Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros augustā pievienoti deviņi Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēzes:
Pasīva vai aktīva apzināti nepatiesu ziņu sniegšana, apliecinot piederību pie Latvijas pilsonības vai naturalizējoties, kā pamats pilsonības atņemšanai 

Pilsonības likuma 24.panta pirmās daļas 3.punktā paredzētā apzināti nepatiesu ziņu sniegšana var notikt ne tikai ar aktīvu pašas personas rīcību, sniedzot nepatiesas ziņas, bet arī personai esot nevērīgai un ļaujot šādas ziņas par sevi sniegt kādai citai personai.

Lai arī tieši Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei ir pienākums pierādīt Pilsonības likuma 24.panta pirmās daļas 3.punktā minēto kritēriju iestāšanos, tomēr, konstatējot, ka personas iesniegtajos dokumentos ir norādītas nepatiesas ziņas, pārvalde var pamatoti prezumēt, ka persona apzināti ir rīkojusies negodprātīgi, sniedzot šādas ziņas, kas ir pietiekams pamats Latvijas pilsonības atņemšanai. Tad attiecīgi personai ir tiesības atspēkot šo prezumpciju un iesniegt nepieciešamos pierādījumus, lai izslēgtu minētās normas piemērošanu.

Latvijas pilsonības atņemšanas sekas

Latvijas pilsonības atņemšana ir individuāla, proti tā neskar citu personas ģimenes locekļu pilsonību. Tāpat Latvijas pilsonības atņemšana automātiski nenozīmē, ka personai būs jāatstāj valsts, kas varētu būtiski ietekmēt viņas saikni ar Latviju, ierasto dzīves vidi un paradumus, kā arī saikni ar radiem un tuviniekiem.

Personai pēc Latvijas pilsonības atņemšanas ir iespēja atkal tikt uzņemtai Latvijas pilsonībā, ievērojot Pilsonības likuma 25.panta otrās daļas nosacījumus.

Tēzes:
Zīmolvārda reklāma Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8.3 panta izpratnē (patērētāju kreditēšanas jomā)

Arī kreditēšanas pakalpojumu sniedzēja zīmolvārda reklāma pēc būtības ir patērētāju kreditēšanas pakalpojumu reklāma. Tās mērķis, kā ikvienas reklāmas mērķis ir, reklamējot zīmolu un veicinot tā atpazīstamību, popularizēt attiecīgos pakalpojumus vai veicināt pieprasījumu pēc tiem. Līdz ar to nav iespējams nošķirt kreditēšanas pakalpojumu sniedzēja zīmolvārda reklāmu no kreditēšanas pakalpojumu reklāmas.

Lai Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8.3 pantā paredzētajiem reklāmas ierobežojumiem būtu lietderīga iedarbība un tie sasniegtu savu mērķi, zīmolvārda reklāmas saturs šā panta ietvaros ir sašaurināms. Proti, lai reklāmu varētu atzīt par zīmolvārda reklāmu minētās tiesību normas izpratnē, tās saturam ir jāaprobežojas vienīgi ar paša zīmolvārda atpazīstamības veicināšanu. Tas nedrīkst ietvert tiešus vai netiešus jebkādā formā izteiktus patērētājiem uztveramus aicinājumus vai mājienus izmantot kreditēšanas pakalpojumus. Pretējā gadījumā minētā panta pirmajā daļā noteiktais aizliegums zaudētu jēgu. Tas, vai reklāma ir uzskatāma par zīmolvārda reklāmu Patērētāju tiesību aizsardzības likuma izpratnē, noskaidrojams, izvērtējot katra konkrētā gadījuma apstākļus.

Zīmolvārda reklāmas, kura aicina patērētāju izmantot kreditēšanas pakalpojumus, aizliegums

Aizliegta ir tikai tāda zīmolvārda reklāma, kas patērētājiem uztveramā veidā aicina izmantot kreditēšanas pakalpojumus. Lai arī tas ievērojami sašaurina pieļaujamo reklāmas saturu, tomēr tas nenozīmē, ka principā nevar tikt izplatītas nekādas kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju zīmolvārdu reklāmas, piemēram, izvietojot reklamēšanas platformās vai interneta vidē zīmolu veidojošos elementus, organizējot vai sponsorējot pasākumus, kuros tiek reprezentēts pakalpojumu sniedzēja zīmols un citos veidos, veicinot tieši paša zīmola atpazīstamību.

