Tiesības uz tiesas nolēmuma izpildi
Vienas no cilvēka pamattiesībām ir tiesības uz taisnīgu tiesu. Kā skaidrojusi Satversmes tiesa, tad Latvijas republikas Satversmes 92.pantā minētais jēdziens „taisnīga tiesa” ietver divus aspektus: taisnīga tiesa kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta. Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process aptver vairākus elementus - savstarpēji saistītas tiesības. Tajā ietilpst, piemēram, tiesības uz pieeju tiesai, pušu līdztiesības un sacīkstes princips, tiesības tikt uzklausītam, tiesības uz motivētu tiesas spriedumu un tiesības uz pārsūdzību. Satversmes 92.pants paredz valstij gan pienākumu izveidot attiecīgu tiesu institūciju sistēmu, gan arī pienākumu pieņemt procesuālās normas, atbilstoši kurām tiesa lietas izskatītu kārtībā, kas nodrošina šo lietu taisnīgu un objektīvu izspriešanu.
Taču visām šīm garantijām nebūtu nekādas nozīmes, ja pēc tiesas procesa netiktu nodrošināta tiesas pieņemto nolēmumu izpilde. eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka tiesības uz taisnīgu tiesību būtu iluzoras, šķietamas gadījumos, kad valsts tiesību sistēma pieļautu to, ka galīgais tiesas nolēmums lietā var palikt neizpildīts. Būtu absurdi, ja eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.pantā detalizēti tiktu aprakstītas procesuālās garantijas, kurām jānodrošina, lai process būtu taisnīgs, atklāts un noritētu saprātīgos termiņos, taču šis pants neaizsargātu personu tiesības uz nolēmumu izpildi. Tas būtu pretrunā arī ar tiesiskas valsts principu. Līdz ar to tiesības uz tiesas nolēmuma izpildi ir neatņemama tiesību uz taisnīgu tiesu sastāvdaļa.
Administratīvajā tiesas procesā tiesas nolēmumu parasti ir jāpilda publisko tiesību subjektam (valstij, pašvaldībai utt.), jo tiesa parasti tieši publisko tiesību subjektam uzdod kādu pienākumu. Privātpersonai nelabvēlīgs tiesas nolēmums parasti ir tāds, ar kuru ir noraidīts pieteikums, izbeigta tiesvedība, noraidīts lūgums par pagaidu aizsardzību u.tml. Līdz ar to varētu pieņemt, ka publisko tiesību subjekti tiesiskā valstī vienmēr labprātīgi izpildīs tiesas nolēmumu, un nekādi piespiedu izpildes mehānismi nav nepieciešami. Tomēr gan starptautiskā prakse, gan arī Latvijas prakse rāda to, ka tas vien, ka tiesas nolēmums ir vērsts pret publisko tiesību subjektu, pats par sevi negarantē, ka tiesas nolēmums tiks savlaicīgi un pareizi izpildīts. eiropas Cilvēktiesību tiesā ir skatītas vairākas lietas, kur personas ir sūdzējušās par to, ka valsts nepilda pret tām vērstos spriedumus. Arī eiropas Padomes Ministru komitejas 2003.gada 9.septembra rekomendācijā (2003)16 par administratīvo un tiesas nolēmumu izpildi administratīvo tiesību jomā norādīts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, lai iestādes labprātīgi izpildītu tiesu nolēmumus saprātīgā termiņā. Ja tiesas nolēmums netiek izpildīts labprātīgi, valstīm ir jānodrošina, lai pastāvētu piemērota procedūra piespiedu izpildes nodrošināšanai, it sevišķi ar izpildrīkojuma vai piespiedu naudas palīdzību. Tāpat rekomendācijā norādīts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, ka iestādes tiek sauktas pie atbildības, ja tās atsakās izpildīt vai neuzmanības dēļ nepilda tiesas nolēmumu. Ierēdņus, kas ir atbildīgi par izpildi, var saukt pie atbildības individuāli, piemērojot disciplinārsodu, civiltiesisko vai krimināltiesisko atbildību.
