Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros februārī pievienoti deviņpadsmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēzes:
Neiegūtās peļņas pierādīšanas standarts publisko iepirkumu lietās

1. Neiegūtās peļņas atlīdzinājuma lietās nebūtu pamatoti, ka gadījumā, ja principā nav šaubu par to, ka privātpersonai ir radīti zaudējumi, tiesa nenosaka nekādu atlīdzinājumu tikai tāpēc, ka nav iespējams konstatēt precīzu tā apmēru vai personas prasīto maksimālo apmēru. Šāda pieeja padarītu Eiropas Savienības tiesībās garantēto tiesību uz atlīdzību īstenošanu praktiski neiespējamu.

2. Tā kā neiegūtā peļņa vienmēr ir hipotētiska un tādēļ tās apmērs nevar būt precīzi pierādāms līdz pēdējam centam, ir atzīstams par pierādītu tāds apmērs, kāds tas pietiekami ticami varētu būt. Cietušā pienākums pierādīt zaudējumus nedrīkst būt tik strikts, ka apgrūtina to pierādīšanu tādā mērā, kas negatīvi ietekmētu iespēju pārkāpuma gadījumā saņemt zaudējumu atlīdzību.

3. Neiegūtās peļņas apmēra noteikšana primāri ir balstāma uz ekonomiskiem aprēķiniem, ņemot vērā privātpersonas tāmē aprēķinātās izmaksas un to, vai laikā, kad līgums bija izpildāms, tās attiecīgajā apmērā ticami varēja būt, proti, vai nepastāvēja kādi būtiski apstākļi, kas izmaksas varēja ietekmēt, kas savukārt peļņu palielinātu vai samazinātu. Situācijā, kad nav iespējams noteikt precīzu zaudējumu apmēru, tiesai jāraugās, vai privātpersonas norādītās attiecīgās izmaksas ir pietiekami ticamas kopumā.

Tiesas pienākums pienācīgi uzklausīt visus procesa dalībniekus un nodrošināt viņu procesuālās tiesības

Peļņas gūšanas fakts un tās apmērs var būt pamatots gan ar rakstveida pierādījumiem, gan ekspertīzi, un vispārīgi tādi pierādījumi, kas aptver gan finanšu jomas, gan attiecīgā iepirkuma jomas speciālistu atzinumus par neiegūtās peļņas apmēru, ir pieļaujami un attiecināmi. Līdz ar to, ja privātpersona šādus pierādījumus ir iesniegusi, vispārīgi tā ir pildījusi  savu pienākumu iesniegt neiegūtās peļņas apmēru pamatojošus pierādījumus. Tiesai ir pienākums tos visus pārbaudīt un novērtēt.

Tiesai ir pienākums nodrošināt, lai visiem procesa dalībniekiem būtu iespēja pilnvērtīgi izteikt savus apsvērumus un iebildumus par zaudējumu aprēķinu un to pamatojošiem pierādījumiem un attiecīgi iesniegt savu pozīciju apliecinošus pierādījumus. Gan iesniegto pierādījumu pieļaujamības un attiecināmības, gan to saturiskā izvērtējuma procesā ir sagaidāms, ka tiesa aicina pārējos procesa dalībniekus izteikt savus konkrētus un motivētus apsvērumus un iebildumus. Savukārt privātpersonai ir dodama iespēja šādus iebildumus atspēkot, sniegt savus skaidrojumus par tiem, iesniegt papildu pierādījumus vai lūgt tiesu tādus iegūt. Tādā veidā, uzklausot procesa dalībnieku apsvērumus un iepazīstoties ar to sniegtajām ziņām, tiesa var pilnvērtīgi novērtēt neiegūtās peļņas atlīdzinājuma prasījuma un aprēķina pamatotību un šā novērtējuma procesa laikā savas kompetences ietvaros procesa dalībniekiem uzdot jautājumus un dot norādījumus.

