Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros septembrī pievienoti septiņpadsmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēze:
Ministru kabineta 2018.gada 20.marta noteikumos Nr. 169 „Būvspeciālistu kompetences novērtēšanas un patstāvīgās prakses uzraudzības noteikumi” nav noteikts pārbaudes veikšanas un lēmuma par būvprakses sertifikāta darbības sfēras apturēšanu pieņemšanas termiņš. Tādējādi, veicot būvspeciālistu pārbaudi un pieņemot lēmumu par būvprakses sertifikāta darbības sfēras apturēšanu, iestādei ir jāievēro labas pārvaldības princips, kas ietver arī taisnīgu procedūru īstenošanu saprātīgā laikā.

Ja tiesību normās nav regulēts, kāds tieši termiņš uzskatāms par saprātīgu, lai noteiktu, vai konkrētais termiņš atbilst „saprātīga termiņa” nosacījumam, katras lietas faktisko apstākļu gaismā ir analizējami šādi kritēriji: lietas sarežģītība; lietas iznākuma nozīme ieinteresētajām personām; lietas dalībnieku rīcība procesa laikā. Neviens atsevišķs faktors nav izšķirošs. Katrs no tiem ir jāpārbauda atsevišķi, un pēc tam jānovērtē to kumulatīvā iedarbība. Pat ja nav tiesību normās noteiktu termiņu, disciplinārlietas institūcijām ir pienākums rīkoties tā, lai lieta, kuras iznākumā var tikt uzlikts disciplinārsods, noritētu saprātīgā termiņā. Jautājums par to, vai disciplinārlietas norisē kopš tās uzsākšanas tika ievērota vajadzīgā rūpība, būs atkarīgs no tā, cik īss vai ilgs laiks būs pagājis starp apgalvotā disciplinārā pārkāpuma iestāšanās un lēmuma par disciplinārlietas uzsākšanu pieņemšanu.

Tēze:
Valsts sabiedrībai ar ierobežotu atbildību „Latvijas valsts ceļi” (turpmāk – Latvijas Valsts ceļi), pārbaudot priekšnoteikumu esību saskaņojuma sniegšanai ceļazīmju izvietošanai daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas autostāvvietā, ir jāpārbauda, vai persona, kas lūdz šo saskaņojumu, ir tiesīga attiecīgi rīkoties. Šādas tiesības var izrietēt no kopīpašnieku pilnvarojuma, kas var tikt ietverts arī pārvaldīšanas līgumā. Ja šāds pilnvarojums ir ietverts pārvaldīšanas līgumā, tad pārvaldītājam, respektējot Civillikuma 1068.pantu un doto uzdevumu, ir jārīkojas atbilstoši kopīpašnieku gribai.

Ja kāds no kopīpašniekiem iebilst ceļa zīmju izvietošanai apstākļos, kad šāds pilnvarojums tiek uzrādīts, Latvijas Valsts ceļiem būtu atbilstoši šiem iebildumiem jāpārliecinās, ka tiek respektētas kopīpašnieku tiesības. Ja noskaidrotos fakti, ka plānotā satiksmes organizācija aizskar kopīpašnieku tiesības, tas varētu būt pamats atteikumam saskaņot ceļa zīmju izvietojumu. Taču Latvijas Valsts ceļiem nebūtu jāatsaka saskaņot ceļa zīmju izvietojumu tikai tādēļ, ka kāds kopīpašnieks bez konkrēta pamata tam iebilst, jo kopīpašnieka tiesību apjomu savukārt var ierobežot arī viņa iepriekš noslēgtie līgumi. Ja kopīpašnieka lietošanas tiesības ir tiesiski aprobežotas ar noteiktu lietošanas kārtību, tad pilnvarnieks var rīkoties uzdevuma ietvaros, ņemot vērā šo lietošanas kārtību.

