Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros oktobrī pievienoti divdesmit trīs Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēze:
Rīgas domes 2012.gada 18.decembra saistošo noteikumu Nr. 198 „Nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu piešķiršanas kārtība Rīgā” 4.17.apakšpunktā un Rīgas domes 2019.gada18.decembra saistošo noteikumu Nr. 111 „Nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu piešķiršanas kārtība Rīgā” 3.17.apakšpunktā paredzētais nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojums nav piemērojams par nekustamo īpašumu, kas pieder sabiedriskā labuma organizācijai, kas to iznomā, bet iegūtos līdzekļus izmanto savā darbībā, t.i., sabiedriskajam labumam.

Ja pašvaldība būtu vēlējusies nodokļu atvieglojumu attiecināt uz visiem  nekustamā īpašuma objektiem, kuri pieder un kaut kādā veidā varētu nest labumu sabiedriskā labuma organizācijai, tai nebūtu šķēršļu to konkrēti norādīt saistošajos noteikumos. Attiecībā uz minētajām tiesību normām pašvaldība nepārprotami ir nodokļa atvieglojumu paredzējusi tikai tām sabiedriskā labuma organizācijām, kuras pašas savām vajadzībām lieto nekustamo īpašumu, nevis to iznomā un saņemtos līdzekļus izmanto savā darbībā, t.i., sabiedriskajam labumam.

Tēzes:
Gadījumi, kad Būvniecības valsts kontroles birojam ir pienākums pieņemt lēmumu par komersantam piešķirto obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu

Ministru kabineta 2020.gada 2.septembra noteikumu Nr. 560 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kā arī par cenu noteikšanas kārtību un uzraudzību” (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2022.gada 31.martam) 59.punkts nosaka Būvniecības valsts kontroles birojam pienākumu mēneša laikā pieņemt lēmumu par komersantam piešķirto obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu tostarp divos patstāvīgos gadījumos: 1) ja pēc šo noteikumu 55.punktā noteiktā apliecinājuma iesniegšanas tiek konstatēta komersanta neatbilstība noteikumu 43.punktā minētajiem kritērijiem - komersantam ir nodokļu (nodevu) parāds; 2) ja komersants nav iesniedzis šo noteikumu 55.punktā minēto apliecinājumu, tas ir, komersants noteiktajā termiņā nav reaģējis uz Būvniecības valsts kontroles biroja brīdinājumu par konstatēto neatbilstību.

Būvniecības valsts kontroles biroja pienākuma pārliecināties, vai komersantam nav nodokļu (nodevu) parādu mērķis

Ministru kabineta 2020.gada 2.septembra noteikumu Nr. 560 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kā arī par cenu noteikšanas kārtību un uzraudzību” 43.punkts noteic Būvniecības valsts kontroles birojam pienākumu reizi ceturksnī pārliecināties, vai komersantam nav Valsts ieņēmumu dienesta administrēto nodokļu (nodevu) parādu. Šāds uzraudzības pienākums Būvniecības valsts kontroles birojam noteikts, lai valsts atbalstu nesaņemtu komersanti, kas nepilda savas nodokļu saistības pret valsti. Tas, ka uzraudzība jāveic regulāri, norāda uz mērķi – nodrošināt, ka valsts atbalsta saņēmēji atbilst izvirzītajiem kritērijiem.

Apstāklis, ka komersants uz brīdi nodrošina savu atbilstību tiesību normā noteiktajām prasībām, bet vēlāk turpina prasības nepildīt, pēc būtības nepadara komersantu par atbilstošu tiesību normā noteiktajām prasībām, jo konkrētu kritēriju esībai ir jābūt pastāvīgai. Novirzīšanās no konkrētu kritēriju izpildes ir vērtējama kā ārkārtējs un izņēmuma gadījums, kurš ir steidzami tiesību normā noteiktajā termiņā novēršams. Savukārt atkārtota un pastāvīga prasīto kritēriju pārkāpšana norāda uz komersanta neatbilstību prasībām pēc būtības.

Tiesiskais regulējums ir labvēlīgs komersantiem, jo arī tad, ja nodokļu parāds ir, komersantam vēl ir iespēja to divu mēnešu laikā nomaksāt un iesniegt par to apliecinājumu. Taču tiesiskais regulējums nav tiktāl labvēlīgs, lai ignorētu apstākli, ka nodokļu parāds jau šī termiņa laikā ir atkal izveidojies.

