Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros martā pievienoti divdesmit astoņi Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēze:
Eksperta atzinums ir viens no pierādīšanas līdzekļiem, kas palīdz tiesai nonākt pie taisnīga un pareiza lietas iznākuma. Ekspertīze tiek noteikta, ja lietā nozīmīgu faktu noskaidrošanai ir nepieciešamas speciālas zināšanas, kuru tiesai nav. Taču eksperta atzinums nav neatspēkojams.

Eksperta atzinumam ir jābūt motivētam un pamatotam. Tam ir jāietver precīzs veikto pētījumu apraksts, to rezultātā izdarītie secinājumi un motivētas atbildes uz tiesas uzdotajiem jautājumiem, proti, argumenti, pamatojoties, uz ko ir sniegtas konkrētās eksperta atbildes.

Tiesai ir jāizvērtē un jāsalīdzina visu pierādījumu, arī eksperta atzinumā norādīto atbilžu vai secinājumu, ticamība. Lai būtu iespējams pierādījuma izvērtējums, ir nepieciešams saprast pierādījuma saturu. Proti, eksperta atzinumā ir jābūt secīgai un saprotamai argumentācijas ķēdei, kas pamato izdarītos secinājumus. Ja šādas argumentācijas ķēdes iztrūkst, tad eksperta atzinumu nav iespējams objektīvi novērtēt. Ja tiesa konstatē trūkumus eksperta atzinumā, tad ir iespējams noteikt papildu vai atkārtotu ekspertīzi.

Ja lietas dalībnieks tiesai sniedz iebildumus par to, ka ekspertu atzinumā norādītie medicīniskās literatūras avoti nepamato izdarītos secinājumus lietā un atspēko ekspertu izdarītos secinājumus, norādot uz to, kas varētu liecināt par pierādījuma nepilnībām, tad tiesai ir pienākums tos izvērtēt. Neviens no pierādījumiem, tostarp eksperta atzinums, nav neatspēkojams.

Tēzes:
Policijas veiktā datu apstrāde, reģistrējot notikumus elektroniskajā notikumu žurnālā, ir atzīstama par iestādes faktisko rīcību

Informācijas reģistrēšana vienotajā notikumu reģistrā likumā „Par policiju” ir regulēta atsevišķi no policijas amatpersonu pamatpienākumiem kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu procesā un aptver ne tikai noziedzīgus nodarījumus vai administratīvus pārkāpumus, bet arī citus notikumus. Reģistrējot informāciju vienotajā notikumu reģistrā, vēl nekāds konkrēts process netiek uzsākts, bet tiek galīgi izpildīts atsevišķi likumā noteikts policijas kā valsts pārvaldes iestādes pienākums. Proti, personas datu apstrādes, kas tiek veikta, reģistrējot informāciju vienotajā notikumu reģistrā, mērķis nav tieši saistīts ar kriminālprocesa vai administratīvo pārkāpumu procesa nodrošināšanu. Tādējādi informācijas reģistrēšana vienotajā notikumu žurnālā un ar to saistītā personas datu apstrāde uzskatāma par iestādes administratīvo darbību jeb darbību valsts pārvaldes jomā, kura ir nodalīta no kriminālprocesa un administratīvā pārkāpuma procesa un kuras mērķis ir policijā sākotnēji saņemtās informācijas apstrāde, lai nodrošinātu policijas kā valsts pārvaldes iestādes turpmākās darbības. Līdz ar to, policijas veiktā datu apstrāde, reģistrējot notikumus elektroniskajā notikumu žurnālā, ir vērtējama kā iestādes faktiskā rīcība, un tiesai ir jāpārbauda šādas rīcības tiesiskums.

Datu minimizēšanas principa īstenošana

Datu minimizēšanas princips, kas ir viens no datu apstrādes pamatprincipiem, pieprasa, lai valsts nodrošinātu to, ka netiek apstrādāts plašāks personas datu apjoms, nekā tas ir nepieciešams. Personas datu aizsardzības pienākums nozīmē arī atbilstošu tehnisku un organizatorisku pasākumu ieviešanu jau datu apstrādes sistēmas izveides laikā, tāpēc tas, ka iestādes iekšējās datu apstrādes sistēmas, pieejamie datu apstrādes rīki vai lietotājiem piešķirtās piekļuves tiesības ir veidotas tā, ka kādi dati automātiski tiek uzrādīti plašākā apjomā, nekā tas ir nepieciešams, neattaisno personas datu aizsardzības prasību neievērošanu.

Vairākkārtējas personas datu apstrādes tiesiskums

Tas, ka personas dati apstrādāti vairākas reizes, pats par sevi nerada datu apstrādes prettiesiskumu. Atkarībā no konkrētā datu apstrādes iemesla (veicamā darba uzdevuma), datu veida un apjoma vieni un tie paši personas dati var tikt apskatīti atkārtoti. Tā ir normāla iestādes ikdienas darba sastāvdaļa, jo ne vienmēr ar pirmo reizi visa nepieciešamā informācija tiek fiksēta. Var gadīties arī tehniski pārrāvumi sistēmas vai iekārtas darbībā vai cilvēciskas kļūdas, kas neļauj uzreiz apstrādāt visu nepieciešamo informāciju. Ja kopumā attiecīgajai datu apstrādei ir tiesisks pamats, tad arī visām šā pamata ietvaros veiktajām atkārtotajām datu apstrādēm tāds ir. Proti, kamēr šī vairākkārtējā datu apstrāde joprojām ir nepieciešama konkrētā uzdevuma izpildei (ir atbilstoša tās mērķim), nav pamata uzskatīt, ka tā pārsniegtu to, kas attiecīgajā situācijā ir nepieciešams.

