Administratīvo tiesu dialoga ar Satversmes tiesu procesuālie aspekti

Ievērojot šīs konferences sesijas tematiku – administratīvās tiesas dialogā par tiesību principu piemērošanu –, manas runas tēma ir saistīta ar administratīvo tiesu dialogu ar Satversmes tiesu.

No vienas puses, administratīvās tiesas šī dialoga veidošanā iesaistās jau no to pastāvēšanas pirmsākumiem, turklāt to dara aktīvāk nekā vispārējās jurisdikcijas tiesas. Tāpēc varētu sacīt, ka šis dialogs ir kā labi zināma, jau iestaigāta taciņa. No otras puses, procesa dalībnieku paustie argumenti administratīvajās lietās pietiekami bieži vedina domāt, ka tiem nav pietiekamas izpratnes par administratīvo tiesu vēršanos Satversmes tiesā; un nav noslēpums, ka arī daļa administratīvo tiesu tiesnešu ir visnotaļ bijīgi pret iesaistīšanos dialogā ar Satversmes tiesu. Tāpat, attīstoties administratīvo tiesu un Satversmes tiesas, tās kolēģiju praksei, rodas jauni dialoga izaicinājumi. Tādēļ savā runā uzsvēršu galvenos dialoga ar Satversmes tiesu procesuālos aspektus.

Vispirms jāņem vērā, ka administratīvās tiesas salīdzinājumā ar vispārējās jurisdikcijas tiesām ir īpašas, jo Satversmes tiesas likums un Administratīvā procesa likums paredz, ka tās tiesību normu hierarhijas kontroli veic divos veidos. pirmkārt, ja tiesa uzskata, ka tiesību norma, ko iestāde ir piemērojusi vai kas administratīvajā tiesas procesā būtu jāpiemēro, neatbilst Latvijas Republikas Satversmei (turpmāk – Satversme) vai starptautisko tiesību normai (vai aktam), tā tiesību normu hierarhijas kontroli veic ar konkrētās kontroles jeb tiesas pieteikuma palīdzību, vēršoties Satversmes tiesā. Savukārt, ja tiesa uzskata, ka lietā piemērojamā tiesību norma neatbilst tādai augstāka juridiska spēka tiesību normai, kam ir zemāks juridisks spēks nekā Satversmei, tā tiesību normu hierarhijas kontroli veic pati, nepiemērojot augstāka juridiska spēka tiesību normai neatbilstošo zemāka juridiska spēka normu konkrētajā lietā. Konkrētie gadījumi, kad administratīvā tiesa pati atturas no neatbilstošās tiesību normas piemērošanas, ir tad, ja tiesa konstatē pašvaldību saistošo noteikumu neatbilstību Ministru kabineta noteikumiem vai likumam, Ministru kabineta noteikumu neatbilstību likumam vai iekšējo normatīvo aktu neatbilstību ārējiem normatīvajiem aktiem vai tieši piemērojamiem vispārējo tiesību principiem. Jāpiebilst, ka minētais nozīmē arī to, ka administratīvā tiesa nevēršas Satversmes tiesā tostarp tad, ja tā konstatē teritorijas plānojuma vai detālplānojuma, kas pieņemti pašvaldības saistošo noteikumu formā, neatbilstību Ministru kabineta noteikumiem vai likumam.

Turpināšu ar šādas – duālas – tiesību normu hierarhijas kontroles analīzi un tad pievērsīšos konkrēti administratīvās tiesas pieteikuma Satversmes tiesai procesuālajiem aspektiem.

I

Vispirms noskaidrojams, kādi bija likumdevēja apsvērumi, paredzot šādu – duālu – tiesību normu hierarhijas kontroles sistēmu.

Atkāpjoties pagātnē, jāņem vērā, ka laikā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad tika izveidota Satversmes tiesa, bija nepieciešams, ka tā rīkojas kā „konstitūcijas sargsuns” un pārbauda tostarp tā saucamo likumpakārtoto aktu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām. Tas bija nepieciešams, jo tobrīd Latvijas tiesību sistēmai vēsturisko apstākļu dēļ, proti, padomju laika mantojuma dēļ, bija raksturīgs, ka cilvēka reālās tiesības tika noteiktas, piemēram, ar instrukciju vai ka izpildvara atļāvās mainīt likumdevēja pieņemtās tiesību normas ar zemāka juridiska spēka aktiem. Tālab Satversmes tiesai tika piešķirta kompetence skatīt lietas arī, piemēram, par pašvaldību saistošo noteikumu atbilstību Ministru kabineta noteikumiem vai Ministru kabineta noteikumu atbilstību Satversmei. Taču Eiropas kontekstā tā netiek uzskatīta par tradicionālu konstitucionālās tiesas kompetenci.

