Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros janvārī pievienoti astoņi Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēzes:
Nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma noteikšana par nepamatotu vai prettiesisku brīvības ierobežošanu iepriekš sodītai personai; cilvēka vienvērtības princips

Visas personas, kuru brīvība ir tikusi ierobežota nepamatoti vai prettiesiski, atrodas salīdzināmos apstākļos. Tas, ka persona iepriekš ir bijusi krimināltiesiski sodīta, pats par sevi automātiski nenozīmē, ka, nepamatoti vai prettiesiski ierobežojot tās brīvību, šai personai tiek nodarīts mazāks kaitējums vai ka nodarītais kaitējums ir mazāk nozīmīgs. Pretējā gadījumā tiktu pārkāpts visu cilvēku vienvērtības princips, kas izriet no cilvēka cieņas principa. Katrs šāds gadījums jāvērtē individuāli, ņemot vērā konkrētos apstākļus.

Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.panta astotā daļa paredz iestādes tiesības samazināt kaitējuma atlīdzinājuma apmēru, ievērojot tās fiziskās personas personību raksturojošas ziņas un līdzatbildību, kuras brīvība tikusi nepamatoti ierobežota. Taču minētā norma nav imperatīva, proti, iestādei nav obligāti jāsamazina atlīdzinājums. Iestāde var izvēlēties to samazināt, ja uzskata un spēj pamatot, ka tās rīcībā esošās personību raksturojošās ziņas liecina, ka brīvības atņemšana attiecīgajai personai radījusi mazāku nemantisko kaitējumu vai tas bijis mazāk nozīmīgs.

Jēdziens „personību raksturojošas ziņas” Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma izpratnē

Jēdziens „personību raksturojošas ziņas” Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.panta astotās daļā izpratnē ir objektīvas ziņas par iepriekš izciestu brīvības atņemšanas sodu, tā ilgumu, sodāmību, attieksmi pret likumpaklausīgu uzvedību, kā arī citi fakti, kuriem ir būtiska nozīme atbilstīga atlīdzinājuma noteikšanā. Likumdevējs ir noteicis šaurus un pēc iespējas objektīvus vērtēšanas kritērijus, izvairoties no subjektīvi vērtējamu kritēriju, kā, piemēram, personas rakstura īpašības vai ciešanu stiprums, piemērošanas. Personības iezīmes, ko zināmā mērā nosaka psihiskā saslimšana (asociāla personība), ir ārpus to ziņu tvēruma, kas var būt par pamatu atlīdzinājuma par nepamatotu vai prettiesisku brīvības ierobežošanu apmēra samazinājumam.

Tēze:
Ministru kabineta 2014.gada 7.janvāra noteikumu Nr. 16 „Trokšņa novērtēšanas un pārvaldības kārtība” 2.4.apakšpunkts paredz, ka minētie noteikumi nav attiecināmi uz publiskiem pasākumiem, kuri ir saskaņoti ar vietējo pašvaldību atbilstoši Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likumam. Saskaņā ar minēto noteikumu 2.4.apakšpunktu publiskos pasākumos, kādas ir sporta sacensības, nav piemērojami šajos noteikumos paredzētie pieļaujamie vides trokšņa robežlielumi un to novērtēšanas nosacījumi. Tādējādi kā pierādījums lietā par šautuves radīto troksni un tai izsniegtās atļaujas anulēšanu nav izmantojams tāds trokšņu līmeņa mērījums, kas veikts laikā, uz kuru neattiecas tiesību normās paredzētie pieļaujamie trokšņa robežlielumi.

Pašvaldībai ir tiesības anulēt tādu spēkā esošu atļauju šautuves darbībai, ja tā konstatē, ka atļaujas saņēmējs pārkāpj likuma prasības. Pierādījums, kas nosaka trokšņa lielumu sporta sacensību laikā, saskaņā ar tiesību nevar būt pamats tam, lai pašvaldība anulētu izsniegto atļauju šautuves darbības nodrošināšanai.

Tēze:
Latvijas valsts dažādu dzimumu partneriem ir nodrošinājusi tiesības reģistrēt laulību un ar to saistītu ekonomisko un sociālo aizsardzību. Līdz ar to dažādu dzimumu partneri, kuri dzīvo nereģistrētā kopdzīvē, neatrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos ar laulātajiem, kuriem ir noteikta īpaša aizsardzība un atbalsts, valstij izpildot savu no Latvijas Republikas Satversmes 110.panta izrietošo pienākumu aizsargāt laulību.

