Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros decembrī pievienoti divdesmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēze:
Personas vakcinācijas statuss nav uzskatāms par kādu no diskriminācijas aizliegumā iekļautajiem kritērijiem.

Ministru kabineta 2021.gada 9.oktobra rīkojuma Nr. 720 „Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” 5.2. un 5.3.apakšpunkts nav uzskatāms par diskriminējošu un tas neparedz tādu atšķirīgu attieksmi, kura nebūtu attaisnojama.

Tēze:
Zvērināta notāra saukšanai pie disciplināratbildības un sodam – atcelšanai no amata – nav krimināltiesiska rakstura, ja disciplinārsods tiek piemērots par tādiem pārkāpumiem, kas nav savienojami ar notāra darbību – likumu neievērošanu, ētikas normu, u.c. prasību neievērošanu. 

Tēze:
Meža inventarizācijas reģistrēšanai iesniegtajiem dokumentiem jāatbilst Ministru kabineta 2016.gada 21.jūnija noteikumiem Nr. 384 „Meža inventarizācijas un Meža valsts reģistra informācijas aprites noteikumi”. Proti, inventarizācijas dokumenti Meža valsts reģistrā ir reģistrējami tikai tad, kad tie ir izvērtēti un konstatēta to atbilstība normās minētajām prasībām.

No tiesiskā regulējuma arī izriet, ka inventarizācijas veicējam ir pienākums meža īpašniekam darīt zināmu dabā konstatētās meža platības atšķirību no kadastra sistēmā reģistrētās, ja šī atšķirība ir lielāka par 10 %. Šādā gadījumā inventarizācijas veicējs sagatavo minēto noteikumu 7. pielikumam atbilstošu paziņojumu un iesniedz to zemes īpašniekam kā pielikumu iesniegumam inventarizācijas datu reģistrēšanai. Attiecīgi šādas informācijas norādīšana iesniegumā un tam pievienotajos dokumentos ir apstāklis, kas jāvērtē, lemjot par to, vai jaunie meža inventarizācijas dati atbilst minēto noteikumu prasībām un ir reģistrējami Meža valsts reģistrā vai arī reģistrāciju jāatsaka. Ja Meža valsts reģistrā tiek reģistrēti dati, kas neatbilst Meža inventarizācijas noteikumu prasībām, tad lēmums par datu reģistrēšanu ir prettiesisks, secīgi iestājas pamats arī šāda prettiesiska lēmuma atcelšanai, ievērojot Administratīvā procesa likuma 86.pantā ietvertos nosacījumus.

Tēzes:
Tiesas pienākums pārbaudīt administratīvā akta atcelšanas tiesisko pamatu pēc būtības

Tiesa atsevišķos gadījumos var atzīt, ka faktiski kāda tiesību norma lietā ir piemērota, pat ja tā lēmumā nav minēta vai norādīta kļūdaini. Šādā gadījumā būtisks ir pārsūdzētajā lēmumā ietvertais faktu konstatējums un lēmuma pamatojums, kā arī pašas iestādes attieksme pret iespējamu kļūdu, ka lietā faktiski piemērota nevis lēmumā norādītā tiesību norma, bet cita tiesību norma.

Ja tiesa konstatē, ka pārsūdzētā lēmuma pamatojums un iestādes argumentācija procesa gaitā varētu norādīt, ka iestāde pēc būtības sākotnējā lēmuma atcelšanai varētu būt piemērojusi Administratīvā procesa likuma 86.pantu, lai gan pārsūdzētajā lēmumā norādīts uz Administratīvā procesa likuma 85.panta otrās daļas 4.punktu, tad tiesai pašai arī jāpārbauda, vai iestāde pēc būtības nav piemērojusi Administratīvā procesa likuma 86.pantu, kas regulē prettiesiska administratīvā akta atcelšanu.

Sabiedrības integrācijas fonda kompetence pārbaudīt komerciālo mediju darbības kvalitāti

Sabiedrības integrācijas fonda projektu iesniegumu konkursa ietvaros pieejamā finansējuma piešķiršana arī tādiem medijiem, kuru darbība nav vērsta uz konkursa mērķa sasniegšanu vai ir pretēja šiem mērķiem, skar sabiedrības kopējās intereses. Izvērtējot lēmuma pieņemšanai būtisko informāciju, fondam ir jāpārliecinās par pretendenta atbilstību konkursā izvirzītajām prasībām.

Valsts budžeta līdzekļu izlietojums komerciālo mediju atbalstam ir pieļaujams tikai visas sabiedrības kopējās interesēs, stiprinot Latvijas informatīvo telpu un veicinot kvalitatīvu un uzticamu saturu. Krievijas propagandas naratīvu, dezinformācijas un viltus ziņu uzturēšana un pavairošana Latvijas informatīvajā telpā ar valsts budžeta līdzekļu atbalstu nav pieļaujama un ir pretēja sabiedrības interesēm.