Arī Latvijā pastāv iespēja piemērot konkrētām amatpersonām kriminālatbildību un disciplināro atbildību par tiesas nolēmumu nepildīšanu, kā arī izmantot tādus instrumentus kā amatpersonas atstādināšana un pilnvaru pārņemšana tiesas nolēmuma izpildes nodrošināšanai. Taču par galveno mehānismu būtu jāuzskata Administratīvā procesa likuma (turpmāk - APL) devītā sadaļa, kurā regulēta tiesas nolēmumu izpildes kārtība.
Vispārīgie tiesu nolēmumu piespiedu izpildes principi administratīvajā procesā tiesā
APL devītās sadaļas sākumā ir nostiprināta tiesas nolēmumu izpildes pamatprincipi. 375.pantā ir noteikts, ka iestādei ir pienākums pareizi un laikus izpildīt pret to vērstu administratīvajā lietā pieņemtu tiesas spriedumu vai citu lēmumu (nolēmumu). Tādējādi šajā pantā un arī APL 378.pantā ir nostiprināts princips, ka vispirms ir jādod iespēja iestādei labprātīgi izpildīt tiesas nolēmumu. Savukārt, ja iestāde tiesas nolēmumu neizpilda labprātīgi, pret iestādi tiek vērsta piespiedu izpilde. APL 378.pants paredz tiesas nolēmumu piespiedu izpildes noilgumu, proti, to, ka tiesas nolēmumu piespiedu kārtā var izpildīt tikai tad, ja kopš tiesas nolēmuma stāšanās spēkā nav pagājuši vairāk kā trīs gadi. Atbilstoši APL 379.pantam iestādi rakstveidā ir jābrīdina par piespiedu izpildi.
APL ir paredzēti divi tiesas nolēmumu piespiedu izpildes līdzekļi: aizvietotājizpilde un piespiedu nauda. Aizvietotājizpilde atbilstoši APL 381.pantam nozīmē to, ka tiesas nolēmuma izpildi veic cita institūcija, nevis tā, kurai tas bija uzdots ar tiesas nolēmumu. Tas ir iespējams tikai gadījumos, kad darbību, kura ir jāpilda saskaņā ar tiesas nolēmumu, faktiski un tiesiski var izpildīt cita institūcija. Savukārt piespiedu naudu piemēro iestādes vadītājam vai citai amatpersonai. Atbilstoši APL 382. pantam piespiedu naudas apmērs var būt robežās no 100 latiem līdz 1000 latiem. Turklāt piespiedu naudu var uzlikt arī atkārtoti, līdz iestādes vadītājs vai cita amatpersona izpilda vai pārtrauc attiecīgo darbību.
Piespiedu izpildes līdzekļus var piemērot tikai izpildiestāde. Saskaņā ar APL 377.pantu Ministru kabinets var noteikt izpildiestādi, kura veic tiesas nolēmuma piespiedu izpildi. Ja piekritīgā izpildiestāde nav noteikta, piespiedu izpildi veic ministrija, kurai padota iestāde, kas izdevusi administratīvo aktu. Ja iestāde, kas izdevusi administratīvo aktu, nav padota nevienai ministrijai un Ministru kabinets vai likums nav noteicis citu izpildiestādi, piespiedu izpildi veic tiesu izpildītājs. Tas nozīmē, ka tiesa APL izpratnē nav uzskatāma par izpildiestādi un līdz ar to tiesa nevar piemērot piespiedu izpildes līdzekļus.
Administratīvā procesa likuma 384.pants
APL paredz divas atšķirīgas kārtības tiesas nolēmumu piespiedu izpildei. Tas, kura kārtība ir piemērojama, ir atkarīgs no tiesas nolēmuma veida. Ja tiesas nolēmums ir tiesas spriedums par administratīvā akta atcelšanu, atzīšanu par spēkā neesošu vai spēku zaudējušu, aizliegumu veikt faktisko rīcību vai publiski tiesisku attiecību pastāvēšanas konstatāciju, tad šādu nolēmumu piespiedu izpildes kārtību noteic APL 384.pants. Savukārt citu nolēmumu gadījumā piespiedu izpilde var notikt APL 43.nodaļas kārtībā. Izvērtējot abas kārtības, var secināt, ka abos gadījumos pastāv zināmas problēmas.