Nepastāvot likumdevēja vispārējai nereģistrētas kopdzīves tiesiskai atzīšanai, likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 35.punkta „a” apakšpunkta piemērošanā nav pamata dažādu dzimumu partneru nereģistrētu kopdzīvi pielīdzināt laulībai.

Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 35.punkta „a” apakšpunkta piemērošanā dažādu dzimumu partneru nereģistrētu kopdzīvi pielīdzinot laulībai, tiktu radīta situācija, ka, no vienas puses, nereģistrētās kopdzīves partneri varētu baudīt priekšrocības, kādas ir laulātajiem, savukārt, no otras puses, neuzņemties citas saistības un atbildību, kas izriet no laulības. Šāda selektīva laulības priekšrocību izmantošana nepamatoti nostādītu nereģistrētas kopdzīves partnerus labvēlīgākā situācijā, nekā atrodas laulātie, kuriem ir gan no laulības izrietošas tiesiskas priekšrocības, gan saistības un atbildība. Tādējādi likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 35.punkta „a” apakšpunktā lietotais jēdziens „saista laulība” nav interpretējams paplašināti, ietverot arī dažādu dzimumu partneru nereģistrētu kopdzīvi.

Tēze:
Lai arī likumdevējs šobrīd nav noteicis tiesisko regulējumu ģimenēm, ko veido viena dzimuma pāris un šajā ģimenē esošie bērni, tiesai nav kompetences noteikt, ka piemērotākais risinājums tiesiskās saiknes nodibināšanai ar bērnu, kas aug viena dzimuma pāru veidotā ģimenē, ir tieši bērna dzimšanas reģistra papildināšana ar ierakstu par otru vecāku. Likumdevējam ir rīcības brīvība noteikt, kādā formā valsts atzīst bērnu un vecāku savstarpējās attiecības. Tieši tāpēc tiesai nav kompetences uzlikt pienākumu dzimtsarakstu nodaļai papildināt bērnu dzimšanas reģistru ar informāciju par bērna otru vecāku.

Latvijā tiesības īstenot aizgādību iegūst ne tikai bērna vecāki, bet arī adoptētāji. Turklāt aizbildņi saviem aizbilstamajiem atvieto vecākus. Tādējādi jau atbilstoši pašreizējam tiesiskajam regulējumam Latvijā pastāv vairāki ceļi, kā ģimenisku attiecību ietvaros var tikt nodibināta tiesiska saikne ar bērnu. Vērtējot risinājumus, kā nostiprināmas ģimenes attiecības, kas balstītas sociālā, nevis bioloģiskā realitātē, iespējams, ir apsverams arī jautājums, kāda ietekme uz nodibinātajām ģimenes attiecībām būtu izmaiņām sociālajā realitātē un kāda ietekme uz šādu attiecību juridisku nostiprināšanu un pastāvēšanu ir bērna viedoklim.

Tēze:
Lietā par pienākuma uzlikšanu pārvietot ieslodzīto un citu ieslodzījuma vietu, tiesai jāvērtē ne tikai tas, vai iestādes atteikums pārvietot ieslodzīto bija pamatots, bet jāpārbauda arī tas, vai ir pamats šāda lūguma apmierināšanai lietas izskatīšanas brīdī tiesā. Tas nozīmē, ka tiesai jāņem vērā arī tie apstākļi, kas ir radušies pēc pieteikuma iesniegšanas tiesai.

Tēzes:
Dabasgāzes pārvades sistēmas pakalpojuma tarifu aprēķinā nav ņemamas vērā izmaksas, kas radušās iepriekšējā tarifu pārskata ciklā

Dabasgāzes pārvades sistēmas pakalpojuma tarifi tiek aprēķināti tā, lai segtu nākotnē sniedzamo pakalpojumu izmaksas, tāpēc tarifu aprēķinos jāņem vērā iespējamās izmaksas, kas radīsies, sniedzot šo pakalpojumu, proti, prognozētās jeb plānotās izmaksas. Tādējādi arī tiek nodrošināts, ka lietotājs maksā tieši par to pakalpojumu, kuru saņem.

Tarifu aprēķināšanā jāņem vērā arī ekonomiskā pamatojuma princips. Ekonomiskā pamatojuma princips ir attiecināms uz tādām izmaksām, kuru iekļaušanu tarifu aprēķinā paredz tiesību normas. Tā kā tarifu aprēķinā ir iekļaujamas prognozētās izmaksas, tad šīm prognozētajām izmaksām jābūt ekonomiski pamatotām.

Tādējādi no tarifu veidošanas principa – tam jāspēj segt ekonomiski pamatotās izmaksas – neizriet, ka tarifu aprēķinā var ņemt vērā izmaksas, kas radušās iepriekšējā tarifu pārskata ciklā, pat ja tās ir bijušas ekonomiski pamatotas.