Tēze:
Pašvaldībai tās autonomās funkcijas organizēt iedzīvotājiem sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumus izpildes ietvaros citstarp ir pienākums sadarbībā ar pašvaldības izvēlēto atkritumu apsaimniekotāju savā administratīvajā teritorijā izveidot, uzturēt un pilnveidot dalītas savākšanas sistēmu vairākiem atkritumu veidiem, tostarp plastmasas saturošiem atkritumiem. Tādējādi pašvaldības pienākums organizēt iedzīvotājiem sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumus nebeidzas ar to, ka pašvaldība ir izvēlējusies atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu sniedzēju, un tas, vai pašvaldībā funkcionē tiesību normām atbilstoša sadzīves atkritumu dalītas savākšanas sistēma, nav tikai un vienīgi atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu sniedzēju un iedzīvotāju savstarpējo attiecību jautājums, – tā ir arī pašvaldības atbildība.

Tēze:
Sociālais dienests ar lēmumu piešķir personai tiesības uz asistenta/pavadoņa pakalpojuma saņemšanu, tomēr ar minēto iestādes iesaiste pakalpojuma saņemšanas nodrošināšanā nebeidzas – sociālais dienests slēdz trīspusējo līgumu par asistenta/pavadoņa pakalpojumu sniegšanu, un šādā veidā ne tikai nodrošina pakalpojuma sniegšanu, bet arī atbilstoši līgumā noteiktajiem pakalpojuma sniedzēja pienākumiem turpina aktīvi pārraudzīt atbalsta pasākuma īstenošanu. Šāda trīspusēja līguma priekšmets ir vērsts uz publiskas funkcijas īstenošanu, kas ir pamats to vērtēt kā publisko tiesību līgumu. Līdz ar to, ja pakalpojuma sniedzējs uzskata, ka sociālais dienests nepilda līgumsaistības – nepamatoti nav samaksājis par sniegto pakalpojumu –, pieteikuma priekšmets tiesā ir publisko tiesību līguma izpildes pareizība atbilstoši Administratīvā procesa likuma 184.panta pirmās daļas 4.punktam.

Tēze:
Tieši Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei, piemērojot Pilsonības likuma 24.panta pirmās daļas 3.punktu, ir pienākums pierādīt, ka konkrētā gadījuma faktiskie apstākļi atbilst visām tiesību normas tiesiskā sastāva pazīmēm un lietā ir konstatējamas visas tiesiskā sastāva pazīmes, kuras paredz attiecīgā tiesību norma.

Situācijā, kad persona Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei nav norādījusi kādus ar sevi saistītus, Latvijas pilsonības iegūšanai vai atjaunošanai būtiskus faktus, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde var pamatoti prezumēt, ka personai šis fakts ir zināms un tā ir rīkojusies negodprātīgi, to noklusējot. Tomēr personai ir tiesības atspēkot šo prezumpciju. Tas attiecīgi rada Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei pienākumu šos personas argumentus izvērtēt un arī pienācīgi atspēkot, nepieciešamības gadījumā iegūstot arī papildu pierādījumus.

Tēzes:
1. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķināšanā Valsts ieņēmumu dienestam primāri jābalstās uz valsts uzturētajos reģistros pieejamo informāciju, tostarp noskaidrojot nekustamā īpašuma īpašnieku, īpašuma iegūšanas brīdi, pamatu, kadastrālo vērtību u.c. nodokļa administrēšanai nepieciešamās ziņas.

2. Tiesību normās ir noteikts skaidrs nekustamā īpašuma īpašnieka pienākums aktualizēt kadastra datus. Līdz ar to nekustamā īpašuma īpašniekam ir pienākums nodrošināt, lai dati kadastra informācijas sistēmā atbilstu faktiskajai situācijai. Tomēr nav izslēdzamas situācijas, kad, ņemot vērā tikai reģistrētos datus, tiktu pārkāpts samērīguma princips. Ja nodokļu maksātājs iesniedz pierādījumus, kas nepārprotami apstiprina, ka zemesgrāmatā ierakstītās ēkas un būves bija dabā neesošas nekustamā īpašuma atsavināšanas brīdī, kā arī sniedz ticamu izskaidrojumu, kādēļ ir izveidojies, ka faktiskā situācija nav atbilstoša reģistros norādītajai informācijai, tiesai jāizvērtē attiecīgie pierādījumi, kā arī jāizvērtē, vai konkrētajā gadījumā ir ievērots samērīguma princips.

