Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros aprīlī pievienoti seši Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēzes:
Valsts ieņēmumu dienesta vadlīniju izstrādes mērķis un nozīme Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma normu piemērošanā

No Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma normām izriet, ka Valsts ieņēmumu dienestam kā uzraudzības un kontroles institūcijai ir piešķirta plaša rīcības brīvība par minētā likuma pārkāpumiem katrā konkrētajā gadījumā noteikt likuma subjektam piemērojamo sankciju vai uzraudzības pasākumu veidu un apmēru.

Valsts ieņēmumu dienesta 2019.gada 10.oktobra ar rīkojumu Nr. 456 apstiprinātās vadlīnijas „Sankciju noteikšanas vadlīnijas par Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas Legalizācijas novēršanas likuma un Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma pārkāpumiem Valsts ieņēmumu dienesta uzraudzībā esošajiem likuma subjektiem” ir izstrādātas, lai nodrošinātu ārējo tiesību normu – Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma – vienveidīgu un paredzamu piemērošanu un privātpersonu tiesību ievērošanu. Vadlīnijas veicina vienlīdzīgu sankciju piemērošanu, un arī sašaurina Valsts ieņēmumu dienesta rīcības brīvību sankciju piemērošanā. Tās ir saistošas pašai iestādei, nevis privātpersonai, un tās nosaka detalizētākus kritērijus piemērojamo sankciju veida un apmēra noteikšanai noteiktajos apstākļos. Vadlīnijas ir arī vērstas uz soda noteikšanas procesa lielāku caurskatāmību un vienveidīgu praksi, kas vērsta uz konkrētu mērķi – nodrošināt privātpersonu tiesību un vienlīdzības principa ievērošanu.

Pārkāpums rodas, kad likuma subjekts neievēro nevis vadlīnijas, bet gan konkrētā likuma prasības, kuru praktiskai piemērošanai ir izstrādātas vadlīnijas. Arī sankcijas likuma subjektam, tiek piemērotas par likuma pārkāpumu, nevis vadlīniju neievērošanu.

Biedrības patiesā labuma guvēja noskaidrošanai ir piemērojamas Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma normas

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likums neparedz īpašu regulējumu attiecībā uz patiesā labuma guvēja pazīmēm atkarībā no juridiskās personas veida vai darbības būtības, bet nosaka vienotus kritērijus patiesā labuma guvēja noskaidrošanai. Juridiskā persona ir juridiska fikcija, ko vienmēr kontrolē fiziska persona. Līdz ar to nav iespējama situācija, kurā juridiskai personai, arī biedrībai, vispār nepastāv patiesais labuma guvējs. Tādējādi arī biedrības patieso labuma guvēju noskaidrošanai ir piemērojams minētajā likumā noteiktais regulējums.

Vienlaikus nav izslēgtas situācijas, kurās patiesā labuma guvēja noskaidrošana var būt apgrūtināta vai noteiktos apstākļos pat neiespējama. Šādos gadījumos,  ir piemērojama minētā likuma 18.panta septītā daļa. Šajā tiesību normā ir paredzēta patiesā labuma guvēja noteikšanas kārtība gadījumos, kad likuma subjekts ir izmantojis visus iespējamos noskaidrošanas līdzekļus, bet objektīvi nav izdevies noskaidrot nevienu fizisko personu – patieso labuma guvēju –, kā arī izslēgtas šaubas, ka juridiskajai personai ir cits patiesais labuma guvējs. Šādos gadījumos minētais likums arī nosaka likuma subjekta pienākumu atbilstoši pamatot un dokumentēt darbības, ko likuma subjekts veicis, lai noskaidrotu patieso labuma guvēju.

Tēzes:
Detālplānojuma izstrādes procesa mērķis

Izvērtēt plānotās būvniecības iederību un atbilstību teritorijas plānotajai (atļautajai) izmantošanai – ir detālplānojuma izstrādes procesa mērķis. Tieši detālplānojuma izstrādes process ļauj identificēt plānotās darbības draudus videi un ļaut sabiedrībai iesaistīties ar vidi saistītu lēmumu pieņemšanā – izteikt viedokli un bažas par tiem plānotās būvniecības aspektiem, kuriem sabiedrības ieskatā varētu būt būtiska nelabvēlīga ietekme uz apkārtējo vidi. Tad, kad detālplānojums stājies spēkā, zemesgabala īpašniekam ir tiesības sava īpašuma attīstībā uz to paļauties, bet sabiedrībai – pienākums to respektēt. Savukārt tas, ka pieteicēju vīzija par teritorijas attīstību nesakrīt ar teritorijas attīstītāju viedokli, nav iemesls uzskatīt, ka plānošanas procesa rezultāts neatbilst plānošanas principu prasībām.

