Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros jūnijā pievienoti trīsdesmit septiņi Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēze:
Tas vien, ka galamērķa valstī neapstiprinās, ka preces saņēmusi tieši rēķinā norādītā persona, pats par sevi nevar būt pamats secināt, ka vispār nav notikusi piegāde. Citiem vārdiem, preču nodošana citai personai, nevis rēķinā norādītajai, nav vienādojama ar to, ka vispār nav notikusi piegāde.

Taču šāda neatbilstība tomēr var būt pamats liegumam piemērot 0 procentu likmi, ja neatbilstība rēķinam ir tāda, kas tiešām vispār liedz konstatēt piegādes esību, vai arī ja tiek pierādīts, ka notikusi nodokļu sistēmas ļaunprātīga izmantošana vai krāpšana un Latvijas nodokļu maksātājs zināja (tam bija jāzina) par piegādes darījuma saistību ar to, kā arī tad, ja piegādātājs nav veicis visus saprātīgi sagaidāmos pasākumus, lai pārliecinātos, ka tā veikta piegāde Eiropas Savienības iekšienē nav saistīta ar dalību šādā krāpšanā.

Tēzes:
Ģimenes psiholoģiskās izpētes pieļaujamība bez bērnu vecāku piekrišanas

Bāriņtiesa, veicot izpēti par to, vai ģimenē pret bērniem netiek pieļauta vardarbība, var lūgt psiholoģisko izpēti bez vecāku piekrišanas, jo vecāki šādos gadījumos ne vienmēr ir ieinteresēti sadarboties ar bāriņtiesu un citiem speciālistiem situācijas noskaidrošanā.

Šādā gadījumā bērna vecāka kā likumiskā pārstāvja piekrišana izpētes veikšanai nav nepieciešama.

Bāriņtiesas tiesības apstrādāt personas datus bez datu subjekta piekrišanas

Bāriņtiesa, veicot bērnu un ģimenes izpēti un ar to saistīto datu vākšanu un izmantošanu, rīkojas tai piešķirto juridisko uzdevumu un oficiālo pilnvaru ietvaros prioritāri nodrošināt bērnu tiesību un tiesisko interešu aizsardzību. Bāriņtiesa var lūgt psihologu veikt personas vai ģimenes psiholoģisko izpēti un saņemt psihologa atzinumu par izpētes rezultātiem. Bāriņtiesa, apstrādājot personu datus psiholoģiskās izpētes nolūkos, darbojas uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2016.gada 27.aprīļa Regulas (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK 6.panta 1.punkta „c” un „e” apakšpunkta pamata. Līdz ar to regulas 6.panta 1.punkta „a” apakšpunktā minētās personas piekrišana šādā gadījumā nav nepieciešama.

Tiesai, lai atzītu par tiesisku datu apstrādi bez subjekta piekrišanas, jānoskaidro, vai bāriņtiesa savu uzdevumu aizsargāt bērnu tiesības konkrētajā gadījumā nevarēja īstenot, neapstrādājot bez atļaujas personu datus.

Bāriņtiesas tiesības izvēlēties efektīvāko veidu kā konstatēt bērnu tiesību pārkāpumus un apzināt situāciju konkrētā ģimenē

Bāriņtiesa kā kompetentā iestāde bērnu tiesību aizsardzības jomā pati var izvēlēties efektīvākos līdzekļus, kā konstatēt bērnu tiesību pārkāpumus. Psiholoģiskā izpēte attiecībā uz emocionālās vardarbības konstatēšanu, ir piemērotākais līdzeklis situācijas ģimenē noskaidrošanai.

Bāriņtiesai nav jāpaļaujas vai jāgaida, kad cita institūcija vai persona atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma normām ziņos bāriņtiesai par konstatētiem bērnu tiesību pārkāpumiem, un tikai tad bāriņtiesai būtu pamats rīkoties. Šāda pieeja būtu pretēja bērnu tiesību efektīvai aizsardzībai. Bāriņtiesa ar psihologa atzinuma saņemšanu noskaidro situāciju ģimenē kopumā. Psihologa rīcība, izmantojot psiholoģiskās izpētes atzinuma sagatavošanā informāciju, kas iegūta ģimenes vizītēs vēl pirms bāriņtiesas lūgtās psiholoģiskās izpētes uzsākšanas, nav uzskatāms ne par bērnu, ne vecāka tiesību pārkāpumu. Tas ir tāpēc, ka ģimenes psiholoģiskās izpētes mērķis ir iegūt pēc iespējas visaptverošāku situācijas novērtējumu no bērnu tiesību ievērošanas viedokļa.

Policijas pienākumi bērnu tiesību aizsardzības jomā un bērnu tiesību pārkāpumu konstatēšanā

Likumā noteikto pienākumu izpildei, arī tiesību pārkāpumu konstatēšanai, policijai ir tiesības iegūt informāciju no citām iestādēm, arī bāriņtiesas. Savukārt bāriņtiesai ir pienākums šo informāciju policijai sniegt.

Bērnu tiesību aizsardzībai jābūt efektīvai. Efektivitāte savukārt nozīmē bērnu tiesību maksimālu aizsardzību. Šos mērķus ir iespējams sasniegt tikai tad, ja policijas un bāriņtiesas informācijas apmaiņā tiek iekļauta visaptveroša un pilnīga informācija par bērnu stāvokli konkrētā ģimenē.

Tāpēc, ja Valsts policija bāriņtiesai pieprasa psiholoģiskās izpētes atzinumu un citus lietas materiālus, kas satur informāciju par situāciju konkrētā ģimenē, tad bērnu tiesību efektīvas aizsardzības nolūkā bāriņtiesai šī informācija jānosūta policijai. Neapstrādājot ģimenes datus, policija nevar efektīvi aizsargāt bērnu tiesības un konstatēt pārkāpumus bērnu tiesību jomā.

Psihologa atzinuma izpaušana bērna vecākiem

Raugoties no bērnu tiesību aizsardzības regulējuma viedokļa, bērna piekrišana vai nepiekrišana nav priekšnoteikums, lai psihologa atzinumu darītu vai nedarītu zināmu bērna vecākiem. Ja bērns ir pusaudža vecumā, tad nenoliedzami var pastāvēt situācijas, kad pusaudzis var lūgt psihologam uzticēto informāciju neizpaust bērna vecākiem, jo tas var kaitēt pašam pusaudzim turpmākā komunikācijā ar vecākiem vai vecāki par pusaudža izteikto var vērsties pret viņu. Tomēr, ja runa ir par mazākiem bērniem, tad viņu viedoklis par atzinumā minēto var nebūt izšķirošs izlemšanai par atzinuma izsniegšanu vecākiem, jo mazu bērnu viedoklis var būt neobjektīvs un ietekmēts. Vienlaikus gan psihologam, gan bāriņtiesai, kas saņem psihologa atzinumu, katrā lietā pašai jāizvērtē, vai atzinumā par bērnu ietvertās informācijas izpaušana vecākiem nekaitēs bērna tiesībām un tiesiskajām interesēm.

Tiesību normas liedz bāriņtiesai izpaust informāciju, kas var kaitēt bērnam, arī, ja pastāv aizdomas, ka vecāks pēc atzinuma var negatīvi vērsties pret bērnu. Tādējādi var būt situācijas, kad bāriņtiesa no bērnu tiesību aizsardzības viedokļa liedz vecākam vai vecākiem iepazīties ar psihologa atzinumā ietverto informāciju par bērnu.

Tēze:
Situācija, kad sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs (kapitālsabiedrība), kura pamatdarbība ir siltumenerģijas ražošana, pārvade, sadale un tirdzniecība pašvaldības teritorijā un kurš tādējādi ir uzskatāms par siltumapgādes sistēmas operatoru Enerģētikas likuma izpratnē un sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likuma izpratnē, iepērk siltumenerģiju no cita komersanta, atbilst Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkuma likumā paredzētajam izņēmuma gadījumam, kad siltumenerģijas iegāde nav pakļauta šā likuma regulējumam.

Tas vien, ka sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs šādā situācijā izvēlas enerģijas vai kurināmā iegādei par paraugu izmantot Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likumā paredzētās procedūras, nenoved pie tā, ka uz šādu iegādes procedūru ir attiecināms Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likums un likumā norādītā iepirkumu procedūras tiesiskuma kontrole Iepirkumu uzraudzības birojā un administratīvajā tiesā.

Tēze:
Komerclikuma 187.1panta astotajā un devītajā daļā paredzētā Uzņēmumu reģistra iesaiste dalībnieku reģistrācijā noteikta kā izņēmums no vispārējās kārtības un attiecināma tikai uz daļu piespiedu atsavināšanas gadījumiem. Šāds daļu ieguvēja tiesību aizsardzības mehānisms ir mērķēts uz situācijām, kad sabiedrības kapitāla daļu pāreja notikusi, iesaistoties valsts varas pārstāvjiem un tādējādi valdes tiesību normām neatbilstoša rīcība gan pārkāpj daļu ieguvēja tiesības un tiesiskās intereses, gan ignorē valsts varas pārstāvja izdotu aktu. Valsts ir izveidojusi tiesību aizsardzības mehānismu gadījumiem, kad daļu labprātīgas pārejas rezultātā valde nepilda tai no likuma izrietošo pienākumu izdarīt ierakstu dalībnieku reģistrā likumā noteiktajā kārtībā un termiņā. Sabiedrības valdes rīcības tiesiskuma kontrole šādos gadījumos ir veicama civilprocesuālā kārtībā.