Informācijas par datu apstrādi glabāšanas termiņš un ar to saistītais pierādīšanas pienākums par datu apstrādes tiesiskumu

Ārējie normatīvie akti nenoteic informācijas par datu apstrādi glabāšanas termiņu, un valstij ir rīcības brīvība tā noteikšanā. Kā atzīts Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā, nosakot šādu termiņu, jāievēro taisnīgs līdzsvars starp attiecīgās personas interesēm aizsargāt privāto dzīvi, it īpaši tiesībām labot, dzēst vai neļaut izmantot datus, ja to apstrāde neatbilst normatīvo aktu prasībām, kā arī tiesībām iebilst un celt prasību tiesā, no vienas puses, un slogu, ko pienākums saglabāt šo informāciju rada datu apstrādātājam, no otras puses. Iestāde nedrīkstētu gūt labumu no tā, ka informācijas par datu apstrādi glabāšanas termiņu nav noteikusi atbilstoši Eiropas Savienības tiesībām. Līdz ar to, ja tiktu konstatēts, ka iestādes iekšējos noteikumos noteiktais informācijas par datu apstrādi glabāšanas termiņš nenodrošināja taisnīgu līdzsvaru starp minētajām interesēm un informāciju vajadzēja glabāt līdz pat brīdim, kad persona vērsās iestādē, tad šādā gadījumā pierādīšanas pienākums būtu uzliekams iestādei, un iestādei būtu jāpierāda, ka datu apstrādei bija tiesisks pamats, dati tika apstrādāti atbilstoši mērķim, nepieciešamajā apjomā u. tml. Savukārt, ja tiktu konstatēts, ka taisnīgs līdzsvars bija nodrošināts un iestāde bija tiesīga informāciju par datu apstrādi vairs neglabāt, tad pierādīšanas pienākums būtu uzliekams pieteicējam, un pieteicējam būtu jāpierāda, ka datu apstrāde nebija tiesiska.

Tēze:
Valsts ieņēmumu dienesta pieprasījums sludinājumu ievietošanas pakalpojumu sniedzējam sniegt un darīt pieejamus personas datus par tā tīmekļvietnē publicētajiem transportlīdzekļu pārdošanas sludinājumiem ir uzskatāms par datu vākšanu un uz to ir attiecināmi personas datu apstrādes principi.

Tādējādi gadījumā, ja attiecīgā personas datu izpaušana ir nevis tieši balstīta uz to pamatojošo tiesību normu, bet gan izriet no paša kompetentās valsts iestādes pieprasījuma, šajā pieprasījumā ir jābūt precizētam, kādiem konkrētiem nolūkiem saistībā ar sabiedrības interesēs veicamu uzdevumu vai likumīgi piešķirto oficiālo pilnvaru īstenošanu šie dati tiek vākti. Tas ir nepieciešams, lai šā pieprasījuma adresātam ļautu pārliecināties, ka attiecīgo personas datu nosūtīšana ir likumīga, un ļauj arī tiesai pārbaudīt attiecīgo datu apstrāžu likumību un nepieciešamību.

Tēze:
Interpretējot likuma „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” 20.panta devīto daļu atbilstoši tā jēgai un mērķim, personas, kura saņem atlīdzību par darbspēju zaudējumu, stāvoklis nedrīkst pasliktināties tāpēc, ka viņa ir izvēlējusies saņemt arī izdienas pensiju. Līdz ar to, ja personai ir piešķirta izdienas pensija, kuras apmērs nesasniedz atlīdzības par darbspēju zaudējumu apmēru, tad, lai nepamatoti nepasliktinātu personas stāvokli, viņai atlīdzība ir nosakāma kā starpība starp aprēķināto atlīdzības apmēru un izmaksāto izdienas pensijas apmēru pēc iedzīvotāju ienākuma nodokļa nomaksas. Proti, personai atlīdzība par darbspēju zaudējumu un izdienas pensija kopsummā ir izmaksājama tādā apmērā, lai šī summa nebūtu mazāka par personas faktiski saņemto atlīdzības par darbspēju zaudējumu apmēru pirms izdienas pensijas piešķiršanas.

Vērtējot, vai piešķirtās pensijas apmērs nesasniedz atlīdzības par darbspēju zaudējumu apmēru vai arī ir vienāds ar atlīdzības par darbspēju zaudējumu apmēru vai to pārsniedz, ir jāņem vērā, lai persona saņemtu sociālo nodrošinājumu lielākajā apmērā. Proti, ir jāvērtē tieši summa, ko persona faktiski saņem.

Tēze:
Ministru kabineta 2018.gada 28.augusta noteikumu Nr. 555 „Veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas un samaksas kārtība” 30.2.apakšpunkts nosaka, ka personu izslēdz no ģimenes ārsta pacientu saraksta Ārstniecības likuma 42.pantā noteiktajos gadījumos, pamatojoties uz ģimenes ārsta iesniegumu un Veselības inspekcijas pārbaudes atzinumu par konkrēto gadījumu.

Atrašanās ģimenes ārsta pacientu sarakstā nodrošina pacientam tiesības saņemt ārstniecības pakalpojumus pie konkrētā ģimenes ārsta, bet izslēgšana no šī saraksta šīs tiesības liedz. Tātad tieši izslēgšanai no ģimenes ārsta pacientu saraksta ir galīga noregulējuma raksturs, un tieši ar šo lēmumu personai tiek radītas tiesiskas sekas – zaudēta iespēja saņemt ārstniecības pakalpojumus pie konkrētā ģimenes ārsta. Savukārt Veselības inspekcijas atzinumam ir starplēmuma raksturs, jo tas pats par sevi nerada tiešas tiesiskas sekas, šādas sekas – izslēgšanu no ģimenes ārsta saraksta – rada galīgais administratīvais akts.

No Veselības inspekcijas atzinuma automātiski vai vismaz lielā mērā izriet galīgais lēmums, tādējādi tas ir starplēmums ar būtisku ietekmi. Lai arī tiesību normas skaidri nenoregulē administratīvo procesu, kādā persona tiek izslēgta no ģimenes ārsta pacientu saraksta, tomēr kopumā tiesiskais regulējums liek secināt, ka Nacionālajam veselības dienestam ir jāizdod obligātais administratīvais akts. Tādējādi Nacionālajam veselības dienestam nav izvēles izslēgt vai neizslēgt personu no pacientu saraksta, dienestam ir tikai jākonstatē konkrēta faktiskā apstākļa iestāšanās. Proti, ja tiek konstatēti Ministru kabineta noteikumos minētie faktiskie apstākļi, tad dienestam persona no saraksta ir jāizslēdz. Turklāt tiesību normas arī neparedz, ka dienests varētu pārvērtēt Veselības inspekcijas atzinumā norādītos apstākļus.

