērstu spēku, atzīstot, ka augstāka juridiska spēka tiesību normai neatbilstošā tiesību norma nav spēkā ar kādu noteiktu brīdi pagātnē, tādējādi pārgrozot jau pastāvošās tiesiskās attiecības, ir vienīgi Satversmes tiesai. Tiesai, kas izskata civillietu, šādas kompetences nav.
11.10.2018.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-148/2018
Pasažieris, kuram saskaņā ar Regulu Nr.261/2004 ir izmaksāta atlīdzība par iekāpšanas atteikumu, varētu papildus prasīt arī atlīdzinājumu par tam nodarīto morālo kaitējumu saskaņā ar Civillikuma 1635.pantu, tomēr šādā gadījumā pasažierim būtu īpaši jāpierāda, ka, neskaitot laika zudumu, tam ir radīts arī cita veida kaitējums.
04.06.2018.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-103/2018
Morālā kaitējuma atlīdzība pēc būtības ir nemantiskā kaitējuma atlīdzība, jo tā atlīdzina kaitējumu prasītāja nemantiskajām vērtībām, tostarp prasītāja preču zīmes reputācijai.
Reputācija ir atkarīga no patērētāju uztveres, un saskaņā ar Civillikuma 1635.panta trešo daļu morālais kaitējums cietušajam ir jāpierāda. Taču minētais nenozīmē vienīgi pierādījumus par to, ka kaitīgās sekas ir iestājušās kāda konkrēta patērētāja vai patērētāju uztverē, bet gan tādu pierādījumu kopumu, kas, novērtēti saskaņā ar Civilprocesa likumā nostiprinātajiem pierādījumu vērtēšanas noteikumiem, līdz pietiekamas ticamības pakāpei rada tiesai pārliecību par reputācijas samazinājumu patērētāju uztverē.
23.04.2018.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-69/2018
Augstākās tiesas 2013.gada 8.maija spriedumā lietā Nr.SKC-32/2013 (C04302407) izteiktā atziņa par Satversmes 92.pantā noteikto personas pamattiesību nodrošināšanas pārākumu pār tiesu kompetences nošķiršanas jautājumiem nav vispārināma bez sasaistes ar lietas faktiskajiem apstākļiem. Norādītajā lietā ārpus civilās tiesvedības kompetences esošā jautājuma izskatīšana kasācijas instancē tika turpināta izņēmuma kārtā, jo daļēji tiesas rīcības dēļ, pieņemot lietu, kas tai nav pakļauta, izveidojās situācija, kad personai bija zudusi iespēja savu tiesību aizsardzību īstenot administratīvā procesa kārtībā.
Minētā atziņa nav piemērojama situācijā, kad persona vērsusies ar prasību civilprocesuālā kārtībā pēc tam, kad pieteikums par iestādes faktisko rīcību Administratīvajā rajona tiesā tika uzskatīts par neiesniegtu un atdots iesniedzējam, jo trūkumi pieteikumā netika novērsti likumā noteiktajā termiņā. Jāņem vērā, ka personai, kura objektīvu, no tās gribas neatkarīgu apstākļu dēļ nokavējusi termiņu iestādes faktiskās rīcības apstrīdēšanai, ir tiesības lūgt termiņu atjaunot, kā to nosaka Administratīvā procesa likuma 46. pants.
28.02.2017.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-120/2017
Ja pušu tiesiskās attiecības, stājoties spēkā likuma grozījumiem, tiek turpinātas, tiesai jākonstatē un spriedumā jānorāda, kuras normas tvērums (agrākās vai vēlākās) no laika aspekta aptver konkrētās tiesiskās attiecības. Piemēram, ja strīds ir par parādnieka pienākumu maksāt līgumsodu par saistības izpildes nokavējumu, šīs tiesiskās attiecības jāapspriež tās Civillikuma 1668.panta redakcijas kontekstā, kas bija spēkā tiesisko attiecību nodibināšanas laikā.
