Augstākās tiesas mājaslapas Judikatūras sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros oktobrī pievienoti sešpadsmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēzes:
1. Personas audu paraugi kā daļa no cilvēka ķermeņa ir aptverti ar privātās dzīves jēdzienu un tiesības kontrolēt rīcību ar tiem, tostarp to glabāšanu, ietilpst tiesību uz privāto dzīvi tvērumā.

2. Tā kā mirušas personas audu paraugu izpētes rezultātā ir iespējams iegūt informāciju ne tikai par mirušo personu, bet arī par tās tuviniekiem, piemēram, par iedzimtām ģenētiskām saslimšanām vai predispozīciju uz noteiktām saslimšanām, radniecību, etnisko izcelsmi un citu informāciju, tad šādu audu paraugu glabāšana ierobežo arī tuvinieku tiesības uz privātās dzīvi.

3. Lai tiesības uz cieņpilnu izturēšanos pret cilvēka ķermeni pēc viņa nāves būtu praktiski īstenojamas, nevis tikai teorētiskas, kā arī ņemot vērā to, ka, izturoties necienīgi pret mirušo personu, tostarp arī pret viņas ķermeni, var tikt radītas morālas ciešanas mirušās personas tuvākajiem radiniekiem, ir atzīstamas šo personu subjektīvas tiesības prasīt cieņpilnu izturēšanos pret radinieka ķermeni pēc šā radinieka nāves.

4. Tiesu medicīnas ekspertīzes laikā iegūtie asins paraugi uzskatāmi par izpētes objektu, kuru analizējot tiek iegūti dati, lai pamatotu tiesu eksperta atzinumu.

Ja normatīvajos aktos nav noteikts konkrēts kriminālprocesa vajadzībām iegūtu un tiesu ekspertīzē izmantotu audu paraugu glabāšanas termiņš, tad, izbeidzoties kriminālprocesam, zūd tiesiskais pamats to tālākai uzglabāšanai, un līdz ar to tie ir iznīcināmi.

Tēzes:
1. Ja attiecīgo atkritumu radītājs ir noskaidrots, atbildība par atkritumu nodošanu apsaimniekotājam ir jāuzņemas šo atkritumu faktiskajam radītājam, nevis zemes īpašniekam. Respektīvi, atbildīgā persona par nekustamajā īpašumā prettiesiski novietotiem atkritumiem ir atkarīga no tā, vai ir zināms šo atkritumu patiesais radītājs. Savukārt apstākļos, kad noteikt faktisko piesārņotāju ir grūti vai pat neiespējami, ir pamatoti atzīt, ka atbildība par prettiesiski novietotajiem atkritumiem ir jāuzņemas nekustamā īpašuma īpašniekam.

2. Atkritumu apsaimniekošanas likuma 15.panta ceturtās daļas mērķis nav meklēt un sodīt zemesgabalu patieso piesārņotāju, bet gan aizsargāt vidi, cilvēku dzīvību un veselību. Tādējādi Valsts vides dienestam nav pienākuma par katru cenu meklēt atkritumu radītāju. Situācijā, kad patiesā atkritumu radītāja meklēšana no iestādes prasītu nesamērīgus resursus, zemes īpašnieks ir tā persona, ar kuru valstij ir visefektīvāk sadarboties, lai sasniegtu iepriekš uzskaitītos atkritumu apsaimniekošanas mērķus.

Tēze:
Tiesa nav ierobežota apstrādāt tos datus, kas tai nepieciešami tiesas spriešanas funkciju nodrošināšanai. Mērķis, kas paredz datu apstrādi tiesas darba vajadzībām jeb tiesas spriešanas funkciju izpildei, jau aptver visas tās darbības, kas tiek veiktas tiesas spriešanas procesā. Šīs darbības ir jāskata kopsakarā kā vienota funkcijas izpilde, nevis atrauti viena no otras. Datu apstrāde tiesas darba vajadzībām jau kopumā raksturo datu apstrādes mērķi – tiesas spriešanas funkcijas izpilde. Līdz ar to šāds mērķis nav uzskatāms par pārāk nekonkrētu un neskaidru.

Tiesas tiesības apstrādāt tiesas spriešanai nepieciešamos datus nenozīmē, ka tiesas veiktā datu apstrāde drīkst būt patvaļīga un nekontrolēta. Tiesu administrācija nedrīkst iejaukties tiesas darbā, tomēr tai ir pienākums kontrolēt datu apstrādi atbilstoši datu apstrādes mērķiem – tiesas darba vajadzībām. Tiesu informācijas sistēmas izmantošana nolūkam, kas neatbilst tiesu darba nepieciešamībai, nav atļauta. Tāpat administrācijai ir pienākums kontrolēt, vai personu dati netiek apstrādāti nevajadzīgi, piemēram, kādēļ personas kartīti atver ar konkrēto lietu nesaistītas personas.

