2016.gads
30.09.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-311/2016
Rīcības brīvības izmantošana, lemjot par iespējas notiesātajam mazgāties dušā nodrošināšanu
Ministru kabineta 2006.gada 30.maija noteikumu Nr.423 „Brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumi” 19.punktsparedz iestādes rīcības brīvību izlemt, cik bieži nodrošināt iespēju mazgāties pirtī vai dušā, paredzot arī šīs rīcības brīvības robežas. Rīcības brīvības piešķiršana nozīmē individualizētu lēmumu pieņemšanu attiecībā uz konkrētiem gadījumiem. Tas nozīmē, ka ar šo normu ir noteikts iestādes pienākums katrā konkrētā gadījumā izdarīt lietderības apsvērumus, tādējādi panākot saprātīgāko, lietderīgāko un pieņemamāko risinājumu gan no valsts budžeta interešu viedokļa, gan no cilvēktiesību viedokļa. Tāda normas izpratne, ka formāli tiek ievērotas minimālās normā noteiktās prasības, nav pareiza, jo tad iestāde neizmanto tai ar normu noteikto rīcības brīvību, kas ir vērtējama kā rīcības brīvības izmantošanas kļūda, kā rezultātā norma arī zaudē savu jēgu. Iestādes tiesības veikt lietderības apsvērumus vienmēr rada arī pienākumu to darīt. Tādējādi, lai arī starptautiskajos dokumentos vai nacionālajās tiesību normās noteiktās minimālās prasības var kalpot kā atskaites punkts, tomēr to nodrošināšana negarantē to, ka cilvēktiesības šādā gadījumā netiks pārkāptas. Patiesais atskaites punkts mazgāšanās biežuma nodrošināšanai ir nepieciešamība, kas ietver sevī arī cilvēktiesību apsvērumus.
2013. gads
05.04.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-89/2013 (SENĀTS MAINA JUDIKATŪRU)
Ieslodzītā tiesības īslaicīgi atstāt cietuma teritoriju
1. Cietuma priekšnieka atļauja īslaicīgi atstāt cietuma teritoriju nevar aprobežoties tikai ar atļaujas iziet no cietuma teritorijas izsniegšanu un likumā noteikto dienu skaita kontroli. Izsniedzot atļauju atstāt cietumu, cietuma priekšnieka pienākums ir pārbaudīt, vai atļaujas izsniegšana netraucēs noteiktā soda izpildes noteikumu ievērošanu, iekšējās kārtības nodrošināšanu brīvības atņemšanas iestādē, iespējamo disciplināro pārkāpumu izmeklēšanu un sodīšanu un citus apstākļus.
2. Atbilstoši kriminālsoda mērķim, sabiedrības interešu un drošības vārdā cietuma priekšniekam ir jāizvērtē iespējamais sabiedrības apdraudējums pirms atļaujas došanas notiesātai personai pirms galīgā soda izciešanas īslaicīgi atstāt cietuma teritoriju. Cietuma priekšnieks nevar aprobežoties tikai ar formālo apstākļu pārbaudi, norādījumu par rīcību vai uzvedību, kas jāievēro, īslaicīgi atstājot brīvības atņemšanas iestādes teritoriju. Atļaujas izsniegšana notiesātai personai īslaicīgi atstāt cietuma teritoriju nedrīkst traucēt drošības un kārtības prasību nodrošināšanai brīvības atņemšanas vietā, tā nedrīkst traucēt cietuma priekšniekam novērst gatavotu likumpārkāpumu, izmeklēt un piemērot sodu par disciplīnas pārkāpumu. Vienlaikus atļaujas atteikums nevar būt patvaļīgs. Argumentiem, kas ir par pamatu atļaujas neizsniegšanai, jābūt izskaidrotiem, pamatotiem, balstītiem uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem apstākļiem.
05.04.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-423/2013
Korespondences nosūtītāja subjektīvās tiesības iesniegt pieteikumu par tiesību uz korespondences neaizskaramību ierobežojumu
1. Satversmes 96.pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz korespondences neaizskaramību, tas ir, iespēju netraucēti un bez cenzūras sazināties ar citiem. Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.panta pirmā daļa noteic, ka ikvienam ir tiesības uz korespondences noslēpumu. Savukārt panta otrā daļa noteic, ka valsts institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības. Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.pants aizsargā arī juridisku personu. Tādējādi Satversmes 96.pants un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.pants aizsargā gan korespondences nosūtītāja, gan saņēmēja tiesības uz korespondences neaizskaramību bez nepamatotas iejaukšanās no valsts institūciju puses.