23.02.2017.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-71/2017
ECT judikatūrā jēdziens „apsūdzība” vispārēji ir definēts kā „kompetentas iestādes oficiāls paziņojums personai, ka tā ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu”. Tomēr persona var tikt atzīta par apsūdzēto, ja tās stāvoklis bijis būtiski ietekmēts, t.i., arī gadījumā, kad personai vēl nav izvirzīta formāla apsūdzība, bet izmeklēšanas iestādes rīcība var liecināt, ka persona ir bijusi „apsūdzēta” - pret personu bija vērstas aizdomas par konkrēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Tas nozīmē, ka kriminālprocess pret personu tiek veikts no tās aizturēšanas brīža (arī neceļot apsūdzību) līdz pat galīgā nolēmuma pieņemšanai. Līdz ar to šajā laika posmā, vadoties pēc ECT judikatūrā noteiktajiem kritērijiem, pret personu tiek vērstas aizdomas par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, t.i., pastāv personas tiesiskā stāvokļa nenoteiktība.
2016.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-[B]-2016
Ar grozījumu izdarīšanu Civillikuma 1635. panta trešajā daļā (spēkā no 2006. gada 1. marta) ir izsmeļoši uzskaitīti morālā kaitējuma prezumpcijas gadījumi, tādēļ morālā kaitējuma iestāšanās autortiesību pārkāpuma gadījumā nav prezumējama, bet ir pierādāma.
12.12.2014.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-179/2014
Lai gan vispārējā ekonomiskā krīze, kas samazināja personas ienākumus un iespējas komercdarbībā, varēja radīt ārpus tās kontroles esošu šķērsli norēķināties atbilstoši līguma noteikumiem, tomēr šāda šķēršļa rašanās pati par sevi vēl nerada tiesības nepildīt saistības, jo minētais ir tikai viens no kritērijiem, lai atzītu nepārvaramas varas esību. Proti, ir nošķirams nepārvaramas varas gadījums no grūtībām, kad kāds notikums būtiski maina līguma līdzsvaru.
27.11.2014.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-156/2014 un tiesnešu Andas Briedes un Normunda Salenieka atsevišķās domas
Satversmes 92.panta trešajā teikumā ietvertā vispārējā garantija par valsts atbildību morālā kaitējuma atlīdzināšanā nav piemērojama strīdā starp privāto tiesību subjektiem tajās tiesiskajās attiecībās, kas radušās pirms 2006.gada 1.marta, kad stājās spēkā grozījumi Civillikuma 1635.pantā.
14.02.2014.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-17/2014
Apdrošinātāja aizdomas vai šaubas nedod tam tiesības atkāpties no tiesīgi noslēgta līguma izpildes. Atteikt apdrošināšanas atlīdzības izmaksu apdrošinātājs var tikai uz likumā vai līgumā tieši tam paredzētiem pamatiem.
Pierādīt apstākļus, kas to atbrīvo no apdrošinājuma līgumā noteiktajām saistībām izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, ir paša apdrošinātāja pienākums (likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 24.panta sestā daļa).
06.02.2013.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-549/2013
Tiesības uz atlīdzību par morālo kaitējumu cietušajam ir katra tiesību aizskāruma gadījumā, tostarp arī par nodarījumiem pret veselību (piemēram, miesas bojājumi). Civillikuma 1635.pantā noteiktais attiecināms arī uz paaugstinātas bīstamības avota valdītāja atbildību, kaut arī līdz 2013.gada 1.janvārim Civillikuma 2347.pantā nebija norāde par atlīdzības par morālo kaitējumu piedziņu.
31.10.2013.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-452/2013
Vienotas likmes, uz kuru pamata noteikt atlīdzību par morālo kaitējumu, nepastāv, tāpēc atlīdzības apmērs nosakāms katrā konkrētā gadījumā pēc tiesas ieskata, vadoties pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem, kā to paredz Civillikuma 5.pants.
Nosakot atlīdzinājuma apmēru, ir jāņem vērā kaitējuma raksturs, tā nodarīšanas apstākļi un sekas, kā arī citi būtiski apstākļi. Turklāt salīdzināmos apstākļos atlīdzinājumam jābūt līdzīgam.
Kā kritēriji atlīdzības apmēra noteikšanai ir vērā ņemami tiesas spriedumi citās lietās, kas veido vienveidīgu tiesu praksi.
