Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros janvārī pievienoti deviņpadsmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēzes:
Elektronisko iekārtu ražotāja atļaujas nepieciešamība kā priekšnoteikums, lai komersants varētu būt konkrēto iekārtu apkalpojošais dienests

Lai komersants varētu apkalpot elektroniskās ierīces (taksometra skaitītājus) kā apkalpojošais dienests, tam ir jāreģistrējas Valsts ieņēmumu dienesta vienotajā datubāzē. Pirms apkalpojošā dienesta reģistrēšanas un iekļaušanas Valsts ieņēmumu dienesta vienotajā datubāzē, Valsts ieņēmumu dienests izvērtē apkalpojošā dienesta atbilstību, ņemot vērā apkalpojošā dienesta sniegto informāciju. Ja pēc apkalpojošā dienesta reģistrēšanas un iekļaušanas Valsts ieņēmumu dienesta vienotajā datubāzē mainās apkalpojošā dienesta iepriekš sniegtā informācija, tiek atkārtoti izvērtēta apkalpojošā dienesta atbilstība.

Apkalpojošam dienestam ir jāpiesaka konkrētas elektroniskās iekārtas (modeļi), kuras tas apkalpos. Apkalpojošais dienests var pieteikt apkalpošanai gan tādas iekārtas, kas Valsts ieņēmumu dienesta vienotajā datubāzē vēl nav iekļautas, gan arī tādas iekārtas, kas jau ir iekļautas vienotajā datubāzē. Viena veida iekārtas (modeļus) var apkalpot vairāki apkalpojošie dienesti.  Taču apkalpojošais dienests ir tiesīgs apkalpot tikai tādas iekārtas, kas ir iekļautas tā apkalpojamo modeļu sarakstā, bet sarakstā iekārtas ir iekļaujamas, ja šo iekārtu ražotājs konkrētajam apkalpojošajam dienestam ir devis atļauju apkalpot iekārtas. Zūdot atļaujai un attiecīgi – tiesībām apkalpot konkrētās ierīces, tās ir izslēdzamas no konkrētā apkalpojošā dienesta apkalpojamo modeļu saraksta. Viena veida iekārtas var apkalpot vairāki apkalpojošie dienesti, ja konkrētās iekārtas ir iekļautas gan Valsts ieņēmumu dienesta vienotajā datubāzē, gan apkalpojošo dienestu apkalpojamo modeļu sarakstā. Ja vienam apkalpojošam dienestam zūd tiesisks pamats apkalpot konkrēto Valsts ieņēmumu dienesta vienotajā datubāzē un šā apkalpojošā dienesta apkalpojamo modeļu sarakstā iekļautu iekārtu, bet vienlaikus ir reģistrēts cits apkalpojošais dienests, kuram ir tiesības apkalpot šo iekārtu, tad konkrētā iekārta nav izslēdzama no Valsts ieņēmumu dienesta vienotās datubāzes, tādējādi radot situāciju, ka viena apkalpojošā dienesta rīcības dēļ nepamatoti tiek atņemtas tiesības citam apkalpojošam dienestam apkalpot konkrēto iekārtu.

Atšķirības starp Valsts ieņēmumu dienesta vienoto datubāzi un apkalpojošā dienesta apkalpojamo iekārtu sarakstu

Valsts ieņēmumu dienesta vienotā datubāze nav tas pats, kas apkalpojošā dienesta apkalpojamo iekārtu (modeļu) saraksts. Proti, Valsts ieņēmumu dienesta vienotā datubāze ir Nodokļu informācijas sistēmas sastāvdaļa, kurā reģistrē iekārtas, to lietotājus un apkalpojošos dienestus. Tātad Valsts ieņēmumu dienesta vienotā datubāze aptver ziņas par visām reģistrētajām iekārtām un komersantiem, kuri ir tiesīgi lietot un apkalpot šīs iekārtas. Savukārt konkrētā apkalpojošā dienesta apkalpojamo iekārtu (modeļu) saraksts aptver ziņas vienīgi par šā apkalpojošā dienesta apkalpojamām iekārtām (modeļiem) jeb par tām iekārtām (modeļiem), kuras ir tiesīgs apkalpot konkrētais apkalpojošais dienests.

Tēze:
Arodbiedrību likuma 12.panta ceturtā daļa nav uzskatāma par izņēmumu no Administratīvā procesa likuma 31.panta otrajā daļā noteiktā, ka pieteikumu var iesniegt privātpersona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses ir aizskartas vai var tikt aizskartas. Arodbiedrību likuma 12.panta ceturtās daļas jēga ir atbrīvot arodbiedrību no īpaša pilnvarojuma nepieciešamības, savas kompetences ietvaros pārstāvot un aizstāvot savu biedru tiesības un intereses, taču šī tiesību norma nepiešķir arodbiedrībai tiesības vērsties administratīvajā tiesā kā pieteicējai darbinieku kopējo tiesību un interešu aizsardzībai.

Tas, ka arodbiedrības būtībai ir raksturīga vispārēja iestāšanās par darbinieku kopējo interešu aizsardzību, nepiešķir arodbiedrībai tiesības vērsties administratīvajā tiesā kā pieteicējai darbinieku kopējo tiesību un interešu aizsardzībai.

