• 75%
  • 100%
  • 125%
  • 155%
Easy read

Case law

Non-material damage and personal injury

17.02.2026. Decision on Ancillary Complaint of the Department of Administrative Cases, case No SKA-198/2026

Ja personas prasījums par nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu pamatots ar tiem pašiem apstākļiem, kas jau pārbaudīti Eiropas Cilvēktiesību tiesā un par kuriem piespriests nemantiskā kaitējuma atlīdzinājums, ir pamats atteikt pieņemt pieteikumu, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 191. panta pirmās daļas 3. punktu.

Download

12.02.2026. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-41/2026

Download

17.03.2026. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-29/2026

Īpašnieka tiesības brīvi rīkoties ar savu īpašumu ir pamattiesības, kas šo tiesību nepamatota aizskāruma gadījumā var veidot atsevišķu pamatu prasījumam arī par nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu. Nepamatots ierobežojums valdīt, lietot un gūt labumu no īpašuma, pat ja nav pierādāmi zaudējumi, pats par sevi ir īpašuma tiesību aizskārums, kas var radīt pamatu prasībai par nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu atkarībā no aizskāruma rakstura un sekām. Tādējādi tiesības prasīt nemantisko kaitējumu ir arī gadījumā, ja iestādes nepamatotas rīcības dēļ administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarīts privātpersonas īpašuma tiesību aizskārums, kā rezultātā radušās nelabvēlīgas nemantiskās sekas.
Transportlīdzekļa īpašniekam ir tiesības prasīt nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu par administratīvā pārkāpuma lietvedībā nepamatoti noteiktu transportlīdzekļa lietošanas tiesību ierobežojumu – transportlīdzekļa izņemšanu un konfiskāciju.

Download

20.02.2026. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-28/2026

Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 14.panta pirmajā daļā ir noteikts, kādi apstākļi jāņem vērā un jāvērtē, nosakot nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu. Ne šajā tiesību normā, ne kādā citā tiesību normā nav paredzēts, ka nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma apmēra noteikšanā būtu jāņem vērā patēriņa cenu un minimālās mēnešalgas apmēra izmaiņas. Ja likumdevējs uzskatītu, ka nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma apmēra noteikšanā papildus minētā likuma 14.panta pirmajā daļā norādītajiem apstākļiem būtu jāņem vērā arī patēriņa cenu un minimālās mēnešalgas izmaiņas, tas tiktu paredzēts tiesību normā.

Download

26.06.2026. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-20/2026

1. Nepamatots kriminālprocess nav uzskatāms par apstākli, kas pats par sevi rada personai nemantisko kaitējumu. Vienlaikus atlīdzināmu nemantisko kaitējumu var radīt darbības, ko iestāde, prokuratūra vai tiesa veikusi nepamatotā kriminālprocesā. Vērtējot to, vai noticis personas tiesību aizskārums, ko radījušas vairākas kriminālprocesā veiktās darbības pret personu, tās nevar vērtēt atsevišķi – ir jāvērtē to kumulatīvā ietekme. 2. Nosakot atlīdzināma nemantiskā kaitējuma esību un apmēru, tiesai argumentēti jāpamato, kādēļ tā uzskatīja šādu atlīdzinājumu par atbilstīgu. Pamatojumam ir jāparāda, ka tiesa ņēmusi vērā un izvērtējusi visus atlīdzinājuma noteikšanā būtiskus apstākļus un balstījusies uz racionāliem juridiskiem apsvērumiem. 3. Ja personai ar iestādes nepamatotu rīcību nodarīts būtisks tiesību aizskārums, tad nemantiskā kaitējuma esība būtu prezumējama. Attiecīgi arī lietās par kriminālprocesā vai administratīvā pārkāpuma procesā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu būtu piemērojams judikatūrā attīstītais princips par nemantiskā kaitējuma esības prezumēšanu būtiska tiesību aizskāruma gadījumā, kas pēcāk atspoguļots arī Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 11.panta trešajā daļā. 4. Ievērojot, ka nemantiskais kaitējums var tikt nodarīts, aizskarot tādas nemateriālas vērtības kā gods un cieņa, tiesai šāda aizskāruma esības un būtiskuma izvērtējumā nebūtu jāpieprasa, lai tas tiktu pierādīts ar pierādījumiem, kuru iegūšanu nebūtu adekvāti sagaidīt no aizskartās personas. Līdz ar to tiesas dzīvē gūtā pieredze un saprātīgs situācijas novērtējums iegūst īpašu nozīmi, novērtējot iespējamā aizskāruma esību pēc personas paskaidrojumiem un saprātīgi sagaidāmiem pierādījumiem, kas tieši vai netieši varētu liecināt par goda un cieņas aizskārumu.