18.10.2013.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-216/2013
1. Psihiatriskā palīdzība sniedzama, ievērojot brīvprātības principu, kas izpaužas kā personas brīva un apzināta vēršanās pie psihiatra ar noteiktu gribas izpaudumu. Savukārt psihiatriskās palīdzības sniegšana, nesaņemot personas piekrišanu, iespējama tikai izņēmuma gadījumos, kad konstatēti akūti psihiskās darbības traucējumi, kas apdraud pacienta dzīvību un kuriem raksturīga agresīva rīcība vai pašnāvības mēģinājums
Sniedzot psihiatrisko palīdzību bez pacienta piekrišanas, obligāti jāievēro Ārstniecības likuma 68.pantā reglamentētā lēmumu pieņemšanas kārtība, proti, jābūt ārstu konsīlija lēmumam, kas pakļauts tiesas kontrolei. Nekādi izņēmumi no šīs likumā noteiktās kārtības nav paredzēti.
Atbilstoši ar Eiropas Padomes Konvenciju par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanu nodibinātās Komitejas (CPT) standartiem piekrišanu ārstēšanai var kvalificēt kā brīvprātīgu un apzinātu tikai tad, ja tā pamatojas uz pilnu, precīzu un visaptverošu informāciju par pacienta stāvokli un ieteikto ārstēšanu. Turklāt brīvprātīgie pacienti ierobežojami tikai ar viņu piekrišanu. Ja brīvprātīgam pacientam rīcības ierobežošana izrādās nepieciešama un pacients tai nepiekrīt, tādā gadījumā jāpārskata pacienta juridiskais statuss
2. Līdz 2010.gada 1.martam, kad stājās spēkā Pacientu tiesību likums, „informētās piekrišanas” institūts -pacienta piekrišana ārstniecībai, kuru viņš dod mutvārdos, rakstveidā vai ar tādām darbībām, kas nepārprotami apliecina piekrišanu, turklāt dod to brīvi, pamatojoties uz ārstniecības personas savlaicīgi sniegto informāciju par ārstniecības mērķi, risku, sekām un izmantojamām metodēm -, faktiski jau pastāvēja Ārstniecības likumā, kurš noteica virkni pacienta tiesības veselības aprūpē, tostarp uz atbilstošu informāciju, un šīs tiesību normas interpretējamas paplašinoši, atbilstoši starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem.
25.10.2013.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-195/2013
Atbilstoši Civillikuma 1922.panta otrajai daļai neatraidāmā mantinieka neatņemamā daļa aprēķināma no dāvinātāja mantas stāvokļa dāvināšanas laikā, nevis no atsavinātās mantas sastāva un vērtības uz dāvinātāja nāves brīdi.
21.02.2013.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-36/2013
Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas (OCTA) likumā kā speciālajā tiesību normā noteiktais apdrošinātāja atbildības limits, tas ir, zaudējumu atlīdzība (arī atlīdzība par morālo kaitējumu), ko, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, ceļu satiksmes negadījumos cietušajiemizmaksā apdrošinātājs, nevar ierobežot cietušā tiesības saņemt taisnīgu atlīdzinājumu par nodarīto morālo kaitējumu un fiziskajām ciešanām atbilstoši Civillikuma 1635.pantam.
08.05.2013.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-32/2013
1. Iestādes prettiesiskas faktiskās rīcības gadījumā privātpersonu tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par mantisko zaudējumu vai personisko kaitējumu, tai skaitā, morālo kaitējumu realizējamas saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumu, tādēļ konkrētā prasība nav pakļauta izskatīšanai vispārējās jurisdikcijas tiesā, bet gan administratīvā procesa kārtībā, un tiesvedība lietā būtu izbeidzama.
Atzīstot, ka Satversmes 92.pantā noteikto personas pamattiesību nodrošināšana ir svarīgāka par tiesu kompetences nošķiršanas jautājumiem, jo īpaši situācijā, kad prasītāju prasījuma izšķiršanas iespēja administratīvā procesa kārtībā ir zudusi daļēji arī tiesas rīcības dēļ, savlaicīgi neatsakoties pieņemt prasības pieteikumu vai tiesvedību lietā neizbeidzot, Senāts ierosinātās lietas izskatīšanu nolēma turpināt.
2. Militārā dienesta likuma 52.pants (redakcijā līdz 31.12.2009) nav tulkojams paplašinoši, ietverot tajā arī atlīdzinājumu par morālo kaitējumu, jo minētā norma precīzi nenoteica izmaksājamo apdrošināšanas atlīdzību vai apdrošināšanas kompensāciju summu mērķi, un, paredzot pabalsta izmaksu, to neatklāj arī pašreizējais normatīvais regulējums (Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 21.pants (spēkā ar 01.01.2010.).