Tēzes:
Domes priekšsēdētāja atstādināšana no amata neietekmē viņa kā domes deputāta statusu

Ministram likuma „Par pašvaldībām” 93.pants piešķir tiesības kontrolēt tikai pašvaldības deputātu ievēlēto domes priekšsēdētāju (to atstādināt), bet nav tiesību iejaukties attiecīgās pašvaldības teritorijā dzīvojošo pilsoņu izvēlētā deputāta statusā, to anulējot.

Domes priekšsēdētāja atstādināšana no amata par viņam ārējos normatīvajos aktos noteikto pienākumu nepildīšanu

Likuma „Par pašvaldībām” 62.panta 11.punktā lietots atvērts domes priekšsēdētāja pienākumu uzskaitījums. Tas nozīmē, ka bez konkrēti likumā jau nosauktajiem domes priekšsēdētājs veic arī citus pienākumus, kas paredzēti likumos, Ministru kabineta lēmumos, attiecīgās pašvaldības nolikumā un domes lēmumos.

Tiesiskā valstī iepretim tiesībām un pienākumam ir loģiski paredzēt un sagaidīt arī personas atbildību. Tāpēc nav saskatāma problēma tajā, ka likuma „Par pašvaldībām” 93.pants paredz domes priekšsēdētāja atbildību par likumos noteiktu pienākumu nepildīšanu, tiesību normā detalizēti neprecizējot katru konkrēto likumā noteikto pienākumu. Proti, ar domes priekšsēdētājam likumos noteikto pienākumu nepildīšanu, par ko viņu var atstādināt no amata, ir saprotama likuma nepildīšana tā plašākajā nozīmē – tā attiecas uz visiem valsts izdotajiem ārējiem normatīvajiem aktiem, kā arī tiesas spriedumiem, kam ir likuma spēks. Tādējādi ar likumos noteikto pienākumu nepildīšanu var tikt saprasts jebkurš ārējā normatīvā akta pārkāpums.

Tēze:
Vienlīdzīgas attieksmes princips un ar to nesaraujami saistītais godīgas konkurences nodrošināšanas mērķis liedz iepirkuma procedūrā paturēt tādus piedāvājumus, kas nav sagatavoti neatkarīgi. Līdz ar to tas, ka publiskā iepirkuma procedūrā nav pieļaujams akceptēt tādus saistīto personu piedāvājumus, kas nav sagatavoti neatkarīgi, izriet tieši no vienlīdzīgas attieksmes principa. Savukārt tas, ka pasūtītājs konkursa nolikumā ir uzsvēris, ka piedāvājumiem ir jābūt sagatavotiem neatkarīgi, būtībā ir vienlīdzīgas attieksmes principa iedzīvināšana. Arī tad, ja nolikumā šādas prasības nebūtu, vienlīdzīgas attieksmes un godīgas konkurences princips jebkurā gadījumā prasītu, lai pretendentu piedāvājumi būtu sagatavoti neatkarīgi.

Tas, ka valsts normatīvajā aktā nav tieši paredzēts, ka pretendentu (tā piedāvājumu) izslēdz no iepirkuma procedūras, ja konstatējams, ka piedāvājums nav sagatavots neatkarīgi, neatceļ pasūtītāja pienākumu pārbaudīt tā rīcībā nonākušo informāciju un izvērtēt, vai ir pamats uzskatīt, ka iesniegtie piedāvājumi nav sagatavoti neatkarīgi. Attiecīgi tas, ka likumā nav paredzēts šāds izslēgšanas iemesls, nav arī šķērslis pasūtītājam izslēgt no dalības konkursā tādu piedāvājumu, par kuru secināts, ka tas nav sagatavots neatkarīgi.

Tēze:
Kasatoram kasācijas sūdzībā ir jāizvirza skaidri un precīzi argumenti par pieļauto pārkāpumu. Ar argumentu tiek saprasts ne tikai apgalvojums par iespējamu pārkāpumu, bet arī šā apgalvojuma pamatojums – pārkāptā tiesību norma un kā šis pārkāpums ir izpaudies konkrētajā spriedumā.

Kasācijas sūdzībai izvirzītajām prasībām citstarp neatbilst: vispārīgi iebildumi; procesa dalībnieka lietas apstākļu izklāsts; procesa dalībnieka uzskats par to, kā bija jānovērtē pierādījumi; apsvērumi, kas ir pretēji sprieduma tekstam vai izteikti, norobežojoties no tā, kas ir norādīts spriedumā, tādējādi procesa dalībniekam veidojot patstāvīgu, sprieduma motīviem paralēlu motivāciju, kas pati par sevi nenorāda uz tiesas pieļautām argumentācijas kļūdām. Kasācijas sūdzība neatbilst tai izvirzītajām prasībām arī tad, ja tajā tiks uzskaitītas tiesību normas un atbilstoša tiesu prakse, bet netiks norādīts, kā tieši ir izpaudies norādīto tiesību normu un tiesu prakses pārkāpums spriedumā.

Tēzes:
Administratīvajā aktā iekļautas atsauces uz sekundārajiem tiesību avotiem, kas nav pieejami valsts valodā

Administratīvā akta pamatojumu veido pats lēmuma teksts. Pamatojumam ir jāizriet no administratīvā akta teksta, proti, tieši šim tekstam ir jārada skaidrība par adresātam uzlikto pienākumu un šā pienākuma tiesisko un faktisko pamatu. Tādējādi apstāklim, ka avoti, uz kuriem ir atsauces administratīvajā aktā, ir svešvalodā, nevajadzētu ietekmēt paša administratīvā akta skaidrību un saprotamību.

Sekundārie tiesību avoti paši par sevi nevar veidot administratīvā akta pamatojumu, tie var tikt izmantoti vienīgi kā papildu argumentācija tam pamatojumam, kas noteic privātpersonas pienākumus. Tas izriet gan no Administratīvā procesa likuma 67.panta piektās daļas, gan arī no likuma atrunas principa. Ievērojot to, ka tiesiskas sekas var tikt radītas vienīgi uz vispārsaistošu tiesību avotu pamata, tiem ir izvirzāmas īpašas prasības attiecībā uz to pieejamību, kvalitāti, skaidrību un valodu. Attiecīgi, ievērojot sekundāro tiesību avotu vietu tiesību avotu klasifikācijā, uz tiem nav pamata izvirzīt tādas pašas prasības par to pieejamību valsts valodā kā attiecībā uz vispārsaistošiem tiesību avotiem. Līdz ar to arī nav pamata no tiesību normu piemērotāja prasīt, lai tas iztulko ikvienu tiesību avotu, uz kuru tas savā argumentācijā atsaucas. Pretējā gadījumā tas novestu pie situācijas, kad tiesību normu piemērotājs smagnējās un procesuālai ekonomijai neatbilstošās procedūras dēļ vairs neatsauktos uz sekundārajiem tiesību avotiem. Tādējādi tiesību normu piemērotājam būtu visai ierobežotas iespējas administratīvajā aktā veidot vispusīgi izsvērtu un kvalitatīvu argumentāciju. Samērojot sabiedrības un indivīda intereses, attiecībā uz sekundārajiem tiesību avotiem ir pietiekami, ka tiek iztulkots vienīgi tas teksts, uz kuru iestāde atsaucas administratīvajā aktā. Tādējādi iestādes atsaukšanās uz sekundārajiem tiesību avotiem, kas nav pieejami valsts valodā, nepārkāpj tiesības uz taisnīgu tiesu un Latvijas Republikas Satversmes 90.pantā nostiprināto principu, ka ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības.

Aizliegtas vienošanās konstatēšana starp publiskā iepirkuma dalībniekiem, kas aktīvi nedarbojas tirgū, kurā konkurences ierobežojums tiek plānots vai ir noticis

Aizliegtas ir vienošanās starp tirgus dalībniekiem, arī tādiem, kuri tikai gatavojas veikt saimniecisko darbību. Turklāt par konkurenci uzskata ne tikai esošu, bet arī potenciālu sāncensību starp tirgus dalībniekiem. Tādējādi, lai tirgus dalībnieks būtu atbildīgs par konkurences noteikumu pārkāpumu, tam nav jābūt aktīvam tirgū, kurā konkurences ierobežojums tiek plānots vai ir noticis.

