Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros maijā pievienoti deviņpadsmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēzes:
Personas, pār kuru nodibināma aizgādnība, tiesības uz pieeju tiesai un šo tiesību tvērums

1. Tiesību normas, kas regulē aizgādņa iecelšanu vai atcelšanu, ir izdotas ar mērķi aizsargāt tās personas tiesiskās intereses, kurai nepieciešama aizgādnība. Persona, pār kuru nodibināma aizgādnība, nav ierobežojama personiskajās nemantiskajās tiesībās, kā arī tiesībās aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses iestādēs un tiesā saistībā ar aizgādņa iecelšanu un atcelšanu. Šīs personas viedokli jāņem vērā aizgādņa iecelšanas jautājumā. Tādējādi visupirms pašai personai, neskatoties uz rīcībspējas ierobežojumu, ir tiesības vērsties tiesā aizgādņa iecelšanas jautājumā, kā arī iebilst pret iecelto aizgādni.

2. Situācijā, kad personai, pār kuru nodibināta aizgādnība, ar vislielāko ticamību ir apgrūtinātas spējas pašai patstāvīgi pieņemt lēmumu par nepieciešamību vērsties tiesā savu tiesību aizsardzībai aizgādņa iecelšanas jautājumā, ir saskatāma citas personas tiesiska interese vērsties tiesā, lai pārbaudītu, vai esošais aizgādnis ir iecelts personas, pār kuru nodibināma aizgādnība, interesēs.

Civillikuma 355.pantā tieši neminētas personas subjektīvās tiesības vērsties tiesā par sevis kā aizgādņa iecelšanu

Arī Civillikuma 355.pantā tieši neminētai personai var būt atzīstamas subjektīvās tiesības vērsties tiesā un prasīt tās iecelšanu par aizgādni. Īpaši tā ir gadījumā, ja persona, pār kuru nodibināta aizgādnība, pirms tam izteikusi vēlmi, lai par aizgādni tiktu iecelta cita persona, bet pati patstāvīgi nespēj formulēt savu viedokli par nepieciešamību vērsties tiesā, lai pārbaudītu ieceltā aizgādņa atbilstību pašas interesēm. 

Personas tiesības vērsties tiesā par bāriņtiesa lēmumu, ar kuru atteikts iecelt personu par aizgādni

Gadījumā, ja personas nodoms ir bijis prasīt labvēlīga administratīvā akta izdošanu arī tiesā, nav nozīmes tam, ka bāriņtiesa lēmumu, ar kuru atzīts, ka personai nav aizgādņa pienākumu pildīšanai nepieciešamo spēju un īpašību, norādījusi kā nepārsūdzamu. No šā lēmuma ir secināms, ka bāriņtiesa pēc būtības ir saskatījusi šķēršļus tam, lai persona kļūtu par aizgādni. Tādējādi šāds lēmums nevar liegt personai tiesības prasīt labvēlīga administratīvā akta izdošanu tālāk tiesā, kur tiesa pārbaudītu, vai patiešām pastāv šādi šķēršļi. Proti, minētais bāriņtiesas lēmums ir apliecinājums, ka persona ir ievērojusi lietas iepriekšējas ārpustiesas izskatīšanas kārtību un tas neliedz personai prasīt labvēlīga administratīvā akta izdošanu tiesā par tās iecelšanu par aizgādni.

Tēze:
Pašvaldības ceļi ir publiski ceļi, kurus vispārīgi var lietot jebkura persona. Pašvaldībai savas administratīvās teritorijas labiekārtošanas ietvaros ir pienākums gādāt par to būvniecību, rekonstrukciju un uzturēšanu. Lai gan teritorijas plānošanas process pēc būtības ir vispiemērotākais, lai lemtu par publisku ceļu izvietojumu pašvaldībā, atsevišķos gadījumos par ceļa slēgšanu var tikt pieņemts arī individuāls pašvaldības lēmums. Šāds pašvaldības lēmums par ceļa slēgšanu ir vispārīgs administratīvais akts – uz āru vērsts tiesību akts, ko iestāde izdod publisko tiesību jomā, un kas ir vērsts uz individuāli nenoteiktu, bet tādu personu loku, kuras atrodas konkrētos un identificējamos apstākļos.