Tēze:
Apbedīšanas pabalsts tiek piešķirts ar noteiktu mērķi – sniegt finansiālu atbalstu mirušās personas apbedīšanai.

Tiesību normas nenoteic pienākumu pierādīt, ka tieši pabalsta pieprasītājs ir uzņēmies apbedīšanu, kā arī nenoteic pienākumu iestādei pēc tam pārbaudīt, vai persona šo pabalstu ir izmantojusi attiecīgā pabalsta mērķim. Proti, ja iestāde saņem iesniegumu apbedīšanas pabalsta piešķiršanai no personas, kurai ir tiesības uz šādu pabalstu, un nolemj pabalstu piešķirt un izmaksāt, tad tai nav pamata šādu pabalstu vēlreiz piešķirt arī citiem mirušās personas tuviniekiem. Strīdu par to, ka izmaksātais pabalsts nav izlietots tam paredzētajam mērķim – apbedīšanas izdevumu segšanai –, ģimenes locekļi var risināt savā starpā civiltiesiskā kārtībā.

Tēze:
Būvniecības saskaņojums attiecas nevis uz būvniecības faktu kā tādu, bet gan tieši uz konkrētiem būvniecības iecerē paredzētiem risinājumiem. Piekrišana vai nepiekrišana būvniecībai tuvāk par četriem metriem no robežas var būt saistīta gan ar tādiem apsvērumiem, kas attiecas uz īpašuma turpmākas praktiskas izmantošanas iespējām vai apgrūtinājumiem, gan ar tādiem apsvērumiem, kas attiecas uz īpašumu lietojošo vai tajā dzīvojošo personu labbūtību, tostarp, tiesībām uz privātumu. Ja saskaņojums sniegts pēc iepazīšanās ar konkrētiem būvprojektā paredzētiem risinājumiem, tad secināms, ka piekrišana būvniecībai ir saistīta un izriet tieši no šiem risinājumiem. Tādēļ būvprojekta izmaiņu gadījumā ir jāraugās, vai un kā plānotās izmaiņas var ietekmēt blakus esošā zemesgabala īpašnieku tiesības vai tiesiskās intereses salīdzinājumā ar sākotnējo ieceri, kurai sniegts saskaņojums. Ikvienas izmaiņas būvprojektā ir novērtējamas pēc būtības un kopsakarā ar citiem iecerētajiem risinājumiem.

Tēzes:
Tiesību normas un tiesību normu piemērošanas akta savstarpēja nošķiršana; Rīgas domes 2017.gada 23.maija lēmuma Nr. 5290 „Par Rīgas pilsētas pašvaldības daudzbērnu ģimeņu reģistru” 4.punkta tiesiskā daba

Vērtējot konkrēta pašvaldības regulējuma tiesisko dabu, nav izšķirošas nozīmes formai, kādā pašvaldība to ir pieņēmusi – ar lēmumu vai ar pašvaldības saistošajiem noteikumiem. Izšķiroši ir tas, vai konkrētais regulējums pēc savas būtības atbilst vispārīgā administratīvā akta pazīmēm vai ārējās tiesību normas pazīmēm. Lēmuma formā izdots regulējums, ja tas atbilst tiesību normas pazīmēm, aplūkojams kā tiesību norma, nevis kā vispārīgais administratīvais akts.

Rīgas domes 2017.gada 23.maija lēmuma Nr. 5290 „Par Rīgas pilsētas pašvaldības daudzbērnu ģimeņu reģistru” 4.punkts noteic vispārsaistošus priekšrakstus, kam jāizpildās, lai ģimeni uzņemtu daudzbērnu ģimeņu reģistrā, un to iedarbība nav ierobežota ne ar konkrētiem apstākļiem, ne ar konkrētu laika sprīdi. Šiem kritērijiem ir ārēja iedarbība, tie attiecas uz nenoteiktu personu loku – visiem vecākiem, kuri vēlas ģimenes reģistrāciju daudzbērnu ģimeņu reģistrā, un tie ir attiecināmi uz vairākiem šāda veida gadījumiem, proti, šie kritēriji ir piemērojami atkārtoti neierobežotā laika posmā. Tādējādi minētā Rīgas domes lēmuma 4.punktam piemīt visas tiesību normai raksturīgās pazīmes, un tā tiesiskā iedarbība ir tāda pati, kāda būtu noteiktā kārtībā apstiprinātiem pašvaldības saistošajiem noteikumiem. Līdz ar to minētā domes lēmuma 4.punktam ir pašvaldības saistošo noteikumu tiesību normas, nevis vispārīgā administratīvā akta tiesiskā daba.