2. Satversmes 100.pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Savukārt Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.panta pirmā daļa noteic, ka ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no valsts institūciju puses. Satversmē noteikto pamattiesību subjekts var būt gan fiziskā, gan juridiskā persona. Tādējādi Satversmes 100.pants un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.pants aizsargā kā informācijas adresāta tiesības saņemt konkrēto informāciju, tā arī informācijas nosūtītāja tiesības paļauties uz to, ka viņa izplatītā informācija sasniegs adresātu bez iejaukšanās no valsts institūciju puses.
3. Ja nosūtīto korespondenci un sniegto informāciju adresāti nesaņem, jo to no sūtījumiem izņem ieslodzījuma vietu amatpersonas, uzskatāms, ka ir ierobežotas Satversmes 96. un 100.pantā garantētās nosūtītāja, t.sk. juridiskas personas, tiesības uz korespondences neaizskaramību un tiesības izplatīt informāciju bez iejaukšanās no valsts institūciju puses. Jautājums par to, vai pieteicēja tiesību ierobežojums ir pamatots, vērtējams, izskatot lietu pēc būtības.
2012. gads
02.02.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-238/2012
Pamats pilnīgai vai daļējai atbrīvošanai no valsts nodevas
1. Pamats atbrīvošanai no valsts nodevas ir personas mantiskais stāvoklis, kas neļauj īstenot tiesības uz tiesu likumā noteiktā valsts nodevas apmēra dēļ. Tiesai, lemjot par atbrīvošanu no valsts nodevas, ir jāņem vērā personas mantiskais stāvoklis pieteikuma pieņemšanas laikā, samērīgums starp personas tiesību uz tiesu ierobežojumu un valsts nodevas mērķi, kā arīvienlīdzīga attieksme pret personām ar vienlīdz smagu materiālo stāvokli.
2. Atrašanās brīvības atņemšanas iestādē pati par sevi nav pamats, lai ieslodzīto atbrīvotu no valsts nodevas samaksas, tāpēc arī šajos gadījumos ir jāvērtē personas mantiskais stāvoklis.
3. Ieslodzītajiem tiek nodrošināts uzturs, apģērbs un ārstēšana, tāpēc ieslodzītie var brīvi izvēlēties, kādiem mērķiem tērēt savus naudas līdzekļus. Tas, ka ieslodzītais attiecīgajā brīdī ir iztērējis kontā esošos līdzekļus, nav pamats, lai viņu atbrīvotu no valsts nodevas samaksas. Regulāri saņemot līdzekļus, ieslodzītais var plānot savus izdevumus – tostarp tiesu izdevumus. Iespēja pilnīgi vai daļēji atbrīvot ieslodzīto no valsts nodevas samaksas ir atkarīga ne tik daudz no tā, vai viņa kontā ir līdzekļu atlikums lēmuma pieņemšanas brīdī, cik no līdzekļu apgrozījuma kontā saprātīgā laika posmā pirms lēmuma pieņemšanas.
22.06.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-303/2012
Ieslodzītā tiesību uz korespondences neaizskaramību ierobežojumi
1. Satversmes 96.pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību, kas ietver arī tiesības veidot un uzturēt attiecības ar ģimenes locekļiem. Sarakste ar ģimenes locekļiem ir viens no veidiem, kā ieslodzījuma vietā esošā persona var uzturēt attiecības ar ģimenes locekļiem. Šīs tiesības nav absolūtas, tās var ierobežot, ja ierobežojums ir noteikts ar likumu, tam ir leģitīms mērķis un tas ir samērīgs. Notiesāto tiesības uz korespondences neaizskaramību ir ierobežotas saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa 41.panta septīto daļu, kas paredz, ka notiesātajiem adresēto pasta sūtījumu un pienesumu saturs tiek pārbaudīts. Minētais korespondences neaizskaramības ierobežojums, kas izpaužas vēstuļu lasīšanā un aizturēšanā, ir vērsts uz to, lai garantētu kārtību un drošību brīvības atņemšanas iestādēs un tādējādi aizsargātu arī sabiedrības drošību, kā arī aizsargātu sabiedrību pret noziedzību.
