2013.gada judikatūras kopsavilkums Senāta nolēmumu krājumā

IEVADS

Ar Tiesu namu aģentūras atbalstu tiek gatavots un, iespējams, operatīvāk nekā citus gadus tiks izdots „Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta spriedumu un lēmumu krājums 2013”, kurā būs publicēti visu trīs Senāta departamentu 2013.gada visnozīmīgākie judikatūras nolēmumi.

Krājuma vērtību palielina arī publicēto nolēmumu rādītāji – jēdzienu alfabētiskais rādītājs, tiesību aktu rādītājs, tēžu rādītājs, judikatūras, tiesu prakses un citu avotu rādītāji, uz kuriem publicētajos nolēmumos dotas atsauces.

Publicējam Senāta nolēmumu krājuma visu departamentu nodaļu anotācijas, kas dos ieskatu Senāta 2013.gada judikatūras nozīmīgākajās tendencēs.

SENĀTA CIVILLIETU DEPARTAMENTA NOLĒMUMU DAĻAS ANOTĀCIJA

1. Kopkrājumā ievietotie 39 Civillietu departamenta 2013.gada nolēmumi ir izlase no Augstākās tiesas mājaslapā 63 publicētajiem nolēmumiem, taču atšķirībā no elektroniskās publikācijas krājumā dažos nolēmumos ir izdarītas redakcionālas un stilistiskas izmaiņas.

2. Salīdzinot ar 2012.gadu, nedaudz samazinājies nolēmumu skaits, kas izriet no ģimenes tiesiskajām attiecībām (2012.gadā – 117, 2013.gadā – 107 nolēmumi). Izvilkumos no sprieduma, kas krājumā ievietots bez konkrēta lietas numura (jo skatīts slēgtā sēdē), turpinās 2012.gada krājumā aizsāktais bērna bioloģiskā tēva tiesību izvērtējums iepretim bērna tiesībām uz savas individualitātes un ģimenes saišu saglabāšanu.

3. No 9 lietām, kas izriet no mantojuma tiesībām, atlasīti 2 spriedumi. Lietā Nr.SKC-91/2013 Senāts norādījis, ka neatraidāmais mantinieks var izprasīt neatņemamo daļu tikai tad, ja viņš izteicis gribu pieņemt mantojumu to termiņu ietvaros, kas norādīti Civillikuma 693.pantā. Turklāt šajā pantā norādītos termiņus mantojuma pieņemšanai nevar atjaunot vai pagarināt. Spriedumā lietā Nr.SKC-195/2013 tiesa atzina, ka atbilstoši Civillikuma 1922.panta otrajai daļai neatraidāmā mantinieka neatņemamā daļa aprēķināma no dāvinātāja mantas stāvokļa dāvināšanas laikā, nevis no atsavinātās mantas sastāva un vērtības uz dāvinātāja nāves brīdi.

4. Spriedumos, kas izriet no lietu tiesībām, aplūkoti ceļa servitūta nodibināšanas nosacījumi (lieta Nr.SKC-458/2013) un izsoles jēdziens Civillikuma 1380.panta otrās daļas izpratnē (lieta Nr.SKC-812/2013), norādot, ka šajā normā ar to jāsaprot tāda izsole, par kuru ir taisīts tiesas nolēmums, nevis lietas īpašnieka privātā kārtībā rīkota izsole, kuras ietvaros tiesu nolēmumi netiek prasīti un nav arī paredzēti.

5. Pirmo reizi krājumā kā Senāta Civillietu departamenta un Civillietu tiesu palātas tiesnešu kopsapulces 2009.gada 2.jūlija lēmuma judikatūras precizējums ievietots Senāta paplašinātā sastāvā maza apmēra prasībā tapušais spriedums lietā Nr.SKC-644/2013 par līgumisko procentu un līgumsoda atlīdzināšanu gadījumos, kad līdzējs tiesīgi atkāpjas no līguma. Senatori atzina, ka, līgumam izbeidzoties pirms termiņa, zūd arī līgumiskais pamats pielīgto procentu un līgumsoda aprēķināšanai un piedziņai atbilstoši līguma nosacījumiem, jo nav nekāda tiesiska pamata to piemērošanai pēc līguma izbeigšanās.
   
   Stabils ir lietu skaits prasījumos par morālā kaitējuma atlīdzināšanu (2012.gadā – 31, 2013.gadā – 32 nolēmumi). Krājuma saistību tiesību sadaļā ievietoti spriedumi par morālā kaitējuma atlīdzināšanu par privātās dzīves aizskārumu (Nr.SKC-11/2013), bojāgājušā karavīra mantiniekiem (Nr. SKC-32/2013), ceļu satiksmes negadījumā radītā vides piesārņojuma rezultātā (Nr.SKC-36/2013), kā arī par atlīdzības apmēra noteikšanu par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgu vai nepamatotu rīcību (Nr.SKC-452/2013).
   
   Šai sadaļai piepulcēti arī spriedumi par kreditora tiesībām prasīt no ekspromisoriskā galvinieka galvenās saistības izpildi (Nr.SKC-27/2013), aplūkots „sevišķu šķēršļu” jēdziens kopparādnieku savstarpējos norēķinos (Nr.SKC130/2013), par priekšnoteikumiem rokas naudas kā „atkāpšanās naudas” piemērošanai (Nr.SKC-327/2013), par terminēta īres līguma pagarināšanas nosacījumiem un tiesiskām sekām (Nr.177/2013), kā arī rīcības sēdes lēmums lietā Nr.SKC-811/2013 par nomas līguma atcelšanas kārtību pārmērīga zaudējuma dēļ.

6. Atsevišķi izdalīti divi spriedumi lietās, kas izriet no apdrošināšanas līguma. Spriedumā lietā Nr.SKC-145/2013 Senāts atzina, ka apdrošinātais nevar saņemt apdrošināšanas atlīdzību par trešajām personām piederošas īpašuma daļas bojā eju, bet lietā Nr.SKC-616/2013 aplūkots Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 40.panta (pašlaik – 41.pants) otrās daļas 2.punkta tvērums. 

7. Lai arī samazinājies lietu skaits, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām (2012.gadā izskatītas 307 lietas, 2013. gadā – 142), tomēr nav mazinājusies šo lietu sociālā nozīmība. Joprojām ir aktuāls jautājums par pierādīšanas nastas sadalījuma īpatnībām darba strīdos. Atliek vien atkārtot jau iepriekšējā krājumā pausto, ka, lai gan Darba likums, gan Eiropas Savienības Tiesas judikatūra tieši norāda uz darba devēja prioritāro pierādīšanas pienākumu šajās lietās, nereti tieši šī apstākļa neievērošana ir pamats kasācijas sūdzības apmierināšanai un sprieduma atcelšanai (lietas Nr.SKC-1482/2013 un Nr.SKC-2504/2013).
   