Konkurence publiskajos iepirkumos īstenojas tikai brīdī, kad tirgus dalībnieki piedalās iepirkumā. Līdz ar to, ja pastāv vienošanās par nepiedalīšanos iepirkumā, tiek ierobežota tirgus dalībnieku iesaiste konkurencē, tādējādi potenciālajiem konkurentiem nekļūstot par aktīviem konkurentiem konkrētajā iepirkumā. Šādos apstākļos nav pamata sagaidīt, ka tirgus dalībnieki pirms piedalīšanās iepirkumā noteikti būs bijuši aktīvi konkrētajā tirgū. Līdz ar to, vērtējot konkurences pārkāpumu, šādā gadījumā nav pamata Konkurences padomei pierādīt, ka personas ir aktīvas konkurentes konkrētajā tirgū. Lai konstatētu konkurences tiesību pārkāpumu, ir pietiekami konstatēt, ka personas ir potenciāli konkurenti iepirkumos.

Arī situācijā, kad tirgus dalībnieks ir vienīgi veicinājis citu tirgus dalībnieku starpā īstenoto aizliegto vienošanos, tas nav atbrīvojams no atbildības par aizliegto vienošanos. Tādējādi situācijā, kad tirgus dalībnieks ir tiešs saskaņoto darbību dalībnieks, vēl jo vairāk nav pamata atsaukties uz faktu, ka tirgus dalībnieks aktīvi nedarbojas konkrētajā tirgū.

Uzņēmuma atbildība konkurences pārkāpuma izdarīšanā

Darbinieks savus amata pienākumus pilda uzņēmuma, kurā viņš strādā, labā un tā vadībā un tādējādi tiek uzskatīts par ietilpstošu ekonomiskajā vienībā, kas veido šo uzņēmumu. Lai konstatētu konkurences tiesību pārkāpumus, darbinieka iespējamā pret konkurenci vērstā rīcība ir piedēvējama uzņēmumam, kuram viņš ir piederīgs un kurš principā ir saucams pie atbildības.

Tādējādi, lai uzņēmuma darbībā konstatētu Konkurences likuma 11.panta pirmās daļas pārkāpumu, nav izšķirošas nozīmes tam, vai konkurences pārkāpuma izdarīšanā ir iesaistījušies uzņēmuma  darbinieki vai amatpersonas. Nav arī nozīmes tam, vai uzņēmums ir devis šādu uzdevumu saviem darbiniekiem. Būtiski ir tas, vai darbinieka rīcība objektīvi ir ierobežojusi konkurenci.

Tēze:
Aprēķinot iedzīvotāju ienākuma nodokli no maiņas rezultātā iegūtā nekustamā īpašuma atsavināšanas, ir jāpiemēro likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.9panta pirmā daļa un 16.1panta pirmā daļa, proti, piemērojams regulējums, kas attiecināms uz pirkuma ceļā iegūtā nekustamā īpašuma atsavināšanu.

Tēzes:
Pierādījumu pārbaudes robežas lietās par uzturlīdzekļu izmaksu no Uzturlīdzekļu garantiju fonda

Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 11.panta piektās daļas 5.punkta izpratnē nav pietiekami ar to, ka attiecīgais bērna vecāks tikai apgalvo, ka bērna uzturēšanā tomēr piedalās – šim apgalvojumam ir jābūt balstītam pierādījumos. Lai arī administratīvā procesa ietvaros par uzturlīdzekļu izmaksāšanu no fonda nav jāizšķir civiltiesiskais strīds par uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu, tomēr ir jākonstatē tas, ka uzturlīdzekļu prasītāja un attiecīgā vecāka starpā esošais strīds ir balstīts konkrētos, vismaz pirmšķietami uz uzturlīdzekļu maksāšanu potenciāli attiecināmos pierādījumos. Tādējādi pierādījumu pārbaude šajās lietās ir nepieciešama tiktāl, lai gūtu pārliecību, ka pastāv pierādījumos balstīts strīds (proti, ka pastāv pirmšķietami pamatotas šaubas par to, vai attiecīgais vecāks tiešām nepilda uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu).

Uzturlīdzekļu izmaksāšana no Uzturlīdzekļu garantiju fonda

Uzturlīdzekļu izmaksāšana no Uzturlīdzekļu garantiju fonda ir paredzēta ar mērķi aizsargāt bērna tiesības uz vecāka dotu uzturu situācijā, kad vecāks nepilda bērna uzturēšanas pienākumu.  Proti, valsts, izveidojot Uzturlīdzekļu garantiju fondu, ir vēlējusies gādāt, lai bērnam nav jācieš no tā, ka vecāks nepilda bērna uzturēšanas pienākumu, un bērns saņemtu to minimālo uzturu, kuru vecākam, kurš nepilda bērna uzturēšanas pienākumu, būtu jānodrošina.

Viens no priekšnosacījumiem uzturlīdzekļu izmaksai no fonda ir apstāklis, ka pastāv skaidrība par to, ka bērna vecāks nepiedalās bērna uzturēšanā vismaz Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā vai arī ar tiesas nolēmumu noteiktajā apmērā. Situācija, kad no fonda uzturlīdzekļi tiek izmaksāti, lai arī pastāv šaubas, vai vecāks bērnam patiešām nenodrošina uzturlīdzekļus vismaz minimālajā apmērā, varētu novest pie tā, ka bērns faktiski saņem uzturlīdzekļus gan no vecāka, gan valsts. Tas būtu pretēji fonda izveidošanas mērķim.

Tomēr nedrīkst bez jebkāda pamata likt šķēršļus tam, ka bērns pēc iespējas ātrāk saņem pienākošos uzturlīdzekļus.

Tēzes:
Objekta, kuram noteikta aizsargjosla, īpašnieka atbildība atlīdzināt būvdarbu izpildes gaitā nodarītos zaudējumus

Tas, ka objekta, kura aizsardzībai noteikta aizsargjosla, īpašnieks ir pašvaldība, un tās iestādes (būvvaldes) kompetencē ir arī būvniecību atļaujošo lēmumu pieņemšana, neietekmē kārtību, kādā risināms jautājums par administratīvajā procesā (būvniecības administratīvajā procesā) un būvdarbu izpildes laikā nodarīta kaitējuma vai zaudējumu atlīdzināšanu.

Aizsargjoslu likuma 35.panta ceturtā daļa speciāli regulē objekta, kuram noteikta aizsargjosla, īpašnieka atbildību atlīdzināt darbu izpildes gaitā nodarītos zaudējumus. Tādējādi likumdevējs šajā gadījumā iepretim skartās personas ierobežotākām tiesībām un nepieciešamībai paciest veicamos darbus ir tieši paredzējis attiecīgā objekta īpašnieka pienākumu sakārtot skartos īpašumus un atlīdzināt nodarītos zaudējumus. Tādējādi par zaudējumu nodarīšanu aizsargjoslas teritorijā esoša objekta pārbūves laikā pašvaldība ir atbildīga kā šā objekta īpašnieks, nevis kā administratīvā akta par būvniecības atļaušanu un būves pieņemšanu ekspluatācijā izdevējs.

Pašvaldības kā ielas īpašnieka pienākums izsvērt veicamo būvdarbu ietekmi uz citas personas īpašumu un būves īpašnieka tiesības iebilst pret veiktajiem būvdarbiem

Sarkanā līnija un tajā paredzētie īpašuma tiesību aprobežojumi saistāmi ar sabiedrības interešu nodrošināšanu, savukārt mērķis – veidot no apbūves brīvu joslu – ir vērsts uz to, lai šīs intereses būtu iespējams nodrošināt. Tāpēc tāda situācija, kurā aizsargjoslas teritorijā, kas turklāt pieder aizsargjoslas objekta īpašniekam, vēsturiski un tiesiski atrodas citai personai piederošas būves, nav vērtējama kā tipiska.

Likumdevējs Aizsargjoslu likuma 35.panta otrās un ceturtās daļas normās ir līdzsvarojis divu personu tiesības – aizsargjoslas objekta īpašnieka tiesības veikt ar šā objekta ekspluatāciju saistītos darbus un citas personas, kuras īpašumu attiecīgā aizsargjosla skar, īpašuma tiesības. Šajā ziņā minētā norma nostiprina principu, ka personas, kura īpašumu aizsargjosla skar, vienpusējs gribas izteikums nevar būt šķērslis veikt nepieciešamos darbus attiecīgā objekta uzturēšanai un ekspluatācijai. Vienlaikus konkrētā norma paredz arī attiecīgā objekta īpašnieka pienākumu novērst (atlīdzināt) šo darbu īstenošanas rezultātā radīto ietekmi uz tās personas īpašumu, kurā noteikta attiecīgā aizsargjosla.

Ja akceptētu, ka sarkanajās līnijās esošas būves īpašnieks ar vienpusēju gribas izteikumu var ietekmēt ielas kā objekta, kura aizsardzībai noteikta aizsargjosla, nepieciešamo būvdarbu veikšanu, zustu jēga aizsargjoslas noteikšanai šādā teritorijā un tiktu apdraudēta ielas ilgtermiņa ekspluatācijas iespēja. Tas, ievērojot ielu uzturēšanas mērķi, nonāktu pretrunā arī sabiedrības interesēm. Tāpēc arī netipiskā gadījumā Aizsargjoslu likuma normas piemērojamas atbilstoši to mērķim. Tas nozīmē arī pašvaldības kā ielas īpašnieka nepieciešamību apzināties un izsvērt veicamo darbību ietekmi uz citas personas īpašumu un attiecīgas būves īpašnieka tiesības iebilst, ja tas uzskata, ka būvdarbu rezultāts pārsniedz saprātīgi nepieciešamos pasākumus konkrēto interešu nodrošināšanai.

