IEVADS
Apkopojuma secinājumi apspriesti un
akceptēti Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta tiesnešu
kopsapulcē 2015.gada 9.decembrī
Augstākās tiesas Judikatūras nodaļa sadarbībā ar juridisko zinātņu doktori Valentiju Liholaju veikusi tiesu prakses pētījumu krimināllietās par cietsirdību un vardarbību pret nepilngadīgajiem.
Pētījumā vērsta uzmanība, ka ar 2012.gada 13.decembra grozījumiem Krimināllikumā mainītas 174. pantā noteiktās sankcijas un līdz ar to arī tajā ietvertā noziedzīgā nodarījuma klasifikācija. Ja iepriekš kā panta pirmajā daļā, kas vērsta uz nepilngadīgo aizsardzību, tā arī tā otrajā daļā paredzētais noziedzīgais nodarījums pret mazgadīgo tika klasificēts kā mazāk smags noziegums, tad pēc grozījumu izdarīšanas panta otrajā daļā ietvertais noziegums atzīstams par smagu.
Pētījumā analizēti 140 pirmās instances tiesas nolēmumi, pieņemti laikā no 2012.gada līdz 2015.gada jūlijam. Apelācijas kārtībā skatītas 19, kasācijas kārtībā – divas krimināllietas. 64 krimināllietas izskatītas, neizdarot pierādījumu pārbaudi, 17 krimināllietas izskatītas vienošanās procesā.
Analizētajās krimināllietās apsūdzētas 147 personas: 11 no tām Krimināllikuma 174.panta pirmajā daļā un 136 personas – panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā. Atzītas par vainīgām un ar dažādiem soda veidiem notiesātas 134 personas, trīs personas attaisnotas, deviņi apsūdzētie atbrīvoti no kriminālatbildības sakarā ar izlīgumu ar cietušo vai viņa pārstāvi, izbeidzot kriminālprocesu, un viena persona atbrīvota no soda sakarā ar to, ka noziedzīgu nodarījumu izdarījusi, atrodoties ierobežotas pieskaitāmības stāvoklī.
Pētījums izlasāms Augstākās tiesas mājaslapā sadaļā
Judikatūra/ Tiesu prakses pētījumi/ Krimināltiesības
SECINĀJUMI UN REKOMENDĀCIJAS
1. Krimināllikuma 174.pantā paredzētais noziegums objektīvi var izpausties kā cietsirdīga vai vardarbīga apiešanās ar nepilngadīgo vai mazgadīgo. Tie ir divi patstāvīgi, alternatīvi noziedzīgās rīcības izpausmes veidi, kas konkretizējami katrā noziedzīgā nodarījumā. Apsūdzot personas Krimināllikuma 174.pantā paredzētā nozieguma izdarīšanā, apsūdzībās un tiesu nolēmumos precīzai jānorāda, kāda veida apiešanās ar cietušo – cietsirdīga vai vardarbīga, vai arī, iespējams, gan viena, gan otra veida apiešanās – ir konstatēta.
Analizējot nozieguma objektīvās puses izpausmes, jāņem vērā, ka:
1.1. vardarbība ir aktīva darbība, kas izpaužas kā cilvēka personiskās drošības prettiesisks apdraudējums, fiziski vai psihiski iedarbojoties uz cilvēka ķermeni (orgāniem, audiem, fizioloģiskajām funkcijām, psihi);
1.2. vardarbība tiek iedalīta fiziskā vardarbībā, kas izpaužas kā spēka pielietošana jebkādā veidā un izmantojot jebkādus līdzekļus un paņēmienus, bērna veselībai un dzīvībai bīstams apzināts spēka pielietojums saskarsmē ar bērnu, tādējādi apdraudot cietušā fizisko drošību, un psihiskā (emocionālā) vardarbībā – bērna pašcieņas aizskaršana vai psiholoģiska ietekmēšana (draudot viņam, lamājot, pazemojot viņu, bērna klātbūtnē vardarbīgi izturoties pret viņa tuviniekiem vai citādi kaitējot bērna emocionālajai attīstībai);
1.3. cietsirdīga apiešanās no objektīvās puses ir bezdarbība, ko raksturo nolaidīga izturēšanās pret bērnu – tā aprūpes un uzraudzības pienākumu nepildīšana, bērna pamešana novārtā, kad netiek ievērotas bērna medicīniskās, emocionālās, vides un fiziskās vajadzības.
2. Kriminālatbildības obligāts nosacījums ir fizisku vai psihisku ciešanu nodarīšana cietsirdīgas vai vardarbīgas apiešanās rezultātā. Apsūdzībā un tiesu nolēmumos precīzi jānorāda, kādas ciešanas un ar kādu apiešanās veidu ir nodarītas. Izvērtējot nodarīto ciešanu raksturu, jāņem vērā, ka:
2.1. fiziskas ciešanas ir fiziskās vardarbības tiešas sekas, kas tiek saistītas ar ķermeņa sāpēm, ko izraisa fiziska spēka pielietošana – fiziskas sāpes, dažādi slimīgi simptomi, fiziskas traumas, ievainojumi, aptverot viegla miesas bojājuma nodarīšanu;
2.2. psihiskas ciešanas galvenokārt ir psihiskās (emocionālās) vardarbības vai arī pārciestās fiziskās vardarbības un cietsirdības rezultāts, kas izpaužas kā kaitīgas izmaiņas bērna emocionālajā sfērā negatīvu psihisku stāvokļu veidā un var novest pie psihisko procesu norises izmaiņām, emocionālajām novirzēm, darbības motivācijas sfēras transformācijas utt., tādējādi ietverot bērna sociālās, emocionālās, kognitīvās un intelektuālās attīstības traucēšanu. Psihisko ciešanu nodarīšanas fakts jāpamato ar ekspertīzes atzinumu vai ar psihologa atzinumu par cietušā psiholoģiskās izpētes rezultātiem.