   Lietā Nr.SKC-544/2013 aplūkota situācija, kad laika posmā starp darba līguma uzteikumu un darbinieka atjaunošanu darbā sakarā ar šā uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu ir notikusi iestādes likvidācija, tādējādi nav iespējams izpildīt Darba likuma 124.panta otrās daļas noteikumus un atjaunot darbinieku iepriekšējā darbā. Senāta paplašinātā sastāva viedoklim šajā lietā nepiekrita senators V.Jonikāns, viņa atsevišķās domas pievienotas šim spriedumam.
   
   Tāpat kā iepriekšējā, arī šajā krājumā ir ietverts spriedums (lieta Nr.SKC-1218/2013) par Darba likuma 101.panta piektajā daļā noteikto apstākli, kas liedz turpināt darba tiesiskās attiecības, kura risinājums tiek sniegts Saeimā esošajā likumprojektā „Grozījumi Darba likumā'' 115.panta piektās daļas papildinājumā.
   
   Par sava veida iepriekšējo gadu diskusiju vainagojumu varētu tikt uzskatīts spriedums lietā Nr.SKC-1144/2013, kurā Senāts atzina, ka situācijā, kad darba līguma uzteikšanai darbiniekam – arodbiedrības biedram – darba devējs saņēmis vienas arodbiedrības piekrišanu, ir pamats uzskatīt, ka tās nostāja ir saskanīga ar citu arodbiedrību viedokli šajā jautājumā. Ja, izpildot Darba likuma 101.panta sestajā daļā un 110.panta pirmā daļā noteikto pienākumu, tiek noskaidrots, ka darbinieks ir vairāku arodbiedrību biedrs, tad darba devējam nav tiesību izvēlēties, kurā no darbinieka norādītajām arodbiedrībām vērsties, gluži pretēji, tā katrā ziņā atzīstama par darbinieka prerogatīvu.
   
   Darba lietu sadaļā ietverti arī spriedumi, kurā analizēts darba algas samazinājuma priekšlikums (Nr.SKC2412/2013), darba līguma precizēšanas tvērums (Nr.SKC2478/2013) un norādīts uz nepieciešamību izvērtēt noilguma termiņu par darba samaksas piedziņu, jo Darba likuma 31.panta normas noteic speciālos noilguma termiņus, bet nesatur norādījumus par apstākļiem, kas atbilstoši vispārējās tiesību normās paredzētajam regulējumam prasa izvērtējumu, jo var iespaidot noilguma iestāšanās fakta nodibināšanu (piemēram, persona var pierādīt apstākļus, kas pārtrauc noilgumu un tādējādi ietekmē noilguma termiņa noteikšanu). Spriedumā lietā Nr.SKC-1770/2013 par autoratlīdzību kā darba samaksas sastāvdaļu norādīta atziņa, ka līgumu slēgšanas brīvības princips ļauj darbiniekam un darba devējam noteikt darba samaksu kombinēti, ietverot tajā gan nemainīgu darba algas summu, gan mainīgu summu autora atlīdzības veidā par darba līgumā paredzēto autora darba radīšanu.

8. Krājumā ievietoti 5 nolēmumi maksātnespējas lietās, tostarp par Eiropas Padomes regulu piemērošanu, pārbaudot ar maksātnespējas procedūru saistītu lietu piekritību ārvalsts tiesas nolēmuma atzīšanas lietā (Nr.SKC-1194/2013) un lēmums par juridiskās personas maksātnespējas procesā veiktās izsoles rezultātā iegūto naudas summu sadali (lietā Nr.SPC-33/2013), kurā Senāts maina judikatūru un atkāpjas no atziņām līdzīgā lietā Senāta 2012.gada 20.decembra lēmumā (sk. lieta Nr. SPC-50/2012.)

9. Turpina pieaugt sūdzību skaits par ārvalstu tiesas nolēmumu atzīšanas procesu valstī, tās kļūs arvien komplicētākas, viena no tām lasāma arī šajā krājumā (Nr.SKC-1/2013). Divi lēmumi procesuālo tiesību normu sadaļā risina prasības nodrošināšanas jautājumus (Nr.SKC-1268/2013 un Nr.SKC-1654/2013), bet spriedums lietā Nr.SKC-1981/2013 atgādina, ka tikai mantiskā stāvokļa izvērtēšana var būt priekšnoteikums atbrīvošanai no tiesas izdevumu piedziņas. Pēc ilgāka pārtraukuma krājumā ietverts lēmums pieteikuma lietā sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem (Nr.SJC1/2013), kurā Senāts atzina, ka arī procesuālo noteikumu neievērošanu (Civilprocesa likuma 74.panta otrajā daļā noteiktās lietas dalībnieka tiesības pieteikt noraidījumu tiesnesim) zināmos apstākļos var attiecināt uz lietas apstākļiem Civilprocesa 479.panta 1.punkta izpratnē.

10. Krājumu noslēdz atsevišķi nolēmumi, piemēram, spriedums lietā Nr.SKC-216/2013 par psihiatriskās palīdzības sniegšanas nosacījumiem un kārtību, pacienta „informētās piekrišanas” jēdzienu un tā piemērošanu. Senāts atzina, ka, sniedzot psihiatrisko palīdzību bez pacienta piekrišanas, obligāti jāievēro Ārstniecības likuma 68.pantā reglamentētā lēmumu pieņemšanas kārtība, nekādi izņēmumi no likumā noteiktās kārtības nav paredzēti, bet brīvprātīgie pacienti ierobežojami tikai ar viņu piekrišanu.
    
    Šajā sadaļā ir arī spriedums lietā Nr.SKC-344/2013, kurā Senāts atzina, ka Vekseļu likuma normas nav piemērojamas attiecībā uz dokumentu, kas gan nosaukts par vekseli, bet kura samaksa ar pušu vienošanos padarīta atkarīga no citas saistības nepildīšanas, tādējādi piešķirot vekselim līgumsoda funkciju. Krājumu noslēdz lēmums lietā Nr.  SKC-1369/2013, tajā izvērtēts atzīmes tvērums Zemesgrāmatu likuma 46.panta ceturtās daļas kontekstā.