Tādējādi pašvaldības lēmums par ceļa slēgšanu var tikt aplūkots kā pašvaldības rīcības brīvības ietvaros pieņemts lēmums par publiska ceļa slēgšanu, kas var tikt pieņemts arī kā individuāls lēmums (vispārīgais administratīvais akts). Šādā gadījumā personas pieteikums ir aplūkojams kā pieteikums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru tiktu slēgts pašvaldības ceļš un šāda pieteikuma izskatīšana ir pieļaujama administratīvajā tiesā.

Tēzes:
1. Tiesiski, ekonomiski un tehniski pasākumi attiecīgas teritorijas daļas pārkārtošanai vai sadalīšanai ir saskaņojami ar teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem un normatīvajos aktos par teritorijas plānošanu, izmantošanu un apbūvi noteiktajām prasībām. Šo saskaņošanu īsteno vietējā pašvaldība un šai saskaņošanai ir publiski tiesiska daba.

2. Pašvaldības dome, rīkojoties ar savu īpašumu, noteiktos apstākļos un noteiktā mērā darbojas gan kā īpašnieks privāto tiesību jomā, gan kā kompetentā iestāde, pildot tai noteiktos uzdevumus publisko tiesību jomā. Tā kā jautājums par zemesgabala sadalīšanas pieļaujamību vai atbilstību vietējās pašvaldības teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem ir jautājums publisko tiesību jomā, pašvaldības lēmumi par to ir pakļauti tiesas kontrolei administratīvā procesa kārtībā.

3. Personas, kuru tiesības un tiesiskās intereses var skart zemes īpašuma sadalīšana, citstarp ir būvju īpašnieki, ja būves ir patstāvīgi īpašuma objekti. Turklāt zemes īpašuma, uz kura atrodas šāda būve, sadalīšanas gadījumā ir nosakāma būves uzturēšanai nepieciešamā zemes vienība, kas atbilst vietējās pašvaldības teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumiem, kā arī citu normatīvo aktu prasībām. Tādējādi vispārīgi būves īpašniekam ir publiskās subjektīvās tiesības prasīt tāda pašvaldības domes lēmuma tiesiskuma kontroli administratīvajā tiesā, ar kuru akceptēta tāda zemesgabala sadalīšana, uz kura šīs būves atrodas.

Tēzes:
1. Komerclikuma 317.panta otrajā daļā paredzēti divi apstākļi, kas jāņem vērā, lemjot par sabiedrības izslēgšanu no komercreģistra bez likvidācijas: 1) neviena sabiedrības likvidācijā ieinteresētā persona nav iesniegusi pieteikumu par sabiedrības likvidatora iecelšanu (likuma 318.1panta trešajā daļā paredzētajā termiņā); 2) nav pasludināts sabiedrības maksātnespējas process. Sabiedrības likvidācijas kontekstā nav nozīmes tam, vai kāda persona ir iesniegusi maksātnespējas pieteikumu.

2. Uzņēmumu reģistram nav ne tiesiskas, ne praktiskas iespējas pārliecināties par to, vai kāda persona ir iesniegusi sabiedrības maksātnespējas procesa pieteikumu. Ņemot vērā, ka sabiedrības neizslēgšana no komercreģistra bez likvidācijas ir tieši kreditoru interesēs, būtu sagaidāms, ka tieši attiecīgais kreditors pats nekavējoties informētu Uzņēmumu reģistru par maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšanas faktu tiesā.

3. Ja komercreģistra iestādes rīcībā pirms izslēgšanas lēmuma pieņemšanas nonāk ziņas par to, ka ir iesniegts sabiedrības maksātnespējas procesa pieteikums, tai atbilstoši privātpersonu tiesību ievērošanas principam un samērīguma principam būtu pamats atlikt sabiedrības izslēgšanu no komercreģistra.