Tēze:
Atbilstīgam atlīdzinājumam jābūt samērīgam un taisnīgam, un tā noteikšanā jāņem vērā visi lietas apstākļi. Vienlīdzības princips arī prasa, lai līdzīgās lietās tiktu piešķirts līdzīgs atlīdzinājums, līdz ar to tiesai ir jāņem vērā salīdzināmie gadījumi. Tādējādi atbilstīgs atlīdzinājums nedrīkst būt acīmredzami nesamērīgs vai būtiski zemāks nekā Eiropas Cilvēktiesību tiesas piešķirtais atlīdzinājums salīdzināmās lietās.

Ar iestādes prettiesisko rīcību, paturot personu apcietinājumā vēl vairākas diennaktis pēc tam, kad bija pieņemts un iestādei izpildei nosūtīts izmeklēšanas tiesneša lēmums nekavējoties atbrīvot personu no ieslodzījuma vietas, ir pārkāpts Satversmes 94.pants un  Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5.pants, kas garantē tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību.

Šīs tiesības ir viena no būtiskākajām garantijām tiesiskā valstī un bauda fundamentālu nozīmi. Tādējādi personas brīvības nepamatota ierobežošana, turklāt pat salīdzinoši neilgu laiku, ir uzskatāma par būtisku tiesību aizskārumu, par kuru tiesību normas prasa noteikt tādu atlīdzinājumu, kas nodrošinātu personas tiesību ievērošanu, līdzsvarojot to ar valsts iespējām un starptautisko un nacionālo tiesu praksi, un nebūtu acīmredzami nesamērīgs.

Tēzes:
Persona nav atbrīvojama no iedzīvotāju ienākuma nodokļa samaksas par mantotu īpašumu, kas atsavināts mantojuma atstājēja parādsaistību segšanai

Iesaistīšanās konkrētos privāttiesiskos darījumos, tostarp tādos, kas eventuāli var nest personai mantiskus zaudējumus, ir personas brīva izvēle (ja vien darījumi nav noslēgti maldības, viltus vai spaidu rezultātā). Arī mantojuma pieņemšana, apzinoties tā sastāvā esošos mantojuma atstājēja parādus, savā un savu nepilngadīgo bērnu vārdā ir personas pašas brīva izvēle.

Vienīgais nodokļa no kapitāla pieauguma aprēķināšanas priekšnoteikums ir tas, ka īpašuma pārdošanas vērtība ir lielāka nekā tā iegādes vērtība. Tiesību normas nodokļa samaksas pienākumu nepadara atkarīgu ne no veida, kā persona izvēlējusies rīkoties ar savu īpašumu un tā atsavināšanas rezultātā gūtajiem ienākumiem, ne no veida, kā persona nolēmusi organizēt tai piekrītošo līdzekļu apriti. Tas, ka persona faktiski nav saņēmusi pirkuma maksu, jo vienojusies, ka tā uzreiz pārskaitāma kreditoram, neļauj atbrīvot personu no likumā noteiktās nodokļa samaksas. Jāņem arī vērā, ka ienākums no nekustamā īpašuma atsavināšanas tiek izmantots personas parādsaistību segšanai un tāpēc ir uzskatāms par personas ienākumu.

Inventāra tiesības aizsardzība nav attiecināma uz saistībām, kas mantiniekam rodas, savā vārdā rīkojoties ar pieņemto mantojumu

Inventāra tiesība neaizsargā mantinieku pret iespējamiem vēlākiem izdevumiem vai pat zaudējumiem, rīkojoties ar pieņemto mantojumu.

Inventāra tiesība pasargā mantinieku tikai no mantojuma atstājēja parādiem, proti, mantiniekam nav jāatbild par mantojuma atstājēja kreditoru prasījumiem ar savu paša mantu. Taču šī aizsardzība neattiecas uz tām saistībām, kas mantiniekam rodas, savā vārdā rīkojoties ar jau pieņemto mantojumu.

Bāriņtiesas atļaujas un aizbildņa rīcības nozīme nepilngadīgām personām piederoša nekustamā īpašuma atsavināšanā

Bāriņtiesas atļauja nekustamā īpašuma atsavināšanai gadījumā, kad tiek atsavināts nepilngadīgām personām piederošs nekustamais īpašums, ir obligāts priekšnoteikums nekustamā īpašuma atsavināšanai. Bāriņtiesai ir pienākums nekustamā īpašuma atsavināšanas procesā nodrošināt pienācīgu bērnu mantisko interešu aizsardzību. Tādējādi izdodot atļauju īpašuma atsavināšanai, kas piederēja arī nepilngadīgām personām, bāriņtiesai vajadzēja pievērst uzmanību nepieciešamo nodokļu nomaksai pēc nekustamā īpašuma atsavināšanas, neatstājot nepilngadīgās personas ar potenciāli nesamaksātiem nodokļiem, kas aizskar un pasliktina viņu mantiskās intereses.

Tāpēc situācijā, kad ir  ticis atsavināts nekustamais īpašums ar bāriņtiesas atļauju, kas piederējis arī nepilngadīgām personām,  jāvērtē arī nepilngadīgo personu aizbildņa rīcības ietekme uz konkrētās situācijas izveidošanos, apsverot, vai arī pats aizbildnis ar pienācīgu rūpību un apzinību ir rīkojies savu nepilngadīgo bērnu interesēs atsavinot nekustamo īpašumu.

Tēze:
Ja tam ir objektīvs pamatojums pasūtītājs var jebkurā brīdī pārtraukt izsludinātu iepirkuma procedūru.  Objektīvs pamatojums ir tāds, kas apliecina, ka iepirkuma procedūru ir lietderīgi pārtraukt, ņemot vērā gan ekonomiskā konteksta vai faktisko apstākļu iespējamās izmaiņas, gan arī attiecīgās līgumslēdzējas iestādes vajadzības.

Tiesas kontroles mērķis, vērtējot iepirkuma procedūras pārtraukšanu, nav pārskatīt pasūtītāja pieņemtā lēmuma lietderību un iejaukties tādu jautājumu risināšanā, kuros pasūtītājam ir rīcības brīvība. Tiesas uzdevums ir pārbaudīt, vai lēmums pārtraukt iepirkuma procedūru nav patvaļīgs un nepārkāpj publiskā iepirkuma tiesību principus – iepirkumu atklātumu, piegādātāju brīvu konkurenci, kā arī vienlīdzīgu un taisnīgu attieksmi pret piegādātājiem. Savukārt to, kas tieši (kādi apstākļi) tiesai jāpārbauda, vērtējot lēmuma par iepirkuma procedūras pārtraukšanu tiesiskumu, nosaka pasūtītāja sniegtais iepirkuma pārtraukšanas pamatojums kopsakarā ar pieteicēja iebildumiem pret šo lēmumu.

Tēzes:
Uz dažādu dzimumu partneriem, kas dzīvo nereģistrētā kopdzīvē, nav attiecināms laulāto mantisko attiecību regulējums

Piemērojot likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.9panta 5.1daļas otro teikumu dažādu dzimumu partneru nereģistrētās kopdzīves gadījumā un attiecīgi nosakot konkrētā nodokļa maksātāja izdevumus, nav piemērojams laulāto mantisko attiecību tiesiskais regulējums.

Nodokļa maksātāja pienākums pierādīt kredīta līgumā norādītās summas ieguldījumu nekustamajā īpašumā

Kredīta līgums, tajā norādītais mērķis un naudas izsniegšanas fakts pats par sevi nav pietiekams, lai kredīta līgumā norādīto summu atzītu par ieguldījumu nekustamajā īpašumā. Nodokļa maksātājam, izmantojot dažādus pierādīšanas līdzekļus, jāpierāda, ka tam izdevumi sakarā ar ieguldījumiem nekustamajā īpašumā ir radušies konkrētas summas apmērā jeb kredīta līgumā norādītā summa patiešām ir izmantota nekustamā īpašuma uzlabošanai.

Tādējādi pats par sevi apstāklis, ka nekustamā īpašuma uzlabošanai (būvniecībai) tika saņemts aizdevums, nav pietiekams, lai aizdevuma summu iekļautu nodokļa maksātāja izdevumos, nevērtējot, vai lietā ir pierādījumi, kas apstiprina, ka nodokļa maksātājs saņemto aizdevumu konkrētas summas apmērā ir izlietojis nekustamā īpašuma uzlabošanai.

Nodokļa maksātāja pienākums pamatot gūtā ienākuma un aprēķināmā nodokļa apmēru no atsavināta nekustamā īpašuma

Aprēķinot nodokļa maksātāja nekustamā īpašuma atsavināšanas rezultātā gūto ar nodokli apliekamo ienākumu, ņemami vērā tieši šā nodokļa maksātāja izdevumi, kas tam radušies sakarā ar nekustamā īpašuma iegādi un ieguldījumiem tajā.

