Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros jūlijā pievienoti deviņi Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēzes:
Brīvības atņemšanas sods neietekmē personas īpašuma tiesības un tiesības uz atlīdzinājumu

Brīvības atņemšanas sods neapšaubāmi saistīts ar vairākiem pamattiesību ierobežojumiem, kuriem ir leģitīms mērķis, ieskaitot īpašuma lietošanas tiesību ierobežojumus. Taču arī tad, ja persona nevar sev piederošo mantu lietot ar brīvības atņemšanu saistīto ierobežojumu dēļ, tas nenozīmē, ka tā zaudē īpašuma tiesības uz šo mantu. Tas, ka valsts ieslodzījumā esošai personai nepieciešamības gadījumā nodrošina apģērbu, nevar tikt uzskatīts par zaudējumu atlīdzinājumu par personas nozaudēto apģērbu, kas tika izņemts kā lietiskais pierādījums krimināllietā un tika nozaudēts iestādes nepienācīgas rūpības dēļ. Apģērbs atbilstoši tiesību normām tiek nodrošināts visām ieslodzītajām personām, kam tas nepieciešams, nevis kā kompensācija par nodarītajiem zaudējumiem, un nenonāk ieslodzītās personas īpašumā.

Zaudējumu atlīdzinājums sakarā ar policijas rīcības rezultātā kriminālprocesā pazaudētām mantām

Kriminālprocesa likuma 188.pantā noteiktā izņemšanas kārtība paredz, ka izmeklēšanas darbības veicējs izņemtos priekšmetus vai dokumentus apraksta izņemšanas protokolā. Tātad tas ir likumā noteikts iestādes pienākums – aprakstīt kriminālprocesā izņemto priekšmetu pazīmes īpašā procesuālajā dokumentā. Tāpēc nav pamatoti pieprasīt, ka pierādījumus par izņemto mantu specifiskajām īpašībām un vērtību var nodrošināt tikai persona, kurai mantas tika izņemtas.  Izņemto priekšmetu pazīmju fiksēšana ir policijas pienākums, kas noteikts ar likumu, un tai ir pienākums izņemtos priekšmetus atdot tādā stāvoklī, kādā tie saņemti.

Ja iestāde nav pildījusi savu likumā noteikto pienākumu aprakstīt izņemtos priekšmetus, un tāpēc tai trūkst pierādījumu par izņemto mantu īpašībām un vērtību, tiesai ir jāvērtē personas prasījums, ievērojot vispārējo pieredzi attiecībā uz pazaudētajiem priekšmetiem pielīdzināmu priekšmetu vērtību un šaubas tulkojot par labu pieteicējam, ja vien iestāde nevar pierādīt, ka viņa prasījums ir nepamatots.

Situācijā, kad persona nevar precīzi noteikt nozaudēto mantu vērtību, tiesa, izvērtējot lietā esošos pierādījumus un pienācīgi atspoguļojot šo vērtējumu spriedumā, zaudējumu apmēru nosaka pati, pamatojoties uz lietā esošajiem pierādījumiem, saprātīgi vērtējot vispārējo pieredzi un konkrētā gadījuma apstākļus.

Tēzes:
Atbalsta nodrošināšana daudzbērnu ģimenēm kā pašvaldības autonomā funkcija

Atbalsta nodrošināšana daudzbērnu ģimenēm ir pašvaldības publiska funkcija, un pašvaldībai, īstenojot šo autonomo funkciju, ir rīcības brīvība izvēlēties, kādā veidā (ar kādiem instrumentiem) to darīt.

