Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros septembrī pievienoti deviņi Civillietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēze:
Pieteikums par radniecības attiecību konstatēšanu, ja šī fakta konstatēšana nepieciešama pilsonības reģistrācijai, ir  vērsts uz tiesību un pienākumu noteikšanu publisko tiesību jomā, tāpēc ir pakļauts izskatīšanai nevis vispārējās jurisdikcijas tiesā, bet gan administratīvajā tiesā.

Tēzes:
Dzīvokļu īpašnieku kopība kā prasītāja izpirkuma prasībā komplicēta piespiedu dalītā īpašuma situācijā

Ja konkrētā gadījuma īpaša apstākļa dēļ likumiskās izpirkuma tiesības izlietošanas rezultātā juridiski nav iespējama izpērkamā zemesgabala tūlītēja un nepastarpināta apvienošanās vienā hipotekārā vienībā ar tādu dzīvojamo māju, kas sadalīta dzīvokļu īpašumos (piemēram, uz viena un tā paša izpērkamā zemesgabala vienlaikus atrodas divas ēkas (būves) kā patstāvīgi īpašuma objekti ar atšķirīgu īpašnieku struktūru, no kurām viena ēka vēl turklāt ir sadalīta dzīvokļu īpašumos), tad ne tikai paši dzīvokļu īpašnieki, bet arī dzīvokļu īpašnieku kopība visu dzīvokļu īpašnieku interesēs var būt par prasītāju izpirkuma prasībā, kas celta kopīgi ar otras ēkas īpašnieku un vērsta uz šāda komplicēta piespiedu dalītā īpašuma izbeigšanu.

Termiņš izpirkuma tiesības izlietošanai

Ja tiesa atstājusi bez izskatīšanas izpircēja iesniegto pieteikumu par nekustamā īpašuma izpirkšanu (sk. Civilprocesa likuma 341. pantu), izpirkuma prasība ir ceļama Civillikuma 1400. pantā paredzētajā viena gada prekluzīvajā termiņā, kas šādā gadījumā skaitāms no dienas, kad likumīgā spēkā stājies tiesas lēmums par pieteikuma atstāšanu bez izskatīšanas.

Izpirkuma maksas iemaksāšana tiesā

Izpirkuma tiesības pieteikšana ir saistīta ar izpirkuma maksas tūlītēju samaksu, tāpēc izpirkuma maksas „iemaksāšana tiesā” (sk. Civillikuma 1384. pantu, Civilprocesa likuma 337. panta otrās daļas 3. punktu) ir prioritārs nosacījums izpirkuma tiesības pieteikšanai sevišķās tiesāšanas vai prasības tiesvedības kārtībā.

Tēzes:
Laulāto pārstāvības vara mājas saimniecības ietvaros („atslēgas vara”), noslēdzot dabasgāzes tirdzniecības līgumu kopīgās mājsaimniecības vajadzībām

Ja viens laulātais mājas saimniecības ietvaros jeb kopīgās mājsaimniecības vajadzībām noslēdzis dabasgāzes tirdzniecības līgumu ar dabasgāzes tirgotāju, tad atbilstoši Civillikuma 87. panta noteikumiem otrs laulātais kļūst par pilntiesīgu šā līguma dalībnieku, uz kuru vienlīdz gulstas ar līgumu nodibinātie pienākumi.

Laulāto solidāra atbildība par prettiesisku iejaukšanos viņu mājsaimniecībā uzstādīta dabasgāzes patēriņa komercuzskaites mēraparāta darbībā

Laulātie, kas kļuvuši par dabasgāzes lietotājiem dabasgāzes tirdzniecības un lietošanas noteikumu izpratnē uz mājas saimniecības ietvaros noslēgta dabasgāzes tirdzniecības līguma pamata, ir solidāri atbildīgi sadales sistēmas operatoram, ja notikusi iejaukšanās komercuzskaites mēraparāta darbībā, jo viņu izpildījums sadales sistēmas operatoram sakarā ar iejaukšanos mēraparāta darbībā ir nedalāms.

Tēze:
Zemnieka saimniecību maksātnespējas procesiem, kas uzsākti ar 2023. gada 15. septembri, ir piemērojams fiziskās personas maksātnespējas process zemnieka saimniecības īpašniekam. Maksātnespējas pieteikumu ir tiesīgas iesniegt gan fiziskās personas, gan zemnieka saimniecības kreditori.

