Pārskats par Latvijas prejudiciālo jautājumu lietām 2020.gadā

Eiropas Savienības Tiesai uzdotie jautājumi

2020.gadā Latvijas tiesas uzdevušas jautājumus Eiropas Savienības Tiesai kopā 17 lietās.

Šajā pārskatā iekļauts īss ieskats par lietām, kurās prejudiciālus jautājumus uzdevis Senāts.

C-702/20, Dobeles HES

Dobeles HES, elektroenerģijas ražotāja, kas izmanto atjaunojamos elektroresursus – ūdens plūsmas enerģiju, vērsusies Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā ar lūgumu atlīdzināt zaudējumus, kas tai radušies, jo nebija noteikts nepieciešamais elektroenerģijas vidējās realizācijas tarifs, kas būtu bijis izmantots publiskajam tirgotājam, iepērkot elektroenerģiju no pieteicējas.

Senātam radās jautājumi saistībā ar iespējamo iepirkuma cenas, kas atbilst divkāršam elektroenerģijas realizācijas vidējam tarifam, atbilstību valsts atbalsta jēdzienam un šāda iespējama maksājuma piedziņas juridiskajiem aspektiem, proti, vai tas būtu prasījums par jauna valsts atbalsta piešķiršanu vai prasījums par iepriekš nesaņemtas valsts atbalsta maksājuma daļas izmaksu. Ņemot vērā, ka lietā zaudējumu rašanās periods ir no 2006.gada 1.marta līdz 2007.gada 30.novembrim, Senāts uzdeva precizējošus jautājumus arī attiecībā uz strīdus perioda tirgus situācijas izvērtējumu,  aktuālā regulējuma valsts atbalsta jomā piemērošanu un valsts atbalsta saskaņošanu ar Eiropas Komisiju. Atsevišķi ir izdalāms jautājums par iespējamo zaudējumu atlīdzināšanas finansējuma avotu, jo strīdus laika periodā tas būtu publiskā tirgotāja pienākums, bet tagad jautājums ir par Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas budžeta izmantošanu.

Līdzīgus jautājumus Senāts formulējis arī 2021.gadā Eiropas Savienības Tiesai nosūtītajā prejudiciālo jautājumu lietā C-17/21, GM.

C-238/20, Sātiņi-S

SIA „Sātiņi-S” vērsusies Dabas aizsardzības pārvaldē ar lūgumu piešķirt kompensāciju par īpaši aizsargājamo nemedījamo sugu un migrējošo sugu dzīvnieku nodarītiem būtiskiem postījumiem akvakultūrai pieteicējai piederošajos dīķos, kas atrodas īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Lai arī nodarītie zaudējumi tika aprēķināti, pieteicējai tika atteikts izmaksāt kompensāciju, jo tā jau bija saņēmusi maksimāli pieļaujamo (de minimis) atbalsta apmēru.

Senātam radās jautājums, vai kompensācija par zaudējumiem, ko nodarījuši aizsargājamie putni un dzīvnieki komersantiem zvejniecības un akvakultūras nozarē, ir uzskatāms par valsts atbalstu, jo, atlīdzinot ciestos zaudējumus, tiek kompensēta pienākuma sabiedrības interesēs izpilde. Papildus Senāts uzdeva jautājumu arī attiecībā uz kompensācijas atbilstīga apmēra noteikšanu, proti, vai tas, ka aprēķiniem izmanto zivju dīķu platību, nodrošina Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17.pantā garantētās tiesības uz taisnīgu kompensāciju par tiesību uz īpašumu ierobežojumu.

C-234/20, Sātiņi-S

SIA „Sātiņi-S” vērsusies Lauku atbalsta dienestā ar lūgumu piešķirt kompensāciju par aizliegumu aizsargājamās dabas teritorijās Natura 2000 esošajos purvos veikt saimniecisko darbību, konkrēti, ierīkot dzērveņu plantācijas.

Ņemot vērā paredzēto maksājumu par saimnieciskās darbības ierobežojumiem kompensējošo mērķi, Senāts šaubījās, vai pilnīga purvu teritoriju izslēgšana neiznīcina šo maksājumu sistēmas mērķi. Ņemot vērā, ka purvu zemes tiek ieskaitītas meža zemēs, vienlaikus Senātam radās arī jautājums par kompensācijas izmaksu ierobežošanu, proti, neparedzot iespēju kompensēt ierobežojumus lauksaimniecībai (dzērveņu plantāciju ierīkošanu) meža zemēs ietilpstošajos purvos.