Tēzes:
Nepatiess vai kļūdains pieraksts Latvijas teritorijā nevar būt par pamatu nepilsoņa statusa piešķiršanai

Likuma „Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” 1.panta pirmās daļas 1.punkts kā vienu no obligātajiem priekšnoteikumiem nepilsoņa statusa esībai nosaka prasību par dzīvesvietu Latvijas teritorijā 1992.gada 1.jūlijā. Savukārt šo priekšnoteikumu var apliecināt viens no trim minētajā tiesību normā nosauktajiem faktiem, proti, vai nu persona 1992.gada 1.jūlijā bija pierakstīta Latvijas teritorijā vai tās pēdējā reģistrētā dzīvesvieta līdz 1992.gada 1.jūlijam bija Latvijā, vai arī ar tiesas spriedumu ir konstatēts fakts, ka līdz 1992.gada 1.jūlijam persona ne mazāk kā 10 gadus nepārtraukti dzīvoja Latvijas teritorijā.

Lai noskaidrotu, vai persona 1992.gada 1.jūlijā bija pierakstīta Latvijas teritorijā, ir ne tikai jākonstatē pieraksta fakts, bet arī jāizvērtē tā patiesums. Tiesiskas sekas atbilstoši likuma „Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” 1.panta pirmās daļas 1.punktam rada tikai patiess pieraksts personas dzīvesvietā. Ja pieraksts ir nepatiess vai atbilstoši attiecīgajā laikā spēkā esošajām tiesību normām bija anulējams, tas nevar būt pietiekams pamats, lai atzītu prasību par personas dzīvesvietu Latvijas teritorijā 1992.gada 1.jūlijā par izpildītu.

Pieraksta kadru daļā anulēšanas ietekme uz iespēju iegūt nepilsoņa statusu

Ministru padomes 1992.gada 1.jūnija lēmuma Nr. 204 „Par pieraksta anulēšanu personām, kuras pierakstītas kadru daļā” 1.punkts paredz, ka jūrniecībā nodarbinātajām personām, kuras pierakstītas kadru daļās, attiecīgais pieraksts anulējams līdz 1992.gada 15.jūnijam. Tas faktiski nozīmē Latvijas valsts oficiālu atzinumu, ka šāds pieraksts kadru daļā nerada nekādas juridiskas sekas attiecībā uz šo personu iespējamo tiesisko statusu Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas. Ministru padomes lēmums konstatē, ka šo personu pieraksts Latvijā ir bijis formāls un, ievērojot viņu darba pienākumu specifiku, viņiem faktiski nav izveidojusies ilgstoša un noturīga saikne ar Latviju, kas bijušās PSRS pilsonim ļautu pretendēt uz kādu tiesisko statusu Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas (piemēram, uz nepilsoņa statusu).

Minētajā Ministru padomes lēmumā noteiktais ietekmē likuma „Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” 1.panta pirmās daļas 1.punkta interpretāciju.

Tēze:
Psihologa sertifikāta iegūšana bez sertifikācijas pārbaudījuma kārtošanas ir izņēmums no vispārējās kārtības. Tā kā Psihologu likumā noteikto vienoto prasību mērķis ir nodrošināt psihologu darba kvalitāti, izņēmumi no tām ir interpretējami šauri un to piemērošanai noteiktās prasības nav uzlūkojamas formāli. Ja uz kādu personu tiek attiecināts Psihologu likuma pārejas noteikumu 2.punktā paredzētais izņēmums, attiecīgā lēmuma pieņemšanas gaitā pēc būtības ir jāpārliecinās, ka persona patiešām izpilda visas prasības, kuras likumdevējs paredzējis, lai psihologa sertifikātu izsniegtu bez sertifikācijas eksāmena kārtošanas. Gadījumā, ja pastāv šaubas par pilna laika studiju ilgumu psiholoģijā, var būt nepieciešams izvērtēt diploma saturu (pēc apgūto studiju kursu apjoma), nevis tikai ņemt vērā diploma iegūšanas faktu.

Tēzes:
Izpildoties noteiktām pazīmēm, videospēļu spēlēšanas tiešraižu veidošana un straumēšana var tikt atzīta par saimniecisko darbību, kuras rezultātā gūtie ienākumi ir apliekami ar nodokli

Saimniecisko darbību raksturo vairākas pazīmes: ekonomiskā būtība, regularitāte (sistemātiskums), apjoms un atlīdzība. Tas, vai konkrētajā gadījumā ir konstatējama saimnieciskā darbība, ir faktu novērtēšanas jautājums, kas katrā lietā ir jāvērtē atsevišķi atbilstoši lietas apstākļiem.

Tieša saikne starp personas veiktajām darbībām un skatītāju veiktajiem maksājumiem ļauj secināt, ka videospēļu spēlēšanas tiešraižu veidotājs personām sniedz pakalpojumu par atlīdzību. Patstāvīga un regulāra satura veidošana un straumēšana virtuālajā vidē apvienojumā ar atlīdzības saņemšanu norāda uz nepārprotamu nodomu gūt ienākumus. Uz saimnieciskās darbības veikšanu norāda arī personas profesionālā pieeja no skatītājiem saņemto maksājumu pārvaldībai un optimizācijai, izmantojot streamlabs.com piedāvātos produktus. Persona, kura ir izveidojusi strukturētu sistēmu, kā pieņemt skatītāju veiktos maksājumus, cenšas gūt atlīdzību, nevis saņemt dāvanas Civillikuma 1912.panta izpratnē.