Tēzes:
Iestādes pienākums personai nodarītā kaitējuma veidu un smagumu noteikt tā patiesajā apmērā arī tad, ja kaitējums tā galīgajā veidā un smagumā vēl nav iestājies, bet tā iestāšanās ir uzskatāma par neizbēgamu

Pacientu tiesību likums neparedz ierobežojumu, ka pacienta kaitējums būtu atlīdzināms tikai tādā apjomā, kāds ir konstatējams brīdī, kad tiek izskatīts pacienta iesniegums par kaitējuma atlīdzinājumu, bet paredz visa kaitējuma atlīdzināšanu tādā apmērā, kādā to radījusi attiecīga ārstniecības personu darbība vai bezdarbība.

Ārstniecības personu rīcības sekas jeb kaitējums var parādīties un attīstīties arī ilgākā laikposmā, ne tikai līdz brīdim, kad pacients vēršas ar iesniegumu par kaitējuma atlīdzināšanu. Pacients atlīdzību par viņa dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu no Ārstniecības riska fonda var pieprasīt Pacientu tiesību likuma 16.panta piektajā daļā noteiktajā termiņā. Tādējādi, ja iestāde, likumā paredzētajā termiņā izskatot iesniegumu, aprobežotos tikai ar to kaitējuma veida un smaguma vērtēšanu, kāds tas ir iesnieguma izskatīšanas brīdī, tas varētu liegt tiesības uz kaitējuma atlīdzinājumu visā patiesajā apmērā. Tādēļ, lai ievērotu pacienta tiesības, iestādei būtu administratīvā procesa regulējuma ietvaros jārod risinājums, lai kaitējuma veids un smagums tiktu noteikts tā patiesajā apmērā un lai pacients nezaudētu tiesības uz kaitējuma atlīdzināšanu pilnā apmērā.

Situācijā, kad nodarītais kaitējums vēl nav pilnībā iestājies, iestādei varētu būt grūtības noteikt patieso kaitējuma veidu un smagumu brīdī, kad tā izskata pacienta iesniegumu. Tādā gadījumā iestāde var rīkoties divējādi: 1) vai nu noteikt kaitējuma atlīdzinājumu tādā apmērā, kāds tas ir konstatējams iesnieguma izskatīšanas brīdī, un vajadzības gadījumā uzsākt administratīvo procesu no jauna, lai pārvērtētu kaitējumu un attiecīgi pienākošos atlīdzinājumu, 2) vai arī pēc iespējas precīzāk prognozēt galīgo kaitējumu, ciktāl to var uzskatīt par neizbēgamu, ja tas ir iespējams un adekvāti konkrētā gadījumā, pat ja kaitējums tā galīgajā veidā un smagumā vēl nav iestājies.

Tiesas pienākums objektīvi novērtēt lietas faktisko apstākļus, kuri ietekmē kaitējuma apmēra noteikšanu; pacienta rīcības atzīšana par nelīdzestību

Vērtējums par faktiskajiem apstākļiem, kuri ietekmē noteikto kaitējuma apmēru, nedrīkstētu aprobežoties tikai ar šo apstākļu uzskaitījumu, bet tam ir jābūt tik plašam, lai atlīdzības pieprasītājam būtu skaidra šā apstākļa nozīme konkrētajā lietā. Tāpat arī ir jāizvērtē tas, vai pacienta  atteikumu veikt konkrētu medicīnisko manipulāciju varēja būt objektīvi attaisnots, tostarp ar informācijas trūkumu par konkrētas manipulācijas vai tās neveikšanas sekām. Tiesai objektīvi jānovērtē, vai pacienta situācijā, ņemot vērā viņam sniegtās informācijas apjomu un medicīniski pamatotus apsvērumus, konkrēto pacienta rīcību var uzskatīt par nelīdzestību. Tāpat jāvērtē, ciktāl šāda nelīdzestība varēja ietekmēt kaitējuma rašanos iepretim ārstniecības personu rīcībai.

Tēze:
Demokrātiskai tiesiskai valstij ir pienākums, regulējot ar miruša cilvēka apbedīšanu saistītus jautājumus, aizsargāt cilvēka cieņu arī pēc viņa nāves. Tādējādi Rīgas domes 2015.gada 28.aprīļa saistošo noteikumu Nr. 145 „Rīgas pilsētas pašvaldības kapsētu darbības un uzturēšanas saistošie noteikumi” normas ir iztulkojamas un piemērojamas kopsakarā ar cilvēka cieņas principu, kas prasa respektēt sociālajā realitātē ilgstoši pastāvošās faktiskās attiecības par konkrētas kapavietas uzturēšanu un rast iespēju atbilstoši personas gribai tās tiesiski nokārtot.

