Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros aprīlī pievienoti desmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēzes:
1. Maksimālā atlīdzinājuma apmēra noteikšana, kuru var piešķirt personai par tai nodarīto kaitējumu, ir Latvijas Republikas Satversmes 92.panta trešajā teikumā paredzēto tiesību ierobežojums. Tam ir jābūt skaidri un nepārprotami noteiktam ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu. Personas pamattiesību ierobežojuma tiesisko pamatu nevar radīt tiesību tālākveidošanas ceļā, ja pats likumdevējs nav tieši un nepārprotami tādu paredzējis likumā.

2. Likumdevējs Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā nav paredzējis proporcionāli dalīt valsts noteikto morālā (nemantiskā) kaitējuma maksimālo atlīdzinājuma apmēru, ja uz to pieteikušies vairāki cietušie. Katram cietušajam piešķirams individuāli noteikts atlīdzinājums, kas atbilst viņa pārciestajam, un šis atlīdzinājums katram cietušajam var tikt noteikts līdz pat Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta trešajā daļā (redakcijā, kura bija spēkā no 2014.gada 1.janvāra līdz 2018.gada 28.februārim) maksimāli pieļautajam atlīdzinājuma apmēram. Ne iestāde, ne tiesa nevar radīt tādu Latvijas Republikas Satversmes 92.panta trešajā teikumā paredzēto tiesību uz atbilstīgu atlīdzinājumu ierobežojumu, kas nav skaidri un nepārprotami paredzēts pienācīgā kārtībā pieņemtā likumā.

3. Tas, ka katrs cietušais var pretendēt uz Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta trešajā daļā (redakcijā, kura bija spēkā no 2014.gada 1.janvāra līdz 2018.gada 28.februārim) paredzēto maksimālo atlīdzinājuma summu, nenozīmē, ka tā piešķirama katrā gadījumā un ka visiem cietušajiem automātiski piešķirama vienāda atlīdzinājuma summa. Atlīdzinājums piešķirams katram cietušajam individuāli, ņemot vērā Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta pirmajā daļā noteiktos kritērijus. Jāņem vērā, ka personai piešķirtais atlīdzinājuma apmērs nedrīkstētu būt mazāks par atlīdzinājumu, kādu salīdzināmās lietās, kurās konstatēts tiesību uz dzīvību pārkāpums, noteikusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa.

Tēze:
Ar Latvijas Republikas Ministru Padomes 1992.gada 26.marta lēmumu Nr. 104 apstiprinātajā Nolikumā par izdienas pensijām precīzi un izsmeļoši uzskaitītas tās dzelzceļa darbinieku profesijas vai amati, kuri dod tiesības uz izdienas pensiju. Tātad tiesības uz izdienas pensiju personai ir tikai tad, ja tās profesija vai amats ir norādīts minētajā nolikumā.

Ceļu meistara un ceļu meistara palīga darba pienākumi un atbildība būtiski atšķiras. Ceļu meistara profesija ir iekļauta minētajā nolikumā, ņemot vērā smagos psiholoģiskos faktorus, kas veicina pastāvīgu stresu darbā un izraisa ātru veselības pasliktināšanos. Savukārt ceļu meistara palīga pienākumi un atbildība ir būtiski atšķirīga, viņš neatrodas tādā stresa stāvoklī kā meistars. Tādējādi darbs ceļu meistara palīga amatā netiek ieskaitīts speciālajā stāžā, kas dod tiesības uz izdienas pensiju.

Īslaicīga darba kolēģa aizstāšana (slimība, atvaļinājums, ražošanas nepieciešamība) pati par sevi nepierāda, ka persona ieņem attiecīgo amatu. Lai atzītu, ka persona faktiski ir pildījusi ceļu meistara pienākumus konkrētā periodā un tādējādi konkrētais laika periods ir iekļaujams speciālajā stāžā, ir jābūt pierādījumiem, ka šo laika periodu persona ir aizstājusi ceļu meistaru un pildījusi tā amata pienākumus.

Tēzes:
1. Datu valsts inspekcijas lēmums, kas pieņemts, izskatot datu subjekta sūdzību par iespējamiem datu aizsardzības pārkāpumiem, sūdzības iesniedzējam ir juridiski saistošs un rada tiesiskas sekas Eiropas Parlamenta un Padomes 2016.gada 27.aprīļa regulas (ES) 2016/679 par fizisko personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ direktīvu 95/46/EK, 78.panta 1.punkta izpratnē. Proti, tas ir administratīvais akts.