Pašvaldība, reģistrējot ģimeni daudzbērnu ģimeņu reģistrā (vai atsakot to reģistrēt minētajā reģistrā), rīkojas tai likumīgi piešķirto oficiālo pilnvaru ietvaros. Savukārt tas, ka tiesību normas nenoteic tiešu pienākumu pašvaldībām izveidot pašvaldības daudzbērnu ģimeņu reģistru, nemaina to, ka tad, ja pašvaldība pati ir izvēlējusies ieviest šādu atbalsta instrumentu, tas ir darīts, īstenojot minēto publisko funkciju. Lemjot par ģimenes iekļaušanu vai neiekļaušanu daudzbērnu ģimeņu reģistrā, pašvaldība rīkojas arī sabiedrības interesēs, jo minētā reģistra mērķis ir pašvaldības administratīvajā teritorijā dzīvojošo daudzbērnu ģimeņu labklājības nodrošināšana, kas ir visas sabiedrības kopējā interese.

Ģimenes reģistrācijai pašvaldības daudzbērnu ģimeņu reģistrā nav nepieciešama ģimenes pilngadīgo bērnu piekrišana

Līdz ar iekļaušanu reģistrā tiesiskas sekas dažādu maksājumu atvieglojumu veidā tiek radītas tieši reģistrā iekļautajam bērnu vecākam (personai, kas īsteno bērnu aprūpi).

Tāpēc nav pamata uzskatīt, ka ģimenes reģistrācija daudzbērnu ģimeņu reģistrā, kas sevī ietver nepieciešamību apstrādāt ģimenē esošo pilngadīgo bērnu datus, pēc jēgas ir tāda, kas obligāti pieprasa pilngadīgo ģimenes bērnu piekrišanu.

Tēze:
Arodbiedrību likuma 13. panta sestās daļas mērķis ir aizsargāt pret diskrimināciju disciplinārsoda piemērošanas gadījumā personu, kas ir ievēlēta arodbiedrību institūciju amatos vai ir arodbiedrības pilnvarotā persona. Tā kā tiesību normās nav noteikti ierobežojumi attiecībā uz Arodbiedrību likuma 13. panta sestās daļas piemērošanu, secināms, ka tā attiecas arī uz specializētajā dienestā esošu personu, ja tā ir arodbiedrības pilnvarotā amatpersona un tai tiek piemērots disciplinārsods – piezīme vai rājiens.

Situācijā, kad nav notikusi konsultēšanās ar arodbiedrību pirms disciplinārsoda piemērošanas, tiesai jāvērtē konsultācijas ar arodbiedrību neesības ietekme uz disciplinārlietā pieņemto lēmumu. Lai arī valsts dienestā esoša persona, kas ievēlēta arodbiedrības institūcijas amatā, var tikt disciplināri sodīta, pat ja pret to iebilst arodbiedrība, tomēr šāds procedūras pārkāpums var būt būtisks. Tāpēc tiesai jāvērtē, vai tas nenoveda pie nepamatota soda piemērošanas.

Tēzes:

Koka nociršana kā apdraudējums videi

Koka nepamatota nociršana pati par sevi var tikt uzskatīta par vērā ņemamu apdraudējumu videi, par kuru sabiedrības loceklis var iesniegt tiesā pieteikumu saskaņā ar Vides aizsardzības likuma 9. panta trešo daļu.

Koks kā dabas elements pats par sevi ir vērtība, kam pilsētā ir gan ainaviska, gan ekoloģiska nozīme. Tieši tāpēc tiesiskais regulējums paredz, ka koka ciršanai ir jāsaņem atļauja, un pašvaldībai, saņemot iesniegumu par koka ciršanu, ne tikai jāizvērtē koka ciršanas atbilstība normatīvajiem aktiem par sugu un biotopu aizsardzību, īpaši aizsargājamām dabas teritorijām vai pašvaldības teritorijas attīstības plānošanu, bet arī jānovērtē koka ainaviskais, dendroloģiskais un ekoloģiskais nozīmīgums, koka nozīme dabas daudzveidības saglabāšanā un antropogēnās negatīvās ietekmes samazināšanā.

Par nocirstiem kokiem nosakāmā zaudējumu atlīdzība kā pamats sabiedrības interesēs iesniegtam pieteikumam tiesā

Latvijā ar tiesisko regulējumu ir izveidota sistēma, kas noteiktos gadījumos prasa atlīdzināt ar koka nociršanu dabas daudzveidībai nodarīto kaitējumu.