28.02.2013.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-11/2013
Personas fotografēšana bez piekrišanas pati par sevi, nevērtējot konkrēto situāciju, nevar tikt uzskatīta par tiesību uz privāto dzīvi pārkāpumu. Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei tiesa izvērtē konkrētos ar personas attēla iegūšanu un izmantošanu saistītos apstākļus, piemēram,kādos apstākļos un kādiem nolūkiemtā notikusi,ko nofotografētā persona konkrētā vietā darīja,kā nofotografētais materiāls ticis izmantots.
Atzīstot morālā kaitējuma esību, atlīdzinājuma apmērs par nodarīto morālo kaitējumu noteikts, ņemot vērā to, ka strīdus attēls ticis iegūts plašākai sabiedrībai nepieejamā pasākumā un publicēts komerciālos nolūkos, kā arī minētā attēla publiskošana kontekstā ar paša raksta saturu nav bijusi attaisnojama un samērīga.
08.02.2012.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-622/2012
No Valsts ieņēmumu dienesta dokumentiem nevar taisīt secinājumus par Civillikuma 1646.panta (viegla neuzmanība) un Komerclikuma 169.panta (valdes locekļu atbildība) piemērošanu konkrētām personām, jo Valsts ieņēmumu dienests neveic vainojamo darbinieku vai valdes locekļu darbības personisku izvērtējumu un tas arī nav Valsts ieņēmumu dienesta uzdevums.
12.09.2012.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-482/2012
Jaunrades un izteiksmes brīvība nav absolūta un var tikt ierobežota ar mērķi aizsargāt citu cilvēku tiesības, tostarp Satversmes 96.pantā garantētās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.
Tomēr jaunrades brīvības ierobežojumiem jābūt pamatotiem, jo jebkurš civiltiesiskās atbildības gadījums saistībā ar publikācijām literatūrā vērtējams arī kā potenciāls jaunrades brīvību ierobežojošs akts, kas var novest pie cenzūras. Tādējādi tas, vai pastāv leģitīms mērķis jaunrades brīvības ierobežošanai, ir jāizvērtē katrā konkrētā gadījumā, ievērojot samērīguma principu.
Vērtējot jaunrades brīvības ierobežojuma nepieciešamību, svarīgi, pirmkārt, vai konkrētais objekts ir jaunrades darbs un pie kāda žanra tas pieder. Otrkārt, vadoties no konkrētā darba žanra, tiesai jāvērtē literārā darba attiecības ar realitāti (tā ir fikcija vai tas satur ziņas, faktus, ko iespējams pārbaudīt no objektīvā patiesīguma viedokļa), darba mākslinieciskās izteiksmes forma, saturs un kopējais konteksts. Tas ir īpaši būtiski gadījumos, kad jaunrades darbs tiek balstīts uz reāliem notikumiem, faktiem, vienlaikus ietverot arī fikcijas elementus.
Gadījumā, ja ierobežojumi nepieciešami personas reputācijas, privātuma aizsardzībai, īpaša nozīme ir aizskarošo elementu raksturam, t.sk., aizskarošo izteikumu stilam, personas statusam sabiedrībā, iespējamībai tikt atpazītai konkrētajā jaunrades darbā. Tāpat jāņem vērā, ka jebkurš jaunrades darbs pamatā ir fikcija (izdomājums), tāpēc ierobežojumi pieļaujami tikai izņēmuma gadījumos.
27.09.2012.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-309/2012
No Civillikuma 1635.panta otrajā daļā dotās morālā kaitējuma jēdziena definīcijas secināms, ka lai varētu runāt par morālo kaitējumu šīs normas izpratnē, ir nepieciešams konstatēt, pirmkārt, neatļautu darbību, otrkārt, ar šo neatļauto darbību aizskartu cietušās personas nemantisko tiesību (piemēram, kādu no cilvēka pamattiesībām) vai nemantisko labumu (piemēram, veselību, reputāciju). Morālais kaitējums ir aizskāruma negatīvās sekas. Tiesības uz atlīdzinājumu personai ir paredzētas, lai pēc iespējas novērstu (mazinātu) šīs sekas. Līdz ar to vispirms ir jākonstatē morālā kaitējuma esamība un tikai pēc tam jāskaidro un jāvērtē atlīdzinājuma apmērs.
