Lietu skaits Senātā samazinās diezgan būtiski, kas ir laba zīme. Tas nozīmē arī to, ka judikatūra nostiprinās un senatoru slodze mazinās. Ja, piemēram, 2016.gadā senatoram vidēji bija 100–120 lietas gadā, tad tagad lietu skaits ir diezgan nopietni samazinājies. Taču priekš Senāta tas joprojām ir pārāk augsts. Bet kopējā tendence turpina būt pozitīva – izskatīto lietu skaits pret saņemto lietu skaitu ir virs 100%, respektīvi, Senāts kopumā izskata par 11% vairāk lietu nekā saņemts. Tas nozīmē, ka uzkrājums samazinās. Šobrīd lietu uzkrājums Senātā ir samērā neliels, un tas turpina samazināties.
Kā minēja gan tieslietu ministre, gan ģenerālprokurors – uz mums skatās un no mums sagaida. Jo Senāts ir justīcijas flagmanis – Senāts formulē tiesību normas piemērošanas vadlīnijas visaugstākajā līmenī. Protams, visaugstākajā tiesību normu noteikšanas ziņā ir likumdevējs. Ja likumdevējam kaut kas nepatīk Senāta darbā, likumdevējs var caur likumdošanas procesu to koriģēt. Bet ja runājam par likuma normu piemērošanu, tad galavārdu pasaka Senāts. Tāpēc uz mums skatās, tāpēc no mums sagaida. Un visiem ir tiesības to sagaidīt. Senatora amats, protams, ir liels gods, bet tas nav primāri. Primāri tā ir atbildība.
Ir jāturpina uzlabot mūsu darbu gan efektivitātes, gan kvalitātes ziņā. To arī darām visos stratēģiskajos virzienos. Augstākās tiesas darbības stratēģijā, kas ir apstiprināta periodam līdz 2025.gadam, visi konkrētie pasākumi ir gandrīz jau izpildīti. Ir ikdienas darbi – lietu izskatīšana, judikatūras veidošana, kas ir atkarīgs no ienākošajām lietām. Bet pasākumi, kas paredzēti stratēģijā, pildās ļoti labi.
Viens no pagājušā gada „atslēgas” momentiem ir tas, ka beidzot esam noformulējuši, kādiem satura ziņā būtu jābūt Senāta spriedumiem. Ir izstrādātas Vadlīnijas spriedumu sagatavošanā.
Ilgi mums iekšēji bijuši iebildumi, ka ir vājas kasācijas sūdzības un protesti, bet mēs nevarējām precīzi noformulēt savas prasības, pirms nebijām nodefinējuši, kā mēs paši skatāmies uz kasācijas tiesvedību no praktiskā viedokļa. Likums ir viena lieta, metode – cita. Tieši metode ir vadlīniju mugurkauls, kad esam skaidri pateikuši, ka Senātam kā kasācijas instancei ir jārisina tiesību jautājumi. Bet lai tiesību jautājumu risinātu, tas vispirms ir jānodefinē, jānosauc vārdā, un tad jāķeras pie tā risināšanas. Skatīsimies, kā Vadlīnijas darbosies senatoru ikdienā. Protams, tās nav akmenī iecirstas. Vadlīnijas vienmēr var piekoriģēt atbilstoši pieredzei un praksei, kad tā sāks veidoties.
Vadlīnijas spriedumu sagatavošanā dod pamatu nākamajam solim, pie kā jau šobrīd tiek strādāts – pie vadlīnijām kasācijas sūdzību sastādīšanā. Kad zinām, ko mums vajag, varam to prasīt no tiem, kuri iesniedz kasācijas sūdzības.
Protams, nevaram uzlikt par pienākumu ne senatoriem rakstīt nolēmumu noteiktā formā, izmantojot konkrētu metodi, ne advokātiem definēt tiesību jautājumus – tāpēc tās ir Vadlīnijas. Taču te vietā stāsts par meža cirtēju, kurš ar neasu zāģi zāģē koku un sūdzas, ka nevar to nozāģēt. Kad viņam iesaka uzasināt zāģi, viņš atbild, ka nav laika asināt, jo koks jāzāģē. Ne senatoru, ne advokātu nevar piespiest „asināt zāģi”, varbūt prokuroriem ir citi ietekmes līdzekļi. Bet tas ir tas, kas mums pašiem ir jādara, ņemot vērā, ko no mums sagaida. Ja no mums sagaida kvalitāti, mums ir jāmeklē veidi, kā kvalitāti nodrošināt. Ja no mums sagaida tiesību jautājumu risināšanu, kas ir mūsu likumiskā funkcija, tad mums ir jāprot šos tiesību jautājumus noformulēt. Būtībā katram Senāta spriedumam ir jābūt atbildei uz vismaz vienu tiesību jautājumu.