Nav šaubu, ka personas likuma ietvaros privāttiesiski var brīvi vienoties par nekustamā īpašuma būvniecības, apsaimniekošanas, darījumu slēgšanas, rēķinu apmaksas kārtību u.tml. Taču publisko tiesību jomā personām ir pienākums pamatot un pierādīt ar nodokļu aprēķināšanu saistītos jautājumus, ņemot vērā nodokļu tiesisko regulējumu.

Arī tajos gadījumos, kad nodokļa maksātājs atsavina nekustamo īpašumu, kura iegādei un/vai uzlabošanai ticis saņemts aizņēmumus, un šis nodokļa maksātājs ir bijis līdzaizņēmējs, nodokļa maksātājam jāpamato gūtā ienākuma un aprēķināmā nodokļa apmērs. Tas ietver arī nodokļa maksātāja pamatojumu par savu ieguldījumu apmēru nekustamajā īpašumā.

Tēze:
Tieši muitas preču deklarētājam ir jāpierāda fakti, kas ļauj piemērot noteiktu muitas procedūru precēm, tostarp par preces objektīvajām īpašībām pareiza Kombinētās nomenklatūras koda piemērošanai. Neskaidru un pretrunīgu dokumentu gadījumā tieši deklarētājam arī ir pienākums novērst šīs neskaidrības un pretrunas, nevis šaubu dēļ pārlikt pierādīšanas pienākumu uz muitas iestādi.

Turklāt Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.gada 9.oktobra Regulas (ES) Nr. 952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu 134.panta 2.punkts noteic, ka muitas uzraudzībā esošu preču valdītājs ar muitas dienestu atļauju var jebkurā laikā preces pārbaudīt vai ņemt paraugus, jo īpaši, lai noteiktu šo preču tarifa klasifikāciju, muitas vērtību vai muitas statusu. Minētās regulas 134.panta 2.punkta mērķis nav vienkārši dot iespēju preces valdītājam pašam veikt pārbaudi. Norma nepārprotami paredz, ka tas var notikt ar muitas dienestu atļauju. Muitas kodeksā paredzētā atļaujas saņemšana ir paredzēta tieši tam, lai muitas iestādei būtu iespēja uzraudzīt preces pārbaudi un paraugu ņemšanu un izslēgt neobjektīvu pierādījumu radīšanu.

Ja muitas dienesta atļauja nav bijusi, šis pārkāpums pats par sevi ir pamats apšaubīt iegūtā pierādījuma ticamību un muitas iestādei nav atsevišķi jāpierāda, ka iegūtais pierādījums ir kļūdains. Proti, Valsts ieņēmumu dienestam nav jāpierāda konkrētas kļūdas rezultātos, ja deklarētājs nav ievērojis procedūru un iegūto datu patiesumu nav iespējams pārbaudīt tieši tā iemesla dēļ, ka process nav izsekojams.

Tēze:
Ja personai būvatļauja ir izsniegta pirms 2014.gada 1.oktobra, likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 3.panta 1.6daļā norādītais jēdziens „normatīvajos aktos noteiktais kopējais būvdarbu veikšanas ilgums” ir interpretējams kopsakarā ar Ministru kabineta 2014.gada 19.augusta noteikumu Nr. 500 „Vispārīgie būvnoteikumi” 80. un 171.punktu. Ja būvdarbi ir uzsākti līdz šo Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās brīdim un būvatļaujā nav norādīts būvdarbu maksimālais ilgums, maksimālais termiņš - astoņi gadi - ir skaitāms no 2014.gada 1.oktobra neatkarīgi no brīža, kad būvatļauja ir izsniegta. Izšķiroša nozīme maksimālā būvdarbu ilguma aprēķināšanai ir tam, vai pirms šo noteikumu spēkā stāšanās izsniegtā būvatļaujā ir vai nav norādīts maksimālais būvdarbu veikšanas ilgums.

Tēze:
Administratīvā procesa likuma 191.panta pirmās daļas 11.punkta jēga ir novērst tāda pieteikuma pieļaujamības atkārtotu vērtēšanu, kas iepriekš jau ir izvērtēta ar spēkā stājušos tiesneša (tiesas) nolēmumu, atzīstot, ka konkrētais pieteikums nav pieļaujams. Līdz ar to šī tiesību norma ir piemērojama tādā gadījumā, ja ir konstatējams, ka persona jau iepriekš ir vērsusies tiesā ar tādu pašu pieteikumu (par to pašu priekšmetu un uz tā paša pamata), un, ja šis pieteikums ar spēkā stājušos nolēmumu jau ir atzīts par nepieļaujamu atbilstoši Administratīvā procesa likuma normām.

Konkrētās normas piemērošanai izšķiroši ir visupirms pārliecināties par to, ka konkrētajā gadījumā pieteikums iesniegts par to pašu pieteikuma priekšmetu, par kuru iepriekš iesniegtais – par nepieļaujamu atzītais – pieteikums.

Tēzes:
Pārbaudāmie apstākļi vielas vai priekšmeta kvalificēšanā par atkritumiem

Vērtējot, vai konkrēta viela vai priekšmets kvalificējams kā atkritumi, ir jāpārbauda visi apstākļi, kas var liecināt, ka notikusi atbrīvošanās vai ir bijis nodoms vai pienākums atbrīvoties no vielas vai priekšmeta. Īpaša uzmanība jāpievērš apstāklim, vai aplūkotā viela vai priekšmets tā īpašniekam varētu būt apgrūtinājums, no kura tas vēlētos atbrīvoties.

Ražošanas procesa atliekvielas atzīšana par blakusproduktu; atkritumu turētāja pienākums pierādīt, ka ražošanas procesa atliekviela nav atzīstama par atkritumiem

Ražošanas procesa atliekviela ir atzīstama par blakusproduktu, nevis atkritumiem tad, ja šī viela bez iepriekšējas apstrādes uz atkritumu radītājam izdevīgiem nosacījumiem noteikti tiks tālāk lietderīgi izmantota. Ja vielas atkalizmantošanai nepieciešamas kādas apstrādes darbības, tad šāda viela jākvalificē kā atkritumi, pat ja nav izslēgts, ka pēc apstrādes tā varētu būt saimnieciski noderīga un ar komerciālu vērtību. Šādā gadījumā tā var tikt atkalizmantota tad, kad tā ir reģenerēta un zaudējusi atkritumu statusu. Tas, ka konkrēta viela ir atzīstama par blakusproduktu, nevis atkritumiem, parasti jāpierāda atkritumu turētājam.

Priekšnoteikumi, lai atzītu, ka būvniecības atkritumi zaudējuši atkritumu statusu

Ar to, ka ir kāda persona, kura būves nojaukšanas rezultātā radītu materiālu (būvniecības atkritumus) vēlas izmantot sev lietderīgā veidā kā būvmateriālu, vēl nepietiek, lai uzskatītu, ka līdz ar to šī viela ir reģenerēta un zaudējusi atkritumu statusu. Lai atzītu, ka būves nojaukšanas materiāls, no kura tā sākotnējais radītājs ir atbrīvojies, vairs nav atkritumi, ir jāpierāda, ka šis materiāls ir pienācīgi reģenerēts, atbilst tiesību normās noteiktajiem būvmateriālu standartiem, ir nekaitīgs un neapdraud vidi un cilvēku veselību.

Atkritumu reģenerācijas atļaujas nozīme un atkritumu statusa zaudēšanas pierādīšana

Prasība, lai atkritumu reģenerācijas īstenošanai būtu saņemta attiecīga atļauja, ir vērsta uz mērķi nodrošināt, ka atkritumu reģenerācija tiek īstenota tādā veidā, kas nepiesārņo vidi. Šī prasība vispārīgi nevar tikt uzskatīta par formālu un tādu, kurai nav nozīmes vides aizsardzības nodrošināšanā. Atkritumu reģenerēšana bez likumā paredzētās atļaujas saņemšanas vispārīgi var būt šķērslis, lai šādā veidā apstrādātam materiālam izbeigtu atkritumu stadiju. 

Vienlaikus nav izslēdzams, ka tādā situācijā, kad ir objektīvi iespējams pierādīt (un tas arī ir pārliecinoši izdarīts), ka faktisku reģenerācijas darbību gaitā un rezultātā nav radīts kaitējums videi un ir iegūts otrreizēji izmantojams kvalitatīvs un tiesību normās izvirzītajām prasībām (standartiem) atbilstošs materiāls, likumā paredzētās atļaujas neesība pati par sevi varētu būt pārlieku formāls šķērslis atkritumu stadijas izbeigšanai. To, ka konkrēts materiāls pēc būtības tomēr ir pilnībā reģenerēts un atbilst visiem kritērijiem, kas izvirzīti atkritumu statusa zaudēšanai, varētu apliecināt vienīgi tādi pierādījumi, no kuriem izriet, ka viss strīdus materiāls ir pilnvērtīgi un kompetenti pārbaudīts un pārliecība par tā nekaitīgumu un atbilstību kvalitātes prasībām ir gūta tieši šādas pārbaudes rezultātā. Situācijā, kad strīdus materiāls bez attiecīgas pārbaudes jau ir izlietots, pierādījumi, kas saistīti ar strīdus materiāla daļas, piemēram, virskārtas, apskati, nevar pierādīt, ka viss materiāls ir faktiski reģenerēts.

