Nozīmīgas tiesu prakses atziņas tiesu izpildītāju darbā

Tiesu izpildītāji ir klasiski tiesību normu piemērotāji, kuru ikdienas darbā svarīga ir tiesiskā noteiktība – gan normatīvajā regulējumā, gan tiesu iedibinātajā praksē.

Pat pie būtiskiem likumu grozījumiem zināma noteiktība tiek nodrošināta ar pārejas noteikumiem, pārejas periodiem, lai pielāgotos jaunajam regulējumam.

Tiesu nolēmumi nav tiešā veidā paredzami – pat rīkojoties vienādi, tiesu vērtējums var būt atšķirīgs. Tiesu prakses vienveidība ir daļa no tiesiskās noteiktības principa. Tomēr tādas absolūtas tiesības uz nemainīgu tiesu praksi nav – jo tieši tiesu prakse ir tā, kas nodrošina attīstību līdzi laikam, nodrošina pielāgošanos jaunām sociāli-ekonomiskām situācijām vai tiek galā ar kāda senāka nepilnīga regulējuma sekām.

Piemēram, pagājušajā gadā Augstākajā tiesā pieņemti nolēmumi par zemes reformas procesā atsavinātiem īpašumiem. Lai arī par atsavinātajiem īpašumiem norēķināšanās nav notikusi pielīgtajā kārtībā, Augstākās tiesas ieskatā tas nekavē piedziņas vēršanu uz šādiem īpašumiem kā uz parādnieka mantu. Augstākā tiesa norāda, ka valstij tiesību aizskārums izriet no darījumā pielīgtās samaksas nesaņemšanas fakta, tāpēc debitora maksātnespējas gadījumā šāds aizskārums novēršams, piesakot kreditoru pretenziju maksātnespējas procesa ietvaros, nevis apstrīdot tiesiski notikušas izsoles sekas. Būtiski lai tiesu izpildītājs būtu ievērojis Civilprocesa likumā noteikto kārtību informācijas iegūšanā primāri no zemesgrāmatu nodaļas, bet gadījumā, ja nekustamais īpašums nav reģistrēts zemesgrāmatā – no Valsts zemes dienesta vai no pašvaldībām. Civilprocesa likuma pārejas noteikumu 4.punktā tieši regulētā situācija, kad piedziņa var tikt vērsta uz tiesiski iegūtu, bet zemesgrāmatā nereģistrētu nekustamo īpašumu, ļauj novērst parādnieku negodprātību, kad tas ilgstoši nereģistrē savas tiesības zemesgrāmatā vai kā šajā gadījumā – apzināti neizpilda pirkuma līguma noteikumus.

Par tiesu izpildītāja statusu šodien atzīmēts vairākkārt. Tiesu izpildītāja duālais statuss: kā valsts amatpersona un kā privātpersona – brīvās juridiskās profesijas pārstāvis – arī nesenā Administratīvo lietu departamenta tiesu praksē tika īpaši nodalīts, lai ļautu tiesu izpildītājam apstrīdēt iestādes uzlikto pienākumu. Vispārējais princips paredz, ka valsts pret valsti nevar tiesāties administratīvā procesa kārtībā un tāpēc zvērināts tiesu izpildītājs kā valsts amatpersona nebūtu tiesīgs apstrīdēt administratīvā procesā valsts iestādes lēmumu. Tomēr, atsaucoties arī uz Satversmes tiesas spriedumu zvērinātu tiesu izpildītāju atlīdzības jautājumā, Administratīvo lietu departaments norāda, ka valsts iestādes lēmums, kas var tieši ietekmēt tiesu izpildītāju profesionālo darbību, proti, ietekmēt arī viņa ienākumus, nozīmē, ka šāds lēmums var ietekmēt tiesu izpildītāju kā privātpersonu. Tāpēc administratīvajā tiesā pieņemams pieteikums, kurā zvērināts tiesu izpildītājs apstrīd administratīvo aktu.

Latvijā nav precedentu tiesības. To kā būtisku aspektu Satversmes tiesa ir uzsvērusi ap to laiku, kad reformējās tiesu izpildītāju institūts. Tomēr tiesu atziņu atkalizmantošana, tādējādi nostiprinot tiesu autoratīvu normu iztulkojumu, ir jau faktiski vispārpieņemts koncepts.

