Tīmekļa vietnē www.at.gov.lv tiek izmantotas tikai tehnoloģiski nepieciešamās sīkdatnes, kuras nodrošina vietnes darbību un funkcionalitāti Detalizēta informācija
29.01.2026.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-2/2026
Darba devēja un darbinieka vienošanās par darbinieka profesionālās darbības ierobežojumu (konkurences ierobežojuma) mērķis ir nevis darba devēja aizsardzība pret konkurenci kā tādu, bet gan aizsardzība pret tādu iespējamo konkurenci, kuras pamatā ir darbinieka rīcībā esošā darba devēja aizsargājamā informācija. Konkurences aizliegums ir spēkā esošs un saistošs tiktāl, ciktāl tas kalpo darba devēja leģitīmās komerciālās intereses aizsardzībai, proti, nepieciešamībai novērst risku, ka darbinieks izpaudīs vai izmantos komercnoslēpumu vai citu ar likumu vai līgumu tiesiski aizsargātu informāciju, kura ir nozīmīga darba devēja darbībai, kā rezultātā darba devēja konkurents iegūs tādas priekšrocības, kuru bez šīs informācijas viņam nebūtu.
Lai konstatētu vienošanās par konkurences ierobežojumu pārkāpumu, ir jānodibina ne tikai tas, ka darbinieks pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas ir veicis kādas funkcijas tajā pašā darbības jomā, kurā viņš tika nodarbināts darba tiesisko attiecību laikā, bet jākonstatē arī tas, ka darbinieks jaunajā amatā vai citā profesionālās darbības statusā varēja izmantot viņa rīcībā esošo darba devēja aizsargājamo informāciju, kuras aizsardzībai konkurences ierobežojums noteikts. Tas, kādu darba devēja aizsargājamo informāciju darbinieks varēja izmantot darba devēja konkurenta labā, katrā situācijā jāvērtē individuāli atbilstoši nodarbinātības jomai.
Pārkāpuma atzīšanai ir jākonstatē ticama iespējamība, ka darbinieks jaunajā amatā vai citā profesionālās darbības statusā varēja izmantot viņa rīcībā esošo darba devēja aizsargājamo informāciju, kuras aizsardzībai konkurences ierobežojums noteikts, bet nav jānodibina, ka tā ir faktiski izmantota.
Darba likuma 84. pantā ietvertais jēdziens „darbības joma” ir plašāks jēdziens nekā „amats”. Līdz ar to darbības joma, kurā darbinieks tika nodarbināts darba tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā, jānoskaidro, vērtējot ne tikai amatus, kurus darbinieks ieņēmis pie iepriekšējā darba devēja un pie tā konkurenta, bet gan to, vai jaunajā amatā vai citā profesionālās darbības statusā neatkarīgi no šī amata vai statusa nosaukuma bijušais darbinieks veic identiskas vai līdzīgas funkcijas jeb pienākumus, turklāt tādus, kuros viņš var izmantot viņa rīcībā esošo darba devēja aizsargājamo informāciju. Vērtējami ne tikai amata aprakstā iekļautie darba pienākumi, bet arī citi, kurus darbinieks faktiski pildījis, ja prasītājs uz tādiem norādījis. Turklāt nav jāsakrīt visiem darba pienākumiem.
17.12.2025.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-16/2025
Konkurences likuma pašreiz spēkā esošā 21. panta trešā daļa (ja pārkāpums izpaužas kā karteļa vienošanās, tiek prezumēts, ka pārkāpums radījis kaitējumu un tā rezultātā cena paaugstināta par 10 procentiem, ja vien netiek pierādīts pretēji) karteļa gadījumā paredz divas atspēkojamas prezumpcijas – kaitējuma prezumpciju un cenas 10 procentu paaugstinājuma prezumpciju. Šī ir materiālo tiesību norma, tādēļ tā nav piemērojama lietās, kurās pārkāpums izdarīts pirms šīs tiesību normas spēkā stāšanās, proti, pirms 2016. gada 15. jūnija.