Tēze:
Būvniecības procesa uzraudzībai, kuru savas kompetences ietvaros īsteno atvasināta publiska persona – pašvaldība, ir publiski tiesiska daba, tādēļ jautājums par tā tiesiskumu vērtējams Administratīvā procesa likumā noteiktā kārtībā.

Ja pašvaldības lēmumā konstatēts, ka noteikta persona ir veikusi patvaļīgu būvniecību, lēmums tieši attiecas uz šo personu. Būvniecības veicējam būtu jābūt iespējai iebilst pret patvaļīgas būvniecības fakta konstatēšanu būvniecības procesā un atbilstošu tiesisko seku piemērošanu publisko tiesību jomā. Tostarp būtu jābūt arī tiesībām pārbaudīt, vai publisko tiesību jomā novērtējot būvniecības patvaļīgumu, ir pareizi noskaidrota zemesgabala īpašnieka piekrišana (ņemot vērā starp zemesgabala īpašnieku un šo personu nodibināto tiesisko attiecību saturu), vai veiktie darbi pakļaujas būvniecības tiesiskajam regulējumam un vai pārsūdzētais lēmums pieņemts atbilstoši vispārējiem tiesību principiem.

Tēze:
Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma 2.panta trešajā daļā paredzētā ierobežojuma mērķis ir nodrošināt politisko organizāciju (partiju) finansiālās darbības atklātumu, likumību un atbilstību parlamentārās demokrātijas sistēmai. Politisko partiju finansēšana slēptā veidā apdraud demokrātijas sistēmu. Necaurskatāms finansējums pieļauj šauram personu lokam slēptā veidā būtiski ietekmēt politiskos procesus, lai apmierinātu savas individuālās intereses. Līdz ar to partiju finansēšanas atklātums ir viens no demokrātiskas sistēmas principiem, kas tiek īstenots, izmantojot tiesību normās paredzēto kontroles un ierobežojumu sistēmu.

Minētajā tiesību normā noteiktais ierobežojums nodrošina, ka līdzekļu izcelsmi var pārliecinoši pārbaudīt. Arī situācijā, kurā var pārliecināties par personas naudas līdzekļu legālo izcelsmi, ir nepieciešams izvērtēt, vai persona tomēr neveic maksājumu citu personu uzdevumā un interesēs (slēpta starpniecība). Šo apstākļu pārbaude ir ievērojami grūtāka par naudas izcelsmes legālā rakstura pārbaudi, tādēļ tiesību normās ir noteikti kritēriji naudas līdzekļu avotu izvēlē, kas samazina arī slēptas starpniecības iespējas. Noteiktie kritēriji nodrošina tiesību normas piemērošanas skaidrību un paredzamību. Kopumā tādējādi tiek nodrošinātas arī vienlīdzīgas tiesības piedalīties politiskajā procesā. Bez ierobežojumu noteikšanas finanšu līdzekļu izcelsmes pārbaudes ticamība kopumā samazinātos.

Tēzes:
Pārtraukums dienesta pienākumu izpildes laikā

Pārtraukums ir salīdzinoši īss laikposms, kas ir paredzēts īsam pārtraukumam starp dienesta pienākumu izpildi, lai amatpersona iespēju robežās atjaunotu spēkus (piemēram, paēdot vai nedaudz izkustoties) un būtu gatava pildīt dienesta pienākumus tālāk. Tāpēc šāda pārtraukuma izmantošanā amatpersonai dabiski ir jārēķinās ar saprātīgiem un sagaidāmiem ierobežojumiem, nekā, piemēram, garākā atpūtas laikā brīvdienās. Amatpersonai ir jārēķinās, ka atpūtas laiku salīdzinoši īsā laika dēļ nav iespējams pavadīt tālu no dienesta vietas.

Pārtraukuma piešķiršanas kārtība

No Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 30.panta izriet, ka pārtraukumu piešķir iestāde un no šā brīža amatpersonas var izmantot pārtraukumu. Savukārt izņēmuma gadījumā (ja ir dienesta nepieciešamība) iestāde var noteikt aizliegumu pārtraukuma laikā atstāt dienesta pienākumu izpildes vietu vai nepiešķirt pārtraukumu. Tas nozīmē, ka, lai atzītu, ka amatpersonai tieši pārtraukuma laikā nav tiesību atstāt dienesta pienākumu izpildes vietu vai pat nav piešķirts pārtraukumus, tam ir jābūt noteiktam ar iestādes vadītāja vai viņa pilnvarotas personas izdotu iekšējo normatīvo aktu vai konkrētu rīkojumu. Šajā aspektā var būt būtiski, vai iestāde ir noteikusi amatpersonai pienākumu arī pārtraukuma laikā atsākt pildīt dienesta pienākumus (dažu minūšu laikā atgriezties dienesta vietā) un kādus līdzsvarojošus mehānismus tā ieviesusi.

Amata aprakstā nenosaka jautājumus par laiku, kurā amatpersona dienesta pienākumus neveic, šos jautājumus regulē Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 30.pants un iestādes iekšējie normatīvie akti par dienesta organizāciju. Proti, amatpersonas amata aprakstā noteikts pienākums atrasties dienesta pildīšanas vietas telpās attiecas tikai uz laiku, kad amatpersona pilda amata pienākumus, nevis liecina par to, vai amatpersonai ir piešķirts pārtraukums un kā amatpersona to drīkst izmantot.