Līdz ar to, kad tika izveidotas administratīvās tiesas, likumdevējs, ievērojot administratīvo tiesu kompetenci nodrošināt kontroli pār izpildvaras veikto darbību vai bezdarbības tiesiskumu un lietderību un no šīs kompetences izrietošo administratīvo tiesu īpašo lomu personas pamattiesību aizsardzībā, daļu no minētās – ne visai tradicionālās – Satversmes tiesas kompetences nodeva administratīvajām tiesām. Vienlaikus Satversmes tiesai tika saglabāta tās par ievērojami tradicionālāku uzskatāmā un ekskluzīvā kompetence pārbaudīt tiesību normu atbilstību Satversmei un starptautisko tiesību normām. Tāpat likumdevējs ņēma vērā, ka administratīvajām tiesām būs jāpiemēro daudz lielāks daudzums dažādu normatīvo aktu nekā civillietās un krimināllietās, jo administratīvo tiesību materiālās tiesību normas nav kodificētas vienā aktā, kā tas ir civiltiesību un krimināltiesību gadījumā, kuras galvenokārt ir kodificētas Civillikumā, Komerclikumā un Krimināllikumā.

Administratīvajai tiesai piešķirtajai kompetencei pašai veikt tiesību normu hierarhijas kontroli ir savi plusi un mīnusi. Kā pluss, neapšaubāmi, norādāms apstāklis, ka ar šīs kompetences palīdzību administratīvās tiesas var efektīvi īstenot jebkuras tiesas pamatuzdevumu, proti, noskaidrot lietā piemērojamās tiesību normas, to saturu, apjomu un atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām un konkrētajā lietā nepiemērot tādas tiesību normas, kas neatbilst augstāka juridiska spēka normām. Tāpat administratīvās tiesas var nodrošināt tiesvedības un līdz ar to arī personas pamattiesību aizskāruma novēršanas ātrumu, jo tām nav nepieciešams apturēt tiesvedību, lai iesniegtu pieteikumu Satversmes tiesai. Vienlaikus tas arī atvieglo Satversmes tiesu, samazinot tādu lietu skaitu, kam nav valstiska mēroga vai konstitucionāla nozīme.

Taču minētās kompetences mīnuss ir tas, ka administratīvajai tiesai dažādās lietās – parasti līdzīgās – var nākties atkārtoti veikt vienu un to pašu tiesību normu hierarhijas kontroli. Administratīvo tiesu praksē šādi gadījumi ir bijuši tostarp arī kasācijas instances līmenī. Tas ir arī cieši saistīts ar to, ka Administratīvā procesa likuma 104.panta trešā daļa neuzliek tiesību normas izdevējam saistošu pienākumu izslēgt tiesību normu, ko administratīvā tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, no tiesību sistēmas, un diemžēl bieži vien normas izdevējs to nedara. Tā rezultātā rodas tā saucamās „mirušās” tiesību normas, kas pastāv tiesību sistēmā, bet reāli netiek piemērotas. Tāpat ir saskatāmi problēmjautājumi saistībā ar jaunatklātu apstākļu institūtu – Senāts savulaik ir atzinis, ka apstāklis, ka administratīvā tiesa ir atzinusi tiesību normu par nepiemērojamu kādā konkrētā administratīvajā lietā, nav uzskatāms par iemeslu citas lietas, kurā šī norma ir bijusi piemērota, izskatīšanai no jauna.

Manuprāt, raugoties no privātpersonu tiesību aizsardzības viedokļa, minētajai administratīvās tiesas kompetencei ir vairāk plusu nekā mīnusu. Vienlaikus jānorāda, ka likumdevējam un arī pašām administratīvajām tiesām, piemērojot Administratīvā procesa likuma 104.panta trešo daļu, būtu nepieciešams apsvērt, kā iepriekš norādītos negatīvos aspektus samazināt.