Tēzes:
Audžuģimenes kā institūta būtība

Audžuģimene ir institūts, kur bērns atrodas uz laiku, kamēr atgriežas pie saviem vecākiem, nonāk aizbildnībā vai tiek adoptēts. Audžu ģimenei, aizstājot uz laiku bērniem viņu vecākus, jānodrošina bērnu aprūpe, uzraudzība un jārūpējas par bērnu tiesību un tiesisko interešu ievērošanu un aizsardzību. Tomēr ar bērna ievietošanu audžuģimenē nerodas bērna un vecāka tiesiskās attiecības. Bērna un vecāka tiesiskās attiecības rodas atbilstoši Civillikuma 172.pantam, kas noteic, ka adoptētais kļūst par adoptētāju ģimenes locekli un adoptētājs iegūst tiesības īstenot aizgādību, tikai ar adopciju.

Persona, kas uzņēmusies audžuģimenes pienākumus, juridiski nav audžuģimenē ievietoto bērnu vecāks un audžuģimenē ievietotie bērni juridiski nav šīs personas bērni. Tādējādi personai kā audžuģimenes pienākumus izpildošai personai nav subjektīvo tiesību uz konkrēto bērnu palikšanu audžuģimenē, ja tas ir pretēji bērnu interesēm.

Personai, kurai piešķirts audžuģimenes statuss, pienākums nodrošināt bērna tiesību un interešu ievērošanu arī no citu personu puses

Personai, kurai piešķirts audžuģimenes statuss, ne tikai pašai jāievēro bērnu tiesības un intereses, bet arī jāspēj nodrošināt, ka citas personas, it īpaši vienā ģimenē dzīvojošas, neapdraud bērnu tiesības un intereses. Tādējādi personai, kurai piešķirts audžuģimenes statuss, ir jāspēj efektīvi aizsargāt audžuģimenē ievietotos bērnus arī no sava laulātā veiktas vardarbības. Ja ir pamatotas aizdomas par konkrētā veida vardarbību (seksuālu vardarbību), kas ir smaga vardarbība, tas nozīmē, ka, lai arī pati personai, kurai piešķirts audžuģimenes statuss, nav veikusi konkrētu rīcību, tomēr šī persona nav arī nodrošinājusi bērnu aizsardzību no šādas nedrošas vides. Tādējādi nav izpildījusi audžuģimenei paredzēto pienākumu. Pastāvot kaut mazākām šaubām par bērna drošību konkrētajā situācijā, bāriņtiesai ir pamats nodrošināt bērnu interešu maksimālu aizsardzību. Bērnu interešu maksimāla aizsardzība arī var izpausties kā bērnu uzturēšanās izbeigšana audžuģimenē, lai nepakļautu bērnus drošības apdraudējumam.

Tēze:
Gadījumā, ja ir stājies spēkā tiesas lēmums par procesa par noziedzīgi iegūtu mantu izbeigšanu, bet kriminālprocess vēl turpinās, nav konstatējams kāds no Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 4.panta pirmajā daļā minētajiem kaitējuma atlīdzināšanas tiesiskajiem pamatiem, kas pamatotu aizskartajam mantas īpašniekam tiesības vērsties tiesā ar pieteikumu, proti, nav noslēdzošā lēmuma kriminālprocesā. 

Tēze:
1. Visiem jaunveidojamiem zemesgabaliem ir nodrošināma piekļuve no pašvaldības ceļa vai ielas. Līdz ar to, plānojot jaunu zemes vienību izveidi, vispirms ir jāizvērtē iespēja nodrošināt tām piekļuvi no ceļa vai ielas. Tikai konstatējot, ka jaunas ielas vai ceļa izveide nav iespējama, ir pamats piemērot izņēmumu un nodrošināt piekļuvi jaunveidojamiem zemesgabaliem pa servitūta ceļu.