Šādām tiesībām kā izņēmumam no Administratīvā procesa likuma 31.panta otrajā daļā paredzētā ir jābūt noteiktām likumā tieši un nepārprotami. Tāpat arī nav atrodama cita tiesību norma, no kuras izrietētu arodbiedrības tiesības konkrētajā gadījumā vērsties administratīvajā tiesā kā pieteicējai darbinieku kopējo tiesību un interešu aizsardzībai. Nav noliedzams, ka kolektīvā tiesiskā aizsardzība var būt efektīvs tiesību aizsardzības mehānisms, taču, ja vien tā neizriet no starptautiskajām vai Eiropas Savienības tiesībām, likumdevējam ir rīcības brīvība tās noteikšanā.

Tēze:
Likuma „Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” 13.panta trešā daļa deleģē arī pašvaldībai tiesības izveidot dabas pieminekļus, tostarp noteikt aizsargājamus kokus. Taču pašvaldības tiesības ir ierobežotas ar kritēriju, ka attiecīgais objekts ir nozīmīgs dabas vai kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai attiecīgās pašvaldības teritorijā. Tas loģiski arī atspoguļo, ka katrai pašvaldībai ir interese aizsargāt gan dabas daudzveidību, gan kultūrvēsturisko mantojumu tieši savā teritorijā.

Īpaši aktuāls jautājums pēc noteikta regulējuma koku aizsardzībai ir tieši pilsētvidē, kur koku skaits jau tā ir dabiski mazāks. Tālab ir sevišķi svarīgi, ka pašvaldības rīcībā ir instrumenti, ar kuriem salāgot pilsētas attīstības intereses ar nepieciešamību saglabāt dabas daudzveidību un kultūrvēsturisko mantojumu. Līdz ar to pašvaldība kā kritēriju koka noteikšanai par aizsargājamu ir tiesīga izvirzīt arī mazāku koka apkārtmēru par to, kāds ir noteikts Ministru kabineta 2010.gada 16.marta noteikumu Nr. 264 „Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi” 2.pielikumā. Tas, ka pašvaldība kā kritēriju aizsargājamu koku noteikšanā ir izvirzījusi noteiktu koka apkārtmēru, nenozīmē, ka kritērijs izvēlēts bez atbilstoša izvērtējuma.

Tādējādi likumdevēja deleģējumam atbilst arī Rīgas domes 2015.gada 9.jūnija saistošo noteikumu Nr. 154 „Rīgas pilsētas vietējas nozīmes aizsargājamo koku uzturēšanas un aizsardzības saistošie noteikumi” 2.1.apakšpunktā minētie koki – vietējo un citzemju sugu koki, kuru apkārtmērs 1,3 m augstumā no sakņu kakla nav mazāks par saistošo noteikumu 1.pielikumā noteiktajiem izmēriem.

Tēze:
Likumdevējs ir izvēlējies jautājumu par alkometru tipa pārbaudes metodoloģiju savos normatīvajos aktos neregulēt, bet izmantot vadlīnijas, kuras apstiprinājusi Metodoloģijas organizācija, kuras asociētā dalībvalsts ir arī Latvija.

Starptautiskās reglamentētās metodoloģijas organizācijas (International Organization of Legal Metrology) rekomendācijā OIML R126:2012 „Izelpas analizētāji pierādīšanas mērķiem” ir dotas vadlīnijas alkometra tipa apstiprināšanai. Vadlīnijas paredz instrumentu pārbaudes metodes, lai pārliecinātos par to atbilstību prasībām. Tāpat vadlīnijas nosaka, piemēram, ierīces vizuālu pārbaudi, instrumenta darbības testēšanu dažādos apstākļos (dažādās temperatūrās, gaisa mitrumos, atmosfēras spiedienos) un citas metodes. Vadlīnijās arī aprakstīti apstākļi, kas jāņem vērā testu vērtēšanā.

Iestādei var iesniegt testēšanas pārskatus, kas atbilst minētās metroloģijas rekomendācijas prasībām, bet var iesniegt arī citādus pārskatus, ja vien tie dod iespēju iestādei pārliecināties, ka no šiem pārskatiem izriet, ka alkometri atbilst tehniskajiem parametriem.

Tēzes:
1. Atbildības iestāšanās priekšnoteikums ir vainojama rīcība. Tomēr tas nenozīmē, ka ir jākonstatē tieši personas nodoms vai neuzmanība. Jāņem vērā tas, ka tradicionāli nodoma un neuzmanības jēdziens tiek skaidrots kontekstā ar fiziskas personas psihisko attieksmi pret pārkāpumu, bet šādu izpratni par nodomu un neuzmanību nav iespējams attiecināt uz juridisku personu. Tādējādi juridiskas personas gadījumā izšķiroši ir tas, vai šī persona ir atbildīga par konkrēta pienākuma izpildi un vai ir pastāvējuši no konkrētās juridiskās personas neatkarīgi (būtībā – ar juridisko personu nesaistīti) iemesli, kas varētu attaisnot pienākuma neizpildi. Līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka Kredītiestāžu likuma 198.panta otrās daļas piemērošanas priekšnoteikums būtu nodoma vai neuzmanības konstatēšana.

