Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros jūnijā pievienoti trīspadsmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēze:
Studējošais augstskolā ir augstskolai īpaši pakļauta persona, kam līdz ar to jāievēro augstskolas noteiktie iekšējās kārtības noteikumi un uzvedības normas. Ikvienai personai, kura izvēlas studēt augstskolā, ar to ir jārēķinās. No tiesību normām izriet ikviena studējošā pienākums jo īpaši kontekstā ar akadēmisko darbu (kas ietver arī sadarbību ar citiem studentiem) savā komunikācijā ievērot cieņpilnu attieksmi. Augstskolai ir tiesības šādu pienākumu uzsvērt arī savos iekšējos normatīvajos aktos, izstrādāt akadēmiskās ētikas kodeksu, kā arī paredzēt disciplinārsodu par iekšējo normatīvo aktu, arī ētikas normu, pārkāpumiem. Proti, augstskolai ir tiesības ar samērīgu disciplinārsodu sodīt studējošos par augstskolas iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumiem.

Tēze:
Iestādei, atbildot uz personas iesniegumu, kura nolūks ir uzrādīt informāciju par pārkāpumiem un lūgt palīdzību personas interešu aizsardzībai, ir pienākums norādīt apsvērumus par amatpersonas rīcību, par kuru persona iestādei izteikusi aizrādījumus vai neapmierinātību.

Ņemot vērā, ka personai nav individuālu subjektīvo tiesību kā atbildi uz iesniegumu sagaidīt konkrētu rīcību, tiesas kontrole šādā gadījumā aptver iestādes atbildes atbilstību iesnieguma saturam.

Tēze:
Lokālplānojumā noteiktam azartspēļu organizēšanas ierobežojumam, kura sekas būs attiecīgas atļaujas atcelšana, nav jābūt tādas pašas detalizācijas konkrētas adreses izvērtējumam kā tajā gadījumā, kad saskaņā ar Azartspēļu un izložu likuma 42.panta sesto daļu, nesaistīti ar teritorijas plānošanas procesu, tiktu lemts par izsniegtās atļaujas atcelšanu šajā adresē. Šīs situācijas pēc savas būtības atšķiras. Lai gan katrā no tām azartspēļu organizēšanas ierobežojuma pamatā ir jābūt konkrētam, ar pašvaldībai piešķirto kompetenci saistītam mērķim, atšķirīga ir katra šā tiesiskā instrumenta izmantošana un administratīvās tiesas kontrole pār to.

Vērtējums par normatīvajā aktā - pašvaldības saistošajos noteikumos - ietverto azartspēļu organizēšanas ierobežojumu atbilstoši Administratīvā procesa likuma 104.pantam veicams, īstenojot piemērojamo tiesību normu hierarhijas kontroli. Tas nozīmē, ja tiesa uzskata, ka piemērojamā saistošo noteikumu norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmei, tas ir pamats ar motivētu pieteikumu vērsties Satversmes tiesā. Savukārt, ja tiesa uzskata, ka piemērojamā saistošo noteikumu norma neatbilst likumam, tas ir pamats tiesai, pamatojot savu viedokli par neatbilstību augstāka juridiskā spēka normām, attiecīgo saistošo noteikumu normu nepiemērot.

Šis izvērtējums metodoloģijas ziņā atšķiras no tā, kuru tiesa izdara, īstenojot kontroli pār iestādes izdotu administratīvo aktu. Tāpēc vērtējumā par lokālplānojuma atbilstību augstāka juridiskā spēka normām nav automātiski pārņemamas tās Senāta prakses atziņas, kas izteiktas lietās par azartspēļu organizēšanas atļaujas atcelšanu situācijā, kurā azartspēļu organizēšanu pieļauj konkrētās teritorijas plānošanas dokumenti.

Tēze:
Lai uzņēmumu atzītu par finanšu iestādi Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.gada 26.jūnija regulas Nr. 575/2013 par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 4.panta 1.punkta 26.apakšpunkta izpratnē, jākonstatē, ka uzņēmuma galvenā darbība ir līdzdalības iegāde vai viena vai vairākas no Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.gada 26.jūnija direktīvas 2013/36/ES par piekļuvi kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību prudenciālo uzraudzību, ar ko groza Direktīvu 2002/87/EK un atceļ Direktīvas 2006/48/EK un 2006/49/EK I pielikuma 2. līdz 12.punktā un 15.punktā uzskaitītajām darbībām.