11. Šis ir pēdējais Senāta Civillietu departamenta krājums, kas piepulcējas jau 17 no 1996.gada iznākušajiem krājumiem. Ar Saeimā 2013.gada 13.jūnijā pieņemtajiem „Grozījumiem likumā „Par tiesu varu”'' likuma 43.pantā ar 2014.gada 1.janvāri no Augstākās tiesas struktūras ir izslēgts vēsturiskais kasācijas instances nosaukums – Senāts. Lai arī salīdzinot Senāta Civilā kasācijas departamenta devumu no 1919.gada līdz 1940.gadam, kas mūsdienās ir pieejams apmēram 6233 nolēmumu vai to izvilkumu publikāciju veidā, ar jau minētajiem 17 un šo krājumu, kuros ir publicēti 2305 nolēmumi, kas kopā ar Augstākās tiesas mājaslapā ievietotajiem nolēmumiem neveido pat pusi no pirmā Senāta publicētā devuma, arī šis pieticīgais veikums neapšaubāmi ir vēsturiski nozīmīgs Senāta tiesu prakses liecinājums par personas tiesībām uz savu aizskarto vai aptrīdēto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā.
    
    Latvijas Senāts Apvienotās Sapulces 1924.gada 7.marta rīcības sēdes lēmumā atzina, ka Latvijas Senāts nepiešķir sev juridisku infallibilitati un spriedumu sludināšanu no savas puses atrod par nepieciešamu, lai apvienotu visu Latvijas tiesu praksi  Privātikuma ievada 26.panta nozīmē un lai iepazīstinātu arī plašākas sabiedrības, un sevišķi juristu, aprindas ar savu praksi. Tagad šo iepazīstināšanu atbilstoši minētajiem grozījumiem likumā „Par tiesu varu”, izsakot 28.2 panta piekto daļu jaunā redakcijā, no 2013.gada 1.septembra veic Tiesu administrācija.

Judikatūras nodaļas konsultante likumdošanas jautājumos
Mg.iur., phil. Zinaida Indrūna

​SENĀTA KRIMINĀLLIETU DEPARTAMENTA LĒMUMU DAĻAS ANOTĀCIJA

1. Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta kompetence izriet no likuma „Par tiesu varu” 47.panta, kā arī no Kriminālprocesa likuma 569.panta, kuros noteikts, ka Senāta Krimināllietu departaments ir kasācijas instances tiesa visās pārsūdzētajās lietās, kuras izskatījušas Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta un apgabaltiesu Krimināllietu tiesas kolēģijas kā apelācijas instances tiesas, kā arī krimināllietās, kuras pirmās instances tiesas (gan rajona (pilsētu) tiesas, gan apgabaltiesas) izskatījušas vienošanās procesā. No Kriminālprocesa likuma 63.nodaļas nosacījumiem izriet, ka Senāta Krimināllietu departaments no jauna izskata arī spēkā stājušos tiesas nolēmumus sakarā ar materiālo vai procesuālo likuma normu būtisku pārkāpumu. Turklāt atbilstoši Kriminālprocesa likuma 659.pantam Senāts izskata prokurora atzinumu lietās sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem.

2. Senāta Krimināllietu departamentā 2013.gadā saņemtas 727 lietas un tiesvedībā atradās 818 lietas, izskatītas – 656 lietas. Salīdzinot ar 2012.gadu, pieaudzis rakstveida procesā vai tiesas sēdē mutvārdu procesā skatīto lietu skaits – 284 lietas (2012.gadā - 255), 374 lietās pieņemts lēmums par atteikšanos pārbaudīt nolēmuma tiesiskumu kasācijas kārtībā (2012.gadā – 463 lietās).

3. Šajā krājumā ievietota daļa no 2013.gadā Senāta Krimināllietu departamentā pieņemtajiem lēmumiem, tostarp tādās lietās, kas skatītas tiesas sēdē mutvārdu procesā. Krājumā ietverti 40 Senāta Krimināllietu departamenta lēmumi, kas sadalīti trīs nodaļās:
   
   • Lēmumi Krimināllikuma Vispārīgās daļas piemērošanas jautājumos;
   • Lēmumi Krimināllikuma Sevišķās daļas piemērošanas jautājumos;
   • Lēmumi Kriminālprocesa likuma piemērošanas jautājumos. 
   
   Ievietotajiem lēmumiem papildus pievienots Jēdzienu alfabētiskais rādītājs, Tiesību aktu rādītājs, Tēžu rādītājs, Judikatūras un tiesu prakses rādītājs, Citu avotu rādītājs, Publicēto lēmumu rādītājs pēc lietu numuriem.

4. Senāta Krimināllietu departamenta lēmumu nodaļā „Lēmumi Krimināllikuma Vispārīgās daļas piemērošanas jautājumos” un nodaļā „Lēmumi Krimināllikuma Sevišķās daļas piemērošanas jautājumos” ievietotie lēmumi skar jautājumus par galīgā soda noteikšanu saskaņā ar Krimināllikuma 50.pantu, ja apsūdzētais izdarījis gan dažādos Krimināllikuma pantos paredzētos noziedzīgos nodarījumus, gan vairākus tādus nodarījumus, par kuriem kriminālatbildība paredzēta vienā un tajā pašā Krimināllikuma pantā. Senāts norādīja, ka no Krimināllikuma 50.panta pirmās daļas neizriet, ka gadījumos, kad persona izdarījusi vairākus patstāvīgus noziedzīgus nodarījumus, sākumā būtu jānosaka sods pēc noziedzīgo nodarījumu kopības par visiem vienā un tajā pašā Krimināllikuma pantā paredzētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, bet pēc tam – pēc noziedzīgo nodarījumu kopības par visiem izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem (2013.gada 11.oktobra lēmums lietā Nr. SKK370/2013).