Objektīvās izmeklēšanas princips zaudējumu atlīdzināšanas lietās

Administratīvajā procesā iedibinātais objektīvās izmeklēšanas princips prasa no tiesas aktīvu iesaisti lietas izskatīšanā. Vienlaikus no tā neizriet tiesas pienākums iestāties pieteicēja vietā un meklēt pieteicēja pozīcijas apstiprinošus pierādījumus. Šāda pieeja balstīta gan tajā, ka tiesai vispār nav jānostājas viena procesa dalībnieka pusē, gan tajā, ka zaudējumu atlīdzināšanas lietās informācija par ciestajiem zaudējumiem vislabāk ir zināma tieši pašai cietušajai personai. Tādējādi objektīvās izmeklēšanas princips zaudējumu atlīdzināšanas lietās nesniedzas tik tālu, ka pašai tiesai būtu jāiegūst konkrēti pierādījumi vai jādod personai tādi norādījumi par pierādījumu iesniegšanu, lai panāktu tieši pieteikuma apmierināšanu. Zaudējumu atlīdzināšanas lietās objektīvās izmeklēšanas principam un tiesas aktīvai iesaistei pierādījumu vākšanā var būt mazāka loma nekā citās administratīvajās lietās. Tomēr minētais nenozīmē, ka tāpēc šajās lietās objektīvās izmeklēšanas princips nebūtu piemērojams vispār. Tiesa var dot (tai attiecīgos apstākļos ir jādod) tādus norādījumus, lai tiktu nodrošinātas personas tiesības un dota iespēja izpildīt pienākumu pierādīt savu prasījumu. Procesa dalībniekiem ne vien no sprieduma, bet jau lietas pēc būtības izskatīšanas laikā būtu jāsaprot, vai ir nepieciešama papildu pierādījumu iesniegšana. Pretējā gadījumā var rasties situācija, ka zaudējumu atlīdzināšanas lietās principā ir izslēgta iespēja nonākt pie personai pilnībā vai daļā labvēlīga sprieduma, kas savukārt būtu pretēji efektīvai tiesību aizsardzības būtībai. Tādēļ, lai tiesību aizsardzība būtu efektīva, sagaidāms, ka tiesa rīkojas aktīvāk un nepieciešamības gadījumā dod procesa dalībniekam atbilstošus norādījumus vai ieteikumus.

Tēzes:
Kaitējums personas saimnieciskās darbības interesēm un konkurētspējai kā nozīmīgs apsvērums, lemjot par nepieciešamību piemērot pagaidu aizsardzību

Lemjot par pagaidu aizsardzības piemērošanu būtu jāņem vērā arī koncerna darbības mērķis, saimnieciskās intereses un būvatļaujas neizdošanas ietekme gan uz atsevišķas sabiedrības, gan koncerna konkurētspēju. Būvatļaujas neizdošanas dēļ prognozējamais tiesisko interešu aizskārums ir aplūkojams plaši un no koncernā ietilpstošo sabiedrību kopējā saimnieciskās darbības mērķu viedokļa – vērtējot neizdotās būvatļaujas ietekmi gan uz atsevišķas sabiedrības, gan uz koncerna tiesiskajām interesēm to kopsakarā.

Vispārzināms fakts ir tehnoloģiju straujā attīstība sakaru nozarē un nepieciešamība regulāri pilnveidot un paplašināt attiecīgajai pakalpojumu sniegšanai nepieciešamo infrastruktūru. Apstākļos, kad šādu tehnoloģiju un to sniegto pakalpojumu attīstītājiem tiek liegta infrastruktūras attīstība, ir saskatāma būtiska šķēršļa rašanās infrastruktūras attīstītāja un sakaru pakalpojumu sniedzēja konkurētspējai tirgū. Nepamatotu administratīvu šķēršļu likšana saimnieciskās darbības attīstībai tādā tirgus situācijā var netaisnīgi ietekmēt šo komersantu savstarpējo konkurenci.

Šie apstākļi aplūkojami subjektīvā kritērija izpildes kontekstā, lemjot par pagaidu aizsardzības piemērošanu.

Lēmuma par būvatļaujas neizdošanu telekomunikāciju sakaru torņa būvniecībai saturs

Pašvaldība, līdzsvarojot iedzīvotāju un sakaru pakalpojumu sniedzēja intereses, bez pietiekama pamatojuma nav tiesīga sniegt priekšroku iedzīvotāju interesēm, ignorējot apstākli, ka sakaru pakalpojumu sniedzēja būvniecība iecerēta atbilstoši teritorijas plānojumā paredzētajam izmantošanas veidam, un tādējādi ignorējot citu personu tiesības un tiesiskās intereses. Lēmums, ar kuru aizliegta telekomunikāciju sakaru torņa būvniecība, nedrīkst saturēt tikai vispārīgus argumentus, kuri nav balstīti tiesību normās un nesatur pietiekamu juridisku pamatojumu būvatļaujas izdošanas atteikumam.

Tēze:
No Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm disciplināratbildības likuma normām izriet, ka, izņemot minētā likuma 15.panta trešā un ceturtā daļā paredzēto, kādos gadījumos nedrīkst piemērot rājienu un kādos gadījumos noteikti ir jāpiemēro atvaļināšana no dienesta, pārējos gadījumos iestāde, izvērtējot visus ar izdarīto pārkāpumu saistītos apstākļus, nosaka atbilstošāko sodu, kas arī aiz neuzmanības izdarīta pārkāpuma gadījumā var būt atvaļināšana no dienesta.