2. Kredītiestāžu likuma 89.2pantā un 91.panta pirmajā daļā ietvertās prasības – iesniegt komisijai revidētu gada pārskatu un nodrošināt, ka tas tiek publiskots, – ir tādas, par kuru izpildi atbildība ir jāuzņemas kredītiestādei pašai. Līdz ar to gadījumā, ja kredītiestāde nav nodrošinājusi, ka attiecīgās prasības ir izpildītas, Finanšu un kapitāla tirgus komisijai ir pamats lemt par 198.panta otrajā daļā paredzēto tiesisko seku radīšanu. Minētā kredītiestādes pienākuma neizpilde nevar tikt uzskatīta par vainojamu rīcību tikai tad, ja pastāv objektīvi iemesli, kas liedza kredītiestādei nodrošināt pienākuma savlaicīgu izpildi un kas nav saistīti ar kredītiestādes pašas darba (tostarp, sadarbības ar citām personām) organizāciju.

Tēze:
Primāri tieši atlīdzības pieprasītāja ziņā ir norādīt veselības aprūpes pakalpojumus, kas, viņaprāt, ir cēloniskā sakarā ar nodarīto kaitējumu. Tomēr pastāv gadījumi, kad kaitējuma cēlonis nav acīmredzams un viegli izsecināms. Jāņem vērā, ka personas rīcībā var būt mazāks informācijas apjoms, nekā tas tiek iegūts lietas izskatīšanas laikā Veselības inspekcijā vai tiesā. Turklāt no pacienta nav sagaidāms tāds speciālo zināšanu apjoms, kāds ir speciālistiem, kas veic medicīnisko dokumentu ekspertīzi.

Veidojot Ārstniecības riska fondu, tika ņemts vērā, ka lietu izskatīšana administratīvajā procesā pacientam ir vienkāršāka un prasa mazāku pacienta iesaistīšanos. Tādējādi uz atlīdzības prasījuma iesniegumu nedrīkst raudzīties formāli. Iestādei iesniegums ir jāaplūko kontekstā ar norādīto kaitējumu un mērķi, kādu iesniedzējs ir vēlējies sasniegt, turklāt iestādei arī pēc iespējas jādod administratīvā procesa dalībniekiem norādījumi un ieteikumi, lai sasniegtu taisnīgu lietas iznākumu. Proti, situācijās, kad iesniegumā norādītais ārstniecības periods neaptver visu laika posmu, kurā kaitējums varētu būt radies, iestādei ir pienākums procesa dalībniekam dot ieteikumu norādīt plašāku veselības aprūpes posmu. Savukārt atlīdzības pieprasītāja ziņā ir izvēlēties, vai sekot iestādes ieteikumam, vienlaikus piekrītot personas datu apstrādei par minēto periodu, apzinoties citas no Ministru kabineta 2013.gada 5.novembra noteikumu Nr. 1268 „Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” izrietošās konsekvences, kā arī sniedzot papildu informāciju, ja tas ir nepieciešams.

Tēze:
Rīgas domes 2012.gada 18.decembra saistošo noteikumu Nr. 198 „Nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu piešķiršanas kārtība Rīgā” 4.punkts noteic nekustamā īpašuma nodokļu maksātāju kategorijas, kam piešķirami atvieglojumi no taksācijas gadam aprēķinātās nekustamā īpašuma nodokļa summas, un konkrētus apmērus. Atvieglojumu jēga ir samazināt nodokļu slogu neaizsargātām grupām (trūcīgas, maznodrošinātas personas, personas ar invaliditāti, personas ar bērniem, personas, kas zaudējušas apgādniekus), kā arī tādām nodokļu maksātāju kategorijām, kuras veic sabiedriski nozīmīgu funkciju (zooloģiska un ekoloģiska rakstura zināšanu sniegšana iedzīvotājiem, izglītības, sporta, kultūras un sociālo iestāžu darbība), īpašumiem, kas atrodas aizsargājamās dabas teritorijās, valsts aizsargājamiem kultūras pieminekļiem u.tml.

Noteikumu 4.17.apakšpunktā paredzētajā gadījumā atvieglojumi ir mērķēti uz tādu nodokļu maksātāju, kas sniedz nozīmīgu labumu sabiedrībai. Taču, lai atvieglojumus piemērotu, nekustamajam īpašumam ir jābūt nodotam ekskluzīvā sabiedriskās labuma organizācijas lietošanā, kas izslēdz citu personu dzīvošanu tajā. Proti, tā kā atvieglojumi ir attiecināmi uz konkrētu nodokļu subjektu (nodokļu maksātāju kategoriju), tad arī labumu no tā ir pamats gūt tieši tai personai, kas atbilst 4.punktā minētajiem nodokļu maksātājiem. Tikai tādā veidā tiek sasniegts normas mērķis – atvieglot nodokļu slogu atbilstīgajām nodokļu maksātāju kategorijām.

