19.12.2014. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-370/2014
1. Atbilstoši Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 11.6 pantam par disciplināro izmeklēšanu vai tās rezultātu sabiedrība var uzzināt tikai kā par neidentificētu gadījumu, neuzzinot konkrētā tiesneša identitāti (Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 11.6 pants).
2. Tiesnešu pakļautība disciplinārajai atbildībai ir viens no instrumentiem, kas, ievērojot tiesas un tiesnešu neatkarību, vienlaikus tiecas novērst varas neadekvātu izmantošanu un tādējādi garantē taisnīgu tiesu (Latvijas Republikas Satversmes 92.pants).
3. Atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes 100.pantam sabiedrībai ir tiesības saņemt informāciju par tiesu varas darbību, tostarp par iespējamiem tiesnešu disciplinārpārkāpumiem un to izmeklēšanu. Tādējādi tiek nodrošināta arī Latvijas Republikas Satversmes 1. un 92.panta darbība, jo tiek veicināta sabiedrības informētība un uzticība valsts varai, arī tiesu varai (Latvijas Republikas Satversmes 1., 92., 100.pants).
4. Tomēr jāņem vērā, ka vārda brīvība nav absolūta. Latvijas Republikas Satversmes 100.panta piemērošana paredz arī informācijas iegūšanas un izplatīšanas ierobežojumus gadījumos, kad to prasa leģitīmas intereses. Attiecībā uz informāciju par tiesu (tiesnešu darbību) galvenokārt ir divi pamati informācijas izplatīšanas ierobežošanai: tiesneša kā fiziskās personas reputācijas (cieņas un goda) aizsardzība un tiesu varas autoritātes un objektivitātes aizsardzība (Latvijas Republikas Satversmes 95., 100., 116.pants, Satversmes tiesas judikatūra).
5. Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 11.6 panta mērķis ir nodrošināt diskrētumu attiecībā uz konkrēto tiesnesi, par kura rīcības ētiskumu vai tiesiskumu varētu būt šaubas, kā arī aizsargāt tiesu varu kopumā no nepamatotiem reputācijas aizskārumiem. Tomēr pantā ietvertais regulējums nav piemērots šo leģitīmo mērķu sasniegšanai tādā veidā, kas atbilstu Latvijas Republikas Satversmes 1., 92. un 100.pantam (Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 11.6 pants, Latvijas Republikas Satversmes 1., 92., 100.pants).
6. Situācijā, kad sabiedrībā vērojama pastiprināta neuzticība valsts varai un arī tiesu varai, un ko vēl pastiprina šobrīd esošais disciplinārlietu izskatīšanas process – bez nozīmīgas citu sabiedrības pārstāvju klātbūtnes –, informācijas sniegšanas pilnīga ierobežošana, neveicot informācijas izsniegšanas nepieciešamības izvērtējumu katrā konkrētā gadījumā, nav attaisnojama (Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 11.6 pants, Latvijas Republikas Satversmes 1., 92., 100.pants).
7. Augstākās tiesas ieskatā, ir iespējams arī citāds tiesiskais regulējums, kas, nepārspīlējot diskrētuma prasības, nodrošina reizē konfidencialitātes ievērošanu, ciktāl tiesnesis un tiesu vara kopumā jāsargā pret lieku un nepamatotu autoritātes un reputācijas apdraudējumu. Visas leģitīmās intereses būtu jālīdzsvaro ar citiem līdzekļiem. Tas būtu panākams, ievērojot diskrētumu laikposmā, kamēr tiek izlemts, vai disciplinārlietas ierosināšanai ir pamats, izņemot gadījumus, kad sabiedrība par konkrēto gadījumu jau ir informēta. Latvijā tradicionāli disciplinārlietu ierosināšanai ir visai augsts slieksnis un lietas tiek ierosinātas, rūpīgi izsverot šādu nepieciešamību (parasti, ja disciplinārlieta tiek ierosināta, ir runa par pietiekami nozīmīgu iespējamu ētikas vai tiesiskuma jautājumu). Tādējādi šo varētu uzskatīt par piemērotu brīdi precīzākas informācijas sniegšanai, paredzot arī elastīgāku izvērtēšanu informācijas sniegšanas nepieciešamībai un apjomam (Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 11.6 pants, Latvijas Republikas Satversmes 1., 92., 100.pants).
12.10.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-589/2010
1. Viens no tiesas neatkarības nodrošināšanas veidiem ir caurspīdīga tiesnešu atlases kārtība un karjeras virzība, kas ir balstīta uz objektīviem kritērijiem, gan lemjot par tiesneša iecelšanu vai apstiprināšanu amatā, gan lemjot par viņa atcelšanu.
2. Lēmumam par tiesneša atcelšanu ir jābūt pakļautam izskatīšanai neatkarīgā procesā. Personas tiesības uz neatkarīgu šā jautājuma izvērtēšanu nedrīkst ietekmēt apstāklis, ka tiesnesis statusu zaudē uz likuma, nevis īpaša lēmuma pamata.
3. Administratīvais akts, kurš liedz tālāku virzību personas iecelšanai, atkārtotai iecelšanai vai apstiprināšanai tiesneša amatā, ir tieslietu ministra lēmums par tiesneša nevirzīšanu. Tā tiesiskums ir pārbaudāms administratīvajā tiesā neatkarīgā un objektīvā procesā, kas nodrošina iespēju izvairīties no tiesneša statusa zaudēšanas politisku iemeslu dēļ un ir viena no garantijām tiesu varas neatkarības nodrošināšanai.
23.10.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-798/2009
1. Jautājums par atalgojuma izmaksu tiesnesim ir skatāms administratīvā procesa kārtībā, jo tiesnesis kā valsts dienestā esoša persona ir amatpersona un jautājums par atalgojuma izmaksu būtiski skar amatpersonas cilvēktiesības.
