Tīmekļa vietnē www.at.gov.lv tiek izmantotas tikai tehnoloģiski nepieciešamās sīkdatnes, kuras nodrošina vietnes darbību un funkcionalitāti Detalizēta informācija
15.01.2024.
Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-327/2024
Kādas valsts pilsonība ir patstāvīgs šķērslis bezvalstnieka statusa piešķiršanai. Turklāt ne starptautiskās, ne nacionālās tiesību normas neprasa, lemjot par bezvalstnieka statusa piešķiršanu, vērtēt pilsonības saiknes kvalitāti, personas saistību ar savu pilsonības valsti vai atteikšanās iespējas no pilsonības. Lai persona tikta atzīta par bezvalstnieku, jākonstatē negatīvs fakts – piederības citai valstij neesība (persona nav citas valsts pilsonis vai viņai netiek garantēta šīs citas valsts pilsonība).
Tiesības mainīt pilsonību ir nošķiramas no tiesībām uz bezvalstniecību. Latvijai saistošais starptautiskais regulējums ir vērsts ne tikai uz personu, kas ir bezvalstnieki, aizsardzību, bet arī uz bezvalstniecības gadījumu skaita samazināšanu. Tādējādi, lai gan katrai personai pēc iespējas jānodrošina piederība kādai valstij, kā arī tiesības šo piederību mainīt, tomēr šīs tiesības nav pielīdzināmas personas tiesībām kļūt par bezvalstnieku.
09.01.2024.
Administratīvo lietu departamenta rīcība sēdes lēmums lietā Nr. SKA-294/2024
Likuma „Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” 1.panta otrā daļa nav iztulkojama tādējādi, ka uz personu, kurai ir citas valsts pilsonība, bet kura Latvijā ieceļojusi pirms 1992.gada 1.jūlija, nevarētu tikt piemēroti Imigrācijas likuma noteikumi. Proti, ja persona ir zaudējusi Latvijas nepilsoņa statusu sakarā ar citas valsts pilsonības iegūšanu, no Latvijas tiesiskā regulējuma viedokļa tā kļūst par ārzemnieku, kura uzturēšanās Latvijā apspriežama atbilstoši Imigrācijas likumam.
Zaudējot Latvijas nepilsoņa statusu pēc citas valsts pilsonības iegūšanas, persona vienlaikus zaudē arī ar šo statusu saistīto īpašo tiesisko aizsardzību. Pieņemot kādas citas valsts pilsonību, persona apzināti nostiprina savu tiesisko saikni ar šo valsti, vienlaikus arī atsakoties no tiesiskās saiknes ar Latviju un aizsardzības, ko sniedz nepilsoņa statuss. Savukārt lēmums par to, vai saglabāt nepilsoņa statusu vai arī pieņemt kādas valsts pilsonību, ir katras personas brīva izvēle.
04.07.2024.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-57/2024
Likuma „Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” 1.panta pirmās daļas 1.punkts kā vienu no obligātajiem priekšnoteikumiem nepilsoņa statusa esībai nosaka prasību par dzīvesvietu Latvijas teritorijā 1992.gada 1.jūlijā. Savukārt šo priekšnoteikumu var apliecināt viens no trim minētajā tiesību normā nosauktajiem faktiem, proti, vai nu persona 1992.gada 1.jūlijā bija pierakstīta Latvijas teritorijā vai tās pēdējā reģistrētā dzīvesvieta līdz 1992.gada 1.jūlijam bija Latvijā, vai arī ar tiesas spriedumu ir konstatēts fakts, ka līdz 1992.gada 1.jūlijam persona ne mazāk kā 10 gadus nepārtraukti dzīvoja Latvijas teritorijā.
