Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros novembrī pievienoti četrpadsmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēzes:
Pieteikuma atzīšana par acīmredzami nepamatotu un no tā izrietošās tiesiskās sekas

Administratīvā procesa likuma 191.1panta pirmajā daļā paredzētā iespēja atteikt acīmredzami nepamatota pieteikuma izskatīšanu ļauj tiesnesim no pieteikuma izrietošo tiesisko strīdu izšķirt pēc būtības jau pieteikuma stadijā, faktiski noraidot prasījumu bez tiesvedības ierosināšanas.

Šāds regulējums ierobežo procesa dalībnieka tiesības uz lietas izskatīšanu pilnvērtīgā tiesas procesā. Turklāt situācijā, kad lietas ierosināšanas gadījumā to pēc būtības skatītu triju tiesnešu, nevis viena tiesneša sastāvā, tiek ierobežotas procesa dalībnieka tiesības ne tikai uz lietas izskatīšanu tiesas sēdē, bet arī uz to, ka lietu izskata koleģiāls tiesas sastāvs.

Tāpēc attiecīgās normas piemērošana var būt attaisnojama vienīgi tad, ja pieteikuma nepamatotība ir tik acīmredzama, ka par to nevarētu būt nekādu saprātīgu šaubu un jēdzīgu diskusiju.

Līguma publiski tiesiskās dabas konstatēšanas priekšnoteikumi

Līguma publiski tiesiskas dabas konstatēšanai nav obligāts priekšnoteikums tas, ka ar konkrēto līgumu privātpersonai ir piešķirta (nodota) publiska funkcija; līgums var tikt atzīts par publiski tiesisku arī tad, ja tā noslēgšanas mērķis ir publiski tiesiskas funkcijas izpildes nodrošināšana. Lai nošķirtu publisko tiesību līgumu no privāttiesiska līguma, izšķirošais ir līguma priekšmets, kam jābūt publisko tiesību jomā, līguma kopējais raksturs un tajā ietvertie svarīgākie punkti. Svarīgi ir novērtēt arī līguma mērķi (publisko tiesību līgumu mērķis – efektīva valsts pārvaldes funkciju veikšana un sabiedrības labuma iegūšana) un konstatēt, vai eksistē cieša sasaiste ar publiski tiesiskajām tiesībām un pienākumiem.

Līgums par tiesību piešķiršanu komersantam sniegt pasažieriem sabiedriskā transporta pakalpojumus ir publisko tiesību līgums

Ar sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas līgumiem publisko tiesību subjekts piešķir tiesības (būtībā – atļauju) konkrētam komersantam reģionālās nozīmes maršrutos sniegt pasažieriem sabiedriskā transporta pakalpojumus. Tiesību sniegt sabiedriskā transporta pakalpojumus piešķiršana ir veids, kādā pasūtītāja (iestāde) pilda tai uzticēto publisko funkciju – organizēt sabiedriskā transporta pakalpojumus reģionālās nozīmes maršrutos. Tādējādi, piešķirot privātpersonām tiesības sniegt sabiedriskā transporta pakalpojumus reģionālās nozīmes maršrutos, pasūtītāja nodrošina, ka minētā publiskā funkcija tiek pildīta – tiek organizēta sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšana reģionālās nozīmes maršrutos. Tas liecina, ka līguma priekšmets ir vērsts uz publiskas funkcijas izpildi, tā mērķis ir nodrošināt sabiedrības interesi uz sabiedriskā transporta pakalpojumu pieejamību. Tas ir pamats iepirkuma līgumus, kuri piešķir tiesības konkrētam komersantam sniegt iedzīvotājiem sabiedriskā transporta pakalpojumus, vērtēt kā publisko tiesību līgumus.

