IEVADS
Pārrobežu ģimenes tiesību aktualitātes ietekmē divi faktori: Eiropas Savienības ģimenes tiesību jautājumu attīstība un Latvijas likumdevēja aktivitātes Eiropas Savienības regulējuma ieviešanā nacionālajā regulējumā.
Attiecībā uz Eiropas Savienības ģimenes tiesību jautājumu attīstību jāatzīmē, ka ģimenes tiesību jautājumi Eiropas Savienībā attīstījās samērā lēni, jo Eiropas Savienības interešu loks pārsvarā centrējās uz ekonomisko jautājumu risināšanu, veicinot pakalpojumu un kapitāla brīvu kustību. Taču mūsdienās Eiropas Savienībā lielu lomu ieņem arī personu brīva kustība. Lai veicinātu personu brīvu pārvietošanos, Eiropas Savienības ietvaros notiek vairāku tiesību jautājumu harmonizācija. Eiropas Savienībā ģimenes tiesību jautājumu straujā attīstība patiesi ir iespaidīga, jo pēdējo 10 gadu laikā ir pieņemti vairāki būtiski instrumenti laulības lietās, vecāku atbildības lietās un uzturēšanas saistību lietās.
Regulas, kas regulē pārrobežu ģimenes tiesību jautājumus, proti, jurisdikciju, piemērojamo likumu, spriedumu atzīšanu un izpildi, ir tieši piemērojams civilprocesuālo normu kopums. Tikai tieši regulās noteiktos gadījumos pastāv iespēja dalībvalstīm piemērot savas valsts nacionālās procesuālās normas kādā jautājumā vai arī regulas atstāj kādu jautājumu nenoregulētu, attiecīgi pieļaujot dalībvalsts nacionālo procesuālo normu piemērošanu. Tas nozīmē, ka regulas vietām pilnībā var aizstāt Civilprocesa likuma noteikumus un arī vietām pieļauj Civilprocesa likuma noteikumu piemērošanu līdzās regulas noteikumu piemērošanai.
Līdz ar to piemērotājam jāspēj orientēties Eiropas Savienības regulējumā un jāizprot tā mijiedarbība ar nacionālo regulējumu. Turpmāk autore pievērsīsies tiem jautājumiem, kas būtiski ietekmējuši Latvijas nacionālā regulējuma pilnveidošanu Eiropas Savienības pārrobežu ģimenes tiesību attīstības rezultātā.
PĀRROBEŽU LAULĪBAS ŠĶIRŠANAS UN VECĀKU ATBILDĪBAS LIETAS
Kopš 2005. gada 1. marta Latvijā ir spēkā 2003. gada 27. novembra Padomes Regula Nr.2201/2003 (EK) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas Nr.1347/2000 (EK) atcelšanu, kas pazīstama ar nosaukumu „Briseles IIbis Regula”. Briseles IIbis Regula ir viens no būtiskākajiem tiesiskās sadarbības instrumentiem pārrobežu ģimenes tiesību jomā. Briseles IIbis Regula attiecas uz trim būtiskiem pārrobežu ģimenes tiesību jautājumiem: laulības lietām – pārrobežu laulības šķiršanas, laulāto atšķiršanas vai laulības neesamības lietām; lietām par vecāku atbildību – pārrobežu aizgādības/ aizbildnības un saskarsmes lietām; bērnu pārrobežu prettiesisku aizvešanu vai aizturēšanu.
Šķiet, ka 2013. gadā nevajadzētu rasties jautājumam par Briseles IIbis Regulas ieviešanu nacionālajā tiesību sistēmā, lai pilnveidotu tās piemērošanas izpratni Latvijā. Bet jāatzīmē, ka joprojām atsevišķi minētās regulas piemērošanas aspekti būtu uzsverami.
