Augstākā tiesa apkopojusi Senāta atziņas ar apdrošināšanu saistītās lietās. Šīs atziņas vērtīgas ne tikai juristiem un apdrošinātājiem, bet arī apdrošinājuma ņēmējiem. Gribas taču paļauties uz apdrošināšanu kā “drošības spilvenu”, taču ne vienmēr viss ir tik vienkārši. Piedāvājam ieskatu dažās no apkopojumā iekļautajām lietām.

 

Ugunsgrēks bija, bet vai apdrošinātājam jāatlīdzina visi zaudējumi?

Uzņēmums bija apdrošinājis savu veikalu pret komercdarbības pārtraukumu. Tirdzniecības centrā, kurā uzņēmums nomāja telpas, izcēlās ugunsgrēks, un veikals uz laiku bija jāslēdz. Apdrošinātājs izmaksāja atlīdzību, taču tikai par daļu no veikala darbības pārtraukuma laika, jo uzskatīja, ka veikals darbu varēja atsākt ātrāk, nekā tas tika izdarīts. Uzņēmums tam nepiekrita un vērsās tiesā.

Izskatot lietu, Senāts norādīja uz apdrošināšanas tiesībās būtisko tiešā cēloņa principu: apdrošināšanas atlīdzību maksā tikai tad, ja tieši apdrošinātais risks ir galvenais iemesls zaudējumiem. Turklāt tieši apdrošinājuma ņēmējam ir jāpierāda, ka zaudējumus izraisījis apdrošināšanas gadījums, nevis citi apstākļi.

Konkrētajā gadījumā strīds bija par to, vai veikala darbības aizkavēšanos izraisīja ugunsgrēks vai arī tas, ka telpu iznomātājs kavējās tās sakārtot atkal lietojamas. Tā kā šis apstāklis nebija skaidri noskaidrots, lieta tika nodota atkārtotai izskatīšanai.

Atziņa: nepietiek ar to, ka apdrošināšanas gadījums ir noticis – ir jāpierāda, ka tieši tas ir galvenais iemesls zaudējumiem.

Lieta SKC-482/2025 (C30648321)

 

Kurš atbild par sekām, ja pie stūres sēdies nepilngadīgais bez tiesībām?

Senāts izskatīja lietu par ceļu satiksmes negadījumu, kuru izraisīja nepilngadīgs traktora vadītājs. Pēc sadursmes ar vieglo automašīnu cietušās puses apdrošinātājs atlīdzināja zaudējumus un pēc tam vērsās tiesā, lai regresa kārtībā atgūtu izmaksāto naudu no avārijas izraisītāja.

Senāts konstatēja, ka apgabaltiesa kļūdaini piemērojusi Senāta atziņas, kas izteiktas citā lietā ar atšķirīgiem apstākļiem, un nepamatoti atzinusi, ka nepilngadīgais par nodarītajiem zaudējumiem civiltiesiski neatbild. Senāts norādīja: ja transportlīdzekli vada persona, kurai nav tiesību, jo nav sasniegts likumā noteiktais vecums to iegūšanai, tā jau pati par sevi ir prettiesiska rīcība, kuru vadītājs pats ir spējīgs apzināties. Ja šādas rīcības rezultātā tiek nodarīti zaudējumi, tā var būt pamats civiltiesiskajai atbildībai. Nepilngadība pati par sevi neatbrīvo no pienākuma atlīdzināt zaudējumus. Civillikums paredz atbildības ierobežojumus tikai noteiktos gadījumos, piemēram, bērniem līdz septiņu gadu vecumam.

Atziņa: ja nepilngadīgais vada transportlīdzekli bez tiesībām un izraisa negadījumu, apdrošinātājs var prasīt atmaksāt izmaksāto atlīdzību.

Lieta SKC-76/2024 (C12158521)

 

Noslēdzi izlīgumu – vai apdrošinātājs vairs nemaksās?

Uz gājēju pārejas notika ceļu satiksmes negadījums – automašīnas vadītājs notrieca gājēju. Kriminālprocesā cietušais un vadītājs noslēdza izlīgumu: vadītājs atzina vainu un samaksāja par cietušā ārstēšanos. Atlīdzināt cita veida kaitējumu vainīgais neuzņēmās, jo cietušais to nebija prasījis.

Vēlāk cietušais vērsās pie automašīnas vadītāja civiltiesiskās atbildības apdrošinātāja, lai saņemtu kompensāciju par morālo kaitējumu. Apdrošinātājs to atteica, norādot, ka pats cietušais, noslēdzot izlīgumu, atzinis, ka viņam citu pretenziju pret vadītāju nav.

Senāts šim argumentam nepiekrita un skaidroja, ka ceļu satiksmes negadījumos galvenais pienākums atlīdzināt kaitējumu gulstas uz apdrošinātāju, nevis uz pašu vadītāju. Cietušā vēršanās pret vainīgo vadītāju ir pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos, kad zaudējumi nav atlīdzināmi saskaņā ar OCTA likumu vai tie pārsniedz apdrošināšanas limitu. Konkrētajā gadījumā šādu izņēmumu nebija, tāpēc cietušajam bija tiesības prasīt no apdrošinātāja atlīdzību par morālo kaitējumu, pat ja kriminālprocesā bija noslēgts izlīgums.