Apstrīdēšanas procesa augstākā iestādē būtība

Apstrīdēšanas procesa jēga ir ne tikai dot iespēju augstākai iestādei pārbaudīt, vai zemāka iestāde pieļāvusi kādas kļūdas, bet arī nodrošināt, ka augstāka iestāde vēlreiz izskata lietu pēc būtības. Proti, apstrīdēšanas procesa primārā jēga ir dot iespēju strīdus jautājumu atrisināt valsts pārvaldes ietvaros bez vēršanās tiesā. Savukārt lietas izskatīšana pēc būtības atbilstoši objektīvās izmeklēšanas principam un Administratīvā procesa likuma normām nozīmē vispusīgu apstākļu noskaidrošanu un izvērtēšanu, neaprobežojoties tikai ar to informāciju un pierādījumiem, kas bija iesniegti zemākajā iestādē.

Tas, ka privātpersona zemākā iestādē nav iesniegusi visu nepieciešamo informāciju, nav pamats augstākai iestādei neskatīt apstrīdēšanas iesniegumu pēc būtības. Tāpat tas nevar būt pamats augstākai iestādei neievērot Administratīvā procesa likuma 59.panta pirmo daļu, kas noteic iestādes pienākumu noskaidrot lietas izlemšanai nepieciešamos apstākļus un dot privātpersonai ieteikumus un norādījumus par iesniedzamajiem pierādījumiem.

Pašvaldības pienākums, izvēloties veidus kā atbalstīt daudzbērnu ģimenes, ievērot Bērnu tiesību aizsardzības likumu

Pašvaldībām jārespektē Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteiktā daudzbērnu ģimenes definīcija un tām ir tiesības šādu statusu piešķirt vēl plašākam, bet ne šaurākam personu lokam. Tas bija jāņem vērā arī Rīgas domei izdodot Rīgas domes 2017.gada 23.maija lēmumu Nr. 5290 „Par Rīgas pilsētas pašvaldības daudzbērnu ģimeņu reģistru”. Tas vien, ka pašvaldībai ir rīcības brīvība izvēlēties, kādā veidā atbalstīt daudzbērnu ģimenes, nemaina to, ka pašvaldībai jāievēro arī Bērnu tiesību aizsardzības likums.

Tēze:
Ja sabiedrībai ir pamatota interese saņemt informāciju par valstij piederošas kapitālsabiedrības darbību, tas, ka kapitālsabiedrība attiecīgās darbības ietvaros ir saņēmusi zvērināta advokāta pakalpojumus, nevar būt absolūts šķērslis informācijas izsniegšanai. No tiesībām uz taisnīgu tiesu izrietošā un citstarp ar privātās dzīves neaizskaramību saistītā pamattiesība uz advokāta profesionālā noslēpuma aizsardzību kapitālsabiedrībai, kuras darbība pierēķināma valstij, nepiemīt tādā pašā mērā kā parastai privātpersonai. Tas ņemams vērā, lemjot par informācijas izsniegšanu šādā gadījumā un izsverot, kam dodama priekšroka – advokāta profesionālā noslēpuma aizsardzībai vai sabiedrības tiesībām saņemt tai būtisku informāciju.

Tēze:
Ministru kabineta 2018.gada 18.decembra noteikumiem Nr. 796 „Šķirnes lauksaimniecības dzīvnieku audzētāju biedrības un krustojuma cūku audzētāju organizācijas atzīšanas kārtība, kā arī audzēšanas programmas apstiprināšanas kārtība” ir jāatbilst prasībām, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes 2016.gada 8.jūnija regulā (ES) 2016/1012 par zootehniskajiem un ģenealoģiskajiem nosacījumiem dzīvnieku audzēšanai, tīršķirnes vaislas dzīvnieku, krustojuma vaislas cūku un to reproduktīvo produktu tirdzniecībai Savienībā un ievešanai tajā, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 652/2014, Padomes Direktīvas 89/608/EEK un 90/4265/EEK un atceļ konkrētus aktus dzīvnieku audzēšanas jomā. Tādējādi minēto noteikumu pārejas noteikumu 31.punkts ir interpretējams tādējādi, ka līdz šo noteikumu spēkā stāšanās brīdim atzītās dzīvnieku audzēšanas biedrības un tām apstiprinātās dzīvnieku audzēšanas programmas ir uzskatāmas par atzītām un apstiprinātām tad, ja tās atbilst materiālo tiesību normu prasībām.