Kā jau tika norādīts, sprieduma par administratīvā akta atcelšanu, atzīšanu par spēkā neesošu vai spēku zaudējušu, aizliegumu veikt faktisko rīcību vai publiski tiesisku attiecību pastāvēšanas konstatāciju piespiedu izpilde regulēta 384.pantā. Atbilstoši šim pantam sekas iepriekšminētā veida spriedumam rodas ar brīdi, kad spriedums stājas spēkā. Iestāde nevar rīkoties pretēji tiesas spriedumam. Atbilstoši šī panta trešajai daļai, ja persona uzskata, ka iestāde rīkojas pretēji tiesas spriedumam, tā var iesniegt sūdzību augstākā iestādē. Ja augstākas iestādes nav vai tā ir Ministru kabinets, privātpersona var vērsties tiesā. Augstākas iestādes lēmumu var pārsūdzēt tiesā. Tiesa sūdzību izskata rakstveida procesā. Tiesas lēmums nav pārsūdzams.
Izvērtējot šajā normā paredzēto kārtību, ir redzams, ka privātpersonai ar sūdzību ir jāvēršas augstākā iestādē. Taču augstāka iestāde var nebūt izpildiestāde, līdz ar to tā nevarēs piemērot piespiedu izpildes līdzekļus. Tādējādi faktiski šī norma nepiešķir privātpersonai nekādas jaunas tiesības, bet tikai nostiprina vispārējo principu, ka par iestādes rīcību parasti ir jāsūdzas augstākā iestādē. Ja privātpersona vēršas tiesā APL 384.panta kārtībā, tad arī tiesa nevarēs piemērot piespiedu izpildes līdzekļus. Tiesa varēs vienīgi norādīts savus secinājumus par to, vai spriedums ir izpildīts vai nav izpildīts un neizpildes gadījumā uzdot izpildīt spriedumu.
Autores ieskatā principā ir iespējamas trīs situācijas, kurās var rasties strīds par tiesas nolēmuma izpildi. Viens gadījums var būt tāds, kad iestāde vienkārši atsakās pildīt tiesas nolēmumu. Otrs gadījums ir tāds, kad iestāde atzīst to, ka spriedums ir jāpilda, bet kādu iemeslu dēļ vilcinās ar tā izpildi. Savukārt trešais gadījums varētu būt tāds, ka ir domstarpības starp privātpersonu un iestādi par to, kā tiesas nolēmumu ir jāpilda. Pirmajos divos gadījumos tiesa APL 384.panta kārtībā ar lēmumu var vienīgi pateikt, ka spriedumu tomēr ir jāpilda. Taču rodas jautājums, vai ir ticams, ka iestāde, kas nepildīja spriedumu, pildīs tiesas lēmumu, kurā pateikts, ka spriedumu ir jāpilda. Līdz ar to autores ieskatā šajos gadījumos vēršanās tiesā 384.panta kārtībā nedod personai nekādu papildus aizsardzību. Savukārt trešajā gadījumā domstarpības par to, kā ir jāpilda spriedumu, procesa dalībnieki var atrisināt, lūdzot sprieduma izskaidrošanu. Atbilstoši APL 262.pantam tiesa, kura taisījusi spriedumu, var pēc administratīvā procesa dalībnieka lūguma ar savu lēmumu to izskaidrot, negrozot tā saturu. Sprieduma izskaidrošana pieļaujama, ja tas vēl nav izpildīts un nav beidzies termiņš tā izpildei piespiedu kārtā. Līdz ar to trešajā gadījumā APL faktiski tikai dublē sprieduma izskaidrošanas institūtu.
Turklāt, izvērtējot APL 384.pantu, rodas jautājums, vai ir pamatoti paredzēt atšķirīgu izpildes kārtību un sūdzību iesniegšanas kārtību atkarībā no tiesas nolēmuma veida. Autore pieņem, ka šāda atšķirīga kārtība noteikta tāpēc, ka 384.pantā paredzētie spriedumu veidi parasti neprasa iestādei veikt kādu darbību, bet gan drīzāk uzliek par pienākumu atturēties no darbību veikšanas. Taču nav skaidrs, kāpēc šādā gadījumā tomēr nebūtu iespējama piespiedu naudas piemērošana, ja spriedums netiek pildīts. Tāpat jāņem vērā, ka spriedums par administratīvā akta atcelšanu var uzlikt iestādei arī pienākumu veikt aktīvas darbības. Atbilstoši APL 253.pantam, ja nepieciešams, it īpaši ja pirms administratīvā akta atcelšanas vai atzīšanas par spēkā neesošu uzsākta tā izpilde, tiesa spriedumā norāda, kādā veidā iestādei jānovērš uzsāktās izpildes sekas, un uzdod iestādei šajā nolūkā noteiktā termiņā veikt konkrētas darbības. Līdz ar to autores ieskatā šādas atšķirīgas izpildes kārtības noteikšana nav pamatota.