2. Pieteikuma priekšmets lietās par Datu valsts inspekcijas lēmumu, ar kuru noraidīta datu subjekta sūdzība, ir labvēlīga administratīvā akta izdošana.

3. Tiesai, izskatot lietu pēc būtības, ir jāveic pilnīga pārsūdzētā lēmuma pārbaude. Proti, tiesai jāpārbauda, vai Datu valsts inspekcija sūdzību ir izskatījusi saprātīgā termiņā, ar visu pienācīgo rūpību un atbilstošā apjomā, tostarp vai inspekcija ir pareizi izmantojusi savu rīcības brīvību piemērotu un nepieciešamu izmeklēšanas līdzekļu un korektīvo pasākumu izvēlē. Pienācīgas rūpības vērtējumam ir jāaptver visi ar datu subjekta sūdzības priekšmetu saistītie būtiskie faktu un tiesību jautājumi. Konstatējot pārkāpumus sūdzības izskatīšanā, tiesai ir jāuzdod Datu valsts inspekcijai atkārtoti izvērtēt datu subjekta sūdzībā norādītos apstākļus, tostarp nepieciešamības gadījumā arī izvēloties piemērotākus līdzekļus šo apstākļu pārbaudei.

Tēzes:
Cilvēktiesību ierobežojuma būtiskuma izvērtēšana civildienesta ierēdnim, kas no viena ierēdņa amata ir pārcelts uz citu

To, vai ir noticis būtisks cilvēktiesību ierobežojums civildienesta ierēdnim, kas no viena ierēdņa amata ir pārcelts uz citu amatu, tiesa var secināt pēc visu apstākļu noskaidrošanas un izvērtējuma, kas dažkārt var notikt tikai izskatot lietu pēc būtības.

Ja cilvēktiesību ierobežojuma būtiskumu tiesa var novērtēt, tikai noskaidrojot un izvērtējot visus lietas apstākļus pēc būtības, tiesas nolēmums lietā atbilstoši Administratīvā procesa likuma 246.panta pirmajai daļai taisāms sprieduma veidā, attiecīgi apmierinot vai noraidot prasījumu. Savukārt tiesvedības izbeigšana šāda veida lietā būtu pieļaujama tikai tādā izņēmuma gadījumā, ja cilvēktiesību ierobežojuma būtiskuma neesība būtu skaidri saskatāma un attiecīgi nebūtu nepieciešama lietas apstākļu noskaidrošana un izvērtēšana pēc būtības. Proti, minētais attiektos uz situācijām, kurās cilvēktiesību būtiska aizskāruma neesība būtu bijusi redzama jau lemjot par pieteikuma pieļaujamību, taču kļūdas pēc tiesvedība lietā ir ierosināta.

Valsts civildienesta ierēdņa amata mēnešalgas noteikšana, pārceļot ierēdni citā amatā

1. Ar 2022.gada 2.jūnija likumu „Grozījumi Valsts civildienesta likumā” Valsts civildienesta likuma 37.panta ceturtā daļa izteikta jaunā redakcijā, būtiski mainot Valsts civildienesta likuma 37.panta ceturtās daļas saturu attiecībā uz ierēdņa amata mēnešalgas noteikšanu, pārceļot ierēdni citā amatā, proti, tā vairs neparedz saglabāt nemainīgu iepriekšējo amata mēnešalgu. Tādējādi secināms, ka līdzšinējā Senāta prakse vairs nav pilnībā piemērojama, jo tā balstījās uz tiesību normā garantētām tiesībām uz atalgojuma nemainīgumu ierēdņiem pārcelšanas gadījumā un attiecīgi uz to, ka šādu tiesību normā paredzētu tiesību uz atalgojuma nemainīgumu nenodrošināšana būtiski skar personas cilvēktiesības uz īpašumu.