5. 2013.gada 26.marta lēmumā lietā Nr.SKK-3/2013 (krimināllieta kasācijas instances tiesā skatīta mutvārdu procesā) Senāts, analizējot Krimināllikuma 177.panta un 218. pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu sastāvus, norādīja, ka būtiska atšķirība, kas norobežo šos divus noziedzīgos nodarījumus ir tā, ka, izdarot Krimināllikuma 177.pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, vainīgā persona iegūst svešu mantu. Savukārt izdarot Krimināllikuma 218.pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, vainīgās personas darbība vai bezdarbība ir vērsta uz to, lai nemaksātu nodokļus, iegūtu tiesības uz nodokļu samazināšanu, pārmaksātā nodokļa izmantošanu, sedzot nākamajos taksācijas periodos valsts budžetā maksājamo nodokļu summas vai citu nokavēto maksājumu veikšanai, t.i., savu mantu nenodotu citam. Šis jautājums aplūkots arī 2013.gada 30.aprīļa lēmumā Nr.SKK-11/2013, kurā Senāts norādīja – ja uzņēmums veic saimniecisko darbību, ir iespējama izvairīšanās no pievienotās vērtības nodokļa nomaksas, atskaitot no budžetā maksājamās summas priekšnodokli par faktiski nenotikušiem darījumiem. Savukārt gadījumos, kad saimnieciskā darbība netiek veikta, bet, pamatojoties uz faktiski nenotikušiem darījumiem, norādītais priekšnodoklis, piemēram, tiek saņemts atpakaļ kā pārmaksātais nodoklis, valsts intereses nodokļu iekasēšanas jomā netiek apdraudētas, bet ir pamats izvērtēt, vai nav notikusi krāpšana.
   
   2013.gada 18.jūnijā Senāta Krimināllietu departaments atklātā tiesas sēdē mutvārdu procesā skatīja divas krimināllietas, lēmums vienā no tām ievietots Krimināllikuma Sevišķās daļas piemērošanas jautājumu daļā, bet otrs – Kriminālprocesa likuma piemērošanas jautājumu daļā. 2013.gada 18.jūnija lēmumā lietā Nr.SKK-5/2013 Senāts skaidroja dokumentu viltošanas izpratni atsevišķos Krimināllikuma pantos paredzēto noziedzīgo nodarījumu sastāvos. Senāts vērsa uzmanību, ka ar viltošanu Krimināllikuma atsevišķu pantu izpratnē jau šobrīd jāsaprot ne tikai neīsta dokumenta sastādīšana, parakstot zem teksta svešu vārdu bez attiecīga pilnvarojuma vai ierakstot nepatiesu tekstu virs īsta paraksta, vai īsta dokumenta falsifikācija, izdzēšot, izkodinot vai labojot esošo tekstu, pierakstot tam jaunu tekstu u.tml., bet arī apzināta patiesībai neatbilstošu ziņu ietveršana dokumentā, ko izdarījusi valsts amatpersona vai cits speciālais subjekts (Krimināllikuma 92., 250., 260., 275., 289. un 327.pants). Attiecībā uz Krimināllikuma 327.panta paredzēto noziedzīga nodarījuma sastāvu Senāts norādīja, ka ar dokumentu viltošanu jāsaprot ne tikai šo dokumentu materiāla viltošana, bet arī gadījumi, kad persona, kurai ir tiesības sastādīt dokumentu, tajā jau sākotnēji ietvērusi faktus vai notikumus, kas neatbilst īstenībai. Savukārt attiecībā uz Krimināllikuma 275.pantā paredzēto noziedzīga nodarījuma sastāvu Senāts atzīmēja, ka likumdevējs nav norādījis to personu loku, kurām šāds dokuments var piešķirt tiesības vai atbrīvot no pienākumiem.
   
   Senāta Krimināllietu departaments arī 2013.gadā turpinājis pilnveidot tiesu praksi Krimināllikuma 175.panta piemērošanā, atkārtoti izskatot lietas, kurās apsūdzība nepamatoti bija celta pēc šā panta trešās daļas par zādzību no transportlīdzekļa. 2013.gada 15.februāra lēmumā lietā Nr.SKK-139/2013 Senāts norādīja, ka dīzeļdegviela ir traktortehnikas ekspluatācijai nepieciešamais šķidrums, tādēļ tās zādzību no traktortehnikas nevar kvalificēt pēc Krimināllikuma 175.panta trešās daļas kā zādzību no transportlīdzekļa. Savukārt 2013.gada 9.jūlija lēmumā lietā Nr.SKK-340/2013 Senāts konstatēja, ka automagnetolas zādzība no automašīnas nav atzīstama par Krimināllikuma 175.panta trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma priekšmetu un tās nolaupīšanas mēģinājums nav kvalificējams kā zādzības mēģinājums no transportlīdzekļa Krimināllikuma 175.panta trešās daļas izpratnē.
   
   Attiecībā uz Krimināllikuma 315.pantā paredzēta noziedzīgā nodarījuma sastāvu Senāts 2013.gada 18.decembra lēmumā lietā Nr.SKK-407/2013 norādīja, ka šā noziedzīgā nodarījuma sastāva objektīvās puses konstatēšana nevar būt pamatota tikai ar laika posmu no brīža, kad persona droši uzzina, ka tiek gatavots vai izdarīts smags vai sevišķi smags noziegums, līdz laikam, kad šai personai atbilstoši Kriminālprocesa likumam radās tiesības uz aizstāvību.
   
   Savukārt 2013.gada 29.maija lēmumā lietā Nr.SKK-253/2013 Senāts, analizējot Krimināllikuma 231. panta otrajā daļā paredzēto noziedzīgā nodarījuma sastāvu, norādīja, ka viena no huligānisma kvalificējošām pazīmēm ir jebkāda tiesu medicīnas eksperta konstatēta miesas bojājuma nodarīšana cietušajai personai, ne tikai tāda viegla miesas bojājuma nodarīšana, kas izraisījusi īslaicīgu veselības traucējumu no 7 līdz 21 dienai vai vispārējo darbspēju nenozīmīgu paliekošu zaudējumu līdz 5 % ieskaitot.
   
   Papildus šajā sadaļā ietverti lēmumi par sveša maksāšanas līdzekļa nelikumīgu izmantošanu, par draudiem izdarīt slepkavību, par to, ka transportlīdzekļa reģistrācijas apliecība atzīstama par Krimināllikuma 274.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma priekšmetu.

6. Visvairāk – vairāk nekā puse – Senāta Krimināllietu departamenta lēmumu ietverti krājuma sadaļas trešajā nodaļā „Lēmumi Kriminālprocesa likuma piemērošanas jautājumos”.
   
   Senāta Krimināllietu departamenta lēmumos ir skaidroti jautājumi par tiesībām iesniegt apelācijas protestu, par jaunu pierādījumu pieteikšanu apelācijas instances tiesā, par noziedzīgā nodarījuma faktisko apstākļu aprakstu, par aizstāvja obligātas piedalīšanās kriminālprocesā nosacījumiem, par nokavētā procesuālā termiņa atjaunošanu kā izņēmuma gadījumu, par tiesneša noraidīšanas pamatojumu, par apsūdzētā lūgumu nodrošināt aizstāvi apelācijas instances tiesā, ja krimināllieta tiek skatīta rakstveida procesā, par to, ka apelācijas instances tiesas kompetencē nav grozīt citu spēkā stājušos pirmās instances tiesas spriedumu, par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumā konstatētu pārkāpumu kā pamatu konstatēt jaunatklātu apstākli.
   
