Tīmekļa vietnē www.at.gov.lv tiek izmantotas tikai tehnoloģiski nepieciešamās sīkdatnes, kuras nodrošina vietnes darbību un funkcionalitāti Detalizēta informācija
14.04.2025.
Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-417/2025
Uzturēšanās atļauju izsniegšanas liegšana Krievijas Federācijas pilsoņiem, pamatojoties uz nekustamā īpašuma iegādi Latvijā, ir valsts autonoma politiska izšķiršanās, kas ir pamatota ar valsts drošības apsvērumiem konkrētā ģeopolitiskā situācijā (sakarā ar Krievijas uzsākto karu Ukrainā).
Izvērtējot, vai ir pieļaujama atšķirīga attieksme pret noteiktu personu grupu, būtiski ir tas, vai šādai attieksmei ir saprātīgs un objektīvs pamatojums. Proti, atšķirīga attieksme pret Krievijas Federācijas pilsoņiem ir pamatota ar valsts drošības apsvērumiem konkrētā ģeopolitiskā situācijā. Apstākļos, kad Latvijas kaimiņvalsts Krievija veic karadarbību Ukrainā, pieļaujot brutālus starptautisko tiesību normu un cilvēktiesību pārkāpumus, nav nekāda pamata uzskatīt, ka atšķirīga attieksme pret Krievijas Federācijas pilsoņiem attiecībā uz to uzturēšanos Latvijā ir pamatota vien ar vispārīgiem drošības apsvērumiem.
Tie ir konkrētos apstākļos balstīti apsvērumi. Lai novērstu iespējamos draudus valsts drošībai, kas var izcelties no agresorvalsts pilsoņu uzturēšanās Latvijā, valstij nav jāpamato, vai un kā tieši katrs individuāls Krievijas Federācijas pilsonis, kurš vēlas uzturēties Latvijā, faktiski apdraud valsts drošību.
22.04.2025.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-126/2025
Ministru kabineta 2010.gada 21.jūnija noteikumu Nr. 564 „Uzturēšanās atļauju noteikumi” 65.punktā ietvertā prasība iesniegt dokumentus, kas apliecina, ka kapitālsabiedrība katra iepriekšējā pārskata gada laikā iemaksājusi budžetā nodokļu maksājumus noteiktā apmērā, ir vērsta uz to, lai pēc iespējas objektīvāk noskaidrotu komercsabiedrības, kuras pamatkapitālā ir ieguldījis ārzemnieks, samaksāto nodokļu apmēru par konkrētu pārskata gadu. Šā mērķa sasniegšanai ir būtiski ņemt vērā visus komercsabiedrības par konkrēto periodu valsts budžetā neatgriezeniski samaksātos nodokļus, tostarp arī tos, kas samaksāti pēc nodokļu samaksas termiņa. Minētās normas piemērošanā juridiskas nozīmes vairs nav tam, kurā brīdī attiecīgie maksājumi veikti un vai kapitālsabiedrība ievērojusi nodokļu samaksas termiņus.
Ja netiek ņemti vērā nodokļu maksājumi, kas samaksāti pēc nodokļu samaksas termiņa, objektīvi netiek noskaidrots neatgriezeniski budžetā samaksātais nodokļu apmērs par konkrēto pārskata gadu, kas nepieciešams minētās tiesību normas piemērošanai. Tāpat nav pamata šādus nodokļu maksājumus neņemt vērā vispār vai pieskaitīt klāt citam pārskata gadam, veicot aprēķinu par to. Tādējādi, nosakot pārskata gadā samaksāto nodokļu kopsummu, ir ņemamas vērā nodokļu maksātāja tiesības iesniegt deklarācijas labojumus un vērā ņemami arī pēc nodokļa samaksas termiņa veiktie nodokļa maksājumi.
09.07.2024.
Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-718/2024
No Imigrācijas likuma 40.panta pirmās un otrās daļas skaidri izriet, ka Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmumu atteikt reģistrēt uzturēšanās atļauju un to anulēt ir tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt tikai uzaicinātājam vai ārzemniekam, kuram saskaņā ar Ministru kabineta 2010.gada 21.jūnija noteikumiem Nr. 564 „Uzturēšanās atļauju noteikumi” nav nepieciešams izsaukums uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai.