Servitūta ceļa pastāvēšana ciema vai pilsētas teritorijā ir absolūta izņēmuma situācija, nevis viens no teritorijas plānošanā piemērojamiem piekļuves risinājumiem, un tā ir jāpamato ar reāliem apstākļiem, kas liedz veidot pašvaldības ielu. Tieši jaunu zemes vienību veidošanas procesā ir jāplāno, kā nodrošināt piekļuvi tām, tostarp nepieciešamības gadījumā izveidojot jaunas ielas vai ceļus. Savukārt tas, ka tiek plānotas jaunas zemes vienības un piekļuves nodrošināšanai tām ir nepieciešams izveidot jaunu ielu, ir pamats detālplānojuma izstrādei. Kompleksu risinājumu nepieciešamība ietver gan ielu izveidi un sarkano līniju noteikšanu, gan nepieciešamās inženiertehniskās infrastruktūras izveidi.

2. Veidojot jaunas apbūves teritorijas, pašvaldības ielas izveide tiek paredzēta pašvaldības teritorijas attīstības plānošanas dokumentā, tostarp zemes īpašniekam izstrādājot detālplānojumu. Vietējā pašvaldība un zemes īpašnieks var vienoties par ielas būvniecību tās sarkanajās līnijās vai būvniecībai nepieciešamās zemes atsavināšanu vietējai pašvaldībai pirms detālplānojuma apstiprināšanas. Savukārt, ja vienošanos par nepieciešamās zemes atsavināšanu nav iespējams panākt, vietējā pašvaldība apstiprina detālplānojumu un uzsāk sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu.

Tēze:

Procesa dalībnieka argumentu analīze un tās atspoguļošana tiesas spriedumā nodrošina procesa dalībnieka tiesības uz taisnīgu tiesu, kas ietver arī tiesības būt uzklausītam.

Iepretim procesa dalībnieku tiesībām sniegt paskaidrojumus, izvirzīt argumentus un iebildumus ir tiesas pienākums ņemt vērā un atbildēt uz procesa dalībnieku teikto. Tiesai nav pienākuma sniegt detalizētu atbildi uz katru procesa dalībnieku argumentu, jo tiesai jāatbild tikai uz tādiem argumentiem, kas attiecas uz lietu un ir nozīmīgi. Tomēr tiesai jāapsver visi procesa dalībnieku argumenti, jo tikai procesa dalībnieku argumentu apsvēršanas rezultātā var nonākt pie secinājuma par argumenta būtiskumu un attiecināmību uz lietu. Tāpēc tiesai, ja tā spriedumā nesniedz atbildi uz kādu procesa dalībnieka argumentu, jānorāda atbilstošs iemesls. Ja tiesa argumentu atzīst par nebūtisku, tiesai tas jāpamato.

Tēzes:
Neapstrīdama administratīvā akta atcelšanas pamats

Neapstrīdama administratīvā akta atcelšanas pamatā var būt jebkādi tiesiskie un faktiskie apstākļi, kas ietekmē ar administratīvo aktu noregulēto tiesisko attiecību. Būtiski ir tas, ka apstākļi ietekmē ar neapstrīdamo administratīvo aktu nodibinātās tiesiskās attiecības, kas arī var kalpot par pamatu pārskatīt iepriekš pieņemto un par neapstrīdamu kļuvušo administratīvo aktu.

Līdz ar to apstāklis, ka neapstrīdamais administratīvais akts ir tiesisks vai prettiesisks un ka administratīvā akta tiesiskums nav pārskatīts ierastā likumā paredzētā kārtībā, pats par sevi neļauj secināt, ka šādu neapstrīdamu administratīvo aktu nevar atcelt.

Tam, vai neapstrīdamais administratīvais akts ir tiesisks vai prettiesisks, ir nozīme, apsverot, kuru no tiesību normām – Administratīvā procesa likuma 85.panta pirmo daļu vai 86.panta pirmo daļu – piemērot, kas var ietekmēt gan atcelšanas pamatojuma apjomu, gan arī atcelšanas iespējas, gan iestādes rīcības brīvību, lemjot par nelabvēlīga administratīvā akta atcelšanu.

Nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanas rezultāta ietekme uz Valsts ieņēmumu dienesta audita lēmumu

1990.gada 23.jūlija Konvencijā par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu sakarā ar asociēto uzņēmumu peļņas korekciju (90/436/EEK) nostiprināto procedūru – peļņas korekcijas saskaņošanas, savstarpējās vienošanās procedūras vai padomdevēju komisijas – mērķis ir panākt darījuma cenas atbilstību tiesību normām jeb darījuma tirgus cenas principam, pārskatot vienas līgumslēdzējas valsts koriģēto peļņu un pārliecinoties, vai ir sasniegts konvencijas mērķis novērst nodokļa dubultu uzlikšanu.

Savstarpējās vienošanās procedūras rezultāts uzliek Valsts ieņēmumu dienestam pienākumu (proti, Valsts ieņēmumu dienestam nav rīcības brīvības) veikt attiecīgas korekcijas ar audita lēmumu izdarītajos aprēķinos.

Tādējādi ar lēmumu, ar kuru tiek pārskatītas ar audita lēmumu personai radītās tiesiskās sekas un kas pats par sevi ir jauns administratīvais akts, audita lēmumu var atzīt par prettiesisku.

Savukārt, ja ar minētās procedūras rezultātā pieņemtu lēmumu audita lēmums atzīts par prettiesisku, tad arī soda nauda un nokavējuma nauda jāatceļ tā iemesla dēļ, ka šie maksājumi ir nesaraujami saistīti ar papildus aprēķināto nodokli, kas ar nodokļa samazināšanas lēmumu ir atcelts.

Kārtība, kādā risināms jautājums par proporcionāli nodoklim samazināmās nokavējuma naudas un soda naudas atmaksu konkrētās summās

Pēc savas būtības prasījums izdot administratīvo aktu, ar kuru tiek proporcionāli samazināta nokavējuma nauda un soda nauda, ir prasījums par to, lai sakarā ar savstarpējās vienošanās procedūras rezultātu proporcionāli samazinātajam nodoklim tiktu atcelts arī ar audita lēmumu uzliktais tiesiskais pienākums par nokavējuma naudu un soda naudu. Proti, tas ir prasījums par nelabvēlīga administratīvā akta atcelšanu. Līdz ar to jautājums par proporcionāli nodoklim samazināmās nokavējuma naudas un soda naudas atmaksu konkrētās summās ir risināms kārtībā, kādā novērš izpildīta administratīvā akta sekas.

Tēzes:
Tiesas spriešanas un tiesas kā iestādes darbības nošķiršana personas iesniegumu izskatīšanā

Tiesas ir tādas iestādes, kuru primārais uzdevums ir tiesas spriešana, tātad darbība tiesu varas jomā, nevis valsts pārvaldes jomā.

Situācijā, kad persona vēršas ar iesniegumu pie tiesas priekšsēdētāja, ir jānošķir, vai iesniegums ir vērsts uz tiesas spriešanas funkciju vai uz tiesas kā iestādes darbības un pārvaldes jautājumiem. Lai noskaidrotu, vai šādā situācijā personai ir tiesības uz atbildi pēc būtības Iesniegumu likuma izpratnē, jāizvērtē, vai iesniegumā izteiktie jautājumi, iebildumi, sūdzības, priekšlikumi vai lūgumi ir tādi, kas ir tiesas priekšsēdētāja kā iestādes vadītāja kompetencē.

Personas tiesības Iesniegumu likuma kārtībā prasīt atbildi uz iesniegumu par lietu sadales kārtību tiesā

Iesniegumu likuma kārtībā persona var prasīt atbildi uz to, kā notikusi lietu sadale, bet nevar prasīt, lai tiesas priekšsēdētājs atzīst vai konstatē kādus pārkāpumus šajā ziņā. Tas, vai konkrētās lietas izskatīšanā procesa dalībniekiem bija nodrošināts likuma prasībām atbilstošs lietu izskatošais tiesas sastāvs, ir jautājums par tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanu konkrētās lietas izskatīšanā, proti, tas ir konkrētās lietas nolēmumu pārsūdzības ietvaros vērtējams jautājums.