Līdz ar to ir saskatāma sabiedrības interese, lai konkrētā zaudējumu atlīdzības sistēma reāli darbojas, proti, tiek pareizi piemērota, nepieļaujot nepamatotu atbrīvojumu no zaudējumu atlīdzināšanas pienākuma. Tādējādi argumenti, ka ir atļauta koku nociršana, bet nav prasīta vai nav pareizi aprēķināta par kokiem nosakāmā zaudējumu atlīdzība, ir saistīti ar vides aizsardzības interesi un ir tādi, kas var būt sabiedrības interesēs tiesā iesniegta pieteikuma pamatā.

Sabiedrības tiesības piekļūt vides informācijai un tiesības sūdzēties par vides informācijas nepienācīgu sniegšanu

Sabiedrības tiesības piekļūt vides informācijai ir patstāvīgas un nav atkarīgas no tā, kā persona izvēlas iegūto informāciju izmantot tālāk. Personas tiesības sūdzēties par to, ka iestāde nav pienācīgi atbildējusi uz vides informācijas pieprasījumu, nevar tikt atņemtas tikai tāpēc, ka tiek atteikts pieņemt pieteikumu par vides jautājumu skarošo iestādes lēmumu, ar kuru pieprasītā informācija saistīta.

Savukārt situācijā, kurā pieteikums par vides jautājuma lēmumu tiek pieņemts izskatīšanai, no tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē izrietošo procesuālo elementu ciešā saikne un būtībā vienotais mērķis – pēc iespējas pilnīgāk aizsargāt vidi – ir pamats jautājumu par pieeju vides informācijai skatīt kopā jeb vienā tiesvedībā ar pārsūdzēto lēmumu. Proti, šādā gadījumā ar informācijas sniegšanu saistīto prasījumu var aplūkot kā situāciju, kurā procesa dalībnieks izsaka iebildumus par iespēju piekļūt administratīvās lietas materiāliem – iestādes izdotā administratīvā akta pamatojošajiem dokumentiem – un šajā sakarā lūdz konstatēt būtisku procesuālu pārkāpumu, tostarp atlīdzinājuma vajadzībām. Aplūkojot vides informācijas pieejamības prasījumu šādā veidā, joprojām jāņem vērā vides informācijas pieejamības kā vides aizsardzības procesuālo tiesību atsevišķa pīlāra īpašā nozīme un jāraugās, lai ar informācijas sniegšanu saistīto iebildumu skatīšana kopā ar prasījumu par iestādes lēmumu nesamazina personai tiesību sūdzēties par vides informācijas nepienācīgu sniegšanu apjomu.

Tēze:
Atbilstoši tiesību normām medicīniskajos ierakstos iekļauj informāciju, kas citstarp apliecina diagnozi, pamato izmeklējumus un ārstēšanas metodes, kā arī precīzi ataino ārstēšanas rezultātus. Tādējādi medicīniskā dokumentācija ir primārais un galvenais informācijas avots pacienta veselības stāvokļa un piemērotās ārstēšanas gaitas noskaidrošanai. Arī pārbaudot, vai ārstniecības procesā ir pieļautas kļūdas un pacientam pienākas atlīdzība no Ārstniecības riska fonda, primāri notiek tieši medicīnisko dokumentu izvērtēšana. Tomēr tas, ka ieraksti medicīniskajos dokumentos ir primārais informācijas avots par pacienta veselības stāvokli un veikto ārstēšanu, nenozīmē, ka tie ir neatspēkojami ar citiem pierādījumiem. Ieraksti medicīniskajā dokumentācijā, tāpat kā citi pierādījumi, ir pārbaudāmi, tos vispusīgi, pilnīgi un objektīvi novērtējot.