Zemesgabala īpašnieka tiesības paļauties uz nekustamā īpašuma attīstību atbilstoši tiesību normu prasībām

Jebkuras teritorijas attīstība ir vairākpakāpju interešu līdzsvarošanas process. Minētā mērķa sasniegšanai tiesību normas paredz virkni prasību un procedūru, lai teritorijas attīstībā pienācīgi apsvērtu un saskaņotu vides aizsardzības intereses un individuālu personu tiesības rīkoties ar savu īpašumu. Tas, atkarībā no plānotās ieceres, var paredzēt pienākumu izstrādāt detālplānojumu būvniecības īstenošanai, veikt ietekmes uz vidi novērtējumu, saņemt paredzētās darbības akceptu un veikt tiesību normās noteiktos pasākumus sabiedrības līdzdalības tiesību vai vides aizsardzības interešu nodrošināšanai. Zemesgabala īpašniekam ir pamats paļauties, ka nekustamā īpašuma attīstība būs iespējama atbilstoši tiesību normu prasībām. Līdz ar to iebildumiem pret citas personas iecerēto īpašuma attīstību jābūt konkrētiem, pārbaudāmiem un, kas jo īpaši svarīgi, – izteiktiem īstajam adresātam tajā procesā, kurā attiecīgie jautājumi pēc būtības ir risināmi. Tas vien, ka pašvaldība nav veikusi nepieciešamos vides kvalitātes uzlabošanas pasākumus, nevar būtu pamats pārcelt kompleksu risinājumu meklējumus uz privātpersonu, kas vēlas attīstīt savu īpašumu saskaņā ar tiesību normām un spēkā esošajiem teritorijas plānošanas dokumentiem.

Tēzes:
Klientu izpētes ietvaros iegūtās informācijas un dokumentu glabāšanas pienākums Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma subjektam 

Apstāklis, ka Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma subjekts klientu identificējošo informāciju ir ieguvis no publiski pieejama avota, neatbrīvo to no pienākuma pienācīgi dokumentēt iegūto informāciju, lai citstarp uzraugošajai iestādei pierādītu, ka likuma subjekts ir izpildījis likumā noteiktos pienākumus, un lai attiecīgi uzraugošā iestāde to varētu pārbaudīt un pārliecināties par to.

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma subjekta pienākums ikvienā gadījumā noskaidrot klienta patiesā labuma guvēju

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma subjektam ikvienā gadījumā jānoskaidro klienta patiesais labuma guvējs, un nepieciešamo pasākumu īstenošanai, lai pārliecinātos, ka noskaidrotais patiesais labuma guvējs ir klienta patiesais labuma guvējs, jābūt balstītai uz likuma subjekta novērtējumu par savu klientu riskiem. Tādējādi likuma subjekta klientu riska novērtējums var ietekmēt veicamo pasākumu apjomu, kas konkrētajā situācijā nepieciešams, lai noskaidrotu un pārliecinātos par klienta patieso labuma guvēju. Attiecīgi klientam ar augstāku risku ir nepieciešami plašāki pārbaudes pasākumi, lai izslēgtu šaubas par patiesā labuma guvēja atbilstību. Tomēr no minētā likuma 18.panta normām neizriet, ka apstākļos, kad likuma subjekts savu klientu risku novērtējis kā zemu, likuma subjekts vispār ir atbrīvojams no pienākuma veikt jebkādas darbības, lai pienācīgi pārliecinātos par klientu patiesajiem labuma guvējiem. Tieši pretēji – jebkura likuma subjekta pienākums ir ne tikai noskaidrot, bet arī pārliecināties par noskaidrotā patiesā labuma guvēja atbilstību, tostarp iegūstot šo informāciju minētā likuma 18.panta trešajā daļā paredzētajā kārtībā.

Valsts ieņēmumu dienesta uzraudzībā esošo personu pienākums veikt pārbaudi klientiem par to pakļaušanu sankcijām un izveidot iekšējās kontroles sistēmu

Atbilstoši Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma normām, Valsts ieņēmumu dienesta uzraudzībā esošajām personām ir pienākums veikt vairāku pasākumu kopumu, lai novērstu šo personu iesaistīšanos starptautisko un nacionālo sankciju prasību pārkāpšanā vai apiešanā, kā arī izvairīšanos no to izpildes. Šo pienākumu izpilde nodrošina citstarp to, ka uzraugāmā persona neuzsāk gadījuma rakstura darījumus vai neturpina darījumus ar personu, kas pakļauta starptautiskajām vai nacionālajām sankcijām. Tas savukārt nozīmē, ka minētā likuma subjektam gan pirms darījuma attiecību nodibināšanas, gan darījuma attiecību laikā jāveic regulāras pārbaudes, lai pārliecinātos, vai klients, tā patiesais labuma guvējs vai pārstāvis nav pakļauts sankcijām.