Tēzes:
1. Pašvaldības lēmums par rīcību ar nekustamo īpašumu (t.sk. arī lēmums grozīt līgumu par nekustamā īpašuma iznomāšanu) vispārīgi ir lēmums privāto tiesību jomā. Tomēr tā tas ir tikai tiktāl, ciktāl ar šādu privāttiesisku līgumu (vai pašvaldības lēmumu attiecībā uz līgumu) vienlaikus netiek noregulēti arī publisko tiesību jautājumi (piemēram, jautājumu par zemes un uz tās izvietoto objektu kā publisko lietu statusu un šāda statusa iespējamām izmaiņām). Ja lēmumi attiecībā uz līgumu noregulē publisko tiesību jautājumus, tie kļūst par lēmumiem publisko tiesību jomā.

2. Vides aizsardzības likuma 9.panta trešajā daļā ietvertā actio popularis (pieteikums sabiedrības interešu aizstāvībai) nav attiecināms uz lietu, kurās atsauce uz vides aizsardzību ir maznozīmīga, formāla, kurās pieteikumā minētie apstākļi neuzrāda vērā ņemamu vides apdraudējuma risku. Proti, kritērijs šāda pieteikuma pieļaujamībai ir tas, vai vides tiesību aizskārums vai apdraudējums ir īsts, nozīmīgs un nopietns.

Tēzes:
1. No likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 30.panta pirmās daļas vārdiskās jēgas izriet, ka valsts amatpersona, pārkāpjot likumā noteiktos ierobežojumus, ar savu rīcību nodara kaitējumu valsts pārvaldības kārtībai, un valsts amatpersonai ir pienākums atlīdzināt nodarīto kaitējumu. Ņemot vērā šo mērķi, pienākums atlīdzināt kaitējumu nav uzskatāms par sodoša rakstura maksājumu, jo atlīdzinājuma primārais mērķis ir tieši kompensēt nodarīto kaitējumu, nevis sodīt pārkāpuma izdarītāju. Turklāt ienākumi, kas gūti, pārkāpjot amatpersonai noteiktos ierobežojumus, ir uzskatāmi par iegūtiem prettiesiski. Līdz ar to pienākumu atdot tādus ienākumus, kas personai nemaz nepienākas, nevar vērtēt kā sodu, salīdzinājumā ar gadījumiem, kad personai ir jāatdod tādi labumi, kas tai pieder tiesiski.

2. Kaitējuma, kas nodarīts, pārkāpjot amatpersonai noteiktos ierobežojumus, atlīdzinājums nav uzskatāms par Administratīvā procesa likuma 185.panta ceturtās daļas 1.punktā paredzēto maksājumu valsts budžetā. Lēmuma, ar kuru pieteicējam uzlikts pienākums atlīdzināt valstij nodarītos zaudējumus, darbība ir apturēta uz likuma pamata ar pieteikuma iesniegšanu tiesā.

Tēze:
Procesuālās ekonomijas principa mērķis ir vienkāršot un saīsināt tiesvedību. Tas cita starpā tiek panākts, samazinot formālās procedūras un darbības. Procesuālās ekonomijas princips izpaužas, ne vien tiesai nosakot iespējami ātrāku lietas izskatīšanas datumu, bet arī augstākas instances tiesai pievienojoties zemākas instances tiesas spriedumā minētajai argumentācijai un tādējādi neatkārtojot procesa dalībnieku argumentu izvērtējumu.

Vienlaikus jāņem vērā, ka procesuālās ekonomijas princips nedrīkst ierobežot personas tiesības saņemt kvalitatīvu un vispusīgu aizskarto tiesību un aizsargājamo interešu izvērtējumu tiesas spriedumā. Tāpēc iespēja atsaukties uz procesuālās ekonomijas principa piedāvātajām iespējām ietaupīt laiku un resursus ir rūpīgi jāizvērtē katrā konkrētā gadījumā, tostarp ņemot vērā to, vai apelācijas sūdzībā tiek izteikti būtiski pretargumenti pirmās instances tiesas spriedumā norādītajiem argumentiem vai tikai atkārtoti jau pieteikumā minētie argumenti un izteikta neapmierinātība ar tiesas izdarītajiem secinājumiem.

Tēze:
Ne Eiropas Savienības, nedz nacionālajās tiesību normās nav noteikts termiņš, kādā Lauku atbalsta dienests ir tiesīgs pieņemt lēmumu par publiskā finansējuma atprasīšanu, t.sk., ka šāda lēmuma pieņemšana būtu ierobežota ar projekta uzraudzības laiku. Tomēr tā kā projekta uzraudzības laikā atbalsta saņēmējam ir jāievēro noteiktas saistības, kuru izpildi kontrolē Lauku atbalsta dienests, tad svarīgi, lai apstākļi, kas ir pamatā Lauku atbalsta dienesta lēmumu pieņemšanai, ir radušies projekta uzraudzības laikā.

