Ar tiesneses Anitas Rodiņas 2021.gada 20.decembra lēmumu Tieslietu padome ir atzīta par pieaicināto personu lietā Nr.2021-41-01 „Par likuma „Par tiesu varu” 55.panta 3.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 101.panta pirmajai daļai un 106.panta pirmajam teikumam” (turpmāk – lieta Nr.2021-41-01), jo Tieslietu padome atbilstoši likuma „Par tiesu varu” 89.1 pantam ir institūcija, kas piedalās tiesu sistēmas politikas un stratēģijas izstrādē, kā arī tiesu sistēmas darba organizācijas pilnveidošanā, tāpēc tās viedokļa uzklausīšana ir nozīmīga, lai sekmētu Satversmes tiesas lietas objektīvu un vispusīgu izskatīšanu.
Lietā Nr.2021-41-01 ir apstrīdēta likuma „Par tiesu varu 55.panta 3.punkta (turpmāk – apstrīdētā norma), kas nosaka aizliegumu kandidēt uz tiesneša amatu personai, pret kuru kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša pamata, atbilstība Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 101.panta pirmajai daļai un 106.panta pirmajam teikumam, kas ietver tiesības pildīt valsts dienestu, kā arī izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai.
[1] No pieteikumā ietvertajiem argumentiem un Saeimas atbildes raksta izriet, ka lietas Nr.2021-41-01 pamatjautājums ir, vai valstij ir leģitīmas tiesības personām, kuras kandidē uz tiesneša amatu, tiesneša statusa dēļ izvirzīt īpašu prasību, proti, aizliegt par tiesneša amata kandidātu būt personai, pret kuru kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša pamata.
Lietā nav strīda par to, vai apstrīdētā norma ierobežo Pieteikuma iesniedzēja Satversmē noteiktās pamattiesības. Arī Tieslietu padomes ieskatā apstrīdētā norma ierobežo Pieteikuma iesniedzējam Satversmē noteiktās pamattiesības: tā ierobežo Satversmes 101.panta pirmajā daļā garantētās pamattiesības, proti, tiesības pildīt valsts dienestu un Satversmes 106.panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Turklāt minētais ierobežojums saskaņā ar Satversmes tiesas judikatūru (sk. Satversmes tiesas 2020.gada 17.decembra sprieduma lietā Nr.2020-18-01 20.punktu un 2021.gada 25.marta sprieduma lietā Nr.2020-36-01 18.punktu) uzskatāms par absolūto aizliegumu, jo apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums kandidēt uz tiesneša amatu attiecas uz ikvienu tiesneša amata kandidātu, pret kuru kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša pamata. Aizliegums neparedz katra konkrētā gadījuma izvērtējumu, nepieļauj nekādus izņēmumus un ir noteikts uz mūžu. Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums ir uzskatāms par absolūtu. Arī par šo jautājumu lietā nepastāv strīds.
Nav šaubu, ka tiesneša amats ir uzskatāms par valsts dienestu, jo valsts dienests ietver visus valsts amatus, kas izveidoti likumdošanas, izpildu un tiesu varas institūcijās (sk. Satversmes tiesas 2013.gada 10.maija sprieduma lietā Nr.2012-16-01 31.1.punktu). Valsts dienests ir publiski tiesisks stāvoklis, kurā atrodas personas, kam uzticēta valsts funkciju pildīšana. Turklāt valsts dienestu pildošās personas atrodas īpašās attiecībās ar valsti, proti, šo personu tiesības ir ierobežotas, un tām tiek uzlikti īpaši pienākumi (sk. Satversmes tiesas 2007.gada 18.oktobra sprieduma lietā Nr.20070301 10.punktu). Saskaņā ar valsts varas dalīšanas principu tiesnesis pilda tiesas spriešanas funkciju. Ikviens tiesnesis, spriežot tiesu, darbojas arī kā izpildvaras un likumdevējvaras atsvars (Ziemele, I. Satversmes tiesas priekšsēdētājas Inetas Ziemeles uzruna. 2018.gada Latvijas tiesnešu konferencē, Pieejams: https://www.satv.tiesa.gov.lv/articles).