Līdz ar to ārzemnieka tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt šādu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmumu ir atkarīgas vienīgi no tā, vai ārzemnieks ietilpst to personu lokā, kurām saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem nav nepieciešams izsaukums uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai. Ja ārzemnieks neietilpst šo personu lokā, viņam ir nepieciešams izsaukums uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai, kas attiecīgi nozīmē, ka pārvaldes lēmuma apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas tiesības ir tikai uzaicinātājam, no kura atkarīgas konkrētā ārzemnieka tiesības uzturēties Latvijā un kurš par šo ārzemnieku uzņemas atbildību. Tādēļ, ja ārzemniekam ir nepieciešams izsaukums uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai un reģistrēšanai, ārzemnieka tiesības iebilst pret pārvaldes lēmumu par atteikšanos reģistrēt atļauju un tās anulēšanu īstenojamas vienīgi ar uzaicinātāja starpniecību. Proti, neatkarīgi no tā, ka šāds lēmums skar ārzemnieku, viņam pašam nav tiesību to apstrīdēt un pārsūdzēt.
29.02.2024.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-50/2024
Likumdevējs kā priekšnoteikumu uzturēšanās atļaujas iegūšanai saistībā ar komercdarbību izvirzījis nosacījumu, ka komersants veic aktīvu saimniecisku darbību un dod ekonomisku labumu Latvijas Republikai. No Ministru kabineta 2010.gada 21.jūnija noteikumu Nr. 564 „Uzturēšanās atļauju noteikumi” 82.punkta izriet, ka samaksāto nodokļu kopsummu pārskata gadā veido tikai tādas summas, kas faktiski paliek budžetā. Komersanta no budžeta atmaksātais pievienotās vērtības nodoklis ir atskaitāms no samaksāto nodokļu maksājumu kopsummas. Tādā veidā ir iespējams pārliecināties, vai komersants ir veicis aktīvu saimniecisko darbību un devis ekonomisku labumu valstij.
15.03.2024.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-15/2024
Ministru kabineta 2010.gada 21.jūnija noteikumu Nr. 564 „Uzturēšanās atļauju noteikumi” 65.punkta mērķis ir nodrošināt, lai samaksāto nodokļu kopsummu pārskata gadā veido tikai tādas summas, kas neatgriezeniski ir samaksātas budžetā. Līdz ar to, ja kādā pārskata gadā samaksāto nodokļu kopsummā tiek ieskaitīti tādi nodokļu maksājumi, kuri vēlāk novērtēti kā atmaksājami, tie ir kļūdaini palielinājuši tieši šajā pārskata gadā samaksāto nodokļu apjomu. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei, konstatējot, ka kapitālsabiedrība ir veikusi tādu nodokļu samaksu, kuri tai ir atmaksājami (neatkarīgi no tā, vai tie faktiski jau ir atmaksāti), ir pamats tos atskaitīt no tā pārskata gadā samaksāto nodokļu kopsummas, kurā tie sākotnēji nepamatoti ieskaitīti
03.11.2023.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-725/2023
Atbilstoši likumdevēja izveidotajai sistēmai ārzemnieka tiesības uzturēties Latvijā ir īstenojamas, vispirms izsmeļot Imigrācijas likuma 23.panta pirmajā daļā paredzētās uzturēšanās atļaujas iespējas, ciktāl konkrētā gadījumā objektīvi pastāv apstākļi, kas ļauj pieprasīt termiņuzturēšanās atļauju saskaņā ar kādu no panta pirmajā daļā paredzētajiem pamatiem. Tikai tad, ja konkrētā ārzemnieka gadījumā nav konstatējami tādi apstākļi, kas dod tiesības pieprasīt uzturēšanās atļauju saskaņā ar panta pirmo daļu, ir pamats apsvērt termiņuzturēšanās atļauju atbilstoši panta trešajai daļai. Šāds tiesiskais regulējums nodrošina ārzemniekam iespēju uzturēties Latvijā apstākļos, kad tam pastāv objektīvs pamats.
14.06.2023.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-158/2023
No Ministru kabineta 2010.gada 21.jūnija noteikumu Nr. 564 „Uzturēšanās atļauju noteikumi” 83.punkta secināms, ka, lai noteiktu, vai komersants ir samaksājis nodokļus valsts budžetā normā noteiktajā apmērā ir jāņem vērā viss periods, kad ir bijusi derīga ārzemnieka uzturēšanās atļauja. Proti, vērā ir jāņem arī nepilnais mēnesis, ja tajā ir bijusi ārzemniekam derīga termiņuzturēšanās atļauja, kaut arī tās derīgums nav sācies pirmajā kalendārā mēneša datumā. Nepilnu mēnesi sadala dienās un aprēķina minimālo summu, kāda būtu jāmaksā par mēneša vienu dienu.
