Šā gada februārī klajā nākusi ilggadējā Eiropas Tieslietu padomju asociācijas (ENCJ) pārstāvja, Nīderlandes Tieslietu padomes padomnieka, Utrehtas universitātes profesora Fransa van Dijka (Frans van Dijk) grāmata „Tiesnešu neatkarības uztvere Eiropā. Sabiedrības un tiesu varas saskaņotība” (Perceptions of the Independence of Judges in Europe. Congruence of Society and Judiciary).
Profesors Franss van Dijks, izmantojot pēdējos gados veikto Eiropas līmeņa aptauju rezultātus, savā grāmatā ir raksturojis trīs radniecīgus, bet vienlaikus nepieciešami nošķiramus konceptus: tiesu varas neatkarības uztvere, cieņa pret tiesu varas neatkarību un uzticēšanās tiesu varai.
Grāmatā rastas atbildes uz šādiem jautājumiem: Kā var salīdzināt tiesnešu neatkarības novērtējumus, ko sniedz paši tiesneši, tiesu klienti, sabiedrība un uzņēmēji? Vai ir nozīme respondentu raksturojumam (sabiedrības un uzņēmumu gadījumā – sociālie apstākļi, finanses, izglītības līmenis utt)? Kā tiesas piesēdētāji palīdz samazināt nošķirtību starp tiesnešiem un sabiedrību? Kā tiesneši vērtē savu neatkarību savā saskarsmes vidē (tiesu klienti, politiķi, mediji un tiesu vadība)? Kā izprast uzticības līmeņa atšķirību starp tiesu varu un pārējiem valsts varas atzariem? Vai šķirtne starp tiesu varu un sabiedrību ir visas ES kopēja lieta vai arī aktuāla tikai dažās valstīs? Kā un vai šie secinājumi ietekmē tiesu varas funkcionēšanu demokrātijā?
Šis apskats lai kalpo kā ierosinājums iepazīties ar minēto darbu, kā arī aicinājums turpināt stiprināt tiesu varas neatkarību Latvijā, lai ne tikai formāli, bet arī sabiedrības uztverē spētu līdzināties labākajiem Eiropas paraugiem.
Tiesu neatkarības uztvere sabiedrības un advokātu skatījumā
Saskaņā ar Eiropas Komisijas datiem 2019.gadā Eiropā vidēji 52% sabiedrības tic tiesu varai (no 17% Horvātijā līdz 86% Somijā). Uzticēšanās tiesu varai ir vidēji par 15% augstāka nekā diviem pārējiem valsts varas atzariem. Tiesu sistēmai, kurai uzticas sabiedrība, ir lielākas iespējas iegūt neatkarību no politikas, kas tai eksistenciāli ir nepieciešama funkcionēšanai un lai tā būtu imūnāka pret neatkarības apdraudējumiem. Tāpēc tiesu varai ir stimuls veidot uzticēšanos, ciktāl tas ir tās kompetencē. Ņemot vērā saikni ar neatkarību, tas nebūt nenozīmē to, ko cilvēki uzskata par vēlamu, piemēram, stingrāki sodi par noziegumiem vienmēr un visur. Tiesnešu izvēle ir veidot sev plašu vai šauru atbalstu. Nīderlandē veiktajā pētījumā pilsoņi uzskatījuši, ka tiesu noteiktie sodi ir pārāk maigi, bet vienlaikus viņi arī atzīst, ka tiesnešiem jābūt neatkarīgiem, un izlemšana ir tiesas ziņā.
Ideālā gadījumā procesi norit tādējādi, ka nepastāv lielas atšķirības tiesu darba novērtējumā atkarībā no tiesu lietas iznākuma. Vislabāk, ja arī zaudējušās puses ir apmierinātas vai vismaz konstatē procesa taisnīgumu. Lai gan tās var nebūt apmierinātas ar rezultātu, tās pieņem tiesu spriedumus, tos labprātīgi izpilda un atbalsta tiesas.
