Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros janvārī pievienoti deviņi Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

Tēze:

Pasūtītāja galvenā interese ir iepirkuma priekšmetam un arī iepirkuma līguma noteikumiem atbilstoša un pēc iespējas kvalitatīva izpildījuma saņemšana. Tālab pasūtītājs ir tiesīgs izvirzīt pieredzes prasību, kas ir tieši saistīta ar pasūtītājam nepieciešamā pakalpojuma (arī preču piegādes) izpildi. Tas izriet no prezumpcijas, ka pretendents, kam ir atbilstoša un arī veiksmīga pieredze līdzīga līguma izpildē (preču piegādē vai pakalpojuma sniegšanā), konkrēto iepirkuma līgumu spēs izpildīt kvalitatīvi un pasūtītāja noteiktajā termiņā.

Vienlaikus pasūtītāja interesēs ir iegūt maksimāli plašāku un daudzveidīgāku piegādātāju loku. Attiecīgi, ja strīdus nolikuma prasības, tostarp attiecībā uz kvalifikācijas un pieredzes prasībām, ir formulētas īpaši detalizēti, konkurence var tikt mākslīgi sašaurināta un radītas nepamatotas priekšrocības kādam no tirgus dalībniekiem. Zemas konkurences cēlonis nedrīkst būt neobjektīvas vai nesamērīgas atlases prasības.

Tēzes:
Gadījumi, kad valsts ir atbrīvojama no nekustamā īpašuma nodokļa maksāšanas pienākuma par sev piekrītošu vai piederošu nekustamo īpašumu

Likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta astotās daļas mērķis ir atbrīvot valsti vai pašvaldību no nodokļa maksāšanas pienākuma par daudzdzīvokļu dzīvojamo māju (tās daļu), kas ierakstīta zemesgrāmatā uz valsts vai pašvaldības vārda, un valstij vai pašvaldībai piederošo vai piekritīgo zemi, uz kuras šī māja atrodas. Ievērojot šīs normas mērķi, nodokļa maksāšanas pienākumu neietekmē apstāklis, ka zemes privatizācija nav notikusi reizē ar daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkas vai tās daļas privatizāciju, bet tā notiek secīgi noteiktā laika periodā.

Proti, no tiesību normas mērķa nav secināms, ka valsts ir atbrīvojama no nodokļa maksāšanas pienākuma tikai tad, ja gan ēkas, gan zeme pieder vai piekrīt valstij. Likumdevēja mērķis, nosakot normā subjektu loku, no kuriem pārvaldnieks iekasē nodokli, bija noteikt, ka nodoklis pēc būtības ir jāmaksā tām personām, kas faktiski lieto šo nekustamo īpašumu. Tātad tikai gadījumā, ja nekustamais īpašums, kas pieder vai piekrīt valstij, neatrodas nevienas citas personas faktiskā lietošanā, no kuras pārvaldnieks varētu iekasēt nodokli, nodoklis būtu jāmaksā pašai valstij.

Nekustamā īpašuma nodokļa iekasēšana no dzīvokļu īpašniekiem par valstij vai pašvaldībai piederošas vai piekritīgas zemes lietošanu

Dzīvojamās mājas pārvaldniekam ir pamats iekasēt nekustamā īpašuma nodokli no dzīvokļu īpašumu īpašniekiem par valstij vai pašvaldībai piederošu vai piekritīgu zemi situācijā, kad īpašuma tiesības zemesgrāmatā uz zemesgabaliem ir nostiprinātas Latvijas valstij un uz zemesgabaliem atrodas daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas, kuras ir privatizētas pilnībā vai daļēji (ir privatizēti dzīvokļi kopā ar attiecīgu kopīpašumā esošu dzīvojamās mājas domājamo daļu) un ir dzīvokļu īpašnieku īpašumā, savukārt zemesgabalu privatizācijas process turpinās.