Tēzes:
Loga pārbūves saskaņošana ar kaimiņos esošā zemesgabala īpašnieku

Civillikuma 1091. panta otrās daļas piemērošanas kontekstā būtiski noskaidrot, vai personas iecerētā esoša loga pārbūve pēc savas jēgas un būtības ir uzskatāma par jauna loga ierīkošanu, jo vispārīgi nevar izslēgt, ka pārbūve var paredzēt tik būtiskas izmaiņas, kuru dēļ pārbūves veikšana pielīdzināma jauna loga būvniecībai. Tā tas būtu situācijā, kurā vēsturiskā loga pārbūves rezultātā pavērtos patstāvīgs (jauns) skata leņķis uz kaimiņu īpašumu. Savukārt loga izmēra izmaiņas, kuru rezultātā ievērojami neizmainās skats vai nerodas jauns skata leņķis uz trešās personas īpašuma pagalmu, par tādām nav atzīstamas. Tāpat tas, ka persona kādu sava īpašuma logu kādu laiku bija izvēlējusies neizmantot, nenozīmē, ka izvēle logu turpmāk izmantot liecina par loga funkcijas maiņu. Arī telpas lietošanas veida maiņa jau esošu logu nepadara par jaunu logu.

Tiesas kontroles robežas būvniecības procesā pieņemta lēmuma tiesiskuma izvērtējumā

Gadījumā, kad pieteikumu par būvniecības procesā pieņemta lēmuma tiesiskumu iesniegusi persona, kas tādējādi īsteno savas kā kaimiņa subjektīvās tiesības, tiesas kontroles robežas noteic pieteicējs ar savu pieteikumu un tiesai paustajiem argumentiem par savu tiesību vai tiesisko interešu iespējamu aizskārumu.

Tēze:
Apstākļos, kad valsts ikvienam ir garantējusi un nodrošinājusi vispārējās izglītības iegūšanu bez maksas, atteikšanās no bezmaksas vispārējās izglītības iegūšanas un tās iegūšana par maksu ir pašas personas izvēle un atbildība.

Ministru kabineta 2001.gada 31.jūlija noteikumu Nr. 336 „Par attaisnotajiem izdevumiem par izglītību un ārstnieciskajiem pakalpojumiem” 1.1.apakšpunktā ir norādīti vairāki konkrēti izglītības veidi un zināšanu un iemaņu iegūšanas un pilnveidošanas veidi, taču tie neaptver visus izglītības jomu reglamentējošajos normatīvajos aktos paredzētos izglītības veidus. Tas liecina, ka likumdevējs ir vēlējies attaisnotajos izdevumos iekļaut vienīgi tos izdevumus, kas ir radušies sakarā ar minēto noteikumu 1.1.apakšpunkta normās norādītās izglītības iegūšanu (zināšanu un iemaņu pilnveidošanu). Vispārējā izglītība ne 1.1.1.apakšpunkta normā, ne arī pārējās šo noteikumu normās nav minēta. Tas nozīmē, ka likumdevējam nav bijis mērķa attaisnotajos izdevumos iekļaut ar vispārējās izglītības, tātad arī ar pamatizglītības iegūšanu saistītos izdevumus. Tādējādi ir secināms, ka iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāja attaisnotajos izdevumos nav iekļaujami izdevumi par pamatizglītības iegūšanu privātajā mācību iestādē un par tiem nav samazināms ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamais ienākums.

Tēze:
Noslēdzot atcēlēju līgumu, tiek atjaunota situācija, kura pastāvējusi, pirmreizēji iegūstot nekustamo īpašumu. Lai arī atsavināšanas līgumu un atcēlēju līgumu formāli var uzskatīt par diviem atsevišķiem darījumiem, nodokļa maksāšanas kontekstā ņem vērā šo saistību būtību, proti, ka tiek atcelts agrākais atsavināšanas līgums un tiek atjaunota agrākā situācija. Tas nozīmē, ka persona nevis no jauna iegūst īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu, bet atgūst savas iepriekš jau pastāvējušās īpašuma tiesības. Proti, īpašuma tiesību ilguma noteikšanā ņemams vērā laikposms no pirmreizējās īpašuma tiesību iegūšanas līdz īpašuma atsavināšanai (konkrētajā gadījumā – atdāvināšanai). Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 33.punkts prasa konstatēt zemesgrāmatā reģistrētas īpašuma tiesības, tātad, aprēķinot īpašuma tiesību ilgumu, nav ņemams vērā laikposms, kurā īpašuma tiesības nav reģistrētas zemesgrāmatā.

Ja pēc atsavināšanas darījuma bija jau iestājies nodokļa deklarēšanas un samaksas pienākums, atsavināšanas darījuma atcelšana ir saistāma ar nodokļu maksātāja tiesībām labot iepriekš iesniegtās deklarācijas atbilstoši atcēlējam līgumam.

Tēze:
Ekspluatācijas aizsargjoslas noteikšana un attiecīgi likumā paredzētie ierobežojumi darbībām šajā aizsargjoslā ir tieši vērsti uz konkrētās komunikācijas darbības nodrošināšanu. Arī prasības, saskaņot aizsargjoslā plānotu būvniecību ar attiecīgās komunikācijas īpašnieku, jēga ir nodrošināt, lai konkrētās aizsargjoslas teritorijā veikta būvniecība neapdraud šīs komunikācijas drošību un ekspluatāciju. Tādējādi Aizsargjoslu likumā paredzēto ierobežojumu jēga nav izvirzīt formālus kritērijus būvniecībai aizsargjoslās, bet gan aizsargāt komunikāciju tīklu īpašnieku tiesības tādas būvniecības gadījumā, kas varētu nelabvēlīgi ietekmēt šo komunikāciju drošību, tehnisko stāvokli un ekspluatācijas iespējas. Tāpēc nepieciešamība pēc drošas komunikācijas ekspluatācijas ir aktuāla neatkarīgi no tā, vai zemesgabalā ir likumā noteiktajā kārtībā reģistrēts apgrūtinājums.

Tomēr situācijā, kurā nav skaidri ne tikai konkrētās komunikācijas izbūves apstākļi, bet arī piederība un tas, vai šī komunikācija vispār funkcionē, ir svarīgi šos apstākļus noskaidrot, lai varētu atzīt, ka šis objekts ir uzskatāms par tādu, kas bauda Aizsargjoslu likumā paredzēto aizsardzību.  Proti, objekts, kurš nefunkcionē, nevar tikt uzskatīts par tādu, kas bauda Aizsargjoslu likumā paredzēto aizsardzību, jo pēc jēgas šādā situācijā nav pamata runāt par aktuālu nepieciešamību nodrošināt šāda objekta ekspluatāciju. Tādējādi, kamēr nav noskaidrots jautājums par konkrētas komunikācijas funkcionalitāti un piederību, nav identificējama reāla un aizsargājama interese, kuras dēļ būvniecības veikšanai izvirzāmi Aizsargjoslu likumā paredzētie ierobežojumi.