   Kasācijas instances tiesa izteikusi viedokli par atsevišķu Kriminālprocesa likuma 2.nodaļas, kurā ietverti kriminālprocesa pamatprincipi, pantu piemērošanu. 2013.gada 6.februāra lēmumā lietā Nr.SKK-30/2013 Senāts norādījis, ka apsūdzētajam, kurš nesaprot valsts valodu, apelācijas protesta kopijas tulkojums tiek nosūtīts viņam saprotamā valodā. Tādā veidā tiek garantētas apsūdzētā tiesības, kas paredzētas Kriminālprocesa likuma 11.panta trešajā daļā – kriminālprocesā iesaistītajai personai, kura neprot valsts valodu, likumā paredzētajos gadījumos izsniedzot procesuālos dokumentus, nodrošina to tulkojumu personai saprotamā valodā, kā arī tiek garantētas tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības uz aizstāvību. Savukārt 2013.gada 20.marta lēmumā lietā Nr.SKK-31/2013 kasācijas instances tiesa atzīmēja, ka Kriminālprocesa likumā nav noteikta obligāta prasība, ka personu, kurai nodarīts kaitējums, jāatzīst par cietušo kriminālprocesā. Apelācijas instances tiesa, tulkojot Kriminālprocesa likuma 96.panta pirmās daļas normu, ka obligāts priekšnoteikums kriminālprocesa uzsākšanai un turpināšanai ir tas, vai persona, kurai nodarīts kaitējums un kura ir iesniegusi pieteikumu, šajā kriminālprocesā atbilstoši Kriminālprocesa likuma 96.panta pirmajai daļai ir atzīta par cietušo, nesamērīgi sašaurināja personas, kurai nodarīts kaitējums, tiesības izvēlēties tikt atzītai par cietušo, kā arī pārkāpa tiesības uz taisnīgu tiesu.
   
   2013.gada 4.aprīļa lēmumā lietā Nr.SKK-176/2013 Senāts norādīja, ka atteikums atjaunot kasācijas sūdzības iesniegšanas termiņu, konstatējot, ka tās iesniegšanas iemesli nav atzīstami par attaisnojošiem, nav atzīstams par apsūdzētā tiesību uz aizstāvību pārkāpumu. Tiesas pieņemtā nolēmuma pārsūdzēšana ir apsūdzētā tiesības, un tiesību realizējošā termiņa pārkāpums liedz iespēju šīs tiesības izmantot. Savukārt 2013.gada 11.novembra lēmumā lietā Nr.SKK-375/2013 Senāts konstatēja, ka no Kriminālprocesa likuma un Operatīvās darbības likuma normām izriet, ka operatīvā sarunu noklausīšanās nav pieļaujama, lai atklātu kriminālpārkāpumus. Tiesai, iztiesājot lietu, bija jāizvērtē, vai apsūdzētā operatīvās izstrādes lietas ietvaros sevišķajā veidā veiktajā operatīvās darbības pasākumā iegūto rezultātu izmantošana viņa vainīguma pamatošanā izskatāmajā kriminālprocesā atbilst Krimināllikuma 329.pantā paredzētā kriminālpārkāpuma raksturam un kaitīgumam, vai ar to netiek aizskartas personas konstitucionālās tiesības un netiek pieļauta nesamērīga iejaukšanās personas dzīvē, proti, vai tādējādi netiek pārkāpti kriminālprocesa pamatprincipi. 2013.gada 18.decembra lēmumā lietā Nr.SKK-381/2013 Senāts vērsa uzmanību tam, ja, sodot personu, konstatē, ka tai par to pašu nodarījumu jau bijis piemērots un izpildīts sods, tad izciestais kriminālsods ieskaitāms jaunajā sodā atbilstoši Krimināllikumā noteiktajam, bet administratīvais sods jāņem vērā, nosakot jauno sodu, pretējā gadījumā konstatējams Kriminālprocesa likuma 25.pantā nostiprinātā dubultās sodīšanas nepieļaujamības (ne bis in idem) principa pārkāpums.
   Kasācijas instances tiesa 2013.gada 18.jūnija lēmumā lietā Nr.SKK-208/2013 (skatīta atklāta tiesas sēdē mutvārdu procesā) norādīja, ka tiesai jāvērtē pierādījumu ticamība un pietiekamība apsūdzētā vainīguma konstatēšanā atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas nostādnēm par tiesībām uz taisnīgu tiesu gadījumos, kad apsūdzētajam nav bijušas iespējas nopratināt apsūdzības liecinieku, cietušo. Pretējā gadījumā konstatējams tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpums. Arī 2013.gada 19.septembra lēmumā lietā Nr.SKK-449/2013 Senāts norādīja, ka apsūdzētā tiesību nopratināt cietušo vai liecinieku neievērošana ir atzīstama par Kriminālprocesa likuma 15.pantā nostiprinātā kriminālprocesa pamatprincipa pārkāpumu.
   
   Attiecība uz Kriminālprocesa likuma 352.panta piemērošanu 2013.gada 31.janvāra lēmumā lietā Nr. SKK-47/2013 Senāts norādīja, ka, izlemjot morālā kaitējuma atlīdzības apmēru, jāņem vērā, ka morālā kaitējuma atlīdzība neietver tādu kritēriju kā cietušā iepriekšējā labklājības līmeņa (mantiskā stāvokļa) nodrošināšana, jo ar morālo kaitējumu jāsaprot fiziskas vai garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības rezultātā nodarītu cietušā nemantisku tiesību vai nemantisku labumu aizskārumu.
   
