IESNIEGTIE PIETEIKUMI SATVERSMES TIESĀ
2021.gadā Senāts Satversmes tiesā ir vērsies ar diviem pieteikumiem. Pārskatā atspoguļota šo lietu būtība un tiesu nospriestais.
Lieta Nr.2021-03-03
Dabasgāzes piegādātājs cēla prasību pret dabasgāzes lietotāju par parāda par patērēto dabasgāzi piedziņu, norādot, ka atbildētāja darbības vai bezdarbības dēļ ir notikusi iejaukšanās dabasgāzes patēriņa skaitītāja darbībā, kas ietekmēja izlietotās dabasgāzes uzskaiti. Atbildētājs iesniedza kasācijas sūdzību par apelācijas instances tiesas spriedumu, ar kuru prasība tika daļēji apmierināta.
Senāts konstatēja, ka lietā prasība pamatota ar vairākām tiesību normām, tostarp ar Ministru kabineta 2017.gada 7.februāra noteikumu Nr.78 „Dabasgāzes tirdzniecības un lietošanas noteikumi” (Noteikumi Nr.78) 88.2.apakšpunktu, 89.punktu (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2020.gada 24.janvārim) un 90.2.apakšpunktu, Enerģētikas likuma 107.panta septīto daļu. Minētās tiesību normas lietas izspriešanā piemēroja pirmās un apelācijas instances tiesa. Lai gan zemāku instanču tiesām Senāta ieskatā bija pienākums apsvērt piemērojamo tiesību normu konstitucionalitāti un vērsties Satversmes tiesā, tas nav darīts. Uzskatot, ka Noteikumu Nr.78 apstrīdamās normas neatbilst civiltiesisko attiecību regulējuma pamatprincipam – ekvivalences nodrošināšanas principam, kas nepieļauj kāda civiltiesisko attiecību dalībnieka pārmērīgu iedzīvošanos uz citu rēķina, kā arī ir pretējas Latvijas Republikas tiesību sistēmai –, Senāts norādīja, ka jautājums par šo tiesību normu piemērošanu ir aktuāls ne vien konkrētajā civillietā, bet virknē citu civillietu, kas atrodas dažādās iztiesāšanas stadijās. Tādējādi apstrīdamo normu atzīšana par spēkā neesošām no konkrēta brīža pagātnē ir nepieciešama, lai aizsargātu arī to personu pamattiesības, kuras uzsākušas šo pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem.
Senāts nolēma iesniegt pieteikumu Latvijas Republikas Satversmes tiesā par: 1) Noteikumu Nr.78 88.2.apakšpunkta, 89.punkta (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2020.gada 24.janvārim) un 90.2.apakšpunkta atzīšanu par neatbilstošu Enerģētikas likuma 107.panta septītajai daļai un Latvijas Republikas Satversmes 64. un 105.pantam, ciktāl apstrīdētās tiesību normas nosaka sistēmas operatora tiesības dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā izlietotās dabasgāzes daudzumu noteikt, pamatojoties uz lietotāja dabasgāzes iekārtu un aparātu maksimālo iespējamo slodzi vai sistēmas operatora apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteiktajām diferencētajām patēriņa normām; 2) Noteikumu Nr.78 88.2.apakšpunkta, 89.punkta (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2020.gada 24.janvārim) un 90.2.apakšpunkta atzīšanu par neatbilstošu Enerģētikas likuma 107.panta septītajai daļai un Latvijas Republikas Satversmes 64. un 105.pantam, ciktāl apstrīdētās tiesību normas nosaka sistēmas operatora tiesības dabasgāzes lietošanas
noteikumu pārkāpuma gadījumā veikt pārrēķinu par izlietoto dabasgāzi un sadales sistēmas pakalpojumiem par pārrēķinā noteikto periodu dubultā apmērā.
Satversmes tiesa nolēma: 1) ierosināt lietu par Noteikumu Nr.78 „88.2.apakšpunkta un 89.punkta (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2020.gada 24.janvārim) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64. un 105.pantam, kā arī Enerģētikas likuma 107.panta septītajai daļai” pēc Senāta pieteikuma; 2) atteikties ierosināt lietu par Noteikumu Nr.78 90.2.apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64. un 105.pantam, kā arī Enerģētikas likuma 107.panta septītajai daļai.