Var būt gadījumi, kad konkrētā situācijā novērtējama plašākā kontekstā, lai nonāktu pie taisnīga lietas risinājuma, neaizskarot cilvēka cieņu un respektējot kapavietu iekārtošanu un kopšanu kā Latvijas kultūras vērtību.

Tēze:
Bāriņtiesai, īstenojot ar mantojuma kā aizgādnībā esošas juridiskas personas tiesību aizsardzību, ir kompetence rīkoties gan publisko, gan privāto tiesību jomā. Veicot Bāriņtiesu likuma 42.panta pirmajā daļā paredzētos uzdevumus, t.i., ieceļot mantojuma aizgādni, atceļot mantojuma aizgādni, kā arī veicot aizgādņa darbības uzraudzību un dodot tam nepieciešamos norādījumus, bāriņtiesa rīkojas publisko tiesību jomā. Bāriņtiesas norādījumi mantojuma aizgādnim tā darbības uzraudzības ietvaros nav administratīvie akti, ja vien tie paši par sevi būtiski neierobežo privātpersonas tiesības vai būtiski neapgrūtina to īstenošanu.

Jautājumi, kas attiecas uz aizgādņa rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu, ir risināmi civilprocesuālā kārtībā. Ja mantojuma aizgādnis, iespējams, nepamatoti ieturējis līdzekļus no mantojuma masas, tas risināms, bāriņtiesai ceļot tiesā civiltiesisku prasību par zaudējumu piedziņu, nevis izdodot administratīvo aktu.

Ja bāriņtiesa izdevusi tādu administratīvo aktu, ar kuru mantojuma aizgādnim uzlikts pienākums atmaksāt ieturētos līdzekļus (atlīdzināt zaudējumus), tā tiesiskums pārbaudāms tiesā administratīvā procesa kārtībā. Šādas tiesvedības ietvaros tiesai būtu jāvērtē, vai lēmums nav pieņemts ultra vires jeb ārpus iestādei likumā paredzētās kompetences.

Tēzes:
Īpašā pievienotās vērtības nodokļa piemērošanas režīma lietotām mantām mērķis un šī režīma būtība

Pievienotās vērtības nodokļa likuma 138.pantā noteiktā īpašā pievienotās vērtības nodokļa piemērošanas režīma lietotām mantām mērķis ir izvairīties no nodokļu dubultās uzlikšanas un konkurences izkropļojumiem attiecībā uz nodokļa maksātajiem. Minētais īpašais nodokļa piemērošanas režīms ir uzskatāms par atkāpi no vispārējiem pievienotās vērtības nodokļa piemērošanas principiem, līdz ar to tas piemērojams sašaurināti un tā piemērošanai nevajadzētu radīt izvairīšanos no pievienotās vērtības nodokļa nomaksas.

Tāpēc, piemērojot Pievienotās vērtības nodokļa likuma 138.pantā noteikto īpašo nodokļa piemērošanas režīmu, lai sasniegtu tā mērķi, ar pievienotās vērtības nodokli neapliek visu pārdošanas darījuma vērtību, bet tikai starpību starp pārdošanas vērtību (naudas summu), ko tirgotājs ir saņēmis par pircējam piegādātajām lietotām mantām, un iepirkuma vērtību, samazinot šo starpību par aprēķinātā pievienotās vērtības nodokļa vērtību, proti, tiek aplikta tikai peļņas daļa.

Iekļaujamā vērtība proporcijas aprēķina komponentē „darījumu vērtība bez nodokļa, kuri dod tiesības atskaitīt priekšnodokli”, ja darījumos ar lietotām mantām tiek piemērots īpašais pievienotās vērtības nodokļa piemērošanas režīms

Darījumos, kad tiek piemērots īpašais nodokļa piemērošanas režīms saskaņā ar Pievienotās vērtības nodokļa likuma 138.pantu, tirgotājam ir tiesības atskaitīt priekšnodoklī summu, kas ir ne lielāka par aprēķināto pievienotās vērtības nodokli, kas aprēķināts minētā likuma 138.panta desmitās daļas kārtībā.