Dabasgāzes pārvades sistēmas pakalpojuma tarifu noteikšanas procedūras nozīmīgums

Dabasgāzes pārvades sistēmas pakalpojuma tarifu noteikšanā jāsaskaņo un jālīdzsvaro sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju un lietotāju intereses. Tas tiek panākts, normatīvajos aktos paredzot procesu, kā izmaksas iekļaujamas tarifos. Šis process ietver gan to, kā tiek noteikts tarifu apmērs, gan tarifu aprēķināšanas, tarifu projekta iesniegšanas, tā izvērtēšanas un apstiprināšanas procedūru.

Tarifu noteikšanas procedūra nav tikai formalitāte. Ar tās palīdzību tiek īstenots tiesiskās noteiktības princips. Gan pakalpojumu sniedzējiem, gan lietotājiem ir tiesības paļauties, ka tarifi tiks noteikti saskaņā ar tiesību normās paredzēto procedūru. Tādējādi, ciktāl minētā procedūra nodrošina sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam iespēju atgūt ekonomiski pamatotās prognozētās izmaksas likumā noteiktā veidā, tad tas nevar paļauties, ka jebkuras izmaksas varēs atgūt, iekļaujot tās jebkurā tarifu projektā, proti, likumā neparedzētā veidā, pat ja izmaksas ir ekonomiski pamatotas.

Tarifu aprēķinā neiekļaujamās izmaksas

Sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs nevar atsaukties uz samērīguma principu, lai izmaksas iekļautu tarifu aprēķinā, ja pats pakalpojumu sniedzējs nav izmantojis likumā paredzētās iespējas izmaksu atgūšanai. Pretējā gadījumā atbildība par pakalpojumu sniedzēja kļūdu tiktu pārnesta uz lietotāju, kas nebūtu taisnīgi. Vienīgi tad, ja sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs objektīvu iemeslu dēļ nevar izmantot likumā noteikto procedūru izmaksu atgūšanai, tas būtu pamats pieļaut izņēmumu izmaksu atgūšanas kārtībā.

Tāpat arī sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs nevar atsaukties uz apstākli, ka izmaksu nekompensēšana varētu novest pie tā, ka tiktu apdraudēta sabiedriskā pakalpojuma nodrošināšana, lai situācijā, kad pakalpojumu sniedzējs pats ir kļūdījies tarifu aprēķinos, izmaksas kompensētu likumā neparedzētā kārtībā. Ievērojot to, ka likuma „Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” mērķis ir nodrošināt iespēju saņemt nepārtrauktus, drošus un kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus, sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs vienmēr varētu aizbildināties ar šo mērķi un tā apdraudējumu, lai varētu pretendēt uz izmaksu kompensēšanu. Tas padarītu par bezjēdzīgu likumā nostiprināto procedūru, kā tiek noteikti tarifi, un tādējādi apdraudētu tiesisko noteiktību.

Tikai tad, ja patiesi būtu apdraudēta sabiedrisko pakalpojumu sasniegšana un ja šis apdraudējums varētu tikt novērsts tikai tādējādi, ka izmaksas tiek iekļautas nākamajā tarifu aprēķinā, būtu pieļaujams šāds risinājums.

Tēze:
Likuma „Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” 1.panta otrā daļa nav iztulkojama tādējādi, ka uz personu, kurai ir citas valsts pilsonība, bet kura Latvijā ieceļojusi pirms 1992.gada 1.jūlija, nevarētu tikt piemēroti Imigrācijas likuma noteikumi. Proti, ja persona ir zaudējusi Latvijas nepilsoņa statusu sakarā ar citas valsts pilsonības iegūšanu, no Latvijas tiesiskā regulējuma viedokļa tā kļūst par ārzemnieku, kura uzturēšanās Latvijā apspriežama atbilstoši Imigrācijas likumam.

Zaudējot Latvijas nepilsoņa statusu pēc citas valsts pilsonības iegūšanas, persona vienlaikus zaudē arī ar šo statusu saistīto īpašo tiesisko aizsardzību. Pieņemot kādas citas valsts pilsonību, persona apzināti nostiprina savu tiesisko saikni ar šo valsti, vienlaikus arī atsakoties no tiesiskās saiknes ar Latviju un aizsardzības, ko sniedz nepilsoņa statuss. Savukārt lēmums par to, vai saglabāt nepilsoņa statusu vai arī pieņemt kādas valsts pilsonību, ir katras personas brīva izvēle.

 

Pievienoti klasifikatoros tikai virsrakstu (bez tēzēm)