Tēzes:
Amatpersonas pienākums uzvesties tā, lai tiktu saglabāts tās amata gods un netiktu grauta sabiedrības uzticība iestādei

Valsts policijas amatpersonām ir izvirzīti augsti uzvedības standarti, kas ir tieši vērsti uz privātpersonu tiesību aizsardzību, nevis to apdraudēšanu. Policijas amatpersonai ar savu rīcību jābūt paraugam sabiedrībai, ka tiesiskā kārtība (šajā gadījumā – citas personas drošība un neaizskaramība) nedrīkst tikt pārkāpta. Proti, policijas amatpersonai vienmēr jāuzvedas tā, lai saglabātu sava amata godu. Fiziski uzbrūkot privātpersonai, policijas amatpersona rīkojas pilnībā pretēji šim standartam un tam, ko sabiedrība no policijas amatpersonas sagaida. Fizisks uzbrukums kā reakcija uz privātpersonas aizrādījumu neizmest atkritumus neatļautā vietā, kopumā uzskatāma par neadekvātu rīcību no jebkuras personas, it īpaši no Valsts policijas amatpersonas, puses. Tādējādi ir grauta sabiedrības uzticība Valsts policijai un valstij kopumā. Tāpēc izdarītais pārkāpums pats par sevi jau ir tāds, kas nav savienojams ar dienestu Valsts policijā. Līdz ar to par šādu pārkāpumu var būt samērīgi piemērot tieši vissmagāko disciplinārsodu – atvaļināšanu no dienesta.

Amatpersonas rīcības, kas nav saistīta ar tās dienesta pienākumu pildīšanu, atzīšana par disciplinārpārkāpumu

Par disciplinārpārkāpumu atzīstama arī amatpersonas darbība vai bezdarbība, kas nav saistīta ar tās dienesta pienākumu pildīšanu, bet kas diskreditē iestādi un mazina uzticību valsts pārvaldei. Tādējādi ir tiesiska nozīme tam, kā policijas amatpersona rīkojas arī ārpus dienesta pienākumu izpildes.

Tēzes:
Piesārņojošās darbības atļaujas nosacījumi; piesardzības un preventīvās darbības princips

Apstākļiem par vides pārkāpumu neesību nav izšķirošas nozīmes, vērtējot piesārņojošas darbības atļaujas nosacījumus, jo normatīvajos aktos noteiktās vides aizsardzības prasības, attiecīgi arī piesārņojošās darbības atļaujas nosacījumi visupirms ir vērsti uz to, lai kaitējums videi vai cilvēku veselībai vispār netiktu nodarīts. Minētais izriet no piesardzības un preventīvās darbības principa, kas ir Eiropas Savienības vides politikas īstenošanas pamatā esošs princips un attiecīgi piemērojams arī Latvijas tiesiskajā sistēmā.

Piesardzības princips ļauj veikt aizsardzības pasākumus situācijā, kad pastāv šaubas (neskaidrības) par riska esību vai tā pakāpi attiecībā uz cilvēku veselību vai vidi, negaidot to, kad šo risku faktiskā esība un nopietnība ir pilnībā pierādīta. Savukārt preventīvās darbības princips ļauj veikt nepieciešamos aizsardzības pasākumus, kas novērš jau zināmo risku, kas var noteikti iestāties, tādējādi jau no paša sākuma nepieļaujot piesārņojuma vai kaitējuma rašanos. Parasti paši piesārņotāji ir tās personas, kas var veikt visefektīvākos pasākumus. Līdz ar to no piesardzības principa izriet kompetentās iestādes tiesības noteikt piesārņojošās darbības atļaujā tādus nosacījumus, kuru mērķis ir aizsargāt cilvēku veselību vai vidi pret piesārņojuma rašanos situācijā, kad iztrūkst precīzas ziņas par šā piesārņojuma riska varbūtību, citiem vārdiem sakot – noteikt prasības arī šaubu gadījumā, negaidot, kamēr šo risku nopietnība kļūst pierādīta.