Tātad, ja starp pārdošanas vērtību un iepirkuma vērtību pozitīva starpība neveidojas, bet tā ir nulle vai negatīva, citiem vārdiem sakot, nav radusies peļņas daļa, nerodas arī vērtība, kas ir apliekama ar pievienotās vērtības nodokli. Secīgi nevar arī rasties atskaitāms priekšnodoklis. Līdz ar to šādā gadījumā darījums nerada nodokļa maksātājam tiesības atskaitīt nodokli, jo darījuma rezultātā nav radīta pievienotā vērtība. Tādējādi, arī veicot proporcijas aprēķinu atskaitāmā priekšnodokļa daļas aprēķināšanai saskaņā ar Pievienotās vērtības nodokļa likuma 98.panta otro daļu, šāda darījuma vērtība (starpība starp pārdošanas vērtību un iepirkuma vērtību, no kuras ir atņemts nodoklis) nav iekļaujama proporcijas aprēķinā skaitītāja un saucēja komponentē „darījumu vērtība bez nodokļa, kuri dod tiesības atskaitīt priekšnodokli” atskaitāmās priekšnodokļa daļas noteikšanai.

Nodokļu maksātāja apstrīdēšanas procesa ietvaros neizteikto iebildumu pārbaude tiesā

Ja nodokļu maksātājs apstrīdēšanas procesa ietvaros nav paudis nodokļu administrācijai savus iebildumus par konkrēto nodokļu revīziju kādā tās daļā un konkrētu summu aprēķinu, bet ar jauniem iebildumiem vēršas vien tiesā, uz minēto ir jālūkojas kā uz lietas iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas kārtības neievērošanu attiecībā uz konkrēto strīdus jautājumu.

Lietas iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas kārtības ievērošana kā priekšnoteikums pieteikuma izskatīšanai tiesā nav pašmērķīgs – tā ir vērsta uz to, lai zemāku iestāžu rīcība un lēmumi tiktu sākotnēji pārbaudīti pašas pārvaldes iekšienē un kļūdas, ja tādas ir, novērstas ātrāk un efektīvāk.

Tēze:
Disciplinārpārkāpuma objekts (aizsargājamā interese) ir dienesta pienākumu izpilde. Disciplinārsods ir disciplinārpārkāpuma sekas. Disciplinārsoda piemērošanas gadījumā tiek samazinātas no dienesta attiecībām izrietošās tiesības, iespējams, pat pārtrauktas dienesta attiecības. Savukārt ja persona tiek saukta pie kriminālatbildības, personai tiek noteikts sods (pienākums), kura izpilde tiek nodrošināta ar piespiedu līdzekļiem. Tādējādi disciplinārsoda, arī atbrīvošanas no amata, smaguma pakāpe neiegūst krimināltiesisku raksturu.

Tāpēc disciplināratbildības piemērošana par konkrētu darbību (bezdarbību) neizslēdz kriminālatbildības piemērošanu par šo pašu darbību (bezdarbību). Apstāklis, ka par to pašu darbību (bezdarbību) uzsākts kriminālprocess, nav šķērslis amatpersonai piemērot disciplinārsodu pirms attiecīgo kriminālprocesu noslēdzošā nolēmuma spēkā stāšanās. Tas arī nav atzīstams par dubultās sodīšanas nepieļaujamības principa pārkāpumu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Septītā protokola 4.panta un Latvijas Republikas Satversmes 92.panta izpratnē.

Tēze:
Lai arī par projektēšanas ietvaros izstrādātiem risinājumiem un to atbilstību būvatļaujā izvirzītajiem nosacījumiem var iebilst tajā brīdī, kad ir izdarīta atzīme par projektēšanas nosacījumu izpildi, apstāklis, ka šāda atzīme vēl nav izdarīta, nevar būt par pamatu, lai atteiktu pieņemt prasījumu par būvatļaujas atcelšanu. Būvatļauja ir administratīvais akts ar nosacījumiem būvniecības ieceres realizācijai dabā. Tā savu tiesisko dabu nemaina atkarībā no tā, vai ir izdarīta atzīme par projektēšanas nosacījumu izpildi. Proti, tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt būvatļauju, kas izsniegta saskaņā ar Būvniecības likuma 15.panta otro daļu, nav ierobežojamas tā iemesla dēļ, ka būvatļaujā nav izdarīta atzīme par projektēšanas nosacījumu izpildi.

 

Pievienots klasifikatoros tikai virsrakstu (bez tēzēm)