Download

17.01.2025. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-144/2025

1. Publiskās varas radīta prettiesiska vai nepamatota ilgstoša tiesiskā nenoteiktība ir nelabvēlīgas sekas radoša, jo personai ir tiesības uz drošību, kas sevī ietver ne tikai fizisko, bet arī fiziski netveramo aspektu. Tādējādi personas drošības jēdzienā iekļaujas arī ikdienas paredzamības aspekts, ko citstarp ietekmē personas tiesiskais stāvoklis. Ilgstoša tiesiskā stāvokļa nenoteiktība var radīt ilgstošu emocionālu spriedzi, secīgi drošības sajūtas zaudējumu. Līdz ar to arī šādu tiesību prettiesiska vai nepamatota pārkāpšana ir nelabvēlīgas nemantiskās sekas radoša. Turklāt ņemams vērā: jo ilgstošāks nenoteiktības periods un būtiskāka konkrētā kriminālprocesa ietekme, jo lielāks ir kaitējuma smagums. Tāpat jāņem vērā, ka, tāpat kā personai nav iespējams pierādīt un tiesā arī netiek pēc aprakstiem vai ārējām pazīmēm vērtēts, cik dziļi persona iekšēji emocionāli cietusi, nav pamata arī personas emociju neizrādīšanu iztulkot kā apstākli, kas liecina par pārdzīvojumu trūkumu. 2. Lai arī pašas personas rīcība un līdzatbildība par nodarīto kaitējumu ir vērā ņemami apstākļi, atturēšanās izmantot tiesību aizsardzības līdzekļus nav vērtējama kā apstāklis, kas liecina, ka persona par kaitējumu nepārdzīvoja, un tieši tādēļ personai būtu liedzama nemantiskā kaitējuma atlīdzināšana. Personas emocionālo sajūtu raksturojums un pierādījumi par to, tāpat kā šādu pierādījumu trūkums, nav būtisks nemantiskā kaitējuma noteikšanā. Vērtējot nemantiskā kaitējuma smagumu, tiesai ir jāvērtē kaitējuma smagums un nosakāmais atlīdzinājums atbilstoši Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 14.panta pirmajā daļā tieši paredzētajiem vai līdzīgiem, bet objektīvi novērtējamiem kritērijiem.

Download

11.11.2025. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-94/2025

Atlīdzinājums personai tiek noteikts par tiesību un ar likumu aizsargāto interešu aizskārumu, savukārt atlīdzinājuma veids un apmērs ir atkarīgs no iestādes prettiesiskās rīcības radītajām objektīvi konstatējamām neērtībām vai reālām sekām un seku rakstura (novēršamas vai nenovēršamas), proti, nemantiskā kaitējuma smagumam ir nozīme, lemjot par atlīdzinājuma apmēru. Atlīdzinājums – atvainošanās un atlīdzinājums naudā – piemērojams tad, ja stāvokļa, kāds pastāvēja pirms kaitējuma nodarīšanas, atjaunošana nav iespējama vai, ievērojot aizskarto tiesību būtiskumu, nav uzskatāma par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli. Secinājums, ka nemantiskais kaitējums nav smags, pats par sevi neizslēdz iespēju noteikt atlīdzinājumu naudā. Noraidot prasījumu par atlīdzinājuma noteikšanu naudā, tiesai jāpamato, kāpēc konkrētajā gadījumā atbilstīgs atlīdzinājums ir cita veida atlīdzinājums.

Download

16.06.2025. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-34/2025

Administratīvajai tiesai vispārīgi nav kompetences vērtēt administratīvā pārkāpuma lietvedībā pieņemta lēmuma vai darbības tiesiskumu. Izskatot prasījumu par administratīvā pārkāpuma lietā nodarīta kaitējuma atlīdzinājumu, tiesas kompetencē ir novērtēt konkrētā gadījuma apstākļus un lemt par atbilstošu atlīdzinājumu. Tieši privātpersonai ir pienākums pamatot prasītā atlīdzinājuma apmēru un norādīt, kā izpaudies tās nemantisko tiesību un ar likumu aizsargāto interešu aizskārums.