Īpašu vērtējumu profesors Franss van Dijks sniedzis par tiem gadījumiem, kuros aptaujās tiesnešu neatkarības pašnovērtējums ir būtiski augstāks nekā tiesas novērtējums „no malas”. Šāda neatbilstība rada lielu risku, ka sabiedrība uzskatīs tiesu varu kā attālinātu no tautas, esošu pašaizsardzībā. Visdrīzāk mazināsies uzticēšanās tādai tiesu varai, kas pati sevi vērtē augstu, kamēr tiesas klienti to novērtē zemu. Uzticēšanās un uztvere var tik tālu tikt ietekmēta, ka var radīt tendenci pašiem nepamanīt nepieciešamību veikt izmaiņas tiesās, kamēr ārpus sistēmas to uzskata par steidzami nepieciešamu. Šādas lielas (neizskaidrojamas) atšķirības tiesu neatkarības uztverē var mudināt pārējās nozares iejaukties vai stiprināt dominanci pār tiesu varu. Vērtīgs ir Fransa van Dijka atzinums, ka tiesu uztvere sabiedrībā var spēlēt pat izteiktāku lomu nekā formālās garantijas. Atvērts paliek jautājums, vai pati tiesu vara uz savu pozīciju arī šādi lūkojas. Vai tām ir pašpārvaldes struktūras, kas tām ļauj strādāt pie savas reputācijas uzturēšanas koordinēti un nepārtraukti jeb šo efektu var panākt ar sinhronu visu tiesnešu uzvedību?
Profesors grāmatā ir analizējis, kāpēc pastāv atšķirība tiesnešu atbildēs par savu (individuālo) neatkarības pašnovērtējumu un savu kolēģu neatkarības vērtējumu. „Kritiska attieksme pret kolēģiem var būt saistīta ar faktisko kolēģu novērošanu tiesā un viņu spriedumiem, bet arī ar tiesnešu iecelšanu un paaugstināšanu amatā. ENCJ aptauja rāda, ka daudzi tiesneši kritiski vērtē karjeras lēmumus par tiesnešiem, un daudzi atbild, ka šie lēmumi nav balstīti tikai uz nopelniem. Ņemot vērā šos paskaidrojumus, visu tiesnešu vērtējums, visticamāk, ir atbilstošāka patiesās neatkarības izpausme nekā pašvērtējums. Tiesnešu priekšstati par citiem tiesnešiem kopumā ir tuvāk saistīti (līdzīgāki) ar juristu, pilsoņu un uzņēmumu, nevis tiesnešu priekšstatu par sevi”.
Eiropas advokātu aptaujā tika ietverts identisks jautājums par tiesu varas neatkarību savā valstī. Interesants ir konstatētais, ka advokātu vērtējums par tiesu varas neatkarību ir zemāks nekā tiesnešu pašnovērtējums. Advokāti kopumā daudz kritiskāk vērtē tiesnešu neatkarību nekā paši tiesneši.
Visizteiktākā atšķirība ir Ungārijā – tiesnešu pašvērtējums ir 7,3 balles, bet advokātu vērtējums par tiesnešiem – 5,2. Zviedrijā šie skaitļi ir 8,6 un 8,2. Lai gan advokāti, kā atzīmējis Franss van Dijks, ir „kritiska profesija”, nav ticams, ka advokātu kā personību iezīmes Ungārijā pēc savas būtības ir kritiskākas/negatīvākas nekā Zviedrijā. Kā grāmatā uzsvērts, vienīgais izņēmums no modeļa ir Latvija, kur tiesnešu un advokātu viedokļi ir ļoti līdzīgi (6,5 balles pret 6,2). Visās pārējās valstīs atšķirība ir ievērojama.