Tēzes:
Tirgus dalībnieku noslēgta konkurenci ierobežojoša līguma noteikuma atzīšana par blakus ierobežojumu

Izvērtējums par to, vai darījumā ietvertajam konkurences ierobežojumam piemērojams Konkurences likuma 11. panta pirmajā daļā noteiktais aizliegums ierobežot konkurenci, īstenojams trīs secīgos soļos:

1) vispirms izvērtējams, vai ar darījuma noteikumu, ar kuru tiek ierobežota viena vai vairāku darījuma dalībnieku komerciālā autonomija, tiek nodibināta galvenā saistība vai blakus saistība, kas tikai kalpo galvenajai saistībai, kura savukārt neietekmē vai veicina konkurenci;

2) ja ierobežojošais noteikums ir blakus saistība un galvenā saistība neietekmē vai veicina konkurenci, izvērtējams, vai tas ir objektīvi nepieciešams, lai izpildītu galveno saistību;

3) ja tiek secināts, ka darījuma noteikums ir nepieciešams, izvērtējams, vai tas ir samērīgs ar darījuma (galvenās saistības) mērķiem.

Konkurences ierobežojums ir objektīvi nepieciešams galvenās saistības izpildei tad, ja bez šāda ierobežojuma galvenās saistības īstenošana nebūtu iespējama. Fakts, ka galveno saistību būs grūtāk īstenot vai tas būs mazāk ienesīgi, ja attiecīgā ierobežojuma nebūs, nebūtu jāuzskata par tādu, kas šim ierobežojumam piešķir objektīvi nepieciešama ierobežojuma raksturu, kurš vajadzīgs, lai to varētu kvalificēt par blakus ierobežojumu. Izvērtējumam par to, vai ierobežojums ir objektīvi nepieciešams galvenās saistības izpildei, ir relatīvi vispārīgs un abstrakts raksturs, un tas nav jāpamato vienīgi ar faktu vērtējumu. Šāds izvērtējums var balstīties uz hipotētisku analīzi par to, kā galvenā saistība tiktu īstenota, ja attiecīgais ierobežojums nebūtu noteikts.

Izvērtējot ierobežojuma samērīgumu attiecībā pret galvenās saistības mērķiem, tiesai it īpaši ir jāpārbauda, vai nepastāvēja konkurenci mazāk ierobežojošs risinājums, ko darījuma puses būtu varējušas izmantot tā noslēgšanas brīdī, lai sasniegtu darījuma (galvenās saistības) mērķus. Lai izvērtētu ierobežojuma samērīgumu, tiesai jāizvērtē, vai minētais ierobežojums priekšmetiskajā, teritoriālajā vai laika ziņā nepārsniedz to, kas būtu objektīvi nepieciešams, lai galvenā saistība varētu tikt izpildīta.

Ja, izvērtējot strīdus ierobežojumu, tiesa secina, ka tas nav atzīstams par blakus ierobežojumu konkurences tiesību izpratnē, tad attiecīgais ierobežojums (attiecīgie līguma noteikumi) atzīstams par spēkā neesošu no tā noslēgšanas brīža, ja vien attiecīgā vienošanās netiek atzīta par spēkā esošu saskaņā ar Konkurences likuma 11. panta otro daļu. Pierādīšanas nasta attiecībā uz to, ka strīdus ierobežojums atbilst Konkurences likuma 11. panta otrās daļas prasībām, ir pusei, kas to apgalvo (sk. Konkurences likuma 11. panta 2.1 daļu).

Sabiedrības valdes locekļa un sabiedrības dalībnieka darbības attiecināšana uz sabiedrību

Sabiedrības izpildinstitūcijas locekļa darbība atzīstama par sabiedrības darbību tikai tad, kad attiecīgo darbību persona izdarījusi, rīkojoties kā sabiedrības amatpersona. Izvērtējot šo priekšnosacījumu sabiedrības izpildinstitūcijas locekļa darbības atzīšanai par sabiedrības darbību, nav katrā ziņā jākonstatē, ka šī izpildinstitūcijas locekļa pienākumos bija īstenot konkrēto darbību, bet gan tas, ka attiecīgā darbība ir priekšmetiski saistīta ar sabiedrības izpildinstitūcijas locekļa amata pienākumiem.

Šāda priekšmetiska sakara izvērtēšana izdarāma, pamatojoties uz nodibinātiem lietas apstākļiem un ņemot vērā to, kā attiecīgo darbību uztvēra vai varēja uztvert citi civiltiesiskās apgrozības dalībnieki. Šaubu gadījumā civiltiesiskās apgrozības interesēs pieņemams, ka attiecīgā persona ir rīkojusies kā sabiedrības amatpersona.