2. Notiesātai personai nosūtot privāto vēstuli un cietuma administrācijai šādu vēstuli izlasot, notiesātais nenonāk saskarsmē ar cietuma administrācijas pārstāvjiem. Notiesātā nosūtāmo vēstuļu pārbaudes mērķis ir nevis konstatēt, vai notiesātais ir pieklājīgs saskarsmē ar cietuma administrācijas pārstāvjiem vai arī nelieto necenzētus vārdus, bet noteikt, vai notiesātais neapdraud drošību un kārtību ieslodzījuma vietā vai citus likumā minētos leģitīmos mērķus.
20.04.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-372/2012
Atlīdzinājuma noteikšana par cilvēktiesību pārkāpumiem
1. Jēdziens atbilstīgs atlīdzinājums nozīmē, ka atlīdzinājumam ir jābūt taisnīgam. Atlīdzinājumam ir jāsniedz gandarījums personai, kuras tiesības ir tikušas aizskartas. Tam ir arī preventīva nozīme.
2. Ja valsts ir atzinusi cilvēktiesību pārkāpumu, bet noteikusi atlīdzinājumu, kas ir ievērojami zemāks par minimumu, kādu Eiropas Cilvēktiesību tiesa parasti piešķir par attiecīgu pārkāpumu, persona saglabā upura statusu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 34.panta izpratnē. Līdz ar to, nosakot atlīdzinājumu, tiesai jāsalīdzina Eiropas Cilvēktiesību tiesas noteiktais atlīdzinājums līdzīgās lietās un jāņem vērā ne tikai Latvijas ekonomiskās iespējas, bet arī tas, ka atlīdzinājums par morālo kaitējumu nedrīkst būt ievērojami zemāks par minimumu, kādu noteikusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa salīdzināmās lietās.
3.Līdzekļu trūkums nav attaisnojums higiēnas līdzekļu neizsniegšanai ieslodzītajam, un atlīdzinājuma veida un apmēra noteikšanai nav būtiski, ka iestāde rīkojusies prettiesiski bez nodoma.
4. Par higiēnas līdzekļu neizsniegšanu, kā arī iestādes rīcību, liekot šķēršļus personas tiesībām sūdzēties augstākā iestādē par savu tiesību aizskārumu, atvainošanās nav uzskatāma par atbilstīgu atlīdzinājumu Satversmes 92.panta un Administratīvā procesa likuma 92.panta izpratnē. Šāds atlīdzinājums nav uzskatāms par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli.
09.07.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-681/2012
Vardarbība ieslodzījuma vietā kā būtisks cilvēktiesību pārkāpums
1. Valsts pienākums ir darīt visu saprātīgi iespējamo, lai nepieļautu vardarbību ieslodzīto starpā. Neveicot pienācīgus pasākumus, valsts rīkojas prettiesiski.
2. Lietās, kuras saistītas ar vardarbību ieslodzīto starpā, sevišķa nozīme ir objektīvās izmeklēšanas principam. Iegūtā informācija ir saprātīgi novērtējama, lai konstatētu cilvēktiesību pārkāpumu konkrētā gadījumā.
15.10.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-727/2012
Ieslodzītā tiesības pieprasīt pamudinājuma piešķiršanu
Pamudinājuma piešķiršana ir brīvības atņemšanas iestādes administrācijas tiesības, nevis pienākums, un līdz ar to pieteicējam nav subjektīvo tiesību pieprasīt pamudinājuma piešķiršanu. Arī konkrēta pamudinājuma veida izvēle pamudinājuma piešķiršanas gadījumā ir brīvības atņemšanas iestādes administrācijas tiesības, un notiesātajam nav subjektīvo tiesību pamudinājuma piešķiršanas gadījumā izvēlēties konkrētu pamudinājuma veidu, lai gan brīvības atņemšanas iestādes administrācija var ņemt vērā notiesātā viedokli.