Tēze:
Ja tiesai pēc pieteikuma precizējumu saņemšanas nav pārliecības, vai pieteicēja pieteikums atbilst Administratīvā procesa likuma 184.panta otrās daļas 1.punkta prasībām, tiesa, ievērojot privātpersonas tiesību ievērošanas principu un objektīvās izmeklēšanas principu, var uz to norādīt, izvērstāk paskaidrojot kritērijus pieteikuma par administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku pieļaujamībai un lūdzot pieteicēju detalizētāk pamatot savu interesi šāda pieteikuma uzturēšanai. Formāla attieksme pieteikuma satura un pieteicēja tiesisko interešu izvērtēšanā nav pieļaujama, jo īpaši situācijā, kad jautājums par pieteikuma atbilstību Administratīvā procesa likuma 184.panta otrās daļas 1.punktā izvirzītajiem kritērijiem aktualizējies jau ierosinātas tiesvedības laikā.

Tēzes:
1. Situācija, kad ēka kā patstāvīgs īpašuma objekts pieder citai personai, nevis zemes īpašniekam, ir izņēmums no Civillikuma 968.pantā nostiprinātā zemes un ēku vienotības principa. Šādam faktam ir jābūt attiecīgi reģistrētam, pretējā gadījumā ir piemērojams vispārīgais princips, ka ēka pieder tam, kam pieder zeme. To, vai ēkai ir patstāvīga īpašuma objekta statuss, iestāde, kas aprēķina nekustamā īpašuma nodokli, uzzina no likuma „Par Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” 14.panta ceturtajā daļā norādītajiem reģistriem, savukārt, ja šādas ziņas reģistros nav ierakstītas, iestādei ir pamats prezumēt, ka ēkas ir zemes īpašnieka īpašums. Proti, iestāde, kuras pienākums ir aprēķināt nekustamā īpašuma nodokli, nevar pati konstatēt, ka ēkas ir patstāvīgs īpašuma objekts un pieder citai personai, ja šāds ieraksts attiecīgajos reģistros nav izdarīts, jo tas nav šīs iestādes kompetencē.

2. Administratīvās tiesas kompetencē neietilpst ēku atzīšana par patstāvīgiem īpašuma objektiem. Ēka par patstāvīgu īpašuma objektu tiek atzīta atsevišķā tiesvedībā vispārējās jurisdikcijas tiesā.  Uz šī vispārējās jurisdikcijas tiesas sprieduma pamata tiek izdarīti ieraksti likuma „Par Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” 14.panta ceturtajā daļā norādītajos reģistros, no kuriem savukārt vadās gan iestāde, kas nodokli aprēķina, gan vēlāk arī administratīvā tiesa.

Tēze:
Sarunu procedūra nozīmē apspriešanos jeb konsultācijas ar pretendentiem par līgumu (tātad arī pakalpojuma paša par sevi) būtiskajiem noteikumiem un nosacījumiem.

Sarunu procedūra tiek organizēta divos posmos, kur vispirms tiek organizēta pretendentu kvalifikācijas atlase un pēc tam ar uzaicinātajiem kandidātiem noris sarunas par pakalpojuma būtiskajiem noteikumiem un nosacījumiem, lai to pielāgotu pasūtītāja vajadzībām un tā rezultātā pretendenti iesniegtu savus piedāvājumus.

Sarunu mērķim vajadzētu būt piedāvājumu uzlabošanai, lai līgumslēdzējas iestādes varētu pirkt tādus pakalpojumus, kas ir pilnībā pielāgoti to konkrētajām vajadzībām. Sarunas var skart visus iegādājamo būvdarbu, piegāžu un pakalpojumu raksturlielumus, tostarp, piemēram, kvalitāti, daudzumu, komerciālos nosacījumus, kā arī sociālos, vides un inovatīvos aspektus, ja vien tās nav minimālās prasības.

Sarunu procedūras ar publikāciju būtība nav dot iespēju pasūtītājam vienpusēji grozīt iepērkamo pakalpojumu laikā pēc konkursa izsludināšanas jeb konkursa laikā vienpusēji pielāgot konkursa priekšmetu savām mainīgajām vajadzībām. Saskaroties ar to, ka mainās vajadzības, pasūtītājam atkarībā no situācijas ir jārīkojas tā, lai netiktu pārkāpti publisko iepirkumu principi, tiktu ievērots vienlīdzīgas attieksmes un pārredzamības princips pret pretendentiem, un publisko iepirkumu regulējums šajā ziņā ļauj izmantot citus tiesiskos instrumentus un procedūras. Sarunu procedūra ar publikāciju nav paredzēta tam, lai ļautu pasūtītājam atkāpties no parastām atklāta konkursa prasībām attiecībā uz savlaicīgu iepirkuma priekšmeta definēšanu.

Tēze:
Gadījumā kad Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijai jānovērtē personai nosakāmā invaliditāte un/vai darbspēju zaudējuma apjoms kombinētas cēlonības gadījumā, tai jāvadās pēc pieejas, ka nevienā gadījumā nevar palikt nenovērtēta personas kopējā funkcionēšanas ierobežojuma, darbspēju zaudējuma un invaliditātes pakāpe. Turklāt secinājums par invaliditātes un/vai darbspēju zaudējuma cēloni vai cēloņiem jāizdara tā, lai konkrēto personu sasniegtu viņas situācijā visatbilstošākais atbalsts, kā arī lai pēc iespējas saglabātu saikni starp funkcionēšanas ierobežojuma cēloni un atbalsta avotu (atbilstošu budžetu). Turklāt priekšplānā ir jāliek mērķis sniegt konkrētai personai viņas situācijā visatbilstošāko atbalstu, tādēļ nav pieļaujams praksē atbalstu samazināt to praktisko grūtību dēļ, ko rada individualizēšanas centieni.