Tēze:
Ja pieteikumā par lietas jaunu izskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem nav norādīts uz apstākļiem, kuri eventuāli varētu tikt atzīti par jaunatklātiem apstākļiem Administratīvā procesa likuma 353.panta izpratnē, pastāv procesuāls šķērslis šāda pieteikuma izskatīšanai. Tas, vai procesa dalībnieka norādītie apstākļi vispār atbilst kādam no minētajā pantā paredzētajiem apstākļu veidiem, jāizvērtē jau pieteikuma pieļaujamības pārbaudes stadijā. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 356.panta pirmajai daļai pieteikuma pieļaujamības izvērtēšana ir tiesneša kompetencē.

Tēze:
Ja pašvaldība ir noteikusi kādā teritorijā tādu izmantošanas veidu, kas paredz apbūvi, tad privātpersonas var pieņemt, ka pašvaldība ir apsvērusi, kādā veidā tā šajā teritorijā īstenos ar attiecīgo apbūves veidu saistītās pašvaldības funkcijas. Pašvaldībai tādēļ ir jārēķinās ar tiesisko paļāvību, ko tā personām var būt radījusi, pieņemot noteikta satura teritorijas plānojumu.

Centralizētās ūdensapgādes sistēmas izveidošana ir pašas pašvaldības uzdevums, ja tā paredzējusi šādas sistēmas izveidošanu noteiktā teritorijā. Iekams šāda sistēma attiecīgajā teritorijā faktiski nav izveidota, ne detālplānojuma sākotnējie īstenotāji, ne arī pašreizējie apbūves gabalu īpašnieki objektīvi nevar nodrošināt detālplānojumā paredzēto ugunsdzēsības ārējo ūdensapgādi no centralizētās ūdensapgādes sistēmas.

Vispārīgi jautājums par to, kā pašvaldības teritorijā nodrošināma ūdensapgāde, tostarp ugunsdzēsības vajadzībām, būtu jāatrisina teritorijas plānošanas ietvaros. Likumdevējs nav tieši paredzējis, kā rīkoties, ja attiecīgais jautājums nav pienācīgi atrisināts. Ugunsdrošības jautājumi ir būtiski gan no konkrētās personas, kura vēlas veikt būvniecību, drošības viedokļa, gan arī visas sabiedrības drošības viedokļa. Līdz ar to apstākļos, kad teritorijā saskaņā ar teritorijas plānojumu ir atļauta savrupmāju būvniecība, bet pašvaldība nav pienācīgi uzraudzījusi detālplānojuma, kas paredz konkrētus ūdensapgādes un ugunsdrošības infrastruktūras risinājumus, īstenošanu un pēcāk tos var būt neiespējami īstenot, konkrēti ūdensapgādes risinājumi ir apsverami būvniecības procesa ietvaros.

Tēze:
Publiskā iepirkuma procedūrā pretendenta sagatavotam piedāvājumam ir individualizēta daba. Piedāvājums tiek sagatavots un iesniegts konkrētā iepirkuma procedūrā. Piedāvājuma sagatavošanā pretendents, ievērojot izsludinātās iepirkuma procedūras mērķi un prasības, izdara saimnieciskus un ekonomiskus apsvērumus ne tikai par piedāvājamo cenu, bet arī citiem sava piedāvājuma aspektiem. Tieši tāpēc tā ir paša pretendenta atbildība izsvērt un apzināties, kāda informācija un cik plaši atspoguļojama piedāvājumā, lai pēc iespējas precīzi formulētu savu ieceri.

Līdz ar to secinājumi par pretendenta piedāvājuma saturu ir izdarāmi, vērtējot tieši konkrētajā piedāvājumā norādīto informāciju, nevis jebkuru pretendenta publicētu informāciju par tā piedāvāto pakalpojumu sniegšanas nosacījumiem. Vērtējot, pretendenta piedāvājumu iepirkumā, pamats pievērsties publiski pieejamai informācijai par pretendenta vispārīgi piedāvātiem pakalpojuma sniegšanas nosacījumiem varētu būt tad, ja pats pretendents piedāvājumā tieši un nepārprotami ir norādījis uz publiski pieejamo informāciju kā sava piedāvājuma sastāvdaļu. Turklāt arī tādā gadījumā publiski pieejamā informācija ir aplūkojama kontekstā ar to, kas ir noteikts tieši piedāvājumā.

Tēze:
Likumdevējs Administratīvā procesa likumā nav noteicis ārvalsts tiesas spriedumu atzīšanu un izpildi administratīvajās lietās. Pat ja ārvalsts tiesas spriedums tiktu atzīts Latvijas Republikā, tā motīvu daļā norādītie fakti nav jaunatklāti apstākļi Administratīvā procesa likuma 353.panta 1. un 3.punkta izpratnē.

Spriedums pats par sevi nav pierādījums. Spriedumā tiesa noteiktus faktus atzīst par pierādītiem, pamatojoties uz tās izdarītu pierādījumu novērtējumu, un šādi fakti var tikt uzskatīti par pierādītiem citā lietā tikai tiktāl, ciktāl likums piešķir spriedumam prejudiciālu nozīmi.

Tēze:
Kultūras ministrijai nav piešķirta kompetence ar administratīvo aktu noregulēt konkrētas tiesiskās attiecības starp atlīdzības maksātāju un kolektīvā pārvaldījuma organizāciju. Kultūras ministrija, izskatot ziņojumus par iespējamiem likuma pārkāpumiem, veic tikai vispārīgas uzraudzības iestādei raksturīgas funkcijas. Strīdi šai sakarā ir risināmi civilprocesa kārtībā, jo nesēja atlīdzības maksāšanai ir civiltiesisks raksturs un nedz kolektīvā pārvaldījuma organizācija, nedz Kultūras ministrija nesēja atlīdzību konkrētam maksātājam (vai atbrīvojumu no tā) nenosaka ar administratīvo aktu.

Tēze:
Cēloņsakarības esības noskaidrošana ļauj secināt, vai personai nodarītie zaudējumi ir radušies tieši konkrētas valsts pārvaldes iestādes rīcības vai lēmuma rezultātā (iestādes rīcība vai lēmums ir bijis galvenais un noteicošais faktors, kas radījis zaudējumus). Savukārt personas līdzatbildības konstatēšana ietekmē atlīdzinājuma apmēra noteikšanu, proti, ja tiek konstatēts, ka persona nav darījusi visu iespējamo, lai zaudējumus novērstu vai samazinātu, tas ir pamats pilnībā vai daļēji samazināt atlīdzinājuma apmēru atkarībā no personas rīcības rakstura un ietekmes.

Tēze:
Attālinātā darba iespējas visas ārkārtējās situācijas laikā, lai arī mazināja kontaktpersonu loku, tomēr neizslēdza inficēšanās risku, jo netika izslēgta saskarsme ar citām personām. Vakcinētas personas saslimšanas gadījumā slimo vieglāk un tām retāk veidojas komplikācijas, kas nosaka īsāku darbnespēju. Ierobežots darbinieku resurss darbinieka ilgstošas slimošanas gadījumā var apdraudēt vienu no Ministru kabineta 2021.gada 9.oktobra rīkojuma Nr. 720 mērķiem – sabiedrības interesēs nodrošināt svarīgu valsts funkciju nepārtrauktību.

Neskatoties uz attālinātā darba iespējām, nevakcinētai personai pastāvēja lielāka iespēja gan pašai saslimt un tikt hospitalizētai, gan saslimšanas gadījumā pārnest vīrusu uz citām personām un palielināt hospitalizēto skaitu slimnīcās, tādējādi, iespējams, palielinot saslimstības ķēdi un apdraudot arī galveno minētā rīkojuma pieņemšanas mērķi – sabiedrības epidemioloģiskās drošības aizsardzību, kas saistās ar infekcijas izplatības ierobežošanu un ietver arī vakcinācijas aptveres palielināšanu.

Tādējādi attālinātā darba iespējas apvienojumā ar prasību vakcinēties bija efektīvākais līdzeklis leģitīmo mērķu sasniegšanai. Tobrīd no zinātniskā viedokļa vakcinācija tika atzīta par visefektīvāko veidu, kā apkarot infekciju. Tādējādi secināms, ka Ministru kabinets pareizi izvēlējās vakcināciju kā atbilstošāko līdzekli, kā vismazāk ierobežot cilvēku tiesības uz privāto dzīvi un tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un samērot tās ar citu cilvēku tiesībām uz veselību.

Tēze:
Nepārvaramas varas jēdziens ir tulkojams šauri. Lai apstākļus atzītu par nepārvaramu varu, ir jākonstatē gan tas, ka paši apstākļi bija neparedzami un bija ārpus ieinteresētās personas kontroles, gan arī tas, ka šī persona, neraugoties uz visu pienācīgi ievēroto rūpību, nevarēja novērst radušos apstākļu izraisītās sekas.