Deleģējums Ministru kabinetam paredzēt piesārņojošās darbības atļaujas saņemšanu ogļūdeņražu ieguvei neatkarīgi no tā, vai to ieguve ir plānota jūrā vai sauszemē

No likuma „Par zemes dzīlēm” 10.panta septītās daļas pirmā teikuma izriet deleģējums Ministru kabinetam izdot noteikumus ne tikai par vides aizsardzību ogļūdeņražu izpētes un ieguves darbiem jūrā, bet arī deleģējums ogļūdeņražu ieguves kārtības ietvaros regulēt nepieciešamos vides aizsardzības pasākumus ogļūdeņražu izpētes un ieguves darbiem sauszemē, tostarp arī paredzēt piesārņojošās darbības atļaujas saņemšanu neatkarīgi no tā, vai to ieguve ir plānota jūrā vai sauszemē.

Tēzes:

Tiesas pienākums vispusīgi pārbaudīt lietas apstākļus, izlemjot strīdu par būvgružu atzīšanu par atkritumiem vai otrreiz izmantojamu materiālu

Tiesai, izskatot strīdu par to, vai konkrēti būvgruži ir atkritumi vai otrreiz izmantojams materiāls (reģenerēti būvniecības atkritumi), ir vispusīgi jāpārbauda lietas apstākļi, tostarp dodot pienācīgas iespējas procesa dalībniekam iesniegt pierādījumus vai nepieciešamības gadījumā iegūstot pierādījumus pašai. Tas, ka reģenerēti varētu būt tikai daļa būvgružu, pats par savi nav iemesls šo jautājumu pienācīgi nenoskaidrot, tostarp skaidrojot, vai reģenerēti būvgruži, ja tādi ir, ir objektīvi nodalīti no citiem būvniecības atkritumiem.

Valsts vides dienesta inspektoru pārbaudes ziņojumā konstatētais kā pierādījums administratīvajā lietā par tiesību normās noteikto atkritumu apsaimniekošanas prasību ievērošanu

Valsts vides dienesta inspektoru pārbaudes ziņojumā konstatētais ir izmantojams kā pierādījums administratīvajā lietā, jo vides inspektoru kompetencē atbilstoši tiesību normām ir kontrolēt normatīvajos aktos par atkritumu apsaimniekošanu noteikto prasību ievērošanu un jebkurā objektā pārbaudīt vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas normatīvo aktu ievērošanu. Līdz ar to, ja vien nav konkrētu pierādījumu, kas liecina, ka inspektoru ziņojumā fakti norādīti kļūdaini, nav pamata nepiešķirt ticamību inspektoru fiksētajam.

Tēze:
Lai arī Būvniecības likuma un Teritorijas attīstības plānošanas likuma mērķi ir savstarpēji cieši saistīti, tomēr uz šo likumu pamata izdoto normatīvo aktu – Ministru kabineta 2021.gada 19.oktobra noteikumu Nr. 693 „Būvju vispārīgo prasību būvnormatīvs LBN 200-21” un Mārupes novada domes 2013.gada 18.jūnija saistošo noteikumu Nr. 11 „Mārupes teritorijas plānojums 2014.–2026.gadam. Teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi un grafiskā daļa.” – mērķi nesakrīt. Tādēļ abos šajos normatīvajos aktos ietvertais regulējums attiecībā uz to, kas ir uzskatāms par jumta stāvu un kā nosakāms ēkas kopējais stāvu skaits, tikai šķietami veido tiesību normu kolīziju un ir piemērojams līdztekus.