Lai noskaidrotu, vai persona 1992.gada 1.jūlijā bija pierakstīta Latvijas teritorijā, ir ne tikai jākonstatē pieraksta fakts, bet arī jāizvērtē tā patiesums. Tiesiskas sekas atbilstoši likuma „Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” 1.panta pirmās daļas 1.punktam rada tikai patiess pieraksts personas dzīvesvietā. Ja pieraksts ir nepatiess vai atbilstoši attiecīgajā laikā spēkā esošajām tiesību normām bija anulējams, tas nevar būt pietiekams pamats, lai atzītu prasību par personas dzīvesvietu Latvijas teritorijā 1992.gada 1.jūlijā par izpildītu.
Ministru padomes 1992.gada 1.jūnija lēmuma Nr. 204 „Par pieraksta anulēšanu personām, kuras pierakstītas kadru daļā” 1.punkts paredz, ka jūrniecībā nodarbinātajām personām, kuras pierakstītas kadru daļās, attiecīgais pieraksts anulējams līdz 1992.gada 15.jūnijam. Tas faktiski nozīmē Latvijas valsts oficiālu atzinumu, ka šāds pieraksts kadru daļā nerada nekādas juridiskas sekas attiecībā uz šo personu iespējamo tiesisko statusu Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas. Ministru padomes lēmums konstatē, ka šo personu pieraksts Latvijā ir bijis formāls un, ievērojot viņu darba pienākumu specifiku, viņiem faktiski nav izveidojusies ilgstoša un noturīga saikne ar Latviju, kas bijušās PSRS pilsonim ļautu pretendēt uz kādu tiesisko statusu Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas (piemēram, uz nepilsoņa statusu).
Minētajā Ministru padomes lēmumā noteiktais ietekmē likuma „Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” 1.panta pirmās daļas 1.punkta interpretāciju.
08.02.2023.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-103/2023
Personai, kas vēlas iegūt bezvalstnieka statusu, ir pienākums būt patiesai un jāsniedz kompetentajām iestādēm pilnīga informācija par sevi, kā arī jāiesniedz visi saprātīgi iespējamie pierādījumi. Arī iestādei ir jāiegūst visi saprātīgi iespējamie pierādījumi, lai objektīvi noteiktu personas statusu. Personu apliecinoša dokumenta vai pierādījumu, kas apliecina personas identifikācijas datus, iegūšana primāri ir pašas personas ziņā un interesēs, lai tā varētu pretendēt uz bezvalstnieka statusu un attiecīgi īstenot tiesības, ko bezvalstniekam garantē Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija par bezvalstnieka statusu. Tikai pašai personai, kurai ir bijusi saikne ar kādu valsti, tostarp pilngadību sasniegušā vecumā, ir vislabāk zināms, kur vērsties ziņu par sevi un savu tiesisko statusu noskaidrošanai. Citai valstij iespēja konstatēt personas piederību pilsoņu kopumam var būt tikai tad, ja persona ir norādījusi patiesus savas identitātes datus. Turklāt personas identitātes noskaidrošana ir valsts drošības jautājums. Atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijai par bezvalstnieka statusu, bezvalstnieks bauda gan tiesības iegūt ceļošanas dokumentus, lai ceļotu uz citu valsti, gan tiesības naturalizēties, kas tālāk personai piešķir tiesības, kādas ir naturalizācijas valsts pilsoņiem. Pastāvot dubultai personas identitātei, var tikt apgrūtināta saziņa ar personu un personas atrašana. Tādējādi tikai tad, ja nav šaubu, ka persona, kura pretendē uz bezvalstnieka statusu, ir tā, par kuru sevi dēvē, ir iespējams pārbaudīt, vai persona ir vai nav kādas citas valsts pilsonis.
Lai jautājumu par bezvalstnieka statusa atzīšanu varētu vērtēt pēc būtības, tiesai ir nepieciešams noskaidrot, vai personai objektīvi nav dokumentu, kas apliecina viņas identifikācijas datus, un attiecīgi izslēgtu šaubas, ka persona izvairās tādus iesniegt, iespējams, slēpjot patieso identitāti.