Ieslodzījuma vietas apsarga pienākumu neatbilstoša izpilde aiz neuzmanības kaitīguma ziņā nerada mazāk būtiskas sekas kā ar nodomu izdarīts pārkāpums. Situācijā, kad aiz neuzmanības ieslodzījuma vietas apsargs ir pieļāvis notiesātā bēgšanu, atvaļināšana no dienesta ir samērīgs sods izdarītajam disciplinārpārkāpumam.

Tēze:
Persona, lūdzot atlīdzināt kaitējumu par tiesas rīcību, tiesai savlaicīgi neizpildot krimināllietā spēkā stājušos tiesas spriedumu, lūdz atlīdzinājumu par kriminālprocesā nodarīto kaitējumu. Šāds personas prasījums izskatāms administratīvā procesa kārtībā saskaņā ar Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 2.panta otro daļu – kā šajā likumā tieši neminēts gadījums.

Tēze:
Ja saimnieciskā darbība ir ar nepārtrauktu raksturu un ienākumi no tās tiek gūti visu gadu un katru mēnesi, tad atbilstoši Ministru kabineta 2020.gada 24.novembra noteikumu Nr. 709 „Noteikumi par atbalstu par dīkstāvi nodokļu maksātājam to darbības turpināšanai Covid-19 izraisītās krīzes apstākļos” 16.2.apakšpunktam ir iespējams aprēķināt konkrētu atbalsta summu. Nav konstatējams, ka minētajos noteikumos īpaši būtu apsvērti tādi gadījumi, kad saimnieciskajai darbībai ir zināms sezonāls raksturs vai tāda specifika, kuras dēļ saimnieciskās darbības veicējs kādā brīdī ienākumus no saimnieciskās darbības negūst.

No minēto noteikumu 16.2.apakšpunkta gramatiskā formulējuma, šo noteikumu mērķa un sistēmas neizriet, ka dīkstāves atbalsts būtu atsakāms personai, kura saimnieciskās darbības rakstura dēļ nav guvusi ienākumus 2020.gada trešajā ceturksnī. Tādējādi, ja šāda pašnodarbinātā persona atbilst minēto noteikumu 3.punktā noteiktajiem priekšnoteikumiem atbalsta saņemšanai, bet tai nav ienākumu 2020.gada trešajā ceturksnī, tad tai ir tiesības uz dīkstāves atbalstu vismaz 16.2.apakšpunktā noteiktajā minimālajā apmērā. Šādi interpretējot tiesību normu, tiek sasniegts lietderīgs un taisnīgs mērķis – kompensēt zudušos vai būtiski samazinātos ienākumus periodā, kad pašnodarbināta persona tos nav varējusi gūt vai guvusi būtiski mazākā apmērā saistībā ar Covid-19 izplatību.

Tēzes:
Lēmuma, ar kuru aizliedz personai iegūt būtisku netiešu līdzdalību, būtība

Lēmums, ar kuru aizliedz personai iegūt būtisku netiešu līdzdalību, tiesisko seku ziņā var atstāt ietekmi vien uz balsstiesību izmantošanu. Šāds aizliegums nenozīmē, ka darījums atzīts par spēkā neesošu.

Valsts drošības dienesta sniegtās informācijas izmantošana finanšu un kapitāla tirgus un tā dalībnieka uzraudzībā

Likumdevējs Valsts drošības dienestam ir piešķīris kompetenci veikt pretizlūkošanas un operatīvās darbības pasākumus, lai citstarp apkarotu ekonomisko noziedzību un jebkādus valsts drošību apdraudošus noziedzīgus nodarījumus. Tāpēc Valsts drošības dienests ir tiesīgs sniegt tā pretizlūkošanas un operatīvās darbības rezultātā iegūtās un uz nacionālo drošību attiecināmās informācijas jeb konkrētās situācijas vērtējumu, lai tā tiktu izmantota finanšu un kapitāla tirgus un tā dalībnieka uzraudzībā.

Tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežošana, lai aizsargātu valsts noslēpumu

1. Tiesības iepazīties ar lietas materiāliem ir tiesību uz taisnīgu tiesu sastāvdaļa. Tomēr šādas administratīvā procesa dalībnieka tiesības nav absolūtas. Ja tiesa administratīvajā procesā konstatē pamatu un nepieciešamību aizsargāt valsts noslēpumu, tā uz likuma pamata ar motivētu lēmumu var ierobežot procesa dalībnieku tiesības iepazīties ar konkrētiem lietas materiāliem.

2. Arī lietās, kas attiecas uz valsts drošību, jāpastāv noteiktām tiesību aizsardzības garantijām. Tāpēc ikvienā gadījumā jāpārbauda, vai ar ierobežojumu procesa dalībniekam iepazīties ar informāciju, kas ir valsts noslēpums, netiek pārkāptas tiesības uz taisnīgu tiesu. To pārbaudot, nepieciešams izvērtēt visu procesu kopumā, ievērojot arī noteikto ierobežojumu līdzsvarojošos pasākumus.