Sabiedrības amatpersonas darbība, kas izpaužas kā amatpersonas statusa iegūšana citas juridiskās personas izpildinstitūcijā, nebūtu atzīstama par sabiedrības īstenotu darbību, jo tas nonāktu pretrunā ar šādas citas juridiskās personas amatpersonas patstāvīgo statusu un atbildību pret šo citu juridisko personu.

Sabiedrības dalībnieka rīcība var tikt atzīta par sabiedrības darbību, ja tas ir darbojies kā sabiedrības orgāns (sabiedrības sapulce vai šīs lēmējinstitūcijas loceklis) tādā veidā, kas radīja ietekmi ārpus sabiedrības iekšējām attiecībām, proti, attiecībā uz citiem civiltiesiskās apgrozības dalībniekiem.

Jautājums par valdes locekļa (vai sabiedrības dalībnieka) darbību atzīšanu par sabiedrības veiktu darbību jānošķir no jautājuma par sabiedrības valdes locekļa (vai sabiedrības dalībnieka) personisko atbildību.

Tēze:
Datums, ko tiesa sēdē noteikusi par lēmuma pieejamības datumu, ir atzīstams par šī lēmuma pasludināšanas dienu. Ja tiesa lēmuma pieejamības datumu pārceļ, neinformējot lietas dalībniekus par lēmuma jauno pieejamības datumu, pārsūdzības termiņa sākums saistāms ar lēmuma izsniegšanas dienu.

Tēzes:
Apdrošinātā, kura civiltiesiskā atbildība apdrošināta ceļojuma apdrošināšanas līgumā, tiesības prasīt izmaksāt viņam apdrošināšanas atlīdzību

Apdrošināšanas līguma likuma 52. panta pirmās daļas pirmajā teikumā ietvertais nosacījums, ka apdrošināšanas atlīdzība apdrošinātajam izmaksājama, ja apdrošinātais ir atlīdzinājis zaudējumus trešajai personai (cietušajam), neliedz apdrošinātajam celt prasību pret apdrošinātāju par apdrošināšanas atlīdzības piedziņu par labu sev, ja apdrošinātājs ir pieņēmis lēmumu atteikt izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību. Minētais likuma noteikums vienīgi norāda uz trešo personu un apdrošināto, kurš atlīdzinājis zaudējumus trešajai personai, kā subjektiem, kas ir apdrošināšanas atlīdzības izmaksas adresāti, ja apdrošinātājs pieņēmis lēmumu izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību. Savukārt apdrošinātā tiesības uz apdrošināšanas atlīdzību nosaka citas tiesību normas, tostarp Civillikuma 1590. pants, kas piešķir katrai puses prasības tiesības par līguma izpildīšanu, un Apdrošināšanas līguma likuma 1. panta pirmās daļas 7. punkts – apdrošināšanas līguma legāldefinīcija.

Piemērojamo tiesību aktu noteikšana, ja apdrošinātais lūdz no civiltiesiskās atbildības apdrošinātāja piedzīt apdrošināšanas atlīdzību sakarā ar zaudējumiem, kuru atlīdzināšanas prasījumu uz likuma pamata, īstenojot subrogācijas tiesību, no cietušā pārņēmusi persona ar mītnesvietu citā Eiropas Savienības dalībvalstī

Ja persona, kura uz likuma pamata pārņēmusi cietušā zaudējumu atlīdzības prasījumu pret apdrošināto sakarā ar pēdējā izraisītu negadījumu, prasa no apdrošinātā atlīdzināt minētos zaudējumus, un apdrošinātais viņam pieteiktā prasījumu apmērā lūdz piedzīt apdrošināšanas atlīdzību no apdrošinātāja, tiesiskā attiecība starp zaudējumu atlīdzināšanas prasījumu pārņēmēju un apdrošināto ir jānošķir no tiesiskās attiecības starp apdrošināto un viņa civiltiesiskās atbildības apdrošinātāju.

Neesot līgumattiecībām starp cietušā prasījumu pārņēmēju un apdrošināto, kā arī pastāvot pārrobežu elementam tādēļ, ka prasījuma tiesību pārņēmēja pastāvīgā mītnesvieta ir citā Eiropas Savienības dalībvalstī (Vācijā), subrogācijas tiesiskie priekšnoteikumi un tai piemērojamie tiesību akti noskaidrojami saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regulas (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām, (Roma II) 19. pantā „Subrogācija” noteikto. Tās dalībvalsts tiesību akti, kuri reglamentē trešās personas (apdrošinātāja, darba devēja) pienākumu apmierināt cietušā prasījumu pret zaudējumu nodarītāju, ir tie, ar kuriem nosaka, vai un ciktāl cietušā prasījums ir pārgājis minētajai personai. Ja cietušā prasījums apmierināts uz Vācijas likuma normu pamata, tad atbilstoši minētās dalībvalsts tiesību aktiem noskaidrojams, vai notikusi prasījuma tiesību subrogācija. Savukārt apdrošinātā tiesības piedzīt apdrošināšanas atlīdzību cietušā prasījumu pārņēmēja pieteiktajā apmērā ir nosakāmas atbilstoši ceļojuma apdrošināšanas līgumam, kuram saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regulas (EK) Nr. 593/2008, par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, (Roma I)  7. panta 2. punktā noteikto piemērojami Latvijas tiesību akti, ja puses izdarījušas attiecīgu izvēli.