Valsts pienākums maksāt nekustamā īpašuma nodokli par sev piederošu nekustamā īpašuma objektu
Privatizācijas rezultātā privatizējamo objektu ierakstot atsevišķā zemesgrāmatu nodalījumā, tas tiek atdalīts no dzīvojamās mājas vai tās daļas un kļūst par patstāvīgu nekustamā īpašuma objektu un līdz ar to – patstāvīgu nodokļa objektu. Ja dzīvokļa īpašums ir zemesgrāmatā reģistrēts kā valstij piederošs nekustamais īpašums, tad nodokļa maksātājs par šo nekustamo īpašumu ir nekustamā īpašuma īpašnieks – valsts – atbilstoši vispārējam principam, ka nodokli maksā nekustamā īpašuma īpašnieks.

Likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta astotā daļa nodokļa maksāšanas pienākumu par daudzdzīvokļu dzīvojamo māju pārnes no valsts uz dzīvojamās mājas pārvaldnieku situācijās, kad šajā mājā esošie dzīvokļi, neapdzīvojamās telpas vai mākslinieku darbnīcas nav privatizētas un līdz ar to nav kļuvušas par patstāvīgu nekustamā īpašuma objektu un secīgi – par patstāvīgu nodokļa objektu.

Tēzes:
Koleģiālas institūcijas darba organizācija un lēmumu pieņemšanas kārtība

Lai arī klātienes sēdes ir tradicionāli ierasts koleģiālu institūciju lēmumu pieņemšanas veids, jo tas nodrošina visiem koleģiālās institūcijas locekļiem vienlīdzīgas iespējas piedalīties lēmumu pieņemšanā, kā arī parasti nodrošina ātru un efektīvu iespēju apspriest konkrēto jautājumu, un arī nobalsot par to, tomēr sēdes iespējams organizēt arī attālināti vai rakstveida procesā. Nepastāvot attiecīgam regulējumam, koleģiālās institūcijas pašas var noteikt sev tādu darba organizāciju, kādu tās uzskata par piemērotu dotā uzdevuma izpildei, ciktāl tiek ievērots no šādas koleģiālas institūcijas būtības izrietošais princips par visu institūcijas locekļu līdztiesīgu piedalīšanos šīs institūcijas darbā.

Trūkumu lēmuma noformēšanā ietekme uz lēmuma tiesiskumu

Atsevišķu dokumenta rekvizītu iespējamā neesība vai citi trūkumi institūcijas lēmuma noformēšanā ne vienmēr nozīmē, ka šis lēmums ir prettiesisks arī saturiski.

Konkursa nolikuma apstiprināšanas tiesiskuma izvērtēšana kā administratīvās tiesas kontrolei pakļauta izpildvaras darbība

Konkursa nolikuma izstrādāšana un apstiprināšana ir viena no atklāta konkursa norises stadijām. Arī šajā stadijā iestādei ir jāievēro patvaļas aizlieguma princips, atšķirīgas attieksmes aizlieguma princips un citi tiesību principi, kas regulē šādu konkursu norisi un ir vērsti uz tiesiskas un taisnīgas atlases procedūras nodrošināšanu. Līdz ar to tiesas kontrolei ir pakļauta arī konkursa nolikuma apstiprināšana.

Tēze:
Personai, kura uzskata, ka iepirkuma procedūras ietvaros ir pieļauts pārkāpums, ir tiesības par to sūdzēties likumā noteiktajā sūdzību iesniegšanas termiņā Iepirkumu uzraudzības birojā, uzreiz norādot uz konkrēto pārkāpumu un apstākļiem, kuru dēļ ir pamats šo pārkāpumu konstatēt. Iepirkumu uzraudzības birojs ir saistīts ar sūdzībā norādīto pārkāpuma pamatu – apstākļiem par noteiktā veidā izpaudušos pārkāpumu. Tas nozīmē, ka Iepirkumu uzraudzības birojam (un secīgi – tiesai) ir jāpārbauda tikai tādi iespējamie pārkāpumi, uz kuriem ir norādīts personas sūdzībā. Iespējamie pārkāpumi, uz kuriem pirmo reizi ir norādīts tikai tiesvedības gaitā, varētu tikt pārbaudīti vienīgi tad, ja persona no tās neatkarīgu apstākļu dēļ par attiecīgajiem pārkāpumiem uzzināja vai varēja uzzināt tikai pēc sūdzības iesniegšanas Iepirkumu uzraudzības birojam.