3. Neviena tiesību norma neierobežo tiesas tiesības pieprasīt iestādei informāciju, kas ir valsts noslēpuma objekts, un iepazīties ar to. Iespēja tiesai pieprasīt un pašai izvērtēt visus nepieciešamos materiālus, lai uz to pamata pārbaudītu pārsūdzētā lēmuma pamatotību un tiesiskumu, ir uzskatāms par svarīgu un nepieciešamu līdzsvarojošu pasākumu personas tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojumam, kam konkrētajā procesā ir jābūt nodrošinātam. Arī tas nodrošina vajadzīgo procesuālo līdzsvaru personas tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojumam, ja tiesa ievērojot ar valsts noslēpuma aizsardzību saistītos ierobežojumus, spriedumā ir atspoguļojusi lietā pārbaudītos jautājumus un savus secinājumus par tiem, cik tas iespējams.

4. Demokrātiskā tiesiskā valstī gadījumā, kad nav nekādu objektīvu apstākļu, kas norādītu uz tiesas neobjektivitāti, nav pieļaujama un nav pieņemama tiesas veikto procesuālo darbību un tādējādi tiesas procesa tiesiskuma apšaubīšana tikai tāpēc, ka tiesa likumā noteiktajā kārtībā ir ierobežojusi procesa dalībnieka piekļuvi lietas materiāliem, jo īpaši apstākļos, kad tiesas rīcību un spriedumu pārbauda augstākas instances tiesa. Līdz ar to tiesai ir piešķirti pietiekami procesuālie instrumenti, lai tiesas procesā līdzsvarotu personām noteikto tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojumu un nodrošinātu pārsūdzētā lēmuma pārbaudi neatkarīgā un objektīvā tiesā, ko prasa Latvijas Republikas Satversmes 92.pants.

Tēzes:
1. Atbilstoši likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 30.panta sistēmai, kā arī šā panta 2.1daļas jēgai un mērķim ne visos gadījumos, kad pārkāpti minētajā likumā noteiktie ierobežojumi, valsts amatpersonai ir uzliekams pienākums atlīdzināt nodarīto kaitējumu.

2. Kaitējuma atlīdzināšanas pienākums iestājas tikai gadījumos, kad attiecīgais kaitējums valsts pārvaldības kārtībai ir mantiski novērtējams, kā arī atlīdzināšanas pienākums ir samērīgs. Tādējādi, ja minētā likuma pārkāpums nav bijis tāds, kas radījis tik būtisku kaitējumu, lai samērīgi būtu uzlikt valsts amatpersonai kaut vai daļēju nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas pienākumu, personu var pilnībā atbrīvot no atlīdzināšanas pienākuma.

Tēze:
Gadījumā, ja privātpersona un pašvaldība ir noslēgusi dāvinājuma līgumu, ar kuru dāvinātājs labvēlībā pret pašvaldību dāvina tai skulptūru, kuru pašvaldība, pamatojoties uz dāvinājuma līguma noteikumiem, apņemas uzturēt līdzvērtīgi citiem pašvaldībā esošajiem kultūras un vēstures objektiem, dāvinājuma līgumam ir privāttiesisks raksturs un tas nav atzīstams par publisko tiesību līgumu.

Tēzes:
„Apkalpes vieta” un „apkalpes pakalpojumi” dzelzceļa infrastruktūrā

1. Dzelzceļa likuma 12.1panta otrajā daļā primāri ir ietverts konkrētu apkalpes vietu uzskaitījums, kas liecina, ka apkalpes vietu saraksts ir izsmeļošs un tas ir interpretējams šauri.

2. Jēdziena apkalpes vieta definīcija ir balstīta uz objektīvu kritēriju, proti, infrastruktūras tehniskās spējas sniegt noteiktus apkalpes pakalpojumus kritēriju. Tātad apkalpes vietai ir raksturīgs īpašs aprīkojums konkrētā pakalpojuma sniegšanai, proti, apkalpes vietai jābūt īpaši ierīkotai, lai tajā varētu sniegt kādu no Dzelzceļa likuma 12.1panta otrajā, trešajā vai ceturtajā daļā minētajiem pakalpojumiem. Tādējādi, lai kādu vietu (arī zemi, ēku un aprīkojumu) atzītu par apkalpes vietu, jākonstatē tās infrastruktūras tehniskās spējas sniegt noteiktus pakalpojumus.

Manevru darbu veicēju tiesības piekļūt publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūrai

Dzelzceļa likuma 5.1panta pirmā un ceturtā daļa nosaka, ka gan pārvadātājam, gan atsevišķu tehnoloģisko procesu veicējiem ir tiesības piekļūt publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūrai.