Morālā kaitējuma atlīdzināšanas salīdzinājums ar Eiropas tiesiskajā telpā pazīstamo sāpju naudu

Sāpju nauda, kuru ārvalsts (Austrijas) tiesa personai piespriedusi tādēļ, ka tā cietusi negadījumā, kuru ceļojuma laikā minētajā valstī izraisījis apdrošinātais, kā gandarījums par cietušā pārdzīvotajām fiziskajām un garīgajām ciešanām mērķu un satura ziņā ir līdzīga morālā jeb nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanai Latvijas tiesībās. Ja apdrošinātais Latvijā cēlis prasību, lai no viņa piedzīto sāpju naudas summu atgūtu kā apdrošināšanas atlīdzību, un norādījis uz tiesību institūtu iespējamām atšķirībām, tad tiesa nedrīkst aprobežoties ar vispārīgu konstatējumu, ka apdrošināšanas līgums neparedz morālā kaitējuma atlīdzināšanu. Lai izpildītu Civilprocesa likumā tiesai noteikto pienākumu pamatot spriedumu un izdarītu motivētu secinājumu par to, vai ārvalsts tiesa sāpju naudu cietušajam piespriedusi tāda kaitējuma kompensēšanai, kas ir morālais kaitējums Latvijas tiesību izpratnē, tiesai jāpievēršas ārvalsts likuma normu, kas regulē sāpju naudu, satura noskaidrošanai un salīdzināšanai ar morālā kaitējuma jēdzienu Latvijas tiesībās.

Ar patērētāju noslēgtā ceļojuma apdrošināšanas līgumā noteikta atbildības ierobežojuma, kas civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas ietvaros paredz neatlīdzināt morālo kaitējumu, netaisnīguma vērtējums

Nemantiskā jeb morālā kaitējuma atlīdzināšana ir pašsaprotama kaitējuma atlīdzināšanas komponente. Ja apdrošinātais, būdams patērētājs, kā apdrošināšanas atlīdzību prasa piedzīt no apdrošinātāja naudas summu cietušā morālā kaitējuma kompensēšanai, tiesai ir pienākums apsvērt, vai apdrošinātāja atbildības ierobežojums, saskaņā ar kuru apdrošinātājs neatlīdzina morālo kaitējumu, atbilst Patērētāju tiesību aizsardzības likumā minētajiem līguma noteikumu netaisnīguma kritērijiem. 

No Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6. panta normu sistēmas secināms, ka savstarpēji neapspriesti līguma noteikumi vienmēr var tikt pakļauti netaisnīguma novērtējumam un nav atzīstami par tādiem, kas definē līguma priekšmetu. Kaut arī „apdrošināto risku kopums un noteiktie izņēmumi” Apdrošināšanas līguma 8. panta sestajā daļā vispārīgi minēti kā apdrošināšanas līguma priekšmeta sastāvdaļa, ar patērētāju kā apdrošināto noslēgta apdrošināšanas līguma tipveida noteikums ir uzskatāms par savstarpēji neapspriestu, ja tas sastādīts iepriekš un līdz ar to apdrošinātajam nav bijis iespējams ietekmēt attiecīgā noteikuma saturu. Šādos apstākļos tiesai it īpaši ir pamats pārbaudīt, vai apdrošinātāja atbildības ierobežojums, neatlīdzinot morālo kaitējumu, vērtējams kā tāds, kas pretēji līgumslēdzēju pušu tiesiskās vienlīdzības principam 1) samazina ar likumu noteikto pušu atbildību, 2) nosaka priekšrocības pakalpojuma sniedzējam un ierobežojumus patērētājam, 3) patērētāju nostāda neizdevīgā stāvoklī un ir pretrunā ar labticīguma prasībām (sk. Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 5. panta otrās daļas 1., 3. un 5. punktu).

 

Pievienoti klasifikatoros tikai ar virsrakstu (bez tēzēm)