Tēze:
Ja, nav šaubu, ka nodokļu maksātājs nodokļu deklarāciju precizējumus iesniedz pēc tam, kad tas faktiski ir saņēmis nodokļu administrācijas paziņojumu par nodokļu audita uzsākšanu, tad ir pamats uzskatīt, ka nodokļu maksātājs deklarāciju precizējumus iesniedz pēc tam, kad tas uzzina par nodokļu audita veikšanu. Tāpēc, ja nav šaubu, ka nodokļu maksātājs paziņojumu par nodokļu audita uzsākšanu faktiski ir saņēmis pirms likuma „Par nodokļiem un nodevām” 7.2panta otrajā daļā un Paziņošanas likuma 9.panta trešajā daļā paredzētā dokumenta paziņošanas brīža un deklarāciju precizējumus iesniedz pēc šā paziņojuma faktiskās saņemšanas, nodokļu maksātājam ir piemērojama likuma „Par nodokļiem un nodevām” 33.2panta otrajā daļā paredzētā soda nauda (ja ir izpildījušies arī pārējie šajā tiesību normā paredzētie priekšnoteikumi).

Tēzes:
Patērētāju aizsardzība komersanta – elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzēja – īstenotas komercprakses gadījumā

Komersanta – elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzēja – īstenotā komercprakse nav atrauta no pienākuma ievērot patērētāju tiesību aizsardzības regulējumu. Proti, komersantam savā darbībā ir jāievēro Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normas.

Elektronisko sakaru likums, kurā ieviestas Eiropas Parlamenta un Padomes 2002.gada 7.marta direktīvas 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem normas, izsmeļoši nenoregulē patērētāju tiesību aizsardzības jautājumus, tādēļ šo normu piemērošana neizslēdz patērētāju tiesību aizsardzības noteikumus, kas ietverti likumos, kuros pārņemtas Padomes 1993.gada 5.aprīļa direktīvu 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos un Eiropas Parlamenta un Padomes 2005.gada 11.maija direktīvu 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004, normas.

Nepasūtītu preču pārdošana

Nepasūtītu preču pārdošana citstarp ir tāda rīcība, kad komersants pieprasa patērētājam samaksāt par preci vai pakalpojumu, kas sniegts šim patērētājam, lai arī viņš to nav pasūtījis.

Tēze:
Izvērtējot strīda tiesisko raksturu, proti, to, kāda veida tiesību normu piemērošana dominē strīda izskatīšanā, secināms, ka kriminālprocesuālo izdevumu atlīdzināšanā no valsts budžeta līdzekļiem krimināltiesības nav dominējošās. Persona, kura prasa arestētās mantas glabāšanas izdevumu atlīdzināšanu (Kriminālprocesa likuma 367.panta pirmās daļas 8.punkts), var nebūt kriminālprocesā aktīvi iesaistīta persona. Šāda persona izpilda atsevišķu kriminālprocesa virzītāja uzdevumu, bet citādi tā nav iesaistīta kriminālprocesā. Izdevumu atlīdzināšana notiek neatkarīgi no kriminālprocesa virzības, proti, jebkurā tā stadijā. Turklāt atlīdzināšanas pienākums un apmērs nav nekādā veidā saistīts ar kriminālprocesa rezultātiem. Līdz ar to izdevumu vērtēšanā faktiski netiek izmantoti kriminālprocesuālie elementi, kas ir būtiski krimināltiesībās, bet izdevumu segšana lielā mērā balstās uz norēķināšanās pienākumu (proti, pēc sava rakstura tā daudz vairāk ir līdzīga samaksai par pakalpojumu). Arestētās mantas glabāšanā iestāde tieši ar procesa virzītāja lēmumu „pieprasa” (virskundzības attiecības) pakalpojumu sniegšanu un tā norēķinās pēc tiesību normās paredzētās kārtības (dažreiz arī „cenām”). Tādējādi pakalpojuma pieprasīšanas obligātais raksturs un arī norēķinu kārtības administratīvais regulējums padara šo strīdu administratīvi tiesisku.

Tēzes:
Pārkāpumu ietekme uz balsu skaitīšanas datu patiesumu un izmantojamību

Pašvaldības vēlēšanu komisiju un vēlēšanu iecirkņu komisiju likuma 31.pants, likuma „Par Centrālo vēlēšanu komisiju” 5.pants un 6.panta 3.punkts un Centrālās vēlēšanu komisijas instrukcija un ir tās tiesību normas, kas papildus dokumentu noformēšanas vispārīgajam regulējumam specifiski regulē balsu skaitīšanas protokolu noformēšanu.

Vēlēšanu iecirkņu balsu skaitīšanas protokolu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas iespējas mērķis ir novērst situāciju, ka vēlēšanu norisē, tostarp balsu skaitīšanā, ir pieļautas tādas kļūdas, kas var ietekmēt vēlēšanu rezultātu. Tāpēc apstāklis, ka balsu skaitīšanas protokola noformēšanā ir pieļauta kāda kļūda, pats par sevi nevar būt pamats vēlēšanu rezultātu atcelšanai un balsu pārskaitīšanai. Izšķiroši ir tieši tas, vai noformējuma nepilnības ir tādas, kas liek apšaubīt protokolā atspoguļoto balsu skaitīšanas datu patiesumu un izmantojamību.

Koleģiālas izskatīšanas princips

Koleģiālas izskatīšanas princips nozīmē, ka katram no komisijas locekļiem ir pienākums pilnvērtīgi piedalīties komisijas sēdēs (neatkarīgi no tā, vai sēde notiek klātienē vai attālināti), iepazīties ar sēdē izskatāmo jautājumu materiāliem, uzklausīt sēdē izskanējušos argumentus un piedalīties lēmuma pieņemšanā.

Koleģiālas izskatīšanas princips ir pilnībā nodrošināts vienīgi tad, ja procesa dalībniekiem ir iespējams pārliecināties par to, ka lietas izskatīšanas sēdē pilnvērtīgi piedalās visi konkrētās sēdes kvorumu veidojošie komisijas locekļi. Tas nozīmē, ka attālināti notiekošas sēdes laikā komisijas locekļu videokamerām jābūt ieslēgtām. Lai gūtu pārliecību, ka komisijas locekļi ir tiešām klausījušies sēdē izskanējušos paskaidrojumus, nav pietiekoši, ka komisijas sēde tiek protokolēta un protokolā tiek norādīts, kuri komisijas locekļi ir piedalījušies sēdē un kā balsojuši.