Tēze:
No Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma normām izriet, ka personai ir tiesības uz atlīdzinājumu gan tad, ja iestāde rīkojusies prettiesiski, gan arī tad, ja iestāde rīkojusies tiesiski, taču, kā izrādījies vēlāk, nepamatoti. Pirmajā gadījumā atlīdzinājuma piešķiršanai nepieciešams kompetentās institūcijas lēmums par to, ka kāda konkrēta darbība bijusi prettiesiska, savukārt otrajā gadījumā šāds lēmums nav nepieciešams. Vienīgais priekšnoteikums tam, lai iestādes rīcība tiktu uzskatīta par nepamatotu, ir apstāklis, ka ir iestājies kāds no likumā minētajiem atlīdzinājuma tiesiskajiem pamatiem.

Tēze:
Jebkuras gājēju ielas primārais izmantošanas veids ir gājēju pārvietošanās nodrošināšana, savukārt publiska ārtelpa veido teritoriju, kuru sabiedrība izmanto kā pārvietošanās, tā arī rekreācijas nolūkā. Tādā veidā publiskā lieta kalpo sabiedrības vajadzību apmierināšanai un parasti ikvienai personai ir tiesības izmantot šādu teritoriju, tāpat kā ikvienai personai ir tiesības prasīt tādu pašu pieeju šādas publiskas lietas izmantošanai kāda nodrošināta citām personām.

Jebkuras, arī gājēju, ielas izmantošana var būt cieši saistīta arī ar piegulošo zemesgabalu īpašnieku Latvijas Republikas Satversmes 105.pantā nostiprināto tiesību uz īpašumu īstenošanu.

Zemesgabala īpašniekam sava īpašuma izmantošanā un attīstībā ir tiesības rēķināties ar jau izveidotās publiskās infrastruktūras sniegtajiem pieejamības risinājumiem, ja nav nodrošināta (nodrošināma) cita piekļuves vieta.

Tēze:
Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 60. panta pirmās daļas 3. punktā minētais priekšnoteikums, proti, vai pēc nokavēto nodokļu maksājumu izveidošanās juridiskā persona ir atsavinājusi aktīvus tādai personai, kura attiecībā pret valdes locekli atbilst ieinteresētās personas jēdzienam Maksātnespējas likuma izpratnē, nav atkarīgs no valdes locekļa iebilduma par darījumu spēkā esību.

Jautājums par to, vai aktīvu atsavināšanas darījumi ir spēkā esoši, ja darījumu dokumentus nav parakstījuši sabiedrības abi valdes locekļi, attiecas uz sabiedrības pārstāvību. Darījuma atzīšana par spēkā neesošu nav administratīvās tiesas kompetencē. Aktīvu atsavināšanas darījumi ir saistoši sabiedrībai, kamēr tie normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā nav atzīti par spēkā neesošiem vai atcelti.

Tēzes:
Nacionālās autoru mantisko tiesību pārvaldīšanas organizācijas noteikto tarifu cenas pārmērīguma noteikšana

No Eiropas Savienības Tiesas judikatūras izriet, ka cenu iespējamu pārmērīgumu ir iespējams noteikt ar metodi, kas ir balstīta uz attiecīgajā dalībvalstī piemēroto cenu salīdzināšanu ar citās dalībvalstīs piemērotajām cenām. Šāds salīdzinājums būs uzskatāms par pietiekami reprezentatīvu un atbilstīgu neatkarīgi no salīdzināmo valstu skaita, ja vien etalondalībvalstis tiks izraudzītas atbilstoši objektīviem, piemērotiem un pārbaudāmiem kritērijiem.

Ievērojot to, ka tieši kritēriji ir tie, kas noteic etalondalībvalstu loku, ar kurām ir salīdzināmas cenas, no etalondalībvalstu loka nav pamata izslēgt valstis, kuras šiem kritērijiem atbilst. Tas varētu novest pie nepietiekami reprezentatīva un neatbilstīga rezultāta. Proti, cenu salīdzināšana ir jāveic ar visām tām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kuras atbilst objektīviem, piemērotiem un pārbaudāmiem kritērijiem.