Konkrētajā lietā esošie faktiskie apstākļi mudinājuši Senātu arī precizēt jautājumu par iespēju prasīt negūto ienākumu kompensāciju, ja saimnieciskās darbības ierobežojums attiecas nevis uz esošo saimniecisko darbību, bet tikai uz tādas ieceri.

C-230/20, BTA Baltic Insurance Company

Valsts ieņēmumu dienests pēc muitas kontroles veikšanas 2013.gadā konstatēja, ka noliktavas telpās neatrodas muitas kontrolei pakļautās preces, kas bija deklarētas muitas procedūrai – glabāšanai muitas noliktavā, aprēķināja ievedmuitas nodokli un uzsāka piedziņu no nodokļu maksātāja. Tā kā piedziņa nebija iespējama, 2017.gadā Valsts ieņēmumu dienests vērsās pie pieteicējas kā galvotājas, prasot nomaksāt parādu.

Senāts, norādot uz šaubām par administratīvā akta par muitas parāda piedziņu no galvotāja izpildes kārtību, kāda tā būtu saprotama, piemērojot Eiropas Savienības tiesību normas kopsakarā ar Latvijas tiesībās paredzētajām procedūrām, uzdevis Eiropas Savienības Tiesai prejudiciālos jautājumus par muitas parāda adresātu – parādnieka jēdziena attiecināšanu uz galvotāju, kā arī par muitas parāda izpildes termiņu ierobežošanu.

C-119/20, Lauku atbalsta dienests

Pieteicēja iesniegusi projekta pieteikumus lauku saimniecību un uzņēmējdarbības attīstības pasākumā „Atbalsts uzņēmējdarbības uzsākšanai, attīstot mazās lauku saimniecības” un „Atbalsts jaunajiem lauksaimniekiem uzņēmējdarbības uzsākšanai”. Lauku atbalsta dienests atteica piešķirt atbalstu par otro pieteikumu – jaunajiem lauksaimniekiem, jo tādējādi tiktu pārsniegts vienam projekta iesniedzējam noteiktais maksimālais izmaksājamais atbalsta apjoms.

Senātam radās šaubas par iestādes veikto Eiropas Savienības tiesību normu piemērošanas pareizību, proti, par Latvijas izvēli neatļaut šādus atbalsta pasākumus saņemt kumulatīvi vai vismaz līdz maksimāli pieļaujamajai robežai. Senāta uzdotie prejudiciālie jautājumi ir par iespējamā pretendenta statusa zaudēšanu agrāk saņemta atbalsta dēļ, kā arī par atbalsta kumulēšanas piemērošanas kārtību.

Eiropas Savienības Tiesas pieņemtie nolēmumi

2020.gadā Eiropas Savienības Tiesa sniegusi atbildes uz 10 Latvijas tiesu nolēmumiem par prejudiciālo jautājumu uzdošanu.

Šajā pārskatā sniegta informācija par lietu, kurās jautājumus uzdevis Senāts, faktiskajiem apstākļiem, Eiropas Savienības Tiesas sniegtā atbilde, kā arī Senāta nolēmums, ja tas šī raksta sagatavošanas brīdī ir pieejams Tiesu informācijas sistēmā.

C-735/19, Euromin Holdings (Cyprus)

Pieteicējai, iegūstot noteiktu daudzumu akciju sabiedrības akciju, radās pienākums izteikt obligāto akciju atpirkšanas piedāvājumu citiem šīs sabiedrības akcionāriem. Pieteicēja Finanšu un kapitāla tirgus komisijā iesniedza akciju atpirkšanas piedāvājuma prospektu. Finanšu un kapitāla tirgus komisija nepiekrita pieteicējas minētajai akciju atpirkšanas cenai, norādot, ka akciju cenas aprēķinam izmantojams tīrais aktīvu aprēķins, kurā kā saistības iekļauj arī mērķa sabiedrības līdzdalību meitasuzņēmumos.

Senāts prejudiciālo jautājumu uzdošanas lēmumā norādīja uz šaubām par pareizu Direktīvas 2004/25/EK
normas, kas noteic akcijas vērtību aprēķinu obligātās atpirkšanas piedāvājumā, interpretāciju, kā arī par Eiropas Savienības tiesību nepareizas piemērošanas rezultātā privātpersonai nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu.