Manevru darbu pamatmērķis ir izformēt un saformēt vilcienu, kas tiek sasniegts, attiecīgi pārvietojot ritošo sastāvu. Manevru darbu tvērumā ir ielasāma arī šķirošanas un vilcienu komplektēšanas operāciju veikšana. Tādējādi arī manevru darbu veicējiem ir no tiesību normām izrietošas tiesības piekļūt publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūrai.

Tēze:
Nodokļa atvieglojums maznodrošinātām personām piešķirams tieši par likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 3.panta pirmās daļas 2.punktā un 1. 2daļā minētajiem objektiem, piemēram, par dzīvojamo māju, kas netiek izmantota saimnieciskās darbības veikšanai, un attiecīgajam objektam piekrītošo zemi. Likumdevējs saistībā ar nodokļa atvieglojuma piešķiršanu maznodrošinātām personām nav paredzējis atsevišķi vērtēt, kā tiek izmantota minētajiem objektiem piekritīgā zeme. Tas, vai persona arī par zemi var saņemt likuma 5.panta 1.1daļā paredzēto nodokļa atvieglojumu, ir atkarīgs no tā, vai objekts, kuram šī zeme piekrīt, atbilst likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 3.panta pirmās daļas 1.punktam vai minētā panta 1.2daļai, nevis no tā, kā kvalificējama zemes izmantošana.

Tēze:
1. Lietās, kas saistītas ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķinu par personas gūtajiem ienākumiem, pierādīšanas priekšmetā ietilpst tie apstākļi un fakti, kas atklāj strīdus darījumu, ar kuriem nodokļa maksātājs pamato gūtos ienākumus, būtību un norises apstākļus, kas eventuāli ļauj attiecīgo darījumu rezultātā gūtos ienākumus kvalificēt kā apliekamus vai neapliekamus. Šo apstākļu un faktu pārbaude un pierādīšana primāri ir nodokļu administrācijas kompetencē. Savukārt administratīvās tiesas uzdevums, lietas izskatīšanā pārbaudot pierādījumus un novērtējot lietas faktiskos apstākļus, ir pārliecināties, vai iestāde pareizi konstatējusi un novērtējusi tos apstākļus, ar kuriem pamatotas ar administratīvo aktu radītās tiesiskās sekas un par kuriem lietā ir strīds.

2. Ar nodokļa maksātāja gūtajiem ienākumiem saistīto apstākļu pierādīšanai ir pieļaujams izmantot arī netiešus pierādījumus. Būtiski, ka šie pierādījumi atbilst visām pierādījumu pazīmēm, ir nopietni un atbilstošas pārbaudes un novērtēšanas rezultātā savā kopumā veido pārliecinošu pamatu slēdzienam par konkrētā fakta pastāvēšanu.

3. In dubio pro civis (tiesai, pārbaudot privātpersonai nelabvēlīga lēmuma tiesiskumu, pamatotu šaubu gadījumā tās jātulko par labu indivīdam) princips piemērojams pēc tam, kad veikts pienācīgs pierādījumu novērtējums. Princips in dubio pro civis nenozīmē, ka ikvienā gadījumā, ja ir pretrunīgi pierādījumi, priekšroka dodama pierādījumiem, kas ir labvēlīgāki privātpersonai.

Tēze:
Tiesības saņemt informāciju ir tiesību uz vārda brīvību sastāvdaļa un ir viens no demokrātiskas sabiedrības pamatiem. Noteiktos gadījumos, kad personas mantiskais stāvoklis tai neļauj apmaksāt maksu par informācijas izsniegšanu, tas personai var radīt nepārvaramu šķērsli informācijas saņemšanai. Ja personai pieprasītā informācija nepieciešama būtisku tiesisko interešu nodrošināšanai, informācijas nepieejamība var arī radīt šai personai būtisku aizskārumu. Tādēļ tieši katras personas mantiskās situācijas un informācijas pieprasījuma pamatojuma individualizēta izvērtēšana ļauj nodrošināt, ka personai tiesības uz informācijas pieejamību netiek atņemtas pēc būtības.

Līdz ar to gadījumā, ja lūgumu par atbrīvošanu no maksas par informācijas sniegšanu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei iesniedz persona, kas neatbilst nevienai no Ministru kabineta 2021.gada 6.jūlija noteikumu Nr. 485 „Noteikumi par valsts nodevu par informācijas saņemšanu no Fizisko personu reģistra” 3. un 4.punktā norādītajām personu grupām, šāds lūgums iestādē ir izvērtējams saskaņā ar vispārīgo tiesību normu – Informācijas atklātības likuma 13.panta trešo daļu, kas personai paredz tiesības lūgt atbrīvojumu no maksas par informācijas izsniegšanu. Šāda lūguma izvērtēšanas formula konkretizēta Ministru kabineta 2006.gada 21.novembra noteikumu Nr. 940 „Noteikumi par informācijas sniegšanas maksas pakalpojumiem” 8.punktā, kas paredz privātpersonas mantiskā stāvokļa un pieprasītās informācijas nepieciešamības viņas tiesisko interešu aizsardzībai individuālu izvērtēšanu.