Iestādes pienākums lēmumā ietvert pamatojumu par konkrēto etalondalībvalstu izvēli

Etalondalībvalstu izvēles procesa mērķis ir rast priekšstatu par to, uz kāda pamata ir izvēlētas konkrētas salīdzināmās dalībvalstis un kāpēc tikai šīs dalībvalstis, tādējādi izslēdzot iestādes patvaļu. Tas ir lēmuma pamatojuma jautājums. Taču tas, tieši kā iestāde veido lēmuma pamatojumu, ir pašas iestādes ziņā. Taču lēmumā, bez šaubām, ir jābūt tādam pamatojumam, no kura var saprast, kāpēc ir izvēlētas konkrētās etalondalībvalstis un kāpēc nav izvēlētas citas dalībvalstis, ko līdz ar to varētu arī pārbaudīt gan lēmuma adresāts, gan tiesa.

Autortiesību pārvaldījuma organizācijas pienākums pierādīt tās noteikto tarifu cenu taisnīgumu

Autortiesību pārvaldījuma organizācijai ir jāpierāda iekasēšanas, pārvaldības un sadales izmaksu, kā arī autoriem izmaksāto summu, ja tās ir augstākas nekā etalonvalstīs, objektivitāte pati par sevi, neraugoties uz to, kāda ir šo izmaksu savstarpējā proporcija tarifā, ja šīs izmaksas pārsniedz etalonvalstīs konstatējamās. Proti, arī tad, ja šīs izmaksas iekļaujas 20 % robežās, bet tomēr pārsniedz etalonvalstīs noteiktās, tad autortiesību pārvaldījuma organizācijai tas ir jāpamato.

Proporcijai ir nozīme tiktāl, ciktāl tā palīdz noskaidrot, cik samērīgas un pamatotas ir autoratlīdzību iekasēšanas, pārvaldības un sadales izmaksas, tādējādi dodot papildu iespēju novērtēt šo izmaksu objektivitāti. Taču tas neatbrīvo autortiesību pārvaldījuma organizāciju no pienākuma pamatot šo izmaksu, kā arī autoriem izmaksāto summu apmēra objektivitāti, ja viens no šiem lielumiem vai abi no tiem pārsniedz etalonvalstīs konstatējamo.

Tēze:
Situāciju, kurā viens no procesa dalībniekiem norāda uz rakstveida pierādījuma viltojumu, regulē Administratīvā procesa likuma 236.pants. Šīs normas piemērošanā nav nozīmes tam, vai procesa dalībnieks ir vērsies policijā par pierādījuma viltošanas fakta atzīšanu. Tāpat tās piemērošana nav ierobežota atkarībā no tā, vai rakstveida pierādījuma saturs skar civiltiesiskas dabas jautājumu.

Minētajā pantā paredzētās tiesības iesniegt iesniegumu par pierādījuma viltojumu nevar tikt vērtētas formāli un liegtas, piemēram, tikai tādēļ, ka procesa dalībnieks šādu iesniegumu nav noformējis kā atsevišķu procesuālu dokumentu. Normas piemērošanā būtiski ir vienīgi tas, vai procesa dalībnieks pēc būtības ir pietiekami konkrēti izteicis iebildumus saistībā ar tiesai iesniegta rakstveida pierādījuma viltošanu.

Tēze:
Situācijā, kad tiesas lēmums, ar kuru izskatīts personas pagaidu aizsardzības lūgums, vēl nav stājies spēkā, no pasūtītāja saprātīgi būtu sagaidāma atturēšanās slēgt iepirkumu līgumu līdz brīdim, kad tiesā ir galīgi atrisināts jautājums par pagaidu aizsardzības līdzekļa piemērošanu vai nepiemērošanu, jo gadījumā, ja tiesa lietā pārsūdzēto lēmumu atzīst par pirmšķietami prettiesisku, pasūtītājam top labāk zināmi iespējamie riski, kas var rasties, noslēdzot iepirkuma līgumu (tostarp iespējamie zaudējumu atlīdzināšanas riski). Noslēdzot iepirkuma līgumu, pirms ir stājies spēkā tiesas lēmums, ar kuru izskatīts pagaidu aizsardzības lūgums, pasūtītājs būtībā pats attiecīgos riskus paaugstina.