Minētā likuma subjekta deklaratīvā norāde par klientu pārbaudi sankciju sarakstos, bez jebkādiem citiem šo pārbaudi apstiprinošiem pierādījumiem, nav pietiekams pamats, lai konstatētu, ka attiecīgā pārbaude patiešām tika veikta un nav pieļauts Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma 13.1panta pārkāpums.

Tēzes:
Pienākuma sakārtot bīstamu būvi uzlikšana

Pašvaldība ir tiesīga pieņemt lēmumu par būves sakārtošanu ne tikai tad, ja būves ārējais izskats vizuāli neatbilst pilsētvides vai ainaviski vērtīgās teritorijas prasībām, bet arī tad, ja būvē ir konstatēti tādi defekti, kas būvi padara par bīstamu, jo arī šāda būve ir atzīstama par vidi degradējošu būvi.

Termiņa noteikšana būves bīstamības vai neatbilstības būvju uzturēšanas prasībām novēršanai

Tiesību normas neregulē to, cik ilgā laikā būves īpašniekam būtu jānovērš būves bīstamība vai neatbilstība būvju uzturēšanas prasībām. Iestādei, nosakot šādu termiņu, jāizdara lietderības apsvērumi un jāievēro samērīguma princips, turklāt arī ir jāņem vērā būves atrašanās vieta, bīstamība un jānovērtē to kopsakarā ar būves īpašnieka rīcību šīs bīstamības novēršanā.

Tēzes:

Termiņa aprēķins pieteikuma iesniegšanai tiesā par iestādes faktisko rīcību

Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 282.panta 9.punktam tiesa izbeidz tiesvedību lietā, ja pieteikums iesniegts vairāk nekā trīs gadus pēc dienas, kad pieteicējam kļuvis zināms vai vajadzēja uzzināt par iestādes konkrēto faktisko rīcību. Tādējādi minētā norma trīs gadu termiņa aprēķinu saista nevis ar faktiskās rīcības veikšanas dienu, bet gan ar dienu, kad persona uzzināja vai tai vajadzēja uzzināt par konkrēto faktisko rīcību. Tas ir būtiski, jo faktiskās rīcības gadījumā tās veikšanas diena dažādu iemeslu dēļ var nesakrist ar dienu, kad persona par to uzzināja.

Termiņa noteikšana pieteikuma iesniegšanai tiesā par prettiesisku personas datu apstrādi

Atšķirībā no administratīvā akta par iestādes faktisko rīcību parasti personai netiek rakstveidā paziņots, izklāstot konstatētos faktiskos apstākļus, piemērojamās tiesību normas, iestādes apsvērumus un aprakstot veicamo faktisko rīcību. Tāpēc persona ne vienmēr uzreiz uzzina par iestādes veikto rīcību un, pat uzzinot par rīcības veikšanas faktu, tā ne vienmēr uzreiz var saprast, ka ar šo rīcību varētu būt aizskartas tās tiesības. Līdz ar to personas tiesību uz efektīvu tiesas aizsardzību nodrošināšanas nolūkā, nosakot pieteikuma iesniegšanas termiņu un vērtējot, kad persona uzzināja vai viņai vajadzēja uzzināt par pārsūdzēto faktisko rīcību, nozīme ir piešķirama brīdim, kad personai bija objektīvi iespējams konstatēt apstākļus, kas ir pamatā iebildumiem pret konkrēto faktisko rīcību.

Prettiesiska datu apstrāde ne vienmēr rada kādas reālas, fiziski sajūtamas sekas, tāpēc var būt tā, ka persona ilgstoši nezina par savu tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu un nesajūt to, un attiecīgi arī iestādē vēršas tikai ilgāku laiku pēc datu apstrādes veikšanas. Tādējādi tas, ka persona zināja vai viņai vajadzēja zināt par datu apstrādi vispār, nenozīmē, ka persona zināja vai viņai vajadzēja zināt par tiem apstākļiem, kas norāda uz iespējamo datu apstrādes prettiesiskumu.

 

Pievienots klasifikatoros tikai virsrakstu (bez tēzēm)