1) Pastāvīgās dzīvesvietas izpratne kā jurisdikcijas pamats pārrobežu laulības šķiršanas un vecāku atbildības lietās
1.1. Pastāvīgās dzīvesvietas izpratne pārrobežu laulības šķiršanas lietās
Briseles IIbis Regulas pārrobežu laulības šķiršanas jurisdikcijas normas lielākoties ir balstītas uz personas pastāvīgās dzīvesvietas kritēriju. Briseles IIbis Regula nedod nekādas norādes, kā dalībvalsts tiesām konstatēt personas pastāvīgo dzīvesvietu. Arī Latvijas nacionālajā regulējumā netiek definēts jēdziens personas pastāvīgā dzīvesvieta. Piemēram, Civillikuma Ievada 7. pants paredz personas dzīves vietas (domicila) noteikšanas kritērijus, kaut gan atsevišķi jēdziens personas pastāvīgā dzīvesvieta netiek definēts. Nevar ignorēt, ka atbilstoši Civillikuma Ievadam domicils ir vieta, kur persona pastāvīgi dzīvo. Tātad pastāvīgās dzīvesvietas kritērijs var būt viens no domicila konstatēšanas kritērijiem. Tāpēc Latvijas gadījumā Civillikuma Ievada 7. pants varētu būt viens no risinājumiem, kā noteikt personas pastāvīgo dzīvesvietu. Taču ne vienmēr domicils var būt vieta, kur persona pastāvīgi dzīvo. Piemēram, situācijā, kad personai nav nodoms Latvijā pastāvīgi dzīvot vai darboties, kaut arī Latvijā tā jau būs pavadījusi ilgus gadus pēc atbraukšanas no citas valsts. Tāpēc šajā situācijā personai domicils saskaņā ar Civillikuma Ievadā paredzēto Latvijā neveidojas, bet ar to nav izslēgts, ka personai Latvijā ir izveidojusies pastāvīgā dzīvesvieta. Visticamāk būtu jāuzskata, ka jēdziens personas pastāvīgā dzīvesvieta ir nošķirts no Civillikuma Ievadā definētā personas domicila jēdziena. Šādā gadījumā personas pastāvīgā dzīvesvieta būtu jākonstatē atbilstoši lietas faktiskajiem apstākļiem katrā konkrētajā gadījumā. Iespējams, kādam šķiet, ka personas pastāvīgo dzīvesvietu var noteikt pēc Dzīvesvietas deklarēšanas likuma, jo šā likuma 3. pantā tiek dots jēdziena dzīvesvieta skaidrojums. Autoresprāt, Dzīvesvietas deklarēšanas likums nedod atbildi uz to, kurā valstī personai ir pastāvīgā dzīvesvieta, ja situācija ir ar pārrobežu raksturu. Piemēram, ja persona ir deklarējusi savu dzīvesvietu Latvijā, taču jau ilgus gadus dzīvo un strādā Īrijā. Tāpēc Dzīvesvietas deklarēšanas likums nebūtu piemērojams personas pastāvīgās dzīvesvietas noteikšanā.
1.2. Pastāvīgās dzīvesvietas izpratne pārrobežu vecāku atbildības lietās
Jēdziens bērna pastāvīgā dzīvesvieta Briseles IIbis Regulā arī netiek definēts un nav arī paredzēta neviena tieša norāde uz dalībvalstu tiesībām šā jēdziena konstatēšanai. Gan Hāgas Starptautisko privāttiesību konference, kurā tiek izstrādātas starptautiskās konvencijas starptautisko privāttiesību jomā, gan arī Eiropas likumdevējs turpina atteikties no bērna pastāvīgās dzīvesvietas definīcijas iekļaušanas to izstrādātajos tiesību aktos. Piemēram, Hāgas 1996.gada 19.oktobra konvencijas par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, atzīšanu, izpildi un sadarbību attiecībā uz vecāku atbildību un bērnu aizsardzību izstrādes procesā bērna pastāvīgās dzīvesvietas definīcija netika ieviesta, kaut gan vairākas līgumslēdzējas puses uzsvēra definīcijas nepieciešamību šajā konvencijā.
Arī Latvijas nacionālajā regulējumā nav doti bērna pastāvīgās dzīvesvietas noteikšanas kritēriji. Atbilde uz to, kādi ir bērna pastāvīgās dzīvesvietas noteikšanas kritēriji Briseles IIbis Regulas piemērošanas nolūkos, būtu meklējama Eiropas Savienības Tiesas atziņās. Ar Eiropas Savienības Tiesas 2009. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C-523/07 A ir izvirzīti vairāki kritēriji bērna pastāvīgās dzīvesvietas konstatēšanā Briseles IIbis regulas piemērošanas nolūkos vecāku atbildības lietās. Savukārt Eiropas Savienības Tiesa ar 2010. gada 8. oktobra spriedumu lietā C-497/10 PPU ir izvirzījusi kritērijus zīdaiņa pastāvīgās dzīvesvietas konstatēšanā. Jāatzīmē, ka Latvijas tiesu praksē tiesas šos Eiropas Savienības Tiesas izvirzītos kritērijus bērna pastāvīgās dzīvesvietas konstatēšanā izvērtē un analizē ļoti detalizēti.