Tēzes:
Komersanta tiesības iebilst pret konkurentam piešķirtu labumu saistībā ar savu subjektīvo tiesību aizskārumu

Atbilstoši komerctiesību pamatprincipam aizsardzība pret konkurenci netiek atzīta. Tas saistīts ar apstākli, ka ekonomikas pamatlikumi ir vērsti uz konkurences veicināšanu, tādēļ vēlme būt aizsargātam pret nevēlamu konkurenci principā netiek uzskatīta par tiesisku interesi. Tādējādi to nevar aizstāvēt tiesā. Tomēr šim principam ir trīs izņēmuma gadījumi, kad var runāt par subjektīvajām tiesībām un iespēju tās aizstāvēt tiesā un šie kritēriji attiecas uz jebkuru savstarpējo konkurenci ietekmējošu lēmumu, kura rezultātā kādai citai personai tiek piešķirts kāds labums jeb tiesības. Izņēmuma gadījumi ir:

1) attiecīgajā nozarē pastāv tiesību norma, kas izdota ar mērķi aizstāvēt trešo personu (konkurentu) tiesības;

2) attiecīgais iestādes lēmums izdots ar mērķi būtiski ierobežot vai arī tas faktiski būtiski ierobežo konkrēto komersantu salīdzinājumā ar citiem komersantiem, nopietni apdraudot tā konkurētspēju (eksistenci) vai faktiski izslēdzot to no tirgus;

3) pieņemot lēmumu, pārkāpts vienlīdzības princips.

Ticami pamatota subjektīvo tiesību aizskāruma iespējamība pieteikumā kā priekšnoteikums tā pieņemšanai tiesā

Pieteikuma pieņemšanas stadijā nav nepieciešams konstatēt, ka pieteicēja subjektīvo tiesību pārkāpums tiešām ir noticis. Pieteikuma pieņemšanas stadijā pietiek, ja pieteicējs ticami pamato tā subjektīvo tiesību aizskāruma iespējamību. Turklāt ir jāņem vērā, ka subjektīvo tiesību aizskāruma iespējamības pamatošana pieteicējam ir objektīvi apgrūtināta gadījumos, kad pieteicēja subjektīvo tiesību ierobežošana ir atbildētāja slēpts mērķis, proti, situācijās, kad atbildētājs savas tiesības izmanto negodprātīgi. Līdz ar to gadījumos, kad atbildētājs savas tiesības izmanto negodprātīgi un ar savu negodprātīgo rīcību rada citām personām subjektīvo tiesību aizskārumu, ne vienmēr var izvirzīt tikpat stingras prasības aizskāruma pamatojumam kā citos gadījumos.

Tēze:
Padomes 1992.gada 12.oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi 220.panta 2.punkta „b” apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, ka importētājs preces ir ievedis, pamatojoties uz distribūcijas līgumu, neietekmē viņa spēju atsaukties uz tiesisko paļāvību ar tādiem pašiem nosacījumiem kā importētājam, kurš preces ir ievedis, tās tieši nopērkot no eksportētāja, proti, ja vienlaicīgi ir izpildīti trīs nosacījumi. Pirmkārt, nodoklis nav iekasēts pašu kompetento iestāžu kļūdas dēļ. Otrkārt, kompetento iestāžu pieļautā kļūda ir tāda rakstura, ka nav iespējams saprātīgi gaidīt, ka persona, kas atbildīga par samaksu un kas darbojas labā ticībā, to atklās, un, treškārt, persona, kas atbildīga par samaksu, ir ievērojusi visus spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā ietvertos noteikumus par muitas deklarāciju. Šai nolūkā šādam importētājam ir jānodrošinās pret risku, ka pret viņu tiks vērsta pēcmuitošanas piedziņa, tostarp, noslēdzot minēto distribūcijas līgumu vai pēc tā, jāmēģina iegūt no šā līgumslēdzēja jebkādus pierādījumus, kas apstiprinātu, ka šīm precēm izsniegtais A formas sertifikāts ir pareizs. Līdz ar to šāda tiesiskā paļāvība minētās tiesību normas izpratnē nepastāv it īpaši tad, ja, lai arī ir bijuši acīmredzami iemesli šaubīties par A formas izcelsmes sertifikāta pareizību, importētājs nav lūdzis minētajam līgumslēdzējam norādīt sertifikāta izsniegšanas apstākļus, lai pārbaudītu, vai šīs šaubas ir pamatotas.