   Kasācijas instances tiesa izteikusi viedokli par atsevišķu Kriminālprocesa likuma 29.nodaļas, kas attiecas uz procesuālajiem izdevumiem un to atlīdzināšanu, pantu piemērošanu. 2013.gada 24.septembra lēmumā lietā Nr.SKK-345/2013 Senāts vērsa uzmanību, ka tiesai, piedzenot izdevumus par juridiskās palīdzības sniegšanu un pārstāvību lietā, savā nolēmumā ir jāpamato, ar ko tiek apstiprināti šie izdevumi, kā arī jāizvērtē iebildumi, kas izteikti pret izdevumu piedziņas pamatotību. Savukārt 2013.gada 23.aprīļa lēmumā lietā Nr.SKK-241/2013 Senāts norādīja, ka apelācijas instances tiesai, ievērojot Kriminālprocesa likuma 79.panta ceturtās daļas pirmajā teikumā noteikto, ka valsts nodrošināts aizstāvis piedalās lietā no uzdevuma pieņemšanas brīža līdz kriminālprocesa pabeigšanai, izņemot gadījumus, kad viņš tiek uzaicināts nodrošināt aizstāvību atsevišķā procesuālā darbībā, vajadzēja izvērtēt, vai konkrētajā gadījumā, ievērojot, ka apelācijas instances tiesā apsūdzēto aizstāvēja cits valsts nodrošinātais aizstāvis, no apsūdzētā ir piedzenami procesuālie izdevumi – samaksa par iepazīšanos ar krimināllietas materiāliem. Turklāt 2013.gada 10.decembra lēmumā lietā Nr.SKK-J-458/2013 Senāts konstatēja, ka tiesas sēžu organizēšanas izdevumu, tostarp tiesas pavēstu piegādāšanas un izsniegšanas izdevumu, piedziņa no procesā iesaistītās personas, tostarp no apsūdzētā, kriminālprocesā iespējama tikai tajā gadījumā, ja šī persona nav ieradusies uz tiesas sēdi bez attaisnojoša iemesla un tiesas sēde tādēļ atlikta. Ievērojot to, ka likumdevējs konkrēti norādījis, kādā gadījumā procesuālie izdevumi, kas saistīti ar tiesas pavēstu piegādāšanu un izsniegšanu, var tikt piedzīti no procesā iesaistītajām personām, atzīstams, ka pārējos gadījumos šie izdevumi sedzami no valsts līdzekļiem.
   
   Kasācijas instances tiesa, analizējot Kriminālprocesa likuma 449.panta trešās daļas piemērošanu, 2013.gada 13.septembra lēmumā lietā Nr.SKK-409/2013 vērsusi uzmanību, ka Kriminālprocesa likuma 449.panta trešajā daļā norādītais jēdziens „rakstveida pierādījumi un dokumenti” nav attiecināms uz personu liecībām, kas, lai arī fiksētas rakstveida formā, ir pakļautas citiem pārbaudes kritērijiem. Liecību nolasīšanas vai atskaņošanas kritēriji ir noteikti Kriminālprocesa likuma 501.pantā un Kriminālprocesa likuma 503.panta ceturtajā daļā. 2013. gada 10.decembra lēmumā lietā Nr.SKK-463/2013 Senāts konstatēja, ka, tā kā izmeklēšanas iestādei, prokuratūrai vai tiesai adresēts personas pašas uzrakstīts un parakstīts paskaidrojums par konkrētiem faktiem vai apstākļiem ir atzīstams par liecību, tad tas ir pārbaudāms kārtībā, kāda likumā paredzēta liecību pārbaudei, nevis kā rakstveida pierādījums.
   
   Attiecībā uz Kriminālprocesa likuma 240.panta piemērošanu kasācijas instances tiesa izteikusi viedokli, ka nepieciešams nošķirt jēdzienus „noziedzīga nodarījuma rīks” un „lieta, kura bija paredzēta vai tika izmantota noziedzīga nodarījuma izdarīšanai”. Par noziedzīga nodarījuma rīku atzīstama tāda lieta, ar kuru apsūdzētais tieši iedarbojies uz noziedzīgā nodarījuma priekšmetu, cietušo personu vai cietušo. Konfiscējami ir apsūdzētā īpašumā vai valdījumā esošie noziedzīga nodarījuma rīki (2013.gada 30.maija lēmums lietā Nr.SKK-332/2013).
   
   Attiecībā uz Kriminālprocesa likuma 560.panta trešās daļas piemērošanu Senāts atzinis, ka no Ministru kabineta noteikumu Nr.152 „Darbnespējas lapu izsniegšanas kārtība” 20.¹ punkta izriet, ka ir trīs veidu ārstēšanas režīmi: ārstēšana stacionārā, mājas vai brīvais režīms. Ja apsūdzētais neierodas uz tiesas sēdi un viņam nozīmētais ārstēšanas režīms ir ārstēšana stacionārā vai mājas režīms, tad tas ir attaisnojošs iemesls Kriminālprocesa likuma 560.panta trešās daļas izpratnē (2013. gada 4.aprīļa lēmums lietā Nr.SKK-197/2013).
   
   Senāts arī norādījis uz to, ka, lai apsūdzēto varētu saukt pie kriminālatbildības, tiesāt un izpildīt sodu par to noziedzīgu nodarījumu, par kuru tas nebija izdots, jāsaņem izdevējas valsts piekrišana kriminālvajāšanai un tiesāšanai vai, nesaņemot izdevējas valsts piekrišanu, tiesai, atzīstot apsūdzēto par vainīgu cita noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, apsūdzētajam jāpiemēro ar brīvības atņemšanu nesaistīts sods (2013.gada 9.aprīļa lēmums lietā Nr.SKK-97/2013).
   
   Papildus šajā nodaļā ievietoti lēmumi par apsūdzības grozīšanu līdzdalībniekam (2013.gada 24.janvāra lēmums lietā Nr.SKK-15/2013), par to, ka nav pieļaujams skatīt lietu bez pieradījumu pārbaudes apsūdzētā prombūtnē (2013.gada 11.janvāra lēmums lieta Nr.SKK-J-8/2013), par apsūdzētā, kas atrodas apcietinājumā, piezīmju par tiesas sēdes protokolu iesniegšanas termiņu (2013.gada 30.aprīļa lēmumu lietā Nr.SKK-22/2013).

7. Šajā krājumā ievietotie Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta lēmumi apskata arī citus ar Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma tiesību normu piemērošanu saistītus jautājumus.

8. Sakarā ar jaunu tiesību normu pieņemšanu vai esošo tiesību normu grozīšanu Krimināllikumā un Kriminālprocesa likumā var rasties nepieciešamība citādi interpretēt un piemērot šos likumus. Jāatzīmē, ka 2012.gada 13.decembrī Latvijas Republikas Saeimā tika pieņemti apjomīgi grozījumi Krimināllikumā, kas stājās spēkā 2013.gada 1.aprīlī. Šie grozījumi attiecas gan uz Krimināllikuma Vispārīgajā daļā iekļautajiem tiesību institūtiem, to izpratni un piemērošanu, gan uz Krimināllikuma Sevišķajā daļā iekļautajiem noziedzīgu nodarījumu sastāviem un sankcijām. Daļa no šajā krājumā ietvertajiem lēmumiem pieņemti vēl pirms minēto grozījumu spēkā stāšanās, daļa – pēc grozījumu spēkā stāšanās. Vienlaikus atzīmējams, ka šajā krājumā ievietotie lēmumi izvēlēti un atlasīti, lai būtu izmantojami, arī ievērojot izmaiņas Krimināllikumā un Kriminālprocesa likumā.
   