Administratīvā procesa likuma 43.nodaļa
Administratīvā procesa likuma 43.nodaļa regulē pārējo tiesas nolēmumu izpildes kārtību. Šī nodaļa paredz to, ka ir izpildiestāde, kura var piemērot piespiedu izpildes līdzekļus. Šajā nodaļā paredzēti arī mehānismi to amatpersonu aizsardzībai, pret kurām piemēroti piespiedu izpildes līdzekļi. Tā APL 382. panta sestā daļa noteic, ka izpildrīkojumu par piespiedu naudu septiņu dienu laikā var pārsūdzēt tiesā pēc izpildiestādes atrašanās vietas, ja tajā nav ietvertas šā panta ceturtajā daļā minētās sastāvdaļas, tiesas nolēmums jau izpildīts labprātīgi vai piespiedu naudas summa nav samērīga. Tiesa sūdzību izskata rakstveida procesā. Tiesas lēmums nav pārsūdzams. Savukārt APL 383.pants paredz, ka tiesā pēc iestādes atrašanās vietas var pārsūdzēt izpildiestādes sastādīto tiesas nolēmuma piespiedu izpildes izmaksu aprēķinu. Par tiesas lēmumu var iesniegt blakus sūdzību.
Privātpersona par tiesas nolēmuma nepienācīgu vai neatbilstošu izpildi var sūdzēties APL 376.panta trešās daļas kārtībā. Šī norma noteic: „Administratīvā procesa dalībnieka sūdzību, kas radusies sakarā ar tiesas nolēmuma nepienācīgu vai neatbilstošu izpildi, izskata tiesas sēdē. Par tiesas sēdi paziņo administratīvā procesa dalībniekiem. Šo personu neierašanās nav šķērslis sūdzības izskatīšanai.” Izvērtējot šo normu, konstatējams vairākas problēmas. Pirmkārt, nav pateikts, vai personai pirms vēršanās tiesā ir jāvēršas ar sūdzību augstākā iestādē, ja tāda ir. Otrkārt, šajā normā nav pateikts, kura tiesa ir tā, kurai ir jāskata šāda sūdzība. Līdz ar to nav skaidrs, vai tā ir tiesa, kuras nolēmums ir jāpilda, vai arī tā ir pirmās instances tiesa, kurā parasti vēršas pēc tam, kad augstāka iestāde nav atrisinājusi problēmu privātpersonai vēlamajā veidā. Treškārt, šajā normā nav pateikts, vai tiesas nolēmums ir pārsūdzams. Ceturtkārt, kā jau minēts, tiesa nevar piemērot piespiedu izpildes līdzekļus, līdz ar to rodas tie paši jautājumi par šī mehānisma efektivitāti un jēgu, kas minēti pie APL 384.panta analīzes.
Pirmie trīs jautājumi ir risināti tiesu praksē. Attiecībā uz vēršanos augstākā iestādē, jānorāda, ka APL kā vispārīgs princips nostiprināts tas, ka personai parasti pirms vēršanās tiesā ir jāvēršas augstākā iestādē. Taču, izskatot privātpersonu sūdzības, kas iesniegtas APL 376.panta kārtībā, tiesas nereti pieņem un izskata sūdzības arī tad, ja privātpersona nav vērsusies augstākā iestādē. Tiesu praksē ir atzīts, ka sūdzību persona iesniedz tajā tiesā, kuras nolēmums ir jāpilda. Tātad tā var būt arī apgabaltiesa un izņēmuma gadījumos pat Augstākās tiesas Senāts. Tiesu praksē ir arī atzīts, ka APL 376.panta kārtībā taisītais tiesas lēmums nav pārsūdzams.