Spriedumu izpildes procesā par vienu no šādiem nolēmumiem noteikti ir atzīstams Augstākās tiesas Senāta lēmums, ka uz nekustamo īpašumu, kas nostiprināts uz viena laulātā vārda bez atzīmes, ka tā ir laulātā atsevišķa manta, var tikt vērsta piedziņa, izpildot nolēmumu pret otru laulāto. Iespēja vērst piedziņu uz parādnieka daļu laulāto kopmantā ir juridiski sarežģīta shēma. Ja katru reizi būtu jāsāk no argumenta, ka likumisko mantisko attiecību pastāvēšanu starp laulātajiem var izsecināt no zemesgrāmatas satura, proti, ka iztrūkst piemetinājums par to, ka nekustamais īpašums ietilpst laulāto mantas kopībā vai ka laulātajiem ir visas mantas šķirtība, un tālāk, ka Civilprocesa likums neierobežo piedziņas vēršanu uz parādnieka domājamo daļu laulāto kopmantā, tāpēc uz to var vērst piedziņu arī pēc viena laulātā saistībām. Tas būtu ne tikai sistēmiski sarežģīti, bet vienlaikus tiesa varētu, īpaši neargumentējot, lemt citādi – tas savukārt būtiski apdraudētu tiesu izpildītāja konsekventu rīcības vērtējumu. 

Ja iepriekšminētais nolēmums tika pieņemts 2004.gadā, tad šogad februārī izlemtā lietā labi saskatāma šī risinātā prezumcija par laulāto mantiskajām attiecībām. Augstākā tiesa, izskatot blakus sūdzību par lēmumu, ar kuru apturēta tiesvedība pieteikumā par nekustamā īpašuma izsoles akta apstiprināšanu, lēma, ka apgabaltiesa nepamatoti secinājusi, ka pēc notikušas izsoles datuma un zemesgrāmatu tiesneša pieņemta lēmuma par izsoles akta apstiprināšanu ierosināta tiesvedība par nekustamā īpašuma, kura domājamo daļu pārdeva tiesu izpildītājs izsolē, atzīšanu par prasītāja kā laulātā atsevišķo mantu un attiecīgi arī izsoles atzīšanu par spēkā neesošu, varētu būt šķērslis izsoles akta apstiprināšanai lietas izskatīšanai. Pat arī iespējamās tiesvedības pirmšķietami juridiskā pamatotība ir tikai ierosinātās tiesvedības aspekts, par kuru jālemj šajā tiesvedībā.

Līdzīga tiesas atziņa bija arī jau minētajā 2004.gada Senāta lēmumā, proti, ka otrs laulātais var saskaņā ar Civillikuma 100.pantu celt prasību par viņa daļas atsvabināšanu no piedziņas.

Augstākā tiesa vairs aktīvi tiesu izpildītāju darbību jautājumos neiesaistās, te jālūkojas rajonu tiesu un apgabaltiesu nolēmumu virzienā.

Par tiesu atziņu konsekvences nozīmīgumu tiesu izpildītāju darba organizēšanā liecina arī apgabaltiesu iniciatīva savos prakses apkopojumos veltīt tik daudz uzmanības tieši izsoles aktu apstiprināšanai un citu ar izpildi saistītu jautājumu analīzei. Šie apkopojumi, kas, lai arī tikai ar informatīvu raksturu, tomēr var būt labs palīgs konkrētajās situācijās, kuras jau risinātas tiesu praksē.