Oriģināls skatījums zinātniekam radies, analizējot iegūto tiesu neatkarības aptauju rezultātus, kā kritēriju izvēloties sabiedrības izglītības līmeni. Secināts: ja valstī kopumā tiek apšaubīta neatkarība, tad pilsoņi par to ir vienprātīgi, neskatoties uz viņu izglītības līmeni. Savukārt, ja neatkarība ir spēcīga, respondenti ar augstu izglītību to atzīst labāk nekā respondenti ar zemu izglītību. Piemēram, Zviedrijā pilsoņi ar augstu izglītību tiesu neatkarību vērtē ar 7,6 ballēm, savukārt pilsoņi ar zemu izglītību – 5,5, kas jāsalīdzina ar tiesnešu pašvērtējumu 8,6 un advokātu vērtējumu 8,2.
Ja tiesnešu un advokātu uztvere valstī kopumā ir mazāk pozitīva, atšķirība ir mazāka. Piemēram, Lietuvā rādītāji ir 5,6 un 5,3, salīdzinot ar tiesnešu un advokātu vērtējumu 7,7 un 5,9.
Vairākās valstīs, kur tiesneši un advokāti neatkarību vērtē salīdzinoši zemu, izglītības ietekme uz vērtējumu ir otrāda. Tajās pilsoņi ar zemu izglītību uzskata, ka tiesu sistēma ir neatkarīgāka, nekā pilsoņi ar augstu izglītību. Nav pārsteidzoši, ka augsti izglītotu pilsoņu priekšstati par tiesu neatkarību ir daudz saskaņotāki ar tiesnešu un advokātu viedokli. Tas var būt saistīts ar atšķirīgu precīzas informācijas iedarbību un/vai atšķirīgām spējām precīzi filtrēt informāciju (personas ar zemu izglītību parasti izmanto citu mediju piedāvājumu – vieglāk saprotamu, tendenciozu, vērstu uz sensācijām utt.).
Būtiska un vienlaikus tieslietu diskusijās maz apskatīta ir atziņa, ka sabiedrība jautājumos par tiesu varu faktiski neiedziļinās. Labākajā gadījumā pilsoņiem ir vispārēja izpratne par to, kas ir tiesu vara. Tā rezultātā cilvēki, kuriem nav tiešas vai netiešas pieredzes tiesās, atgriežas savā institucionālajā uzticībā (nepolitiskajā daļā) valsts sektorā kopumā. Šis īpašās izpratnes trūkums par tiesu varu varētu (daļēji) izskaidrot arī to, kāpēc tiesnešiem ir ļoti atšķirīga, daudz pozitīvāka attieksme pret tiesu neatkarību nekā pilsoņiem kopumā.
Izteikts pieņēmums, ka daļā Eiropas valstu nav pārliecības, ka sabiedrība pozitīvi leģitimizē tiesu varas institūcijas. Lai pildītu savu misiju, tām šajās valstīs ir divkārša problēma: politiskajā arēnā un tiesas zālē.
Tiesu vara un politika. Tiesu vara un mediji
Kā norāda Franss van Dijks, ideālā gadījumā no politiķu puses neatkarības ievērošana nozīmētu neiejaukšanos tiesu sistēmā, pareizu tiesas lēmumu izpildi, atbilstošu tiesu varas resursu nodrošināšanu un nevēlēšanos kritizēt tiesu varu; no plašsaziņas līdzekļu puses – pēc būtības atspoguļot faktus par tiesu lietām un atturēties no personīgiem uzbrukumiem (piemēram, „tautas ienaidniekiem”).
Autors uzsvēris, ka neatkarības uztveri sabiedrībā spēcīgi ietekmē citi faktori, ne tikai respondentu personīgā pieredze. Dažās Austrumeiropas valstīs virzībā uz autoritāru valsti vai neliberālu demokrātiju tiesu varas neatkarība kalpo kā barjera, kas tiek brucināta ar valdības vai tās kontrolētu mediju palīdzību, lai diskreditētu tiesu varu sabiedrībā. Kā uzsver profesors, jo „vairāk trūkst saskaņotības starp tiesnešiem un pilsoņiem, jo vieglāk kļūst valdībām samazināt tiesu varas neatkarību un mazināt tiesiskumu, vienlaikus apgrūtinot pašu tiesu ikdienas darbu”.