Download

14.03.2025. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-4/2025

1. Maksimālā atlīdzinājuma apmēra noteikšana, kuru var piešķirt personai par tai nodarīto kaitējumu, ir Latvijas Republikas Satversmes 92.panta trešajā teikumā paredzēto tiesību ierobežojums. Tam ir jābūt skaidri un nepārprotami noteiktam ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu. Personas pamattiesību ierobežojuma tiesisko pamatu nevar radīt tiesību tālākveidošanas ceļā, ja pats likumdevējs nav tieši un nepārprotami tādu paredzējis likumā. 2. Likumdevējs Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā nav paredzējis proporcionāli dalīt valsts noteikto morālā (nemantiskā) kaitējuma maksimālo atlīdzinājuma apmēru, ja uz to pieteikušies vairāki cietušie. Katram cietušajam piešķirams individuāli noteikts atlīdzinājums, kas atbilst viņa pārciestajam, un šis atlīdzinājums katram cietušajam var tikt noteikts līdz pat Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta trešajā daļā (redakcijā, kura bija spēkā no 2014.gada 1.janvāra līdz 2018.gada 28.februārim) maksimāli pieļautajam atlīdzinājuma apmēram. Ne iestāde, ne tiesa nevar radīt tādu Latvijas Republikas Satversmes 92.panta trešajā teikumā paredzēto tiesību uz atbilstīgu atlīdzinājumu ierobežojumu, kas nav skaidri un nepārprotami paredzēts pienācīgā kārtībā pieņemtā likumā. 3. Tas, ka katrs cietušais var pretendēt uz Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta trešajā daļā (redakcijā, kura bija spēkā no 2014.gada 1.janvāra līdz 2018.gada 28.februārim) paredzēto maksimālo atlīdzinājuma summu, nenozīmē, ka tā piešķirama katrā gadījumā un ka visiem cietušajiem automātiski piešķirama vienāda atlīdzinājuma summa. Atlīdzinājums piešķirams katram cietušajam individuāli, ņemot vērā Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta pirmajā daļā noteiktos kritērijus. Jāņem vērā, ka personai piešķirtais atlīdzinājuma apmērs nedrīkstētu būt mazāks par atlīdzinājumu, kādu salīdzināmās lietās, kurās konstatēts tiesību uz dzīvību pārkāpums, noteikusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa.

Download

20.12.2024. Judgment and Ancilliary Court Decision of the Department of Administrative Cases, case No SKA-256/2024

Download

14.07.2023. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-126/2023

Visas personas, kuru brīvība ir tikusi ierobežota nepamatoti vai prettiesiski, atrodas salīdzināmos apstākļos. Tas, ka persona iepriekš ir bijusi krimināltiesiski sodīta, pats par sevi automātiski nenozīmē, ka, nepamatoti vai prettiesiski ierobežojot tās brīvību, šai personai tiek nodarīts mazāks kaitējums vai ka nodarītais kaitējums ir mazāk nozīmīgs. Pretējā gadījumā tiktu pārkāpts visu cilvēku vienvērtības princips, kas izriet no cilvēka cieņas principa. Katrs šāds gadījums jāvērtē individuāli, ņemot vērā konkrētos apstākļus. Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.panta astotā daļa paredz iestādes tiesības samazināt kaitējuma atlīdzinājuma apmēru, ievērojot tās fiziskās personas personību raksturojošas ziņas un līdzatbildību, kuras brīvība tikusi nepamatoti ierobežota. Taču minētā norma nav imperatīva, proti, iestādei nav obligāti jāsamazina atlīdzinājums. Iestāde var izvēlēties to samazināt, ja uzskata un spēj pamatot, ka tās rīcībā esošās personību raksturojošās ziņas liecina, ka brīvības atņemšana attiecīgajai personai radījusi mazāku nemantisko kaitējumu vai tas bijis mazāk nozīmīgs.

Download

25.02.2022. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-254/2022

Plašsaziņas līdzekļi publikācijas sagatavo ārpus kriminālprocesa ietvariem, neatkarīgi īstenojot savu likumā noteikto pienākumu nodot sabiedrībai informāciju, kas skar tās intereses, ievērojot noteikumu, ka tiesvedības procesa atspoguļojumā nav pieļaujama tādu materiālu publicēšana, kuri pārkāpj nevainīguma prezumpciju. Tāpēc atbildība par publikāciju saturu un ar tām nodarīto iespējamo nemantisko kaitējumu gulstas uz plašsaziņas līdzekļiem, nevis valsti.

Download

28.09.2020. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-1286/2020

Morālā kaitējuma kompensācijas apmēru ietekmē noziedzīgā nodarījuma smagums (tā kvalifikācija) – to noteic Kriminālprocesa likuma 352.panta pirmās daļas 2.punkts. Tomēr, nosakot morālā kaitējuma kompensācijas apmēru, nevienam no Kriminālprocesa likuma 352.panta pirmās daļas kritērijiem nav piešķirams lielāks svars kā citiem, tie vērtējami savstarpējā kopsakarā, tostarp ņemot vērā tiesu praksi līdzīgos gadījumos. Tā kā likumdevējs nav noteicis kādus minimālos morālā kaitējuma kompensācijas apmērus, bet šī jautājuma izlemšanu tā individuālās pieejas rakstura dēļ ir nodevis tiesai, tad arī nevar uzskatīt, ka kļūdainas apsūdzības dēļ kompensācijas nepiešķiršana kādā noteiktā „garantētā” apmērā var personai cēloniskā sakarā radīt zaudējumus. Jāņem vērā, ka zaudējumiem ir jābūt reāliem.