Satversmes 106.panta pirmais teikums aizsargā personas tiesības brīvi izvēlēties un saglabāt nodarbošanos un aptver arī nodarbinātību valsts dienestā. Nosakot valsts dienesta attiecībās esošo personu tiesības un pienākumus, likumdevējam ir salīdzinoši lielāka rīcības brīvība nekā, piemēram, regulējot tiesiskās attiecības, kas dibinātas uz darba līguma pamata. Tomēr, reglamentējot tiesiskās attiecības valsts dienestā, likumdevējs ir tiesīgs noteikt tikai tādus pamattiesību ierobežojumus, kas dienesta attiecībās ir nepieciešami (sk. Satversmes tiesas 2014.gada 23.aprīļa sprieduma lietā Nr.20131501 10.punktu). Tāpēc gadījumos, kad Satversmes 106.pantā noteikto tiesību īstenošana notiek valsts dienesta ietvaros, šīm tiesībām noteiktie ierobežojumi izvērtējami kopsakarā ar Satversmes 101.pantu (sk. Satversmes tiesas 2007.gada 10.maija sprieduma lietā Nr.2006-290103 16.punktu). Līdz ar to lietas Nr.2021-41-01 ietvaros apstrīdētās normas atbilstība vērtējama Satversmes 106.pantam kopsakarā ar 101.pantu.
Vienlaikus jāņem vērā Satversmes tiesas jaunākā judikatūra par Satversmē nostiprinātām tiesībām pildīt valsts dienestu lietā Nr.2020-50-01, kurā tika vērtēts aizliegums dienestā Valsts policijā atrasties personai, kura ir sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu – neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Satversmes tiesa nostiprināja atziņu, ka, ievērojot valsts dienesta īpašo lomu un statusu, kā arī likumdevēja plašo rīcības brīvību šajā jomā, uz valsts dienestā esošo prasību tiesiskuma izvērtējumu nav attiecināma absolūta aizlieguma satversmības izvērtēšanas metodoloģija (sk. Satversmes tiesas 2021.gada 11.jūnija sprieduma lietā Nr.2020-50-01 14.punktu). Atbilstoši tam Tieslietu padome, sniedzot viedokli par apstrīdētās normas satversmību, tā izklāstu veidos pamattiesību ierobežojuma metodoloģijas ietvaros. Proti, ir nepieciešams noskaidrot, vai apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu, vai tam ir leģitīms mērķis un vai tas atbilst samērīguma principam.
[2] Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu.
Apstrīdētā norma ir skaidra un saprotami formulēta. Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus pret apstrīdētās normas pieņemšanas un izsludināšanas kārtību, arī par labas likumdošanas principa pārkāpumu. Tieslietu padomes rīcībā nav ziņu un faktu, lai apšaubītu to, ka apstrīdētā norma ir pieņemta un izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, ir pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām un pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu izprast no tās izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas. Tieslietu padomes rīcībā nav lietas materiālu, kas ļautu izvērtēt labas likumdošanas principa ievērošanu apstrīdētās normas pieņemšanas procesā. Turklāt tas primāri būtu pašas Satversmes tiesas uzdevums.
[3] Lietas dalībnieki ir vienisprātis arī par to, ka apstrīdētai normai ir leģitīms mērķis: gan demokrātiskas valsts iekārtas, gan citu cilvēku tiesību aizsardzība. Tieslietu padome piekrīt lietas dalībnieku viedokļiem un vērš uzmanību uz to, ka abi norādītie leģitīmie mērķi šīs lietas ietvaros ir vienvērtīgi, savstarpēji saistīti un papildina viens otru.