Atziņa: izlīgums ar vainīgo neatņem cietušajam tiesības vērsties pie apdrošinātāja par to kaitējumu, kas nav ticis atlīdzināts.

Lieta SKC-808/2020 (C12114219)

 

Aizbrauci no avārijas vietas uz īsu brīdi? Rēķinies ar sekām!

Apdrošinātājs vērsās tiesā ar regresa prasību pret transportlīdzekļa vadītāju, kurš pēc sadursmes uz īsu brīdi bija pametis satiksmes negadījuma vietu. Apdrošinātājs prasīja no vadītāja izmaksāto atlīdzību, uzskatot, ka vadītājs ir pārkāpis savus pienākumus pēc negadījuma.

Senāts skaidroja, ka vadītāja pienākums palikt satiksmes negadījuma vietā ietver pienākumu atklāt savu iesaisti negadījumā un pienākumu būt pieejamam notikušā apstākļu noskaidrošanai. Ja vadītājs pamet notikuma vietu, pirms citas personas konstatējušas, ka viņš bijis iesaistīts negadījumā, vai arī nav bijis uzreiz sasniedzams apstākļu noskaidrošanai, tā uzskatāma par notikuma vietas atstāšanu OCTA likuma izpratnē – pat ja prombūtne bijusi īslaicīga.

Vienlaikus Senāts norādīja, ka šāda rīcība atsevišķos gadījumos varētu būt attaisnojama, piemēram, ja to atļauj likums vai ja vadītājs rīkojies, lai aizsargātu citas intereses, kas ir būtiskākas par apdrošinātāja mantiskajām interesēm – piemēram, lai sniegtu vai saņemtu neatliekamo palīdzību.

Senāts uzdeva apgabaltiesai, izskatot lietu atkārtoti, noskaidrot, vai konkrētajā gadījumā notikuma vietas atstāšana faktiski pārrāva vadītāja saikni ar satiksmes negadījumu un deva apdrošinātājam tiesības prasīt atlīdzības atmaksu.

Atziņa: pat īslaicīga avārijas vietas pamešana var radīt nopietnas sekas.

Lieta SKC-1/2023 (C33391217)

 

Zagļi aiznesuši seifu: vai apdrošinātājs var iebilst, ka seifā bija jāglabā visa manta?

Juvelierizstrādājumu tirgotājs bija apdrošinājis savu tirdzniecības vietu un tajā esošās dārglietas. Pēc zādzības apdrošinātājs atteicās izmaksāt atlīdzību, pamatojoties uz to, ka daļa dārglietu naktī tika glabāta ārpus seifa vai metāla skapja, ko tirgotājam liedza darīt noslēgtais apdrošināšanas līgums.

Lietu izskatot, Senāts norādīja uz būtisku principu: apdrošināšanas līgums nedrīkst uzlikt apdrošinātajam papildu pienākumus, pasliktinot tā stāvokli salīdzinājumā ar likumu “Par apdrošināšanas līgumu”.

Likumā paredzēts, ka apdrošinātājs drīkst atteikt atlīdzību, ja pierāda, ka apdrošināšanas gadījums iestājies pašas apdrošinātās personas rupjas neuzmanības dēļ. Senāts uzsvēra, ka ar hipotētiskiem pieņēmumiem vien nepietiek. Apdrošinātājam ir jāpierāda, ka konkrētā rīcība patiešām palielināja zādzības risku un bija izšķirīgs iemesls zaudējumiem.

Šajā gadījumā būtisks fakts bija tas, ka zagļi nozaga tieši seifu ar dārglietām, bet tās dārglietas, kas atradās ārpus seifa, netika nozagtas. Līdz ar to nevar vienkārši apgalvot, ka dārglietu glabāšana ārpus seifa pati par sevi bija rupja neuzmanība vai zādzības provocēšana.

Atziņa: nepietiek ar hipotētiskiem pieņēmumiem – apdrošinātājam jāpierāda reāla, būtiska saikne starp apdrošinātā rīcību un nodarītajiem zaudējumiem.

Lieta SKC-76/2018 (C30669411)

 

Par Senāta atziņu apkopojumu

Apkopojumā analizētas laikā no 2016. gada līdz 2025. gadam Senāta pieņemtajos nolēmumos ietvertās atziņas apdrošināšanu regulējošo normatīvo aktu piemērošanā.

Apkopojumā ietvertas tēzes no Senāta nolēmumiem, kuros piemērotas Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma (OCTA likums), likuma “Par apdrošināšanas līgumu”, kā arī Civillikuma, Patērētāju tiesību aizsardzības likuma, Civilprocesa likuma normas, kas bijušas nozīmīgas apdrošināšanas lietās vai lietās, kas skar apdrošināšanas tiesību jautājumus.

Apkopojums pieejams Augstākās tiesas mājaslapā Tiesu prakses sadaļā.