Tēze:
Piemērojot Konkurences likuma 9.4panta pirmās daļas 1.punktu (informācijas nesniegšana lietas ietvaros noteiktajā termiņā un apjomā pēc Konkurences padomes pieprasījuma), pārkāpuma sastāvu nevar pierādīt vien ar to, ka tehniski tiek salīdzināta Konkurences padomē un vēlāk tiesā sniegtā informācija, un, konstatējot, ka tā atšķiras, piemērot sodu. Ja izrādās, ka tiesā sniegta maldinoša informācija, šādas maldinošas informācijas nesniegšana sākotnēji iestādē nemaz nevar būt pamats normā minētā pārkāpuma konstatēšanai un soda uzlikšanai. Sodu varētu piemērot, ja Konkurences padome būtu konstatējusi, ka objektīvi pastāvēja informācija, kuru personai būtu vajadzējis sniegt, bet kura netika sniegta. Tātad minētās normas piemērošanas kontekstā nozīme ir arī tam, vai Konkurences padomei ir bijis objektīvs pamats uzskatīt, ka tirgus dalībnieka rīcībā ir bijusi iestādei nepieciešamā objektīvi pastāvošā informācija.

Prasot personai sniegt visu informāciju, ko tā uzskata par būtisku, persona ne vienmēr var zināt, kādu tieši informāciju iestāde vēlas iegūt. Paskaidrojumu iegūšana prasa iestādei arī zināmas prasmes iztaujāšanā. Arī iestādes atturēšanās turpināt jebkādu precizējošu jautājumu uzdošanu personai var būt iemesls precīzāku paskaidrojumu neiegūšanai. Fiziskās personas vispārīga piesardzība, skaidrojot konkrētus faktus liela informācijas apjoma vidū, turklāt pēc daudziem gadiem, varētu būt saprotama.

Onkoloģiskās slimības diagnozes novēlota noteikšana un/vai novēloti uzsākta slimības ārstēšana kā no Ārstniecības riska fonda atlīdzināms kaitējums

Lai pareizi izvērtētu to, vai pacientam ir nodarīts kaitējums ārsta rīcības/bezdarbības rezultātā, sākotnēji ir nepieciešams iespējami precīzi identificēt pašu kaitējumu, lai tālāk pareizi izvērtētu cēloņsakarību starp kaitējumu un ārstniecības personas darbību vai bezdarbību, kā arī kaitējuma smaguma pakāpi un to ietekmējošos apstākļus.

Ministru kabineta 2013.gada 5.novembra noteikumu Nr. 1268 „Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” 2.pielikuma 3.8.punktā ir noteikts kaitējums - pacientam nav laikus diagnosticēta onkoloģiska saslimšana un/vai nodrošināta tās ārstēšana. Normas izpratnē kaitējums pacienta dzīvībai vai veselībai ir nodarīts ar to vien, ka onkoloģiskās slimības diagnoze noteikta novēloti un/vai novēloti uzsākta slimības ārstēšana.

Onkoloģiskās saslimšanas diagnostikas un pacienta veselības aprūpes īpatnības

1. No tiesiskā regulējuma izriet, ka ļaundabīga audzēja diagnosticēšana notiek primārās un sekundārās diagnostikas ietvaros, kur pirmo etapu veic ģimenes ārsts, bet otro –ārsts-speciālists kā sekundārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējs. Sekundārās diagnostikas ietvaros speciālists sniedz konsultāciju pacientam 10 darbdienu laikā pēc tam, kad pacientu uz konsultāciju pieteicis ģimenes ārsts. Šīs diagnostikas ietvaros var tikt veikti arī izmeklējumi, ar aprēķinu, lai viena mēneša laikā no sekundārās diagnostikas pie ārsta-speciālista sākuma brīža tiktu pieņemts lēmums par pacienta ārstēšanas taktiku.

2. Pacientam ir no tiesību normām izrietošs vispārīgs pienākums rūpēties par savu veselību, kā arī savu iespēju un zināšanu robežās sniegt ārstējošam ārstam ārstniecības nodrošināšanai nepieciešamo informāciju. Vienlaikus jāņem vērā, ka ārstniecības pakalpojumu var sniegt tikai ārstniecības iestādes un personas, kurām šajā jomā ir speciālas zināšanas, un nav pamatoti prasīt no pacienta, lai tas pārzinātu visas ārstniecības nianses, pat ja tās attiecas uz paša pacienta konkrētu saslimšanu. Tādēļ arī no ārstniecības personām un iestādēm sagaidāma īpaša rūpība pacientu informēšanā.

3. Tiesību normas paredz arī ārsta-speciālista pienākumu informēt ģimenes ārstu par pacientam sniegto sekundāro veselības pakalpojumu, arī tad, ja ir nepieciešami turpmāki izmeklējumi. No tiesiskā regulējuma izriet gan ģimenes ārsta, gan ārsta-speciālista pienākums sadarbībā ar pacientu izvērtēt viņa veselības stāvoklim nepieciešamos sekundārās aprūpes pakalpojumus, izskaidrot to steidzamību un saņemšanas iespējas. Tādējādi, ja tiesību normas neparedz, ka tieši ārsts-speciālists piesaka pacientu uz audzēja diagnostikas izmeklējumu, tad ārstam ir pienākums izskaidrot pacientam, kā viņam saņemt nepieciešamo izmeklējumu, lai nodrošinātu savlaicīgu lēmuma par ārstēšanas taktiku pieņemšanu. Pretējā gadījumā var netikt sasniegts mērķis savlaicīgi diagnosticēt onkoloģisko saslimšanu un savlaicīgi uzsākt tās ārstēšanu.

