Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros martā pievienoti pieci Civillietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēze:
Ja dāvinājuma priekšmets ir nekustams īpašums, kas atsavināts apdāvinātajam pirms tam, kad iestājusies dāvinātāja nespēja samaksāt parādu, Civillikuma 1927. pantā regulētā prasījuma noilgums sāk tecēt nevis ar dienu, kad zemesgrāmatā nostiprināta apdāvinātā īpašuma tiesība, bet gan ar dienu, kad iestājušies abi šajā normā paredzētie priekšnoteikumi, proti, kad noskaidrojies, ka citas mantas neesības dēļ dāvinātājs kā parādnieks nespēj samaksāt kreditoram tādu parādu, kas dāvinātājam bijis līdz apdāvinātā īpašuma tiesības nostiprināšanai zemesgrāmatā, turklāt neatkarīgi no tā, pēc cik ilga laika kopš apdāvinātā īpašuma tiesības nostiprināšanas zemesgrāmatā dāvinātājam objektīvi ir iestājusies šāda nespēja.

Tēze:
Situācijā, kad Satversmes tiesa attiecībā uz noteiktu personu loku atzinusi Ministru kabineta 2008. gada 9. decembra noteikumu Nr. 1013 „Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu” 19.1 1. apakšpunktu (redakcijā, kas bija spēkā no 2013. gada 1. oktobra līdz 2019. gada 21. novembrim) par spēkā neesošu, konstatējams aizklāts likuma robs. Tas aizpildāms teleoloģiskās redukcijas ceļā, proti, sašaurinot iepriekšminēto noteikumu 19. punkta tvērumu. Šajā normā noteiktā ūdens patēriņa starpības sadales kārtība piemērojama tiktāl, ciktāl no kopējā ūdens patēriņa starpības tiek atskaitīts to dzīvokļu īpašnieku individuālais ūdens patēriņš, kuri pretēji noteiktajai ūdens maksas aprēķināšanas kārtībai prettiesiski nav iesnieguši informāciju par ūdens patēriņa skaitītāja rādījumu noteiktajā termiņā vismaz trīs mēnešus pēc kārtas.

Individuālā ūdens patēriņa noskaidrošanai var kalpot informācija par starpību, kāda fiksēta starp attiecīgā dzīvokļa īpašnieka ūdens patēriņa skaitītāja rādījumiem pirms un pēc pieļautā pārkāpuma, proti, starpību starp pēdējo iesniegto rādījumu pirms dzīvokļa īpašnieks pārtrauca sniegt rādījumus un pirmo iesniegto rādījumu pēc tam, kad dzīvokļa īpašnieks atsāka sniegt savus ūdens patēriņa rādījumus. Ja dzīvokļa īpašnieka pieļautā pārkāpuma dēļ nav iespējams noskaidrot faktisko individuālo ūdens patēriņu atsevišķajā īpašumā, pastāv pamats to aprēķināt atbilstoši maksimāli piegādātajam ūdens daudzumam atsevišķajā īpašumā, ievērojot tajā dzīvojošo personu skaitu. Šajā gadījumā pēc analoģijas piemēro iepriekšminēto noteikumu 19.2 punktā (redakcijā, kas ir spēkā no 2019. gada 22. novembra) iekļauto formulu.

Tēzes:
Atsavinātās lietas trūkuma jēdziens un trūkuma konstatēšana

Ar atsavinātās lietas trūkumu saprotama lietas neatbilstība līguma noteikumiem. Tā var izpausties kā neatbilstība subjektīvajām vai objektīvajām prasībām.

Ar subjektīvajām prasībām saprotamas prasības, par kurām puses atsavinājuma līgumā tieši vienojušās, piemēram, līgumā noteiktais preces apraksts, veids, daudzums, kvalitāte, funkcionalitāte, saderība, sadarbspēja u. tml., arī lietas ieguvēja izteiktā prasība par preces derīgumu konkrētam nolūkam, kurai lietas atsavinātājs piekritis.

Ar objektīvajām prasībām saprotamas prasības, kuras līguma noslēgšanas laikā bija noteiktas normatīvajos aktos un citos normatīvos, tostarp standartos; prasības, atbilstību kurām atsavinātājs pirms līguma noslēgšanas norādījis preces aprakstos vai paraugos; kā arī prasības, atbilstība kurām līguma noslēgšanas laikā bija saprātīgi sagaidāma, raugoties no vidusmēra pircēja skatupunkta. Pie pēdējām pieder, piemēram, tādas īpašības un citas iezīmes, tostarp attiecībā uz ilgizturību, funkcionalitāti, saderību un drošumu, kādas parasti ir raksturīgas un izvirzāmas tāda paša veida precēm.

Tiesai, pārbaudot ieguvēja apgalvojumu par to, ka atsavinātajai lietai ir trūkums, atbilstoši pušu argumentiem vispirms ir jāpārbauda lietas atbilstība subjektīvajām prasībām, bet, ja tādu nav vai tās nav pilnīgas, tad jāpārbauda lietas atbilstība objektīvajām prasībām.