Download

27.09.2018.

1. Atbilstoši tiesiskās paļāvības principam un samērīguma principam likumdevējam, ja tas ar normatīvo aktu grozījumiem maina iepriekšējo privātpersonām labvēlīgo tiesisko kārtību, ir pienākums nodrošināt samērīgu un saudzīgu pāreju uz jauno tiesisko kārtību. 2. Likumdevējs, izstrādājot Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma pārejas noteikumu 2.punkta normu, nav apsvēris, kā konkrētais regulējums ietekmēs personas, kurām tiesiskais pamats morālā kaitējuma atlīdzinājuma prasīšanai iestājies agrāk, nekā sešus mēnešu pirms šā likuma spēkā stāšanās, un kurām atbilstoši iepriekšējam regulējumam bija paredzēts 10 gadus ilgs termiņš prasījuma izvirzīšanai. Nav saskatāma apzināta likumdevēja griba šādām personām ar jaunā likuma spēkā stāšanos bez jebkāda pārejas posma atņemt iepriekš piešķirtās tiesības prasīt morālā kaitējuma atlīdzinājumu. 3. Ievērojot tiesiskās paļāvības principu un samērīguma principu, atzīstams, ka no Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma pārejas noteikumu 2.punkta regulējuma izrietošais liegums prasīt atlīdzinājumu gadījumos, kad atlīdzinājuma tiesiskais pamats radies agrāk, nekā sešus mēnešus pirms likuma spēkā stāšanās, nav attiecināms uz gadījumiem, kuros jaunā likuma spēkā esības laikā prasījumu par morālā kaitējuma atlīdzinājumu izteikusi persona, kurai atbilstoši iepriekšējam regulējumam joprojām būtu bijušas tiesības šādu prasījumu izteikt. 4. Vienlaikus minētais nenozīmē, ka attiecībā uz morālā kaitējuma atlīdzinājuma prasīšanas gadījumiem joprojām ir piemērojams no iepriekšējā tiesiskā regulējuma izrietošais 10 gadu termiņš. Šāda kārtība neatbilstu skaidri paustajai likumdevēja gribai īsināt nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma prasīšanas termiņu un noteikt šādu prasījumu izteikšanai tādu pašu termiņu, kā mantisko zaudējumu atlīdzināšanas prasījuma izteikšanai. Seši mēneši no jaunā likuma spēkā stāšanās atlīdzinājuma prasīšanas tiesību izmantošanai būtu uzskatāms par saudzējošu un samērīgu pāreju nodrošinošu termiņu, kas ļautu personām pēc jaunā likuma spēkā stāšanās pārorientēties uz jauno tiesisko kārtību.

Download

09.11.2018. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-395/2018

Ja normatīvā regulējuma grozījumu rezultātā tiesiskā situācija ir mainījusies un tā rezultātā personai ir iespēja īstenot tādas tiesības, kuras iepriekš normatīvajos aktos nebija paredzētas, tad netaisnīgums tiek novērsts. Līdz ar to šajā gadījumā kompensācijas un samierināšanas funkciju pilda tas, ka tiek atzīts, ka pastāvējis Satversmei neatbilstošs personas pamattiesību ierobežojums un valsts labprātīgi ir veikusi pasākumus, lai novērstu pamattiesību aizskārumu.

Download

10.07.2018. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-127/2018

Download

30.11.2016. Judgement of the Department of Administrative Cases, case No SKA-1214/2016

Personas tiesību pārkāpuma ilgums ir viens no nozīmīgākajiem faktoriem, lai konstatētu pārkāpuma smagumu un izlemtu atbilstošo nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma apmēru. Līdz ar to ir svarīgi tiesību aizskārumu vērtēt visā tā garumā un nesadalīt atsevišķos periodos, lai varētu konstatēt personas tiesību pārkāpuma ilgstošo dabu, novērtēt pārkāpuma smagumu un noteikt atbilstošu atlīdzinājumu. Ja personas ilgstošs tiesību aizskārums tiek vērtēts vairākās atsevišķās tiesvedībās, lietderīgi ir šīs lietas apvienot vienā tiesvedībā.