Tēze:
1. Ņemot vērā likuma „Par valsts apdraudējuma un tā seku novēršanas un pārvarēšanas pasākumiem sakarā ar Covid-19 izplatību” mērķi un 13.panta pirmo daļu, secināms, ka valsts piedāvātie atbalsta mehānismi attiecas uz tādiem komersantiem, kuru saimniecisko darbību ietekmējusi ārkārtējā situācija sakarā ar Covid-19 infekcijas izplatību. Ministru kabineta 2020.gada 2.aprīļa noteikumi Nr. 180 „Noteikumi par publiskas personas un publiskas personas kontrolētas kapitālsabiedrības mantas nomas maksas atbrīvojuma vai samazinājuma piemērošanu sakarā ar Covid-19 izplatību” ir izdoti, pamatojoties uz minēto likumu, tāpēc minētā likuma mērķi ņemami vērā, piemērojot attiecīgos Ministru kabineta noteikumus.

2. Priekšnoteikums valsts atbalsta piešķiršanai komersantam, kuru ietekmējusi saistībā ar Covid-19 izplatību noteiktā ārkārtējā situācija, ir, lai minēto noteikumu Nr. 180 3.punktā un Ministru kabineta 2020.gada 14.jūlija noteikumu Nr. 453 „Noteikumi par publiskas personas un publiskas personas kontrolētas kapitālsabiedrības mantas nomas maksas atbrīvojuma vai samazinājuma piemērošanu sakarā ar Covid-19 izplatību” 3.punktā uzskaitītie kritēriji atbalsta saņemšanai, tostarp nomnieka ieņēmumu no saimnieciskās darbības samazinājums, būtu iestājušies ar Covid-19 izplatību noteiktās ārkārtējās situācijas ietekmē. To, ka ienākumi ir samazinājušies ar Covid-19 izplatību noteiktās ārkārtējās situācijas ietekmē, jāpierāda komersantam.

Tēze:
Tiesību normās paredzētajām būvinspektora tiesībām apsekot būvi atbilst būves īpašnieka pienākums nodrošināt būvinspektoram iespēju iekļūt attiecīgajā būvē.

Tātad personas pienākums nodrošināt būves apsekošanu izriet tieši no tiesību normām, proti, lai šāds pienākums rastos, nav nepieciešams būvvaldes lēmums, kurā uz šo pienākumu īpaši norādīts. Būvvaldes lēmums, ar kuru pieteicējam uzlikts pienākums nodrošināt telpu apsekošanu, vienīgi atkārto no likuma izrietošo pienākumu, bet pats par sevi nerada jaunas, iepriekš nepastāvējušas tiesiskas sekas. Tādēļ šis lēmums nav pakļauts administratīvās tiesas kontrolei. Par tiesiskām sekām nav uzskatāma arī iespējamā piespiedu izpilde.

Tiesību normas neuzliek būvvaldei pienākumu ikvienā gadījumā piemērot aizvietotājizpildi vai fizisku spēku, lai īstenotu tiesības apsekot būvi vai telpas. Būvniecību uzraugošā iestāde, izvērtējot konkrētā gadījuma apstākļus un to, cik steidzami no apdraudēto interešu viedokļa varētu būt nepieciešams apsekot būvi, var izšķirties, piemēram, arī aicināt personu labprātīgi nodrošināt būves vai telpu apsekošanu. Ņemot vērā, ka iestādes pārstāvju iekļūšana privātpersonas mājoklī skar šīs personas tiesības uz privāto dzīvi un mājokļa neaizskaramību, gadījumā, ja persona uz šo aicinājumu neatsaucas, būvniecību uzraugošajai iestādei nav tiesību piemērot citu kārtību, kāvien to, kas paredzēta Būvniecības likuma 18.panta trešajā daļā un 21.panta piektajā daļā.

Tēze:
Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas un privatizācijas sertifikātu izmantošanas pabeigšanas likums skaidri noteic zemes lietotāju tiesības un pienākumus saistībā ar zemes izpirkšanu un zemes nomas pirmtiesību izmantošanu, kā arī zemes lietošanas tiesību un nomas pirmtiesību zaudēšanas kārtību un termiņu. Lai atzītu, ka persona, kurai uz likuma pamata izbeigušās zemes pastāvīgās lietošanas tiesības, ir izmantojusi tai likumā paredzētās zemes nomas pirmtiesības, jākonstatē, ka persona likumā noteiktajā viena gada termiņā ir veikusi aktīvas darbības un skaidri paudusi gribu izmantot šīs tiesības.