Tādējādi ir svarīgi nošķirt uzņēmuma galveno darbību no jebkuras citas (sekundāras, papildu, palīgdarbības) darbības. Uzņēmums, kas veic vienu vai vairākas no direktīvas 2013/36/ES I pielikuma 2. līdz 12.punktā un 15.punktā uzskaitītajām darbībām tikai kā sekundāru, papildu vai palīgdarbību, netiek uzskatīts par finanšu iestādi saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem, kas piemērojami finanšu darbību veikšanai.

Tēzes:
Komplikāciju vērtējums

Tas, ka kāda komplikācija ir izplatīta un labi zināma, pats par sevi neliecina, ka no tās nav iespējams izvairīties. Sastopamais komplikācijas biežums norāda uz to, ka šim apstāklim ir jāpievērš īpaša uzmanība, veicot operāciju.

Tiesas spriedumā ietverama pacienta medicīnisko dokumentu analīze un secinājumi par īpaši individuāliem apstākļiem, kāpēc no konkrētās komplikācijas (cita orgāna bojājuma) konkrētajā gadījumā nav iespējams izvairīties.

Pacienta informētās piekrišanas operācijai esības vērtēšana

Vērtējot informētās piekrišanas esību, jāpatur prātā, ka pacients nevar ietekmēt tās informācijas apjomu, kas viņam tiek sniegta, pat ja pacients uzdod jautājumus, kas viņam šķiet svarīgi, tostarp par iespējamajām komplikācijām. Tieši no ārstniecības personas kā attiecīgās medicīnas jomas profesionāļa tiek sagaidīts, ka tiks sniegta konkrētajam pacientam atbilstoša informācija, tostarp par iespējamām un paredzamām komplikācijām. Apstāklis, ka cits ārsts pirms tam ir konsultējis pacientu par operācijas nepieciešamību, neatbrīvo arī operējošo ārstu no pienākuma pacientu pienācīgi informēt par individuālajiem riskiem, lai pacients spētu uzdot interesējošos jautājumus un saņemt kvalitatīvas atbildes nolūkā pieņemt izsvērtu lēmumu par to, vai piekrist operācijai.

Tēze:
Procesuālais termiņš pieteikuma iesniegšanai par atlīdzības izmaksu no Ārstniecības riska fonda atjaunojams tikai tad, ja konstatējami objektīvi un no pacienta gribas neatkarīgi apstākļi, kas lieguši iesniegt iesniegumu par kaitējuma atlīdzību laikus.

Tēzes:
Pašvaldības pienākums ņemt vērā vispārējos trokšņa robežlielumus, lemjot par atļaujas izsniegšanu kartodromā notiekošām sacensībām 

Gan kartodroma darbībai kopumā, gan tajā notiekošām sacensībām ir jāpiemēro Ministru kabineta 2014.gada 7.janvāra noteikumu Nr. 16 „Trokšņa novērtēšanas un pārvaldības kārtība” 2.pielikumā paredzētie vispārējie vides trokšņa robežlielumi. Proti, pašvaldībai, ievērojot minēto noteikumu piemērojamību, līdztekus Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likumā tieši paredzētajam ir jāvērtē arī troksnis kā pasākuma norises aspekts.

Piemērojot minētos noteikumus saskanīgi ar minētā likuma 7.panta piektās daļas 4.punktu, jāsecina, ka pasākuma organizēšana konkrētajā vietā vai laikā radīs būtisku cilvēku dzīvības un veselības apdraudējumu tad, ja ir prognozējams noteikumos Nr. 16 paredzēto vides trokšņa robežlielumu pārsniegums. Robežlielumi ir nevis labvēlīgu un vispār nekaitīgu vides troksni raksturojošs normatīvs, bet tā pieļaujamību nosakošs normatīvs. Līdz ar to jāpieņem, ka vides troksnis, kas pārsniedz šos robežlielumus, ir nepieļaujams un kaitējošs. Turklāt trokšņa robežlielumu pārsniegšana nav pieļaujama arī tad, ja tā notiek tikai atsevišķā pasākumā, respektīvi, tikai dažas dienas. Nepastāv izņēmums troksnim, ko rada „tikai sacensības”.