2011. gads
08.02.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-97/2011
Ieslodzītā tiesības īslaicīgi atstāt cietuma teritoriju
Saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.5panta 6.punktu notiesātajiem, kuri sodu izcieš daļēji slēgtā cietuma soda izciešanas režīma augstākajā pakāpē, ir tiesības ar cietuma priekšnieka atļauju īslaicīgi atstāt cietuma teritoriju līdz septiņām diennaktīm gadā vai līdz piecām diennaktīm sakarā ar tuva radinieka nāvi vai smagu slimību, kas apdraud slimā dzīvību. Ja personai ir ar likumu piešķirtas tiesības, tad iepretim parasti ir kādas citas personas (administratīvajā procesā parasti tā ir valsts) pienākums. Lai notiesātais varētu īstenot savas tiesības, ieslodzījuma apstākļi viņam liedz pašam, nevienu nebrīdinot atstāt cietuma teritoriju. Jāņem arī vērā, ka cietuma administrācijai ir jāveic uzskaite, cik dienas notiesātais jau izmantojis no iespējamās septiņu dienu gadā prombūtnes. Līdz ar to cietuma priekšnieka atļauja ir lēmums, kas ļauj notiesātajam īstenot likumā paredzētās tiesības – atstāt cietumu. Tiesību norma neparedz, ka cietuma priekšnieks varētu atkarībā no lietderības apsvērumiem lemt, vai šādu atļauju izsniegt vai nē. Respektīvi, nav minēti nekādi kritēriji, kas būtu ņemami vērā. Līdz ar to kritēriju noteikšana (piemēram, pamatojuma pieprasīšana un tā izvērtēšana) šādā gadījumā atzīstama par valsts, kas veikta cietuma priekšnieka personā, patvarīgu rīcību.
22.09.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-650/2011
Cietuma darbinieku goda un cieņas aizskaršana
Latvijas Sodu izpildes kodeksa 70.panta ceturtās daļas 1.punktā ir ietverti vispārīgi izteikti draudi nogalināt kādu no cietuma darbiniekiem, kā rupju pārkāpumu paredzot cietuma darbinieku goda un cieņas aizskaršanu. Normas piemērošana atkarībā no civiltiesībās iedibinātā goda un cieņas jēdziena izpratnes ir pārāk sašaurināta un neatbilst ne 70.panta ceturtās daļas 1.punkta jēgai un mērķim, ne arī sistēmiski iekļaujas 70.panta ceturtajā daļā.
2010. gads
06.05.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-160/2010
Valsts rīcība, kas būtiski skar ieslodzītas personas cilvēktiesības – reliģijas brīvību un pazemojošas attieksmes aizliegumu
1.Latvijas Republikas Satversmes 99.panta pirmais teikums noteic, ka ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Arī Latvijai saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas paredz analogas tiesības. Reliģijas brīvība sastāv no divām daļām – iekšējās ticības, kas attiecas uz personas forum internum un ir absolūta tiesība, jo katram ir tiesības ticēt vai neticēt kam tas vēlas, un reliģiskās pārliecības izpaušanas, kas nav absolūta tiesība.
2. Vēlme rīkoties atbilstoši reliģiskajai pārliecībai vai paust savus reliģiskos uzskatus balstās reliģiskajā mācībā. No tiesību viedokļa katrā gadījumā ir izvērtējams, vai konkrētā izpausme ietilpst reliģiskās brīvības tvērumā un līdz ar to aizsargājama vai ne. Reliģiskajai pārliecībai atbilstoša uztura lietošana kā atsevišķu reliģiju nozīmīga sastāvdaļa ietilpst reliģijas brīvības tvērumā.
3.Latvijas Republikas Satversmes 95.pants paredz, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu un cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Ieslodzījumā esoša persona ir neaizsargāta, tā ir absolūtā valsts pakļautībā un līdz ar to arī aizsardzībā. Lai kādu iemeslu dēļ persona atrastos ieslodzījumā, cilvēktiesību normas noteic, ka apstākļiem jābūt tādiem, kas neizbēgami izriet no ieslodzījuma fakta un kas atbilst cieņas pilnai attieksmei pret cilvēku. Ieslodzījuma apstākļi nedrīkst pārsniegt ar ieslodzījuma faktu neizbēgami saistīto ciešanu slieksni.
4. Ja valsts nenodrošina ieslodzījumā esošai personai nepieciešamos higiēnas līdzekļus, valsts pieļauj personas cieņu pazemojošu attieksmi pret šo cilvēku.