Tas, ka persona nav nekavējoties informējusi ārstniecības iestādi par neatbilstībām ārstniecības dokumentos, pats par sevi nenorāda uz neatbilstību neesību. Ņemot vērā, ka šādās situācijās pacienta uzmanība parasti primāri ir fokusēta uz veiktajām un nepieciešamajām medicīniskajām manipulācijām, nav izslēgts, ka netiek pievērsta pienācīga uzmanība dokumentos norādītajam. Tādējādi tiesai ir jāņem vērā un atbilstoši Administratīvā procesa likuma 154.pantam jānovērtē tie procesa dalībnieka iesniegtie pierādījumi, kas saistās ar neatbilstību esību pierādīšanu ārstniecības dokumentos, ja arī tie nav tikuši iesniegti nekavējoties, bet vēlākā laika periodā.

Tēzes:
Pieteikuma par publisko tiesību līguma atzīšanu par prettiesisku un atcelšanu vai atzīšanu par spēkā neesošu  iesniegšanas termiņš un tā skaitīšana

Pieteikumu par publisko tiesību līgumu var iesniegt viena gada laikā no dienas, kad persona uzzināja vai tai bija jāuzzina par pamatu vērsties tiesā saistībā ar līgumu. Tādējādi prasījumiem par līguma atbilstību tiesību normām, atcelšanu vai atzīšanu par spēkā neesošu pieteikuma iesniegšanas termiņš ir skaitāms no brīža, kad personai bija objektīvi iespējams konstatēt apstākļus, kas ir pamatā iebildumiem pret līguma saturu vai noslēgšanas procesu.

Šādiem prasījumiem, ja tie ir saistīti ar iebildumiem, ka līgumā ir ietverti noteikumi, kas neatbilst tiesību normām, par termiņa sākumu vispārīgi uzskatāms brīdis, kad līgums ir ticis noslēgts. Minētais pamatojams ar to, ka ikvienam līdzējam, arī privātpersonai, iesaistoties līgumattiecībās, ir jāapzinās, kādas saistības ar līgumu tiek noteiktas un jāizvērtē šo saistību tiesiskums. Arī ar publisko tiesību līgumu uzņemtās saistības ir jāpilda, tāpēc no līdzējiem, arī līdzēja – privātpersonas, ir sagaidāma pienācīga rūpība, izvērtējot, kādās līgumattiecībās tas iesaistās. Attiecīgu prasījumu izvirzīšana vēlāk var būt pieļaujama vienīgi tad, ja konstatējams, ka līguma noslēgšanas brīdī objektīvu (no līdzēja rūpības neatkarīgu) apstākļu dēļ līdzējs nevarēja izvērtēt, ka konkrēti līguma noteikumi varētu nebūt tiesiski.

Attiecībā uz situāciju, kad publisko tiesību līgums noslēgts pirms 2013. gada 1. janvāra, par pieteikuma termiņa skaitījuma atskaites punktu jāuzskata 2013. gada 1. janvāris. Tas pamatojams ar to, ka tad, kad likumā tika paredzēts konkrēts termiņš pieteikuma par līgumu iesniegšanai, jebkuram publisko tiesību līgumā iesaistītam līdzējam bija jāapzinās, ka savas tiesības iebilst pret līgumu būs jāizmanto noteiktajā termiņā, pretējā gadījumā tās zudīs.

Procesuālu lēmumu pārskatīšana tiesvedības gaitā

Res judicata princips nevar tikt attiecināts uz tiesas procesuāla rakstura lēmumu lietā, kurā tiesvedība vēl nav noslēgusies un kurā atbilstoši tiesiskajam regulējumam tiesai vēl ir tiesības attiecīgo jautājumu pārskatīt. Administratīvā procesa likuma 282. panta 8. punkts noteic tiesas pienākumu izbeigt tiesvedību lietā, ja konstatējams, ka pieteikuma iesniegšanas termiņš ir nokavēts un tas nav atjaunots, un likums neparedz kādus ierobežojumus šīs normas piemērošanai. Tādējādi līdz pat tiesvedības beigām Senātam ir tiesības un pienākums pārliecināties, vai nepastāv minētais pamats tiesvedības izbeigšanai. Tas, ka tiesvedības gaitā zemākas instances tiesa ir uzskatījusi, ka procesuālais termiņš ir ievērots, nevar būt šķērslis Senātam šo jautājumu pārskatīt un konstatēt pretējo.