Tēze:
Iedzīvotāju ienākuma nodokļa jēga ir ar nodokli aplikt personas ienākumus. Ja konkrētu ienākumu nav un arī nevar vairs būt, tad nodokļa maksāšanas pienākuma noteikšana par šādiem neesošiem ienākumiem būtu pretēja ienākuma nodokļa jēgai un likumdevēja gribai. Līdz ar to Ministru kabineta 2010.gada 21.septembra noteikumu Nr. 899 „Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” normu piemērošanas kārtība” 97.4punktā noteiktais, ka trešajā taksācijas periodā ar nodokli apliekamajā ienākumā iekļauj atlikušo līgumā noteikto, bet nesaņemto summu neatkarīgi no tā, vai ienākums ir saņemts vai nav, nevar tikt interpretēts tādējādi, ka nodokļa maksāšanas pienākums iestājas arī tad, ja tiek konstatēts, ka konkrētais atsavināšanas darījums ir atcelts un netiks īstenots, proti, nodokļu maksātājs saistībā ar īpašuma atsavināšanu nekādus ienākumus nav guvis un negūs. Šis punkts attiecas uz tādiem gadījumiem, kad prezumējami joprojām pastāv ienākuma gūšanas iespēja, savukārt tad, ja tiesa, pārbaudot pierādījumus, ir pārliecinājusies, ka ienākumu no atsavināšanas darījuma persona nav guvusi un arī negūs, jo darījums ir atcelts, iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksāšanas pienākumam nav tiesiska pamata.

Tēze:
Tiesību piemērotājam ir jāatklāj Sugu un biotopu aizsardzības likuma 8.panta otrajā daļā ietvertā nenoteiktā tiesību jēdziena „labvēlīga aizsardzība” saturs un jāpieņem lēmums, ar kuru to var nodrošināt.

Lai vispār pievērstos jautājumam par mikrolieguma izveidi īpaši aizsargājamo putnu sugu aizsardzībai, vispirms ir jāpārbauda, vai ir konstatējama pēdējos piecos gados vismaz reizi apdzīvota ligzda. Tālāk ir vērtējams, vai pastāv apstākļi konkrētās putnu sugas labvēlīgai aizsardzībai. Nozīme ir sugas raksturīgajām iezīmēm, paradumiem un statusam kopumā, kā arī tai piemērotajām dzīvotnēm (piemēram, mežaudzes vecums, koku veids) un citiem apstākļiem, kas raksturo konkrētās sugas barošanās, medību, ligzdošanas u.c. faktorus. Minēto apstākļu vērtējumam ir jābūt atspoguļotam eksperta atzinumā.

Tas, ka likumdevējs mikroliegumu ir atzinis par efektīvu veidu, kā aizsargāt īpaši aizsargājamo putnu sugu – mazo ērgli, pats par sevi nenozīmē, ka citas intereses nekādos apstākļos nevar pār to prevalēt. Tālab rīcības brīvības ietvaros izsverot pamatu veidot mikroliegumu, nozīme ir arī pašvaldības un to personu tiesībām un tiesiskajām interesēm, kuras šāds lēmums var skart. Dienestam ir jāapzina sociālās un ekonomiskās intereses, kuras ar mikrolieguma izveidi varētu tikt ietekmētas. „Sociālās intereses” un „ekonomiskās intereses” ir nenoteiktie tiesību jēdzieni, kuri tiesību piemērotājam ir jāpiepilda ar saturu. Turklāt visām iesaistītajām interesēm, lai tās varētu taisnīgi līdzsvarot, ir jābūt konkretizētām. Intereses līdzsvarojamas, ņemot vērā konkrētā gadījuma individuālos apstākļus. Turklāt šie apstākļi vērtējami ilgtspējības principa gaismā. Lai atsvērtu vides aizsardzības interesi, ekonomiskajām un sociālajām interesēm attiecībā uz konkrētas teritorijas izmantošanu ir jābūt nozīmīgām, šaubu gadījumā nosveroties par labu vides aizsardzībai (in dubio pro natura). Vispārīga atrunu, ka īpašnieks plāno meža zemi izmantot saimnieciskajā darbībā, nav pietiekama, lai vides intereses aizsardzībai būtu pamats piekāpties ekonomiskajām interesēm.

Tēze:
Rīgas domes 2012.gada 18.decembra saistošo noteikumu Nr. 198 „Nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu piešķiršanas kārtība Rīgā” 4.punkts noteic nekustamā īpašuma nodokļu maksātāju kategorijas, kam piešķirami atvieglojumi no taksācijas gadam aprēķinātās nekustamā īpašuma nodokļa summas, un konkrētus apmērus. Atvieglojumu jēga ir samazināt nodokļu slogu neaizsargātām grupām (trūcīgas, maznodrošinātas personas, personas ar invaliditāti, personas ar bērniem, personas, kas zaudējušas apgādniekus), kā arī tādām nodokļu maksātāju kategorijām, kuras veic sabiedriski nozīmīgu funkciju (zooloģiska un ekoloģiska rakstura zināšanu sniegšana iedzīvotājiem, izglītības, sporta, kultūras un sociālo iestāžu darbība), īpašumiem, kas atrodas aizsargājamās dabas teritorijās, valsts aizsargājamiem kultūras pieminekļiem u.tml.