5. Finanšu līdzekļu trūkums nevar būt attaisnojums tādiem ieslodzījuma vietas apstākļiem, kas rada pazemojošu attieksmi pret ieslodzīto.
6. Lai noteiktu atbilstīgu atlīdzinājumu par personai nodarīto morālo kaitējumu, tiesai jānoskaidro ar pārkāpumu saistītie apstākļi, kas var liecināt par pārkāpuma un secīgi arī kaitējuma smaguma pakāpi.
7. Tas, ka valsts ieslodzījumā esošai pilngadīgai personai nenodrošina iespējas iegūt pamatizglītību, nav uzskatāms par šī personas cilvēktiesību pārkāpumu.
12.10.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-756/2010
Publisko un privāto tiesību nošķiršana ieslodzīto nodarbinātības jomā
1. Notiesātajam var uzlikt pienākumu veikt darbu tikai tad, ja šāds darbs ir brīvības atņemšanas vietu un apkārtējās teritorijas labiekārtošana, kā arī notiesāto kultūras un sadzīves apstākļu uzlabošana. Šādu darbu veikšanai notiesātais tiek norīkots. Rīkojums ir iestādes iekšējs lēmums, kas tiek izdots notiesātā īpašo pakļautības attiecību ietvaros ar valsti, t.i., valsts īsteno savu publisko varu pār notiesāto.
2. Notiesātais var pats izteikt gribu strādāt noteiktu darbu. Šādā gadījumā Latvijas Sodu izpildes kodekss paredz, ka notiesātais var strādāt kā brīvības atņemšanas iestādē, tā arī pie komersantiem, kuri iesaistīti notiesāto nodarbinātības organizēšanā. Brīvprātīgi nodibinātas tiesiskās attiecības starp notiesāto un darba devēju par darba veikšanu, ir privāttiesiskas darba tiesiskās attiecības.
2009. gads
23.01.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-181/2009
Lēmums, kas būtiski neskar īpaši pakļautas personas cilvēktiesības
1. Ieslodzījuma vietas atļauja vai aizliegums lietot ieslodzītajai personai personisko televizoru kamerā ir tiesību akts, nevis faktiskā rīcība.
2. Ieslodzītajām personām, kuras izcieš sodu slēgtā cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē, likumdevējs nav paredzējis tiesības lietot personiskos televizorus. Liedzot ieslodzītajai personai lietot personisko televizoru, netiek pārkāptas tās tiesības uz informāciju par notiekošo Latvijā un pasaulē, jo ieslodzītajai personai ir likumā noteiktās tiesības dienas kārtībā paredzētajā laikā skatīties televīzijas pārraides ārpus kameras iekārtotā telpā, kā arī ir tiesības izmantot bibliotēku. Tādējādi aizliegums lietot personisko televizoru būtiski neierobežo ieslodzītās personas cilvēktiesības. Šāds aizliegums nav administratīvais akts, bet ir iestādes iekšējs lēmums, kura tiesiskums nav pārbaudāms administratīvajā tiesā.
2008. gads
19.08.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-581/2008
Ieslodzītās personas tiesības pārsūdzēt ieslodzījuma vietas medicīnas daļas sniegtos valsts garantētos medicīnas pakalpojumus; ieslodzītās personas cilvēktiesības
1. Iestādes konkrēta rīcība attiecībā uz iestādei īpaši pakļautām personām, par kādām ir atzīstamas arī ieslodzītās personas, kas būtiski ierobežo personas cilvēktiesības, ir izskatāma administratīvā procesa kārtībā.
2. Slimnīcas, sniedzot medicīniskos pakalpojumus, parasti darbojas privāto, nevis publisko tiesību jomā. Tomēr ieslodzītajām personām nav tiesību brīvi izvēlēties valsts garantēto medicīnisko pakalpojumu sniedzēju. Ieslodzījuma vietās esošajām personām nodrošinātās valsts garantētās medicīniskā aprūpes pakalpojumu sniegšana ietilpst soda izpildes funkcijas nodrošināšanā. Tādējādi ieslodzījuma vietas medicīnas daļas rīcība, sniedzot medicīnas pakalpojumus ieslodzītajam, ir pārbaudāma administratīvā procesa kārtībā, ja tiek konstatēts būtisks ieslodzītās personas cilvēktiesību ierobežojums.