Tēzes:
Iekšpagalma izmantošana autostāvvietas funkcijai un iekšpagalma izmantošanas kontrole

1. Vispārīgi autonovietnes (autostāvvietas) izveide, paredzot vai pielāgojot kādu teritoriju automašīnu regulārai novietošanai un tādējādi nosakot šīs teritorijas primāro izmantošanu, ir uzskatāma par būvniecību. Tomēr tas, vai regulāra automašīnas novietošana kādā teritorijā ir uzskatāma par autostāvvietas izveidi būvniecību reglamentējošo normu izpratnē, katrā situācijā ir nosakāms, izvērtējot konkrētos apstākļus un paturot prātā nepieciešamību būvniecību regulējošās normas piemērot saprātīgi.

2. Jautājums par iekšpagalma izmantošanu ir tāds, par kuru lemj paši dzīvokļu īpašnieki, apsverot, kādu vajadzību apmierināšanai konkrētais iekšpagalms kalpo, tostarp apsverot arī to, vai automašīnu radītā ietekme (trokšņi, gaismas vai izplūdes gāzes) uz kopīpašnieku sadzīves apstākļiem ir šķērslis iekšpagalma izmantošanai automašīnu novietošanai. Tas nepieciešamības gadījumā varētu prasīt lemt par transportlīdzekļu kustības, apstāšanās un stāvēšanas ierobežojumu noteikšanu iekšpagalmā. Tātad tieši pašu dzīvokļu īpašnieku rīcībā ir instrumenti, kā savstarpējas vienošanās ceļā rast visu dzīvokļu īpašnieku interesēm atbilstošāko risinājumu sava īpašuma izmantošanai.

Savukārt tas, ka iekšpagalma izmantošana automašīnu novietošanai nav pakļauta būvvaldes kontrolei, nenozīmē, ka personai, kas attiecīgās darbības veic, nav jāievēro no privāto tiesību normām izrietošie ierobežojumi. Tomēr šādi potenciāli strīdi dzīvokļu īpašnieku starpā risināmi privāttiesiskā ceļā Savukārt tad, ja automašīnu novietošana iekšpagalmā pārkāpj ceļu satiksmi regulējošo normu prasības, šis jautājums risināms atbilstoši tai kārtībai, kas paredzēta šo normu ievērošanas kontrolei.

Patvaļīga būvniecība

Vērtējums, vai veiktās darbības – objekta radīšana, izvietošana vai izmantošana – uzskatāmas par patvaļīgu būvniecību un attiecīgi, vai pastāv pamats šīs būvniecības seku novēršanai, paredz vairāku apstākļu secīgu pārbaudi. Vispirms iestādei un attiecīgi arī tiesai ir jānovērtē, vai konkrētajos apstākļos ir konstatējama pati patvaļīgā būvniecība. Skaidrojot minēto, vispirms jāpārbauda, vai konkrētie darbi vispār pakļaujas būvniecības tiesiskajam regulējumam, un tikai pēc tam noskaidrojams, vai un kāda būvniecības dokumentācija atbilstoši būvniecības tiesību normām ir jāsaņem šādu darbu veikšanai. Lai arī parasti atbilde uz pirmo jautājumu objektīvi izriet no veikto darbību rakstura, tas neizslēdz tādas situācijas, kurās attiecīgus secinājumus ir iespējams izdarīt, vispusīgi novērtējot konkrēto darbību jēgu un nozīmi un atsevišķos gadījumos – arī leģitīmu sabiedrības interesi, kuras dēļ kāda objekta radīšana, izvietošana vai konkrēta izmantošana pakļaujas būvniecību uzraugošo institūciju kontrolei. Tikai pēc tam – kad gūta pārliecība, ka veiktie darbi pakļaujas būvniecību regulējošajām prasībām un šīs prasības nepamatoti nav ievērotas – iespējams pievērsties jautājumam, kā risināms jautājums par patvaļīgās būvniecības novēršanu.