Senāta rīcības sēdes lēmuma, ar kuru atteikts ierosināt kasācijas tiesvedību, būtība

Senāta rīcības sēdes lēmums, ar kuru atteikts ierosināt kasācijas tiesvedību, pēc savas būtības nav vērsts uz to, lai kasācijas instances tiesa sniegtu pilnvērtīgu tiesību normu piemērošanas skaidrojumu.

Tēzes:
Personas tiesības uz politisko līdzdalību

Politisko partiju darbība un pilsoņu aktīva dalība tajās – arī ikdienas partijas darba veikšana un atbalstīšana – ir parlamentāras demokrātijas neatņemams elements, jo tieši iesaista tautu demokrātiskajā diskusijā, politiskajā darbībā un – ar dalību vēlēšanās – tautas suverēnās varas īstenošanā atbilstoši katra pilsoņa uzskatiem un interesēm. Jo plašāks personu loks reāli iesaistās politisko partiju darbībā, jo spēcīgāka ir demokrātija: demokrātiskā diskusija tad aptver plašāku personu loku un atspoguļo to pārstāvētos uzskatus, savukārt biedru ikdienas darbība palielina partijas iespējas būt atpazīstamai un sekmīgi piedalīties politiskajā procesā. Reāla līdzdalība politiskajā procesā veicina piederību savai valstij un līdz ar to netieši jebkuru sabiedrības kopējo mērķu veiksmīgāku īstenošanu. Minētais saskan arī ar Politisko partiju likuma 29.panta otrās daļas 2.punktā paredzēto partijas biedra pienākumu piedalīties partijas darbā. Tas nozīmē, ka pretēji demokrātiskas iekārtas būtībai būtu tieši vai netieši mazināt plašu sabiedrības iesaistīšanos politisko partiju darbībā. Nav saskatāms, kāds leģitīms mērķis attaisnotu tādus politisko partiju finansēšanas organizēšanas noteikumus, kas personas parastu ikdienas iesaisti politiskās partijas darbībā padarītu atkarīgu no personas ienākumiem.

Ierobežojums politiskajai partijai pieņemt partijas biedra ziedoto darbu, ko personas parasti sniedz savas profesionālās darbības vai komercdarbības ietvaros

Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma 2.panta trešā daļa paredz, ka fiziskās personas drīkst veikt dāvinājumus (ziedojumus), ciktāl to kopējais apmērs nepārsniedz 30 procentus no šo personu  iepriekšējā kalendārajā gadā gūtajiem ienākumiem. Atbilstoši minētā likuma 2.panta otrajai daļai tas ietver arī fiziskās personas sniegtus pakalpojumus, kam ir mantiska vērtība. Ievērojot, ka pretēji Latvijas Republikas Satversmes 1., 2. un 102.pantam būtu ierobežot personas parastu ikdienas iesaisti politiskās partijas darbībā, būtu jāatturas Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma 2.panta trešo daļu attiecināt uz tādām personu darbībām, kas tajā iekļaujas. Saprātīgs un likuma mērķim atbilstošs nošķīrums būtu minēto ierobežojumu attiecināt uz tādiem pakalpojumiem ar mantisku vērtību, ko personas parasti sniedz savas profesionālās darbības vai komercdarbības ietvaros. Ierobežojums turpretim nebūtu attiecināms uz laika veltīšanu partijas pasākumu norisei, informatīvo materiālu izplatīšanai personiskā, nekomerciālā apjomā, personīgai iesaistei partijas reklāmas pasākumos u.tml.