21.08.2017.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-196/2017
Likuma „Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” 6.panta pirmajā daļā ir noteikts pienākums atteikties no nepilsoņa statusa, kas vienlaikus ir arī tiesība atteikties no nepilsoņa statusa, jo tādējādi personai tiek dota iespēja zaudēt nepilsoņa statusu šādā veidā, nevis to atņemot. Tiesība atteikties no nepilsoņa statusa pastāv tikai noteiktu laiku – 30 dienas pēc citas valsts pilsonības (pavalstniecības) iegūšanas. Ja persona šo tiesību neīsteno likumā noteiktajā laikā, tad šī tiesība izbeidzas, un pārvalde ir tiesīga pieņemt lēmumu par nepilsoņa statusa atņemšanu.
Likuma „Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” 6.panta pirmajā daļā ir noteikta terminēta materiāla tiesība, nevis vienkārši termiņš kādas procesuālas darbības veikšanai jau uzsāktā administratīvajā procesā. Šajā normā noteiktais termiņš ir materiāltiesisks, prekluzīvs termiņš.
07.02.2006.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-39/2006
1. Ja tiesību normas procesa laikā ir mainījušās, administratīvajā procesā ir pieļaujams, ka tiesa piemēro jaunāko tiesību normu. Tas tiek pamatots ar procesa ekonomiju un tiesību aizsardzības efektivitātes nodrošināšanu. Minēto noteikumu piemēro tajos gadījumos, kad pārsūdzētajam administratīvajam aktam ir ilgstoša iedarbība, proti, tas pieteikuma izskatīšanas brīdī vēl ir spēkā.
2. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmums par nepilsoņa statusa atņemšanu atzīstams par administratīvo aktu ar ilgstošu iedarbību. Līdz ar to, vērtējot šāda lēmuma tiesiskumu, kā arī pirmās instances un apelācijas instances tiesas nolēmuma tiesiskumu, tiesai jāņem vērā lietas izskatīšanas brīdī spēkā esošās tiesību normas. Tādējādi, ja pārsūdzētais lēmums pamatots ar tiesību normu, kas lietas izskatīšanas brīdī tiesā ar Satversmes tiesas spriedumu ir atzīta par Satversmei neatbilstošu un spēkā neesošu, attiecīgais lēmums atzīstams par prettiesisku.
07.02.2006.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-35/2006
Nepilsoņu likuma 7.panta pirmās daļas 1.punkts paredz, ka personai atņem nepilsoņa statusu, ja tā neatbilst kādai no tā paša likuma 1.panta pirmajā daļā noteiktajām pazīmēm, tostarp, ja tā neatbilst pazīmei – nav citas valsts pilsonis (Nepilsoņu likuma 1. panta pirmās daļas 3. punkts). Minētās tiesību normas interpretējamās tādējādi, ka nepilsoņa statusa zaudēšanas pamats ir piederība citas valsts pilsoņu kopumam, nevis tikai kādas valsts likumā garantētas tiesības personai iegūt šās valsts pilsonību. Līdz ar to Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei, lemjot par nepilsoņa statusa atņemšanu, jānoskaidro, vai lēmuma pieņemšanas brīdī attiecīgā persona ir citas valsts pilsonis. Pastāvot šaubām par personas piederību citas valsts pilsoņu kopumam, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei pirms lēmuma pieņemšanas jāpārliecinās, vai pieteicējs ir vēlējies sev iegūt citas valsts pilsonību un vai tā viņam patiešām ir piešķirta. Apstāklis, ka saskaņā ar citas valsts pilsonības institūtu regulējošajiem normatīvajiem aktiem konkrētajai persona ir garantētas tiesības iegūt šās valsts pilsonības, nav pietiekams iemesls, lai personai atņemtu Latvijas nepilsoņa statusu.
24.08.2004.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-89/2004
Nepilsoņu statusa atņemšana ir būtisks personas tiesību ierobežojums un tas nevar tikt balstīts uz formāliem iemesliem un pilnībā nenoskaidrotiem faktiem.