3. Atbildība par cietsirdību un vardarbību pret bērnu tiek diferencēta atkarībā no cietušā bērna vecuma. Panta pirmajā daļā norādīts uz cietsirdīgu vai vardarbīgu apiešanos ar nepilngadīgo, tas ir, personu vecumā no četrpadsmit līdz astoņpadsmit gadiem, savukārt panta otrajā daļā cietušā mazgadība atzīta par apstākli, kas veido kvalificētu sastāvu. Apsūdzībās un tiesu nolēmumos jānorāda konkrēts cietušā vecums, neaprobežojoties tikai ar norādi uz nepilngadību vai mazgadību, jo minētajam apstāklim var būt nozīme, gan izvērtējot izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, gan nosakot soda veidu.
4. Lai personu atzītu par Krimināllikuma 174.pantā paredzētā nozieguma subjektu, bez pieskaitāmības un kriminālatbildības vecuma katrā gadījumā ir jākonstatē, ka tā ir persona, no kuras cietušais ir bijis materiāli vai citādi atkarīgs, kas prezumē gan atkarības fakta konstatēšanu, gan tā pamatošanu. Apsūdzībā un tiesu nolēmumos precīzi jānorāda konstatētās atkarības veids. Ja tiek konstatēta cietušā citāda atkarība no apsūdzētā, jāatklāj tās saturs.
Izvērtējot un pamatojot šo obligāto nozieguma subjektu raksturojošo pazīmi, jāņem vērā, ka:
4.1. likumdevējs Krimināllikuma 174.pantā norādījis uz to, ka cietušā atkarība (kā atrašanās kāda varā, ietekmē, patstāvības trūkums) no vainīgās personas var būt dažāda veida, proti, gan materiāla, gan arī cita veida atkarība;
4.2. ar materiālu atkarību saprot tādas attiecības starp vainīgo un cietušo, kad vainīgajam ir bijis pienākums sniegt cietušajam būtisku materiālu palīdzību vai cietušais atradies vainīgā pilnīgā apgādībā;
4.3. ar cita veida atkarību krimināltiesībās saprot militāras, dienesta, darba attiecības, attiecības starp pedagogu un skolēnu, medicīnas darbinieku un pacientu, fiziski nespējīgu vai psihiski slimu un tā kopēju, atkarību, kas izriet no radniecības, laulības utt.;
4.4. lai personu atzītu par Krimināllikuma 174.pantā paredzētā nozieguma subjektu, ir pietiekami konstatēt cietušā materiālo atkarību vai kādu no iepriekš minētajiem vai vēl kādiem citiem atkarības veidiem, jo likumdevējs neprasa konstatēt gan materiālo, gan vēl kādu citu atkarību. Nozieguma kvalifikācijai ir pilnīgi pietiekama tikai viena atkarības veida konstatācija.
5. Subjektīvā puse ir obligāts noziedzīga nodarījuma sastāva elements, un nav pieļaujama tā ignorēšana noziedzīga nodarījuma juridiskās izvērtēšanas procesā. Izvērtējot subjektīvās puses esamību Krimināllikuma 174. pantā paredzētajā noziegumā, jāņem vērā, ka:
5.1. no subjektīvās puses Krimināllikuma 174.pantā paredzētais noziegums ir tīšs un to raksturo tiešs nodoms, jo vainīgais apzinās savas rīcības (darbības vai bezdarbības) kaitīgumu un apzināti to veic. Subjektīvā attieksme pret fizisku vai psihisku ciešanu nodarīšanu var izpausties netieša nodoma veidā, taču tas neietekmē noziedzīgā nodarījuma subjektīvās puses raksturojumu kopumā;
5.2. jākonstatē tas, ka vainīgais apzinājies cietušā vecumu.
6. Izlemjot jautājumu par kriminālprocesa izbeigšanu un personas atbrīvošanu no kriminālatbildības, pamatojoties uz nepilngadīgā cietušā pārstāvja un apsūdzētā izlīgumu, jāņem vērā, ka:
6.1. izlīgums ir tikai priekšnosacījums, lai lemtu par Krimināllikuma 58.panta otrās daļas un Kriminālprocesa likuma 379.panta pirmās daļas 2.punkta piemērošanu;
6.2. kriminālprocesos par noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti pret nepilngadīgajiem, nepieciešama īpaši rūpīga visu lietas materiālu analīze. Kriminālprocesa izbeigšana un personas, kuras nodarījums bijis tieši vērsts pret nepilngadīgo, atbrīvošana no kriminālatbildības pieļaujama tikai tad, ja tas ir nepilngadīgā interesēs un tiesai ir pilnīga pārliecība, ka tās turpmāk netiks apdraudētas;
6.3. par cietušā pārstāvi nevar būt persona, kura tieši vai netieši ieinteresēta lietas izlemšanā par labu kaitējumu radījušajai personai.
QR