Tēzes:
Priekšnoteikumi, lai atbalsta pasākumu kvalificētu par „valsts atbalstu” Eiropas Savienības tiesību izpratnē

Lai atbalsta pasākumu kvalificētu kā „valsts atbalstu” Līguma par Eiropas Savienības darbību 107.panta 1.punkta izpratnē, jābūt izpildītiem četriem nosacījumiem: (1) pastāv valsts iejaukšanās vai „valsts līdzekļu izmantošana”, (2) šī iejaukšanās var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, (3) ar minēto iejaukšanos tiek piešķirta selektīva priekšrocība tās saņēmējam, un (4) ar šo iejaukšanos tiek kropļota konkurence vai tiek radīti tās kropļošanas draudi. Valsts atbalsts šīs normas izpratnē pastāv, ja tas vienlaikus atbilst visām šajā normā minētajām pazīmēm, kas formulētas arī Komercdarbības atbalsta kontroles likuma 5.pantā.

Jēdziena „valsts līdzekļi” tvērums, kvalificējot „valsts atbalstu” Eiropas Savienības tiesību izpratnē

Līguma par Eiropas Savienības darbību 107.panta 1.punkta izpratnē līdzekļi ir uzskatāmi par „valsts līdzekļiem”, ja tie ir gūti no obligātām iemaksām, kas noteiktas valsts tiesību aktos, un ja tie tiek pārvaldīti un sadalīti saskaņā ar šiem tiesību aktiem. Nav nozīmes tam, ka finansējuma mehānisms (šaurā skatījumā) nepieder nodokļiem raksturīgu maksājumu kategorijai valsts tiesībās. Ar faktu, ka līdzekļus pastāvīgi kontrolē valsts un tie tādējādi ir kompetento valsts iestāžu rīcībā, pietiek, lai tos kvalificētu par „valsts līdzekļiem” Līguma par Eiropas Savienības darbību 107.panta 1.punkta izpratnē.

Līdz ar to tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā licencētam elektrosadales uzņēmumam ir noteikts pienākums iepirkt elektroenerģiju, kas ražota no atjaunojamiem energoresursiem, par cenu, kas ir augstāka par tirgus cenu, un kurā ir paredzēts, ka no tā izrietošās papildu izmaksas tiek finansētas ar obligātu maksājumu, ko veic galapatērētāji, vai kurā ir paredzēts, ka līdzekļus, kas tiek izmantoti, lai finansētu šīs papildu izmaksas, nepārtraukti kontrolē valsts, ir iejaukšanās, izmantojot „valsts līdzekļus” Līguma par Eiropas Savienības darbību 107.panta 1.punkta izpratnē.

Pilnā apmērā nesaņemta valsts atbalsta maksājuma izmaksa tiesas ceļā

Ja ar valsts tiesisko regulējumu ir ieviests „valsts atbalsts” Līguma par Eiropas Savienības darbību 107.panta 1.punkta izpratnē, tad tādas summas samaksa, ko saskaņā ar šo tiesisko regulējumu pieprasa maksāt (koriģēt) tiesas ceļā, arī ir uzskatāma par valsts atbalstu.

Ja valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir piešķirtas likumiskas tiesības uz lielāku maksājumu par elektrību, kas ražota no atjaunojamiem energoresursiem, ir „valsts atbalsts” Līguma par Eiropas Savienības darbību 107.panta 1.punkta izpratnē, tad pieteikumi tiesā ar mērķi pilnībā izmantot šīs tiesības jāuzskata par pieteikumiem izmaksāt daļu no šā nesaņemtā valsts atbalsta, nevis par pieteikumiem, lai panāktu, ka tiesa piespriež atsevišķu valsts atbalstu. Proti, šīs summas nekādā ziņā nevar tikt uzskatītas par tādām, kas veido atsevišķu no šīs priekšrocības nošķirtu valsts atbalstu.