   Šajā krājumā ievietotie lēmumi papildina Senāta Krimināllietu departamenta judikatūru, kas ar katru Senāta pastāvēšanas gadu kļūst arvien plašāka. Šiem lēmumiem ir nozīmīga loma judikatūras veidošanā krimināltiesību un kriminālprocesa tiesību izpratnē, piemērošanā un attīstībā. Juridiski nozīmīgākie Senāta Krimināllietu departamenta lēmumi līdz ar Senāta Administratīvo lietu departamenta un Senāta Civillietu departamenta nolēmumiem tiek publicēti gan Augstākās tiesas mājaslapā, kā arī sistematizēti un ievietoti Tiesu informatīvās sistēmas judikatūras datubāzē. Daļa no Senāta departamenta nolēmumiem tiek publicēta žurnālā „Jurista vārds”. No 2013. gada 1.septembra Augstākās tiesas Senāta nolēmumi tiek anonimizēti un ir pieejami portālā www.tiesas.lv.

Krimināllietu departamenta priekšsēdētāja palīdze
Mg. iur. Nora Magone

SENĀTA ADMINISTRATĪVO LIETU DEPARTAMENTA NOLĒMUMU DAĻAS ANOTĀCIJA

1. Krājumā ietverti 40 Senāta Administratīvo lietu departamenta nolēmumi, kas iedalīti trīs nodaļās:
   
   1) spriedumi lietās par Valsts ieņēmumu dienesta un pašvaldību lēmumiem nodokļu administrēšanas jautājumos;
   2) nolēmumi citās lietās par iestāžu lēmumiem un faktisko rīcību;
   3) nolēmumi par pieteikuma vai lietas pakļautību izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā, personas subjektīvajām tiesībām iesniegt pieteikumu tiesā un citiem procesuālajiem jautājumiem.

2. Četri no sešiem krājumā ietvertajiem spriedumiem nodokļu administrēšanas jautājumos tieši vai netieši balstīti Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā.
   
   Lietā Nr.SKA-5/2013 Senāts bija vērsies Eiropas Savienības Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālo nolēmumu par to Eiropas Savienības tiesību normu interpretāciju, kas regulē individuālo numuru, ar kuru identificē nodokļa maksātāju. Balstoties uz Eiropas Savienības Tiesas sniegtajām atbildēm uz prejudiciāliem jautājumiem, Senāts spriedumā minētajā lietā atzinis, ka atteikt personas reģistrāciju pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā var vienīgi tad, ja ir pierādījumi, kas ļauj uzskatīt, ka personas iesniegums reģistrēt to minētajā reģistrā iesniegts krāpnieciskā vai ļaunprātīgā nolūkā.
   
   Spriedumā lietā Nr.SKA-14/2013, balstoties uz Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, atzīts, ka pievienotās vērtības nodokļa priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības nevar liegt nodokļu maksātājam, kurš nezināja vai nevarēja zināt, ka darījuma partneris attiecīgo darījumu bija iecerējis kā krāpšanu vai ka cits darījums, kas ietilpst piegādes ķēdē pirms vai pēc nodokļa maksātāja veiktā darījuma, ir saistīts ar pievienotās vērtības nodokļa izkrāpšanu. Kopā ar spriedumu krājumā ievietotas senatores J.Briedes atsevišķās domas.
   
   Spriedumā lietā Nr.SKA-21/2013 tie paši kritēriji attiecināti arī uz uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķinu, nosakot saimnieciskās darbības izmaksās iekļaujamos izdevumus. Proti, ja nodokļu administrācijai ir pamats apšaubīt, ka darījums faktiski noticis tieši ar deklarēto darījumu partneri, ir jānoskaidro, vai nodokļu maksātājs ir iesaistījies (vai arī apzinājies vai tam vajadzēja apzināties, ka tādējādi tas iesaistās) krāpšanā ar nodokļiem.
   
   Savukārt lietā Nr.SKA-430/2013, balstoties uz Eiropas Savienības Tiesas atbildēm uz prejudiciālajiem jautājumiem, skaidrots, kā nošķirt sava īpašuma pārdošanu no saimnieciskās darbības.
   
   Lietā Nr.SKA-15/2013, ņemot vērā Satversmes tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras atziņas, vērtēta dubultās sodīšanas aizlieguma principa darbība nodokļu lietās. Savukārt lietā Nr.SKA-133/2013 skaidrots, kurai personai jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis par valsts īpašumā esošu nekustamo īpašumu.

3. Visvairāk nolēmumu – 21 lietā taisītie – ietverti nodaļā par spriedumiem citās (nevis nodokļu) lietās. Tie aptver ļoti dažādas jomas.
   
   Vairāki spriedumi pieņemti lietās par civildienesta attiecībām vai satur atziņas par valsts pārvaldes iekārtas tiesībām vai vispārējiem administratīvā procesa institūtiem. Spriedumā lietā Nr.SKA-7/2013 skaidrots, kādiem kritērijiem jāizpildās, lai ierēdņa novērtēšana nebūtu diskriminējoša. Senāts minētajā lietā bija vērsies ar prejudiciāliem jautājumiem Eiropas Savienības Tiesā, un spriedums balstīts uz minētās tiesas atbildēm. Spriedumā lietā Nr.SKA-53/2013 skaidrota atšķirība starp iestādes rīcības brīvību un novērtējuma brīvību. Lietā Nr.SKA-106/2013 pamatots, ka un kāpēc valsts kapitālsabiedrības manta uzskatāma par valsts mantu. Spriedumā lietā Nr.SKA-273/2013 skaidrots, ka valsts paliek atbildīga par tās funkcijas izpildi, kuras izpildē iesaistījusi pašvaldības. Lietā Nr.SKA-659/2013 pamatotas ministra pilnvaru pārņemšanas tiesības administratīvajā procesā un noskaidrots to apjoms.
   