Noteikumu 4.17.apakšpunktā paredzētajā gadījumā atvieglojumi ir mērķēti uz tādu nodokļu maksātāju, kas sniedz nozīmīgu labumu sabiedrībai. Taču, lai atvieglojumus piemērotu, nekustamajam īpašumam ir jābūt nodotam ekskluzīvā sabiedriskās labuma organizācijas lietošanā, kas izslēdz citu personu dzīvošanu tajā. Proti, tā kā atvieglojumi ir attiecināmi uz konkrētu nodokļu subjektu (nodokļu maksātāju kategoriju), tad arī labumu no tā ir pamats gūt tieši tai personai, kas atbilst 4.punktā minētajiem nodokļu maksātājiem. Tikai tādā veidā tiek sasniegts normas mērķis – atvieglot nodokļu slogu atbilstīgajām nodokļu maksātāju kategorijām.

Tēzes:
Valsts pienākumi vardarbības ģimenē novēršanas jomā

Vardarbība ir personas pamattiesību, īpaši tiesību uz dzīvību, brīvību, fizisko un garīgo integritāti, privātumu, pārkāpums, un valstij, lai nodrošinātu šo pamattiesību ievērošanu, ir noteikti pienākumi personu aizsardzībā pret vardarbību. Cilvēka pamattiesību aizsardzības pienākums pieprasa no valsts ne tikai atturēties no cilvēktiesību pārkāpumiem pret tās iedzīvotājiem, bet arī nodrošināt zināmu aizsardzību pret citu indivīdu iejaukšanos šajās tiesībās. Šā pienākuma izpildē būtiska loma ir tieši preventīvu pasākumu veikšanai. Proti, valstij ir ne tikai pienākums izveidot juridiskās atbildības sistēmu, kas ļauj reaģēt situācijās, kad pamattiesību aizskārums ir jau noticis, bet tai vispirms ir pienākums preventīvi aizsargāt cilvēkus, nepieļaujot, ka viņu tiesības tiek reāli aizskartas.

Valsts iestādēm ir nekavējoties jāreaģē uz apgalvojumiem par iespējamo vardarbību ģimenē. Iestādēm, veicot situācijas riska novērtējumu, ir jānosaka, vai pastāv reāls un tūlītējs apdraudējums vardarbības upuru dzīvībai. Riska realitāte un tūlītējība ir jānovērtē, pienācīgi izvērtējot konkrētās situācijas specifiskos apstākļus. Ja riska novērtējuma rezultātā tiek secināts, ka pastāv reāls apdraudējums, iestādēm ir pienākums veikt preventīvus pasākumus. Šādiem pasākumiem jābūt piemērotiem un samērīgiem ar novērtētā riska līmeni. Gadījumos, kas saistīti ar vardarbību ģimenē, apdraudējumu radošās personas tiesības nevar prevalēt pār vardarbības upuru tiesībām uz dzīvību un fizisko un garīgo integritāti.

Īslaicīga personas aizturēšana un lēmums par nošķiršanu kā preventīvas darbības vardarbības ģimenē novēršanai

Likuma „Par policiju” 12.panta pirmās daļas 10.punktamērķis ir pārtraukt vai preventīvi novērst vardarbību ģimenē, draudus personu dzīvībai, brīvībai vai veselībai. Īslaicīga personas aizturēšana uz šīs normas pamata ir viens no preventīvajiem līdzekļiem, ar kuriem valsts var reaģēt uz personas pamattiesību apdraudējumu, novēršot vardarbības draudus un nepieļaujot reāla kaitējuma iestāšanos. Normas piemērošanai nav obligāti jākonstatē personas atrašanās reibuma stāvoklī. Šāda aizturēšana ir paredzēta tieši tādiem gadījumiem, kad persona vēl nav izdarījusi administratīvo pārkāpumu vai noziedzīgu nodarījumu, un norma var tikt piemērota gan tad, kad persona ir reibuma stāvoklī, gan tad, kad šāds apstāklis nepastāv. Izšķirošais apsvērums normas piemērošanai, kas policijai katrā situācijā ir jāizvērtē, tostarp neviennozīmīgās situācijās vadoties no piesardzības principa apsvērumiem, ir tas, vai personas rīcība rada pamatotus iemeslus uzskatīt, ka pati persona vai citas personas ir apdraudētas (vai nu tāpēc, ka persona mājoklī atrodas reibuma stāvoklī un var nodarīt kaitējumu sev vai apkārtējiem, vai nu tāpēc, ka apkārtējie kādu pamatotu iemeslu dēļ baidās ar šo personu palikt vienatnē), un ar citiem – apdraudošās personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem – nav pietiekami.

Piemērojot šo normu, jāņem vērā arī tas, ka likuma „Par policiju” 12.panta pirmās daļa 10.1punkts, kura mērķis arī ir pārtraukt vai preventīvi novērst vardarbību ģimenē, nosaka vienīgi policijas darbinieka tiesības pieņemt lēmumu par nošķiršanu. Minētā norma neparedz policijas darbinieka tiesības aizturēt personu. Tādējādi likuma „Par policiju” 12.panta pirmās daļas 10. un 10.1punktā ietverti divi dažādi preventīvie līdzekļi vardarbības ģimenē novēršanai, kuru piemērošana ir atkarīga no konkrētās lietas apstākļiem.