2. Gadījumā, ja tieslietu ministrs nevirza atkārtoti amatā iecelto tiesnesi apstiprināšanai amatā bez pilnvaru termiņa ierobežojuma, tad tiesnesis uz likuma pamata (ex lege), tas ir, bez īpaša lēmuma pieņemšanas zaudē tiesneša statusu ar likuma „Par tiesu varu” 60.panta otrajā daļā paredzētā atkārtotās iecelšanas termiņa izbeigšanos. Šādā gadījumā nav nepieciešams Saeimas lēmums par tiesneša statusa zaudēšanu.
3. Pēc vispārējā principa tiesnesis atrodas amatā bez pilnvaru termiņa ierobežojuma, tomēr tiesneša iecelšana amatā uz noteiktu termiņu atsevišķos gadījumos var būt pieļaujama, kas nav pretrunā Latvijas Republikas Satversmes 84.pantam.
4.Tiesības uz tiesneša atalgojuma izmaksu ir tiesnesim. Ja persona ar konkrētu datumu ir zaudējusi tiesneša statusu, viņai nav subjektīvo tiesību prasīt tiesneša atalgojuma izmaksu par laiku pēc minētā datuma.
29.06.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-528/2009
1. Ceļā no tiesneša amata kandidāta līdz tiesnesim, kurš stājas pie pienākumu izpildes, ir iesaistīti visi valsts varas atzari: valsts pārvalde, likumdevējs un arī tiesu vara. Šajā procesā novērojams, kā izpildvara un likumdevējvara piedalās pie tiesu varas atzara izveidošanas, tādējādi līdzsvarojot varas dalījumu un nodrošinot varas atzaru mērenību.
2. Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijai, kura ir tiesnešu profesionālās pašpārvaldes institūcija, piešķirta kompetence tiesneša kandidāta atlases procedūrā. Vērtējot tiesneša amata kandidāta atbilstību tiesneša amatam un pieņemot kvalifikācijas eksāmenu, Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija īsteno tiesu varas funkciju tiesnešu sastāva veidošanā. Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijai nav piešķirtas pilnvaras valsts pārvaldes jomā, un tā nav atzīstama par iestādi tiesnešu amata kandidātu atlases procedūrā. Tās atzinumi par tiesneša amata kandidātu nav administratīvie akti.
21.04.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-216/2008
1.Demokrātiskā valsts iekārtā valsts varas īstenošana ne tikai tiek dalīta starp trim valsts varas atzariem – likumdošanas varu, izpildvaru un tiesu varu –, bet pastāv arī instrumenti, ar kuriem katrs valsts varas atzars zināmā mērā ietekmē citus valsts varas atzarus. Tā ar līdzsvara un atsvara sistēmas palīdzību tiek sasniegts varas dalīšanas patiesais mērķis – varas mērenība, valsts varas institūcijām savstarpēji iedarbīgi kontrolējot citai citu.
2.Tiesnešu disciplinārkolēģija ir tiesu varai piederīga tiesnešu pašpārvaldes institūcija, kas ir neatkarīga no izpildvaras un likumdošanas varas un kas īsteno tai likumā noteiktās funkcijas tiesu varas jomā, proti, izskata lietas par tiesnešu disciplinārajiem pārkāpumiem. Tādējādi tiesnešu disciplinārā atbildība ir jautājums, kas nav saistīts ar valsts pārvaldes jomu. Šā jautājuma izlemšana ietilpst tiesu varas sfērā.
3.Tieslietu ministra kā valsts konstitucionālā orgāna – Ministru kabineta – locekļa tiesības ierosināt vai atteikties ierosināt disciplinārlietu pret tiesnesi ir uzskatāmas par ministra īpašu kompetenci konstitucionālo tiesību ietvaros. Šīs tiesības ir saistītas ar valsts varas dalīšanas principa īstenošanu, proti, tas ir instruments, ar kura palīdzību viens valsts varas atzars (izpildvara) var zināmā mērā kontrolēt citu valsts varas atzaru (tiesu varu). Tādējādi šis instruments ir vērsts uz valsts varas atzaru līdzsvarošanu. Līdz ar to secināms, ka ministra rīcība, ierosinot vai atsakoties ierosināt disciplinārlietu pret tiesnesi, neietilpst tikai viena valsts varas atzara – izpildvaras (valsts pārvaldes) – funkciju īstenošanā. Savukārt administratīvās tiesas kompetencē ietilpst tikai valsts pārvaldes ietvaros attiecībā uz privātpersonām veikto darbību un pieņemto lēmumu kontrole. Līdz ar to atzīstams, ka tieslietu ministra rīcība saistībā ar disciplinārlietas ierosināšanu pret tiesnesi nav pakļauta administratīvo tiesu kontrolei.
4.Atbildes nesniegšana uz personas iesniegumu ir atzīstama par iestādes faktisko rīcību. Vienlaikus jāņem vērā, ka atbildes sniegšana uz iesniegumu aprobežojas tieši ar atbildi uz iesniegumu un neietver citas faktiskās vai tiesiskās darbības, kuras iestāde varētu veikt savas kompetences ietvaros. Proti, pieteicējs, atsaucoties uz Satversmes 104.pantu un Iesniegumu likumu, nevar prasīt, lai, atbildot uz iesniegumu, iestāde veiktu citas darbības, kuras nav reglamentētas ar minētajām tiesību normām.
5. Ja persona vēršas Tieslietu ministrijā ar mērķi panākt, lai tieslietu ministrs pret kādu tiesnesi ierosina disciplinārlietu, tieslietu ministra rīcība saistībā ar šādu iesniegumu nav pakļauta izvērtēšanai administratīvā procesa kārtībā.