30.04.2021.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-424/2021
Lai saņemtu atļauju uzturēties Latvijas Republikā, ir nepieciešams derīgs ceļošanas dokuments, kas vismaz par trim mēnešiem pārsniedz paredzēto uzturēšanās laiku. Taču izņēmuma gadījumos, proti, kad atļauja ir piešķirama humānu apsvērumu dēļ, var rasties situācija, kad ir pieļaujama atkāpe no šādas prasības.
“Humāni apsvērumi” var būt pamats šādai atkāpei, ja persona tiek pakļauta smagiem morāliem pārdzīvojumiem vai lielām fiziskām ciešanām tādā mērā, ka to var atzīt par necilvēcīgu apiešanos ar cilvēkiem. “Humānos apsvērumus” izmanto izņēmuma gadījumos, katru situāciju rūpīgi vērtējot individuāli.
Apstāklis, ka uzturēšanās atļaujas pieprasītāja pilsonības valsts vai kāda cita valsts var aizturēt uzturēšanās atļaujas pieprasītāju un teorētiski izdot viņu tā izcelsmes un pilsonības valstij, kurā pret šo personu sākts kriminālprocess par ekonomiska rakstura noziegumu, nav vērtējami kā humāni apsvērumi, uz kuru pamata būtu piešķirama uzturēšanās atļauja.
06.05.2015.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-241/2015
Lai arī Imigrācijas likumā termiņuzturēšanās atļaujas pieprasīšanas pamati ir savstarpēji nošķirti – humāni apsvērumi un starptautisko tiesību normas –, to satura noskaidrošana un savstarpējā nošķiršana privātpersonai ir pietiekami sarežģīta, tādēļ Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei, kas ir kompetentā iestāde abos gadījumos, ir nevis strikti jāpieturas pie personas norādītā likumiskā pamata, bet gan atbilstoši privātpersonas tiesību ievērošanas principam jāizvērtē apstākļi pēc būtības. Tādējādi iestādei ir jāapsver abi likumiskie pamati un atbilstoši Administratīvā procesa likuma 59.pantam pēc iespējas jādod personai norādījumi un ieteikumi, lai panāktu tiesisku un taisnīgu lēmuma pieņemšanu.
17.05.2007.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-3/2007
1. Atbilstoši vispāratzītām starptautiskajām tiesībām un līgumiem valstij ir tiesības kontrolēt ārvalstnieku un bezvalstnieku iebraukšanu un uzturēšanos tās teritorijā.No minētā izriet arī valsts tiesības noteikt kārtību, kāda ārvalstniekam un bezvalstniekam ir jāievēro, pieprasot uzturēšanās atļauju.
2. Uzturēšanās atļaujas pieprasītājam izvirzītās prasības - paziņot precīzu dzīvesvietu mērķis ir nodrošināt, lai minētā persona būtu sasniedzama no kontrolējošās iestādes puses. Paziņot precīzu dzīvesvietu ir uzturēšanās atļaujas pieprasītāja pienākums.
3. Ja ārvalstnieks vai bezvalstnieks vēlas saņemt uzturēšanās atļauju Latvijā, viņam ir jāspēj nodrošināt sev iztikas līdzekļus vai nu pašam vai ar citas personas, Latvijas Republikas pilsoņa, palīdzību tādā apjomā, lai viņš pilnībā būtu nodrošināts ar Latvijā nepieciešamajiem iztikas līdzekļiem, nepretendējot uz sociālo palīdzību no valsts vai pašvaldības.Turklāt par līdzekļiem personas apgādībai pieļaujami tikai legāli iegūti līdzekļi.
4. Administratīvā procesa likuma noteikumi jāinterpretē tā, lai gatavojamais valsts pārvaldes lēmums tiktu samērots ar cilvēktiesībām un pieņemtais rezultāts atbilstu cilvēktiesībām. Tādējādi tiesai savukārt jāpārbauda, vai valsts pārvalde konkrētajās publiski tiesiskajās attiecībās, īstenojot valsts varu, ir ievērojusi samērīguma principa prasības.