Nerunāju par tām lietām, kurās joprojām ir problēmas ar pierādījumu pārbaudi, un tādu joprojām ir pārāk daudz. Tas ir jautājums par apelācijas instances kvalitāti, ko mēs varam ietekmēt, rakstot objektīvas atsauksmes par apelācijas instances tiesnešu darba kvalitāti novērtēšanas procesā Kvalifikācijas kolēģijā. Prieks, ka šīs atsauksmes ar katru gadu kļūst objektīvākas un nevairāmies vairs norādīt uz reāliem trūkumiem. Tas palīdz strādāt arī Kvalifikācijas kolēģijai.
Statistika rāda, ka lietu skaits Senātā samazinās visos departamentos. Saņemto lietu skaits, rēķinot uz vienu senatoru, ir vidēji 60–70 lietas. Arī izskatīto lietu skaits ir aptuveni līdzīgs – 70–75 lietas uz senatoru. Tas, protams, ir daudz labāk, nekā bija pirms pieciem, sešiem gadiem, bet joprojām priekš kasācijas instances, kur būtu jāskata sarežģīti tiesību jautājumi, tas ir par daudz. Nav tā, ka viens senators izskata tikai 60–70 lietas. Viņam vēl jāpiedalās tiesas sastāvā pārējo divu kolēģu lietās. Katrs senators iedziļinās visās sastāva lietās – vienā viņš ir referents, bet vēl divās viņam jāpiedalās ar pilnu potenciālu, tikai spriedums šajās lietā nav jāraksta, bet jāpiedalās tā rakstīšanā. Tātad faktiski lietu skaits jāreizina ar trīs, līdz ar to tās reāli ir 180–200 lietas uz senatoru. Šim skaitlim ir vēl jāmazinās, ko varam sagaidīt, ja ienākošo lietu skaits turpinās kristies. Ja būtu ap 50 lietām gadā, tad varētu teikt, ka tuvojamiem normālai Senāta kā kasācijas instances slodzei.
Otrs rādītājs, kas norāda, ka paaugstinās Senāta efektivitāte, ir tas, ka, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, tiek atstāts spēkā mazāk spriedumu. Tā nebija liela problēma Krimināllietu departamentam un Civillietu departamentam arī iepriekš, bet Administratīvo lietu departamentam pirms dažiem gadiem tie bija ap 50%. Nu šis skaits samazinās arī Administratīvo lietu departamentā. Tas nozīmē, ka efektīvāk tiek izvērtētas lietas rosināšanas procesā, nerosinot lietas, kurās spriedumi paliek spēkā. Tas gan dod ātrāk atbildi lietas dalībniekiem par lietas iznākumu, gan ir arī tiesas efektivitātes jautājums.
Administratīvo lietu departamentā senators vidēji taisījis 19 spriedumus un 6 lēmumus, Civillietu departamentā – 13 spriedumus un 3 lēmumus, Krimināllietu departamentā – 23 lēmumus. Tātad noslodze ir apmēram vienāda, izņemot Civillietu departamentu, kur tā ir nedaudz mazāka, ja rēķina uz faktisko senatoru skaitu attiecīgajā laika periodā. Bet departamentu priekšsēdētāju uzmanību gribu pievērst noslodzes atšķirībai starp senatoriem katrā departamentā, jo parādās diezgan liela starpība izskatīto lietu ziņā. Tā var būt īstermiņa problēma, kas būs pārejoša. Bet ja tā ir ilgtermiņa problēma, tad vajadzīgi citi risinājumi, piemēram, palīgpersonāla pārdalīšana vai lielāka iesaiste. Tas ir katra departamenta priekšsēdētāja ziņā.