Taču, neskatoties uz to, ka daļa no jautājumiem vairāk vai mazāk vienveidīgi tiek risināta tiesu praksē, autores ieskatā iepriekšminētās neskaidrības ar APL 376.panta trešās daļas izpratni rada jautājumu, vai šo normu tomēr nebūtu jāinterpretē citādi. Autores ieskatā, izanalizējot APL 43.nodaļas regulējumu, var secināt, ka šajā nodaļā nostiprināts princips, ka privātpersonai vispirms ir jāvēršas pie izpildiestādes, ja tā uzskata, ka tiesas nolēmums netiek pildīts. Līdz ar to APL 376.panta trešo daļu būtu iespējams interpretēt tā, ka tas paredz privātpersonai tiesības sūdzēties par izpildiestādi, ja tā atsakās veikt piespiedu izpildi, neveic nekādas darbības saprātīgā termiņā vai neveic izpildi pilnā apmērā. Šāda interpretācija izskaidro arī iepriekš minētos neskaidros jautājumus par šo normu. Ja APL 376.panta trešā daļa ir domāta kā mehānisms, lai sūdzētos par izpildiestādi, tad ir saprotams, kāpēc netiek prasīta vēršanās augstākā iestādē. Proti, izpildiestāde jau ir otrā iestāde, kas nodarbojas ar tiesas nolēmuma izpildes jautājumu. Turklāt, ja izpildiestāde ir ministrija, tad augstākas iestādes nemaz nav. Šāda interpretācija arī dod skaidru atbildi, ka sūdzību ir jāiesniedz Administratīvajā rajona tiesā, jo Administratīvā rajona tiesa parasti ir tā, kura skata sūdzības par iestādēm. Līdz ar to arī ir skaidrs, ka tiesas lēmums nav pārsūdzams, jo sūdzību lietās tiesas lēmumi nav pārsūdzami. Turklāt šāda interpretācija piešķir APL 376.panta trešajā daļā paredzētajam mehānismam praktisku nozīmi un tas vairs nedublē tiesas spriedumu vai tiesas sprieduma vai lēmuma izskaidrošanas institūtu. Ja šajā normā ir paredzēta iespēja sūdzēties par izpildiestādi, tad tiesa ar lēmumu var uzlikt kādu pienākumu izpildiestādei. Tas nedublē to tiesas nolēmumu, par kura izpildi ir strīds, jo ar to izpildiestādei nekādi pienākumi netika noteikti. Turklāt tādējādi šis mehānisms kļūst arī atšķirīgs no tiesas nolēmuma izskaidrošanas institūta.
Taču arī šāds skaidrojums neatrisina visas problēmas. Var rasties jautājums, vai ir efektīvs šāds mehānisms, kad tiesa uzliek izpildiestādei pienākumu piemērot piespiedu izpildes līdzekli, nevis pati to piemēro. Tāpat jāatceras, ka nereti ir tā, ka izpildiestādes nemaz nav, jo nolēmumu ir jāpilda ministrijai vai pastarpinātās pārvaldes iestādei. Līdz ar to atbilstoši APL 377.pantam tiesas nolēmuma izpildi šādā gadījumā veic tiesu izpildītājs Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Tas nozīmē, ka privātpersona Administratīvajā rajona tiesā šādā gadījumā APL 376.panta kārtībā vērsties nevarētu. Turklāt rodas arī jautājums, cik efektīvi tiesu izpildītājs var nodrošināt labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ja tas nav vērsts uz naudas izmaksu. Tas nav domāts kā pārmetums tiesu izpildītājiem, bet gan kā jautājums, vai tiesu izpildītāju rīcībā esošie līdzekļi ļauj viņiem panākt šādu nolēmumu izpildi. Ir jāatzīst, ka Civilprocesa likuma 620.pants paredz noteiktu mehānismu, kas šādā gadījumā var tikt izmantots. Proti, atbilstoši šai normai, ja netiek izpildīts spriedums, kas uzliek parādniekam par pienākumu izpildīt noteiktas darbības, kuras nav saistītas ar mantas vai naudas summu nodošanu, tiesu izpildītājs