Tiesu varas misija demokrātiskā tiesiskā valstī ir nodrošināt tiesiskuma pastāvēšanu. Tiesai ir nozīmīga loma ar varas dalīšanas principu saistīto līdzsvaru un atsvaru saglabāšanā (Guide on Article 6 of the European Convention on Human Rights. Right to Fair Trial (Criminal Limb), updated on 31 August 2021, p.22, para 84. Pieejams: https://www.echr.coe.int/documents/guide_art_6_criminal_eng.pdf). Varas dalīšana prezumē katra konstitucionālā orgāna tiesības un pienākumu uzraudzīt citus konstitucionālos orgānus un sadarboties ar tiem, veidojot varas atzaru savstarpējās kontroles un līdzsvara mehānismu (sk. Satversmes tiesas 2010.gada 22.jūnija sprieduma lietā Nr.200911101 29.1.punktu). Līdz ar to varas dalīšana ir neapstrīdams konstitucionālais princips. Tā nozīme izpaužas politiskās ietekmes sadalīšanā starp trim varas atzariem, lai panāktu sabalansētu valsts varas realizācijas modeli (sk. Satversmes tiesas 2000.gada 24.marta sprieduma lietā Nr.0407(99) secinājumu daļas 3.punktu). Tieši tas dod iespēju tiesnešiem pienācīgi pildīt savus pienākumus. Valsts varas dalīšanas ietvarā tiesnešiem ir uzticēta konstitucionālā funkcija – tiesiskuma nodrošināšana, spriežot tiesu.
Neatkarīga tiesu vara ir galvenais demokrātiskas valsts iekārtas pīlārs, jo cilvēktiesību aizsardzība lielā mērā ir atkarīga no spēcīgas, taisnīgas un neatkarīgas tiesu varas. Neatkarīga tiesa ir galvenais elements, kas indivīdu var pasargāt pret viņa tiesību pārkāpumiem (sk. Seibert-Foht A. Judicial Independence in Transition. Berlin, Heidelberg: Springer, 2012, p.7). Satversmes 92.pants garantē ikvienam aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Tiesu kontrolei ir pakļautas visas nozīmīgākās cilvēku dzīves un darbības jomas. Tiesnešiem ir piešķirtas tiesības pieņemt galīgos lēmumus par personu tiesībām un pienākumiem. Ikvienam tiesas spriedumam, kas stājies likumīgā spēkā, ir likuma spēks, tas ir obligāts visiem, un pret to jāizturas ar tādu pašu cieņu kā pret likumu. Turklāt tiesas spriedums var ietekmēt visas sabiedrības intereses (sal. sk. Satversmes tiesas 2017.gada 26.oktobra sprieduma lietā Nr.2016-31-01 20.punktu). Tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošana ir priekšnoteikums visu pārējo tiesību aizsardzībai. Tāpēc sabiedrība prasa burtiski nevainojamu uzvedību no jebkura, kurš īsteno tiesas funkciju. Prasības pret tiesnešiem ir augstākas nekā pret jebkuru citu sabiedrības locekli. Tiesnešiem ir jābūt un jādemonstrē, ka viņi ir taisnīguma, objektivitātes un neatkarības piemērs.
Demokrātiska tiesiska valsts spēj efektīvi funkcionēt tikai tad, ja sabiedrība uzticas personām, kuras pilda valsts dienestu. Valstij ir jānodrošina, ka personas, kuras ieņem amatus valsts dienestā, rīkojas tiesiski, ir lojālas valstij un jo īpaši tās pamatā esošajiem konstitucionālajiem principiem (sk. Satversmes tiesas 2021.gada 11.jūnija sprieduma lietā Nr.2020-50-01 19.4.punktu). Demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzība ir viena no funkcijām, kuras īstenošanai valstī ir izveidota tiesu sistēma. Līdz ar to valstij ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums noteikt pasākumus, kas veicina sabiedrības uzticēšanos tiesnešiem un tiesu varai kopumā, un tādējādi nodrošināt demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzību.
Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir vērsts uz to, lai sasniegtu vairākus Satversmes 116. pantā ietvertus leģitīmos mērķus, proti, tas aizsargā gan citu cilvēku tiesības, gan demokrātisko valsts iekārtu.
[4] Tieslietu padomes ieskatā likumdevēja izvēlētie līdzekļi sasniedz leģitīmos mērķus.