Tēzes:
Arodslimību konstatēšanas procesa tiesiskā daba

Arodslimības konstatēšanas process ietver ne tikai to, ka personai tiek diagnosticēta konkrēta slimība, bet arī to, ka tiek izvērtēti attiecīgās slimības cēloņi – tas, vai šo slimību ir izraisījuši darba vides faktori. Šis process ir nesaraujami saistīts ar darba aizsardzības jomu un mērķi nodrošināt nodarbinātajiem sociālo aizsardzību. Tādējādi arodslimības konstatēšanas vajadzībām veikts izvērtējums, vai konkrēta slimība ir radusies darba vides faktoru dēļ, pats par sevi nav privāttiesiska ārstniecība, bet gan vērtējums, kas nepieciešams un paredzēts, lai veicinātu nodarbināto veselības aizsardzību un sociālo aizsardzību arodslimības gadījumā. Ministru kabinets šo vērtējumu ir pakļāvis Veselības inspekcijas un secīgi – administratīvās tiesas kontrolei.

Personas tiesības iesniegt tiesā pieteikumu par tās nosūtīšanu uz ārstu komisiju izvērtēšanai, vai personai diagnosticētā slimība ir atzīstama par arodslimību

Ministru kabineta 2006.gada 6.novembra noteikumu Nr. 908 „Arodslimību izmeklēšanas un uzskaites kārtība” 12. un 22.punktā paredzētais ārstu komisijas lēmums (atzinums) ir administratīvais akts, ar kuru tiek saistoši konstatēts tas, vai personai diagnosticēta slimība ir atzīstama par arodslimību. Šāda lēmuma adresātam ir tiesības to apstrīdēt un pārsūdzēt. Tādējādi, lai arī minēto noteikumu 23.punkta tekstā ir runāts par apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas tiesībām attiecībā uz ārstu komisijas lēmuma pieņemšanas procesu, būtībā lēmuma adresātam ir tiesības apstrīdēt/pārsūdzēt arī pašu lēmumu. Pretējā gadījumā nebūtu iespējams nodrošināt efektīvu personas tiesību arodslimību gadījumā aizsardzību. Savukārt arodslimību ārsta slēdziens, ciktāl tas attiecas uz jautājumu par personai diagnosticētas slimības iespējamu atzīšanu par arodslimību (minēto noteikumu Nr. 908 10.punkts), ir vērtējams kā arodslimības konstatēšanas procesā izdots starplēmums. Ja šis slēdziens liedz personai saņemt labvēlīgu administratīvo aktu par arodslimības konstatēšanu, tas ir vērtējams kā starplēmums ar būtisku ietekmi. Tādējādi arī uz šāda lēmuma kontroli ir attiecināms no minēto noteikumu Nr. 908 6. un 23.punkta izrietošais mehānisms, kas paredz apstrīdēšanas iespēju Veselības inspekcijā un secīgu vēršanos tiesā.

Tēzes:
Kriminālprocesa ilguma attaisnojamības vērtēšana

Lai izvērtētu kriminālprocesa ilguma attaisnojamību, atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai jāvērtē četri kritēriji: lietas sarežģītība, personas rīcība, valsts iestāžu rīcība un ietekmes uz personu smagums.

Kriminālprocesa ilguma un tā attaisnojamības vērtējumā ir būtiski ņemt vērā visus aspektus, kas konkrētajā gadījumā radīja nelabvēlīgu ietekmi uz personu. Arī pirmstiesas kriminālprocesa ilgums, ne tikai tiesas procesa ilgums, pats par sevi var veidot personas tiesību aizskārumu.

Prettiesiska vai nepamatota ilgstoša tiesiskā nenoteiktība kā apstāklis, kas ņemams vērā nemantiskā kaitējuma smaguma noteikšanā

Publiskās varas radīta prettiesiska vai nepamatota ilgstoša tiesiskā nenoteiktība ir nelabvēlīgas sekas radoša, jo personai ir tiesības uz drošību, kas sevī ietver ne tikai fizisko, bet arī fiziski netveramo aspektu. Tādējādi personas drošības jēdzienā iekļaujas arī ikdienas paredzamības aspekts, ko citstarp ietekmē personas tiesiskais stāvoklis. Ilgstoša tiesiskā stāvokļa nenoteiktība var radīt ilgstošu emocionālu spriedzi, secīgi drošības sajūtas zaudējumu. Līdz ar to arī šādu tiesību prettiesiska vai nepamatota pārkāpšana ir nelabvēlīgas nemantiskās sekas radoša. Turklāt ņemams vērā: jo ilgstošāks nenoteiktības periods un būtiskāka konkrētā kriminālprocesa ietekme, jo lielāks ir kaitējuma smagums. Tāpat jāņem vērā, ka, tāpat kā personai nav iespējams pierādīt un tiesā arī netiek pēc aprakstiem vai ārējām pazīmēm vērtēts, cik dziļi persona iekšēji emocionāli cietusi, nav pamata arī personas emociju neizrādīšanu iztulkot kā apstākli, kas liecina par pārdzīvojumu trūkumu.