Duālas tiesību normu hierarhijas kontroles sistēmas problemātika ir novērojama arī tajā aspektā, ka ne vienmēr ir viennozīmīgi nošķirami gadījumi, kad administratīvajai tiesai vajadzētu vērsties Satversmes tiesā un kad pašai atturēties no augstāka juridiska spēka tiesību normai neatbilstošās tiesību normas piemērošanas konkrētajā lietā. Jo īpaši tā tas ir situācijās, kad administratīvā tiesa uzskata, ka lietā piemērojamā tiesību norma ir pieņemta, neievērojot likumdevēja piešķirto pilnvarojumu, proti, pieņemta ultra vires. Šādā situācijā tiesa var uzskatīt, ka, piemēram, lietā piemērojamā pašvaldības saistošo noteikumu norma neatbilst likuma normai, bet vienlaikus tā var arī uzskatīt, ka šī norma neatbilst Satversmes 64.pantam.

Viens no Latvijas tiesību zinātniekiem ir izvirzījis tēzi, ka administratīvajām tiesām neesot nekādas metodoloģijas, kad šādos gadījumos vērsties Satversmes tiesā un kad nē. Tomēr pēc administratīvo tiesu prakses izpētīšanas šādam viedoklim negribētu piekrist, jo, manuprāt, to, vai rīkoties atbilstoši Administratīvā procesa likuma 104.panta otrajai vai trešajai daļai, administratīvā tiesa izlemj katrā konkrētajā lietā atsevišķi, ņemot vērā individuālos lietas apstākļus. Proti, administratīvā tiesa minēto lēmumu pieņem, piemēram, ņemot vērā to, cik plašu personu loku skar strīdus tiesību norma; vai tā ir spēkā esoša vai jau spēku zaudējusi norma; vai tā skar visai sabiedrībai nozīmīgu konstitucionalitātes jautājumu, vai arī ir nozīmīga tikai specifiskajos lietas apstākļos.

Tā, piemēram, strīdus piemērojamā tiesību norma lietā Nr.SKA-429/2015 (A420628311) bija pašvaldības saistošo noteikumu norma, kas noteica papildu koeficientu zaudējumu atlīdzinājuma aprēķinā par patvaļīgu koku ciršanu. Var uzskatīt, ka šāds jautājums – patvaļīga koku ciršana vienā konkrētā pašvaldībā – skar samērā šauru personu loku. Attiecīgi minētajā lietā Senāts, konstatējot, ka norma ir pieņemta ultra vires, pats atturējās no tās piemērošanas, nevis vērsās Satversmes tiesā. Savukārt lietā Nr.SKA-48/2017 (A420543312) strīdus piemērojamā tiesību norma bija Ministru kabineta noteikumu norma, kas paredzēja Veselības inspekcijas tiesības noteikt sodu veselības pakalpojumu sniedzējam. Laikā, kad Senāts izskatīja lietu, strīdus norma vairs nebija spēkā, un līdz ar to arī minētajā gadījumā ir saprotama tiesas izšķiršanās pašai nepiemērot ultra vires pieņemto tiesību normu, nevis iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai.

Lietās Nr.A42706908 un Nr.A420294014 administratīvā tiesa izvēlējās vērsties Satversmes tiesā. Strīdus piemērojamā tiesību norma lietā Nr.A42706908 bija Ministru kabineta noteikumu norma, kas paredzēja ierobežojumus kredīta devējam prasīt no kredīta ņēmēja kompensāciju par kredīta saistību izpildi pirms noteiktā termiņa. Administratīvā tiesa lietu izskatīja 2010.gadā – tātad ekonomiskās krīzes laikā. Tā kā šāds – ar kredītiem saistīts – ekonomiska rakstura jautājums tobrīd bija nozīmīgs lielai sabiedrības daļai, attiecīgi tas arī veido pamatu tam, kādēļ tiesa iesniedza pieteikumu Satversmes tiesai. Savukārt lietā Nr.A420294014 strīdus piemērojamā tiesību norma bija pašvaldības saistošo noteikumu norma, kas paredzēja, ka gadījumā, ja tiek atcelta personai izsniegtā būvatļauja, tai netiek atmaksāta pašvaldības budžetā iemaksātā nodeva par pašvaldības infrastruktūras uzturēšanu un attīstību, bet gan tā tiek novirzīta jaunas būvatļaujas vajadzībām. Administratīvā tiesa iesniedza pieteikumu Satversmes tiesai par šīs normas neatbilstību Satversmes normai, un Satversmes tiesa to atzina par neatbilstošu Satversmes 105.pantam. Vienlaikus interesanti ir tas, ka Satversmes tiesa sprieduma pēdējā punktā vērsa administratīvās tiesas uzmanību uz tās tiesībām pašai veikt tiesību normu hierarhijas kontroli. No tā var izsecināt, ka, Satversmes tiesas ieskatā, konkrētais strīds bija kazuistiska rakstura un varēja tikt atrisināts administratīvās lietas ietvaros bez Satversmes tiesas iesaistes.