Eiropas Savienības Tiesa, atbildot uz Senāta jautājumiem, kas pārgrupēti pēc Tiesas ieskatiem, ir norādījusi, ka akciju atpirkšanas atbilstīgās cenas noteikšanai un pielāgošanai jānotiek pēc skaidra, precīza un pārskatāma regulējuma. Jautājumu par akcijas vērtību aprēķinu, sabiedrības tīros aktīvos iekļaujot vai neiekļaujot nekontrolējošā jeb mazākumakcionāra līdzdalību, Eiropas Savienības Tiesa atstāj Senāta ziņā, sniedzot skaidrojumu, ka jēdziena „tīrie aktīvi” saturs nosakāms kontekstā ar uzņēmumu grupas mātesuzņēmuma, kas sagatavo konsolidēto gada pārskatu, pienākumu šajā jēdzienā ietvert mazākumakcionāru dalību šī mātesuzņēmuma meitasuzņēmumos.

Jautājumā par Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā ietverto mantiskā zaudējuma atlīdzinājuma ierobežojumu Eiropas Savienības Tiesa secināja, ka līdzvērtības princips (kas paredz, ka valsts tiesību aktos ietvertie nosacījumi par zaudējumu atlīdzinājumu nedrīkst būt mazāk labvēlīgi par nosacījumiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām dalībvalstī) šajā gadījumā ir ievērots, jo iespēja ierobežot materiālo zaudējumu atlīdzinājuma apmēru pastāv gan Latvijas tiesību pārkāpuma, gan arī Savienības tiesību pārkāpuma gadījumā. Tomēr nav nodrošināts efektivitātes princips, kas prasa, lai praksē zaudējumu atlīdzinājuma saņemšanu padarītu neiespējamu vai to pārmērīgi apgrūtinātu, jo minētā likuma 13.pantā noteikts, ka mantiskā zaudējuma, kuru var precīzi aprēķināt, atlīdzinājums var tikt ierobežots līdz 50% no šo zaudējumu apmēra, kas savukārt neatbilst prasībai par šo zaudējumu atbilstošu atlīdzinājumu.

Lieta atrodas Senātā izskatīšanā.

C-243/19, Veselības ministrija

Pieteicēja, kas ir Jehovas liecinieks, bērnam bija nepieciešama medicīniska procedūra. Pieteicējs iebilda asins pārliešanai reliģiskās pārliecības dēļ. Latvijā nepieciešamā medicīniskā procedūra bezasiņu perfūzijā nav pieejama, tāpēc pieteicējs lūdza izsniegt nepieciešamo apliecinājumu par tiesībām uz ārstēšanu, kas nodrošinātu tiesības saņemt apmaksātu nepieciešamo aprūpes pakalpojumu citā Eiropas Savienības dalībvalstī, Eiropas Ekonomikas zonas valstī vai Šveicē. Pieteicējam šāda atļauja tika atteikta, jo Latvijā ir pieejama nepieciešamā medicīniskā aprūpe (stacionārā ārstēšana), par kuras medicīnisko efektivitāti nav šaubu.

Šajā lietā Senāts vērsās Eiropas Savienības Tiesā ar jautājumiem par šāda atteikuma tiesiskumu, ņemot vērā Eiropas Savienības tiesību normas gan par sociālās nodrošinājuma sistēmas koordinēšanu, gan normas par pārrobežu veselības aprūpi kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21.pantā aizliegto diskrimināciju, tai skaitā reliģijas dēļ.

Eiropas Savienības Tiesa, atbildot uz Senāta jautājumu par iespēju ierobežot tiesības saņemt medicīnas pakalpojumus citās Eiropas Savienības dalībvalstīs, atzina šāda ierobežojuma leģitimitāti, kā arī iespēju pakalpojuma pieprasījuma izvērtējumā vadīties tikai no medicīniskiem kritērijiem. Savukārt attiecībā uz jautājumu, vai atteikums atmaksāt  izdevumus vismaz apmērā, kādus apmaksātu Latvijā, Eiropas Savienības Tiesa norādīja, ka vienīgais pamats izdevumu kompensācijas nepiemērošanai būtu risks stacionārās ārstēšanas plānošanai, proti, leģitīmais mērķis šādā gadījumā būtu veselības aprūpes jaudu un medicīnisko kompetenču saglabāšana.