Personas iesnieguma ar aicinājumu rosināt tiesneša ārpuskārtas novērtēšanu izskatīšana

Privātpersonu sūdzības ir instruments, kas var sniegt tiesas priekšsēdētājam informāciju par tādiem tiesneša profesionālās darbības apstākļiem, kas var tiesas priekšsēdētājam ļaut izšķirties par nepieciešamību rosināt tiesneša profesionālās darbības ārpuskārtas novērtēšanu Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijā. Taču tās ir tiesas priekšsēdētāja tiesības - tiesas priekšsēdētājam nav pienākuma rosināt šādu novērtēšanu.

Privātpersonām nav subjektīvās tiesības pieprasīt, lai konkrētiem tiesnešiem tiktu rosināta profesionālās darbības ārpuskārtas novērtēšana.

Tādējādi, lai arī iesniegums, kurā tiesas priekšsēdētājam izteikts aicinājums attiecīgi rīkoties, ir pieļaujams izskatīšanai Iesniegumu likuma kārtībā, tomēr Iesniegumu likums negarantē tiesības iesniedzējam saņemt tādu atbildi pēc būtības, kādu tas vēlas vai ir iztēlojies. Iesniedzējam šādā situācijā būtībā ir tiesības saņemt atbildi vienīgi par to, ko tiesas priekšsēdētājs izlēmis ar saņemto informāciju darīt, nevis izvērstu skaidrojumu par to, kāpēc tiesas priekšsēdētājs izlēmis izmantot vai neizmantot sev piešķirtās tiesības rosināt konkrēta tiesneša profesionālās darbības ārpuskārtas novērtēšanu.

Tēze:
Lai gan Ministru kabineta 2010.gada 30.novembra noteikumu Nr. 1080 „Transportlīdzekļu reģistrācijas noteikumi” 10.punkts piešķir personai subjektīvās tiesības izvēlēties un pasūtīt transportlīdzekļa valsts reģistrācijas numuru no reģistrācijai pieejamo numuru kopumā esošajiem numuriem, šo noteikumu 10.2punkts personai nepiešķir subjektīvās tiesības prasīt konkrētu sēriju un konkrētu šo sēriju numuru iekļaušanu reģistrācijai pieejamo numuru kopumā.

Tēze:
Tā kā likumdevējs nav detalizējis, kā noteikt nekustamā īpašuma daļas iegādes vērtību gadījumā, ja īpašums pēc iegādes tiek sadalīts, īpašuma iegādes vērtība – pirkuma līgumā norādītā summa par nesadalīto īpašumu – ienākuma no kapitāla aprēķina vajadzībām var tikt sadalīta proporcionāli katra īpašuma platībai. Nekustamā īpašuma platība ir vienkārši nosakāms, efektīvi administrējams un universāls nekustamā īpašuma vērtības kritērijs.

Tēze:
Ministru kabineta 2010.gada 21.jūnija noteikumu Nr. 564 „Uzturēšanās atļauju noteikumi” 65.punktā ietvertā prasība iesniegt dokumentus, kas apliecina, ka kapitālsabiedrība katra iepriekšējā pārskata gada laikā iemaksājusi budžetā nodokļu maksājumus noteiktā apmērā, ir vērsta uz to, lai pēc iespējas objektīvāk noskaidrotu komercsabiedrības, kuras pamatkapitālā ir ieguldījis ārzemnieks, samaksāto nodokļu apmēru par konkrētu pārskata gadu. Šā mērķa sasniegšanai ir būtiski ņemt vērā visus komercsabiedrības par konkrēto periodu valsts budžetā neatgriezeniski samaksātos nodokļus, tostarp arī tos, kas samaksāti pēc nodokļu samaksas termiņa. Minētās normas piemērošanā juridiskas nozīmes vairs nav tam, kurā brīdī attiecīgie maksājumi veikti un vai kapitālsabiedrība ievērojusi nodokļu samaksas termiņus.