Personai pieejamo tiesību aizsardzības mehānismu neizmantošana nav iemesls nemantiskā kaitējuma nepiešķiršanai

Lai arī pašas personas rīcība un līdzatbildība par nodarīto kaitējumu ir vērā ņemami apstākļi, atturēšanās izmantot tiesību aizsardzības līdzekļus nav vērtējama kā apstāklis, kas liecina, ka persona par kaitējumu nepārdzīvoja, un tieši tādēļ personai būtu liedzama nemantiskā kaitējuma atlīdzināšana. Personas emocionālo sajūtu raksturojums un pierādījumi par to, tāpat kā šādu pierādījumu trūkums, nav būtisks nemantiskā kaitējuma noteikšanā.

Vērtējot nemantiskā kaitējuma smagumu, tiesai ir jāvērtē kaitējuma smagums un nosakāmais atlīdzinājums atbilstoši Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 14.panta pirmajā daļā tieši paredzētajiem vai līdzīgiem, bet objektīvi novērtējamiem kritērijiem.

Tēzes:
1. Vispārīgi starp tiesas rīcību, taisot prettiesisku notiesājošu spriedumu, un tā sekām – liegumu notiesātajai personai iestāties valsts civildienestā, kurš nav savienojams ar sodāmību – var tikt konstatēta Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 7.pantā norādītā objektīvā saikne jeb cēloņsakarība un noteikta atlīdzība. Lai cēloņsakarību konstatētu, nepieciešams arī konstatēt, ka tieši šī rīcība (prettiesisks notiesājošs spriedums) ir noteikusi šādas sekas jeb bijusi galvenais faktors šīm sekām – liegumam notiesātajai personai iestāties dienestā.

2. Sodāmība, it īpaši nepilngadīgai personai, var radīt būtiskas sekas turpmākās dzīves ceļu, tostarp profesionālās dzīves, izvēlēs. Tādēļ jautājuma par sodāmības radītajām sekām izvērtējumam ir jāpievēršas ar pietiekami lielu uzmanību un rūpību. Vienlaikus nav pieļaujams, ka sodāmības fakts tiktu izmantots nepamatoti vai pat ļaunprātīgi, personai cenšoties pierādīt neesošas sakarības. Tomēr tiesas grūtībām apstākļu noskaidrošanā nevajadzētu liegt personai saņemt atlīdzinājumu par kaitējumu, ja tas patiešām bijis.

Tēzes:
1. Ministru kabineta 2001.gada 30.aprīļa noteikumu Nr. 178 „Kārtība, kādā piemērojami starptautiskajos līgumos par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu noteiktie nodokļu atvieglojumi” 13.punktā noteiktais piecu gadu termiņš ir piemērojams visos gadījumos, izņemot, ja Valsts ieņēmumu dienests un otras līgumslēdzējas valsts kompetentā iestāde informācijas apmaiņas gaitā ir noskaidrojušas, ka izsniegtās apliecības derīguma termiņš ir īsāks. Tādējādi, ja vien netiek identificēti konkrēti šķēršļi, kas liedz atvieglojumu apliecību izsniegt uz piecu gadu termiņu, Valsts ieņēmumu dienestam, konstatējot pamatu nodokļu atvieglojumu piemērošanai, gan atvieglojumu apliecības kā vienīgā dokumenta, gan šo noteikumu 9.1punktā minēto dokumentu kopuma iesniegšanas gadījumā ir jānosaka piecu gadu termiņš.

2. Konkrēta taksācijas gada norādīšana rezidences sertifikātā neizslēdz piecu gadu termiņa piemērošanu. Ministru kabineta 2001.gada 30.aprīļa noteikumu Nr. 178 „Kārtība, kādā piemērojami starptautiskajos līgumos par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu noteiktie nodokļu atvieglojumi” 13.punkts ir interpretējams tādējādi, ka gadījumā, ja otras līgumslēdzējas valsts kompetentā iestāde apstiprina, ka maksājuma saņēmējs attiecīgajā laikā ir tās rezidents, neesot pretējai informācijai, tiek prezumēts, ka persona turpinās būt šīs valsts rezidents turpmākos piecus gadus, un attiecīgi tiek piemērots piecu gadu termiņš nodokļu atvieglojumiem.

