Latvijas tiesnešu konferencē, kas bija veltīta tiesnesim 21.gadsimta sabiedrībā, Senāta Administratīvo lietu departamenta senatore Rudīte Vīduša kā Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas locekle runāja par reālo tiesnesi – kāds viņš ir un kādi ir tiesneša profesijas izaicinājumi 21.gadsimtā. Tās bija senatores pieredzē un tiesnešu profesionālās darbības novērtēšanas procesā gūtās atziņas par tiesneša personību, spēku, vājumu un izaugsmi.

Senatore uzsvēra: tiesneši ir dažādi. Šībrīža tiesnešu zināšanas, vērtības, uzskati ir veidojušies ļoti atšķirīgos apstākļos. Tiesneši ir ļoti dažādi arī kā personības.

Nav „tipiska” Latvijas tiesneša, tomēr dažādībā ir saskatāmas iezīmes, kuras var mēģināt saukt par Latvijas tiesnešiem kopumā parasti piemītošām. Tās ir vērtības, kuras tiesnesis pieņēmis par savām un kuras, lai kā mainītos rakstītās un nerakstītās tiesības, vienmēr būs avots tiesneša attieksmei pret sava amata pildīšanu.

Senatore minēja dažas no šīm vērtībām – darbs, taisnīgums, patstāvība un neatkarība, ētiskums, koleģialitāte, cilvēcība. Taču tās nav īpašas 21.gadsimta vērtības, jo cilvēkam, kas savā būtībā ir tiesnesis, šīs vērtības būtu jānēsā sevī jebkurā laikmetā. Par tiesnešiem var būt tikai cilvēki, kas šīs vērtības spēj apvienot ar atbilstošām profesionālajām zināšanām un prasmēm. Pievēršoties realitātei, senatore atzina, ka profesionalitātes līmenis tiesnešiem ir dažāds: gan lēmumu pieņemšanas prasme, kas ietver arī tiesību pārzināšanu un juridiskās metodoloģijas pareizu izmantošanu, gan nolēmumu argumentēšanas prasme, gan tiesas procesu vadības un darba organizācijas prasme.

Kopumā tiesnešu profesionalitāte aug. Tomēr nevar apgalvot, ka ikviens tiesnesis savas karjeras laikā izaug līdz tam 21.gadsimta tiesnesim, kādu ikvienam lietas dalībniekam būtu tiesības sagaidīt kā savas lietas izšķīrēju. Nereti būtiskas kļūdas lietas izskatīšanā ir likumsakarīgas sekas trūkumiem profesionalitātē – zināšanās un metodoloģijā.

Nav šaubu, ka tiesnesis nereti ir spiests samierināties ar dilemmu starp ātrumu, daudzumu un kvalitāti, atmetot kaut ko no izglītošanās un no kvalitātes. Arī Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija dzīvo realitātē un šīs praktiskās grūtības apzinās. Taču senatores vērojums: resursi un faktiskās iespējas nav vienīgie, kas kavē izaugsmi. Robežas izaugsmei bieži nosaka paša tiesneša personība.

Būtisks profesionalitātes priekšnoteikums ir cilvēka atvērtība jaunajam. Tiesneši šajā ziņā ir dažādi, turklāt tam nav korelācijas ar tiesneša vecumu vai pieredzi. “Reizēm man šķiet, ka tiesnesis sev apkārt ir uzaudzējis tādu kā kapsulu, kurā viņš dzīvo un kurai cauri nespēs izklauvēties nedz kvalifikācijas kolēģija, nedz pats 21.gadsimts,” sacīja senatore. Tā ir turēšanās pie zināmā, tieksme uz vienkāršām receptēm un paņēmieniem, šauras tiesību telpas. Tieksme noraidīt jauno, noraidīt tiesības, kas ir augstāk vai sarežģītāk par tieši piemērojamām. Jauno pieņemt pēc formas, bet ne pēc satura.

Tiesnešiem ir virkne dažādu atrunu, ar ko tiek aizstāvēta šī iekapsulēšanās. Viscietākā no tām ir likums: „Tur tā ir rakstīts” vai „Diemžēl likums to neparedz”. Domājot par to, kas liek tiesnesim šo kapsulu uzaudzēt, senatore atzīst: iespējams, tas ir vienīgais izturamais darbošanās modelis, lai spētu ilgstoši pildīt amatu spriedzē, ko rada visai augstās kolēģu un sabiedrības gaidas un paša uzstādītie mērķi, bet reizē arī justos cilvēcīgi normāli un neizdegtu. Kādam varbūt tas ir vienkārši ērti. Bet daļa aiz tā varbūt paslēpj savu nedrošību par savu profesionālo varēšanu.

Sekojot līdzi praksei, senatore secinājusi, ka arvien vairojas to tiesnešu skaits, kuri orientējas cilvēktiesību un ES tiesību dimensijā un kuri spēj rakstīt brīnišķīgus spriedumus. Kā piemēru viņa minēja civillietas, kurās tiek piemērota Vispārējā datu aizsardzības regula, kuras piemērošanā Eiropas Savienības Tiesā šobrīd intensīvi veidojas judikatūra, pamatojoties uz dalībvalstu tiesu uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem.

“Mēs dzīvojam tiesneša profesijai brīnišķīgā laikmetā,” nobeigumā sacīja senatore. Rietumu sabiedrība gadu tūkstošiem ir gājusi uz to, lai radītu tādu valsts iekārtu, kurā cilvēki savā valstī saņemtu patiesu taisnīgumu. 21.gadsimta Eiropas tiesnešiem ir vesels klāsts instrumentu un brīvību, lai to nodrošinātu: neatkarība lēmumu pieņemšanā; tiesību normu hierarhija, visaugstākajā vietā liekot tautas pašnoteikšanās ceļā definētās un Satversmē ierakstītās tiesības; veidi, kā iekļauties vienotos attīstīto Eiropas valstu tiesību principos; iespēja izslēgt no tiesību sistēmas normas, kas nav taisnīgas; iespēja lasīt ne tikai likuma burtu, bet likuma jēgu; brīvā pierādījumu vērtēšana un ir  arī gana labi attīstītas tehnoloģijas.

“Lielais jautājums, ko uzdot reālajam tiesnesim ir – cik no tā viņš patiešām spēj izmantot un izmanto, lai šo taisnīgo risinājumu vienmēr atrastu? Vai tiesnesis apzinās to, ka viss šajā laikmetā pieejamais tiesiskuma instrumentu klāsts ir ne tikai iespēja, bet arī pienākums ikvienā lietā?” jautāja Rudīte Vīduša un kolēģiem vēlēja, neskatoties uz visiem šķēršļiem, “rast spēku tajās vērtībās, ko sevī nesam, un visiem ieaugt tajās 21.gadsimta tiesneša kurpēs, kuras esam uzāvuši”.