Tēze:
Nav saskatāmi principiāli šķēršļi, kas liegtu kaimiņa saskaņojumu būvniecībai sniegt pirms būvprojekta izstrādes. Īpaši ņemot vērā būvniecības procesa uzbūvi un būvprojekta izstrādes izmaksas, būtu loģiski vispirms panākt vienošanos par būvniecību un tikai pēc tam ieguldīt līdzekļus tālākā būvniecības procesā, tostarp būvprojekta izstrādē. Būtiski ir, vai persona, kuras saskaņojums nepieciešams, ņemot vērā tās rīcībā esošās ziņas par būvniecības ieceri, ir varējusi saprast, ko tieši tā saskaņo. Var būt arī situācijas, kad personai, kura sniedz saskaņojumu, subjektīvu apsvērumu dēļ nav būtiski, kādi būs konkrētas būves parametri, un tā var izvēlēties sniegt arī vispārīgu piekrišanu.

Tēzes:
Nekustamajā īpašumā veikto ieguldījumu vērtība kapitāla pieauguma noteikšanā

Atbilstoši likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” noteiktajai vispārīgajai kārtībai ar nodokli apliekamā kapitāla pieauguma aprēķinā tiek ņemti vērā trīs lielumi – nekustamā īpašuma atsavināšanas cena, iegādes vērtība un ieguldījumu vērtība tā turēšanas laikā.

Ministru kabineta 2010.gada 21.septembra noteikumu Nr. 899 „Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” normu piemērošanas kārtība” 85.1punkts paredz izņēmumu no vispārīgās kārtības, kas izskatāmajā lietā konstatētajos apstākļos liedz ņemt vērā vienu no minētajiem elementiem – ieguldījumu vērtību.

Attiecīgais Ministru kabineta noteikumu punkts neatbilst likumam un līdz ar to nav piemērojams. Ministru kabinetam ir piešķirts pilnvarojums izdot noteikumus, lai reglamentētu ar nodokli apliekamā ienākuma aprēķināšanas kārtību, ievērojot dzīves situāciju dažādību, likumā paredzētos ierobežojumus un dažādus nosacījumus, kuriem ir ietekme uz apliekamā ienākuma apmēru. Ministru kabinets nav pilnvarots nodokļu maksātājam ierobežot vai atņemt likumā paredzētās tiesības kapitāla pieauguma aprēķināšanā ņemt vērā abu izdevumu pozīcijas – nekustamā īpašuma iegādes vērtību un nekustamajā īpašumā veikto ieguldījumu vērtību.

Ieguldījumu vērtība kapitāla pieauguma noteikšanā nav ņemama vērā, ja par nekustamā īpašuma iegādes vērtību nosaka kadastrālo vērtību un pēc ieguldījumiem aktualizēta nekustamā īpašuma kadastrālā vērtība

Nav pieļaujams divas reizes ņemt vērā vienu un to pašu vērtību. Izskatot lietu par kapitāla pieauguma noteikšanu, jāpārbauda ne vien tas, vai pieteicējs ir pierādījis nekustamajā īpašumā veiktos ieguldījumus un to apmēru, bet arī tas, vai viņš pēc nekustamajā īpašumā veiktajiem ieguldījumiem nav aktualizējis nekustamā īpašuma kadastrālo vērtību. Ja tas tā ir, tad nekustamajā īpašumā veikto ieguldījumu vērtība kapitāla pieauguma noteikšanā nav ņemama vērā.

Tēzes:
Notāra profesionālās rūpības pienākums, saņemot protestēšanai vekseli

1. Notāram, saņemot protestēšanai vekseli, a priori nav jāuzskata, ka no notāra tiek prasīta līdzdalība prettiesiskās darbībās. Tomēr, ievērojot riskus, ar kādiem praksē var būt saistīta vienkāršo vekseļu izdošana un aprite, kas notāriem profesionāli ir labi zināma, notārs šo aspektu no sava redzesloka izslēgt nevar. Līdz ar to, ja notāram protestēšanai tiek iesniegts vienkāršais vekselis, tad notārs kā profesionālis, kurš ikdienā saskaras ar šiem jautājumiem, var pirmšķietami izdarīt noteiktus secinājumus par protestēšanai iesniegto vekseli.

Tādējādi, lai samazinātu un izslēgtu risku, ka persona, kas vēršas pie notāra, acīmredzami vēlas panākt protesta akta taisīšanu prettiesiskiem mērķiem, notāram ir jāvelta kaut vai minimāla profesionālā rūpība, vismaz pirmšķietami novērtējot notāram protestēšanai iesniegto dokumentu.

2. Zvans uz vekseļa turētāja norādīto tālruņa numuru, ja adresāts uz to neatbild, neveicina labprātīgu vekseļa samaksu un nesniedz pārliecību, ka vekseļa turētājam nav iespējams  saņemt izpildījumu no vekseļtiesiskā parādnieka. Notāram personu tiesību aizsardzības ietvaros jāapzinās, ka ne vienmēr var sagaidīt, ka persona atbildēs uz tālruņa zvanu. Viltota vekseļa gadījumā var tikt norādīts tālruņa numurs, pa kuru vekseļa devējs nav sasniedzams. Šāda formāla pieeja zvērināta notāra amata pienākumu izpildē nav pieļaujama, jo nenodrošina personu civilo tiesību un likumisko interešu aizsardzību.