Videospēļu spēlēšanas video var tikt atzīts par autortiesību objektu – kritēriji, kam jāizpildās

Izvērtējot, vai objekts atzīstams par autortiesību objektu, pārbaudāms, pirmkārt, vai to ir radījusi fiziskā persona un, otrkārt, vai darbs ir šīs personas radošās darbības jeb jaunrades rezultāts. Arī videospēļu spēlēšanas video var tikt atzīts par autortiesību objektu – atvasinātu audiovizuālu darbu –, ja tos radījusi fiziskā persona un tajos ieguldīta jaunrade.

Tiesiskā nozīme videospēļu spēlēšanas video atzīšanai par aizsargājamu autortiesību objektu

Ienākums no intelektuālā īpašuma nodokļu tiesību izpratnē ietver jebkuru ienākumu, ko persona saņem kā kompensāciju par jebkurām autortiesībām vai par to izmantošanu. Tas, ka pastāv cēloniskais sakars starp videospēļu spēlēšanas video straumēšanu un skatītāju veiktajiem maksājumiem, ir pamats atzīt, ka minētie ienākumi gūti šo darbu izmantošanas rezultātā. Tādējādi, ja videospēļu spēlēšanas video atbilst autortiesību objektu statusam, ienākumi, kas gūti šo darbu izmantošanas rezultātā, apliekami ar nodokli kā ienākumi no intelektuālā īpašuma. Likumdevējs ir paredzējis iespēju autoriem atskaitīt izdevumus, kas saistīti ar autordarbu radīšanu, līdz ar to, ja persona ir radījusi ar autortiesībām aizsargājamus audiovizuālus darbus, pirms gūto ienākumu aplikšanas ar nodokli, ir pamats piemērot attaisnoto izdevumu normas.

Tēze:
Maksāšanas paziņojums par nekustamā īpašuma nodokli ir administratīvais akts, kas apstrīdams likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 10.pantā noteiktajā kārtībā, vispirms vēršoties pie amatpersonas, kas veic nodokļa administrācijas funkcijas, bet pēc tam pie pašvaldības domes priekšsēdētāja.

Domes priekšsēdētājs šajā gadījumā pieņem lēmumu vienpersonīgi, nelemjot visam domes sastāvam, tāpēc ir pieaicināms tiesā kā iestāde pašvaldības pusē.

Tēze:
Eiropas Parlamenta un Padomes 2019.gada 9.oktobra regulas (ES) Nr.952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu 89.panta 3.punkta otrais teikums pieļauj iespēju trešajām personām sniegt galvojumu par parādnieka (vai personas, kas par tādu var kļūt) parādu.

Tomēr, lai varētu piemērot minēto tiesību normu un pieņemt tādas personas galvojumu, kura pati nav un nevar kļūt par muitas parādnieku, ir jākonstatē, ka šī cita persona vispār šo galvojumu sniedz. Tas nozīmē, ka jābūt konstatējamam, kura persona un par kādiem parādiem galvo.

Tādējādi deklarētājam vai tā pārstāvim, iesniedzot dokumentus, kas apliecina galvojuma esību, kā arī muitas iestādei ir jāpārbauda, kura persona un par kādiem parādiem ir uzņēmusies galvot.

Tēze:
Tiesiskais regulējums skaidri noteic, ka tieši Veselības inspekcija, nevis Veselības ministrija ir kompetentā iestāde, kas izskata sūdzības par ārstniecības procesā pieļautajiem pārkāpumiem. Savukārt administratīvās tiesas kompetencē ietilpst vienīgi kontrolēt Veselības inspekcijas rīcību, sniedzot atbildes uz personu sūdzībām. Administratīvās tiesas kompetencē nav kontrolēt ārstniecības procesa kvalitāti pēc būtības vai uzlikt iestādei pienākumu uzsākt administratīvā pārkāpuma lietvedību saistībā ar personas sūdzībā norādītajiem apstākļiem.

Tēze:
No Imigrācijas likuma 40.panta pirmās un otrās daļas skaidri izriet, ka Pilsonības un  migrācijas lietu pārvaldes lēmumu atteikt reģistrēt uzturēšanās atļauju un to anulēt ir tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt tikai uzaicinātājam vai ārzemniekam, kuram saskaņā ar Ministru kabineta 2010.gada 21.jūnija noteikumiem  Nr. 564 „Uzturēšanās atļauju noteikumi” nav nepieciešams izsaukums uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai.