2. No jaunā Valsts civildienesta likuma 37.panta ceturtās daļas regulējuma vairs neizriet ierēdņa tiesības sagaidīt, ka viņam arī pēc gada jaunajā amatā noteikti tiks saglabāts iepriekšējais atalgojums. Tādējādi likumdevēja mērķis ir bijis nodrošināt taisnīgu un vienlīdzīgu atalgojuma sistēmu valsts pārvaldē, kas balstās uz principu, ka par analogu satura pienākumu veikšanu ir analogs atalgojums. Tādējādi jaunais regulējums nodrošina, ka ierēdnis nesaņem lielāku atalgojumu kā pārējie tikai tāpēc, ka amatā nonācis pārcelšanas rezultātā. Tā rezultātā šobrīd vairs nav tiesību normu, no kurām izrietētu ierēdņa tiesības pieprasīt, lai tam pārcelšanas gadījumā neierobežotu laiku saglabā iepriekšējo atalgojumu.

3. Tas vien, ka pārcelšanas rezultātā pēc gada tiks samazināts atalgojums, pielīdzinot to atalgojumam, kāds atbilstoši tiesību normām pienākas par attiecīgā amata pienākumu pildīšanu, nevar tikt uzskatīts par ierēdņa cilvēktiesību būtisku aizskārumu. Tomēr amata mēnešalgas samazinājums joprojām var būt viena no pazīmēm, kas var liecināt par cilvēktiesību būtisku aizskārumu, piemēram, gadījumā, ja amata mēnešalgas samazinājums jaunajā amatā salīdzinājumā ar iepriekšējo ir tik ievērojams, ka ierēdnis ir spiests izvēlēties pamest civildienestu; tas var būt līdzvērtīgs atlaišanai.

Tēze:
Tiesiskais regulējums atļauj kurināšanas iekārtas, kuras siltuma jauda ir mazāka par 0,2 MW, darbību pilsētvidē un, ciktāl kurināšanā tiek izmantoti atļauti materiāli, institūcijām nav paredzēta kompetence pārbaudīt un aizliegt objektu, kuros izvietotas šādas kurināšanas iekārtas, darbību.

Tomēr nevar izslēgt, ka privātpersona var no Satversmes 115.panta atvasināt tiesības prasīt tiesas kontroli pār to, vai valsts ir izpildījusi no minētās Satversmes normas izrietošo pienākumu aizsargāt ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu. Tādā gadījumā privātpersonas norādītajiem apstākļiem jābūt tādiem, kas ar pietiekami lielu ticamību ļauj pieņemt, ka konkrētais radītais piesārņojums tiešām rada būtisku šīs personas tiesību aizskāruma risku.

Tēze:
Valsts zemes dienestam nav pienākuma kadastrāli uzmērīt ēku, kurai ir saglabājies viens konstruktīvais elements – pamati –, bet nav saglabājušās iekštelpas un ārtelpas, lai aktualizētu ziņas Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā.

Tēzes:
Latvijas Republikas Satversmes 108.panta tvērums attiecībā uz valsts (publiskajā) sektorā strādājošām personām

1. Latvijas Republikas Satversmes 108.pants aizsargā gan privātajā sektorā strādājošās personas, gan arī valsts (publiskajā) sektorā strādājošās personas un pat dienesta attiecībās esošās personas. Satversmes normās, kas garantē personu pamattiesības, lietotie jēdzieni iztulkojami (konkretizējami) pēc iespējas plašāk, lai nodrošinātu efektīvu personas pamattiesību aizsardzību visos gadījumos, kad tā nepieciešama.

2. Valsts var noteikt ierobežojumus Latvijas Republikas Satversmes 108.pantā paredzēto pamattiesību attiecināšanai uz bruņoto spēku, policijas vai valsts pārvaldes sastāvā esošām personām, taču šādiem ierobežojumiem ir jābūt ne vien noteiktiem ar likumu, bet ir jābūt attaisnojamiem ar leģitīmu mērķi un nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā.

Subjekts, kuram ir tiesības piedalīties kolektīvajās sarunās

1. Lai tiesa varētu atzīt tiesību subjekta tiesības būt par koplīguma pusi, tai ex officio ir jāpārbauda, vai subjekts atbilst starptautiskajās (un kopsakarā arī nacionālajās) tiesībās noteiktajiem kritērijiem.

2. Tiesai ir jāpārbauda un jāpamato subjekta tiesības būt par strādājošo pilnvarotu pārstāvi. Šādā situācijā tiesai ir arī jāpārbauda un jāpamato, kāpēc koplīgums konkrētajā gadījumā slēdzams tieši ar strādājošo pilnvarotiem pārstāvjiem, turklāt ir jāvērtē, vai konkrētais tiesību subjekts vispār ir uzskatāms par strādājošo pilnvarotu pārstāvi saskaņā ar starptautiskajām un nacionālajām tiesībām. Pienākums respektēt ratificētās Starptautiskās darba organizācijas konvencijas, tostarp prasība aizsargāt arodbiedrību lomu, primāri gulstas uz valsti un līdz ar to attiecas kā uz likumdevēju, tā arī uz tiesu varas institūcijām.