Likumdevējs Civillikuma 1635.panta trešajā daļā ir paredzējis to noziedzīgo nodarījumu uzskatījumu, kuros cietušās personas ir atbrīvotas no morālā kaitējuma esamības fakta pierādīšanas nastas, bet visos pārējos gadījumos cietušajai personai ir jāpierāda, ka attiecīgā tiesību aizskāruma gadījumā tai ir iestājušās nelabvēlīgās sekas – morālais kaitējums.
18.04.2012.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-126/2012
Prasot atcelt līgumu sakarā ar intereses zudumu, prasītājam jāpierāda gan apstākļi, kuru dēļ viņš vairs nevēlas saņemt izpildījumu, gan intereses zuduma objektīva saistība ar nokavējumu (Civillikuma 1663.pants).
25.01.2012.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-25/2012
1. Civillikuma noteikumus par delikttiesisko atbildību var piemērot pret sabiedrības valdes locekļiem par kaitējumu, kas ar neatļautu darbību izdarīts trešajai personai, taču attiecībās ar sabiedrību Komerclikums kā speciālā norma pret valdes locekli izvirza stingrākas prasības.
2. Ja valdes locekļa rīcība ir pretēja saprātīgai komerciālās apgrozības praksei un tiek pierādīts, ka sabiedrībai nodarīts zaudējums, konstatēta amatpersonas rīcība un pastāv cēloņsakars starp amatpersonas rīcību un nodarītajiem zaudējumiem, tad apstāklim, ka valdes locekļa rīcība nesatur ļaunprātīgu tiesību aizskārumu, nav tiesiskas nozīmes, jo viņš ir atbildīgs par katru, tostarp vieglu neuzmanību. Atbildība neiestājas tikai tad, ja attiecīgais subjekts pierāda, ka viņš attiecīgajā situācijā ir rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks, respektīvi – nav pielaidis pat vieglu neuzmanību.
01.02.2012.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-8/2012
1. Atbilstoši Konvencijas 10.pantam vārda brīvības izpausme ir pakļauta formalitātēm un ierobežojumiem, tostarp, lai aizsargātu citu cilvēku reputāciju un tiesības. Līdz ar to katrā konkrētajā gadījumā būtiski ir noskaidrot, kādu apstākļu dēļ būtu pamats uzskatīt, ka vārda brīvība prevalē pār citu cilvēku tiesībām, ņemot vērā, ka vārda brīvības priviliģētais stāvoklis attiecas tikai uz tiem jautājumiem, kas publiski svarīgi (interesē sabiedrību).
2. Likums neparedz izdevējam tiesības grozīt (manīt) autora darbu, taču tas nenozīmē, ka izdevējs ir atbrīvots no pienākuma izvērtēt, vai, publicējot attiecīgu rakstu, netiek aizskartas citu personu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kas garantētas Satversmes 96.pantā.
23.11.2011.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-377/2011 (JUDIKATŪRAS MAIŅA)
Apelācijas instances tiesa, konstatējot, ka kvītis par juridiskās palīdzības sniegšanu prasītājai ir izrakstījis nevis zvērināts advokāts, bet gan juristu asociācijas pārstāvis, pamatoti noraidījusi prasījumu par izdevumu juridiskās palīdzības samaksai piedziņu.
20.04.2011.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-161/2011
Fotogrāfijas prettiesiska publicēšana kā kaitējums var tikt kvalificēta dažādi, ņemot vērā publicēšanas veidu un aizskartās intereses. Tā var tikt atzīta par iejaukšanos privātajā dzīvē, goda un cieņas aizskārumu, autortiesību vai īpašuma tiesību aizskārumu u.c., kas tiesai katrā reizē jānošķir.
Ar fotoattēla, kurā prasītājas redzamas kailas, publicēšanu bez personas piekrišanas notiek iejaukšanās personas privātajā dzīvē, tiek pārkāpta personas fiziskā integritāte, personiskais noslēpums un tiesības uz savu attēlu, kas ir pamats morālā kaitējuma atlīdzināšanai.
