2013.gads
18.10.2013. Civillietu departamenta spriedums lietā nr.SKC-216/2013
Psihiatriskās palīdzības sniegšanas nosacījumi un kārtība. Pacienta “informētās piekrišanas” jēdziens un tā piemērošana
1. Psihiatriskā palīdzība sniedzama, ievērojot brīvprātības principu, kas izpaužas kā personas brīva un apzināta vēršanās pie psihiatra ar noteiktu gribas izpaudumu. Savukārt psihiatriskās palīdzības sniegšana, nesaņemot personas piekrišanu, iespējama tikai izņēmuma gadījumos, kad konstatēti akūti psihiskās darbības traucējumi, kas apdraud pacienta dzīvību un kuriem raksturīga agresīva rīcība vai pašnāvības mēģinājums
Sniedzot psihiatrisko palīdzību bez pacienta piekrišanas, obligāti jāievēro Ārstniecības likuma 68.pantā reglamentētā lēmumu pieņemšanas kārtība, proti, jābūt ārstu konsīlija lēmumam, kas pakļauts tiesas kontrolei. Nekādi izņēmumi no šīs likumā noteiktās kārtības nav paredzēti.
Atbilstoši ar Eiropas Padomes Konvenciju par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanu nodibinātās Komitejas (CPT) standartiem piekrišanu ārstēšanai var kvalificēt kā brīvprātīgu un apzinātu tikai tad, ja tā pamatojas uz pilnu, precīzu un visaptverošu informāciju par pacienta stāvokli un ieteikto ārstēšanu. Turklāt brīvprātīgie pacienti ierobežojami tikai ar viņu piekrišanu. Ja brīvprātīgam pacientam rīcības ierobežošana izrādās nepieciešama un pacients tai nepiekrīt, tādā gadījumā jāpārskata pacienta juridiskais statuss
2. Līdz 2010.gada 1.martam, kad stājās spēkā Pacientu tiesību likums, „informētās piekrišanas” institūts -pacienta piekrišana ārstniecībai, kuru viņš dod mutvārdos, rakstveidā vai ar tādām darbībām, kas nepārprotami apliecina piekrišanu, turklāt dod to brīvi, pamatojoties uz ārstniecības personas savlaicīgi sniegto informāciju par ārstniecības mērķi, risku, sekām un izmantojamām metodēm -, faktiski jau pastāvēja Ārstniecības likumā, kurš noteica virkni pacienta tiesības veselības aprūpē, tostarp uz atbilstošu informāciju, un šīs tiesību normas interpretējamas paplašinoši, atbilstoši starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem.
2008. gads
09.01.2008. Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā nr.SKC-13/2008
Par pacienta tiesībām uzzināt laboratorisko veselības pārbaužu rezultātus
Saskaņā ar 1998.gadā spēkā esošo Ārstniecības likuma 1.panta 1.punktu ārstniecība ir ne tikai slimību ārstēšana, bet arī to profilakse un diagnostika. Ja ārstniecības personai, saņemot analīžu rezultātus, rodas pamatotas šaubas par personas iespējamo inficēšanos ar infekcijas slimību, tad tai saskaņā ar Epidemioloģiskās drošības likuma 14.pantu ir pienākums paziņot par konstatēto faktu, lai persona varētu veikt likumā paredzētos pasākumus savas veselības saglabāšanai un nepieciešamo pasākumu veikšanai.