Līdz ar to ārzemnieka tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt šādu Pilsonības un  migrācijas lietu pārvaldes lēmumu ir atkarīgas vienīgi no tā, vai ārzemnieks ietilpst to personu lokā, kurām saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem nav nepieciešams izsaukums uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai. Ja ārzemnieks neietilpst šo personu lokā, viņam ir nepieciešams izsaukums uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai, kas attiecīgi nozīmē, ka pārvaldes lēmuma apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas tiesības ir tikai uzaicinātājam, no kura

atkarīgas konkrētā ārzemnieka tiesības uzturēties Latvijā un kurš par šo ārzemnieku uzņemas atbildību. Tādēļ, ja ārzemniekam ir nepieciešams izsaukums uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai un reģistrēšanai, ārzemnieka tiesības iebilst pret pārvaldes lēmumu par atteikšanos reģistrēt atļauju un tās anulēšanu īstenojamas vienīgi ar uzaicinātāja starpniecību. Proti, neatkarīgi no tā, ka šāds lēmums skar ārzemnieku, viņam pašam nav tiesību to apstrīdēt un pārsūdzēt.

Tēze:
Jautājums par administratīvā procesa iestādē dalībnieka tiesību pārņemšanu, kas ir procesuāls lēmums, tiesā tiek izskatīts sūdzības kārtībā. Proti, tiesā tiek iesniegta sūdzība, nevis pieteikums, kā arī attiecīgā sūdzība tiek izskatīta vienā tiesu instancē rakstveida procesā, pieņemot tiesas lēmumu.

Blakus sūdzību var iesniegt tikai tad, ja Administratīvā procesa likumā tas tieši ir noteikts. Administratīvā procesa likums neparedz tiesības iesniegt blakus sūdzību par tiesas lēmumu, ar kuru likuma 33.panta kārtībā izskatīta sūdzība par administratīvā procesa iestādē dalībnieka tiesību pārņemšanu. Tā kā lēmums par atteikšanos aizstāt procesa iestādē dalībnieku ar viņa tiesību pārņēmēju nav pārsūdzams, tad arī nav pārsūdzams lēmums par atteikšanos pieņemt izskatīšanā šādu sūdzību pat, ja tas pēc analoģijas tiek pamatots ar Administratīvā procesa likuma 191.panta pirmās daļas 1.punktu.

Tēzes:
Iebildumu celšana par ekspertīzi, kas ir tikusi nozīmēta administratīvā pārkāpuma procesā lietā

Ekspertīzes atzinums ir viens no pierādīšanas līdzekļiem administratīvā pārkāpuma procesā atbilstoši Administratīvās atbildības likuma 95.pantam. Iebildumi par ekspertīzi ir vērtējami administratīvā pārkāpuma procesā lietā, kurā ekspertīze tikusi nozīmēta.

Persona, kas tiesīga apstrīdēt Tiesu ekspertu padomes lēmumu vai rīcību

Tiesu ekspertu padomes lēmumus var apstrīdēt Tieslietu ministrijā un pārsūdzēt Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Tomēr minētais nenozīmē, ka jebkura persona var apstrīdēt jebkuru Tiesu ekspertu padomes lēmumu vai rīcību. Administratīvā procesa likums šādas tiesības piešķir tikai personai, kuras tiesības vai tiesiski aizsargātās intereses konkrētais administratīvais akts aizskar vai var aizskart, vai arī īpaši normatīvajos aktos paredzētiem subjektiem. Personas vēlme panākt disciplinārlietas ierosināšanu pret tiesu ekspertu nav atzīstama par tiesisku interesi Administratīvā procesa likuma 31.panta otrās daļas izpratnē. Privātpersonas prasījums ierosināt disciplinārlietu pret amatpersonu par tās pieņemto lēmumu vai rīcību vispārīgi nav uzskatāms par tādu privātpersonas tiesisko interesi, kura būtu aizsargājama administratīvajā tiesā.

Tēze:
Likuma „Par zemes privatizāciju lauku apvidos” 29.panta ceturtajā daļā paredzētais ierobežojums, kas noteic, ka viena fiziskā vai juridiskā persona var iegūt īpašumā līdz 2000 hektāriem lauksaimniecības zemes, attiecas gan uz zemi, kas personas īpašumā atradās jau pirms šā ierobežojuma spēkā stāšanās, gan uz zemi, ko persona iegādājas pēc tam.

Likuma „Par zemes privatizāciju lauku apvidos” 29.panta piektajā daļā minētās zemes platības ir gan tādas zemes platības, kas bija šīs personas īpašumā un par ko tā saņēma tiešos maksājumus ierobežojuma spēkā stāšanās brīdī, gan tādas zemes platības, kas nebija personas īpašumā, bet par kurām tā saņēma tiešos maksājumus ierobežojuma spēkā stāšanās brīdī, apsaimniekojot zemi uz cita tiesiska pamata, kā arī zemes platības, kuras persona nomāja, bet par tām nesaņēma tiešos maksājumus ierobežojuma spēkā stāšanās brīdī.