09.02.2011.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-56/2011
Morālais kaitējums ir subjektīvs jēdziens, tās ir personas ciešanas, sāpes, pārdzīvojumi, ko nav iespējams tieši novērtēt. Pārciestā sekas nav iespējams aizstāt ar naudu, taču, sniedzot cietušajai personai atbilstīgu atlīdzinājumu naudas izteiksmē, ir iespējams sniegt viņai zināmu gandarījumu un tādējādi mazināt ciešanas un sāpes.
Atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas. Tomēr jāatzīst, ka nepastāv vienotas likmes atlīdzinājuma summas noteikšanai par morālo kaitējumu. Tādējādi atlīdzības apmērs nosakāms katrā konkrētā gadījumā pēc tiesas ieskata, vadoties pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem (Civillikuma 5.pants).
26.01.2011.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-40/2011
Tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu civiltiesībās reglamentē Civillikuma 1635.pants, kura otrā daļa paredz, ka atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas. Tādējādi, lai morālā kaitējuma atlīdzinājums būtu uzskatāms par atbilstīgu, tam ir jābūt samērojamam ar nodarīto kaitējumu, proti, jo nopietnāks kaitējums, jo ievērojamākam jābūt atlīdzinājumam. Morālā kaitējuma atlīdzinājuma noteikšanā nozīme ir arī atlīdzinājuma funkcijai. Proti, atlīdzinājumam ne tikai jāsniedz gandarījums personai, kuras tiesības tikušas aizskartas, bet arī jāattur vainojamā persona no līdzīgu aizskārumu izdarīšanas nākotnē. Tādējādi atlīdzinājums nedrīkst būt nesamērīgi mazs.
24.11.2010.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-233/2010
1.Likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 2.pants nosaka, ka zaudējumu atlīdzināšanas tiesiskais pamats ir attaisnojošs spriedums neatkarīgi no attaisnošanas motīviem, krimināllietas izbeigšana personu reabilitējošu apstākļu dēļ un administratīvā aresta atzīšana par nelikumīgu un administratīvās lietvedības izbeigšana. Minētais likums nav tiesiskais pamats prasījumam par atbilstīgu atlīdzinājumu nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā, kas radies tiesvedības procesā citos gadījumos.
2. Tāpat kā jebkura cilvēktiesību norma, arī Satversmes 92.panta trešajā teikumā ietvertā tiesību norma ir piemērojama tieši un nepastarpināti.
3. Izšķirot strīdu par atlīdzinājumu nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā, tiesai jāizvērtē tiesvedībā pieļautais pārkāpums pamattiesību ievērošanas aspektā.
25.11.2009.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-276/2009
Izskatot prasību par goda un cieņu aizskarošu ziņu, kas publicētas presē, atsaukšanu, tiesa nevar aprobežoties tikai ar atsevišķu frāžu vērtēšanu, bet jāvērtē raksts kopumā un situācija, kādā raksts tapis (Civillikuma 2352.1pants).
02.04.2008.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-139/2008
Vienpusēja atkāpšanās no pirkuma līguma cenas nesamaksāšanas dēļ pārdevējam ir tikai gadījumā, ja viņam tāda tiesība ir pielīgta (Civillikuma 2040.panta 3.daļa, 2047.pants).
20.02.2008.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-73/2008
Personas ir tiesīgas prasīt, lai masu informācijas līdzekļi atsauc par tām publicētās (pārraidītās) ziņas, ja šīs ziņas neatbilst patiesībai (Likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 21.un 28.pants).
26.09.2007.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-635/2007
1. Eksperta brīdināšana tiesas sēdē pēc tam, kad ekspertīze bija pabeigta, nerada tiesiskas sekas, un tas atzīstams par procesuālo tiesību normu pārkāpumu (Civilprocesa likuma 122.panta sestā daļa).
2. Procesa dalībniekiem ir tiesības pieteikt noraidījumu ekspertam (Civilprocesa likuma 123.panta ceturtā daļa).
23.05.2007.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-432/2007
Likumā nav noteikts cik ilgā laikā kontrahentam jāizsaka iebildumi, ja viņš izpildījumu saņem ar naudas pārskaitījumu uz bankas kontu. Šādā gadījumā ir lietojama mēraukla „nekavējoties”, ņemot vērā lietas konkrētos apstākļus (Civillikuma 1668.pants; sal.ar komentāru pie 1668.panta, Latvijas Republikas Civillikuma komentāri. Saistību tiesības. R., 1998., 161.lpp.).