Speciālo līdzekļu – roku dzelžu - lietošanas pieļaujamība

Speciālo līdzekļu, tostarp roku dzelžu, lietošana var būt attaisnojama tikai gadījumā, ja no konkrētās lietas apstākļiem izriet, ka tas ir bijis nepieciešams pašas personas uzvedības dēļ. Savukārt gadījumā, ja šāda nepieciešamība objektīvi neizriet no lietas apstākļiem, tas pats par sevi (bez papildu vērtējuma par to, vai roku dzelži lietoti pazemojošā veidā un vai tas nav nodarījis kaitējumu personas veselībai) var būt pamats cietsirdīgas vai pazemojošas izturēšanās konstatēšanai.

Tēze:
Atbilstoši Ministru kabineta 2013.gada 5.novembra noteikumu Nr. 1268 „Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” 9.3.apakšpunktam kaitējuma smaguma pakāpes noteikšanai ir ņemama vērā pacienta līdzestība savas veselības aprūpē, tās nozīme un ietekme uz ārstniecības procesa norisi. Interpretējot un piemērojot šo tiesību normu, ir jāņem vērā, ka tiesības uz kvalitatīvu un profesionālu ārstniecību ir pat personai, kas iepriekš nav pienācīgi rūpējusies par savu veselību. Līdz ar to personai nosakāmās atlīdzības apmēru par veselībai nodarīto kaitējumu nevar samazināt tikai tāpēc, ka tā kaut kad savas dzīves laikā nav bijusi līdzestīga savā veselības aprūpē.

Pamats samazināt atlīdzības apmēru (noteikt mazāku kaitējuma smaguma pakāpi) var būt tikai tad, ja līdzestības trūkums ir saistāms ar konkrēto ārstniecības epizodi un tas ir ietekmējis tieši konkrēto veselībai nodarīto kaitējumu, par kuru tiek noteikta atlīdzība. Tas ir, šajā kontekstā nozīme var būt tikai tādiem līdzestības aspektiem, kas ietekmē konkrētā kaitējuma iestāšanos un apmēru, nevis veselības stāvokli plašākā izpratnē.

Tēzes:
Publiskā iepirkuma priekšmeta un pretendentam izvirzīto prasību noteikšana

Pasūtītājs ir tiesīgs, ciktāl tas ir saderīgi ar publisko iepirkumu pamatprincipiem, noteikt iepirkuma priekšmetu un prasības atbilstoši savām vajadzībām, un likumsakarīgi, ka šīs vajadzības lielā mērā izriet no konkrētā pasūtītāja darbības specifikas. Tādēļ pasūtītāja darbības specifikai ir būtiska nozīme iepirkuma priekšmeta un pretendentiem izvirzāmo prasību noteikšanā.

Vienā publiskā iepirkumā pieņemtu lēmumu pārsūdzības lietu izskatīšana tiesā

Tiesai jādara viss iespējamais (arī pagaidu aizsardzības stadijā), lai nepieļautu situāciju, ka lietas par vienā iepirkumā pieņemtu vienu un to pašu iestādes lēmumu tiek izskatītas atsevišķi, un tādējādi izslēgtu risku, ka tas pats jautājums tiek izlemts atšķirīgi.

1. Viens no apstākļiem, kas attiecībā uz ieslodzītajiem var radīt necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizlieguma pārkāpumu, ir vienieslodzījums. Ieslodzītā nošķiršana no pārējiem ieslodzītajiem pati par sevi gan nav uzskatāma par necilvēcīgu izturēšanos. Tāpat arī aizliegums ieslodzītajam sazināties ar citiem ieslodzītajiem drošības, disciplināru un aizsardzības pasākumu dēļ pats par sevi neveido necilvēcīgas izturēšanās aizlieguma pārkāpumu. Tomēr pilnīga personas nošķiršana kopā ar sociālo izolāciju var sagraut personu un radīt tai tādu ciešanu pakāpi, ko nevar attaisnot ar drošības vai kādu citu pasākumu īstenošanas nepieciešamību.

Lai novērtētu, vai ieslodzītā sociālā izolācija nerada necilvēcīgas izturēšanās aizlieguma pārkāpumu, jāņem vērā ieslodzītā personība un viņa lietas īpašie apstākļi, ieslodzījuma fiziskie apstākļi (tostarp kameras plašums un iekārtojums), kā arī personas izolācijas raksturs un sociālās izolācijas ilgums. Analizējot izolācijas raksturu, ir jāņem vērā, vai persona kamerā atrodas viena, personas saziņas iespējas ar ieslodzījuma vietas amatpersonām, citiem ieslodzītajiem, radiniekiem, pārstāvjiem un citām personām, arī tās pieeja radio, televīzijai un citām brīvā laika pavadīšanas iespējām un tam, vai vispār un kādas personai ir tikušas nodrošinātas ārpuskameras aktivitātes.