Tēze:
1. Pasūtītāja tiesības labot aritmētiskas kļūdas pretendentu iesniegtajos piedāvājumos ir aplūkojamas kopsakarā ar regulējumu, kas iepirkuma procedūrā pieļauj piedāvājuma papildināšanu vai precizēšanu, ciktāl šāda papildināšana vai precizēšana negroza piedāvājumu pēc būtības.

Minētais regulējums ļauj izvairīties no situācijas, kad pasūtītājam kāds pretendents ir jāizslēdz no dalības iepirkuma procedūrā vienīgi formālu iemeslu dēļ, kas novestu pie konkurences samazināšanās konkrētajā iepirkumā un līdz ar to – arī pie lielākas iespējas, ka valsts (vai pašvaldības) līdzekļi netiek izmantoti iespējami visefektīvākajā veidā. Vienlaikus šāds regulējums ir vērsts arī uz to, lai vienlīdzīgas attieksmes pret pretendentiem nodrošināšanas nolūkā neviens pretendents netiktu nostādīts labvēlīgākā situācijā attiecībā pret citiem pretendentiem, ļaujot tam izskaidrot vai papildināt piedāvājumu tādā veidā, kas var ietekmēt konkurenci un radīt šaubas par pasūtītāja favorītismu pret konkrēto pretendentu vai patvaļību. Līdz ar to šāds regulējums būtībā ir kompromisu rezultāts, ar to cenšoties panākt pēc iespējas taisnīgāko līdzsvaru starp dažādajiem visu publisko iepirkumu procedūru caurvijošajiem pamatprincipiem.

2. Vērtējot, vai konkrētā situācijā ir pieļaujama piedāvājuma papildināšana (precizēšana), izšķiroša nozīme ir piešķirama tam, vai šāda papildināšana ir pretrunā ar iepirkuma procedūras pamatprincipiem, jo īpaši vienlīdzīgas attieksmes pret pretendentiem principu un pārredzamības principu. Ja nekādas pretrunas ar šiem principiem nav konstatējamas, būtu pārlieku formāli un pretēji piedāvājuma papildināšanas (precizēšanas) institūta būtībai uzskatīt, ka attiecīgais piedāvājums nevar tikt papildināts vai precizēts.

Tēze:
Enerģētikas likuma 105.panta pirmās un otrās daļas izpratnē brīdinājums ir viens no ietekmēšanas līdzekļiem jeb soda veidiem par pārkāpumu. Brīdinājums ir patstāvīgs soda veids un tā mērķis ir mudināt pārkāpumu novērst, bet vienlaikus arī sodīt pārkāpēju. Tas vien, ka šāds soda veids nerada tādas tiesiskās sekas, kas izpaužas nelabvēlīga pienākuma (kā, piemēram, pienākuma samaksāt soda naudu) veidā, nenozīmē, ka personai nevar būt pamatota interese šo sodu tā nepamatotas piemērošanas gadījumā atcelt.

Fakts, ka personai ir piemērots jebkāds sods, jau pats par sevi rada negatīvas sekas. Soda

piemērošana norāda uz to, ka persona ir izdarījusi pārkāpumu. Lai arī tiesību akti pārkāpuma atkārtotību nedz kā kvalificējošu pazīmi, nedz kā atbildību pastiprinošu apstākli neparedz, tomēr nav izslēgts, ka, izvērtējot to, vai vēlāk piemērojams sods būs samērīgs un atbilstošs, var tikt ņemts vērā tas, ka persona jau vienreiz par līdzīgu pārkāpumu ir sodīta un vai iepriekš piemērotais sods ir bijis pietiekami atturošs.

Tiesības Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai piemērot sodu par Enerģētikas likuma pārkāpumiem ir daļa no sodu tiesībām kā plašākas tiesību nozares. Nav pamata pieņemt, ka administratīvo pārkāpumu procesā piemērota brīdinājuma gadījumā personai var būt interese un tiesības lūgt piemēroto sodu atcelt, bet gadījumā, ja sods piemērots ārpus administratīvo pārkāpumu procesa, šādas tiesības personai zūd. Arī šādā gadījumā personai var būt interese, lai tiktu atzīts, ka tā nav izdarījusi pārkāpumu un ka sods tai ir piemērots nepamatoti.

Tēzes:
Konkurences padomes piemērotā naudas soda pamatotības un samērīguma vērtējums par pieļautu Konkurences likuma pārkāpumu

Nosakot, vai naudas sods ir pamatots un samērīgs, nozīme var būt arī apstākļiem par to, kāpēc pārkāpums ir pieļauts, jo no tā var būt atkarīgs tas, kāda iejaukšanās privātpersonas tiesībās ir nepieciešama, piemērota, vajadzīga un atbilstīga, lai sasniegtu naudas soda mērķi un lai tas būtu samērīgs.