Importētājam nav absolūts pienākums ikvienā gadījumā skaidrot un pārbaudīt apstākļus, kādos eksportēšanas valsts muitas iestādes izsniedza A formas izcelsmes sertifikātu, tostarp pārbaudīt eksportētāja darbību preču ražošanā. Šāds pienākums importētājam ir tikai tad, ja tam ir acīmredzami iemesli šaubīties par izcelsmes sertifikāta patiesumu.

Tas vien, ka uzņēmumam ir pietiekama pieredze konkrētajā tirgū, automātiski nenozīmē, ka tādējādi šim uzņēmumam ikvienā gadījumā ir jārodas šaubām par citu valstu muitas iestāžu rīcības pareizību un pamatotību un ikvienā gadījumā jāprezumē, ka muitas dienesti, izsniedzot preču izcelsmes sertifikātus, ir pieļāvuši kļūdu.

 

Tēzes:
Asins paraugu iegūšanas nepareiza noformēšana personas medicīniskajā dokumentācijā kā formāla kļūda

Ja darbinieka, kas cietis nelaimes gadījumā, medicīniskajā dokumentācijā nav norādes par asins paraugu ņemšanu tieši alkohola noteikšanai, tad tas ir pārkāpums nevis asins paraugu iegūšanā, bet gan iegūšanas noformēšanā. Tas vien asins analīžu rezultātus nepadara par nepieļaujamu pierādījumu.

Ārstniecības iestādes tiesības noteikt ārstniecības personas, kuras var veikt alkohola ietekmes pārbaudi nelaimes gadījumā cietušai personai

Veicot alkohola ietekmes pārbaudi personai, kura cietusi nelaimes gadījumā darbā, ārstam, kurš sniedz medicīnisko palīdzību, pacienta medicīniskajā dokumentācijā jānorāda tas, vai personai ir vai nav alkohola lietošanas klīniskās pazīmes, kā arī dati par bioloģiskās vides paraugu ņemšanu konkrētās vielas noteikšanai. Šim ārstam nav pašam jāveic bioloģiskās vides paraugu ņemšana, izmeklējuma pasūtīšana vai veikšana. Tieši konkrētā ārstniecības iestāde, nevis ārsts, kurš sniedz medicīnisko palīdzību, nodrošina bioloģiskās vides paraugu ņemšanu, uzglabāšanu un laboratorisku izmeklējumu veikšanu, lai noteiktu alkohola iespējamo klātbūtni. Proti, ārstniecības iestāde var pati noteikt personas, kas atbilstoši to specialitātei un kompetencei ir tiesīgas pasūtīt izmeklējumus, ņemt asins paraugus un veikt laboratoriskos izmeklējumus alkohola ietekmes noteikšanai.