2) Tiesas rīcība gadījumos, kad ir pieņemts lēmums par prasības pieteikuma pieņemšanu un lietas ierosināšanu, bet lietas iztiesāšanas gaitā tiesa konstatē, ka tai nav jurisdikcija skatīt šo lietu
Piemērotāju vidū nereti bija izskanējis jautājums par to, kā rīkoties gadījumos, kad jau ir pieņemts lēmums par prasības pieteikuma pieņemšanu un lietas ierosināšanu, bet, piemēram, atbildētājs rakstveida paskaidrojumos pamatoti norāda uz to, ka viņa pastāvīgā dzīvesvieta ir citā valstī, nevis Latvijā, kā to ir apgalvojis prasītājs, ceļot prasību par laulības šķiršanu pēc atbildētāja pastāvīgās dzīvesvietas. Briseles IIbis Regulas 17. pants noteic, ja kādas dalībvalsts tiesā ir iesniegta prasība, kura saskaņā ar šo regulu nav tai piekritīga, bet kura saskaņā ar šo regulu ir piekritīga citas dalībvalsts tiesai, tā pēc savas iniciatīvas paziņo, ka tai nav piekritības. Taču Latvijas tiesnesim Briseles IIbis Regulas 17. pants izrādījās nepilnīgs civilprocesuālais rīks, lai atrisinātu radušos situāciju, jo viens vienīgais tiesas paziņojums par piekritības neesamību pusēm nerada turpmākās sekas. Tāpēc pastāvēja neskaidrības, vai paralēli Briseles IIbis Regulas 17. pantam būtu piemērojamas Civilprocesa likuma normas par prasības atstāšanu bez izskatīšanas vai tiesvedības izbeigšanu, jo no pieņemtā lēmuma veida rodas vai nerodas turpmākās sekas attiecībā uz pusēm. Pateicoties piemērotāju izvirzītajām neskaidrībām, ir pieņemti grozījumi Civilprocesa likuma 219. pantā, kas noteic tiesas pienākumu atstāt prasību bez izskatīšanas, ja saskaņā ar Latvijas Republikai saistošiem starptautiskiem līgumiem un Eiropas Savienības tiesību normām lieta nav piekritīga Latvijas tiesai. Tas nozīmē, ka līdz ar Briseles IIbis Regulas 17. pantu paralēli ir piemērojams Civilprocesa likuma 219. panta pirmās daļas 5. punkts.
3) Tiesas rīcība gadījumos, kad Latvijai kā valstij piekrīt skatīt pārrobežu ģimenes lietu, bet nacionālajā Civilprocesa likumā nav paredzētas atbilstošas jurisdikcijas normas
Briseles IIbis Regulā ir paredzētas starptautiskās jeb pārrobežu jurisdikcijas normas laulības lietās, proti, atbilstoši šīm normām tiek noteikta dalībvalsts, kuras tiesa skata attiecīgo lietu, piemēram, vai tā būs Latvijas, Spānijas vai Francijas tiesa. Savukārt teritoriālās jurisdikcijas normas noteiks jau attiecīgās dalībvalsts nacionālais regulējums. Praksē tas izskatītos šādi: tajos gadījumos, kad persona ar pastāvīgu dzīvesvietu Latvijā vēlas šķirt laulību Latvijā ar personu, kas dzīvo citā dalībvalstī vai kurai ir citas dalībvalsts pilsonība, nav automātiski piemērojami Civilprocesa likuma 234. pantā paredzētie lietu piekritības noteikumi, kas ļauj personām ar dzīvesvietu Latvijā prasīt laulības šķiršanu Latvijā pret personu, kuras dzīvesvieta ir ārvalstī. Pirmkārt, šajos gadījumos ir piemērojama Briseles IIbis Regula, ja atbildētājs ir citas dalībvalsts pilsonis vai tā pastāvīgā dzīvesvieta ir kādā no dalībvalstīm. Otrkārt, tajos gadījumos, kad prasība tiek celta pēc prasītāja pastāvīgās dzīvesvietas, atbilstoši regulai ir nepieciešams konstatēt, ka prasītājs ir dzīvojis Latvijā vismaz gadu pirms pieteikuma iesniegšanas, vai gadījumos, kad prasītājs ir arī Latvijas pilsonis, ir nepieciešams konstatēt, ka prasītājs Latvijā ir dzīvojis vismaz sešus mēnešus pirms pieteikuma iesniegšanas.