Senāts atcēla Administratīvās apgabaltiesas spriedumu un nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā. Ievērojot Eiropas Savienības Tiesas skaidrojumu, Senāts norādīja, ka, lai arī apelācijas instances tiesa nav veikusi pienācīgu un Eiropas Savienības tiesībām atbilstošu nediskriminācijas principa ievērošanas pārbaudi, tomēr medicīnas pakalpojuma citā valstī saņemšanas atļaujas atteikšana pieteicējam bijusi tiesiska. Savukārt jautājumā par iespēju prasīt izdevumu kompensāciju Senāts atzina, ka apgabaltiesas izvērtējums nav pienācīgi veikts, jo nav noskaidrots, vai pieteicējs bija ievērojis pieteikuma par kompensāciju iesniegšanas kārtību, kā arī nav pietiekami pamatojusi secinājumus par iepriekšējās atļaujas nepieciešamību veselības aprūpes izdevumu atlīdzināšanai. Vienlaikus Senāts vērsa uzmanību, ka tiesai jāveic Latvijā izveidotās sistēmas atbilstības vērtējums Direktīvas 2011/24 prasībām, kā arī nepieciešamības gadījumā vēl jāpārbauda, vai izveidotā sistēma nepārkāpj diskriminācijas aizlieguma principu.

C-686/19, Soho Group; C-945/19, OC Finance; C-944/19, 4Finance; C-943/19, ONDO

Patērētāju aizsardzības centrs, uzskatot, ka patērētājiem piedāvāto kreditēšanas līgumu kopējās izmaksās ietilpst kredīta termiņa pagarināšanas izmaksas, konstatēja, ka komercsabiedrības piedāvā patērētājiem kreditēšanas līgumus ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normām neatbilstošām kredīta kopējām izmaksām dienā, kuras līdz ar to neesot samērīgas un neatbilstot godīgai darījumu praksei. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs piemēroja komercsabiedrībām soda naudu par negodīgas komercprakses īstenošanu.

Senāts Eiropas Savienības Tiesā ar identiskiem jautājumiem vērsās četrās lietās līdzīgos faktiskajos apstākļos.

Atbildot uz Senāta jautājumiem, Eiropas Savienības Tiesa izskaidroja, ka jēdziens „kredīta kopējās izmaksas patērētājam” ir jāinterpretē tādējādi, ka šis jēdziens sevī ietver kredīta iespējamas pagarināšanas izmaksas gadījumā, ja, pirmkārt, konkrēti un precīzi noteikumi par kredīta iespējamu pagarināšanu, ieskaitot tā termiņu, ietilpst kredītlīguma noteikumos un nosacījumos, par kuriem vienojas kredīta devējs un kredīta ņēmējs, un, otrkārt, ja šīs izmaksas kredīta devējam ir zināmas.

Senāts kā pirmo no lietām izskatīja SIA „OC Finance” pieteikumu un, ievērojot Eiropas Savienības Tiesas spriedumā lietā „Soho group” sniegto Eiropas Savienības tiesību autonomā jēdziena „kredīta kopējās izmaksas patērētājam”, kas norādīts Direktīvas 2008/48/EK 3.panta „g” punktā, interpretāciju, secināja, ka tādu kreditēšanas līgumu gadījumā, par kādiem ir strīds izskatāmajā lietā, proti, kuru nosacījumos un noteikumos, par kuriem, noslēdzot līgumu, vienojas kredīta devējs un kredīta ņēmējs, citstarp ietilpst arī kredīta pagarināšanas noteikumi, līdz ar to kredīta kopējās izmaksās patērētājam ietilpst arī kredīta pagarināšanas izmaksas.

C-340/19, Hydro Energo

Pieteicēja pieteica izlaišanai brīvam apgrozījumam preci, kuru deklarēja kombinētās nomenklatūras apakšpozīcijā 740321 00 – rafinēts varš un vara sakausējumi, neapstrādāti vara un cinka sakausējumi (misiņš). Minētajai pozīcijai ievedmuitas nodokļa pamatlikme noteikta 0%. Valsts ieņēmumu dienests, veicot datu atbilstības pārbaudi, secināja, ka pieteicējas deklarētā prece ir karsti velmētas misiņa plāksnes. Ņemot vērā, ka pozīcijā 7403 neietilpst velmēti produkti, pieteicējas deklarētā prece ir klasificējama kombinētās nomenklatūras apakšpozīcijā 7407 21 10 – vara stieņi un profili – no vara un cinka sakausējumiem (misiņa) – stieņi. Šai pozīcijai ievedmuitas nodokļa pamatlikme noteikta 4,8%.