Tēze:
Morālā kaitējuma kompensācijas apmēru ietekmē noziedzīgā nodarījuma smagums (tā kvalifikācija) – to noteic Kriminālprocesa likuma 352.panta pirmās daļas 2.punkts. Tomēr, nosakot morālā kaitējuma kompensācijas apmēru, nevienam no Kriminālprocesa likuma 352.panta pirmās daļas kritērijiem nav piešķirams lielāks svars kā citiem, tie vērtējami savstarpējā kopsakarā, tostarp ņemot vērā tiesu praksi līdzīgos gadījumos. Tā kā likumdevējs nav noteicis kādus minimālos morālā kaitējuma kompensācijas apmērus, bet šī jautājuma izlemšanu tā individuālās pieejas rakstura dēļ ir nodevis tiesai, tad arī nevar uzskatīt, ka kļūdainas apsūdzības dēļ kompensācijas nepiešķiršana kādā noteiktā „garantētā” apmērā var personai cēloniskā sakarā radīt zaudējumus. Jāņem vērā, ka zaudējumiem ir jābūt reāliem.

Tēze:
Sankcijām par nodokļa maksātāja pārkāpumiem nav jāpārsniedz tas, kas ir nepieciešams, lai nodrošinātu pareizu nodokļa iekasēšanu un novērstu krāpšanu. Eiropas Savienības Tiesas praksē attīstītajai samērīguma principa izpratnei atbilstoši ir nošķirt sankciju, kas tiek piemērota tādam nodokļu maksātājam, kurš apzināti slēpis ar nodokli apliekamo objektu, un tādam nodokļu maksātājam, kurš pārkāpumu pieļāvis neuzmanības dēļ. Proti, konkrētās sankcijas apmērs nosakāms, ņemot vērā, vai pieļautā kļūda saistīta ar nepareizu pievienotās vērtības nodokļa mehānisma piemērošanu, kura nolūks nav bijis radīt valstij nodokļu ieņēmumu zaudējumus, vai pastāv norādes par krāpšanu vai apzinātu izvairīšanos no nodokļu samaksas. Vērtējot sankcijas samērīgumu, jāņem vērā pārkāpuma raksturs un smagums, kā arī tās apmēra noteikšanas nosacījumi. Ja sankcija tiek noteikta saskaņā ar vienotu likmi procentos, jāpastāv iespējai to samērīgi variēt.

Tēzes:
1. Pievienotās vērtības nodokļa likuma 123.panta piektās daļas mērķis ir noteikt pievienotās vērtības nodokļa iekasēšanas brīdi nevis regulēt gadījumus, kad iekasējams pievienotās vērtības nodoklis. Proti, ja preces atrodas pagaidu uzglabāšanā vai tām piemēro muitas procedūru (izņemot muitas procedūru „laišana brīvā apgrozībā”) saskaņā ar normatīvajiem aktiem muitas jomā, tad pievienotās vērtības nodokli aprēķina un iemaksā valsts budžetā tad, kad kļūst iekasējams ievedmuitas nodoklis.

2.1. Kritērijs pievienotās vērtības nodokļa aprēķināšanai (paralēli muitas nodokļu aprēķināšanai) ir preču laišanas Eiropas Savienības (tostarp konkrētās dalībvalsts) ekonomiskajā apritē fakts.

2.2. Tiesiskais pamats pievienotās vērtības nodokļa noteikšanai gadījumā, ja nav izpildīti kādi muitas procedūras nosacījumi, ir tad, ja pastāv risks, ka preces ir nonākušas Eiropas Savienības ekonomiskajā apritē, un tieši šādos gadījumos ir pamats piemērot Pievienotās vērtības nodokļa likuma 123.panta piekto daļu.

Tēze:
No Ministru kabineta 2017.gada 30.maija noteikumu Nr. 288 „Maksātnespējas procesa administratora pretendentu apmācības, eksaminācijas kārtība, eksaminācijas komisijas darbības kārtība un maksātnespējas procesa administratoru amatā iecelšanas, atbrīvošanas, atcelšanas un atstādināšanas no amata un amata darbības apturēšanas kārtība” 23. un 61.punkta izriet, ka komisijas locekļu skaits, kas nepieciešams, lai komisija varētu darboties un būtu lemttiesīga, un komisijas locekļu skaits, kuri vērtē konkrēto eksāmena atbildi, var atšķirties. Līdz ar to pieņēmumu par to, cik komisijas locekļi piedalījušies komisijas sēdē, nevar balstīt tikai uz apsvērumu par to, cik no viņiem ir vērtējuši konkrēto eksāmena atbildi.