Gadījumu, kad notārs zvana uz tālruņa numuru, kas var būt norādīts vekselī vai arī tiek norādīts tikai iesniegumā par vekseļa pieņemšanu protestam, un adresāts neatbild, tiesisko seku ziņā nevar pielīdzināt gadījumam, kad notārs personiski ierodas kādā no vekselī norādītajām adresēm un nesastop vekseļa devēju. Proti, gadījumā, kad adresāts neatbild uz tālruņa zvanu, nevar prezumēt, ka notārs ir izpildījis pienākumu izdarīt uzaicinājumu, jo notārs nav mutiski sazinājies ar adresātu un secīgi nav varējis pārliecināties par tā identitāti. Līdz ar to notārs nevar prezumēt, ka viņš ir zvanījis uz vekseļa devējam piederošu tālruņa numuru, kuru vekseļa devējs ir norādījis kā izmantojamu saziņai, atšķirībā no vekselī obligāti norādāmās vekseļa izrakstīšanas vietas, maksāšanas vietas vai vekseļa devēja dzīvesvietas, par kurām var prezumēt, ka vekseļa devējam tur ir jābūt sasniedzamam. Tādējādi nav prezumējams, ka gadījumā, kad notārs zvana uz kreditora norādīto tālruņa numuru, bet uz zvanu netiek atbildēts, – uzaicinājums ir noticis, bet tam nav bijis panākuma.

3. Notārs nav apveltīts ar tiesu varas funkciju, kas ietver arī pierādījumu pārbaudi un faktisko apstākļu noskaidrošanu lietā. Tāpēc notāram nav jāpārbauda vekseļa tiesiskums. Tomēr notāram ir jāpievērš uzmanība tam, lai akta taisīšana nekalpotu prettiesiskiem mērķiem. Tādējādi jau šajā posmā pie notāra nepieciešamības gadījumā tiktu pārtraukta tālāka prettiesiska vekseļa aprite, par šo faktu būtu informējamas tiesībaizsardzības iestādes, kā arī vekseļa devējs nekavējoties varētu vērsties tiesā pret vekseļa turētāju par šādu rīcību. Šāda pieeja būtu uzskatāma par personas civilo tiesību un likumisko interešu efektīvu nodrošināšanu. Saņemot protestēšanai vekseli, notāram kā tiesu sistēmai piederīgai amatpersonai ar vislielāko rūpību jāpieiet savu amata pienākumu izpildei, pēc iespējas efektīvāk nodrošinot iesaistīto personu civilo tiesību un likumisko interešu aizsardzību.

Tieslietu ministra kompetence izskatīt notāra disciplinārlietu

Notāru disciplināratbildība ir patstāvīgs process, kurā pārbauda, kā notārs ir izpildījis tam tiesību normās uzticētos pienākumus. Ja notāra aizpildīts protesta akts kā publisks dokuments tālāk tiek iesniegts tiesā saistību bezstrīdus izpildei, tiesa akta saturu nepārbauda un apstiprina, kā arī uz tiesas lēmuma pamata tiek sākta izpilde, tas neizslēdz iespēju disciplinārprocesa ietvaros pārbaudīt tieši notāra veiktās darbības protesta izdarīšanā. Tas ir, vai notārs kā amatpersona ir veicis tās darbības, kas ierakstītas protesta aktā. Tieslietu ministrs ir tas, kurš izskata notāra disciplinārlietu un lemj par soda piemērošanu, tas ir, pieņem gala lēmumu lietā. Līdz ar to tieslietu ministram ir tiesības patstāvīgi interpretēt un piemērot tiesību normas.

Tēze:
Nodokļa maksātāji ir tiesīgi brīvi izvēlēties organizatoriskās struktūras un darījumu kārtību, kurus tie uzskata par visatbilstošāko to saimnieciskajai darbībai, lai ierobežotu savu nodokļu slogu.

Apstākļos, kad preču un to piegāžu esība nav apšaubīta, to, ka darījumu ķēde, kurā šīs piegādes veiktas, šķiet neracionāla no saimnieciskā viedokļa vai nav saprātīgi pamatota, pašu par sevi nevar uzskatīt par krāpšanu. Šādās situācijās tiesai jāveic vispusīgs un pilnīgs pierādījumu novērtējums par konkrētā komersanta kā starpnieka lomu, mērķiem un atbildību preču iegādes un piegādes darījumos, kas tostarp veikti uzņēmumu grupas ietvaros.

Nodokļu maksātājam ir jāatsaka iespēja izmantot priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības tad, ja uz objektīvu pierādījumu pamata tiek atzīts, ka šīs tiesības tikušas izmantotas krāpnieciski vai ļaunprātīgi.

Tēze:

Gadījumā, ja pašvaldības teritorijas plānojumā noteiktais funkcionālais zonējums kā atļauto izmantošanas veidu vispārīgi pieļauj komercdarbības veikšanu, tostarp azartspēļu organizēšanu, pašvaldībai ir jāveic individuāls katras vietas izvērtējums, pirms tā pieņem lēmumu par azartspēļu organizēšanas aizliegumu konkrētā vietā un anulē komersantam izsniegto atļauju.