Tādējādi šāds prasījums zaudējumu atlīdzināšanas lietas ietvaros vienlaikus ir jāuzlūko pagātnes tiesisko un faktisko apstākļu kontekstā kā prasījums par tāda iepriekš pilnā apmērā nesaņemta maksājuma izmaksu, kas, iespējams, atbilst valsts atbalsta pazīmēm Līguma par Eiropas Savienības darbību 107.panta 1.punkta izpratnē. Šādas summas izmaksas mērķis savā būtībā ir pēc iespējas atjaunot pagātnes situāciju.

Valsts pienākums privātpersonai izmaksājamo summu, kas atbilst valsts atbalsta pazīmēm, saskaņot ar Eiropas Komisiju, lai tā veiktu saderības ar iekšējo tirgu izvērtējumu

Ja attiecīgais pasākums ir kvalificējams par „valsts atbalstu” Līguma par Eiropas Savienības darbību 107.panta 1.punkta izpratnē, tad uz to attiecas saderības ar iekšējo tirgu izvērtējums. Tas ir jautājums, kas ietilpst Eiropas Komisijas ekskluzīvajā kompetencē. Valstij ir pienākums par visiem projektiem, ar kuriem piešķir jaunu atbalstu, paziņot Eiropas Komisijai. Šāds atbalsts nav ieviešams, kamēr Eiropas Komisija nav pieņēmusi lēmumu, kas atļauj to, vai kamēr nav uzskatāms, ka šāds lēmums pieņemts.

To, kas ir uzskatāms par „jaunu atbalstu”, nosaka Padomes 2015.gada 13.jūlija Regulas (ES) 2015/1589, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Līguma par Eiropas Savienības darbību 108.panta piemērošanai 1.panta „c” punkts. Proti, lai valsts atbalstu varētu uzskatīt par „jaunu atbalstu”, jāpierāda, ka tas nav „pastāvošs atbalsts” minētās regulas 1.panta „b” punkta izpratnē, kurā ir nošķirtas vairākas pastāvoša atbalsta kategorijas. Līdz ar to gadījumā, ja valsts atbalsts neatbilst nevienai no pastāvoša atbalsta kategorijām, kas paredzētas regulas 1.panta „b” punktā, šis atbalsts, tostarp tā daļa, kuru tiek pieprasīts izmaksāt vēlāk, ir jākvalificē kā „jauns atbalsts” minētās regulas 1.panta „c” punkta izpratnē. Līdz ar to, ja prasītās summas izmaksa ir vērtējama kā „jauns atbalsts” minētās regulas izpratnē, tad valstij ir pienākums iepriekš par to paziņot Eiropas Komisijai.

Pārkompensācijas novēršana un ar to saistītie jautājumi kā Eiropas Komisijas ekskluzīvajā kompetencē ietilpstoši, kurus administratīvajai tiesai nav kompetences izvērtēt

Pārmērīgas kompensācijas novēršana attiecas uz saderības ar iekšējo tirgu novērtējumu un atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību 108.panta 3.punktam ir Eiropas Komisijas ekskluzīvajā kompetencē ietilpstošs jautājums.

Tiesas tiesības apmierināt pieteikumu par zaudējumu atlīdzināšanu saistībā ar Eiropas Komisijai nepaziņotu valsts atbalstu

Līguma par Eiropas Savienības darbību 108.panta 3.punkts, kā arī Padomes 2015.gada 13.jūlija Regulas (ES) 2015/1589, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Līguma par Eiropas Savienības darbību 108.panta piemērošanai 2.panta 1.punkts un 3.pants ir interpretējami tādējādi, ka tiesa var apmierināt pieteikumu samaksāt summu, kas atbilst jaunam, Eiropas Komisijai nepaziņotam atbalstam, ar nosacījumu, ka par šo atbalstu Eiropas Komisijai iepriekš ir pienācīgi paziņojušas attiecīgās valsts iestādes un Eiropas Komisija šajā ziņā ir devusi savu piekrišanu, vai ir uzskatāms, ka tā ir devusi piekrišanu.