3. Valstij ir jānodrošina, lai personas, kas izcieš sodu, tiktu labotas un pāraudzinātas, kā arī tiktu izolētas no pārējās sabiedrības, tādējādi nepieļaujot, ka personas izdara jaunus noziedzīgus nodarījumus. Vienlaikus ieslodzījumā esošajām personām ieslodzījuma vietas teritorijā tāpat kā personām ārpus brīvības atņemšanas vietām, ir jābūt nodrošinātam noteiktam cilvēktiesību minimumam, kas personai nevar tikt atņemts, lai nepārkāptu personas tiesības uz cilvēcīgu izturēšanos. No starptautiski atzītiem ieslodzījumā turēto personu aizsardzības principiem izriet, ka apcietinātās personas ir jānodrošina ar medicīnisko aprūpi un ārstēšanu. Tādējādi tiesības uz medicīnisko pakalpojumu saņemšanu ir ietveramas ieslodzīto personu cilvēktiesību minimumā. Tas, vai ir noticis būtisks ieslodzītās personas cilvēktiesību ierobežojums saistībā ar medicīnisko pakalpojumu sniegšanu, ir jānoskaidro tiesai.
2007. gads
07.11.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-576/2007
Ieslodzīto tiesības uz darbu un izglītību – LR Satversmes 106. un 112.panta tvērums; Ieslodzījuma vietu pārvaldes rīcība, nenodrošinot ieslodzītos ar darbu un iespējām iegūt vidējo izglītību, nav iestādes faktiskā rīcība
1. Notiesātais ir uzskatāms par brīvības atņemšanas iestādei īpaši pakļautu personu. Līdz ar to, lai cietuma administrācijas ieslodzītajam adresētu lēmumu vai rīcību atzītu par izskatāmu administratīvā procesa kārtībā, nepieciešams konstatēt, ka ar konkrēto lēmumu vai rīcību būtiski tiek ierobežotas personas cilvēktiesības. Lai to konstatētu, pirmkārt, ir identificējama cilvēktiesība. Ja cilvēktiesība ir identificējama, tad jāvērtē, vai konkrētajos apstākļos ir konstatējams būtisks attiecīgās cilvēktiesības aizskārums
2. Latvijas Republikas Satversmes 106.pantā ietvertās tiesību normas neparedz, ka personai ir tiesības prasīt, lai valsts viņu nodrošina ar darbu. Normas noteic, ka ikviens var brīvi atkarībā no saviem, nevis valsts noteiktiem, apsvērumiem izvēlēties nodarbošanās veidu un vietu. Tomēr minētās tiesības nesniedzas tik tālu, lai radītu valstij pozitīvu pienākumu nodrošināt visus strādāt gribētājus ar darbu.
3. Saskaņā ar notiesāto nodarbinātību regulējošo likumu un Ministru kabineta noteikumu tiesību normām notiesāto personu iespējas strādāt ir ierobežotas atkarībā no valsts iespējām. Tiesību normas neparedz ar brīvības atņemšanu notiesātās personas subjektīvās tiesības prasīt nodrošināšanu ar darbu.
Latvijas valsts nav uzņēmusies saistības nodrošināt ieslodzītās personas ar darbu arī saskaņā ar Latvijai saistošajām starptautisko tiesību normām.
4. Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 112.pantā ietvertajām tiesību normām valstij ir pienākums obligāti nodrošināt personu ar pamatizglītību, kas tādējādi rada personai subjektīvas tiesības prasīt šīs tiesības īstenošanu. Savukārt attiecībā uz vidējo izglītību valsts pienākums ir nodrošināt personai tās bezmaksas apguvi. No minētās normas neizriet, ka persona pati var izraudzīties, kur un kādā veidā iegūt pamatizglītību vai vidējo izglītību. Tiesību uz izglītību īstenošanas veids pamatā ir tiesībpolitisks jautājums, kas lielā mērā atkarīgs no valsts iespējām. Līdz ar to atzīstams, ka Satversmes 112.panta tvērumā nav valsts pienākuma nodrošināt notiesātai personai bezmaksas vidējās izglītības apguvi ieslodzījuma vietā un līdz ar to notiesātai personai nav subjektīvu tiesību to prasīt.