28.03.2007.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-174/2007
Sauszemes transportlīdzekļu apdrošinātāja tiesības iesniegt regresa prasību pret personu, kas zaudējumus nodarījusi ar nodomu vai aiz rupjas neuzmanības, nevar tulkot paplašināti un tās nav attiecināmas uz transportlīdzekļa vadītāju, kas noslēdzis apdrošināšanas līgumu (1997.gada 13.marta Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 40.panta pirmās daļas 3.punkts un 2004.gada 7.aprīļa likuma 41.panta pirmās daļas 4.punkts).
28.02.2007.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-89/2007
Tiesu prakse un tiesas spriedums citā lietā nevar būt patstāvīgs pamats strīda izšķiršanai, bet kā sekundārs tiesību avots izmantojams tikai sprieduma argumentācijā attiecībā uz noteiktas tiesību normas piemērošanu. Nav pieļaujama atsauce uz konkrētu lietu kā tiesu praksi, neatklājot iepriekšējā tiesas spriedumā izvirzītos argumentus un nenorādot, kā konkrētā lieta sasaucas ar iepriekšējā lietā pastāvējušajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, kas ļauj tiesai izdarīt secinājumu par atbilstošu strīda risinājumu izskatāmajā lietā (Civilprocesa likuma 5.panta sestā daļa).
28.03.2007.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-86/2007
Rokas naudas iedošana nav prezumējama tad, ja tā par tādu nav apzīmēta. Speciāla norāde rokas naudas līgumā par sekām vajadzīga tad, ja puses norunājušas, ka noslēgto līgumu var atcelt. Tad jāpiemēro noteikumi par „atkāpšanās naudu” (Civillikuma 1731.pants).
15.11.2006.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-662/2006
Būvniecības dalībnieka pienākums ir atlīdzināt trešajām personām zaudējumus, kurus viņš nodarījis ar savu darbību vai bezdarbību. Apakšuzņēmuma līguma noslēgšana pati par sevi neatbrīvo apakšuzņēmēju kā būvniecības dalībnieku no zaudējumu atlīdzības (Būvniecības likuma 33.panta pirmā daļa).
Civillikuma 1635.panta nosacījumam par morālā kaitējuma atlīdzību 2006.gada 26.janvāra redakcijā, kas ir spēkā no 2006.gada 1.marta, nav atpakaļejoša spēka (likuma „Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanu, publicēšanu, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību” 9.pants).
23.08.2006.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-451/2006
Prasība par zaudējumu atlīdzību, kas nodarīts veselībai, ir pamatota, ja nav ievērots Ārstniecības likuma 20.pants, kurš nosaka, ka pacientam ir tiesības viņam saprotamā veidā saņemt no ārsta informāciju par savas slimības diagnozi, izmeklēšanas un ārstēšanas plānu, kā arī par citām ārstēšanas metodēm un prognozi, 21.pants, ka pacientam ir tiesības saņemt informāciju par ārstniecības procesu no pārējām ārstniecības personām to kompetences līmenī, kā arī ja nav ievērota Epidemioloģiskās drošības likuma 17.panta pirmā daļa, kura paredz, ka ārstniecības personas un epidemiologa pienākums ir informēt slimnieku vai infekciozo personu (vai personas, kas veic aprūpi), kā arī kontaktpersonas un personas, kas pakļautas medicīniskai novērošanai, par infekcijas slimības izplatīšanas ceļiem un individuālās profilakses pasākumiem. Minētās tiesību normas ir saistāmas ar Civillikuma 1635.pantu, kas paredz, ka katrs tiesību aizskārums, t.i., katra pati par sevi neatļauta darbība, dod tam, kam tā kaitējusi, tiesību prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.
19.10.2005.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-651/2005
Derīgo izdevumu atņemšana lietai nav uzskatāma ar apdrošināšanas risku cēloņsakarīgi saistīts notikums, kuriem iestājoties paredzēta apdrošināšanas atlīdzība.
09.02.2005.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-75/2005
Saskaņā ar labas ticības principu personai var tikt liegta subjektīvo tiesību izlietošana vai subjektīvo pienākumu izpilde, ja izrādās, ka otras puses pretējās intereses saskaņā ar likuma mērķi un konkrētiem lietas apstākļiem atzīstamas par svarīgākām.