Šāda priekšnoteikuma jēga ir ievērot Līguma par Eiropas Savienības darbību 108.panta 3.punktā noteikto nogaidīšanas pienākumu, lai novērstu tādu situāciju, ka tiek izmaksāts nelikumīgs valsts atbalsts, proti, tāds atbalsts, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu. Tādējādi šāda priekšnoteikuma mērķis pēc būtības ir novērst iespējamu Eiropas Savienības tiesību pārkāpumu.

Tas nozīmē, ka tiesas uzliktais pienākums valstij izmaksāt privātpersonai atlīdzinājumu iestājas tad, kad spēkā stājies Eiropas Komisijas atbilstoši tās kompetencei pieņemtais lēmums sakarā ar nepaziņotas valsts atbalsta shēmas summas izmaksu vai kad ir uzskatāms, ka šāds lēmums ir pieņemts. Minētais iekļauj arī to, ka valsts pienākums izmaksāt šādu summu iestājas tad, ja Eiropas Komisija, ievērojot tās ekskluzīvo kompetenci, lemj, ka attiecīgais pasākums tomēr nav valsts atbalsts, vai arī secina, ka paziņošana konkrētajā gadījumā nav nepieciešama. Tādā gadījumā privātpersonas tiesības uz zaudējumu atlīdzinājumu ir nodrošināmas pilnā apmērā.

Ja Eiropas Komisijas lēmums liegs privātpersonai izmaksāt tai saskaņā ar nacionālo likumu pienākušos zaudējumus pilnā apmērā vai kādā daļā, iestādei un tiesai, ievērojot Eiropas Komisijas ekskluzīvo kompetenci valsts atbalsta pasākumu saderības izvērtēšanā, būs saistošs spēkā stājies Eiropas Komisijas lēmums.

Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas pienākums atlīdzināt ar savu prettiesisko rīcību privātpersonai nodarītos zaudējumus

Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija kā atvasināta publisko tiesību juridiskā persona ir atbildīga par savas darbības likumību, bet zaudējumus, kas radušies tās prettiesiska lēmuma vai prettiesiska administratīvā akta dēļ, pildot autonomās funkcijas vai uzdevumus, tai ir jāatlīdzina no sava budžeta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Līdzekļu trūkums Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas budžetā vai šo līdzekļu piešķīrums citiem mērķiem nevar būt pamats, lai atbrīvotu to no pienākuma atlīdzināt privātpersonai zaudējumus, kas radušies iestādes prettiesiskās rīcības dēļ. Ja Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai kā atvasinātai publisko tiesību juridiskai personai  nav iespējams izpildīt tiesas nolēmumu līdzekļu trūkuma dēļ, tad līdzekļi zaudējumu atlīdzinājuma izmaksai piešķirami no valsts pamatbudžeta saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 28.panta otro daļu.

Tēze:
Persona nevar īstenot aizstāvja funkciju administratīvā pārkāpuma lietā un vienlaikus, esot šajā statusā, īstenot arī savas subjektīvās tiesības.

Tēzes:
Tiešas un tūlītējas saiknes starp sākotnējo darījumu un tālākajiem ar nodokli apliekamajiem darījumiem esības un neesības nozīme priekšnodokļa atskatīšanā; Saņemto preču saistības konstatēšana ar nodokļu maksātāja saimniecisko darbību

1. Atbilstoši Pievienotās vērtības nodokļa likuma 92.panta pirmās daļas 1.punktam viens no priekšnoteikumiem, lai persona varētu atskaitīt priekšnodokli, ir tas, ka saņemtie pakalpojumi, par kuriem izrakstīts rēķins ar pievienotās vērtības nodokli, ir izmantoti šīs personas ar nodokli apliekamo darījumu nodrošināšanai. Proti, ir nepieciešams konstatēt tiešu un tūlītēju saikni starp sākotnējo darījumu un tālākajiem ar nodokli apliekamajiem darījumiem. Tas, kā tieši izprast terminu „tieša un tūlītēja saikne”, ir atkarīgs no katra gadījuma; to, vai šāda saikne eksistē, ir jānoteic tiesai, kura izskata konkrēto lietu.