Katrā ziņā pieejai naudas soda apmēra noteikšanā situācijā, kad privātpersona ir kļūdījusies, novērtējot savu pienākumu vai tiesību apjomu, un tāpēc nav pildījusi iestādes uzlikto pienākumu, un situācijā, kad privātpersona apzināti izvairās no iestādes uzliktā pienākuma pildīšanas, būtu jābūt atšķirīgai. Vienā situācijā varētu būt pietiekami atrisināt tiesisko strīdu par privātpersonas pienākumu apjomu, bet otrā – būtu piemērojams sods, lai panāktu iestādes uzliktā pienākuma izpildi. Proti, apstākļi, kāpēc privātpersona nav pildījusi iestādes uzlikto pienākumu un tās nolūks ir vērā ņemami, vērtējot naudas soda samērīgumu. Šādu apstākļu vērtēšana principā izriet no lietderības apsvērumu satura.

Administratīvā procesa likuma 253.panta sestās daļas mērķis

Administratīvā procesa likuma 253.panta sestās daļas mērķis nav novērst kļūdas iestādes lēmumā, bet gan nodrošināt, ka situācija nepaliek bez noregulējuma apstākļos, kad tas ir patiesi būtiski. Tāpēc tiesai, balstoties uz racionāliem un saprātīgiem apsvērumiem, jādomā par to, vai turpmākais process dos kādu labumu, un vai šo administratīvo procesu kopumā ir pamats turpināt, proti, vai konkrētajā situācijā ir nepieciešams jauns administratīvais akts.

Tēzes:
Likuma subjekta pienākums iekšējās kontroles sistēmā paredzēt kārtību ziņojumu sniegšanai Valsts ieņēmumu dienestam

Iekšējās kontroles sistēmas izveides mērķis ir nodrošināt Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma prasību izpildi, tostarp nosakot arī darbinieku pienākumus. Iekšējās kontroles sistēmai ir jākalpo tam, lai ne tikai likumā, bet arī praktiski ikdienas darbībā būtu iedibinātas un darbotos noteiktas procedūras, lai katram likuma subjekta darbiniekam, kura darba pienākumi saistīti ar Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma prasību izpildi, būtu skaidri saprotamas tiesības, pienākumi un rīcība. Gan darbinieku apmācība, gan skaidri un likuma subjekta individuālajai struktūrai un funkcijām piemēroti procedūru apraksti palielina drošību, ka likuma prasības tiks ievērotas.

Tādējādi likuma subjektam papildus Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma 7.pantā noteiktajām minimālajām prasībām ir pienākums iekšējās kontroles sistēmā ietvert kārtību, kādā likuma subjekts izpilda arī likuma „Par nodokļiem un nodevām” 22.2pantā noteiktos pienākumus. Minētajā tiesību normā ir paredzēta kārtība, kādā konstatē aizdomīgus darījumus un ziņo par tiem Valsts ieņēmumu dienestam. Šāds pienākums paredzams, lai sasniegtu Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumā noteiktās iekšējās kontroles sistēmas izveidošanas mērķi.

Likumam atbilstošs aizdomīga darījuma jēdziens un tā pazīmes

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma subjekta iekšējās kontroles sistēma var palīdzēt identificēt aizdomīgus darījumus likuma subjekta specifiskajos apstākļos, taču iekšējās kontroles sistēmas piemērošana nedrīkst novest pie tā, ka likuma subjekta iekšienē veidojas no likuma atšķirīga izpratne par aizdomīga darījuma jēdzienu un pazīmēm. Likumā minēto pazīmju esības novērtējumam katrā konkrētajā gadījumā ir jābūt objektīvam atbilstoši likumā noteiktajam vai uzraudzības un kontroles institūcijas noteiktajam.

„Augsta riska trešās valsts” noteikšana

Jēdziena „augsta riska trešā valsts” saturs konkrēti ir norādīts Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma 1.panta 12.1punktā, tāpēc  „augsta riska trešo valstu” noteikšanā nav jāvērtē citi avoti kā vien tie, kas noteikti šajā tiesību normā. Tādējādi, lai arī minētā likuma 6.panta 1.1daļas 2.punktā Latvijas Nacionālā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risku novērtēšanas ziņojums ir norādīts kā avots, kas jāņem vērā, veicot riska novērtējumu un veidojot iekšējās kontroles sistēmu, tas nav avots, ar ko varētu pamatot tieši valsts atzīšanu par augsta riska trešo valsti.

Tēzes:
Pašvaldībā ir nošķiramas dome kā pašvaldības augstākā lēmējinstitūcija un pašvaldības administrācija. Tieši demokrātiski leģitimēti ir tikai pašvaldības domes deputāti, bet ne pašvaldības administrācijas pārstāvji. Līdz ar to proporcionalitātes (proporcionālas pārstāvības) princips attiecināms uz domi un tām domes izveidotajām institūcijām, kurās notiek domes lēmumu sagatavošanas darbs, bet ne uz pašvaldības administrāciju. Proti, proporcionālas pārstāvības princips neattiecas uz tādām komisijām, padomēm vai darba grupām, kuru kompetencē ir tikai administratīvo aktu izdošana, administratīvā pārkāpuma lietu izskatīšana un citi tieši pašvaldības administrācijai raksturīgi uzdevumi.