Savukārt Konkurences likuma 21. panta pirmās daļas 2. teikums (ja konkurences tiesību [..] pārkāpuma radīto zaudējumu apmēru praktiski nav iespējams noteikt vai ir pārmērīgi grūti precīzi noteikt, tiesa nosaka zaudējumu apmēru, pamatojoties uz lietā esošajiem pierādījumiem), kas ir spēkā kopš 2017. gada 1. novembra, ir procesuālo tiesību norma, un tā ir piemērojama arī tajās lietās, kurās pārkāpums izdarīts pirms šīs normas spēkā stāšanās, bet prasība celta pēc šīs normas spēkā stāšanās.
Atbilstoši Konkurences likuma 21. pantam redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016. gada 14. jūnijam, (persona, kura ir cietusi zaudējumus šā likuma pārkāpuma dēļ, ir tiesīga prasīt no pārkāpēja zaudējumu atlīdzību un likumiskos procentus; pēc prasītāja lūguma tiesa var noteikt zaudējumu atlīdzības apmēru pēc saviem ieskatiem) tiesai, lai piedzītu zaudējumu atlīdzību, bija jākonstatē visi trīs vispārīgie zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumi: prettiesiska rīcība, radītie zaudējumi (zaudējumu esība un to apmērs) un cēloņsakarība starp prettiesisko rīcību un zaudējumiem. Savukārt šī panta otrais teikums par to, ka pēc prasītāja lūguma tiesa var noteikt zaudējumu atlīdzības apmēru pēc sava ieskata, neatceļ iepriekšminētos trīs priekšnoteikumus, bet gan tikai atļauj tiesai noteikt aptuvenu zaudējumu apmēru tad, ja precīzu zaudējumu apmēru nav iespējams noteikt vai ir pārmērīgi grūti noteikt.
Zaudējumu nodarīšanas un zaudējumu apmēra pierādīšanas nasta ir prasītājam, un Konkurences likuma 21. panta otrais teikums paredzēja izņēmumu vienīgi attiecībā uz pierādīšanas standartu. Proti, gadījumos, kad prasītājs ir izdarījis visu saprātīgi iespējamo, lai pierādītu viņam nodarīto zaudējumu apmēru, tomēr precīzu zaudējumu apmēru ir neiespējami vai pārmērīgi grūti noteikt, tiesa pēc sava ieskata zaudējumu atlīdzības apmēru noteic nevis precīzu, izmantojot matemātiski precīzus aprēķinus, bet gan aptuvenu, izmantojot pēc iespējas tuvākās aplēses. Tomēr arī šādā gadījumā aptuveno aplēšu pamatā ir nevis lietas materiālos nebalstīti vispārīgi pieņēmumi, bet gan ar konkrēto pārkāpumu saistīti konkrēti apstākļi un uz konkrēto pārkāpumu attiecināmi un izskatāmajā lietā iesniegti un pārbaudīti pierādījumi.
Apstāklis, ka prasītājs prasības pieteikumā nav lūdzis atlīdzību noteikt pēc tiesas ieskata saskaņā ar Konkurences likuma 21. panta otro teikumu, neierobežo tiesu to darīt, ja tiesa konstatē, ka prasītājam nav izdevies pierādīt zaudējumu precīzu apmēru atbilstoši Konkurences likuma 21. panta pirmajam teikumam.
28.12.2022.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-46/2022
Tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/104/ES par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem, darbības jomā ir vienīgi konkurences tiesību pārkāpumi, kas izpaužas kā aizliegtās vienošanās vai dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. un 102. panta izpratnē (Latvijas tiesībās – Konkurences likuma 11. un 13. panta izpratnē), nav pamata atzīt nedz minētās Direktīvas netiešo iedarbību, nedz jebkādu citu tās ietekmi uz tiesiskajām attiecībām, kas izriet no iespējama negodīgas konkurences aizlieguma pārkāpuma Konkurences likuma 18. panta izpratnē.
Aprēķinot tirgus dalībnieka, kura tiesības aizskartas, atrauto peļņu gadījumos, kad negodīgas konkurences aizlieguma pārkāpums izpaudies kā nepamatotu un šim dalībniekam nevajadzīgu darījumu noslēgšanas veicināšana cita tirgus dalībnieka labā, izmantojot aizskartā tirgus dalībnieka darbinieka saikni ar citu tirgus dalībnieku, nevar vienkārši pieņemt, ka tā atbilst pārkāpēja peļņai, kas gūta attiecīgo darījumu rezultātā. Izšķirīga nozīme ir tam, kādu peļņu, ņemot vērā ierasto lietu ritējumu vai arī īpašus apstākļus, ja tādi lietā nodibināti, gūtu tirgus dalībnieks, kura tiesības aizskartas, ja pārkāpjošās darbības, kuras lietā ir pienācīgi jākonstatē, nebūtu izdarītas.