Tēzes:
Nekustamā īpašuma nodokļa, kas izveidojies fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā, piedziņa

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 26.panta sestās daļas 5.punkts noteic, ka pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas nodokļu maksātājs veic visus kārtējos nodokļu maksājumus saskaņā ar nodokļu likumiem. Savukārt atbilstoši likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta pirmajai daļai nekustamā īpašuma nodokļa maksātājs ir nekustamā īpašuma īpašnieks, bet atbilstoši 9.panta pirmajai daļai nekustamā īpašuma nodokļa maksātājs saskaņā ar šo likumu ir atbildīgs par nodokļa pilnīgu samaksu noteiktajā laikā. Tādējādi neatkarīgi no tā, ka fiziskajai personai ir uzsākts vai bijis maksātnespējas process, šī persona ir nekustamā īpašuma nodokļa maksātāja un pati ir atbildīga par šā nodokļa kārtējā maksājuma pienācīgu samaksu. Tādēļ pašvaldības dome kā šā nodokļa administrācija vispārīgā kārtībā var nodokļa maksātājam izrakstīt nodokļa maksāšanas uzdevumu.

Kārtējā nodokļa samaksas pienākuma uzraudzības nošķiršana no maksātnespējas procesa tiesiskuma kontroles

Maksātnespējas process ietver vairāku tiesiska rakstura pasākumu kopumu ar mērķi veicināt finansiālās grūtībās nonākuša parādnieka saistību izpildi un, ja iespējams, maksātspējas atjaunošanu. Tā kā likumdevējs nav paredzējis atbrīvot parādnieku no kārtējo nodokļu samaksas, bet maksātnespējas procesa pasākumi ir īstenojami tādā veidā, lai saskaņotu gan kreditoru prasījumu apmierināšanu, gan šā procesa izmaksu segšanu un tādējādi sasniegtu noteikto mērķi vislabākajā veidā, šā paša procesa ietvaros ir regulēta arī izmaksu segšanas kārtība. Tādējādi arī kontrole pār to, vai maksātnespējas procesā ir pareizi piemērotas tiesību normas, tostarp par šā procesa izmaksām, ir veicama un strīdi, kas radušies (var rasties), ir izšķirami Maksātnespējas likumā un Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Administratīvā procesa kārtībā nav veicama kontrole pār to, vai maksātnespējas process ir noticis tiesiski. Proti, Maksātnespējas likuma 115.pantā minētās administratora darbības (mantas pārdošana izsolē un aprēķina, kas ar to saistīts, sastādīšana) nepārprotami ir piederīgas maksātnespējas procesam un tās var pārsūdzēt tiesā, tāpēc  kontrole pār administratora sastādīto aprēķinu veicama maksātnespējas procesa ietvaros. Savukārt Administratīvās tiesas kompetencē ir tikai jautājums par kārtējā nodokļa samaksas pienākuma saglabāšanos, ja nodoklis nav samaksāts maksātnespējas procesā.

Tēze:
Tiesiskās attiecības par medību tiesību nodošanu nodibina uz civiltiesiska darījuma – medību līguma – pamata. Tādēļ strīdi, kas rodas no medību līguma starp līgumslēdzējām pusēm, ir apspriežami civiltiesiskā kārtībā. Savukārt iestāde – Valsts meža dienests – veic zemes vienību, par kurām noslēgti medību līgumi, reģistrēšanu medību iecirknī. Lai medību iecirkņu un grozījumu tajos reģistrācija un medību tiesību aprite notiktu sekmīgi, likumdevējs ir noteicis medību līgumu obligātās sastāvdaļas un dienesta kompetenci kontrolēt to, lai zemes vienības medību iecirkņos tiktu reģistrētas, ievērojot atbilstoši tiesību normām noslēgtus līgumus.