2. Nodokļa maksātājam tiek atzītas tiesības atskaitīt priekšnodokli arī tad, ja, pat nepastāvot tiešai un tūlītējai saiknei starp konkrētu iepriekš veiktu darījumu un vienu vai vairākiem vēlāk veiktiem darījumiem, kas dod atskaitījuma tiesības, attiecīgo pakalpojumu izmaksas veido daļu no šīs sabiedrības vispārējām izmaksām un kā tādas tās veido daļu no sabiedrības pārdodamo preču vai sniegto pakalpojumu cenas.

Lai konstatētu, ka saņemtās preces ir saistītas ar nodokļu maksātāja saimniecisko darbību, ir jākonstatē, ka saņemto preču, par kurām tiek atskaitīts priekšnodoklis, izmaksas veido daļu no sabiedrības tālāk sniegto pakalpojumu vai pārdoto preču cenas, proti, jākonstatē, ka saņemtās preces ir devušas kādu patiesu pienesumu sabiedrībai, kas atstājis ietekmi uz sabiedrības sniegto gala pakalpojumu vai pārdoto preču cenu.

Lēmums par pievienotās vērtības nodokļa pārmaksas neapstiprināšanu un neatmaksāšanu kā nelabvēlīgs administratīvais akts

Tiesības uz priekšnodokļa atskaitīšanu ir neatņemama pievienotās vērtības nodokļa sistēmas sastāvdaļa, savukārt tiesību uz nodokļa pārmaksas atmaksu ierobežošana rada nodokļa maksātāja tiesību uz īpašumu ierobežojumu. Tāpēc Valsts ieņēmumu dienestam lēmums par priekšnodokļa pārmaksas neapstiprināšanu un neatmaksāšanu ir jāuztver kā nodokļa maksātājam piemītošu un likumā noteikti paredzētu tiesību liegšana – tātad nelabvēlīga administratīvā akta izdošana, kas attiecīgi ir pamatojams.

Lēmuma par pievienotās vērtības nodokļa pārmaksas neapstiprināšanu un neatmaksāšanu pārbaude tiesā

Tiesa ir ierobežota vērtēt tādu pamatojumu priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību liegšanai, kas nav norādīts administratīvajā aktā. Tiesas pārbaudes apjoma robežas tieši attiecībā uz priekšnodokļa atskaitīšanas tiesībām nosaka Valsts ieņēmumu dienesta lēmumā norādītais pamatojums. Turklāt gadījumā, ja lēmums par pārmaksas neapstiprināšanu un neatmaksāšanu nav pieņemts audita rezultātā, tad tiesai nav jāveic izmeklēšana tādā apjomā un dziļumā, kas būtībā aizvietotu neveikto auditu. Tikai tad, ja tiesas izmeklēšanā apstiprinās Valsts ieņēmuma dienesta pamatojums priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību liegšanai, tas var būt pamats neatcelt administratīvo aktu. Savukārt, ja priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības liegtas nepamatoti un tādējādi atkrīt tas šķērslis pārmaksas apstiprināšanai, ko Valsts ieņēmumu dienests bija norādījis, tiesai ir pamats ar spriedumu uzlikt pienākumu Valsts ieņēmumu dienestam apstiprināt pārmaksu.

Tiesas spriedums lietā, kurā tiek pārbaudīta tikai konkrētā pārmaksas neapstiprināšanas lēmuma pamatotība, nevar ierobežot Valsts ieņēmumu dienesta tiesības veikt auditu un pienācīgā procesā precizēt nodokļu maksātāja nodokļu apmēru.