3. No maksājuma saņēmēja un izmaksātāja sagaidāms, ka, mainoties faktiskajai situācijai un zūdot tiesiskajam pamatam nodokļu atvieglojumu piemērošanai, šādi apstākļi tiktu laicīgi paziņoti, lai Valsts ieņēmumu dienests varētu atbilstoši reaģēt un samazināt iepriekš noteikto termiņu nodokļu atvieglojumu piemērošanai. Valsts ieņēmumu dienestam šaubu gadījumā ir iespējams iegūt informāciju, kas var būt par pamatu atkāpties no šajā tiesību normā minētās prezumpcijas par nodokļu atvieglojumu piešķiršanu uz pieciem gadiem.

Tēzes:
Tiesas pienākums pieaicināt komersantu lietā trešās personas statusā, ja ir izšķirams strīds par tādas iestādes rīcībā esošas informācijas izsniegšanu, kas potenciāli satur komercnoslēpumu

Gadījumā, ja tiesā ir izšķirams strīds par tādas iestādes rīcībā esošas informācijas izsniegšanu, kas potenciāli satur komercnoslēpumu, tiesai ir jānoskaidro paša komersanta viedoklis šajā jautājumā. Tas darāms, pieaicinot komersantu lietā trešās personas statusā, dodot tam iespēju piedalīties šajā procesā un izteikties par pieprasītās informācijas tiesisko dabu un ietekmi uz komersanta komerciālajām interesēm, ja tā tiktu izsniegta informācijas pieprasītājam.

Tas, ka komersanta viedoklis tiesai nav saistošs un komercnoslēpuma izsniegšana vispārīgi nav izslēgta, ja informācijas pieprasītāja pamatotai interesei konkrētos apstākļos dodama priekšroka iepretim komersanta interesei, nemaina to, ka komersantam ir dodama iespēja piedalīties procesā.

Tiesa atbilstoši minētajai kārtībai var nerīkoties un komersanta viedokli nenoskaidrot vienīgi tad, ja ir acīmredzams, ka pieprasītā informācija pretēji iestādes apgalvotajam komercnoslēpumu tomēr nesatur.

Informācija, ko komersanti regulāri apkopo un iesniedz nodokļu administrācijai, var saturēt arī konfidenciālu informāciju par komersantu 

Saskaņā ar nodokļu jomu regulējošajiem normatīvajiem aktiem nodokļu maksātājiem ir (vai var būt) pienākums Valsts ieņēmumu dienestam iesniegt dažāda rakstura informāciju, tostarp arī tādu, kas pēc savas tiesiskās dabas ir konfidenciāla (kas citstarp ietver arī komercnoslēpumu saturošu informāciju). To ir ņēmis vērā arī likumdevējs, likuma „Par nodokļiem un nodevām” 22.pantā nostiprinot nodokļu administrācijas konfidencialitātes pienākumu.

Tas, ka atbilstoši normatīvo aktu prasībām nodokļu maksātājam ir pienākums iesniegt Valsts ieņēmumu dienestam konkrētu informāciju, nemaina to, ka šī informācija var būt ierobežotas pieejamības, tostarp komercnoslēpums.

Tēze:
Tiesu ekspertu likuma 6.panta trešās daļas 5.punkts, kas noteic, ka par tiesu ekspertu nevar būt persona, kura saukta pie kriminālatbildības, bet pret kuru kriminālprocess par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu izbeigts uz nereabilitējoša pamata, ar Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr. 2023-47-01 atzīts par neatbilstošu Satversmei, ciktāl tas nosaka aizliegumu būt par tiesu ekspertu personai, kura saukta pie kriminālatbildības, bet pret kuru kriminālprocess par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu izbeigts uz nereabilitējoša pamata.

Lai noteiktu personai aizliegumu strādāt kādā profesijā, nozīme ir tieši konkrētā gadījuma individuālam vērtējumam, kurā tiktu ņemts vērā gan nodarījuma smagums, gan nereabilitējošie apstākļi, gan arī laiks, kas pagājis pēc nodarījuma, un pašas personas attieksme un uzvedība pēc nodarījuma izdarīšanas. Tādējādi konkrētā gadījuma individuāls izvērtējums var būt viens no līdzekļiem, ar kuriem personas pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Proti, šādās lietās individuāli ir jāvērtē jāvērtē riski, kas saistīti ar attiecīgās personas darbošanos tiesu eksperta profesijā un šai nolūkā tieši jāpiemēro Satversme un minētajā Satversmes tiesas spriedumā ietvertās atziņas.

 

Pievienots klasifikatoros tikai virsrakstu (bez tēzēm)