Būtiski norādīt, ka Latvijā Civilprocesa likums neparedz iespēju šķirt laulību uz abu laulāto pilsonības pamata, ja šādām personām nav pastāvīgās dzīvesvietas Latvijā. Atbilstoši Briseles IIbis Regulas noteikumiem šādas tiesības pastāv. Līdz ar to piemērotājiem bija radies jautājums, kura no Latvijas tiesām ir kompetenta izskatīt prasību laulības šķiršanas lietās, kas atbilstoši pārrobežu jurisdikcijas normai tiek celta Latvijā, balstoties uz to, ka abiem laulātajiem ir Latvijas pilsonība. Atbildi uz šo jautājumu sniedz Civilprocesa likuma 31.1 pants, kas noteic, ja saskaņā ar Latvijas Republikai saistošiem starptautiskiem līgumiem un Eiropas Savienības tiesību normām lieta ir piekritīga Latvijas tiesai, bet šā likuma piekritības noteikumi neparedz, kurā tiesā prasība ceļama, prasītājs var celt prasību jebkurā Latvijas tiesā pēc savas izvēles, ievērojot Civilprocesa likuma 23., 24. un 25. panta noteikumus.
4) Bērnu pārrobežu prettiesiskas aizvešanas vai aizturēšanas regulējuma pilnveidošana Civilprocesa likumā
Civilprocesa likums saistībā ar bērnu pārrobežu prettiesiskas aizvešanas vai aizturēšanas aspektiem jau ir ticis grozīts vairākkārt. Pēdējās būtiskākās izmaiņas Civilprocesa likumā ir saistītas ar Briseles IIbis Regulas 11. panta 3. punkta pielāgošanu un nolēmumu par bērna nogādāšanu atpakaļ uz viņa pastāvīgās dzīvesvietas valsti izpildes regulējuma izstrādi. Būtiskās izmaiņas ir saistītas ar lēmuma pieņemšanas termiņiem gan Civilprocesa likuma 77.1 nodaļas, gan Civilprocesa likuma 77.1 nodaļas piemērošanā. Kā rezultātā pirmajām instancēm attiecīgo nodaļu piemērošanā lēmumi ir jāpieņem 15 dienu laikā pēc lietas ierosināšanas. Savukārt apgabaltiesām blakus sūdzības jāizskata 15 dienu laikā pēc apelācijas tiesvedības ierosināšanas. Nav arī jāaizmirst, ka tiesnesis izlemj jautājumu par pieteikuma, kas iesniegts Civilprocesa likuma 77.1 nodaļas, gan Civilprocesa likuma 77.1 nodaļas ietvaros, pieņemšanu un civillietas ierosināšanu ne vēlāk kā nākamajā dienā (CPL 131. pirmā daļa), kas ir izņēmums no vispārējās kārtības. Būtiska grozījumu īpatnība ir saistīta ar Civilprocesa likuma 77.2 nodaļas 644.19 pantu. Lietas izskatīšanas gaitā tiesai jānoskaidro lietas dalībnieku viedokli par iespējamā lēmuma par bērna atgriešanos valstī, kurā ir viņa dzīvesvieta, labprātīgas izpildes pasākumiem (CPL 644.19 astotā daļa). Lietas dalībnieku viedoklis palīdzēs tiesai lēmumā par bērna atgriešanos valstī, kurā ir viņa dzīvesvieta, norādīt termiņu lēmuma labprātīgai izpildei un, ja iespējams, lēmuma labprātīgas izpildes kārtību (CPL 644.19 devītā daļa). Lēmumā termiņš labprātīgai izpildei tiesai ir jānosaka ne garāks par 30 dienām no lēmuma stāšanās spēkā dienas. Vienlaikus tiesai lēmumā atbildētājs ir jābrīdina, ja lēmums netiek izpildīts labprātīgi, tiks piemērots naudas sods un tiks veikta piespiedu izpilde saskaņā ar šajā likumā paredzēto regulējumu, kā arī var tikt izlemts jautājums par kriminālprocesa uzsākšanu.