Tēzes:
Tiesas, kas lietu izskata pēc būtības, pienākums ļaut procesa dalībniekiem iesniegt papildu pierādījumus par iestādes lēmumā minēto pamatojumu

Tiesa, kurai jānovērtē pierādījumi pēc savas iekšējās pārliecības (Administratīvā procesa likuma 154.panta pirmā daļa), var un tai ir jāļauj procesa dalībniekiem iesniegt papildu pierādījumus par iestādes lēmumā minēto pamatojumu. Pat ja pārsūdzētajā lēmumā nav atspoguļoti visi pierādījumi iestādes lēmuma pamatojumam vai tie izvēlēti neveiksmīgi, vispārīgi gan iestāde, gan privātpersona tiesā var iesniegt papildu pierādījumus. Pilnīga (galīga) lietas faktu noskaidrošana notiek tiesā un tiesvedības gaitā var tik noskaidroti fakti, kas nav minēti administratīvā akta izdošanas brīdī, kā arī pierādīti fakti, par kuriem, iespējams, nebija pietiekamu pierādījumu administratīvā akta izdošanas brīdī.

Pamatojuma principa pārkāpuma pamatotības pārbaudē vērā ņemamie apstākļi

Tiesai, ja procesa dalībnieks ceļ argumentu par pamatojuma principa pārkāpumu, šāda argumenta pamatotība, nošķirti no jautājuma par faktu pierādīšanu, ir jāpārbauda, analizējot, vai iestāde lēmuma pieņemšanā nav rīkojusies patvaļīgi, proti, vai lēmumam vispār ir pamatojums un vai tā pamatā ir objektīvs, kaut arī iespējams nepilnīgi pierādīts, situācijas novērtējums vai, gluži pretēji, amatpersonas subjektīvs viedoklis, kas turklāt var arī balstīties uz nepieļaujamiem motīviem, kā arī, ja pastāv kādi pamatošanai būtiski noteikumi vai regulējuma īpatnības, vai šīs īpatnības ir ievērotas.

Maksājumam par zaudējumu atlīdzināšanu par dabas daudzveidības samazināšanu nav sodoša rakstura

Maksājumam, kas veikts sakarā ar Ministru kabineta 2012.gada 2.maija noteikumu Nr. 309 „Noteikumi par koku ciršanu ārpus meža” 23. un 24.punktā minēto lēmumu, ir kompensējošs, nevis sodošs raksturs.

Regulējuma mērķis ir salāgot divas leģitīmas intereses – tiesības izmantot savu īpašumu, kurās ietilpst arī tiesības lemt par koku nociršanu, ar dabas resursu saprātīgu un ilgtspējīgu izmantošanu. Turklāt to, ka institūta raksturs nav sodošs, apliecina tas, ka zaudējuma atlīdzība ir nosacījums arī pašvaldības atļautai koku nociršanai.

Samaksājot zaudējumu atlīdzību par dabas daudzveidībai nodarīto zaudējumu, ir iespējams apmierināt abas intereses – ļaut īpašniekam iekārtot savu īpašumu atbilstoši tā redzējumam, atbrīvojot īpašumu no konkrētiem īpašniekam nevēlamiem kokiem, un vienlaikus izlīdzināt šo koku zaudējuma radīto trūkumu dabas daudzveidībai.

To, ka šim regulējumam nav preventīvā vai sodošā rakstura, apliecina arī minēto noteikumu 3.pielikumā norādītais, ka arī pēc patvaļīgas koka ciršanas persona var pamatot to, kāpēc koks ir nocirsts, tāpat kā tas būtu, ja persona vēlētos saņemt atļauju koka nociršanai. Augstākais koeficients piemērojams tikai tad, ja nav iespējams noteikt koka nociršanas iemeslu. Proti, regulējums vienādi attiecas kā pret saskaņoti, tā pret patvaļīgi nocirstiem kokiem.

Lietas dalībnieka pienākums norādīt tiesai uz liecinieka neuzticamību

Personas ieinteresētība no liecību ticamības viedokļa tiesai ir jāņem vērā, taču konkrēti izvērsti un detalizēti motivēti argumenti par iemesliem, kas liecinieku padara par neuzticamu, ir jāceļ lietas dalībniekam, nevis jāatstāj tiesas ziņā. Proti, tas ir paša lietas dalībnieka ziņā izvērsti argumentēt un vērst tiesas uzmanību uz objektīviem apstākļiem, kas liecina, kāpēc konkrētais liecinieks ir neuzticams. Vispārīgi tas vien, ka liecinieks strādā konkrētā iestādē un liecina par sevi vai savu darbu, nevar per se padarīt liecinieku par neuzticamu.