II

Pievēršoties jautājumam par tiesas pieteikuma Satversmes tiesai procesuālajiem aspektiem, vispirms noskaidrojams, kas var iesniegt šādu pieteikumu, proti, kas ir tiesas pieteikuma subjekts.

No Satversmes tiesas likuma 19.¹ panta pirmās daļas 2.punkta izriet, ka tiesas pieteikuma subjekts var būt gan pirmās, gan apelācijas, gan kasācijas instances tiesa, kuras izskatīšanā atrodas administratīvā lieta. Kopumā ar tiesas subjekta izpratni nav saistāmi būtiski problēmjautājumi. Taču paturams prātā, ka, kaut arī minētās tiesību normas gramatiskais formulējums vedina domāt, ka pieteikumu Satversmes tiesā var iesniegt tikai pēc tam, kad lieta administratīvajā tiesā jau ir ierosināta, proti, atrodas tiesas izskatīšanā, tomēr Satversmes tiesas kolēģija savulaik ir atzinusi, ka pieteikumu var iesniegt arī tiesnesis, ja tas ir nepieciešams, lai izlemtu jautājumu par pieteikuma virzību, proti, to, vai vispār ierosināt lietu vai nē. Tas jo īpaši jāņem vērā pirmās instances tiesas tiesnešiem.

Arī administratīvo tiesu praksē salīdzinoši nesen bija gadījums, kad tiesību norma paredzēja, ka konkrēts Ieslodzījuma vietu pārvaldes lēmuma veids, kas attiecas uz īpaši pakļautām personām – ieslodzītajiem –, nav pārsūdzams, un līdz ar to Administratīvās rajona tiesas tiesnesis atteica pieņemt pieteikumu par minētā lēmuma atcelšanu. Taču Senāts, izskatot blakus sūdzību par tiesneša lēmumu, vērsās Satversmes tiesā ar pieteikumu par normas satversmību. Satversmes tiesa normas daļu atzina par neatbilstošu Satversmes 92.panta pirmajam teikumam, un tā rezultātā tika ierosināta administratīvā lieta.

Tāpat paturams prātā, ka, kaut arī no Satversmes tiesas likuma 19.¹ panta pirmās daļas 2.punkta izriet, ka tiesas pieteikumu Satversmes tiesā var iesniegt arī kasācijas instances tiesa, tomēr personas pamattiesību aizsardzības nolūkā būtu maksimāli jāievēro subsidiaritātes princips, proti, Satversmes tiesā jāvēršas pirmās vai apelācijas instances tiesai, kas lietu izskata pēc būtības.

Pievēršoties tiesas pieteikuma objektam jeb tiesību normai, par kuras atbilstību Satversmes vai starptautisko tiesību normai ir iesniedzams tiesas pieteikums, norādāms, ka tās ir dažādas tiesību normas – pašvaldību saistošie noteikumi, Ministru kabineta noteikumi, likumi, Latvijas parakstītie vai noslēgtie starptautiskie līgumi un citi normatīvie akti vai to daļas, un, manuprāt, plašāka analīze par šo jautājumu nav nepieciešama. Savukārt, runājot par to, kādām tiesību normām lietā piemērojamās tiesību normas atbilstību var lūgt pārbaudīt administratīvā tiesa, jānorāda, ka jēdziens „Satversme” ir tulkojams plašā nozīmē, ar to saprotot ne tikai dokumentu „Latvijas Republikas Satversme”, bet jebkuru konstitucionāla rakstura normu. Tā, piemēram, Senāts savulaik vērsās Satversmes tiesā par lietā piemērojamās tiesību normas atbilstību Augstākās padomes 1990.gada 4.maija deklarācijas „Par Latvijas Republikas atjaunošanu” preambulai. Tāpat gribētu norādīt, ka agrāk diezgan populāri bija prasīt pārbaudīt tiesību normas atbilstību Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas normām, tomēr šajā sakarā ir jāņem vērā Satversmes tiesas praksē nostiprinātā atziņa par Satversmē iekļauto normu harmoniju ar starptautiskajām cilvēktiesību normām, un tālab pieteikumā Satversmes tiesai jāpamato, kādēļ starptautiskajām cilvēktiesību normām ir atšķirīgs saturs no Satversmes normām.