Tiesiskums ļauj aizsargāt demokrātiju un nodrošināt ikvienam iespēju īstenot tiesības un brīvības, ievērojot cilvēka cieņu un vienlīdzības principu. Tas prezumē, ka valsts varas īstenošanas pamatā ir varas dalīšanas princips. Tādējādi demokrātiskā tiesiskā valstī tiesneša un tiesas galvenais uzdevums ir saglabāt un aizsargāt varas dalīšanu, nodrošinot tiesiskumu. No tā izriet prasība pēc efektīvas tiesu sistēmas ar neatkarīgiem un objektīviem lēmumu pieņēmējiem – tiesnešiem, kuriem jāatbilst noteiktām no tiesneša statusa izrietošajām tiesneša amatam izvirzītajām prasībām un noteiktajiem ierobežojumiem.
Neatkarīga tiesu vara un īpašs tiesneša statuss ir absolūti nepieciešama un neatņemama demokrātiskas tiesiskas valsts sastāvdaļa. Tiesneša statuss ir tiesneša amatā (valsts dienestā) apstiprinātās personas tiesības un pienākumi, kā arī tiesību principu kopums, kas nosaka tiesneša, sabiedrības un valsts savstarpējās attiecības, lai tiesnesis varētu īstenot viņam uzticēto valsts konstitucionālo funkciju – tiesas spriešanu. Tiesneša statusu veido vairāki elementi: tiesneša amatā apstiprināšanas un atbrīvošanas kārtība, tiesneša tiesības un pienākumi, kompetences īstenošanai paredzētās garantijas, kā arī noteikta atbildība par valsts funkcijas pildīšanu. Tiesneša loma sabiedrībā un valstī aplūkojama tiesiskuma, varas dalīšanas un cilvēktiesību aizsardzības principu kontekstā. Tas izvirza ļoti augstas prasības tiesneša amatam.
Viens no demokrātiskas valsts iekārtas un cilvēktiesību un brīvību aizsardzības mehānismiem ir personu saukšana pie kriminālatbildības. Valsts Krimināllikumā nosaka tādus nodarījumus, kuri uzskatāmi par noziedzīgiem un kriminālsodāmiem. Kriminālatbildība ir smagākais juridiskās atbildības veids mūsu valstī. Kriminālprocess primāri ir valsts instruments, lai konstatētu cilvēka vainīgumu vai nevainīgumu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Kriminālprocesa likums paredz, ka kriminālprocesam pret personu jābeidzas ar šīs personas reabilitēšanu vai nereabilitēšanu. Reabilitēt nozīmē atjaunot labo vārdu, labo reputāciju vai atdot kādam tiesības. Savukārt nereabilitēšana pēc būtības nozīmē personas atzīšanu par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā (sk. Baumanis J. Personu nereabilitējošie apstākļi kriminālprocesā jeb kriminālprocesuālā dekoherence. Jurista Vārds, 02.01.2018., Nr.1).
Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums kļūt par tiesnesi tādai personai, kas ir saukta pie kriminālatbildības un kriminālprocesa ietvaros nav reabilitēta, ir vērsts uz to, lai tiesu sistēmā nenonāktu tāda persona, kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, pat tad, ja kriminālprocess pret šo personu ir izbeigts uz nereabilitējoša pamata. Tas ir augsts standarts, kas tiek izvirzīts tiesneša amatam, izriet no tiesneša statusa un ļauj sasniegt leģitīmos mērķus.
[5] Tieslietu padome piekrīt Saeimas paustajam viedoklim, ka izskatāmās lietas ietvaros nepastāv saudzējošāki līdzekļi, kas ļautu leģitīmos mērķus sasniegt tādā pašā kvalitātē. Par saudzējošāku līdzekli ir uzskatāms nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010.gada 7.oktobra sprieduma lietā Nr.20100101 14.punktu).
Turklāt Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr.2020-50-01 ir secinājusi, ka attiecībā uz dienestu Valsts policijā personu individuāls izvērtējums konkrētajā situācijā nesasniegtu pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi – demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzību – līdzvērtīgā kvalitātē, jo tā sasniegšanu raksturo citastarp arī vispārēja personu un sabiedrības uzticēšanās Valsts policijas amatpersonām kā likumpaklausīgiem valsts varas pārstāvjiem (sk. Satversmes tiesas 2021.gada 11.jūnija sprieduma lietā Nr.2020-50-01 19.4.punktu). Arī lietas Nr.2021-41-01 ietvaros minētais Satversmes tiesas secinājums būtu piemērojams, jo nav pamata uzskatīt, ka personu, kas pretendē uz tiesneša amatu, individuāls izvērtējums konkrētajā situācijā sasniegtu pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē.