Tēzes:
Valsts vides dienests kā kompetentā iestāde lēmumu par zemes dzīļu izmantošanas ierobežošanu vai apturēšanu pieņemšanā

Likuma „Par zemes dzīlēm” 16.panta pirmā daļa precizē, ka tieši Valsts vides dienests ir atbildīgā iestāde par likuma „Par zemes dzīlēm” prasību zemes dzīļu izmantošanas un bieži sastopamo derīgo izrakteņu ieguves jomā ievērošanu, kā arī, ka tā kompetencē ir pieņemt lēmumu par zemes dzīļu izmantošanas ierobežošanu vai apturēšanu tiesību normā noteiktajos gadījumos. Tādējādi tieši dienesta kompetencē ir veikt vides valsts kontroli zemes dzīļu un bieži sastopamo derīgo izrakteņu uzraudzības jomā, ko faktiski veic Valsts vides dienestā strādājošie inspektori. Lēmumu par zemes dzīļu izmantošanas ierobežošanu vai apturēšanu pieņem dienests, lēmums pēc tam ir pārsūdzams Vides pārraudzības valsts birojā. Likuma „Par zemes dzīlēm” 16.panta pirmā daļa neparedz, ka tieši dienesta ģenerāldirektoram ir ekskluzīva kompetence pieņemt tiesību normā noteikto lēmumu. Šāda kompetence ir dienestam kā iestādei, nevis iestādes vadītājam.

Atļaujas saņemšanas nepieciešamība derīgo izrakteņu iegūšanai

Likuma „Par zemes dzīlēm” 11.panta pirmās daļas 1.punktā paredzētais izņēmums, kad nav nepieciešama zemes dzīļu izmantošanas licence vai bieži sastopamo derīgo izrakteņu ieguves atļauja, attiecas uz kopējo teritorijas apjomu un kopējo iegūto derīgo izrakteņu apjomu visā īpašumā, nevis atsevišķiem īpašumā ietilpstošiem, sadrumstalotiem zemes gabaliem. Pat, ja persona virszemes ūdensobjektu ierīkošanas rezultātā iegūst bieži sastopamos derīgos izrakteņus mazākā apjomā nekā 20 000 m3, kas noteikti tiesību normās, atļauja ir saņemama arī tad, ja šādi virszemes ūdens objekti tiek izbūvēti derīgo izrakteņu atradņu reģistrā iekļautas derīgo izrakteņu atradnes teritorijā.

Valsts vides dienesta amatpersonu kompetence jebkurā objektā pārbaudīt vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas normatīvo aktu ievērošanu

Valsts vides dienesta kā vides valsts kontroles iestādes amatpersonu kompetence neaprobežojas tikai ar tādiem pasākumiem, kuros tiek kontrolētas darbības jau iepriekš atzītās derīgo izrakteņu teritorijās vai kad tiek kontrolētas darbības ar jau izsniegtām licencēm un atļaujām. Dienesta amatpersonu kontroles mērķis ir plašāks – kontrolēt to, vai darbības ar zemes dzīlēm un derīgajiem izrakteņiem nav principā prettiesiskas. Kompetenta dienesta amatpersona drīkst konstatēt, ka faktiski ir notikusi nelikumīga zemes dzīļu izmantošana un derīgo izrakteņu iegūšana, pārkāpjot tiesību normas (iegūšana bez licences, atļaujas, tehniskajiem noteikumiem), aprēķināt ieguves teritorijas laukumu un aptuvenos iegūtos derīgo izrakteņu apjomus arī teritorijās, kas iepriekš nav atzītas kā derīgo izrakteņu teritorijas. Tiesību normas neaizliedz arī kompetentajai amatpersonai konstatēt, ka iegūtā materiāla fizikālās īpašības atbilst tām, kas raksturīgas konkrētiem derīgajiem izrakteņiem.

Tēze:
Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas prasība izģērbties citu personu priekšā, kas nav Valsts komisijas ārsti, bet piedalās invaliditātes ekspertīzē, ir būtiska iejaukšanās personas privātajā dzīvē, tāpēc, lai šo iejaukšanos uzskatītu par attaisnojamu, ir svarīgi stingri ievērot tiesību normās noteikto procedūru, un pārkāpumi šīs procedūras norisē var būt pamats atlīdzinājuma noteikšanai.

Tiesību normās noteiktās procedūras stingra ievērošana un invaliditātes ekspertīzei pakļautās personas piekrišana vēl jo vairāk ir nepieciešama, jo spēkā esošajā Invaliditātes likumā nav noteikts, ka ar personas piekrišanu ekspertīzē varētu piedalīties arī citas personas, izņemot Valsts komisijas ārstus.