Administratīvās tiesas Satversmes tiesā ir vērsušās galvenokārt par materiālo tiesību normu atbilstību Satversmes normām. Tas arī loģiski izriet no konkrētās kontroles būtības, jo tiesiskais strīds, kura dēļ persona vēršas tiesā savu interešu aizsardzībai, visbiežāk ir materiāltiesiska rakstura. Tomēr administratīvās tiesas ir iesaistījušās arī dialogā par procesuālo tiesību normu satversmību, tostarp Administratīvā procesa likuma normu satversmību. Tātad tās nav baidījušās iesniegt pieteikumu par galvenā procesuālā likuma, kas regulē administratīvo procesu, atbilstību Satversmes normām.

Tāpat jāņem vērā, ka administratīvās tiesas var vērsties Satversmes tiesā tikai par tādas tiesību normas atbilstību Satversmei vai starptautisko tiesību normai, ko iestāde ir piemērojusi vai kas administratīvajā tiesas procesā būtu jāpiemēro konkrētajā lietā. No vienas puses, tas ir pašsaprotams priekšnosacījums, jo tā ir norma, kas ir acīmredzami nepieciešama lietas izspriešanai un kas mainīs tiesiskās sekas konkrētajos lietā apskatāmajos faktiskajos apstākļos. Tomēr jāatzīst, ka praksē ne vienmēr ir viegli noteikt lietā piemērojamo tiesību normu. Kaut arī primāri tas ir juridiskās metodes jautājums, tomēr nevar atstāt bez ievērības, ka Satversmes tiesas kolēģijas vairākkārt ir atteikušās ierosināt lietas pēc administratīvo tiesu pieteikumiem tieši tādēļ, ka šis nosacījums nav bijis izpildīts.

Administratīvo tiesu praksē ir bijis arī tāds gadījums, kad Satversmes tiesa pēc administratīvās tiesas pieteikuma ierosināja lietu par kādu Latvijas Sodu izpildes kodeksa normu, bet, ievērojot konkrētās administratīvās lietas apstākļus, proti, to, ka faktiski konkrētajā lietā bija piemērojama tikai apstrīdētās normas daļa, spriedumā izvērtēja tikai normas daļu. Tomēr problemātiski bija tas, ka citās administratīvajās lietās, kurās bija piemērojama tā normas daļa, ko Satversmes tiesa spriedumā izšķīrās nevērtēt, administratīvā tiesa bija apturējusi tiesvedību līdz Satversmes tiesas nolēmuma spēkā stāšanās brīdim. Rezultāts bija tāds, ka minētajās lietās tiesvedība faktiski bija apturēta lieki. Šādu Satversmes tiesas ierobežošanos atsevišķajās domās neuzskatīja par pareizu divi Satversmes tiesas tiesneši.

Visbeidzot ir aplūkojams jautājums, kas ir uzskatāms par pamatu tiesas pieteikuma iesniegšanai Satversmes tiesā. No Satversmes tiesas likuma 19.¹ panta pirmās daļas 2.punkta izriet, ka tas ir tiesas uzskats par lietā piemērojamās tiesību normas vai normas, ko piemērojusi iestāde, neatbilstību Satversmei vai starptautisko tiesību normai. Pirmkārt, tas nozīmē, ka pieteikums iesniedzams ex officio – pēc administratīvās tiesas iniciatīvas, savukārt procesa dalībnieka lūgums tiesai iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā pats par sevi nav saistošs. Otrkārt, Satversmes tiesas likumā tiesas pieteikumam ir noteiktas arī tādas prasības kā juridiskā pamatojuma norādīšana un pieteikuma formulēšana motivēta lēmuma veidā. Satversmes tiesas kolēģijas ir norādījušas, ka juridiskais pamatojums ir juridisku argumentu kopums, kas ir nepieciešams un vienlaikus arī pietiekams prasījuma apmierināšanai; tā ir apstrīdētās normas satura analīze, paskaidrojumi, kādā veidā apstrīdētā norma ierobežo pamattiesības, tās pieņemšanas procedūras tiesiskuma izvērtējums, kā arī leģitīmā mērķa un samērīguma izvērtējums. No minētā secināms, ka tiesas pieteikumam ir visnotaļ augstas prasības. Turklāt Satversmes tiesai arī kopumā ir augsti lietas ierosināšanas standarti. Tālab nepietiek vien ar tiesas šaubām par lietā piemērojamās tiesību normas neatbilstību Satversmei vai starptautisko tiesību normai, bet faktiski tiesai ir jābūt par to pārliecinātai. Proti, tiesai ir pamats vērsties Satversmes tiesā tikai tad, ja tā ir veikusi tiesību normas konstitucionalitātes izvērtējumu un konstatējusi neatbilstību Satversmei vai starptautisko tiesību normai.