Tēze:
No Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likuma izriet pašvaldības pienākums nodrošināt kontroli pār publisku pasākumu norisi, tostarp izvērtējot, noteiktu personu – publiska pasākuma apmeklētāju, dalībnieku un personu, kuras pasākums tieši un būtiski skar, – tiesības prasīt šā pienākuma ievērošanu. Tas nozīmē arī tiesības prasīt pašvaldības rīcības šajā jautājumā tiesiskuma retrospektīvu pārbaudi tiesā. Tomēr tiesa nevar izvērtēt to, vai pašvaldība vispārīgi pilda pienākumu publisko pasākumu kontroles nodrošināšanā. Tam jābūt saistītam ar konkrētu personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu, tātad ar konkrētu publisko pasākumu vai pasākumiem. Tādējādi persona, kuru skar pašvaldības bezdarbība publisku pasākumu kontroles jomā, var vērsties tiesā, ja tā pamato konkrētu savu tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu ar konkrētu publisko pasākumu norisi.

Tēze:
Lai strīds par pašvaldības domes deputātam noteikto atlīdzību būtu pakļauts administratīvajai tiesai, ir jākonstatē individuālas publiski tiesiskas attiecības starp deputātu un pašvaldību atlīdzības jautājumā un šo attiecību ietvaros radīts deputāta subjektīvo publisko tiesību aizskārumu.

Pašvaldības lēmums par domes deputātam aprēķināto un izmaksāto atlīdzību rada individuālas publiski tiesiskās attiecības starp deputātu un pašvaldību. Šo tiesisko attiecību ietvaros deputāta tiesību aizsardzības pamats izriet gan no Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma normām, kas attiecas uz pašvaldības domes deputātu mēnešalgu, gan arī no Latvijas Republikas Satversmes 101. un 107.pantā nostiprinātajām pamattiesībām.

Atšķirīga attieksme pati par sevi vēl nenozīmē vienlīdzības principa pārkāpumu. Tomēr, ja atšķirīga atlīdzības noteikšanas kārtība ir saistīta ar deputāta darbību opozīcijā, šādi apstākļi pirmšķietami var liecināt par deputāta subjektīvo publisko tiesību aizskārumu. Tādējādi pašvaldības domes deputātam ir tiesības vērsties administratīvajā tiesā par atšķirīgi noteiktu atalgojumu, ja atšķirīga atlīdzības noteikšanas kārtība ir saistīta ar deputāta darbību opozīcijā.

Tēze:
Iepirkuma procedūras neobjektīva pārtraukšana apdraud godīgu konkurenci un rada tiesības pretendentam prasīt zaudējumu atlīdzību, ja pretendents iepirkuma procedūras paredzamās norises gaitā būtu ieguvis tiesības slēgt iepirkuma līgumu.

Tēzes:
Par trešo personu tiesībām tikt uzklausītām un par iekšējā normatīvā akta nozīmi administratīvā akta izdošanā (Civillikuma 1068. un 1072. pants, Administratīvā procesa likuma 16. pants)

1. Izdodot administratīvo aktu, iestādei jāievēro tiesiskai valstij atbilstoša administratīvā procesa pamatprincipi, tai skaitā procesa dalībnieku uzklausīšanas princips. Tiesības būt uzklausītam attiecas ne tikai uz administratīvā akta adresātu, bet arī uz trešajām personām, t.i., arī kopīpašniekiem.

2.  Iestādei ir jāievēro sava prakse un privātpersonai ir tiesības prasīt tās iekšējo normatīvo aktu vienveidīgu piemērošanu, savukārt, ja valsts pārvalde, izmantojot rīcības brīvību, atkāpjas no iekšējiem normatīvajiem aktiem un tādējādi nelabvēlīgi ietekmē attiecīgo personu tiesības, brīvības vai intereses, šī persona jāinformē par attiecīgā lēmuma iemesliem.