   Divi krājumā ietvertie spriedumi satur būtiskas atziņas ar bērnu tiesībām saistītos jautājumos. Spriedumā lietā Nr.SKA-359/2013 izvērsti skaidroti aprūpes tiesību atņemšanas priekšnoteikumi. Savukārt spriedumā lietā Nr.SKA-775/2013 izskaidrota atšķirība starp atļauju bērnunamā esošam bērnam viesoties pie tuva radinieka un viesģimenes statusa piešķiršanu. Šajā lietā Senāts pieņēma arī blakus lēmumu, vēršot valsts pārvaldes iestādes uzmanību uz tās iekšējā normatīvā akta neatbilstību likumam. Divi spriedumi attiecas uz publiskā iepirkuma jomu. Lietā Nr.SKA-18/2013 skaidrota atšķirība starp publisko iepirkumu un koncesiju. Spriedumā lietā Nr.SKA-574/2013 skaidrots, kā veicama šķietami nepamatoti lēta piedāvājuma pārbaude. Divi spriedumi skar sociālo tiesību jomu. Spriedumā lietā Nr.SKA-157/2013 vērtēts, vai personas ģimenes locekļu veiktās darbības ietekmē personas tiesības uz sociālo palīdzību. Kopā ar spriedumu krājumā ievietotas senatora J.Neimaņa atsevišķās domas, kurās pamatots spriedumā paustajam pretējs viedoklis. Spriedumā lietā Nr.SKA-307/2013 skaidrots priekšnoteikums, lai persona, kura aprūpējusi bērnu invalīdu, varētu prasīt priekšlaicīgu vecuma pensiju.
   
   Citi nodaļā ietvertie spriedumi attiecas uz lauku atbalsta tiesībām (SKA-4/2013), konkurences tiesībām (SKA-24/2013), ieslodzīto tiesībām (SKA-89/2013), pašvaldību tiesībām ierobežot ēku īpašnieku tiesības izvēlēties siltumapgādes veidu (SKA-121/2013), elektroenerģijas tarifu apstiprināšanu (SKA127/2013), ūdens resursu lietošanas atļaujas izdošanas priekšnoteikumiem (SKA-191/2013; ar vairāku senatoru atsevišķajām domām), Uzņēmumu reģistra tiesībām pieprasīt dokumentus (SKA-198/2013; ar vairāku senatoru atsevišķajām domām), īpašuma vērtības izmaiņām kā zaudējumu atlīdzinājuma pamatu (SKA-316/2013), iepriekšējā lietotāja parādu par dabasgāzi kā pamatu neslēgt līgumu ar jaunu lietotāju (SKA-659/2013). Spriedumi izvēlēti publicēšanai, jo tajos formulētas attiecīgajās nozarēs nozīmīgas judikatūras atziņas.
   
   Īpaši var izcelt spriedumu lietā Nr.SKA-172/2013. Tajā ietverts plašs vēsturisks apskats par padomju (arī nacistiskās Vācijas) totalitārā režīma būtību un noziegumiem un pamatots, ka komunisma ideoloģijas paušana ir pretēja demokrātiskas sabiedrības vērtībām un nav aizsargājama.

4. Trešajā nodaļā apkopoti judikatūras veidošanā nozīmīgākie 2013.gada procesuālie lēmumi. Vairums no tiem ir par pieteikuma pakļautību izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā vai personas subjektīvajām tiesībām iesniegt pieteikumu.
   
   Lēmumā lietā Nr.SKA-185/2013 skaidrots, kāda persona ir tiesīga iesniegt pieteikumu par tāda iepirkuma līguma atzīšanu par spēkā neesošu, kurš noslēgts, nepiemērojot likumā noteiktu iepirkuma procedūru. Tāpat skaidrots, kādos gadījumos līgums uzskatāms par noslēgtu bez attiecīgas iepirkuma procedūras. Vēl attiecībā uz iepirkumu jomu lietā Nr.SKA-554/2013 Senāts mainījis judikatūru, atzīstot, ka arī saistībā ar tādu sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju rīkotu iepirkumu, kas nesasniedz robežvērtību, var iesniegt pieteikumu administratīvajā tiesā.
   
   Lietā Nr.SKA-301/2013 skaidrotas privātpersonas subjektīvās tiesības prasīt vienlīdzīgu pieeju publiskas lietas lietošanai. Lietā Nr.SKA-327/2013 Senāts mainījis judikatūru, atzīstot, ka administratīvā procesa kārtībā ir skatāms jautājums par resoriskās pārbaudes rezultātā iegūtās informācijas sniegšanu. Lēmumā lietā Nr.SKA-399/2013 skaidrots, kādos izņēmuma gadījumos pieļaujams pārsūdzēt administratīvo līgumu, kas slēgts ar mērķi izbeigt tiesisku strīdu, proti, izlīgumu. Savukārt lietā Nr.SKA-703/2013 argumentēts, ka iestādes publisks paziņojums par administratīvā procesa gaitu ir starpdarbība administratīvajā procesā, tāpēc tā tiesiskums pārbaudāms lietā par procesa noslēgumā izdotā administratīvā akta tiesiskuma pārbaudi. Senators J.Neimanis atsevišķajās domās norāda, šāds paziņojums ir pabeigta darbība pati par sevi, tāpēc pārsūdzama atsevišķi. Lēmumā lietā Nr.SKA-759/2013 atzītas privātpersonas subjektīvās tiesības, balstoties tieši uz Latvijas Republikas Satversmes normām, prasīt pārmērīga vides piesārņojumu samazināšanu. Lietā Nr.SKA-958/2013 skaidrots, kā nošķirt izziņu no uzziņas. Lietā Nr.SKA-996/2013 atzīts, ka personai noteiktos gadījumos ir tiesības prasīt iestādei sniegt atbildi par to, vai pret personu ir bijusi veikta operatīvā darbība, un attiecīgi par šādas informācijas sniegšanu var iesniegt pieteikumu tiesā. Savukārt lēmumā lietā Nr.SKA-1006 skaidrots, kādas tiesības personai ir saistībā ar nodokļu pārmaksu.
   
   Divi lēmumi skaidro būtiskus jautājumus saistībā ar drošības naudu kā līdzekli nepamatotu sūdzību iesniegšanas ierobežošanai (SKA-477/2013) un priekšnoteikumiem personas atbrīvošanai no valsts nodevas (SKA-1190/2013).
   
   Krājumā ietverts arī Senāts lēmums par pieteikuma iesniegšanu Satversmes tiesā un šā pieteikuma grozījumi (SA-1/2013). Attiecīgo Senāta pieteikumu Satversmes tiesa izspriedusi ar 2013.gada 18.decembra spriedumu lietā Nr.2013-06-01 par likuma „Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu” 23.panta piektās daļas 2.punkta un 23.¹ panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.pantam.

Administratīvo lietu departamenta tiesneša palīgs
Mg.iur Agris Dreimanis