Krimināllietu departamentam papildu slodze ir arī darbs ar operatīvās darbības subjektiem. Tas ir jautājums, ko Augstākā tiesa jau vairākkārt aktualizējusi, taču bez rezultāta. Tā nav Augstākās tiesas ekskluzīva prerogatīva. Tiesnesis ir tiesnesis jebkurā instancē – pirmajā vai otrajā, un nav nozīmes, kurš apkalpo operatīvās darbības subjektus. Izskatās, ka galvenā problēma varētu būt infrastruktūras jautājums – speciāli aprīkotas telpas, IT, slepenības nodrošināšana, un tas atkal noved pie budžeta jautājuma. Taču mēģināsim to aktualizēt vēlreiz, jo tā nav Augstākās tiesas ekskluzīva funkcija, ņemot vērā, ka mums ir ļoti ierobežots tiesnešu skaits. Varbūt varētu runāt par atsevišķu darbību, kas ir valsts drošības jautājumi, atstāšanu Augstākajai tiesai, taču par to ir jādiskutē.
Ir svarīgi saprast optimālo tiesnešu slodzi. Par šo jautājumu šobrīd domā arī Tieslietu padome. Bet to nevar noteikt, kamēr Tiesu administrācija nav pabeigusi darbu pie lietu „svēršanas”. Taču ir skaidrs, ka Senātā lietu „svēršana” būs savādāka nekā pirmās un otrās istances tiesās, jo atšķiras tiesvedības veids. Kasācijā parasti nav no svara, cik daudz lietā dalībnieku, kasācijai ir citas nianses. Sagaidīsim vērtējumu, tad skatīsimies, kā noteikt optimālo slodzi Senātā.
Kā viens no nākamā gada uzdevumiem, ko gribētu īpaši akcentēt, ir Senāta sadarbība un komunikācija ar zemāku instanču tiesām. Tas ir jautājums, par ko regulāri runā apelācijas instances tiesas un pirmās instances tiesas. Viņiem pietrūkst komunikācijas ar Senātu. Ar departamentu priekšsēdētājiem esam pārrunājuši šo jautājumu un vienojušies, ka komunikācija ir jāaktivizē. Kā jau teicu: no mums gaida, un viņiem ir pamats to darīt. Tikšanās ir kvalitatīvi jāsagatavo, lai būtu skaidri definēti jautājumi, par kuriem runāt, lai tam ir rezultāts.
Vēl viens aktuāls jautājums ir tiesnešu apmācības. Aicinu kolēģus iesaistīties Tiesnešu mācību centra darbā, jo kurš cits var labāk apmācīt kolēģus, it īpaši jaunos tiesnešus, kas diezgan lielā skaitā ienāk tiesu sistēmā. Pēdējos divos gados tie ir vairāk nekā 30 jaunie tiesneši, un, protams, viņiem vajag apmācību. Vispārējas ievirzes kursus var nodrošināt Universitāte, bet profesionālo apmācību neviens nevar iedot labāk nekā mēs paši, kā kolēģis kolēģim. Aicinu departamentu priekšsēdētājus to atbalstīt. Tas mums pašiem ilgtermiņā arī atvieglos darbu. Jo vairāk mēs komunicējam ar zemākas instances tiesām, jo lielākai atdevei mazākas Senāta slodzes veidā vajadzētu būt.
Pirms vairākiem gadiem mēs ar Civillietu departamenta padomniekiem izveidojām mācību semināru par civillietu iztiesāšanas metodēm, balstoties uz Vācijas un Austrijas metodoloģiju, protams, adaptējot to mūsu civilprocesam. Semināram ir ļoti liela piekrišana tiesnešu vidū, visi, kas vēlas, pat netiek uz to. Katru gadu attīstām šo semināru, tādēļ interese par to nemazinās. Kopā ar Administratīvo lietu departamentu šo semināru adaptējām arī administratīvajam procesam. Arī Krimināllietu departaments sagatavojis mācību materiālus pirmās instances tiesnešiem Tiesnešu mācību centrā. Tas ir veids, kā varam palīdzēt arī paši sev – ja lieta jau sākumā tiek uzlikta uz pareizajām sliedēm, arī tiesību jautājumus kasācijas instancē būs vienkāršāk risināt.