Download

15.05.2012. Judgement of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-410/2012

1. Tas vien, ka atlīdzinājuma prasījuma tiesiskais pamats pastāv, nenozīmē, ka nodarīts morāls kaitējums jeb radītas tādas faktiskas sekas, kas atlīdzināmas. 2. Valsts pārvaldes darbības pamatforma ir administratīvais akts. Ar to valsts pārvaldes iestāde vispārīgas tiesību normas tiesiskās sekas individualizē un konkretizē attiecībā pret privātpersonu. Administratīvā akta neatņemama sastāvdaļa ir faktu konstatējums un pamatojums, kādēļ konkrētajā situācijā iestāde izdod tāda vai citāda satura administratīvo aktu. Iestādes administratīvais akts var būt kļūdains gan tādēļ, ka nepareizi noskaidroti faktiskie apstākļi, gan tādēļ, ka nepareizi noskaidrots normu saturs vai nepareizi konkretizētas normas sekas. Kļūdainu administratīvo aktu var atcelt kā pati iestāde, tā arī augstāka iestāde vai administratīvā tiesa. Ar administratīvā akta atcelšanu nepareizi konstatētie fakti un pamatojums zaudē savu spēku, tādēļ nav pamata vispār apskatīt šādā situācijā goda un cieņas aizskārumu. 3. Cietušā līdzatbildība ir viens no kritērijiem, kas vērtējams, nosakot atlīdzinājuma apmēru. Taču tas ir izteikti mantisko zaudējumu atlīdzinājuma gadījumā, kur skaidri konstatētai līdzatbildībai ir izšķiroša nozīme zaudējumu apmēra noteikšanā. Morālā kaitējuma atlīdzinājuma gadījumā tiesa ņem vērā visus apstākļus to savā kopumā un īpaši līdzatbildības apsvērumus atsevišķi neizdala, jo morālā kaitējuma atlīdzinājuma summas noteikšana par personas ciešanām ir atkarīga lielākoties no tiesas ieskata. Tiesas ieskats par personas ciešanu apmēru veidojas, novērtējot personas ciešanas kopumā, neizdalot atsevišķi tās vai citas ciešanas un nevērtējot personas līdzatbildību kādas „konkrētas ciešanas” jautājumā.

Download

14.09.2012. Judgement of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-72/2012

Morālais kaitējums Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā tāpat kā Administratīvā procesa likuma 92.pantā ir uzskatāms par personiskā (nemantiskā) kaitējuma daļu, kas ir īpaši paredzēts attiecībā uz fiziskajām personām. Morālais kaitējums paredzēts kā īpašs kaitējuma veids – ciešanas. Ciešanas tāpat kā emocijas un sajūtas ir fiziskajai personai piemītošas. Juridiskajai personai nav iespējams nodarīt morālas ciešanas, līdz ar to juridisko personu šajā ziņā nav iespējams pielīdzināt fiziskajai personai. Tādējādi juridiskai personai nav tiesību prasīt atlīdzināt tai nodarītu morālo kaitējumu.

Download

06.05.2011. Judgement of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-155/2011

Morālā kaitējuma apmērs nav nosakāms pilnīgi vienāds visās vienas kategorijas lietās, jo, pat ja nedaudz, tomēr var atšķirties katras lietas apstākļi vai brīdis, kad tiek taisīts spriedums par atlīdzinājuma piešķiršanu, kas arī var būt nozīmīgs, ņemot vērā naudas vērtības izmaiņas.

Download

06.05.2010. Judgement of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-160/2010

Lai noteiktu atbilstīgu atlīdzinājumu par personai nodarīto morālo kaitējumu, tiesai jānoskaidro ar pārkāpumu saistītie apstākļi, kas var liecināt par pārkāpuma un secīgi arī kaitējuma smaguma pakāpi.