Pieteikums Nr.112/2021
Dzimtsarakstu nodaļa atteicās reģistrēt pieteicēju laulību. Pieteicējas vērsās administratīvajā tiesā, lūdzot uzdot dzimtsarakstu nodaļai izdot labvēlīgu administratīvo aktu par pieteicēju ģimenes attiecību reģistrāciju. Administratīvā apgabaltiesa, izskatot lietu apelācijas kārtībā, pieteikumu noraidīja. Apgabaltiesa pievienojās rajona tiesas motīviem un atzina, ka viena dzimuma personu attiecību reģistrācija ir tiesībpolitisks jautājums, kas ir likumdevēja izšķiršanās.
Izskatot lietu kasācijas kārtībā, Senāts konstatēja, ka pēc būtības nav šaubu, ka lietā ir jāspriež par pieteicēju pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu par pieteicēju ģimenes attiecību juridisku nostiprināšanu, nevis laulības reģistrāciju, un secināja, ka Satversmes 110.panta pirmais teikums kopsakarā ar cilvēka cieņas principu nosaka valstij pienākumu nodrošināt iespēju viena dzimuma pāra ģimenēm juridiski nostiprināt savas ģimenes attiecības un tikt reģistrētām vienotā valsts reģistrā. Senāts nolēma iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai par Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likuma 3.panta pirmās un trešās daļas, ciktāl tās neparedz tādu civilstāvokļa akta veidu, kas ļautu reģistrēt viena dzimuma pāra ģimenes attiecības, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.pantam un 110.panta pirmajam teikumam, un apturēt tiesvedību administratīvajā lietā līdz Satversmes tiesas nolēmuma spēkā stāšanās dienai.
Satversmes tiesa nolēma atteikt ierosināt lietu pēc Senāta pieteikuma, norādot, ka pieteikumā nav sniegti juridiski argumenti par to, kādēļ uz pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā esošās lietas apstākļiem nebūtu attiecināms Satversmes tiesas iepriekš norādītais par likumdevēja rīcības brīvību viendzimuma partneru ģimenes attiecību tiesiskā regulējuma formas un satura noteikšanā. Proti, Satversmes tiesas ieskatā pieteikumā nebija sniegts juridiskais pamatojums tam, ka viendzimuma partneru ģimenes attiecību tiesiskā aizsardzība būtu jānodrošina tieši ar reģistrāciju civilstāvokļa aktu reģistrā un tādējādi nav pamatots tas, ka tieši pieteikumā apstrīdētās Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likuma normas neatbilst Satversmei.
SATVERSMES TIESAS PIEŅEMTIE NOLĒMUMI UN TO ĪSTENOŠANA
2021.gadā Satversmes tiesa ir pabeigusi izskatīt piecus Senāta iesniegtus pieteikumus. Pārskatā iezīmēta šo lietu būtība un tiesu nospriestais.
Lieta Nr.2020-35-01
Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra bija atteikusi pieteicējai piešķirt bezdarbnieka pabalstu, lēmumu pamatojot ar to, ka pēdējo 12 mēnešu periodā pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas dienas obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas bezdarba gadījumam par pieteicēju veiktas (bija jāveic) tikai četrus mēnešus: trīs mēnešus kā par darba ņēmēju un vienu mēnesi kā par personu, kura kopj bērnu līdz pusotra gada vecumam un saņem bērna kopšanas pabalstu. Pārējos astoņus mēnešus pēdējo 12 mēnešu periodā, kad pieteicēja atradās bērna kopšanas atvaļinājumā, kopjot bērnu, kas ir vecāks par pusotru gadu, par pieteicēju nav veiktas un saskaņā ar tiesību normām arī nebija jāveic iemaksas bezdarba gadījumam. Tālab nepastāv likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 5.panta pirmajā daļā (redakcijā, kas bija spēkā no 2009.gada 1.jūlija līdz 2016.gada 31.decembrim) norādītais priekšnoteikums bezdarbnieka pabalsta piešķiršanai – proti, ka par personu ir veiktas vai bija jāveic iemaksas bezdarba gadījumam ne mazāk kā deviņus mēnešus pēdējo 12 mēnešu periodā. Pieteicēja vērsās administratīvajā tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru pieteicējai tiktu piešķirts bezdarbnieka pabalsts.
Senāts nolēma iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai par likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 6.panta piektās daļas, ciktāl tā neparedz darba ņēmēja, kurš kopj bērnu, kas ir pārsniedzis pusotra gada vecumu, bet vēl nav sasniedzis astoņu gadu vecumu, pakļaušanu sociālajai apdrošināšanai bezdarba gadījumam, atbilstību Satversmes 91.panta pirmajam teikumam un 109.pantam.