Tas vien, ka no personas rīcības neatkarīgu apstākļu dēļ ir izcēlies ugunsgrēks, pats par sevi nenozīmē, ka akcīzes preces ir gājušas bojā no personas neatkarīgu iemeslu dēļ. Tas, cik daudz preces ies bojā, izceļoties ugunsgrēkam, var būt atkarīgs arī no tā, kā ugunsgrēks izplatīsies un cik efektīvi tas tiks nodzēsts. Ja tiktu atzīts, ka persona, ievērojot pienācīgu rūpību, varēja sekmēt ugunsgrēka dzēšanu vai mazināt tā sekas, būtu jāatzīst, ka preces nav zudušas nepārvaramas varas rezultātā, jo šādā gadījumā ugunsgrēka izcelšanās būtu apstāklis, kura sekas persona varēja ietekmēt.

Tāpēc tiesai gadījumā, kad akcīzes preces ir gājušas bojā ugunsgrēka rezultātā, ir jāizvērtē ne tikai tas, vai persona ievēroja pienācīgu rūpību attiecībā uz elektroinstalācijas stāvokļa pārbaudi, bet jāizvērtē arī tas, vai tā ievēroja citus tiesību normās reglamentētos ugunsdrošības noteikumus un prasības, kuru neievērošana varēja sekmēt preču bojāeju.

Tēzes:
Izmaksu pieauguma kompensācijas shēma pasažieru transporta pakalpojumu sniedzējam

Principā valsts iestādēm nav noteikts pienākums regulāras indeksācijas veidā kompensēt pasažieru transporta pakalpojumu sniedzējam, kam jāpilda sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, visu ar šo pakalpojumu apsaimniekošanu un sniegšanu saistīto izmaksu, kuras atrodas ārpus pakalpojuma sniedzēja kontroles, pieaugumu pilnā apmērā. Jebkurai kompensācijas shēmai ir jābūt vērstai arī uz to, lai veicinātu lielāku sabiedriskā transporta pakalpojuma sniedzēja efektivitāti, bet tāda shēma, kas jebkuros apstākļos garantē automātisku visu to izmaksu segšanu, kuras saistītas ar sabiedrisko pakalpojumu līguma izpildi, neietver šādu stimulu palielināt efektivitāti, jo attiecīgajam pakalpojumu sniedzējam nenākas ierobežot savas izmaksas. Turpretim tāda shēma, kas automātiski nesedz visas šīs izmaksas, bet pārnes noteiktus riskus uz sabiedriskā pakalpojuma sniedzēju, varētu veicināt lielāku sabiedriskā transporta pakalpojuma sniedzēja efektivitāti.

Atklāts publisko iepirkumu konkurss un konkurences princips kā faktors, kas  līdzsvaro pasūtītāja un pretendenta gatavību noslēgt līgumu ar noteiktiem nosacījumiem

Situācija, ka, pienācīgi neapsverot savu piedāvājumu, tostarp pienācīgi nenovērtējot un neiekļaujot finanšu aprēķinos visus riskus, pakalpojumu sniedzēji varētu saskarties ar grūtībām līguma izpildē, ir jebkurā konkursa procedūrā un vispār jebkurā konkurences situācijā tirgū vienmēr pastāvošs risks. Taču risinājums pret to nav pretendentiem pēc iespējas labvēlīgāku noteikumu iekļaušana iepirkuma dokumentācijā un līgumā – tas samazinātu pasūtītāju līdzekļu efektīvas izmantošanas iespējas. Iepirkuma konkurss un konkurences princips pats par sevi ir faktors, kas šajā ziņā līdzsvaro abu līgumslēdzēju gatavību noslēgt līgumu ar noteiktiem nosacījumiem, kas vienlaikus garantē efektīvu līdzekļu izlietošanu un kvalitatīvu pakalpojumu. Ciktāl nav konstatējami nepamatoti lēti piedāvājumi, tas ir abu līgumslēdzēju risks – izvirzīt konkursa noteikumus, iesniegt piedāvājumus un tos pieņemt – un šo risku apzināšanas un vadības nepieciešamība konkurences apstākļos pati par sevi neliecina, ka piedāvātā kompensāciju shēma būtu nesamērīga.

Tēze:
Kredītu izsniegšana un to atmaksas termiņu pagarināšana patērētājiem pretēji Patērētāju tiesību aizsardzības likuma prasībām, ir atzīstama par negodīgu – profesionālai rūpībai neatbilstošu – komercpraksi. Proti, komercsabiedrība, kas nodarbojas ar patēriņa kredītu izsniegšanu patērētājiem (ātro kredītu izsniegšanas uzņēmums), nevar no patērētājiem prasīt tādu kredīta pagarināšanas komisijas maksu, kas vairākas reizes pārsniedz tiesību normās pieļauto kredīta kopējo izmaksu patērētājam slieksni. Tāpat arī ātro kredītu izsniegšanas uzņēmums ar patērētājiem nedrīkst slēgt īstermiņa kredītlīnijas līgumus, kuros izsniegtās aizdevuma summas pārsniedz Patērētāju tiesību aizsardzības likumā noteikto maksimālās summas ierobežojumu, kā arī pārkāpt normās noteikto aizliegumu pagarināt kredīta atmaksas termiņu vairāk nekā divas reizes.

Šādā situācijā Patērētāju tiesību aizsardzības centrs pamatoti var noteikt pienākumu uzņēmumam pārtraukt tādu komercpraksi, kas pieļauj veiktos pārkāpumus. Tāpat arī Patērētāju aizsardzības centrs ir tiesīgs, pēc pieļautā pārkāpuma individuāla izvērtējuma, pārkāpumu atzīt par sevišķi smagu un ilgstošu, un piemērot tādu soda naudu, kas konkrētajā gadījumā ir samērīga ar pieļautā pārkāpuma smagumu. Kritēriji soda piemērošanai par negodīgas komercprakses pieļaušanu ir noteikti Negodīgas komercprakses aizlieguma likumā. Tie ir individuāli apstākļi katrā konkrētā gadījumā, kas nosaka piemērojamās soda naudas apmēru, nevis iestādes iepriekšējā prakse soda naudas piemērošanā citos individuālos gadījumos, kaut arī pārkāpuma smagums ir novērtēts līdzīgi.

Tēze:
Gan prasība, lai pretendentam būtu noteikts gada finanšu apgrozījums, gan prasība, lai balstīšanās uz citas personas iespējām gadījumā pretendents pierādītu, ka tā rīcībā būs personas, uz kuras resursiem tas balstās, resursi, ir vērsta uz to, lai nodrošinātu pasūtītājam drošību par līguma pienācīgu izpildi.

Tā kā vidējais gada finanšu apgrozījums pats par sevi nav kaut kas tāds, ko viens komersants varētu nodot citam, balstīšanās uz citas personas spējām finanšu apgrozījuma prasības izpildē var izpausties, piemēram, tādējādi, ka pretendents balstās uz norādītās personas finansiālajām iespējām (finanšu resursiem). Tieši pretendenta atbildība ir sagādāt tādus pierādījumus, kas objektīvi ļauj pasūtītājam pārliecināties par to, ka pretendenta rīcībā faktiski būs nepieciešamie resursi. Pretendentam ir izvēles brīvība, ar kādiem līdzekļiem šo apstākli pierādīt, tāpēc pretendentam pašam jāraugās, lai tā sagādātie pierādījumi būtu pietiekami. 

Tēze:
No Solidaritātes nodokļa likuma un ar to saistītajiem grozījumiem likuma „Par nodokļiem un nodevām” 8.pantā nepārprotami izriet likumdevēja griba noteikt solidaritātes nodokli kā jaunu atsevišķu nodokli, nevis kāda jau esoša nodokļa paveidu.

Tādējādi solidaritātes nodokļa daļa 10,5 procentpunktu apmērā, kas saskaņā ar Solidaritātes nodokļa likuma 9.panta trešās daļas 2.punktu ir pārskaitīta iedzīvotāju ienākuma nodokļa kontā Valsts kasē, nevar veidot iedzīvotāju ienākuma nodokļa pārmaksu.

Tēze:
Tiesai, pārbaudot, vai iestāde pamatoti noraidījusi Pacientu tiesību likuma 16.pantā paredzētās tiesības uz atlīdzības izmaksu no Ārstniecības riska fonda par pacienta veselībai nodarīto kaitējumu, ir pašai ex officio jāpārbauda tie lietas apstākļi, par kuriem saskaņā ar pieteikumā norādīto pamatojumu pastāv strīds.