Ja netiek ņemti vērā nodokļu maksājumi, kas samaksāti pēc nodokļu samaksas termiņa, objektīvi netiek noskaidrots neatgriezeniski budžetā samaksātais nodokļu apmērs par konkrēto pārskata gadu, kas nepieciešams minētās tiesību normas piemērošanai. Tāpat nav pamata šādus nodokļu maksājumus neņemt vērā vispār vai pieskaitīt klāt citam pārskata gadam, veicot aprēķinu par to. Tādējādi, nosakot pārskata gadā samaksāto nodokļu kopsummu, ir ņemamas vērā nodokļu maksātāja tiesības iesniegt deklarācijas labojumus un vērā ņemami arī pēc nodokļa samaksas termiņa veiktie nodokļa maksājumi.

Tēze:
Uzturēšanās atļauju izsniegšanas liegšana Krievijas Federācijas pilsoņiem, pamatojoties uz nekustamā īpašuma iegādi Latvijā, ir valsts autonoma politiska izšķiršanās, kas ir pamatota ar valsts drošības apsvērumiem konkrētā ģeopolitiskā situācijā (sakarā ar Krievijas uzsākto karu Ukrainā).

Izvērtējot, vai ir pieļaujama atšķirīga attieksme pret noteiktu personu grupu, būtiski ir tas, vai šādai attieksmei ir saprātīgs un objektīvs pamatojums. Proti, atšķirīga attieksme pret Krievijas Federācijas pilsoņiem ir pamatota ar valsts drošības apsvērumiem konkrētā ģeopolitiskā situācijā. Apstākļos, kad Latvijas kaimiņvalsts Krievija veic karadarbību Ukrainā, pieļaujot brutālus starptautisko tiesību normu un cilvēktiesību pārkāpumus, nav nekāda pamata uzskatīt, ka atšķirīga attieksme pret Krievijas Federācijas pilsoņiem attiecībā uz to uzturēšanos Latvijā ir pamatota vien ar vispārīgiem drošības apsvērumiem.

Tie ir konkrētos apstākļos balstīti apsvērumi. Lai novērstu iespējamos draudus valsts drošībai, kas var izcelties no agresorvalsts pilsoņu uzturēšanās Latvijā, valstij nav jāpamato, vai un kā tieši katrs individuāls Krievijas Federācijas pilsonis, kurš vēlas uzturēties Latvijā, faktiski apdraud valsts drošību.

Tēze:
Eiropas Savienības atbalsta piešķiršanas konkursa nolikumā var paredzēt, ka gadījumā, kad pretendenta pēdējais noslēgtais gada pārskats norāda, ka sabiedrība nonākusi „grūtībās” Komisijas 2014.gada 17.jūnija regulas (ES) Nr. 651/2014, ar ko noteiktas atbalsta kategorijas atzīst par saderīgām ar iekšējo tirgu, piemērojot Līguma 107. un 108.pantu 2.panta 18.punkta izpratnē, sabiedrība var pierādīt, ka tā vairs tāda nav, iesniedzot zvērināta revidenta apstiprinātu operatīvo starpperiodu pārskatu.

Noteikums, ka projekta iesniegumus pēc to iesniegšanai noteiktā termiņa beigām vairs nevar precizēt, vispārīgi atbilst diskriminācijas aizlieguma principam un pārskatāmības principam.

Tēze:
Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likums piešķīris uzraudzības un kontroles institūcijai plašu rīcības brīvību gan likuma subjektiem nosakāmo pienākumu izvēlē, gan soda naudas apmēra noteikšanā, ja konstatēts pamats tās piemērošanai. Institūcijai, īstenojot minēto rīcības brīvību, jāizvērtē virkne apstākļu, kas var ietekmēt piemērojamās soda naudas pamatotību un samērīgumu, kā arī tai ir pienākums pamatot, kā tā nonākusi pie secinājuma par konkrētajā gadījumā piemērojamo soda naudas apmēru. Savukārt tiesai, pārbaudot likuma subjektam piemēroto sodu, jānoskaidro, vai institūcija ir pareizi izmantojusi tai piešķirto rīcības brīvību, jo likums nepiešķir tiesai tiesības pašai noteikt to, kāds būtu piemērotākais sods par privātpersonas pieļautajiem pārkāpumiem.