Satversmes tiesa nolēma atzīt likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 6.panta piekto daļu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91.panta pirmajam teikumam un 109.pantam. No Satversmes tiesas sprieduma izriet, ka bērna kopšanas atvaļinājumā esoša darba ņēmēja apdrošināšana pret bezdarbu tikai līdz brīdim, kamēr tas rūpējas par bērnu, kas nav sasniedzis pusotra gada vecumu, ir apzināta likumdevēja izvēle (nevis, kā to uzskata pieteicēja, likuma robs) ar mērķi mudināt darba ņēmējus pēc iespējas izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu pilnā apmērā uzreiz pēc bērna dzimšanas un līdz ar to būt kopā ar bērnu, rūpēties un gādāt par viņu, kamēr bērnam tas objektīvi visvairāk ir nepieciešams.
Ņemot vērā, ka atbilstoši Satversmes tiesas secinātajam regulējums, kura dēļ pieteicēja nebija apdrošināta bezdarba gadījumam, atbilst Satversmei, un tātad pārsūdzētā apelācijas instances tiesas sprieduma rezultāts ir pareizs, Senāts pārsūdzēto spriedumu atstāja negrozītu, bet pieteicējas kasācijas sūdzību noraidīja.
Lieta Nr.2020-36-01
Prasītājs bija nodarbināts izglītības iestādē par ēkas uzraugu. Darba devējs uzteica prasītāja darba līgumu, pamatojoties uz Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72.panta piektās daļas 1.punktu, kas paredz aizliegumu strādāt ar bērniem personām, kuras sodītas par tādiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu. Prasītājs vērsās tiesā ar prasību par darba uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu un atjaunošanu darbā.
Senāts nolēma iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai par Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72.panta piektās daļas 1.punkta atbilstību Satversmes 91.panta pirmajam teikumam un 106.panta pirmajam teikumam, ciktāl ar piemērojamo normu paredzēts neatkarīgi no individuālā gadījuma apstākļiem aizliegums personai strādāt bērnu aprūpes, izglītības, veselības aprūpes un citās tādās iestādēs, kurās uzturas bērni, bērnu pasākumos un tādos pasākumos, kuros piedalās bērni, ja persona sodīta par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu (neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas).
Satversmes tiesa nolēma atzīt Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72.panta piektās daļas 1.punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 106.panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no 2022.gada 1.janvāra, bet attiecībā uz prasītāju konkrētajā civillietā atzīt šo likuma normu par neatbilstošu un spēkā neesošu no šīs personas pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.
Izskatot lietu kasācijas kārtībā, Senāts konstatēja, ka apelācijas instances tiesai bija radušās šaubas par piemērojamās tiesību normas atbilstību Satversmei, tāpēc tā bija uzskatījusi par iespējamu nepiemērot Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72.panta piektās daļas 1.punktu un prasību apmierināt, balstoties uz Satversmes tiesas spriedumu, ar kuru par Satversmei neatbilstošu atzīta Izglītības likuma norma, kurā tika noteikts analogs aizliegums agrāk par vardarbīgu noziegumu sodītu personu nodarbināšanai saskarsmē ar bērniem. Taču, kā atzina Senāts, tiesa nedrīkst pēc savas iekšējās pārliecības patvaļīgi piemērot tiesību analoģiju tādā gadījumā, kad strīdīgo tiesisko situāciju reglamentē spēkā esošs normatīvais akts, un tas nozīmē, ka apelācijas instances tiesas spriedumu nevar atzīt par tiesisku, un līdz ar to tas atceļams. Vienlaikus Senāts vērsa uzmanību, ka ar Satversmes tiesas spriedumu iepriekš minētā Bērnu tiesību aizsardzības likuma norma attiecībā pret prasītāju atzīta par neatbilstošu Satversmes 106.panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no šīs personas pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.