3. Saskaņā ar Arodbiedrību likuma 9.pantu Latvijā arodbiedrības ir reģistrējamas, norādot to darbības jomu (arodbiedrība) un tiesisko formu (arodbiedrība, arodbiedrības patstāvīga vienība, arodbiedrību apvienība), tomēr Starptautiskās darba organizācijas konvencijas Nr. 98 „Konvencija par tiesībām uz apvienošanos organizācijās un kolektīvo līgumu slēgšanu” 2.pants aizsargā strādājošo un darba devēju pārstāvības organizāciju tiesības uz kolektīvajām sarunām neatkarīgi no tā, vai šīs organizācijas ir reģistrētas. Starptautiskās darba organizācijas konvencijas nav piemērojamas formāli, un izņēmuma gadījumā, ņemot vērā lietas faktiskos apstākļus, biedrība var tikt pielīdzināta arodbiedrībai, lai nodrošinātu strādājošo tiesības uz brīvām kolektīvajām sarunām. Nacionālā regulējuma specifika nevar būt pamats starptautisko saistību nepildīšanai un Latvijas Republikas Satversmes 108.pantā paredzēto tiesību ierobežošanai.

Tiesību uz kolektīvajām sarunām saturs valsts (publiskajā) sektorā

1. Latvijas Republikas Satversmes 108.pantā paredzētās tiesības uz kolektīvajām sarunām nav jāsaprot kā a priori garantētas tiesības uz noteikta satura koplīguma noslēgšanu. Gan nacionālās tiesību normas, gan starptautiskās tiesību normas aizsargā strādājošo tiesības uz kolektīvajām sarunām, nevis paša koplīguma noslēgšanu. Tomēr publiskā sektora īpatnības prasa arī zināmu elastīgumu līgumslēdzēju autonomijas principa piemērošanā attiecībā uz šajā sektorā nodarbinātajām personām; ja valsts paredz kādas robežas koplīgumā nosakāmajiem noteikumiem, tad strādājošajiem un to organizācijām ir jānodrošina iespēja pilnvērtīgi piedalīties šo ierobežojumu noteikšanā, un ir būtiski, lai kolektīvajām sarunām tiktu saglabāta pietiekami liela nozīme.

2. Vispārīgi kolektīvo sarunu puses pašas var izvēlēties, par kādiem jautājumiem vienoties, tomēr publiskajā sektorā var pastāvēt attiecīgi ierobežojumi. Par ārpus kolektīvo sarunu tvēruma esošiem jautājumiem varētu uzskatīt jautājumus, kas acīmredzami attiecas uz valsts pārvaldi, piemēram, vispārīgas politikas pamatnostādnes. Taču jautājumi, kas primāri attiecas uz nodarbinātības attiecībām (darba samaksa, pabalsti, darba laiks, atvaļinājumi u.tml.) nevar tikt izslēgti no kolektīvo sarunu tvēruma.

Atļaujas veikt darbību brīvajā zonā turētāja pienākums muitas uzskaitē ietvert galveno atsauces numuru (MRN)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.gada 9.oktobra Regulas (ES) Nr. 952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu, 214.panta 1.punkts un Komisijas 2015.gada 24.novembra Īstenošanas regulas (ES) 2015/2447, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, kas vajadzīgi, lai īstenotu konkrētus noteikumus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu, 178.panta 1.punkta „b” un „c” apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj, ka atļaujas veikt darbību brīvajā zonā turētājs savā uzskaitē iekļauj informāciju par veidu, kādā pabeigta uzglabāšanas brīvajā zonā muitas procedūra, un informāciju, kura ļauj identificēt jebkuru dokumentu, kas nav muitas deklarācija un attiecas uz procedūras pabeigšanu, šajā uzskaitē nenorādot galveno atsauces vai MRN numuru, kas identificē muitas deklarāciju, kura atbilst nākamās muitas procedūras piemērošanai attiecīgajām precēm. Proti, atļaujas turētājam, lai pabeigtu īpašo muitas procedūru „uzglabāšana brīvajā zonā”, uzskaitē nav jāietver MRN numurs.