Azartspēles ir brīvas konkurences apstākļos pastāvošs, legāls komercdarbības veids. Tādējādi aizliegums organizēt azartspēles nevar tikt pamatots ar vispārīgiem apsvērumiem par azartspēļu kaitīgumu vai vispārīgām norādēm uz sabiedrības interesēm. Aizlieguma apsvērumiem ir jābūt konkrētās vietas apstākļos pietiekami precīzi pamatotiem. Tādēļ katra azartspēļu organizēšanas vieta ir izvērtējama atsevišķi, ņemot vērā konkrētās vietas vai teritorijas specifiskās īpašības un samērojot konkrētās vietas ietekmi uz iedzīvotāju interesēm ar Azartspēļu un izložu likuma mērķu sasniegšanu. Tikai šādā veidā ir iespējams nonākt pie secinājuma, vai konkrētā vieta ir azartspēļu organizēšanai nepiemērota.

Apsvērums, ka spēļu zāle atrodas netālu no teritorijas, kurā saskaņā ar pašvaldības saistošajiem noteikumiem par teritorijas plānojumu azartspēļu organizēšana ir aizliegta, ir pārāk vispārīgs, lai pamatotu, kādēļ strīdus spēļu zāles atrašanās vieta, kurā saskaņā ar teritorijas plānojumu šāda veida komercdarbība nav liegta, uzskatāma par azartspēļu organizēšanai nepiemērotu.

SKA-92/2024 “Nav pieļaujama pamatojuma maiņa, uz kura pamata persona ir atzīta par Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas subjektu” (Sankcijas un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija; Administratīvais process/ Administratīvais akts)

Tēzes:
1. Par administratīvā akta pamatojumu Administratīvā procesa likuma 250.panta izpratnē ir atzīstami apstākļi, uz kuriem administratīvais akts balstīts. Administratīvā akta pamatojuma (tā šaurākā nozīmē) maiņa nav pieļaujama, vienlaikus ir pieļaujams atbilstoši iestādes norādītajam pamatam konkretizēt piemērojamās tiesību normas. Proti, ir pieļaujama zināma administratīvā akta pamatojuma interpretācija un mazāk būtisku kļūdu izskaidrošana. Tāpat arī minētā norma neizslēdz iespēju tiesai vispusīgi noskaidrot to, vai iestādes lēmuma pamatā norādītie apstākļi tiešām pastāv.

2. No Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma izriet, ka no tā, kāds ir personas darbības veids, ir atkarīgs arī subjektam likumā noteikto pienākumu saturs un apjoms. Arī uzraudzības un kontroles institūciju rīcība visupirms ir atkarīga no tā, ar kādu darbības veidu likuma subjekts nodarbojas.

Tādējādi personas darbības veidam ir ietekme gan uz to, vai persona ir atzīstama par likuma subjektu, gan uz to, kā būtu novērtējami noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas riski, gan uz tālākajām procedūrām, kas ar šo risku novērtējumu ir saistītas. Secīgi – arī uzraudzības un kontroles institūcijām ir jārēķinās ar šiem darbības veidiem, kas citstarp ir pamatā risku novērtējumam, lai veiktu savas uzraudzības un kontroles funkcijas un novērtētu, vai likuma subjekts ir pieļāvis pārkāpumus.

3. Pamatojums (tā šaurākā nozīmē), saskaņā ar kuru persona tiek identificēta kā likuma subjekts, ir cieši saistīts ar lēmuma pamatojumu, kas noteic personai uzliktos pienākumus un atbildību par šo pienākumu neizpildi (jeb ir daļa no šā pamatojuma).

Līdz ar to, mainot pamatojumu, uz kura pamata persona ir atzīta par likuma subjektu, var mainīties arī tam likumā noteikto pienākumu saturs un apjoms, savukārt uzraudzības un kontroles institūcijai tās īstenotās uzraudzības un kontroles ietvaros var mainīties noskaidrojamo tiesisko un faktisko apstākļu loks, lai secinātu, vai likuma subjekts ir pieļāvis pārkāpumus un noteiktu atbildību par to. Šādos apstākļos pamatojuma maiņa nav pieļaujama.

Tēzes:
Tiesiskais regulējums nepieļauj Uzņēmumu reģistrā reģistrēt tādu zemnieku saimniecību, kuru veido vairākas fiziskās personas, kuras nav viena ģimene

Skaidrības un noteiktības dēļ pastāv saimnieciskās un komercdarbības subjektu un to darbības regulējums. Personām saimnieciskās darbības veikšanā ir jāizmanto tādas saimnieciskās darbības formas, kādas likums ir paredzējis. Arī tālākas izmaiņas saimnieciskās darbības formā ir pieļaujamas tikai atbilstoši likumā paredzētajām iespējām. Nedz Uzņēmumu reģistrs, nedz tiesa nevar pēc analoģijas piemeklēt vai izveidot regulējumu tādam saimnieciskās darbības subjektam, kas likumā nav paredzēts.

Vairāku fizisko personu, kuras nav viena ģimene, zemnieka saimniecība nav regulēta likumā jeb likumdevējs nav paredzējis šāda veida tiesību subjekta eksistenci.