Vidusmēra pircēja jēdziens un mēraukla, nosakot lietas pieņemamās īpašības

Nosakot, kas ir lietas pieņemamās jeb sagaidāmās īpašības, vērtējums izdarāms no vidusmēra pircēja skatupunkta. Vidusmēra pircējs ir hipotētiskais vidusmēra pircējs, kas ir saprātīgs, samērā labi informēts, uzmanīgs un apdomīgs, bet nav attiecīgās jomas lietpratējs.

Vērtējums par to, kādām īpašībām atsavinātajai lietai būtu jāpiemīt, ir tiesību, nevis fakta jautājums, tomēr tas atbildams, ņemot vērā faktiskos apstākļus. Vērtēšanas mēraukla ir objektīva, nevis subjektīva, proti, ir nozīme tam, kādas lietas īpašības varēja pieņemt hipotētiskais vidusmēra pircējs, bet nav nozīmes tam, kādas lietas īpašības varēja pieņemt konkrētais pircējs.

Civillikuma 1613. panta piemērošana un jēdziens „visparastākā uzmanība”

Civillikuma 1613. panta pirmajā daļā minētie panta piemērošanas priekšnoteikumi, ka ieguvējs zināja par lietas trūkumiem vai vismaz, piegriežot visparastāko uzmanību, nevarēja par tiem nezināt, attiecināmi un nodibināmi uz atsavinājuma līguma noslēgšanas brīdi, nevis uz kādu vēlāku brīdi pēc līguma noslēgšanas, piemēram, uz līguma noslēgšanai vēlāk sekojušu lietas nodošanas brīdi.

Ar visparastākās uzmanības trūkumu saprotama rupja neuzmanība, proti, atsavinātājs atbrīvojams no atbildības ieguvēja rupjas neuzmanības gadījumā, bet ne vieglas neuzmanības gadījumā.

Atsavinātājam nav liegts atsavināt preci ar trūkumu, bet tad viņam par šādu trūkumu ieguvējs jābrīdina vai trūkumam jābūt acīmredzamam, pievēršot visparastāko uzmanību.

Pircēja pienākums pārbaudīt preci un paziņot par tās trūkumiem, ja līguma abas puses ir komersanti

Ja pircējs un pārdevējs ir komersanti, pircēja pienākumu pārbaudīt preci un paziņot par tās trūkumiem regulē Komerclikuma 411. pants.

Tas, cik garš ir „iespējami īsais laiks pēc preces saņemšanas”, kas saskaņā ar Komerclikuma 411. panta pirmo daļu atvēlams preces pārbaudei, ir nosakāms katrā konkrētā gadījumā, ņemot vērā lietas apstākļus, tostarp preces veidu un īpašības (piemēram, preces sarežģītību, funkcionalitāti, bojāšanās ātrumu u. c.), ierasto praksi šāda veida preču iegādes gadījumā, uzņēmuma lielumu u. tml. Brīdis, kad jāuzsāk pārbaude, ir preces saņemšanas brīdis, proti, brīdis, ar kuru prece nonāk pircēja varas sfērā un viņš var veikt preces īpašību pārbaudi. Pienākums paziņot par atklāto trūkumu ir nekavējoties, tas ir, bez vainojamas vilcināšanās.

Atsavinātāja ļaunais nolūks kā priekšnoteikums Civillikuma 1620. panta piemērošanai

Tikai Civillikuma 1620. panta pirmajā daļā minētā zaudējumu atlīdzības piedziņas prasījuma gadījumā ir jākonstatē, ka atsavinātājs ir rīkojies ļaunā nolūkā, noklusējot vai apslēpjot viņam zināmos lietas trūkumus. Izspriežot Civillikuma 1620. panta otrajā daļā regulētos prasījumus par līguma atcelšanu vai lietas cenas samazināšanu, nav jākonstatē, ka atsavinātājs būtu rīkojies ļaunā nolūkā. Arī Civillikuma 1620. panta pirmajā daļā paredzētais atsavinātāja noteikti izteikts apgalvojums, ka lietai ir zināmas īpašības, ir patstāvīgs priekšnoteikums prasībai par zaudējumu atlīdzības piedziņu, un atsavinātāja pienākums atlīdzināt zaudējumus šāda apgalvojuma gadījumā iestājas neatkarīgi no tā, vai atsavinātājam attiecīgā labo īpašību neesība bija zināma vai tai vajadzēja būt zināmai.

Atsavinātās lietas un par to saņemtā pretizpildījuma atdošana kā līguma atcelšanas sekas, nevis pamats

Ja celta līguma atcēluma prasība, tad Civillikuma 1623. un 1624. pants paredz attiecīgi atsavinātāja un ieguvēja pienākumus līguma atcēluma prasības apmierināšanas gadījumā, nevis priekšnoteikumus šādas prasības celšanai. Atsavinātās lietas un par to saņemtās maksas savstarpēja atdošana ir līguma atcelšanas sekas, nevis pamats.

 

Pievienoti klasifikatoros tikai virsrakstu (bez tēzēm)