Centrālās vēlēšanu komisijas locekļu pienākums, attālināti notiekošas sēdes laikā, ieslēgt videokameras

Centrālajai vēlēšanu komisijai ir pienākums lietu izskatīšanā ievērot koleģiālas izskatīšanas principu. Tādējādi Centrālās vēlēšanu komisijas locekļu rīcība, attālināti notiekošas sēdes laikā neieslēdzot videokameru, lai arī nav tāds pārkāpums, kas var ietekmēt vēlēšanu rezultātu, ir nepieņemama un ir procesuāls pārkāpums.

Tēzes:
Politisko partiju tiesības būt klātesošām vēlēšanu procesā un uzraudzīt tā norisi

No Saeimas vēlēšanu likuma 18.panta otrās daļas izriet, ka politiskajām partijām ir tiesības būt klātesošām vēlēšanu procesā un uzraudzīt tā norises tiesiskumu un caurspīdīgumu. Tiesības politisko partiju deleģētajiem novērotājiem būt klātesošiem vēlēšanu procesā novērotāja statusā nodrošina iespēju pārraudzīt balsošanas un vēlāk arī balsu skaitīšanas procesu iecirknī. Tālab arī likumdevēja noteiktie īsie termiņi, būtiski neierobežo iespējas apstrīdēt lēmumu, jo novērotājam ir iespēja vērot balsošanas procesu un konstatēt pārkāpumus, tajā klātesot. Tādējādi tiesiskais regulējums līdzsvaro politisko partiju iespējas sniegt argumentētus iebildumus tiesību normās noteiktajā īsajā termiņā. Sūdzības par vēlēšanu norises tiesiskumu tiesā ir iesniedzamas un šādas lietas tiesā ir izskatāmas īsos termiņos, lai izvairītos no ilgstošas neskaidrības par vēlēšanu iznākumu.

Senāta kompetencē ir pārbaudīt politisko partiju (atsevišķu kandidātu) konstatētās kļūdas, trūkumus vai pārkāpumus un novērtēt to ietekmi uz balsu skaitīšanu un vēlēšanu rezultātiem tikai tad, ja pieteikumā ir norādes par konkrētiem pārkāpumiem. 

Vēlēšanu procesa novērotāju tiesības iepazīties ar vēlēšanu gaitas žurnāliem

Vēlēšanu procesā pamatā tiek piemērots sabiedrības līdzdarbības (caurspīdīguma) princips, kas paredz sabiedrības pārstāvjiem pietiekamas iespējas kontrolēt ikvienu nozīmīgu darbību vēlēšanu procesā. Vēlēšanu novērotāja tiesības ir piešķirtas tieši partiju pārstāvjiem. Tādējādi tieši šīm personām ir iespējas novērot ikvienu balsu skaitīšanas darbību, tostarp ierakstu izdarīšanu vēlēšanu gaitas žurnālā, starprezultātu iegūšanas darbības un rezultātu apkopošanu un paziņošanu.

Vēlēšanu gaitas žurnālā tiek atzīmētas visas nozīmīgās darbības balsu skaitīšanas procesā. Pamatojoties uz vēlēšanu gaitas žurnāla ierakstiem, tiek sastādīts balsu skaitīšanas protokols. Tā kā balsu skaitīšanas procesa atsevišķās darbības (starpdarbības) tiek atzīmētas tieši vēlēšanu gaitas žurnālā, tad šis dokuments noteic balsu skaitīšanas rezultātu, kas tiek ietverts balsu skaitīšanas protokolā.

Kandidātu saraksta iesniedzējam un pieteiktajam kandidātam ir tiesības apstrīdēt lēmumus par balsu skaitīšanas protokolu apstiprināšanu un novērot ikvienu darbību balsu skaitīšanas procesā. Lai tiesības uz balsu skaitīšanas pārbaudi pilnvērtīgi tiktu īstenotas, tiem ir atzīstamas tiesības iepazīties arī ar vēlēšanu gaitas žurnālu, kurā tiek fiksētas atsevišķās darbības.

Apstāklis, ka vēlēšanu gaitas žurnāliem ir noteikts ierobežotas pieejamības statuss, pats par sevi nav pamats ierobežot tiem piekļuvi tādam procesa dalībniekam, kuram saskaņā ar tiesību normām ir tiesības pārsūdzēt balsu skaitīšanas protokolus. Arī iemesla nenorādīšana nepieciešamībai iepazīties ar vēlēšanu gaitas žurnāla ierakstiem nevar būt pamats atteikumam iepazītiem ar tiem. Taču Centrālā vēlēšanu komisija var ierobežot tiesību negodprātīgu izmantošanu, ja tā būtiski aizkavē sūdzību izskatīšanu un apdraud tiesību normās paredzēto termiņu ievērošanu.

Tēze:
Par jaunatklātiem apstākļiem Administratīvā procesa likuma izpratnē atzīstami būtiski faktiskie lietas apstākļi, kas pastāvēja lietas izskatīšanas laikā, bet nebija zināmi tiesai. Apstākļi, kas attiecas uz tiesību normu interpretāciju un piemērošanu, kā arī tiesu praksē izteiktās atziņas nav lietas faktiskie apstākļi, tādēļ tos nevar atzīt par jaunatklātiem apstākļiem Administratīvā procesa likuma izpratnē.

Lietas jaunas izskatīšanas priekšnoteikumi kā izņēmums no vispārējās kārtības interpretējami šauri. Administratīvā procesa likums neparedz atcelt spriedumu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem tādēļ, ka ar citā lietā vēlāk spēkā stājušos Eiropas Savienības Tiesas spriedumu sniegta tiesību normu interpretācija vai izteiktas atziņas, kas nesakrīt ar lietā taisītajā spriedumā esošajām. Šāds lietas jaunas izskatīšanas pamats nebūtu pieļaujams arī pēc būtības, jo, ņemot vērā tiesību attīstību un tai sekojošās izmaiņas tiesu praksē, tas nesamērīgi ietekmētu tiesiskās stabilitātes principu.