Tādējādi nav iespējams atzīt, ka Uzņēmumu reģistrs varētu reģistrēt tādas izmaiņas attiecībā uz zemnieka saimniecību, kuras turpinātu un nostiprinātu (normalizētu) šāda likumā neparedzēta tiesību subjekta darbību.

Zemnieka saimniecība kā fiziskās personas īpašuma organizēšanas forma

Manta, kuru zemnieka saimniecības īpašnieks nodala saimnieciskajai darbībai, nav nošķirta atsevišķā juridiskajā personā (kaut arī likumā zemnieka saimniecības sakarā tiek lietots juridiskās personas jēdziens). Tāpat nav nodalīta īpašnieka un zemnieka saimniecības atbildība. Tādējādi zemnieka saimniecība ir vienīgi fiziskās personas īpašuma organizēšanas forma. Tas nozīmē, ka zemnieka saimniecība būtībā nemaz neatbilst juridiskās personas būtībai. Mantas un atbildības nenošķiršana nozīmē, ka dalība zemnieka saimniecībā neveido jebkādu konkrētu objektu jeb lietu civiltiesiskā izpratnē (kā, piemēram, daļa, akcija, paja). Tātad tādu nav iespējams atsavināt kā civiltiesiskās apgrozības objektu. Nedz zemnieka saimniecība, nedz tās manta neveido kopīpašumu, kuru varētu prasīt sadalīt.

Tēzes:

1. Valsts atbalsta piešķiršana, pat, ja tā ietvaros tiek vērtēta pretendenta atbilstība privāttiesībām raksturīgiem kritērijiem, ir publiski tiesisks process.

2. AS ,,Attīstības finanšu institūcija Altum” ir deleģēta publiska funkcija – valsts atbalsta piešķiršana. Ievērojot, ka valsts atbalsts tiek sniegts no publiskiem resursiem, AS ,,Attīstības finanšu institūcija Altum” darbību saistībā ar valsts atbalsta piešķiršanu nevar salīdzināt ar vienkāršu civiltiesisku finanšu instrumentu piedāvāšanu pilnīgi privāttiesiskās attiecībās.

3. Komersants nevar paļauties uz to, ka tas saņems valsts atbalstu, pat ja komersants un tā projekts atbildīs atlases formālajiem kritērijiem. Tomēr komersantam jāvar paļauties, ka tā pieteikums atbalsta programmai tiks atbilstoši un tiesiski izvērtēts. Lai pārbaudītu, vai valsts pārvaldes uzdevums – valsts atbalsta piešķiršana – tiek pildīts tiesiski, persona lēmumu par pieteikuma noraidīšanu var pārsūdzēt administratīvajā tiesā.

Tēzes:
Nekustamā īpašuma nodokļa par zemi maksātājs situācijā, kad uz zemes ir citai personai piederoša būve

Likuma „Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” grozījumu regulējums, ar kuru piespiedu nomas institūts aizstāts ar likumiskām zemes lietošanas tiesībām par maksu, nemaina tiesisko regulējumu par nekustamā īpašuma nodokļa maksātāju situācijā, kad uz privātpersonai piederošas zemes atrodas citai personai piederoša būve. Proti, minētā likuma jaunais regulējums neietekmē no likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta pirmās daļas izrietošo, ka nekustamā īpašuma nodokli par zemi maksā zemes īpašnieks.

Nenovērsta patvaļīga būvniecība nekustamajā īpašumā kā šķērslis nekustamā īpašuma īpašniekam pretendēt uz pašvaldības noteiktajiem nodokļu atvieglojumiem  

Jūrmalas pilsētas domes 2012.gada 11.oktobra saistošo noteikumu Nr. 37 „Par nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu piešķiršanas kārtību” regulējums, kas paredz, ka gadījumā, ja personas īpašumā ir konstatēta patvaļīga būvniecība, kas vēl nav novērsta, tas ir šķērslis konkrētajai personai pretendēt uz noteikumos paredzētajiem nodokļu atvieglojumiem, ir piemērojams neatkarīgi no personai Jūrmalas valstspilsētas administratīvajā teritorijā piederošo īpašumu skaita. Proti, ja personai patvaļīgas būvniecības apstākļu dēļ vairs nav saistošo noteikumu normās paredzētās tiesības uz nodokļu atvieglojumu, tad nav pamata uzskatīt, ka uz kādu no personas īpašumiem attiecīgais atvieglojums tomēr ir piemērojams. Nosacījums, ka tiesības uz šādu atvieglojumu netiek piešķirtas, ja kaut vai vienā no pašvaldības teritorijā esošajiem īpašumiem ir pieļauta patvaļīga būvniecība, ir pašvaldības izvēle, kas vērsta uz to, lai persona būtu maksimāli motivēta pēc iespējas ātrāk sakārtot ar patvaļīgo būvniecību saistītos jautājumus.