Persona invaliditātes ekspertīzes laikā atrodas īpašā ievainojamības stāvoklī un pakļautības attiecībās ar iestādi, kura šo ekspertīzi veic. Tās norādījumi personai ir saistoši, līdz ar to personas klusēšana un pakļaušanās iestādes prasībām pati par sevi nenozīmē, ka persona tām piekrīt un atzīst par pamatotām un tiesiskām.

Tēze:
Subjektīvais vienošanās noslēgšanas mērķis pats par sevi nepierāda to, vai vienošanās ir konkurenci ierobežojoša pēc mērķa. Vienošanās slēdzēju subjektīvais mērķis ir tikai viens no elementiem, kuru var ņemt vērā kopsakarā ar citiem apstākļiem, lai noskaidrotu, vai vienošanās ir tāda, kas objektīvi ierobežo konkurenci pēc mērķa.

Tēzes:
Liegums ieslodzījuma vietā esošām personām piešķirt trūcīgas vai maznodrošinātas personas statusu

Likumdevējs, neparedzot iespēju ieslodzījuma vietā esošām personām piešķirt trūcīgas vai maznodrošinātas personas statusu, ir principā ierobežojis ieslodzījumā esošo personu tiesības saņemt sociālo palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā. Ieslodzījumā esošām personām, kamēr tās izcieš sodu brīvības atņemšanas iestādē, nav objektīvas vajadzības pēc sociālās palīdzības dzīvokļa jautājumu risināšanā, jo tās atrodas pilnā valsts apgādībā, kas ietver arī dzīvojamās platības nodrošināšanu.

Pašvaldības pienākums ņemt vērā personas invaliditāti, izvērtējot, kādu dzīvojamo telpu personai piedāvāt īrēt

No ieslodzījuma atbrīvotai personai, kurai ir invaliditāte un kura reģistrēta palīdzības saņemšanai dzīvokļa jautājumu risināšanai 5.reģistrā,  atkarībā no personas invaliditātes rakstura dzīvojamā telpa, kas tai tiek piedāvāta, var nebūt piemērota konkrētās personas vajadzībām. Gadījumā, ja personai piedāvātā dzīvojamā telpa objektīvi neatbilst viņa vajadzībām, kas izriet no invaliditātes, personai tas ir jādara zināms pašvaldībai un pašvaldībai šis apstāklis jāņem vērā, izvērtējot, kādu tieši dzīvojamo telpu konkrētajai personai piedāvāt īrēt.

Tēze:
No Civillikuma un Bāriņtiesu likuma normām izriet, ka likumdevējs kompetenci noteikt mantojuma aizgādnim pienākošos atlīdzību par viņa pienākumu pildīšanu ir paredzējis bāriņtiesai.

Ja bāriņtiesas noteiktā atlīdzība mantojuma aizgādnim nepārsniedz 426 euro, bāriņtiesas lēmumam par atlīdzības noteikšanu ir galīga noregulējuma raksturs, un tas ir pārsūdzams Administratīvajā rajona tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.

Tēzes:
1. Ar Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 11.panta (Uzturlīdzekļu saņemšana administratīvā procesa ietvaros) kārtībā pieņemtu lēmumu ne tikai tiek nolemts izmaksāt uzturlīdzekļus bērna uzturam, bet arī konkrētam vecākam tiek noteikts  parādnieka statuss un attiecīgi arī pienākums atmaksāt fondam izmaksāto uzturlīdzekļu summu ar likumiskajiem procentiem. Tas nozīmē, ka šādam Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijas lēmumam ir divējāda iedarbība: no vienas puses, vienam vecākam (iesniedzējam) tiek piešķirtas tiesības saņemt uzturlīdzekļu maksājumus no fonda, bet, no otras puses, otram vecākam tiek noteikts parādnieka statuss un uzlikts pienākums atmaksāt fondam iesniedzējam izmaksātos uzturlīdzekļus. Attiecīgi ar šādu lēmumu noteikts parādnieka statuss starp Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrāciju un konkrēto personu rada publiski tiesiskas attiecības.

2. Jautājums par to, vai personai attiecībās ar Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrāciju saglabājams parādnieka statuss (un ar to saistītais pienākums atmaksāt fondam otram vecākam izmaksātos uzturlīdzekļus) situācijā, kad ar tiesas spriedumu civillietā konstatēts, ka konkrētā persona tomēr nav bērna vecāks un ieraksts bērna dzimšanas reģistrā par attiecīgo personu kā bērna vecāku atzīts par spēkā neesošu no tā izdarīšanas dienas (proti, atzīts, ka konkrētajai personai vispār nebūtu jārūpējas par bērna uzturu), ir pakļauts izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā. Šāda strīda risināšanai ir iespējams izmantot administratīvā procesa uzsākšanas no jauna institūtu.