Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros decembrī pievienoti divpadsmit Civillietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēzes:
1. Būtisks pārkāpums dalībnieku sapulces sasaukšanā vai lēmuma pieņemšanā

Komerclikuma 217. panta pirmās daļas pirmā teikuma izpratnē ar „būtisku pārkāpumu sapulces sasaukšanā vai lēmuma pieņemšanā” ir saprotams ikviena dalībnieka tiesības saņemt informāciju Komerclikuma 214. pantā noteiktajā kārtībā pārkāpums, kā arī ikviena dalībnieka tiesības piedalīties vai balsot dalībnieku sapulcē pārkāpums. Apstāklis, ka konkrētā dalībnieka balsis, ņemot vērā viņam piederošo kapitāla daļu daudzumu, nevarētu ietekmēt apstrīdētā lēmuma pieņemšanu, nedrīkst būt juridisks attaisnojums šī dalībnieka subjektīvo tiesību saņemt informāciju un piedalīties sabiedrības pārvaldē aizskārumam.

2. Paziņošanas par dalībnieku sapulces sasaukšanu pierādīšana

Ja savā prasības pieteikumā par dalībnieku sapulces lēmuma atzīšanu par spēkā neesošu dalībnieks ir noliedzis, ka viņš būtu saņēmis valdes sūtītu paziņojumu par dalībnieku sapulces sasaukšanu, tad sabiedrības kā atbildētājas pienākums ir pietiekami pārliecinoši pierādīt pretējo, t. i., faktu, ka paziņojums par dalībnieku sapulci ir ticis nosūtīts dalībniekam. Sabiedrības kā atbildētājas paskaidrojums nav pietiekams, lai tiesa konstatētu faktu, ka dalībnieks ticis pienācīgi informēts par dalībnieku sapulci.

Civilprocesa likuma 9.1 pantā paredzētais „patiesības paušanas pienākums” un tā pārkāpums var būt pamats Civilprocesa likuma 73.1 panta paredzēto procesuālo sankciju piemērošanai, bet neierobežo vai neatceļ Civilprocesa likuma 104. panta pirmās daļas tiesību normu, kurai atbilstoši pušu un trešo personu paskaidrojumi atzīstami par pierādījumiem tikai tad, ja tos apstiprina citi tiesas sēdē pārbaudīti un novērtēti pierādījumi.

Tēze:
Lietās, kas izriet no aizgādības un saskarsmes tiesībām, jautājumā par tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu pēc analoģijas piemērojams Civilprocesa likuma 242. panta 3. punkts, ievērojot taisnīguma un samērīguma principu. Pušu mantiskais stāvoklis nevar būt vienīgais kritērijs, kurš tiek izvērtēts, sadalot starp pusēm tiesāšanās izdevumus.

Tēze:
Lietas dalībnieks, pret kuru vērsta apelācijas sūdzība, ir tiesīgs iesniegt gan rakstveida paskaidrojumu par apelācijas sūdzību, gan iesniegt pretapelācijas sūdzību.

Civilprocesa likuma 424. pants paredz pretapelācijas sūdzības iesniegšanu, ar kuru var pārsūdzēt jebkuru sprieduma daļu.

Pretapelācijas sūdzību ir tiesīgs iesniegt arī lietas dalībnieks, kas jau ir izmantojis tiesību iesniegt apelācijas sūdzību par citu sprieduma daļu.

Tēze:
Procesuālie līdzdalībnieki, kuriem ir vienota interese un kasācijas sūdzības argumenti, ir tiesīgi iesniegt vienu kopīgu kasācijas sūdzību, un par to ir jāmaksā drošības nauda apmērā, kas noteikts par vienas kasācijas sūdzības iesniegšanu.

Tēze:
Arī darījumu parakstījusī persona var izteikt iebildumus vai celt prasību, lai pieteiktu strīdu par darījuma spēku vai tajā ietvertā gribas izteikuma patiesumu un patiesi gribētā darījuma tiesiskajām sekām. Ja lietas dalībnieks prasa atzīt paša parakstīto darījumu par simulatīvu, atsaucoties uz patiesi gribēto darījumu, tiesai saskaņā ar principu „tiesa zina tiesības” (jura novit curia) ir pienākums sniegt patiesi gribētā darījuma juridisko kvalifikāciju.

