Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros maijā pievienoti četri Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēze:
Priekšvēlēšanu aģitācijas likuma 1.panta 3.punktā lietotais jēdziens „reklamēšana” interpretējams, ņemot vērā reklāmas jēdziena vispārējo saturu, proti, kā jebkuru darbību vai paziņojumu, kura nolūks ir veicināt noteikta objekta popularitāti vai pieprasījumu pēc tā, ciktāl tas palīdz noskaidrot attiecīgā termina saturu priekšvēlēšanu aģitācijas kontekstā. Tādējādi priekšvēlēšanu aģitācija aptver ne tikai jebkādā formā izteiktus tiešus aicinājumus balsot, bet arī tādu darbību kopumu, kas vērsts uz vēlētāju politiskās izvēles ietekmēšanu, popularizējot vai diskreditējot konkrētu politisko spēku vai deputāta kandidātu.

Lai noskaidrotu, vai konkrēts pasākums ir atzīstams par priekšvēlēšanu aģitāciju, jāvērtē ne vien pasākuma saturs, bet arī tā konteksts, izplatīšanas laiks un veids, adresātu loks, iesaistīto personu statuss, izmantotie resursi un pasākuma kopējais iespaids un objektīvais mērķis un rezultāts. Šāds visaptverošs vērtējums ļauj konstatēt priekšvēlēšanu aģitāciju arī gadījumos, kad aicinājums balsot nav izteikts tieši, bet izriet tikai no vēstījuma satura un konteksta.

Netiešas priekšvēlēšanu aģitācijas konstatēšanai nav nepieciešams tiešs aicinājums balsot vai norādes uz konkrētu deputāta kandidātu vai politisko  partiju, bet ir pietiekami ar tādu informācijas saturu vai izplatīšanas kontekstu, kas objektīvi var veicināt vēlētāju atbalstu konkrētai personai vai politiskajai partijai. Proti, nozīme ir nevis atsevišķu izteikumu lingvistiskai analīzei, bet gan vēstījuma kopējai iedarbībai uz vēlētāju.

Tēzes:
Personas veselības stāvokļa saistība ar kaitējuma apmēra noteikšanu

No Ministru kabineta 2013.gada 5.novembra noteikumu Nr. 1268 „Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” 9.1punktā ietvertās aprēķina formulas secināms, ka, jo lielāka saistība attiecīgajai saslimšanai ir ar iepriekš pastāvošu hronisku slimību vai slimībām, jo mazāks tiek noteikts tieši ar ārstniecību nodarītais kaitējuma smaguma apmērs. Tādējādi, nosakot personai taisnīgu atlīdzību par tās veselībai vai dzīvībai nodarīto kaitējumu, ir pamats ņemt vērā hroniskas saslimšanas, kas objektīvi varēja ietekmēt kaitējuma smagumu neatkarīgi no ārstniecības personu darbībām.

Vides, apstākļu un resursu pieejamības vērtēšana ārstniecības iestādē un izvērtējuma ietekme uz personai radīto kaitējumu

Vides, apstākļu un resursu ārstniecības laikā pieejamības vērtēšanas kontekstā ir jāvērtē nevis tas, vai ārstniecības personas izvēlējās izmantot pieejamos resursus, bet vai resursi bija pieejami. Ir jānošķir neprofesionāla ārstniecība – medicīniski nepamatota darbība vai bezdarbība – no apstākļiem un vides, kā arī resursu pieejamības. 

Apstākļi, vide un resursi ir objektīvi pastāvošas reālijas konkrētajā ārstniecības iestādē, kur pacients atrodas. Resursi vai nu faktiski ir pieejami – ja ārstniecības persona tos izvēlētos izmantot –, vai arī nav pieejami, pat ja ārstniecības persona tos vēlētos izmantot. Tikai otrajā gadījumā ir pamats to ņemt vērā kā faktoru, kas pats par sevi ir cēloniskā sakarā ar pacientam radīto kaitējumu.

Līdz ar to, ja nedz apstākļi vai vide, nedz resursu trūkums paši par sevi neveicināja vai neradīja kaitējumu, tad atbilstoši Pacientu tiesību likuma 16.panta pirmās daļas jēgai būtu jāpiemēro tāds Ministru kabineta 2013.gada 5.novembra noteikumu Nr. 1268 „Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” 2.pielikuma 2.5.apakšpunkta kritērijs, kurš visvairāk samazina ārstniecības iestādes un Ārstniecības riska fonda atbildību. Turpretim, ja apstākļi un vide vai resursu trūkums paši par sevi veicināja vai radīja kaitējumu, tad jāpiemēro kāds no kritērijiem, kas palielina ārstniecības iestādes atbildību.

Resursu pietiekamība ārstniecības iestādē ir jāvērtē atbilstoši konkrētā statusa ārstniecības iestādes sagaidāmajam resursu klāstam: piemēram, ja ārstniecības iestādē atbilstoši normatīvajam regulējumam noteikta veida resursiem nemaz nevajadzēja būt, tad nav pamata to identificēt kā resursu nepietiekamību un nav pamata to uzskatīt par faktoru, kas veicināja vai radīja kaitējumu.

Novērtējot apstākļus un vidi, kā arī resursu pieejamību ārstniecības iestādē, jāņem vērā cēloņsakarības princips

Tiesai, piemērojot Ministru kabineta 2013.gada 5.novembra noteikumu Nr. 1268 „Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” 2.pielikuma 2.5.apakšpunktu, katrā konkrētā gadījumā ir jāpārbauda tā atbilstība Pacientu tiesību likuma 16.panta pirmajai daļai un nepieciešamības gadījumā 2.5.apakšpunktā paredzētajā koeficientu amplitūdā jāpiemēro Pacientu tiesību likuma 16.panta pirmajā daļā ietvertais cēloņsakarības princips. Proti, ievērojot Administratīvā procesa likuma 104.panta trešo daļu, tiesību normu kolīzijas gadījumā jāpiemēro likuma norma.

Tēze:
Publiskas upes piestātnes ir publiskas lietas, tāpēc pašvaldība, rīkojot izsoli par šo piestātņu iznomāšanu pasažieru pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai paredzētu kuģošanas līdzekļu pietauvošanai, rīkojas publisko tiesību jomā. Tādējādi strīdi par šādu nomas tiesību piešķiršanu ir izskatāmi administratīvā procesa kārtībā.  

 

Pievienots klasifikatoros tikai virsrakstu (bez tēzēm)