Tēzes:
Nodokļa maksātāja aktīvu daļas nosūtīšanas pielīdzināšana preču piegādei par atlīdzību

Nodokļa maksātāja aktīvu daļas nosūtīšana no iekšzemes uz citu dalībvalsti savas saimnieciskās darbības nodrošināšanai šajā dalībvalstī ir pielīdzināma Pievienotās vērtības nodokļa likumā paredzētajam darījumam – preču piegādei Eiropas Savienības teritorijā par atlīdzību.

Atbrīvojuma no pievienotās vērtības nodokļa formālās prasības un tiesību uz atbrīvojumu zaudēšana

1. Pienākums pārvešanas (aktīvu daļas nosūtīšanas) Eiropas Savienības iekšienē ietvaros uzrādīt galamērķa dalībvalsts piešķirto pievienotās vērtības nodokļa maksātāja identifikācijas numuru ir formāla prasība attiecībā uz tiesībām uz atbrīvojumu no pievienotās vērtības nodokļa. Proti, šāda numura uzrādīšana nav būtisks nosacījums, kam jābūt izpildītam, lai par pārvešanu Eiropas Savienības iekšienē varētu saņemt atbrīvojumu no pievienotās vērtības nodokļa. Līdz ar to dalībvalsts nodokļu administrācija principā nevar atteikties piešķirt atbrīvojumu no pievienotās vērtības nodokļa par pārvešanu Eiropas Savienības iekšienē tikai tāpēc, ka nodokļa maksātājs nav norādījis pievienotās vērtības nodokļa identifikācijas numuru, ko tam ir piešķīrusi galamērķa dalībvalsts.

2. Eiropas Savienības Tiesas atzinusi, ka ir divi gadījumi, kuros kādas formālas prasības neievērošana tomēr var izraisīt tiesību uz atbrīvojumu no pievienotās vērtības nodokļa zaudēšanu. Pirmkārt, uz nodokļu neitralitātes principu nolūkā saņemt atbrīvojumu no pievienotās vērtības nodokļa nevar atsaukties nodokļa maksātājs, kas apzināti ir piedalījies krāpšanā nodokļu jomā. Otrkārt, formālas prasības pārkāpums var izraisīt atteikumu piešķirt atbrīvojumu no pievienotās vērtības nodokļa, ja šis pārkāpums traucē sniegt konkrētus pierādījumus, ka pamatprasības atbrīvojuma piemērošanai no nodokļa ir izpildītas.

Pievienotās vērtības nodokļa maksāšanas pienākuma noteikšana saskanīgi ar Eiropas Savienības direktīvā noteikto

Nacionālajiem Eiropas Savienības tiesību normu ieviešanas līdzekļiem jāatbilst ieviešamās direktīvas saturam un mērķim. Vispārīgi direktīva var paredzēt, ka dalībvalstis var noteikt stingrākus pasākumus. Tomēr attiecībā uz Padomes 2006.gada 28.novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 138.panta 1.punktu (arī pēc grozījumiem, kas izdarīti ar direktīvu 2018/1910), šādas dalībvalstu tiesības nav paredzētas. Līdz ar to, vērtējot personas nodokļa maksāšanas pienākumu, Pievienotās vērtības nodokļa likuma 43.panta ceturtā daļa piemērojama saskanīgi ar minētās direktīvas 138.panta 1.punktu attiecīgajā redakcijā, ņemot vērā atbilstošās Eiropas Savienības Tiesas judikatūras atziņas.

 

Pievienoti klasifikatoros tikai virsrakstu (bez tēzēm)