Ārstniecības likuma 37.pants attiecas uz ārstu kompetenci, kad viņi veic ārstniecību. Tas nekādā veidā neatbrīvo tiesu no pienākuma pārbaudīt tiesā pārsūdzēto administratīvo aktu tiesiskumu. Lietās par atlīdzības izmaksu no Ārstniecības riska fonda tas ietver apstākļu noskaidrošanu par to, vai veiktā ārstniecība bija pareiza un nav radījusi kaitējumu, kas ir pamats atlīdzinājuma izmaksai no Ārstniecības riska fonda; tas, kā ikviena administratīvā akta gadījumā, prasa pārbaudīt attiecīgus faktus un to, vai iestāde pareizi piemērojusi tiesību normas. Faktu noskaidrošanā vienīgais izņēmums ir iestādes novērtējuma brīvība. Taču būtu kļūda tādu novērtējuma brīvību saskatīt tikai tādēļ, ka attiecīgie fakti ir saistīti ar medicīnas jomu un tādēļ ne vienmēr saprotami nespeciālistam. Administratīvā procesa likumā paredzētā iespēja noteikt ekspertīzi pastāv tieši tādēļ, lai varētu noskaidrot faktus, kad ir vajadzīgas speciālas zināšanas zinātnē, tehnikā, mākslā vai citā nozarē.

Tēzes:
Riska personu sarakstā iekļautas personas pienākums pašai norādīt uz apstākļiem, kādēļ tās iekļaušana riska personu sarakstā ir nesamērīga

Nosakot kritērijus personas iekļaušanai riska personu sarakstā, likumdevējs ir apzinājis un uzskaitījis tos gadījumus, kas vispārīgi identificē pazīmes, kas pašas par sevi jau norāda uz nepieciešamību atturēt šīm pazīmēm atbilstošu personu no iesaistīšanās komerctiesiskajā vidē. Iestādei ne vienmēr būs zināmi apstākļi, kādēļ konkrētais gadījums ir atšķirīgs no likumā vispārīgi paredzētā tipiskā gadījuma, vai arī tā varētu konkrētajā situācijā pēc savas iniciatīvas nespēt pietiekami vispusīgi novērtēt, ka iekļaušana riska personu sarakstā varētu būt nesamērīga. Tādēļ visupirms personai pašai būtu jānorāda uz apstākļiem, kas varētu liecināt par to, ka tās darbības nerada draudus nodokļu sistēmas darbībai un attiecīgi tās iekļaušana riska personu sarakstā ir nesamērīga. Piemēram, par tādiem būtu atzīstami apstākļi, no kuriem redzams, ka nodokļu maksātāja rīcība ir bijusi vērsta uz tās pienākumu nodokļu jomā izpildi.

Maksātnespējas pieteikuma iesniegšanas tiesā fakts kā viens no kumulatīvajiem priekšnoteikumiem personas atbilstības riska personas kritērijiem konstatēšanai

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 1.panta 31.punkta „e” apakšpunkts nosaka vairākus kritērijus, kuriem izpildoties komercsabiedrības amatpersona ir iekļaujama riska personu sarakstā. Viens no normā minētajiem kritērijiem ir tāds, ka komercsabiedrība nav iesniegusi maksātnespējas procesa pieteikumu tiesā. Nozīme minētā kritērija izpildē ir tieši maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšanas tiesā faktam.

Ziņas par maksātnespējas procesa norisi un maksātnespējas lietu ir ierakstāmas maksātnespējas procesa reģistrā, kas ir publiski pieejams un tā ierakstiem ir publiska ticamība. Tomēr tiesību normas neparedz, ka minētajā reģistrā ierakstāmo ziņu vidū būtu ziņas par to, kad tiesā ir iesniegts maksātnespējas pieteikums.

Tādējādi Valsts ieņēmumu dienests par maksātnespējas pieteikuma iesniegšanas tiesā faktu, kas ir viens no kumulatīvajiem priekšnoteikumiem personas atbilstības riska personas kritērijiem konstatēšanai, nevar pārliecināties, ielūkojoties reģistrā. Tas norāda, ka attiecīgā fakta, ka nepastāv (ir zudis) pamats personas iekļaušanai sarakstā, paziņošana dienestam pamatā tiek pārnesta uz pašu personu, kurai savu tiesību un tiesisko interešu aizsardzības nolūkā ir jāgādā, ka attiecīgā informācija pēc iespējas nekavējoties tiek paziņota iestādei.

Personas paziņojums dienestam par tās veiktajām darbībām, kuru rezultātā ir zudis pamats tās iekļaušanai sarakstā, ir pamats dienestam lemt par personas izslēgšanu no saraksta. No personas līdzīga rīcība sagaidāma arī tad, ja apstākļi, kas izslēdz tās esību riska personu sarakstā, iestājas pirms lēmuma par iekļaušanu riska personu sarakstā pieņemšanas. Tāpēc darīt zināmu faktu par maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšanu primāri ir pašas personas atbildība.

Ziņu sniegšana Valsts ieņēmumu dienestam par personas izslēgšanu no riska personu saraksta

Tādu ziņu, kas norāda, ka ir zudis pamats personas iekļaušanai riska personu sarakstā, vēlāka sniegšana Valsts ieņēmumu dienestam var būt pamats personas izslēgšanai no riska personu saraksta, bet nevar būt pamats lēmuma par iekļaušanas sarakstā atzīšanai par prettiesisku.

Tēze:
Neatkarīgi no tā, vai Uzņēmumu reģistra vestajos reģistros ir identificētas personas, kurām ir sankciju risks, katras personas atbildībā ir normatīvajos aktos starptautisko sankciju jomā noteikto prasību ievērošana un pienākumu izpilde.

Ja Uzņēmumu reģistrs tā vestajos reģistros norāda informāciju, ka personai ir sankciju risks, šāda reģistra rīcība šai personai rada faktiskas sekas, jo personas atzīšana par saistīto personu nozīmē, ka šai personai ir piemērojami ierobežojošie pasākumi. Līdz ar to, ja Uzņēmumu reģistrs tā vestajos reģistros norāda informāciju, ka personai ir sankciju risks, šī persona ir tiesīga pārsūdzēt šādu Uzņēmumu reģistra faktisko rīcību administratīvajā tiesā. Nav pieļaujama situācija, ka persona tiek atzīta par saistīto personu Padomes 2014.gada 17.marta Regulas (ES) Nr. 269/2014 par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība izpratnē, sakarā ar ko tai tiek piemēroti ierobežojoši pasākumi, taču vienlaikus šai personai netiek nodrošinātas tiesības uz taisnīgu tiesu, kas iekļauj arī tiesības uz piekļuvi tiesai.

Tēzes:
Iestādes piemērotās tiesību normas atzīšanas par neatbilstošu Satversmei sekas

Nav tiesisks tāds administratīvais akts, kurā piemērotā tiesību norma nav spēkā kopš lēmuma pieņemšanas, pat ja attiecīgais konstatējums ar Satversmes tiesas spriedumu par tiesību normas spēkā esību ir izdarīts tikai pēc administratīvā akta izdošanas.

Administratīvā akta atzīšana par prettiesisku paver iespēju personai prasīt iestādei ar šo administratīvo aktu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu. Situācijā, kad administratīvais akts radījis personām nelabvēlīgas tiesiskās sekas, tostarp zaudējumus, taisnīguma atjaunošana iespējama caur zaudējumu atlīdzinājuma institūtu. Satversmes tiesas spriedums būtībā ir vērsts tieši uz to, lai nodrošinātu privātpersonām iespēju efektīvi aizsargāt savas tiesiskās intereses, tostarp saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu. Pretējā gadījumā Satversmes tiesas nospriestajam par tiesību normas spēka zaudēšanu no personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža nebūtu nekādas nozīmes.

Valsts atbildība par prettiesisku administratīvo aktu

Valsts ir atbildīga par to zaudējumu atlīdzināšanu, kas personām nodarīti ar prettiesisku administratīvo aktu neatkarīgi no tā vai administratīvā akta prettiesiskumā ir (nav) vainojama iestāde vai arī administratīvā akta prettiesiskums ir saistīts ar citiem apstākļiem, piemēram, likumdevēja kļūdu, pieņemot Satversmei neatbilstošu tiesību normu, kuru iestādei bija pienākums piemērot. 

Tēze:
Tiesību normas neprecizē, kurā brīdī ir uzskatāms, ka ir pilnībā pabeigti visi zemes reformas pasākumi. Ministru kabineta rīkojuma izdošana par zemes reformas pabeigšanu attiecīgās pašvaldības teritorijā vai novada pašvaldības teritoriālajā vienībā (pilsētā), nozīmē vien to, ka atbildīgās institūcijas, kurām bija jāpieņem lēmumi zemes reformas ietvaros, tos ir pieņēmušas.

Šāda rīkojuma sekas nav tādas, ka tiek pilnībā pārtraukti zemes reformas ietvaros uzsāktie juridiskie un faktiskie procesi. Tas būtu klajā pretrunā gan ar Latvijas Republikas Satversmes 105.pantā paredzētajām personu tiesībām uz īpašumu, gan ar pašu zemes reformas mērķi.

Līdz ar to, ja par zemes reformas ietvaros pieņemto lēmumu attiecībā uz konkrētas personas zemes pieprasījumu izceļas tiesisks strīds, Ministru kabineta rīkojums par zemes reformas pabeigšanu attiecīgajā pašvaldībā nevar būt šķērslis tiesai izskatīt personas prasījumu arī par labvēlīga administratīvā akta izdošanu par līdzvērtīgas zemes piešķiršanu.

 

Pievienots klasifikatoros tikai virsrakstu (bez tēzēm)