Tiesas veikta konsekventa normu interpretācija ir svarīga normu piemērotājiem – tādi ir arī tiesu izpildītāji. Konsekvencei ir nepieciešama arī atbildīga attieksme pamatsecinājumu izdarīšanas brīdī. Veidojoties zvērinātu tiesu izpildītāja institūtam, tika diskutēts par tiesu izpildītāja atbildību, jo tiesu izpildītājs gan kļuva neatkarīgs, gan arī kļuva pats atbildīgs par savas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu. 2014.gadā Augstākā tiesa paplašinātā sastāvā vērtēja tiesu izpildītāja prettiesiskas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu tvērumu. Paplašinātā sastāvā parasti izskata konceptuāli nozīmīgus, bet līdz šim neskaidrus jautājumus. Arī šajā nolēmumā, atzīstot, ka piedzinējam prettiesiski liegtā iespēja iegūt likumīgi sagaidāmu mantas vērtības pieaugumu ir liegtā tiesība uz tagadējās mantas samazinājumu vai sagaidāmās peļņas atrāvumu Civillikuma normu izpratnē. Šim secinājumam pamatā izmantots gan pirmskara laika Senāta spriedums, gan arī atsauce uz vadošo Eiropas tiesībzinātnieku izstrādātajiem Eiropas līgumu tiesību principiem.

Par Eiropas tiesību aspektu arī pēdējā ieskatā nozīmīgās tiesu atziņās. Izpildu dokumentu saraksts pēdējo gadu laikā būtiski papildinājies, ienākot jauniem, kopējiem Eiropas izpildu dokumentiem. Tiesu izpildītājam var tikt iesniegts gan Latvijas, gan citas Eiropas Savienības valsts izpildu dokuments. Izpildu dokumenta jēdziens, kas līdz šim nav bijis problemātisks, tāds var kļūt. Eiropas Savienības Tiesa pagājušajā gadā tika lūgta skatīt jautājumu par Horvātijas notāra izdota izpildu raksta statusu Eiropas izpildu dokumentu klāstā. Proti, Horvātijas vienā no Vidusjūras pilsētām Pulā pašvaldība piespiedu izpildei kvītis nodod, izmantojot notāra izdotu izpildrakstu. Tāds arī bija izdots kādam Vācijas iedzīvotājam un nosūtīts piespiedu izpildei uz Vāciju, izmantojot atjaunoto Briseles Ia regulu. Vācijas iedzīvotājs cēla iebildumus un Vācijas tiesa uzdeva Eiropas Savienības Tiesai prejudiciālo jautājumu, vai Horvātijas notāra pieņemts publisks akts, kas apstiprināts ar izpildu rakstu, ir tieši izpildāms izpildu dokuments citā dalībvalstī. Eiropas Savienības Tiesa, atsaucoties uz Briseles Ia Regulas normu, kas īpaši uzskaita tās iestādes, kuras nav tiesas, bet kuras ir tiesīgas izdot Eiropā izpildāmus izpildu dokumentus, norāda, ka Horvātijas notāri nav šajā uzskaitījumā un tāpēc to izsniegtie izpildu dokumenti nebauda izpildāmības statusu citās Eiropas Savienības dalībvalstīs. To apstiprina arī Eiropas Savienības Tiesas šajā spriedumā veikta notāra darbības procesa analīze. Ar šo Eiropas Savienības Tiesas nolēmumu es gribēju nobeigumā iezīmēt nākotnes izaicinājumus – ne tikai sekošana Latvijas tiesu atziņām, bet arī Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai. 

Tiesu izpildītāju darbu var novērtēt līdzīgi kā tiesu darbu: ar kvalitāti. Ar kvalitatīvu tiesu darbu saprotam likumam atbilstīgu, taisnīgu un savlaicīgu lietas izskatīšanu. Ar kvalitatīvu spriedumu izpildi mēs saprotam tiesā nospriestā realizāciju ar likumā paredzētiem līdzekļiem maksimāli īsā termiņā. Ja uz tiesu personas nāk, lai aizsargātu savas aizskartās vai apstrīdētās civilās tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses, tad ar tiesu izpildītāja kvalitatīvu pakalpojumu tiesiskums tiek atjaunots.

Šogad ir Latvijas 100gades svinību gads un vairums institūciju mēģina svinēt simtgadi. Arī Augstākā tiesa gadu pavada Senāta simtgades zīmē. Tiesu izpildītāju institūts nevar lepoties ar simtgades svinībām – vismaz ne šogad – līdz tām vēl jāgaida 85 gadi. Tomēr pirmie 15 gadi ir pierādījuši būtisku stabilitāti tiesu izpildītāju institūtā. Sasniegtā un pierādītā stabilitāte ir arī būtisks aspekts pastāvīgai un mērķtiecīgai sistēmas attīstībai – tātad nākotnei.