Nedaudz par stāvokli tiesu sistēmā kopumā. Ar jaunās valdības izveidi ir iekustējušies vairāki Tieslietu padomes virzīti jautājumi, kuri faktiski divus gadus bija nobremzēti politiskā atbalsta trūkuma dēļ. Pirmkārt, tā ir tiesu varas emancipācija jeb atsaiste no izpildvaras. Protams, Augstākās tiesas kontekstā tas nav tik aktuāli, jo neesam atkarīgi no izpildvaras organizatoriskā un budžeta ziņā. Lai gan budžeta procesā ir dažas lietas, kas būtu jāmaina arī attiecībā uz Augstāko tiesu, lai izslēgtu izpildvaru kā starpnieku starp likumdevēju un tiesu.
Otrkārt, politiska atbalsta nebija jautājumam par tiesnešu iesaisti dažādās ārpustiesas aktivitātēs. Tika uzskatīts, ka tas ir normāli, ka tiesneši piedalās dažādās disciplinārkolēģijās – Maksātnespējas administratoru disciplinārkolēģijā, Tiesu izpildītāju disciplinārkolēģijā, dažādās eksaminācijas komisijās, Centrālajā vēlēšanu komisijā, kuras lēmumi tiek pārsūdzēti Senātā. Jau pirms diviem gadiem ir sastādīts saraksts ar likumiem, kurus vajadzētu koriģēt, lai atbrīvotu tiesnešus, it īpaši Augstākās tiesas tiesnešus, no šīs funkcijas. Tiesneša klātbūtne nedod nekādu indulģenci tiem lēmumiem, kas tiek pieņemti attiecīgajās komisijās. Jebkuru lēmumu, ja to pārsūdz tiesā, skata tiesa, un tiesneša klātesamība attiecīgajā komisijā nedod indulģences priekšrocības. Tieši otrādi, tas zināmā mērā degradē tiesu, jo vienmēr var pateikt, lūk, pārsūdz lēmumu, atceļ lēmumu, kura lemšanā klāt bija tiesnesis. Kur tad viņš skatījās? Šādi pārmetumi, tīri hipotētiski, var rasties un reizēm arī rodas. Ir bijis gadījums, kad arī mūsu kolēģi kā liecinieku aicina uz tiesu saistībā ar advokātu eksāmeniem, jo viņš bijis eksaminācijas komisijā. Manuprāt, tiesnešiem nav jāpiedalās šādās komisijās.
Pirmās sarunas ar jauno tieslietu ministri iezīmējas ļoti produktīvas, izskatās, mums varētu veidoties veiksmīgs dialogs un sadarbība, lai tiesu sistēmu attīstītu stabilas neatkarības virzienā. Vienīgi gribu piebilst, ka neatkarību, kas ir pašsaprotama, mums tā vienkārši nedos, ja mēs paši iekšēji to nespēsim garantēt caur pašpārvaldi. Gan kvalitātes jautājumos, kas ir Kvalifikācijas kolēģijas ziņā, gan disciplinārjautājumos, kas ir Disciplinārkolēģijas un Ētikas komisijas ziņā.
Nobeigumā vēl nedaudz par komunikāciju. Esam sākuši domāt par pārmaiņām komunikācijā par tiesu lietām, kopā ar departamentu priekšsēdētājiem domājam par optimālāko preses relīžu veidu.
Īpaši prieks par to, ka komunikācijā orientējamies arī uz jauno paaudzi, skolām. Tikšanās ar skolēniem, izglītojošas multiplikācijas filmas u.c. – vairāk to dara Administratīvo lietu departaments, bet iesaistās arī citi. Tā ir paaudze, kas būs mūsu valsts nākotne. Skatot statistiku par uzticēšanos tiesām, redzam, ka vislielākie skeptiķi ir cilvēki, kam ir 60 un vairāk gadu. Tā ir tā aizejošā paaudze, bet mums ir jāskatās uz to, kas nāks viņu vietā. Dzirdot, ka ir skolas, kur tā saukto sabiedrības mācību māca vēl pēc padomju laika grāmatām, ir ļoti svarīgi, ka Augstākā tiesa var dot savu pienesumu, palīdzot skolotājiem un sniedzot zināšanas par tiesu sistēmu un likumu darbību. Skolu jaunieši ir paaudze, uz ko mēs ļoti ceram. Ja vecākā paaudze ir frustrēta padomju laikos, tā būs frustrēta arī uz šodienu, uz Latvijas valsti. Jaunā paaudze ir tā, uz kuru jāliek akcents un kura jāizglīto Latvijas demokrātiskā valstiskuma un suverenitātes garā.
QR