Papildus tam norādāms, ka Kriminālprocesa likuma 380.pantā ietverti gadījumi, kuros, izbeidzot kriminālprocesu, persona netiek reabilitēta. Vienlaikus tas nenozīmē, ka persona ir uzskatāma par nevainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Tieši otrādi persona ir vainojama noziedzīga nodarījuma izdarīšanā (nav reabilitēta), bet netiek notiesāta un sodīta. Piemēram, Pieteikuma iesniedzējam līdzīgā situācijā, ja cietušais nepiekristu izlīgumam, tad persona būtu saucama pie kriminālatbildības, notiesāta, un tai būtu piespriests sods un iestātos sekas – sodāmība. Līdz ar to šādās salīdzināmās situācijās sodāmības esību var ietekmēt cietušā griba un izlīguma noslēgšana, lai arī pēc būtības abas personas būtu izdarījušas vienādu noziedzīgu nodarījumu. Tāpēc apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums kandidēt uz tiesneša amatu personai, pret kuru kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša pamata, pēc būtības ir pielīdzināms aizliegumam kandidēt personām ar sodāmību, jo abi ierobežojumi vērsti uz to, ka par tiesnesi nevar kļūt persona, kas ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu.
Būtiski atzīmēt arī to, ka likumā noteiktajos gadījumos kriminālsodāma ir arī noziedzīgu nodarījumu izdarīšana aiz neuzmanības. Krimināllikumā likumdevējs ir iekļāvis visus nodarījumus, kas ir atzīstami par noziedzīgiem. Kriminālsods ir paredzēts arī par nodarījumu, kas izdarīts aiz noziedzīgas nevērības vai noziedzīgas pašpaļāvības, jo tā novedusi pie kaitīgu seku iestāšanās. Neuzmanība, kas nav noziedzīga, nav sodāma. Tāpēc nav pamata uzskatīt, ka nosodāma un sabiedrībai nepieņemama ir tikai tāda personas rīcība, kas izdarīta tīši, proti, ar nodomu.
Ņemot vērā, ka nepastāv saudzējošāki – personas pamattiesības mazāk ierobežojoši – līdzekļi leģitīmo mērķu sasniegšanai, apstrīdētās normas satversmības galvenais jautājums ir, vai likumdevējs, paredzot ierobežojumu, ir ievērojis līdzsvaru starp konkrētas personas un visas sabiedrības interesēm.
[6] Pieteikuma iesniedzējs apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma dēļ nevar kandidēt uz tiesneša amatu. Tomēr Pieteikuma iesniedzējs var īstenot savas tiesības piedalīties valsts dienestā jebkurā citā valsts amatā, izņemot tiesneša un prokurora amatu, kā arī var izvēlēties darbu jebkurā citā juridiskajā profesijā, tostarp būt par advokātu. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums būt par tiesneša amata kandidātu skar ļoti šauru tiesību piedalīties valsts dienestā aspektu.
Turpretī visas sabiedrības intereses šobrīd ir stiprināt tiesiskumu, aizsargājot demokrātiju un ceļot sabiedrības uzticēšanos tiesu varai. Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka Latvijas sabiedrībā demokrātija vēl nebūt netiek uzskatīta par pašsaprotamu (sk. Satversmes tiesas 2018.gada 29.jūnija sprieduma lietā Nr.2017-25-01 23.punktu). Tiesas pieņemtie spriedumi ietekmē ne tikai lietā iesaistītās personas, bet arī visu sabiedrību kopumā. Aizstāvot katru indivīdu, tiesa kalpo arī valstij – tai ir būtiska loma uz demokrātijas, tiesiskuma, cilvēktiesību un brīvās tirgus ekonomikas pamatprincipiem balstītas valsts veidošanā, tā ietekmē valsts prestižu, tās tēlu un ekonomisko attīstību.