Pārbaudāmie apstākļi attiecībā uz preču muitas statusa pamatotību

CMR pavadzīmes, uz kurām ir ar roku izdarīta atzīme „statuss C”, ko apliecina muitas zīmoga nospiedums un ko parakstījusi muitas amatpersona, norāda, ka attiecīgo preču muitas statuss ir mainījies no „ārpus savienības preces” uz „Savienības preces”. Tomēr šajās pavadzīmēs nav pietiekami skaidras informācijas par to, kādā veidā uzglabāšanas brīvajā zonā īpašā muitas procedūra ir pabeigta. Tādējādi atsauces uz šādām pavadzīmēm iekļaušana atļaujas veikt darbību brīvajā zonā turētāja uzskaitē neatbilst Komisijas 2015.gada 24.novembra Īstenošanas regulas (ES) 2015/2447, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, kas vajadzīgi, lai īstenotu konkrētus noteikumus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu, 178.panta 1.punkta „b” apakšpunktā paredzētajai otrajai prasībai, kā arī neatbilst minētās regulas 178.panta 1.punkta „c” apakšpunktā noteiktajai prasībai šajā uzskaitē ietvert datus, kas ļauj identificēt jebkādus dokumentus, kuri saistīti ar atbilstošo procedūras noslēgšanu. Tomēr no minētās regulas 178.panta 3.punkta izriet, ka muitas dienesti var atcelt prasību par konkrētu 178.panta 1. un 2.punktā norādīto datu ietveršanu uzskaitē, ja šādai atcelšanai nav nelabvēlīgas ietekmes uz īpašās procedūras izmantošanas muitas uzraudzību un kontroli.

Tādējādi šādās lietās ir svarīgi pārbaudīt, vai muitas dienests saskaņā ar minētās regulas 2015/2446 178.panta 3.punktu ir atcēlis atļaujas veikt darbību brīvajā zonā turētāja pienākumu savā uzskaitē ietvert informāciju par veidu, kādā tikusi noslēgta brīvās zonas īpašā muitas procedūra, kā arī datus, kas ļauj identificēt jebkādu ar šo noslēgšanu saistītu dokumentu. Tas ir nepieciešams secinājuma izdarīšanai par to, vai ir atzīstams, ka konkrētā īpašā muitas procedūra, ir atzīstama par noslēgtu.

Atļaujas veikt darbību brīvajā zonā turētāja tiesības atsaukties uz tiesisko paļāvību

Tiesiskās paļāvības princips saistībā ar īpašās muitas procedūras atzīšanu par noslēgtu jāinterpretē tādējādi, ka atļaujas veikt darbību brīvajā zonā turētājs šādu paļāvību par savas uzskaites atbilstību Komisijas 2015.gada 24.novembra Īstenošanas regulas (ES) 2015/2447, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, kas vajadzīgi, lai īstenotu konkrētus noteikumus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu, 178.panta 1.punkta „b” un „c” apakšpunktam var balstīt uz muitas iestāžu pastāvīgo praksi, no kuras precīzi un bez nosacījumiem izriet, ka ar to, ka turētāja uzskaitē ir iekļauta informācija tikai par CMR pavadzīmi, kura attiecīgajām precēm pievienota brīdī, kad tās tiek izvestas no brīvās zonas, un uz kuras ir ar muitas zīmoga nospiedumu apliecināta un muitas amatpersonas  parakstīta ar roku rakstīta norāde par muitas statusu, ir pietiekami, lai izpildītu no šīm tiesību normām izrietošos pienākumus.

Sprieduma administratīvā pārkāpuma lietā ietekme uz administratīvā procesa kārtībā izskatāmu lietu

Tiesas secinājums par apstākļu juridisko novērtējumu administratīvā pārkāpuma lietā ar tiem pašiem lietas dalībniekiem par konkrētiem faktiskajiem apstākļiem, uz kuru pamata Valsts ieņēmumu dienests pieņēmis administratīvajā lietā pārsūdzēto lēmumu, proti, vai ir pieļauts muitas regulējuma pārkāpumu, izlaižot preces no brīvās zonas, ir saistošs administratīvā procesa tiesvedībā.

 

Pievienoti klasifikatoros tikai virsrakstu (bez tēzēm)