2. Ieslodzījuma vietai ir jāņem vērā izmaiņas izolētās personas apstākļos un uzvedībā, kā arī periodiski jāpārvērtē personas attiecīgās izolētības pakāpes nepieciešamība. Jo ilgāk pret personu tiek īstenota sociālā izolācija, jo detalizētākam ir jābūt iestādes īstenotās izolācijas nepieciešamības pamatojumam. Ilgstošs personas vienieslodzījums ir nevēlams. Sociālā izolācija, pat ja tā ir tikai relatīva, nevar tikt piemērota ieslodzītajam nenoteiktu laiku, ir jābūt objektīviem iemesliem tās piemērošanai, tā ir jāpiemēro tikai izņēmuma gadījumos un tikai pēc visu piesardzības pasākumu veikšanas, nodrošinot arī atbilstošas procesuālas garantijas. Proti, jo ilgāku laiku persona ir pavadījusi vienieslodzījumā, jo vairāk pastiprinās valsts pienākums meklēt alternatīvus risinājumus attiecīgo risku novēršanai.

Tēzes:
1. Valsts var noteikt tiesību uz īpašumu izmantošanas ierobežojumus, lai sasniegtu leģitīmus sabiedrības intereses aizsargājošus mērķus. Vides aizsardzība ir viens no šādiem mērķiem un var attaisnot tiesību uz īpašumu izmantošanas ierobežojumu. Tomēr ierobežojums nevar būt nesamērīgs un apdraudēt tiesības pēc būtības. Tādi pasākumi, kas pieņemti vides aizsardzības mērķiem un kas nevis liedz veikt akvakultūras darbības, bet tikai paredz to veikšanas noteikumus, lai nepieļautu vides interešu apdraudējumu, situācijā, kad nepastāv kompensācija attiecīgajiem īpašniekiem, nav atzīstams par nesamērīgu un nepieņemamu ierobežojumu.

Situācijā, kad persona jau ir saņēmusi de minimis atbalsta summu, kas noteikta Eiropas Komisijas 2014.gada 27.jūnija Regulā Nr. 717/2014 par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. un 108.panta piemērošanu de minimis atbalstam zvejniecības un akvakultūras nozarē, valstij nav pienākums nodrošināt, lai komersants gūtu pēc iespējas lielāku ekonomisku labumu vai neciestu zaudējumus. Tādējādi personai, kurai radušies zaudējumi saistībā ar savvaļas putnu aizsardzības pasākumiem personai piederošajos dīķos, kas ietilpst Natura 2000 teritorijā, nav tiesības saņemt lielāku kompensāciju, nekā noteikts minētās regulas 3.panta 2.punktā. Šādā situācijā, kurā zaudējumi daļēji tiek kompensēti, nav pamats domāt, ka papildu kompensācijas nepiešķiršana būtu netaisnīga un apdraudētu personas tiesību uz īpašumu būtību.

2. Komercdarbība ir saistīta ar dažādiem riskiem, kurus komersantam, pirms pievērsties konkrētam komercdarbības veidam, ir jāapsver un ar to jārēķinās. Ja komersants ir nolēmis nodarboties ar zivsaimniecību, viņam jārēķinās ar dažādu floras un faunas ietekmi, un viņš nevar prasīt, lai valsts daļēji vai pilnībā kompensētu zaudējumus, kas šās ietekmes dēļ radušies. Tas ir valsts lēmējinstitūciju ziņā, vai un cik lielā mērā tiesību normu ietvaros atbalstīt savus komersantus. Izmaksas, kas saistītas ar obligātu vides aizsardzības noteikumu ievērošanu, ir parastās uzņēmuma darbības izmaksas akvakultūras nozarē.

Tēze:
Medību koordinācijas komisijas lēmums par medījamo dzīvnieku nodarīto zaudējumu apmēru noteikšanu lauksaimniecībai ir atzīstams par starpdarbību lēmuma, ar kuru tā nosaka pasākumus medījamo dzīvnieku nodarīto postījumu un to seku ierobežošanai vai likvidēšanai, pieņemšanai. Zaudējumu apmēra noteikšana ir priekšnoteikums administratīvā akta, ar kuru tiek noteikti pasākumi postījumu ierobežošanai vai likvidēšanai, izdošanai, proti, zaudējumu apmēra noteikšanai pašai par sevi nav galīga noregulējuma rakstura.

Tēze:
Neatliekamas kratīšanas tiesiskumu un pamatotību pārbauda izmeklēšanas tiesnesis. Tomēr izmeklēšanas tiesnesis, pārbaudot lēmumu par kratīšanu, nevar zināt, vai nākotnē iestāsies kāds no Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likumā noteiktajiem apstākļiem, uz kuru pamata iestādes rīcība vēlāk var tikt atzīta par nepamatotu šā likuma izpratnē. Izmeklēšanas tiesnesis pārbauda, vai konkrētā kratīšana bijusi tiesiska un pamatota Kriminālprocesa likuma izpratnē. Kriminālprocesā iesaistītā persona, kā arī persona, kuras tiesības vai likumīgās intereses ir aizskartas ar konkrēto rīcību vai nolēmumu, var iesniegt sūdzību par kriminālprocesu veicošās amatpersonas rīcību vai nolēmumu, arī par izmeklēšanas tiesneša lēmumu. Tādējādi valsts ir radījusi tiesisko sistēmu, lai indivīds varētu efektīvi aizsargāt savas tiesības, un personai ir iespēja panākt kaitējumu izraisījušās rīcības tiesiskuma izvērtējumu pamatprocesā, tas ir, kriminālprocesā.