Download

16.02.2010. Judgement of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-104/2010

1. Latvijas Republikas Satversme ikvienam garantē tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā, tostarp nodarīta morālā kaitējuma gadījumā. Tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par tiesību aizskārumu, kas nodarīts administratīvajā procesā, paredzētas arī Administratīvā procesa likumā. Šo tiesību īstenošanu administratīvajā procesā detalizētāk regulē Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums. 2. Nosakot morālā kaitējuma atlīdzinājumu, iestādei un tiesai ir jāizvērtē visi būtiskie apstākļi un izvēlētā risinājuma pamatā jābūt racionāliem juridiskiem apsvērumiem. Pretējā gadījumā tiktu pieļauts patvaļas aizlieguma principa pārkāpums. 3. Lai morālā kaitējuma atlīdzinājums būtu uzskatams par atbilstīgu, tam irjābūt samērojamam ar nodarīto kaitējumu. Tādējādi, jo nopietnāks kaitējums, jo ievērojamākam jābūt atlīdzinājumam. Tas attiecas gan uz atlīdzinājuma veida izvēli (iestādes atvainošanās vai atlīdzinājums naudā), gan atlīdzinājuma apmēru, ja izvēlēts atlīdzinājums naudā. 4. Ņemot vērā, ka morālā kaitējuma atlīdzinājumam ir jāatbilst nodarītajam kaitējumam, tad atlīdzinājuma noteikšanā ir izmantojami citstarp tie paši kritēriji, pēc kuriem noteic un vērtē nodarīto morālo kaitējumu. Līdz ar to morālā kaitējuma atlīdzinājums ir atkarīgs no kaitējuma rakstura, kaitējuma nodarīšanas apstākļiem, kā arī citiem būtiskiem apstākļiem. 5. Atbilstoši vienlīdzības principam, morālā kaitējuma atlīdzinājuma noteikšanā jāņem vērā arī citos (jo sevišķi – salīdzināmos) gadījumos noteikto atlīdzinājumu veids un apmērs. Salīdzināmos gadījumos atlīdzinājumam ir jābūt līdzīgam, bet atšķirīgos gadījumos – atšķirīgam. 6. Morālā kaitējuma atlīdzinājuma noteikšanā nozīme ir arī atlīdzinājuma funkcijai. Proti, atlīdzinājumam ne tikai jāsniedz gandarījums personai, kuras tiesības tikušas aizskartas, bet arī jāattur iestāde no līdzīgu aizskārumu izdarīšanas nākotnē. Jāņem arī vērā, ka, nosakot atlīdzinājumu, tiesa pauž valsts nostāju par aizskarto tiesību un paša tiesību aizskāruma nozīmīgumu. Tādējādi atlīdzinājums demokrātiskā un tiesiskā valstī nedrīkst būt nesamērīgi mazs. 7. Izskatot lietu par morālā kaitējuma atlīdzinājumu, tiesai ir ne tikai jānosaka atbilstīgs atlīdzinājums, bet arī jāpamato, kādēļ tā uzskatījusi atlīdzinājumu par atbilstīgu. Pamatojumam ir jāparāda, ka tiesa ir ņēmusi vērā un izvērtējusi visus atlīdzinājuma noteikšanā būtiskos apstākļus un ka tiesa, nosakot atlīdzinājumu, nav balstījusies vienīgi uz saviem subjektīvajiem ieskatiem, bet gan uz racionāliem juridiskiem apsvērumiem. Šāds pamatojums ir būtisks, lai ikviens varētu pārliecināties par tiesas nolēmuma tiesiskumu. 8. Iestādes atvainošanās kā patstāvīgs atlīdzinājums ir iespējams tad, ja aizskārums nav smags. No minētā izriet, ka smaga aizskāruma gadījumā atlīdzinājumam ir jābūt naudā un ka vienu pašu atvainošanos likumdevējs šādā gadījumā neuzskata par atbilstīgu atlīdzinājumu. 9. Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta ceturtajā daļā ietvertās tiesību normas vārdiskais skanējums, no kura izriet, ka iestādes atvainošanās arī kā papildu atlīdzinājums ir iespējams vienīgi tad, ja aizskārums nav smags,vērtējams kā pārāk plašs. Var būt gadījumi, kad smaga aizskāruma gadījumā atlīdzinājums naudā tikai kopā ar iestādes atvainošanos ir atzīstams par atbilstīgu. Līdz ar to, piemērojot teleoloģisko redukciju, atzīstams, ka iestādes atvainošanos kā papildu atlīdzinājumu var noteikt arī smaga aizskāruma gadījumos. 10 .Saskaņā ar tiesību normām personu var aizturēt, ja tai konstatējami nepārprotami psihiski traucējumi un ja persona ar savām darbībām rada acīm redzamas briesmas. Gadījumā, ja policisti konstatē, ka persona uzvedas dīvaini, bet policisti kā nespeciālisti psihiatrijas jomā nevar izvērtēt, vai tas liecina par personas psihiskiem traucējumiem un vai persona ar šādiem traucējumiem var radīt apdraudējumu sev vai citiem, policisti var pieaicināt ārstu un paļauties uz tā vērtējumu. Taču arī tad policistiem jāspēj paskaidrot (kaut vai atsaucoties uz ārsta atzinumu), ka persona radīja apdraudējumu sev vai citiem.

Download

03.07.2009. Judgement of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-196/2009

1. Likumā „Par individuālo (ģimenes) uzņēmumu un zemnieka vai zvejnieka saimniecību” zemnieka saimniecība ir nodēvēta par juridisko personu. Tomēr zemnieka saimniecība neatbilst juridiskās personas būtībai, jo zemnieka saimniecībai nav nodalīta pašai sava manta. 2. Zemnieka saimniecība ir fiziskās personas īpašuma organizēšanas forma. Tādējādi zemnieku saimniecības īpašniekam ir tiesības uz morālā kaitējuma atlīdzinājumu kā fiziskai personai.