Tēze:

Studenti ir valstij īpaši pakļautās personas (studiju laikā nonāk valsts pakļautībā). Tas attiecas arī uz gadījumiem, kad augstskola, kas nav valsts dibināta un nav publisko tiesību persona, tomēr īsteno valsts akreditētu studiju programmu

Goda un cieņas kā privāto tiesību jomā ietilpstošu tiesību raksturs pats par sevi neizslēdz to, ka šādu tiesību iespējamais aizskārums pārbaudāms administratīvā procesa kārtībā. Tomēr arī rīcība pret studentu, kā augstskolai īpaši pakļauto personu, ir tiesā pārbaudāma faktiskā rīcība tikai tad, ja tā būtiski ierobežo iestādei īpaši pakļautas personas cilvēktiesības.

Ikdienas dzīvē diemžēl nevar izvairīties no tādas savstarpējas komunikācijas, kas nav ideāla, reizēm kādu vārdu vai frāzi var teikt un uztvert asāk, reizēm komunikācijā var parādīties negatīva emocionāla attieksme. Taču tas nenozīmē, ka katrs asāks vārds radītu pamatu vērsties ar kaitējuma atlīdzinājuma prasījumu tiesā. Lai runātu par tiesā aizstāvamu tiesību aizskārumu, būtu jāspēj norādīt uz tā nopietno raksturu; īpaši pakļauto personu gadījumā būtu jāspēj pamatot, ka komunikācija ir sasniegusi līmeni, kas būtiski ierobežo cilvēktiesības. Pretējā gadījumā ikdienas komunikācija cilvēku starpā kļūtu par nemitīgu tiesāšanās priekšmetu un neveicinātu kopīgu sadzīvošanu vienā sabiedrībā, kas, lai arī vienmēr nav ideāla, ir cilvēkiem nepieciešama.

Tēzes:
Apstrīdēšanas iesniegumā nenorādīta argumenta par tiesību normu piemērošanu pieļaujamība tiesā

Administratīvā procesa likums neliedz pieteicējam pieteikumā un tā papildinājumos izvirzīt tādus argumentus par pārsūdzētajā lēmumā piemērotajām tiesību normām, kas iepriekš nebija izvirzīti apstrīdēšanas iesniegumā iestādei.

Tiesas pienākums pārbaudīt, vai lietā piemērojamās tiesību normas atbilst augstāka juridiskā spēka normām

Lietā piemēroto tiesību normu izvērtēšana ir tiesas pienākums. Tas, vai pastāv šaubas, ka lietā piemērotā norma atbilst augstāka juridiskā spēka normai, tiesai ex officio (pašai) ir jāapsver ik katrā lietā. Kaut arī gadījumā, ja tiesai attiecīgas šaubas nerodas, tas parasti nav īpaši jāatrunā tiesas nolēmumā, tiesai tas vispār ir jāapsver. Ja procesa dalībnieks argumentē, kāpēc, viņa ieskatā, lietā piemērotā tiesību norma neatbilst augstāka juridiskā spēka normai, tiesai nevajadzētu šādu argumentu ignorēt. Lai arī procesa dalībnieka viedoklis par tiesību normas neatbilstību augstāka juridiskā spēka normai nav tiesai saistošs, ja šāds arguments ir izvirzīts, tiesai būtu uz to jāatbild, vismaz izskaidrojot, kāpēc attiecīgais arguments tiesai nerada šaubas par piemērotās tiesību normas atbilstību augstāka juridiskā spēka normām.

Iestādes lēmuma par soda piemērošanu vairāku pārkāpumu gadījumā pamatojums un iestādes tiesības tiesas procesā izvērstāk izskaidrot lēmuma pamatā esošos apsvērumus

Ja iestādei ir piešķirta rīcības brīvība noteikt privātpersonai par pieļautajiem pārkāpumiem soda veidu un apmēru, līdz ar šo rīcības brīvību nāk arī pienākums pamatot, kā iestāde nonākusi pie secinājuma par konkrētajā gadījumā piemērojamo soda veidu un mēru. Savukārt tiesai, pārbaudot privātpersonai piemēroto sodu, jānoskaidro, vai iestāde ir pareizi izmantojusi tai piešķirto rīcības brīvību. Likums nepiešķir tiesai tiesības pašai noteikt to, kāds būtu piemērotākais sods par privātpersonas pieļautajiem pārkāpumiem. Līdz ar to, ja iestāde privātpersonai par vairākiem pārkāpumiem noteikusi vienu sodu, viena pārkāpuma izslēgšana no konstatēto pārkāpumu loka vispārīgi rada jautājumu, vai attiecīgi tiesisks ir iestādes noteiktais sods. Tāpēc, pārbaudot iestādes piemērotā soda pamatotību šādā situācijā, būtiski ir pārliecināties, vai un kāda ir bijusi iestādes kļūdaini konstatētā pārkāpuma ietekme uz privātpersonai piemēroto soda veidu un apmēru. Šā jautājuma noskaidrošanai tiesa var ņemt vērā ne tikai tos apsvērumus, kurus iestāde atspoguļojusi administratīvajā aktā, bet arī iestādes tiesas procesa gaitā papildus paskaidroto, ciktāl šie papildu paskaidrojumi nenonāk pretrunā ar administratīvajā aktā norādīto pamatojumu, bet gan izvērstāk izskaidro lēmuma pamatā jau esošos apsvērumus.