Tēze:
Inflācijas izraisīts naudas vērtības kritums ir uzskatāms par vienu no mantisko zaudējumu veidiem un personai ir tiesības prasīt šo zaudējumu atlīdzinājumu. Inflācijas apmērs Latvijā ir uzskatāms par tādu, kuru var objektīvi pierādīt, jo inflācijas līmeni Latvijā aprēķina Centrālā statistikas pārvalde un inflācijas apmēru var noteikt, izmantojot tās izveidoto inflācijas kalkulatoru. Līdz ar to zaudējumu aprēķinā papildus tiešajiem mantiskajiem zaudējumiem var tikt aprēķināts šo zaudējumu naudas summas vērtības kritums, kas radies inflācijas rezultātā.

Tēze:
Nekustamā īpašuma atsavināšanas gadījumā, ja apliekamais ienākums ir kapitāla pieaugums, tad gadījumā, ja atsavināšanas darījums ir atcelts un persona no atsavināšanas darījuma ienākumus nav guvusi un nav nekāda tiesiska pamata uzskatīt, ka tādi tiks gūti nākotnē, tad nav pamata prasīt, lai persona maksā nodokli par neesošu ienākumu. Proti, saimnieciskās darbības ietvarā notikuša nekustamā īpašuma atsavināšanas darījuma gadījumā, atcēlējs līgums un uz tā pamata atmaksājamā summa var tikt uzskaitīta kā izdevumi attiecīgajā taksācijas periodā un ietekmēt iedzīvotāja ienākums nodokļa aprēķinu. Savukārt gadījumā, ja ienākums tiek gūts no kapitāla pieauguma, izdevumi tiek piesaistīti konkrētajam nekustamajam īpašumam un šos izdevumus var atskaitīt tikai tad, kad attiecīgais nekustamais īpašums tiek pārdots un tiek gūti ieņēmumi.

Ja tiesa pārliecinās, ka persona no atsavināšanas darījuma ienākumus nav guvusi un nav nekāda tiesiska pamata uzskatīt, ka tādi tiks gūti nākotnē, jo atsavināšanas darījums ir atcelts, tad nav pamata prasīt, lai persona maksā nodokli par neesošu ienākumu.

Tēze:
Persona ir tiesīga vērsties tiesā ar pieteikumu par iestādes noteiktās jeb precizētās būvlaides konkrētam zemesgabalam tiesiskuma izvērtēšanu tostarp pirms būvprojekta minimālā sastāvā izstrādes. Šāds tiesību aizsardzības mehānisms ir nepieciešams, lai nekustamā īpašuma īpašniekam nodrošinātu iespēju aizsargāties pret nepamatotu un patvaļīgu iejaukšanos netraucētā īpašuma tiesību baudīšanā.

Tēze:
Katrā bērnu tiesību lietā ir jādomā, kā ilgtermiņā nodrošināt bērna tiesību efektīvu ievērošanu un aizsardzību. Atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta 2.1daļas 1. un 10.punktam, nosakot bērna labākās intereses, nepieciešams tiekties uz bērna situācijas ilgtspējīgu risinājumu, atbilstoši situācijai ņemot vērā, cik lielā mērā veicamie pasākumi nodrošina bērnam emocionāli tuvas, pastāvīgas, ģimeniskas attiecības, kā arī aizsardzību no vardarbības, apdraudējuma, antisociālas uzvedības. Tas nozīmē meklēt arī ilgtermiņa risinājumu bērna tiesību ievērošanai uz saskarsmi jeb ģimenes saišu uzturēšanu ar vecāku, ar kuru bērns kopā nedzīvo, kā arī to, ka bērnam ir jābūt pasargātam no vardarbības.

Vardarbība (arī fiziska) var pastāvēt arī latentā veidā, kad ir ļoti grūti atklāt notikušā apstākļus un pierādīt vardarbības faktu. Tomēr, ja lietā tiek norādīts uz iespējamu vardarbību, bāriņtiesai šie apstākļi ir ļoti rūpīgi jānoskaidro.

Bērna sevišķā aizbildņa uzdevums nav noskaidrot bērna vecāka kā viena no procesa dalībniekiem viedokli, bet gan noskaidrot apstākļus no bērna tiesību aizsardzības viedokļa, noskaidrot bērna viedokli lietā un sniegt to tiesai.

Apstāklis, ka bērns ir ar īpašām vajadzībām un verbāli gandrīz nekomunicē, nav iemesls, lai sevišķais aizbildnis nevarētu pilnvērtīgi noskaidrot apstākļus no bērna vislabāko interešu ievērošanas viedokļa. Šādā situācijā sevišķais aizbildnis var, piemēram, sadarbojoties ar speciālistiem, noskaidrot apstākļus saistībā ar bērna saskarsmi ar vecāku, ar kuru kopā bērns nedzīvo, un iespējamo vardarbību pret bērnu ģimenē.

Ņemot vērā katras lietas specifiskos apstākļus, visām lietā iesaistītajām institūcijām, īpaši bāriņtiesai un bērna sevišķajam aizbildnim, ar vislielāko rūpību ir jāpārbauda lietas apstākļi un jāaizsargā bērna tiesības.

Tēze:
Tiesības cirst mežu var tikt ierobežotas, ievērojot pašvaldības teritorijas plānojumā noteikto. Tādēļ Valsts meža dienestam, lemjot par apliecinājuma koku ciršanai izdošanu, ir jāvērtē vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā noteiktās prasības attiecīgajai funkcionālajai zonai tādā veidā, lai sasniegtu šīs zonas izveides mērķi. Tas nozīmē, ka Valsts meža dienesta lēmumā par koku ciršanas apliecinājuma izsniegšanu vai neizsniegšanu iekļautajam pamatojumam ir jāizriet tieši no attiecīgās funkcionālās zonas izveides mērķa. Nepieciešamības gadījumā lēmuma pieņemšanai Valsts meža dienestam ir jāsadarbojas ar pašvaldības kompetento iestādi.

 

Pievienots klasifikatoros tikai ar virsrakstu (bez tēzēm)