Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros jūnijā pievienoti seši Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēze:
Precei – beramai kravai (graudiem), kas saskaņā ar darījuma dalībnieku gribu veido vienotu sūtījumu (kravu) un kuram noformēta viena muitas deklarācija, - kvalitāte Kombinētās nomenklatūras un TARIC koda noteikšanai vērtējama kopīgi, lai arī tehniski prece sadalīta dzelzceļa vagonos un katram vagonam ir atsevišķi veikta testēšana un izsniegtas kvalitātes apliecības.

Tēze:
Administratīvā procesa likuma 253.panta konstrukcija norāda uz pakārtotības attiecībām starp panta pirmo un tālākajām daļām. Proti, tikai tad, ja tiesa nonākusi pie secinājuma par pārsūdzētā administratīvā akta atcelšanu jeb par pamatprasījuma pamatotību, tai ir pamats pievērsties jautājumam par to, vai konkrētajā gadījumā ir nepieciešams lemt par izpildes seku novēršanu un vai atceltā administratīvā akta vietā nepieciešams izdot jaunu administratīvo aktu. Izpildes seku novēršana ir apsverama ikvienā gadījumā, kad pārsūdzētais administratīvais akts ir atceļams, jo Administratīvā procesa likums tiecas pēc iespējas mazināt prettiesiska administratīvā akta radītās negatīvās sekas. Savukārt Administratīvā procesa likuma 253.panta sestā daļa ir piemērojama tikai tad, ja šāda nepieciešamība patiešām objektīvi pastāv, un tiesai minētajā normā paredzētā instrumenta piemērošana ir īpaši jāpamato.

Ja lietas dalībnieks uzskata, ka faktiskie apstākļi ir tādi, kas pārsūdzētā lēmuma prettiesiskuma konstatēšanas gadījumā prasa tiesiskās attiecības noregulēt  tādējādi, ka atbilstoši Administratīvā procesa likuma 253.panta sestajai daļai tiek izdots jauns administratīvais akts, tam ir jāiesniedz apelācijas sūdzība par pirmās instances tiesas spriedumu daļā, kas pamato jauna nelabvēlīga akta izdošanu, proti, daļā, ar kuru atcelts pārsūdzētais administratīvais akts.

Tēze:
Administratīvajā tiesā var tikt risināts strīds tikai par konkrētām tiesiskajām attiecībām, bet nevis par vispārīgu valsts vai pašvaldības funkcijas neizpildi vai bezdarbību kādas funkcijas pildīšanā. Tiesa var veikt kontroli pār iestādei noteiktas funkcijas neizpildi, ja pastāv konkrētas tiesiskās attiecības starp iestādi un personu un konstatējama tieša un individuāla iestādes darbība vai bezdarbība pret tiesā vērsušos personu.

Prasījums, kas ir vērsts uz to, lai panāktu kompleksu un līdz konkrētu tiesisko attiecību līmenim neprecizētu pašvaldības rīcību – Rīgas pilsētas teritorijā padarīt iespējamu elektronisko sakaru kabeļu izbūvēšanu (pārvietošanu) pazemē –, un tādēļ var prasīt dažāda rakstura rīcību un lēmumus daudzos neprecizētos konkrētos gadījumos, ir vispārīgs prasījums par pašvaldības autonomās funkcijas pildīšanu noteiktā jomā un neatbilst nevienam no Administratīvā procesa likuma 184.pantā paredzētajiem pieteikuma priekšmetiem.

Tēze:
Valsts ieņēmumu dienesta lēmums, ar kuru dienests, ievērojot nodokļu maksātāja rezidences statusa noteikšanas pamatā esošo apstākļu maiņas iespējamību, to tikai klasificē kā rezidentu vai nerezidentu, pats par sevi galīga rakstura tiesiskas sekas nerada (neietekmē nodokļu maksātāja tiesisko stāvokli), tāpēc tas nav administratīvais akts.

Tēzes:
1. Lietas iztiesāšanas gaitā var rasties nepieciešamība pārskatīt tiesas piemēroto pagaidu aizsardzības līdzekli. Tas ir iespējams gadījumos, kad ir mainījušies konkrētā jautājuma izlemšanai būtiskie faktiskie vai tiesiskie apstākļi. Turpretim, ja šie apstākļi nav mainījušies, lietas dalībnieka lūgumu atcelt iepriekš piemēroto pagaidu aizsardzības līdzekli ir jāatsaka pieņemt izskatīšanai, nevērtējot pagaidu aizsardzības piemērošanai nepieciešamo objektīvo un subjektīvo kritēriju. Tādējādi, no vienas puses, tiek nodrošināta efektīva privātpersonas tiesību aizsardzība un aizsargāta tās paļāvība uz lietā piemērotās pagaidu aizsardzības stabilitāti, bet, no otras puses, pastāv iespēja nepieciešamības gadījumā nodrošināt visas sabiedrības interešu aizsardzību un saglabāt tiesiskumu valsts pārvaldes un privātpersonas savstarpējās attiecībās.

2. Kasācijas instances tiesa neskata lietu pēc būtības un savā spriedumā nenorāda, kāds spriedums jātaisa, izskatot lietu no jauna, tāpēc no Senāta sprieduma, ar kuru lieta nodota atkārtotai izskatīšanai, nav izsecināms pieņēmums par lietas izskatīšanas rezultātu, kas būtu pamats apgalvot, ka lietā piemērotais pagaidu aizsardzības līdzeklis neatbilst sagaidāmajam spriedumam. Tātad Senāta spriedums nevar tikt atzīts par tādu apstākli, kura dēļ jautājuma izlemšanai būtiskie tiesiskie apstākļi būtu mainījušies, un attiecīgi Senāta spriedums nevar būt pamats pārskatīt iepriekš piemēroto pagaidu aizsardzības līdzekli.

 

Pievienots klasifikatoros tikai virsrakstu (bez tēzēm)