Download

23.04.2009. Judgement of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-92/2009

1. Tiesības uz atlīdzinājumu ietver zaudējumu atlīdzināšanu un atlīdzinājumu par kaitējumu. 2. Personisks kaitējums atšķirībā no zaudējumiem nav mantisks pametums. Ar vārdu „personisks” apzīmē visu, kas saistīts ar kādu personu individuāli, tai raksturīgām īpašībām un labumiem. Tiesiski aizsargājami personiskie labumi ir cilvēka dzīvība, veselība, personiskā neaizskaramība, vārds, gods, cieņa, autorība un citi labumi, kas nosaka cilvēka spēju darboties un stāvokli sabiedrībā. 3.Ja ir nodarīts kaitējums personas veselībai, kas ir personiskais kaitējums, personai ir tiesības prasīt kompensāciju (atlīdzinājumu) par šādu kaitējumu. Personiskā kaitējuma konstatējuma priekšnoteikums nav tā novēršanas vai kompensēšanas veids. Kaitējuma novēršana vai kompensēšana ir iespējamās sekas pašam kaitējumam. Arī tad, ja kaitējums tiek novērsts (izlabots ar materiāliem ieguldījumiem), nevar uzskatīt, ka tas nav bijis. 4. Tiesību normas nenoteic, ka atlīdzinājums ir nosakāms tikai par tādu personisko kaitējumu, kurš ir paliekošs un kuru nav iespējams novērst ar citiem līdzekļiem. Apstāklis, vai kaitējums ir vai nav novēršams (vai ir paliekošs), var kalpot kaitējuma būtiskuma (smaguma) noteikšanai.

Download

26.06.2008. Judgement of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-155/2008

1. Privāto tiesību juridiskās personas formā organizēta slimnīca primāri rīkojas privāto tiesību jomā. Slimnīcas rīcība gadījumā, ja donora asinīs tiek konstatēta infekcija vai pastāv pamatotas aizdomas par inficēšanos, arī vērtējama kā privāttiesiska, jo no Epidemioloģiskās drošības likuma neizriet, ka slimnīcas ārstniecības personām būtu deleģēta valsts pārvaldes vara epidemioloģiskās drošības jomā. 2. Epidemioloģiskās drošības jomā likumdevējam nav mērķis padarīt visas ārstniecības personas par valsts pārvaldes subjektiem. Kaut arī ārstniecības persona ir pirmā, ar kuru persona saskaras pie infekcijas atklāšanas, un ārstēšanas procesa dabiska sastāvdaļa ir ārstniecības personas pienākums informēt personu par tās saslimšanu un ārstēšanas procesu, tas tomēr nerada publiski tiesiskas attiecības starp ārstniecības personu un pacientu. Tādējādi slimnīcas bezdarbība, nepaziņojot personai par to, ka tās asinīs identificētas vīrusa antivielas, nav uzskatāma par faktisko rīcību Administratīvā procesa likuma izpratnē. 3. Epidemioloģiskās drošības likums gan ārstniecības personai, gan epidemiologam paredz pienākumu informēt slimnieku vai infekciozo personu, kā arī kontaktpersonas par infekcijas slimības izplatīšanās ceļiem un individuālās profilakses pasākumiem. Tādējādi likumdevējs, ievērojot epidemioloģiskās drošības īpašo vērtību, ir paredzējis divkāršu informēšanas pienākumu - gan ārstniecības personai, gan arī epidemiologam, kurš no ārstniecības personas saņem datus par inficētajām personām. Šāda pienākuma dublēšana ir attaisnota, jo ar epidemiologu starpniecību valsts nodrošina sabiedrībai visaptverošu epidemioloģisko drošību. 4. Epidemioloģijas drošības likuma izpratnē ar jēdzienu „epidemiologs” saprotamas valsts aģentūras „Sabiedrības veselības aģentūra” amatpersonas. 5. Slimības diagnozes trūkums nav pamats personas neinformēšanai gadījumā, ja personas organismā identificētas vīrusa antivielas, kas liecina par lielu saslimšanas iespējamību. Proti, šādā gadījumā epidemiologam ir pienākums informēt attiecīgo personu, kaut arī tā vēl nav saslimusi ar attiecīgo infekcijas slimību. 6. Izlemjot prasījumu par morālā kaitējuma atlīdzināšanu, tiesai ir jānovērtē kaitējuma izraisītās personas ciešanas. Objektīva ciešanu novēršana, balstoties uz pierādījumiem, parasti nav iespējama, tāpēc tiesai ciešanu apmērs jāvērtē pēc saprātīgas vispārējās pieredzes un konkrētās lietas apstākļiem. Ekspertīze nav izmantojama kā līdzeklis ciešanu apmēra noteikšanai.