Alkohola lietošanas ietekme uz secinājumu par nelaimes gadījumu kā darba vides faktoru iedarbības rezultātu

Nelaimes gadījuma tieša saistība ar alkohola lietošanu Ministru kabineta 2009.gada 25.augusta noteikumu Nr. 950 „Nelaimes gadījumu darbā izmeklēšanas un uzskaites kārtība” 35.1.apakšpunktā ir izdalīta kā speciāls pamats secinājumam, ka nelaimes gadījums nav darba vides faktoru iedarbības rezultāts. Ja ir konstatējams, ka nelaimes gadījums ir tiešā cēloņsakarībā ar to, ka cietušais lietojis alkoholiskās vielas, nav nozīmes pārējiem nelaimes gadījuma cēloņiem, ja tādi attiecīgajā lietā ir konstatēti. Tādējādi, ja darbinieka atrašanās alkohola reibumā darba pienākumu izpildes laikā ir atzīstama par galveno un tiešo nelaimes gadījuma cēloni, nav izšķirošas nozīmes citiem darbinieka argumentiem.

Tēze:
Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 33.1punkta izpratnē par personas vienīgo nekustamo īpašumu var atzīt vienīgi tādu dzīvokli, kurš pārbūvēts un apvienots, ievērojot normatīvo tiesību aktu prasības, proti, kurā nav veikta patvaļīga būvniecība. Kaut arī dzīvokļu apvienošana nav obligāti jānostiprina zemesgrāmatā, tomēr patvaļīga būvniecība nav vērtējama kā netipiska situācija, kurā persona varētu tikt atbrīvota no iedzīvotāju ienākuma nodokļa samaksas saistībām. Tādējādi personas nodokļu saistības ir vērtējamas kopsakarā ar nekustamajā īpašumā veiktās būvniecības tiesiskumu vai tās patvaļību, jo privātpersona nevar gūt tiesisku labumu no prettiesiskas rīcības. Prettiesiskas darbības būvniecības jomā privātpersonai nevar radīt labvēlīgas sekas nodokļu jomā.

Tēzes:

1. Lai atzītu, ka notikusi patvaļīga būvniecība, jākonstatē, ka objekta būvniecība notikusi bez Būvniecības likumā un uz tā pamata izdotajos noteikumos paredzētā saskaņojuma saņemšanas vai pirms atzīmes par būvniecību atļaujošajā dokumentā paredzēto nosacījumu izpildi. Līdz ar to lietā par patvaļīgu būvniecību vispirms jāpārbauda, vai konkrētiem būvdarbiem vispār nepieciešams būvniecību atļaujošs saskaņojums.

2. Atbilstoši Būvniecības likumam un uz tā pamata izdotajiem Ministru kabineta noteikumiem personai ir pienākums iesniegt un būvniecības iestādei ir kompetence izskatīt būvniecības ieceres dokumentāciju žogu būvniecībai tikai tādā gadījumā, ja būvniecība iecerēta publiskajā ārtelpā. Pašvaldībai ir kompetence noteikt no minētā atšķirīgus noteikumus vienīgi tad, ja attiecīgs pilnvarojums tai paredzēts Būvniecības likumā vai uz tā pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos.

3. Tas, ka atbilstoši Ministru kabineta noteikumu regulējumam žogiem, ja tie tiek būvēti ārpus publiskās ārtelpas, nav nepieciešama būvniecības ieceres dokumentācija, nenozīmē, ka pašvaldība teritorijas plānošanas dokumentos vispār nav tiesīga ierobežot attiecīga veida objektu izvietošanu. Pašvaldība teritorijas plānošanas dokumentos dažādu objektu būvniecībai ir tiesīga noteikt prasības, kas ir jāievēro, piemēram, no vides estētikas vai teritorijas izmantošanas viedokļa. Turklāt pašvaldība ir arī tiesīga noteikt, ka iestāde, kura ir atbildīga par attiecīgo teritorijas plānošanas dokumentos norādīto prasību uzraudzību, ir tieši būvvalde. Tomēr tādā gadījumā process, kura ietvaros būvvalde pārbaudīs, vai privātpersona ir ievērojusi no teritorijas plānošanas dokumentiem izrietošās prasības, nebūs process par patvaļīgu būvniecību Būvniecības likuma izpratnē, bet gan cita veida process – process par pašvaldības teritorijas plānošanas dokumentos ietverto nosacījumu ievērošanu.