PĀRROBEŽU UZTURLĪDZEKĻU LIETAS
No 2011. gada 18. jūnija pārrobežu jautājumus par uzturēšanas saistībām regulē Padomes 2008. gada 18. decembra Regula Nr.4/2009 (EK) par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un sadarbību uzturēšanas saistību lietās (turpmāk – Regula Nr.4/2009). Likumdevējs ir pieņēmis vairākus grozījumus Civilprocesa likumā, lai nodrošinātu efektīvāku Regulas Nr.4/2009 piemērošanu Latvijā, piemēram, par centrālās iestādes – Uzturlīdzekļu garantiju fonda – administrācijas lomu pārrobežu uzturlīdzekļu piedziņā, par Eiropas līmeņa izpildu dokumentiem, par sprieduma pārskatīšanas iespējamām pārrobežu uzturlīdzekļu lietās. Atsevišķos gadījumos Regulas Nr.4/2009 normu piemērošanas mijiedarbība ar citām regulām paliek neskaidra un grozījumi Civilprocesa likumā situāciju neatrisinās, jo Eiropas likumdevējs pats nav atrisinājis atsevišķus mijiedarbības aspektus starp regulām. Kā piemēru var minēt Regulas Nr.4/2009 mijiedarbību ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 13. novembra Regulu (EK) Nr.1393/2007 par tiesas un ārpustiesas civillietu vai komerclietu dokumentu izsniegšanu dalībvalstīs (dokumentu izsniegšana) un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr.1348/2000, un Padomes 2001. gada 28. maija Regulu (EK) Nr.1206/2001 par sadarbību starp dalībvalstu tiesām pierādījumu iegūšanā civillietās un komerclietās. Regula Nr.4/2009 neliedz abu minēto regulu piemērošanu. Tāpēc praktiķiem jau bijuši jautājumi par to, kuru no regulām piemērot dokumentu izsniegšanā un pierādījumu iegūšanā. Viennozīmīgi Regulas Nr.4/2009 sadarbības veids dokumentu pārsūtīšanā un pierādījumu iegūšanā caur centrālajām iestādēm var izrādīties lētāks, efektīvāks un ātrāks mehānisms. Taču katra situācija būtu izvērtējama individuāli, piemēram, vai pieteikums par pārrobežu uzturlīdzekļu piedziņu ir iesniegts, izmantojot vai neizmantojot centrālo iestādi. Vairāk par Regulas Nr.4/2009 praktiskās piemērošanas jautājumiem var iepazīties Tieslietu ministrijas pētījumā – brošūrā „Jurisdikcija, piemērojamais likums, nolēmumu atzīšana un izpilde un sadarbība uzturēšanas saistību lietās”.
PĀRROBEŽU LAULĪBAS ŠĶIRŠANAS LIETĀS PIEMĒROJAMAIS LIKUMS
Kopš 2012. gada 21. jūnija pārrobežu šķiršanas lietās ir piemērojama arī Padomes 2010. gada 20. decembra Regula Nr.1259/2010 (ES), ar kuru īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai. Jāatzīmē, ka šobrīd likumdevējs nav paredzējis grozījumus Civilprocesa likumā saistībā ar minētās regulas adaptāciju Civilprocesa likumā. Tas ir izskaidrojams ar to, ka jau šobrīd Eiropas Savienībā ir spēkā vairākas regulas, kuras noteic piemērojamā likuma jautājumus līgumsaistībām un ārpuslīgumiskām saistībām (Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regula (EK) Nr.593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I), un Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regulas (EK) Nr.864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II), taču arī šajos jautājumos nacionālajā regulējumā īsti nav atrodamas atsauces uz attiecīgajām regulām. Tas ir izskaidrojams ar to, ka kolīziju normas, kas paredzētas šajās regulās, ir tieši piemērojamas un minētās regulas neparedz iespēju dalībvalstīm piemērot savas valsts kolīziju normas, izņemot jautājumus, kas ir izslēgti no regulu darbības jomas. Iespējams, nacionālajā regulējumā būtu vērtīgi precizēt, kādos gadījumos kādas regulas ir piemērojamas Civillikuma Ievada normu vietā.
PĀRROBEŽU LAULĀTO MANTISKĀS ATTIECĪBAS
Ģimenes tiesību jautājumu joma Eiropas Savienībā vēl nav izsmelta, par ko liecina vairākas jaunas iniciatīvas. Šobrīd Eiropas Savienības ietvaros noris aktīvs darbs pie priekšlikuma Padomes Regulai par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi laulāto mantisko attiecību lietās un priekšlikuma Padomes Regulai par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi lietās par reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām. Līdz ar to nākotnē arī laulāto mantisko attiecību jomā Latvijas piemērotājam būs nepieciešams vadīties pēc Eiropas Savienības regulējuma starptautisko privāttiesību jomā.
QR