Download

12.12.2007. Judgement of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-512/2007

1. Aprūpes tiesību atņemšana un bērna izņemšana no ģimenes skar ļoti nozīmīgas personas cilvēktiesības - tiesības uz ģimeni. Turklāt bērna izņemšana no ģimenes šīs tiesības ietekmē visradikālākajā veidā. Tādējādi arī aizskāruma smagums, ja lēmums bijis prettiesisks, šādos gadījumos ir uzskatāms par ļoti būtisku. Līdz ar to prettiesisks lēmums par bērna izņemšanu no ģimenes ir pietiekams pamats, lai konstatētu personas ciešanas un līdz ar to arī radīto morālo kaitējumu. 2. Tiesības uz zaudējuma atlīdzinājumu rodas, ja starp iestādes prettiesisko rīcību un cietušajam nodarīto zaudējumu pastāv tieša cēloņsakarība - objektīva saikne starp iestādes rīcību un tās radītajām laika ziņā sekojošām zaudējumu nodarošām sekām, proti, minētā rīcība rada un nosaka šo seku iestāšanās reālu iespēju un ir galvenais faktors, kas nenovēršami radījis šīs sekas. Līdz ar to, analizējot, vai personai ir tiesības uz atlīdzinājumu par morālo kaitējumu, tiesai jāvērtē tieši tas kaitējums un tā aspekti, kuru ir radījis attiecīgais iestādes lēmums. Personas ciešanas, kuras nav izraisījusi iestādes rīcība, tiesai nav jāvērtē. 3. Lai varētu atzīt, ka personai nav tiesību uz morālā kaitējuma atlīdzinājumu tā iemesla dēļ, ka persona savu iespēju robežās nav centusies novērst ar prettiesisko lēmumu radītās tiesiskās sekas, tiesai pirmām kārtām jākonstatē, kādus objektīvi saprātīgus pasākumus persona šādā situācijā varēja un tai vajadzēja veikt. Ja konstatējams, ka konkrētajā situācijā personai objektīvi bija iespējams veikt pasākumus, kas samazinātu ar iestādes lēmumu radītās negatīvās sekas – vai persona tos ir veikusi (centusies veikt). 4. Vērtējot morālo kaitējumu, kas vecākiem nodarīts ar iestādes lēmumu par bērna izņemšanu no ģimenes, tiesai jāvērtē personas ciešanas – bailes, pazemojumu vai citas negatīvās emocijas, kas varēja tikt radītas ar prettiesisko bāriņtiesas lēmumu, tostarp goda, cieņas, reputācijas, personiskās dzīves neaizskaramības aizskārumu, kā arī iespējamās papildu ciešanas, kas var būt radušās saistībā ar bērnam radītajām negatīvajām emocijām (pārdzīvojumi par bērna ciešanām).

Download

21.06.2007. Judgement of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-295/2007

1. Administratīvā procesa likuma 94.panta ceturtā daļa noteic, ka atlīdzināšanas pienākumu attiecīgais publisko tiesību subjekts var izpildīt, atjaunojot stāvokli, kāds pastāvēja pirms kaitējuma nodarīšanas, vai, ja tas nav vai nav pilnībā iespējams vai nav adekvāti, samaksājot atbilstīgu atlīdzinājumu naudā. Minētā tiesību norma interpretējama tādējādi, ka tas vien, ka ar iestādes darbībām privātpersonai radītās nelabvēlīgās sekas ar tiesas nolēmumu tiek novērstas – proti, ar restitūciju tiek panākts privātpersonai labvēlīgs risinājums, pats par sevi neizslēdz personas tiesības uz nodarītā morālā kaitējuma atlīdzinājumu. 2. Lemjot par prasījumu atlīdzināt morālo kaitējumu, tiesai ir jānoskaidro un jāizvērtē visi faktiskie apstākļi, tostarp, vai restitūcija ir atbilstoša un pamatota salīdzinājumā ar nodarījumu. Pieteicējam pozitīvs risinājums, uzdodot iestādei izdot labvēlīgu administratīvo aktu, pats par sevi ne vienmēr ir pietiekošs, lai atzītu, ka persona saņēmusi atbilstīgu atlīdzinājumu, līdz ar to tiesai jāizvērtē, vai nav pamats papildus noteikt atlīdzinājumu naudas izteiksmē.

Download