Tēzes:
Tiesiskās paļāvības novērtējums bezdarbnieka pabalsta piešķiršanas gadījumā mikrouzņēmuma dalībniekam

Gadījumā, ja likuma normu piemērošanu veica kompetentās iestādes, administratīvā akta adresāts tām nebija sniedzis nepatiesu informāciju un tam nebija arī pamata uzskatīt, ka iestāžu rīcībā nav kāda lēmuma pieņemšanai būtiska informācija, administratīvā akta adresātam nav pamats apšaubīt iestāžu veiktās tiesību normu piemērošanas pareizību. Proti, nevar no jebkuras privātpersonas jautājumā par darba ņēmēja statusa zaudēšanu prasīt tādu pašu likuma piemērošanas spēju kā no iestādes, kas šādas tiesību normas piemēro regulāri.

Acīmredzami prettiesiska administratīvā akta atcelšana

Lai konstatētu, ka pastāv Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 5.punktā minētais gadījums, kad labvēlīgā administratīvā akta adresāts zināja vai tam vajadzēja zināt par labvēlīgā administratīvā akta prettiesiskumu, nepietiek ar to, ka persona zināja tos apstākļus, kas ir pamatā administratīvā akta prettiesiskumam. Ir jākonstatē, ka persona zināja vai tai vajadzēja zināt tieši par administratīvā akta prettiesiskumu.

Tēze:
Biedrībai nav liegts papildus tās pamatdarbībai – biedrības statūtos noteikto mērķu īstenošanai – veikt arī saimniecisko darbību, ja vien tā ir saistīta ar biedrības īpašuma izmantošanu un uzturēšanu vai kā citādi vērsta uz biedrības statūtos noteikto mērķu sasniegšanu.

Biedrības pamatdarbībai ir jābūt darbībai, kas vērsta uz biedrības mērķu (kam nav peļņas gūšanas rakstura) īstenošanu. Nav pamata pieņemt, ka noteiktos apstākļos saderīga ar biedrības institūta būtību nevarētu būt šādu mērķu īstenošana saimnieciskās darbības formai raksturīgā veidā, ja vien tas tiek darīts bez peļņas gūšanas rakstura. To, kādā veidā nodrošināma mērķu sasniegšana, lielā mērā nosaka konkrētas darbības jomas specifika.

Vērtējot, vai biedrības pamatdarbība ir atbilstoša tiesību normām un, vai tai pienākas sabiedriskā labuma organizācijas statuss, būtisks ir kopskats uz biedrības veiktās darbības būtību un iegūto finanšu līdzekļu apriti. Tiesību normas neliedz sabiedriskā labuma organizācijai algot darbiniekus, kā arī darbinieku algošanas fakts neļauj secināt, ka biedrības darbības vairs nav vērstas uz sabiedriskā labuma mērķiem. Apstākļos, kad mācību organizēšanas rezultātā gūto ienākumu aprite notiek tādējādi, ka tie atkal no jauna tiek ieguldīti mācību organizēšanā (jeb – biedrības statūtos noteiktā mērķa sasniegšanā), nav pamata runāt par tādu pamatdarbību, kas nav vērsta uz statūtos noteiktā mērķa īstenošanu.

Tēze:
Pieteikumu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem var iesniegt par nolēmumu, ar kuru ir noslēgusies tiesvedība un lieta ir izskatīta pēc būtības. Tā tas ir, lai tiktu sasniegts mērķis taisnīgi un pareizi noregulēt tādas tiesiskās attiecības, kuras iepriekš ar tiesas nolēmumu noregulētas nepareizi. Tādējādi nebūtu pamatoti liegt tiesības iesniegt pieteikumu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem arī par tādiem lietu noslēdzošiem lēmumiem, kuri vispār ir šķērslis lietas pēc būtības izskatīšanai tiesā. Proti, lēmumiem, ar kuriem atsaka pieņemt pieteikumu vai izbeidz tiesvedību. Tādējādi pieteikumu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem var iesniegt arī par tādiem lēmumiem, ar kuriem atsaka pieņemt pieteikumu vai izbeidz tiesvedību.

 

Pievienots klasifikatoros tikai ar virsrakstu (bez tēzēm)