Lieta Nr.2020-59-01
Līdzās pieteicējai piederošajai ēkai atradās pašvaldības komercsabiedrības valdījumā esoša tramvaja līnijas atsaite jeb kontakttīkla balsts, kas nepieciešams tramvaju satiksmes nodrošināšanai. Pieteicēja, vēloties nojaukt tās īpašumā esošo ēku, vērsās pašvaldības būvvaldē ar lūgumu par būvatļaujas izsniegšanu. Būvvalde izsniedza pieteicējai būvatļauju, kurā citstarp izvirzīja pieteicējai projektēšanas nosacījumu garāžas nojaukšanai saņemt no minētās pašvaldības komercsabiedrības kā pieteicējas nekustamajā īpašumā esošās ceļu inženierbūves valdītājas tehniskos noteikumus pieteicējas iecerētās būvniecības īstenošanai. Pašvaldības komercsabiedrība, pamatojoties uz Ceļu satiksmes likuma 7.1panta trešo daļu, tehniskajos noteikumos izvirzīja prasību pieteicējas iecerētās būvniecības īstenošanai pieteicējai pašai pārvietot kontakttīkla balstu. Pieteicēja prasību par kontakttīkla balsta pārvietošanu par pieteicējas līdzekļiem uzskatīja par nesamērīgu, tāpēc vērsās pašvaldībā un vēlāk administratīvajā tiesā ar iebildumiem par šīs prasības tiesiskumu.
Senāts nolēma iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai par Ceļu satiksmes likuma 7.1panta trešās daļas, ciktāl tā paredz nekustamā īpašuma īpašniekam pienākumu par saviem līdzekļiem pārvietot ceļu inženierbūvi nekustamajā īpašumā ietilpstošas būves nojaukšanai, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105.pantam.
Satversmes tiesa nolēma atzīt Ceļu satiksmes likuma 7.1panta trešo daļu, ciktāl tā neparedz individuālu izvērtējumu gadījumos, kad pastāv objektīva nepieciešamība pārvietot ceļu inženierbūvi vai satiksmes organizācijas tehnisko līdzekli, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 105.panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam, bet attiecībā uz pieteicēju konkrētajā administratīvajā lietā un citām personām, kuras uzsākušas savu pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, atzīt šo likuma normu par neatbilstošu un spēkā neesošu no šo personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.
Izskatot lietu kasācijas kārtībā, Senāts atzina, ka izskatāmās lietas situācija vērtējama kā tāda, kurā konstatējama objektīva nepieciešamība pieteicējas iecerētajiem būvdarbiem un līdz ar to – objektīva nepieciešamība kontakttīkla balsta pārvietošanai. Apgabaltiesa pārsūdzētajā spriedumā ir izvērtējusi, vai konkrētajos apstākļos ir samērīgi pieteicējai uzdot kontakttīkla balsta pārvietošanas izdevumus segt no saviem līdzekļiem, un ir secinājusi, ka šāds pienākums konkrētajā gadījumā nav samērīgs, bet pašvaldības komercsabiedrības kasācijas sūdzībā nav argumentu, kāpēc tiesas izvērtējums par strīdus pienākuma nesamērīgumu būtu kļūdains. Tādējādi Senāts nolēma atstāt negrozītu apgabaltiesas spriedumu un noraidīt kasācijas sūdzību.
Lieta Nr.2021-03-03
Izskatījusi lietu pēc Senāta pieteikuma (sk. iepriekš), Satversmes tiesa nolēma atzīt Noteikumu Nr.78 88.punktu (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2021.gada 12.augustam) un 89.punktu (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2020.gada 24.janvārim) par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 64. un 105.pantam un Enerģētikas likuma 107.panta septītajai daļai un attiecībā uz personām, kurām tas piemērots vai būtu jāpiemēro tiesā, par spēkā neesošu no izdošanas brīža, kā arī minēto noteikumu 88.punktu, 89.punktu (redakcijā, kas bija spēkā no 2020.gada 25.janvāra līdz 2021.gada 12.augustam, un spēkā esošajā redakcijā) un 89.1punktu (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2021. gada 12. augustam) par neatbilstošu minētajām Latvijas Republikas Satversmes normām un attiecībā uz personām, kurām tas piemērots vai būtu jāpiemēro tiesā, par spēkā neesošu no izdošanas brīža.
Ievērojot, ka izskatāmajā lietā apelācijas instances tiesa prasību bija apmierinājusi, piemērodama tādas tiesību normas, kuras Satversmes tiesa lietā atzina par antikonstitucionālām no to izdošanas brīža, Senāts nolēma atcelt šo tiesas spriedumu daļā, ar kuru apmierināta dabasgāzes piegādātāja prasība pret dabasgāzes lietotāju par parāda piedziņu, un lietu šajā daļā nodot jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.
Pieteikums Nr.112/2021
Ņemot vērā Satversmes tiesas lēmumu par atteikšanos ierosināt lietu (sk. iepriekš), Senāts nolēma atcelt Administratīvās apgabaltiesas spriedumu un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai Administratīvajai apgabaltiesai.
Pārskatu sagatavoja Reinis MARKVARTS,
Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas padomnieks
QR