sastāda aktu par sprieduma neizpildīšanu. Ja tiesas noteiktajā termiņā neizpilda spriedumu, kas uzliek parādniekam par pienākumu izpildīt darbības, kuras var izpildīt tikai viņš pats (197.panta pirmā daļa), sastādīto aktu tiesu izpildītājs nosūta tiesai pēc izpildīšanas vietas. Jautājumu par sprieduma neizpildīšanu izlemj tiesas sēdē. Par sēdes laiku un vietu paziņo piedzinējam un parādniekam, tomēr šo personu neierašanās nav šķērslis izskatīt jautājumu par sprieduma neizpildīšanu. Parādniekam, ja viņš tiesas noteiktajā termiņā neizpilda spriedumu, kas uzliek viņam par pienākumu izpildīt darbības, kuras var izpildīt tikai viņš pats, tiesa var uzlikt naudas sodu līdz divsimt piecdesmit latiem, nosakot jaunu termiņu sprieduma izpildei. Naudas sods piedzenams no parādnieka valsts ienākumos. Taču šeit rodas jautājums, vai ir efektīvi iesaistīt tiesu izpildītāju, ja tiesu izpildītājam beigās tomēr ir jāvēršas pie tiesas un jālūdz naudas soda piemērošana, un kāpēc tiesai uzreiz nevar piešķirt tiesības skatīt privātpersonu sūdzības par tiesas nolēmumu izpildi un nepieciešamības gadījumā arī tiesības piemērot piespiedu naudu.
Iespējamie risinājumi
Izvērtējot APL ietverto tiesas nolēmumu piespiedu izpildes regulējumu, secināms, ka pastāv problēmas ar šo regulējumu. Lielākoties problēmas rodas tādēļ, ka tiesai nav piešķirtas tiesības piemērot piespiedu izpildes līdzekļus, it īpaši piespiedu naudu. Papētot citu valstu normatīvos aktus, redzams, ka tiesām administratīvajā procesā šādas tiesības tiek piešķirtas.
Tā Vācijas Federatīvās Republikas Administratīvā tiesas procesa likuma 167.pantā ir noteikts, ka izpildiestāde ir pirmās instances tiesa, bet 172.pantā ir paredzētas arī šīs tiesas tiesības piemērot piespiedu naudu līdz 10000 eiro. Turklāt nepieciešamības gadījumā piespiedu naudu var piemērot arī atkārtoti.
Arī Igaunijas Republikas Administratīvā tiesas procesa kodeksa 98.pantā ir paredzēts, ka tiesas nolēmuma neizpildes gadījumā tiesa var piemērot vainīgajam piespiedu naudu.
Arī no Eiropas Padomes Ministru komitejas 2003.gada 9.septembra Rekomendācijas (2003)16 par administratīvo un tiesas nolēmumu izpildi administratīvo tiesību jomā izriet, ka tieši tiesām būtu jāpiešķir tiesības piemērot piespiedu naudu. Šīs rekomendācijas paskaidrojošajā ziņojumā norādīts, ka tiesas nolēmumu efektivitāte ir atkarīga no tiesas iespējām piespiest iestādi nolēmumu izpildīt. Tās to var panākt dažādos veidos, piemēram, rīkojoties iestādes vietā vai uzliekot piespiedu naudu tiesas nolēmuma nepildīšanas vai novēlotas pildīšanas gadījumā.
Ņemot vērā minēto, autores ieskatā arī Latvijā būtu nepieciešams pārskatīt APL ietverto tiesas nolēmumu piespiedu izpildes regulējumu un apsvērt iespēju piešķirt tiesām tiesības piemērot piespiedu naudu tiesas nolēmuma neizpildes gadījumā. Var diskutēt par to, vai kā izpildiestādei vajadzētu darboties tikai pirmās instances tiesai, vai arī tai būtu jābūt tai tiesai, kuras nolēmums netiek pildīts. Tāpat var diskutēt par to, kādi vēl papildus mehānismi var pastāvēt vai tikt uzlaboti, taču, šķiet, ka bez tiesību piešķiršanas tiesai piemērot piespiedu naudu tiesas nolēmuma neizpildes gadījumā piespiedu izpildes mehānisms nebūs efektīvs.
QR