Atšķirīgs viena un tā paša jēdziena skaidrojums dažādos uz būvniecību attiecināmos normatīvajos aktos var apgrūtināt tiesību izpratni un sarežģīt būvniecības ieceres sagatavošanu un izvērtēšanu. Tādēļ pašvaldības apbūves noteikumos nebūtu ieteicams atšķirīgi regulēt jumta stāva jēdzienu, kas ir skaidrots arī būvnormatīvā.

Tēzes:
Tiesiski nozīmīgie apstākļi Pilsonības likuma 12.panta pirmās daļas 1.punkta piemērošanā; Pilsonības likumā ietvertie kritēriji pastāvīgajai dzīvesvietai

Likumdevējs Pilsonības likumā ir izvirzījis divus kumulatīvus kritērijus kādas dzīvesvietas atzīšanai par pastāvīgo dzīvesvietu.  Pirmkārt, ir nepieciešams, lai persona šajā vietā Latvijā juridiski ir deklarējusi savu dzīvesvietu. Otrkārt, ir nepieciešams, lai persona šajā vietā arī faktiski dzīvo. Abiem šiem apstākļiem ir tiesiska nozīme Pilsonības likuma 12.panta pirmās daļas 1.punkta kontekstā.  Ja personas dzīvesvieta Latvijā nav deklarēta vai persona juridiski deklarējusi savu dzīvesvietu ārzemēs, tas vien, ka persona faktiski dzīvo šajā laikā Latvijā, ir nepietiekami, lai ar pierādījumiem konstatētu personas pastāvīgo dzīvesvietu Latvijā.

Tāpat likumdevējs ir apzināti izšķīries, ka Pilsonības likuma 12.panta pirmās daļas 1.punkta kontekstā tiesiska nozīme ir tieši piecu gadu periodam pastāvīgās dzīvesvietas prasībai Latvijā pirms naturalizācijas iesnieguma iesniegšanas, vienlaikus pieļaujot šajā periodā iespējamu pārtraukumu, kā arī nosakot konkrētu maksimālo termiņu šādam pārtraukumam.

Tādiem apstākļiem kā personas piedzimšana, izaugšana un izglītības iegūšana Latvijā, kā arī Latvijā dzīvojošiem personas tuviniekiem nav tiesiskas nozīmes Pilsonības likuma 12.panta pirmās daļas 1.punkta piemērošanas kontekstā.

Naturalizācijas procesa brīvprātīgais raksturs

Naturalizācija ir brīvprātīgs process, kas veicams tikai gadījumā, ja pati persona vēlas šādā veidā iegūt pilsonību. Personai apzinoties, ka tā nākotnē vēlēsies iegūt Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā, ir laikus jāplāno sava rīcība tā, lai izpildītu likumā noteiktos naturalizācijas noteikumus. Ja persona konkrētajā brīdī neizpilda likumā noteiktos naturalizācijas noteikumus, naturalizācijas iesniegumu var iesniegt arī atkārtoti brīdī, kad visi naturalizācijas noteikumi ir izpildīti.

Tēze:
Ministru kabineta 2010.gada 1.novembra noteikumu Nr. 1011 „Personu sertificēšanas un sertificēto personu uzraudzības kārtība ģeodēzijā, zemes ierīcībā un zemes kadastrālajā uzmērīšanā” 40.1.apakšpunkts nepiešķir sertificēšanas institūcijai rīcības brīvību jeb tiesības izdarīt lietderības apsvērumus attiecībā uz to, vai un kādu administratīvo aktu izdot, bet gan paredz pienākumu izdot obligāto administratīvo aktu par mērnieka sertifikāta darbības apturēšanu, ja atzinumā konstatētie pārkāpumi netiek novērsti noteiktajā termiņā. Tāpēc atzinums šajā gadījumā ir uzskatāms par starplēmumu ar būtisku ietekmi uz administratīvā procesa noslēgumā izdodamā administratīvā akta saturu. Līdz ar to atzinuma adresātam ir tiesības prasīt atzinuma tiesiskuma kontroli administratīvajā tiesā pirms galīgā administratīvā akta (par sertifikāta darbības apturēšanu) izdošanas. Savukārt ja galīgais administratīvais akts, pamatojoties uz atzinumu, tiktu izdots, tiesā būtu veicama kontrole pār galīgo administratīvo aktu, vienlaikus pārbaudot arī atzinuma tiesiskumu.