5. Tiesības uz ģimenes dzīvi ir aizsargātas gan Latvijas Republikas Satversmes 110.pantā, gan Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.pantā, kas ir Latvijai saistošs starptautisks līgums. Kā atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, valstij saskaņā ar konvencijas 8.pantu ir jāpanāk taisnīgs līdzsvars starp indivīda tiesībām uz ģimenes dzīvi un sabiedrības interesēm imigrācijas kontroles jomā.
08.03.2005.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-46/2005
1. Ja tiesību normas procesa laikā ir mainījušās, administratīvajā procesā ir pieļaujams, ka tiesa piemēro jaunāko tiesību normu. Taču iepriekšteiktais attiecas tikai uz gadījumu, ja pārsūdzētajam administratīvajam aktam ir ilgstoša iedarbība, tas ir, ja tas pieteikuma izskatīšanas brīdī vēl ir spēkā. Ja administratīvais akts uz pieteikuma izskatīšanas brīdi ir zaudējis spēku, tiesa tā tiesiskumu izvērtē, pamatojoties uz tiesību normu, kas bija spēkā tā izdošanas brīdī. Minētais attiecas arī uz iestādes veikto faktisko rīcību.
2. Pastāvīgās uzturēšanās atļaujas izsniegšana ir administratīvais akts, kas ietver atceļošu nosacījumu. Iestājoties likumā noteiktajiem apstākļiem, pastāvīgā uzturēšanās atļauja ex lege zaudē spēku. To, vai ir iestājušies likumā noteiktie apstākļi, vērtē, izskatot lietu sakarā ar citu administratīvo aktu vai faktisko rīcību.
3. Iestādes lēmums, ar kuru atzītas par nederīgām pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, ir tikai paziņojums par tiesiskajām sekām, kas ir iestājušās sakarā ar likumā paredzēto nosacījumu iestāšanos, un tam ir tikai informējošs raksturs, kas nerada tiesiskās sekas. Līdz ar to šāds lēmums nav uzskatāms par administratīvo aktu.
4. Eiropas Padomes Rekomendācijas 1504(2001) “Ilgtermiņa imigrantu neizraidīšana” 8. punkts neattiecas uz uzturēšanās atļauju izsniegšanu un spēkā esamību, bet gan uz personu tiesībām būt neizraidītām no valsts, kurā tās ilgstoši uzturas. Ne no rekomendācijas burta, ne gara neizriet, ka personām, kas kādreiz ir bijušas ilgtermiņa imigranti, pienāktos pastāvīgās uzturēšanās atļaujas.
5. Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija negarantē personai tiesības iebraukt un uzturēties valstī, kuras pilsonis attiecīgā persona nav, kā arī negarantē tiesības netikt izraidītam no šīs valsts. Līgumslēdzējām valstīm saskaņā ar starptautiskajās tiesībās iedibinātu principu ir tiesības kontrolēt tādu personu iebraukšanu, uzturēšanos un izbraukšanu, kuras nav tās pilsoņi.
26.10.2004.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-177/2004
1. Tiesības uz privāto dzīvi nav absolūtas, tās var ierobežot, lai aizsargātu valsts ekonomiskās labklājības intereses, sabiedrisko kārtību, drošību un citus mērķus, ja vien ierobežojums ir samērīgs ar sasniedzamo mērķi. Valstij ir tiesības kontrolēt ārvalstnieku un bezvalstnieku iebraukšanu un uzturēšanos tās teritorijā, tādējādi valsts ir tiesīga iegūt informāciju un vērtēt, vai konkrētajā gadījumā ģimene pastāv.
2. Lai pārbaudītu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmuma, ar kuru personai nolemts neizsniegt uzturēšanās atļauju, tiesiskumu, tiesai nepieciešams konstatēt:
1) vai pastāv ģimenes dzīve (nevis tikai laulība formālā nozīmē),
2) ja ģimenes dzīve nepastāv, vai pastāv cita veida personiskā, ekonomiskā vai sociālā saite, kuras dēļ atteikums personai izsniegt uzturēšanās atļauju būtu nesamērīgs. Konstatējot vienu no šiem apstākļiem, pieņemams, ka šāds pārvaldes lēmums varētu aizskart dažus personas tiesības uz privāto dzīvi aspektus, t.i., tiesības uz ģimenes dzīvi.