Sabiedrības uzticēšanās tiesu varai ir visdārgākā šim varas atzaram piemītošā vērtība (Bassok O. The changing understanding of judicial legitimacy. In: Scheinin M., Krunke H., Aksenova, M (Eds). Judges as Guardians of Constitutionalism and Human Rights. UK, USA, Edward Elgar Publishing Ltd, 2016, p.67). Demokrātiskas tiesiskas valsts varas atzariem, tostarp likumdevējam, ir jātiecas uz to, lai personu uzticēšanās valstij un tiesībām arvien pieaugtu (sk. Satversmes tiesas 2019.gada 6.marta sprieduma lietā Nr.2018-11-01 18.1.punktu). Sabiedrības viedoklis par tiesu un tiesnešiem kalpo kā uzticēšanās līmeņa indikators. Sabiedrības uzticēšanās un cieņa pret tiesu varu ir viens no priekšnoteikumiem efektīvai tiesu sistēmai un līdz ar to arī uz tiesiskumu balstītai demokrātijai. Sabiedrības viedoklis būtiski ietekmē arī tiesnešu amatā apstiprināšanu – tiesneša amata kandidātu izvēli un atlasi (Jurcēna L. Tiesneša finansiālā drošība un sabiedrības viedoklis. Grāmatā: Tiesas un mediju komunikācija. Sabiedriskā viedokļa un mediju ietekme uz taisnīgu tiesu.
Autoru kolektīvs prof. Ringolda Baloža zinātniskā vadībā un redakcijā. Rīga, Latvijas Vēstnesis, 2019, 230.lpp.).
Saskaņā ar jaunākā Eirobarometra pētījuma datiem Latvijā tiesu sistēmai uzticas 41% sabiedrības (Standard Eurobarometer 95 Spring 2021, European Commission, QA6a.3, T26. Pieejams: https://europa.eu/eurobarometer/surveys/detail/2532). Vairāk nekā puse sabiedrības neuzticas tiesām. Tomēr sabiedrības uzticība tiesu sistēmai ir būtiska tās pastāvēšanai un pienācīgai funkcionēšanai. Uzticēšanās tiesām ir mūsdienu sabiedrības kopā esības un darbības viena no būtiskajām īpašībām. Latvijas ilgtspējīgai attīstībai ir svarīga katra valsts iedzīvotāja vēlme būt šajā sabiedrībā, dzīvot, pilnveidoties un meklēt aizsardzību nepieciešamības gadījumā. Jurists šo visu apgūst, iegūstot jurista izglītību. Šīs zināšanas nosaka jurista īpašo misiju sabiedrībā, bet tiesnesim ir gan īpaša misija, gan īpaša atbildība (sk. Ziemele, I. Satversmes tiesas priekšsēdētājas Inetas Ziemeles uzruna. 2018. gada Latvijas tiesnešu konferencē. Pieejams: https://www.satv.tiesa.gov.lv/articles).
Tāpēc būtiska ir arī pašu tiesnešu un visas tiesu sistēmas iesaiste sabiedrības uzticēšanās līmeņa tiesu varai stiprināšanā un celšanā. Uzticēšanās tiesu varai vienlaikus nozīmē arī iedzīvotāju uzticēšanos tiesiskumam un Latvijas demokrātiskai valsts iekārtai kopumā. Tieslietu padome vērš uzmanību uz to, ka Latvijas sabiedrība šobrīd nav gatava akceptēt to, ka tiesu varētu spriest arī tāda persona, kas pēc būtības tiek atzīta par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Tādējādi, nosakot tiesnesim visaugstāko standartu amata ieņemšanai un savu pienākumu pildīšanai, tiek veicināta un vairota tiesu varas autoritāte un uzticēšanās tiesām, nodrošināta cilvēktiesību aizsardzība, kā arī stiprināts tiesiskums, kas ir demokrātiskas valsts iekārtas funkcionēšanas pamats.
Līdz ar to Tieslietu padomes ieskatā šobrīd labums, ko ar apstrīdēto normu iegūst sabiedrība, ir lielāks par Pieteikuma iesniedzēja tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu, un apstrīdētā norma atbilst Satversmes 101. un 106.pantam.
Tieslietu padomes priekšsēdētājs A.Strupišs
QR