5. Saskaņā ar notiesāto izglītību regulējošajiem likumiem brīvības atņemšanas iestādēs tiek nodrošinātas mācības, lai notiesātie jaunieši varētu iegūt vispārējo izglītību. Tādējādi likumdevējs ir noteicis valsts pienākumu nodrošināt vispārējās izglītības iegūšanu pamatā pie tās vecuma grupas piederošajiem, kuriem būtu jāiet skolā, ja viņi neatrastos ieslodzījuma vietā, t.i., jauniešiem. Likums neparedz valsts obligātu pienākumu nodrošināt iespējas iegūt vidējo izglītību arī pārējiem ieslodzītajiem.Latvijas valsts nav uzņēmusies saistības notiesātās personas ar bezmaksas vidējās izglītības iegūšanu ieslodzījuma vietā arī saskaņā ar Latvijai saistošajām starptautisko tiesību normām.
6. Ieslodzījuma vietu pārvaldes atteikums pārvietot ieslodzīto uz citu cietumu nav uzskatāms par iestādes faktisko rīcību Administratīvā procesa likuma 89.panta izpratnē un nav arī administratīvais akts. Šis ir iestādes iekšējs lēmums, kas saistīts ar Latvijas Sodu izpildes kodeksā noteikto soda izciešanas kārtību. Ņemot vērā, ka šāds lēmums neskar ieslodzītās personas cilvēktiesības, tas nav pakļauts kontrolei administratīvā procesa kārtībā.
2006. gads
15.06.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-356/2006
Ieslodzījumā esoša blakus sūdzības iesniedzēja etapēšana uz tiesas sēdi nav obligāta
Tiesa, izskatot blakus sūdzību, neizspriež lietu pēc būtības, bet gan vērtē tikai konkrētu procesuālo tiesību jautājumu, par kuru blakus sūdzība iesniegta. Savus apsvērumus un iebildumus saistībā ar blakus sūdzībā ietverto jautājumu pieteicējs izsaka blakus sūdzībā. Tādējādi, ja pieteicējam, kurš atrodas ieslodzījumā, par tiesas sēdi, kurā tiks izskatīta blakus sūdzība, ir likumā noteiktajā kārtībā paziņots (proti, ir dota iespēja pieteicējam pilnvarot pārstāvi) un tiesa uzskata, ka jautājumu ir iespējams izskatīt bez pieteicēja mutiskas uzklausīšanas, pieteicēja etapēšanu no ieslodzījuma vietas uz tiesas sēdi nav nepieciešams nodrošināt.
29.08.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-498/2006
Faktiskās rīcības jēdziens (pazīmes) un cietuma administrācijas rīcības saistībā ar ieslodzīto uzturu tiesiskā daba
1. Nosakot, vai kāda iestādes darbība ir uzskatāma par faktisko rīcību, ir jāpiemēro tādi paši apsvērumi kā vērtējot, vai iestādes pieņemts lēmums ir administratīvs akts, proti, faktiskā rīcība atbilst tām pašām pazīmēm, kam administratīvais akts, vienīgi faktiskā rīcība, atšķirībā no administratīvā akta, ir vērsta uz faktisku, nevis tiesisku seku radīšanu.
Ievērojot, ka ieslodzītās personas ir uzskatāmas par īpaši pakļautām personām, tad vērtējot, vai konkrēta rīcība, kas saistīta ar ieslodzītās personas turēšanas apstākļiem, uzskatāma par faktisko rīcību Administratīvā procesa likuma izpratnē, nepieciešams izvērtēt, vai ar šo rīcību būtiski tiek ierobežotas ieslodzītās personas cilvēktiesības.
2. Jautājums par ieslodzīto personu uzturu var tikt saistīts ar cilvēktiesību ierobežojumu. Tomēr cietuma administrācijas rīcība, aizstājot citus olbaltumvielas saturošos produktus ar piena pulveri un neizsniedzot piena pulveri pulvera veidā, acīmredzami nevar sasniegt tādu aizskāruma robežu, lai varētu runāt par būtisku cilvēktiesību aizskārumu. Savukārt strīds, kas saistīts ar iestādes rīcību, kas būtiski neaizskar ieslodzītās personas cilvēktiesības, nav pakļauts izskatīšanai administratīvajā tiesā, bet risināms tikai valsts pārvaldes iestāžu ietvaros.