Minētais citstarp ir jāņem vērā arī procesa dalībniekiem, kuri lūdz administratīvajai tiesai iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā, – jo kvalitatīvāka būs procesa dalībnieka argumentācija, jo lielāka iespējamība ietekmēt tiesas uzskatu par normas neatbilstību, proti, pārliecināt tiesu par nepieciešamību vērsties Satversmes tiesā.

Vēl arī piebilstams, ka gadījumos, kad tiesa uzskata lietā piemērojamo tiesību normu par neatbilstošu Satversmei vai starptautisko tiesību normai, tai ir pienākums vērsties Satversmes tiesā – tiesa ir pirmais posms, kas iestājas par Satversmē ietverto tiesību aizsardzību. Tāpat norādāms, ka pieteikums Satversmes tiesai iesniedzams tikai tad, ja administratīvā tiesa pilnībā izmantojusi visas juridiskās metodes tiesiskā strīda atrisināšanai. Šajā sakarā tiesai jo īpaši jāapsver likumdevēja mērķis un patiesā griba, proti, vai, ievērojot likumdevēja mērķi un gribu, patiešām nav iespējams tiesību normu interpretēt personas pamattiesības vismazāk aizskarošajā veidā, kā arī jāapsver, vai konkrētajā lietā nav konstatējama likuma nepilnība, ko iespējams novērst tiesību tālākveidošanas ceļā. Šie, varētu teikt, ir biežākie iemesli, kādēļ Satversmes tiesa izbeidz tiesvedību pēc administratīvo tiesu pieteikumiem jau ierosinātās lietās.

Visbeidzot norādāms, ka tiesas uzskatu par lietā piemērojamās tiesību normas neatbilstību Satversmei vai starptautisko tiesību normai var ietekmēt dažādi faktori. Kā populārākie minami: procesa dalībnieka lūgums tiesai vērsties Satversmes tiesā; Eiropas Savienības tiesību piemērošanas aspekti konkrētajā lietā; tiesas vēlme mainīt līdzšinējo tiesu praksi.

Galveno tiesas pieteikuma Satversmes tiesai procesuālo aspektu analīzi vēlētos pabeigt ar piebildi par tālāko tiesvedības procesu administratīvajā tiesā pēc tam, kad Satversmes tiesa ir pieņēmusi nolēmumu lietā, kas ierosināta pēc administratīvās tiesas pieteikuma. Administratīvās tiesas diezgan bieži saskaras ar to, ka procesa dalībnieki tālākajā tiesvedības procesā turpina uzturēt pozīciju, kas acīmredzami neatbilst Satversmes tiesas pieņemtajam nolēmumam. Tālab aicinu procesa dalībniekus, jo īpaši iestādes, apsvērt, cik lietderīgi, procesuāli efektīvi un atbilstoši privātpersonas tiesību ievērošanas principam ir turpināt uzturēt šādu pozīciju, tostarp apsvērt prasījuma atzīšanu un apelācijas vai kasācijas sūdzības atsaukšanu, ja tāda ir bijusi iesniegta iestādes vārdā.

Tāpat vēlos uzsvērt, ka tiesību normu hierarhijas kontroli jāveic ne tikai administratīvajai tiesai. Administratīvā procesa likuma 15.panta vienpadsmitajā daļā noteikta kārtība, kāda iestādei jāievēro, ja tai ir šaubas par piemērojamās tiesību normas atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normai. Tālab darbosimies visi kopā vienotas tiesību telpas radīšanā, kurā tiek īstenotas tiesiskas valsts vērtības!