Tēzes:
1. Ņemot vērā, ka azartspēļu regulējums vienādi attiecas uz visiem komersantiem, nešķirojot tos pēc kapitāla piederības Latvijai vai citai valstij, nav konstatējama diskriminējoša attieksme pēc kapitāla piederības kritērija.

2. Attiecībā uz azartspēlēm principā katrs ierobežojums ir jāpārbauda atsevišķi, vai tas ir piemērots, lai nodrošinātu mērķa vai mērķu īstenošanu, un vai tas nepārsniedz to, kas nepieciešams to sasniegšanai.

Tiesai ir visaptveroši jāizvērtē apstākļi, kādos ir pieņemts un īstenots ierobežojošs tiesiskais regulējums. Tiesai ir jāpārliecinās, ka ierobežojumi reāli atbilst rūpēm samazināt spēļu iespējas, saskaņoti un sistemātiski ierobežot darbības šajā jomā un apkarot ar šīm spēlēm saistīto noziedzību.

Tēzes:
1. Lietās, kur nepilngadīgai personai jāatgriežas ģimenē, kurā pret nepilngadīgo personu konstatēta vecāku vardarbība, un šīs rīcības rezultātā konstatēts arī iespaids uz bērna psihoemocionālo stāvokli, aizgādības tiesību atjaunošana vecākiem, kas secīgi ietver arī bērna atgriešanos ģimenē jāvērtē arī no tā, kādu iespaidu tas objektīvi atstās uz bērna psihoemocionālo stāvokli jeb bērna veselību.

Proti, jaunieša psihoemocionālā stāvokļa dinamika lietā, kurā ir konstatēta vardarbība pret jaunieti, ir ļoti nozīmīgs faktors, kas jāņem vērā, vērtējot, vai saskarsme ar vecākiem un secīgi arī aizgādības tiesību atjaunošana, kas noved pie tā, ka vecāki var īstenot savas aizgādības tiesības (arī noteikt jaunieša dzīvesvietu), neveicina jaunieša psihoemocionālā stāvokļa objektīvu pasliktināšanos, tostarp iepriekš piedzīvoto notikumu iespējamu atkārtošanos.

2. Lietā par aizgādības tiesību jautājumiem jaunieša viedoklis ir noteicošais. Tiesai ir jāpamato, kāpēc jaunieša viedoklis, kuram būtu jābūt noteicošam, par tādu netiek uzskatīts. Ja tiesa uzskata, ka jaunieša viedoklis ir ticis ietekmēts vai sniegts nepatiess viedoklis, tad tiesai tas ir jākonstatē ar konkrētiem pierādījumiem lietā un savs viedoklis jāargumentē.

3. 1. Vispusīga un pilnīga lietas apstākļu noskaidrošana lietās, kas saistītas ar bērnu tiesību ievērošanu, ir ļoti nozīmīga, tā kā šajās lietās tiek lemts par mazaizsargātu personu tiesībām un tiesiskajām interesēm, kā arī šajās lietās faktiskie apstākļi parasti ir dinamiski no personu savstarpējo attiecību viedokļa. Tāpēc tiesai, izvērtējot aktuālo situāciju lietā, ir „jātur roka uz pulsa” lietas apstākļu noskaidrošanā.

Tiesai procesuālo lēmumu pieņemšanā par tiesvedības gaitas organizēšanu lietās saistībā ar pārtraukto aizgādības tiesību atjaunošanu jāņem vērā, ka pārtraukto aizgādības tiesību atjaunošana ir izskatāmais jautājums gan administratīvajā tiesā tiesvedībā par bāriņtiesas lēmuma, ar kuru pārtrauktas aizgādības tiesības, atcelšanu, gan bāriņtiesā notiekošajā procesā uz vecāku pieteikuma pamata par aizgādības tiesību atjaunošanu.

3. 2. Vērtējot pārtraukto aizgādības tiesību atjaunošanu, būtiski ir vērtēt ne tikai personu vārdiski vai rakstiski izteiktos apsvērumus lietā, bet arī vērtēt personu faktisko/reālo rīcību. Līdz ar to šādās lietās būtiska nozīme ir arī tam, kā personas faktiski rīkojas, nevis tikai tam, kādu viedokli un attieksmi par lietu personas pauž.

Tēze:
Nosakot, vai mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja sniegtais pakalpojums ir uzskatāms par darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumu (personāla nomu), ir jāvērtē darījuma būtība. Ja tiek slēgts pakalpojuma līgums, bet pēc būtības no mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja netiek pirkts pakalpojums, bet tas, ka konkrēta persona strādā noteiktu darbu noteiktā darba vietā, šāda veida darījums uzskatāms par darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumu (personāla nomu).

 

Pievienoti klasifikatoros tikai ar virsrakstu (bez tēzēm)