Tēze:
Tiesību normās ir paredzēti dažādi noteikumi, kuriem izpildoties personas ir atzīstamas par saistītām personām. Taču no tiesiskā regulējuma neizriet, ka pats par sevi apstāklis, ka darījumi notiek starp saistītām personām, apliecina šo personu nolūkus gūt nepamatotu fiskālu labumu un samazināt budžetā maksājamos nodokļus.

Vienlaikus tiesību normas paredz, ka personas par saistītām personām ir atzīstamas arī tad, ja tās veic saskaņotu darbību, lai samazinātu nodokļus. Tātad tādas personu saskaņotas darbības, kuru mērķis ir samazināt valsts budžetā maksājamos nodokļus, dod pamatu runāt par šo personu nolūkiem izmantot nodokļu sistēmu ļaunprātīgi vai krāpnieciski. Taču, lai varētu izdarīt šādu secinājumu, tiesai ir nepieciešams konstatēt konkrētus apstākļus. Tādējādi personu savstarpējā saistība pati par sevi nevar būt neapstrīdams darījuma partneru ļaunprātīgu nolūku apstiprinošs apstāklis un tieši liecināt par nodokļu sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu. Darījuma dalībnieku savstarpējā saistība ir izvērtējama individuāli ikvienā gadījumā kopsakarā ar darījuma noslēgšanu un norisi raksturojošiem apstākļiem, ņemot vērā arī darījuma atbilstību ierastai komercpraksei.

Tēzes:
Pabalsta Latvijas Olimpiskās komandas dalībniekam piešķiršanas lēmuma tiesiskā daba

Likumdevējs biedrībai „Latvijas Olimpiskā komiteja” ir piešķīris īpašu statusu un tiesības. Tā nodrošina valsts labāko sportistu dalību augstas klases sasniegumu sporta sacensībās un deleģējuma ietvaros pārvalda programmas īstenošanai piešķirto publisko finansējumu, piesaista un sadala līdzekļus sportistu dalībai sacensībās. Tātad tā, lemjot par finansējuma sadali un nosakot kritērijus, saskaņā ar kuriem finansējums ir piešķirams, rīkojas publisko tiesību jomā. Komiteja, lai īstenotu deleģēto funkciju, ir nodibinājusi fondu, kas noteic pabalstu apmērus un kritērijus, saskaņā ar kuriem piešķirami un izmaksājami ikmēneša pabalsti olimpiskās vienības sportistiem, kā arī dibina individuālas publiski tiesiskas attiecības ar konkrēto pabalsta saņēmēju – olimpiskās vienības sastāvā iekļauto sportistu – un atbilstoši noteiktajiem kritērijiem un olimpiskās vienības sniegtajām ziņām par iegūto augstāko vietu piešķir pienākošos pabalstu.

Pildot deleģēto uzdevumu, biedrība „Latvijas Olimpiskā komiteja” ir arī uzņēmusies atbildību gādāt, ka sistēma, kuras ietvaros tas tiek īstenots, balstās vienlīdzības principā, ir taisnīga, ilgtspējīga, paredzama un pārskatāma. Ikvienam sportistam ir tiesības saņemt skaidru, vispārējos tiesību principos balstītu pamatojumu tam, pēc kādiem kritērijiem sportists tiek piesaistīts un kādi ir šādas sadarbības finansiālās drošības aspekti, un paļauties, ka tie netiks patvaļīgi grozīti.

Tādējādi tiesību strīds ir pakļauts izskatīšanai administratīvajā tiesā.

Augstāka iestāde biedrības „Latvijas Olimpiskā komiteja” izdoto administratīvo aktu apstrīdēšanai

Sporta likumā nav noteikta iestāde, kuras padotībā ir biedrība „Latvijas Olimpiskā komiteja”. Tomēr tas nenozīmē, ka tālab nav iestādes, kas kontrolētu (un kurai būtu jākontrolē) komitejas darbība deleģētā valsts pārvaldes uzdevuma izpildē.

Apstākļos, kad deleģējumu ietverošajā normatīvajā aktā nav norādes par padotību, nepieciešams noskaidrot, kuras valsts pārvaldes iestādes atbildībā pēc būtības ir konkrētā valsts pārvaldes funkcija. Valsts pārvaldes funkcijas sporta nozarē pilda Izglītības un zinātnes ministrija. Tā kā sporta joma (ciktāl tajā ir publisko tiesību elements) ir šīs ministrijas pārziņā, tad Izglītības un zinātnes ministrija ir atzīstama par augstāku iestādi, kurā ir apstrīdami komitejas izdotie administratīvie akti, lai tiktu ievērota lietu ārpustiesas izskatīšanas kārtība.