27.01.2022.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-15/2022
Darba tiesiskās attiecības regulējošās normas neparedz darba līguma izbeigšanu ar vienu un to pašu darba ņēmēju uz atšķirīgiem pamatiem. Tādējādi, ja darba devēja (Darba likuma 110. panta ceturtajā daļā minētās) prasības par darba līguma izbeigšanu izskatīšanas laikā darba ņēmējs tiesā apstrīdējis darba devēja uz cita pamata viņam vēlāk izdoto uzteikumu, darba devēja prasības lietas turpmāka izskatīšana ir atkarīga no rezultāta darba ņēmēja prasības lietā. Šādos apstākļos līdz darba ņēmēja prasības lietas galīgai izskatīšanai tiesai ir pienākums tiesvedību darba devēja prasības lietā apturēt.
2022.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-[K]/2022
Ja vēlāka preču zīme reģistrēta ar negodprātīgu nolūku, šīs preču zīmes īpašnieka maiņa neliedz agrākas preču zīmes īpašniekam izmantot tiesības reģistrāciju apstrīdēt un tiesai atzīt negodprātīgi reģistrēto zīmi par spēkā neesošu. Šādas prasības celšanas termiņš nav ierobežots.
Konstatējot, ka prasītājam pieder preču zīmju saime (sērija), tiesai jāveic konkrētu saimē ietilpstošu preču zīmju kopējā elementa atšķirtspējas vērtējums un katras apstrīdētās zīmes izvērtējums, salīdzinot to ar prasītāja zīmju sēriju, kā arī jāpārbauda, vai apstrīdētajām zīmēm piemīt tādas īpašības, kuras var tās sasaistīt ar šo sēriju, radot patērētājiem maldīgu priekšstatu par atbildētāja preču zīmju piederību prasītāja preču zīmju saimei.
Lai preču zīmes īpašniekam rastos tiesības uz kaitējuma atlīdzību par preču zīmes nelikumīgu izmantošanu, jākonstatē pārkāpēja vaina, proti, ka viņa darbība vai bezdarbība neatbilda prasītajam rūpības līmenim (tika pieļauta vismaz viegla neuzmanība). Tāpat jākonstatē, ka šādas darbības vai bezdarbības rezultātā tika aizskartas preču zīmes īpašnieka tiesības, nodarot viņam kaitējumu.
15.06.2016.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-200/2016
Konkurence ir „pastāvoša vai potenciāla ekonomiskā (saimnieciskā) sāncensība starp diviem vai vairākiem tirgus dalībniekiem konkrētajā tirgū” (Konkurences likuma 1. panta 6. punkts). Šī norma nav tulkojama sašaurināti, attiecinot to tikai uz pastāvošu konkurenci, jo tajā ir skaidri norādīts, ka konkurence var būt arī potenciāla. Tādēļ tiesai jāvērtē arī potenciālas konkurences iespējamība, proti, vai abu komercsabiedrību starpā konkrētajā tirgū būtu pastāvējusi konkurence, ja negodīgas konkurences rezultātā vienai no tām šī iespēja netiktu atņemta.
Konkurences likuma 1.panta 9.punkta ir noteikts, ka tirgus dalībnieks ir jebkura persona, kura veic vai gatavojas veikt saimniecisko darbību Latvijas teritorijā vai kuras darbība ietekmē vai var ietekmēt konkurenci Latvijas teritorijā [..]. Līdz ar to tiesai, pārbaudot konkurences pārkāpuma fakta esamību, jāņem vērā, ka saskaņā ar minēto tiesību normu persona tirgus dalībnieka statusu konkurences tiesību izpratnē varēja iegūt nevis ar faktiskās darbības uzsākšanu, bet jau ar tās nodibināšanu, uz ko norāda piemērojamās normas vārdi „kura [..] gatavojas veikt saimniecisko darbību”.