Kā Franss van Dijks trāpīgi atzīmējis, „gan tradicionālajos medijos, gan sociālajos medijos negatīvās pieredzes tiesā visdrīzāk tiks akcentētas. Tas attiecas uz visiem medijiem, bet īpaši uz tā dēvētajiem sensāciju medijiem. Politiķi mēdz reaģēt uz sarūgtināto tiesas klientu viedokļiem, īpaši, ja to pastiprina mediji. Politiķiem var būt arī sava dienaskārtība attiecībā uz demokrātiju un trīs valsts varas atzaru balansu, kas mēdz vai nemēdz cienīt citu atzaru lomu.”
Kā izriet no statistikas, starp valstīm pastāv lielas atšķirības, jo īpaši attiecībā uz politikas un plašsaziņas līdzekļu respektu pret tiesu neatkarības ievērošanu. Franss van Dijks secinājis, ka Bulgārijas, Latvijas un Rumānijas zemie rezultāti liecina, ka tikai aptuveni 20% tiesnešu uzskata, ka parlaments un valdība, kā arī plašsaziņas līdzekļi ievēro viņu neatkarību. No otras puses, 80–90% tiesnešu Skandināvijas valstīs jūtas cienīti. Anglijas un Velsas rādītāji ir pārsteidzoši zemi – attiecīgi 36% un 37% tiesnešu jūtas respektēti attiecīgi parlamentā un valdībā, 27% – tradicionālajos medijos un 17% – sociālajos medijos. Bulgārijā un Latvijā 50% tiesnešu jūtas partiju un advokātu cienīti. Vai tas ir pietiekami, lai tiesu sistēma darbotos efektīvi, retoriski vaicā Franss van Dijks.
Demokrātijā presei ir būtiska loma informēšanā par tādiem valsts varas atzaru darba aspektiem, par ko sabiedrība citādi nevarētu uzzināt. Var rasties arī cita situācija: plašsaziņas līdzekļi var būt tieši vai netieši valdības vai parlamenta ietekmē. Ar sev raksturīgo humoru zinātnieks atzīmējis, ka plašsaziņas līdzekļi tiesu varas ietekmē vēl nav novēroti! Iepazīstoties ar pētījumiem, secināms, ka tiesu varai (līdzīgi kā presei) uzticas vidēji 50% respondentu. Uzticēšanās tiesu varai dažās valstīs ir nedaudz lielāka nekā uzticēšanās presei. Lielāka uzticēšanās tiesu varai nekā presei vai vienlīdzīga uzticēšanās pārsvarā ir tā dēvētajās „ vecajās demokrātijās” (izņemot Beļģiju, Itāliju un Portugāli). Izteikti lielāka uzticēšanās tiesu varai nekā presei ir Lielbritānijā (starpība 29% punktu), Īrijā (17%), Dānijā (22%) un Grieķijā (26%). Pretēja situācija ir Horvātijai (24%), Slovākijai (18%) un Portugālei (17%). Šie rezultāti, kā uzskata Franss van Dijks, rada interesantus jautājumus par preses informācijas ietekmi uz uzticēšanos tiesu varai. Varētu būt, ka negatīva ziņošana („tautas ienaidnieki”) samazina uzticēšanos tiesu varai. Bet tas vienlaikus iedragā uzticēšanos arī pašai presei.
Grāmata, pateicoties ENCJ un Utrehtas Universitātes Monteņa centra Tiesiskuma un tiesu sistēmu administrācijas jautājumos finansiālam atbalstam, ir pieejama publikācijas vietnē bezmaksas. Izdevniecība: www.palgrave.com
QR