Situācijā, kad līdzēji vienojušies par ieguldījumiem kopīgā mērķa sasniegšanai un vienlaikus noslēguši aizdevuma līgumu, ko viens no līdzējiem prasa atzīt par simulatīvu, tiesai ir jānoskaidro, vai aiz aizdevuma līguma nav apslēpts patiesi gribētā darījuma (sabiedrības līguma) izpildījums. Atšķirībā no aizdevēja, kas iegūst prasījuma tiesību par aizdevuma atdošanu, sabiedrības biedrs neiegūst prasījuma tiesību pret citu biedru par ieguldījuma atlīdzināšanu, ja pretēji iecerētajam netiek gūta peļņa un minētais cits biedrs tajā nav vainojams.

Tēze:
Ja mantojums ir novēlēts vairāk nekā vienam mantiniekam, tad mantinieki ir līdzmantinieki neatkarīgi no tiem novēlēto mantojuma daļu lieluma. Šādā gadījumā līdzmantinieku tiesiskais stāvoklis ir pielīdzināms kopīpašnieku tiesiskajam stāvoklim, tostarp arī attiecībā uz tiesībām prasīt mantojuma dalīšanu.

Neatņemamās daļas tiesīgā tiesības uz neatņemamo daļu ir nošķiramas no līdzmantinieku tiesībām prasīt mantojuma masas reālo sadali, jo testamentārais mantinieks un neatņemamās daļas tiesīgais nav līdzmantinieki.

Ja viss mantojums ir novēlēts vienam mantiniekam, nav līdzmantinieku un tātad nav pamata mantojumu dalīt reāli. Šādā situācijā neatņemamās daļas tiesīgajiem saskaņā ar Civillikuma 788. pantu ir tiesības uz neatņemamās daļas izdalīšanu.

Tēze:
Civillikumā nostiprinātās inventāra tiesības mērķis ir pēc iespējas pasargāt mantinieku no atbildības mantojuma atstājēja kreditoru priekšā ar savu mantu. Tādējādi ar inventāra tiesības izlietošanas mērķi vispārīgi nav savietojama situācija, kad mantiniekam, kurš ir pieņēmis mantojumu ar inventāra tiesību, būtu jāatbild par mantojuma atstājēja parādiem arī ar savu mantu jeb virs saņemtā mantojuma apmēra.

Tas, vai uz lietu var vai nevar vērst piedziņu gadījumā, ja mantinieks atbilstoši Civillikuma 708. pantam ir pieņēmis mantojumu ar inventāru tiesību, ir jautājums, kas saskaņā ar Civillikuma 711. panta pirmo teikumu ir izšķirams, tiesai taisot spriedumu, nevis sprieduma izpildes stadijā, jo tas prasa pēc būtības izspriest jautājumu par to, vai attiecīgā mantojumā ietilpstošā lieta ir aizvietota, kāda bija šīs lietas vērtība uz mantojuma pieņemšanas vai aizvietošanas brīdi un visbeidzot noskaidrot, vai tā nav izlietota citu mantojuma atstājēja kreditoru vai paša mantinieka prasījumu apmierināšanai saskaņā ar to prioritāti jeb priekšrocību atbilstoši Civillikuma 711. panta otrajam teikumam (tēzē minēto pantu redakcijā, kas spēkā līdz 2024. gada 31. decembrim).

Tēze:
Maksātnespējas likuma 169. panta sestajā daļā noteiktās tiesiskās sekas iestājas uz likuma pamata (ipso jure) uz visu administratora darbības laiku konkrētajā maksātnespējas procesā, tāpēc kreditoru sapulces lēmums par atlīdzības apstiprināšanu atceltam administratoram ir pretējs tiesiskajām sekām, kas iestājušās uz likuma pamata.

 

Pievienoti klasifikatoros tikai virsrakstu (bez tēzēm)