Eiropas Savienības Tiesa, atbildot uz Senāta lūgumu, norādīja, ka vara vai vara sakausējuma lietņi taisnstūra formā, kuru biezums pārsniedz vienu desmitdaļu platuma un kuri ir karsti velmēti, bet kuru šķērsgriezumā ir neregulāras poras, tukšumi un plaisas, var ietilpt šajā kombinētās nomenklatūras pozīcijā 7407 (Vara stieņi un profili). Eiropas Savienības Tiesa šajā nolēmumā izskaidrojusi tarifu klasifikācijas principus un tulkošanai izmantojamos avotus, kā arī vērsusi uzmanību, ka tarifu klasifikācijas jomā tās uzdevums drīzāk ir valsts tiesām izskaidrot kritērijus, kuri ļaus tām attiecīgās preces pareizi klasificēt kombinēto nomenklatūru, nevis veikt šo klasifikāciju pašai.

Senāts atcēla Administratīvās apgabaltiesas spriedumu un nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā. Senāts, ievērojot Eiropas Savienības Tiesas sniegto interpretāciju, atzina, ka Administratīvā apgabaltiesa, nosakot preces klasifikāciju, nepareizi interpretējusi piemērojamo materiālo tiesību normu par attiecīgā produkta definīciju, konkrēti, pazīmi par pilnu vienlaidu šķērsgriezumu, jo tādi iekšēji trūkumi kā neregulāras poras, tukšumi un plaisas nenozīmē to, ka attiecīgajiem izstrādājumiem nav pilna vienlaidu šķērsgriezuma.

C-480/18, PrivatBank

Finanšu un kapitāla tirgus komisija konstatēja, ka kredītiestādē ir pārkāpumi iekšējās kontroles sistēmā un procedūrā, kā arī piemēroja tai naudas sodu. Administratīvā apgabaltiesa noraidīja kredītiestādes pieteikumu par šī lēmuma atcelšanu un mantisko zaudējumu atlīdzinājumu.

Senāts vērsās Eiropas Savienības Tiesā ar jautājumiem par Direktīvas 2007/64 interpretāciju saistībā ar tās attiecināšanu uz maksājumu pakalpojumiem, kas nav sniegti euro, kā arī no šīs direktīvas izrietošu uzraudzības iestādes kompetenci izšķirt strīdus starp maksātāju un maksājumu pakalpojumu sniedzēju, tai skaitā noskaidrojot atbildīgo personu par neizpildītu vai nepareizi izpildītu maksājumu un šķīrējtiesas nolēmumu kā pierādījumiem šāda strīda izšķiršanā.

Eiropas Savienības Tiesa, atbildot uz uzdotajiem jautājumiem, vispirms norādījusi, ka Direktīvas 2007/64 tvērumā tieši neietilpst trešās valsts oficiālajā valodā sniegtu pakalpojumu uzraudzība, tomēr tas neliedz par minētās direktīvas izpratnē esošo kompetento iestādi noteikt kā kontrolējošo arī par citu valstu valūtā veiktiem pakalpojumiem. Spriedumā arī izskaidrots, ka Direktīvas 2007/64 normas nav vienādi attiecināmas uz visiem uzraugāmajiem subjektiem, bet gan noteiktas sadaļas attiecas uz maksājumu iestādēm, bet citas uz kredītiestādēm. Līdzīgi arī attiecībā uz uzraudzības iestādes veiktajām funkcijām Eiropas Savienības Tiesa norādījusi, ka pat gadījumos, ja nacionālajā tiesību regulējumā viena iestāde veic vairākus direktīvā noteiktos uzdevumus, proti, izskata maksājumu pakalpojumu lietotāju sūdzības un piemēro sankcijas maksājumu pakalpojumu sniedzējiem gadījumā, ja tiek pārkāptas piemērojamās tiesību normas, tai katra no šīm kompetenču kategorijām ir jāīsteno autonomi, darot to tikai un vienīgi attiecīgās procedūras ietvaros. Jautājumā par šķīrējtiesas sprieduma kā pierādījuma izmantošanu Eiropas Savienības Tiesa atgādināja dalībvalstu procesuālās autonomijas principu, saskaņā ar kuru gadījumos, kad attiecīgajā jautājumā nav Savienības tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts ziņā ir noteikt administratīvā procesa un tiesvedības kārtību, tomēr uzsvēra, ka pierādījuma atzīšana nedrīkst apdraudēt Eiropas Savienības procedūru priekšmetu un īpašos mērķus, iesaistīto personu tiesības uz aizstāvību vai šai iestādei piešķirto pilnvaru un kompetenču tvērumu.

Senāts Administratīvās apgabaltiesas spriedumu atstāja negrozītu.

Anita ZIKMANE
Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas vadītāja