Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros maijā pievienoti divdesmit seši Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēzes:
Kultūrvēsturiskā mantojuma aizsardzības mērķis

Kultūrvēsturiskā mantojuma aizsardzības mērķis ir nodrošināt, ka nākamajām paaudzēm tiek saglabāti tādi materiālie kultūras mantojuma objekti, kas atbilstoši attiecīgā laika izpratnei tiek atzīti par vērtīgiem. Vienlaikus, tā kā kultūrvēsturiskā mantojuma aizsardzība ir saistīta ar īpašiem pienākumiem un ierobežojumiem, ir būtiski, lai tā aptver tikai tos objektus, kuru vērtība attiecīgajā laikā joprojām ir aktuāla. Tā kā gan paša objekta stāvoklis, gan izpratne par aizsardzības vērtajām īpašībām laika gaitā var mainīties, kompetentajai iestādei izmaiņu gadījumā ir pienākums pārvērtēt objekta atbilstību kultūras pieminekļa statusam.

Nepieciešamo apstākļu izvērtējums lēmuma pieņemšanai par kultūras pieminekļa statusa zaudēšanu

Likuma „Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 15.pantā ietvertais kritērijs valsts aizsargājamā kultūras pieminekļa statusa zaudēšanai ir objekta pilnīga kultūras pieminekļa vērtības zaudēšana. Minētais pants kā kritēriju kultūras pieminekļa statusa saglabāšanai izvirza kaut vai daļēji saglabājušos kultūras pieminekļa vērtību. Savukārt kultūras pieminekļa vērtība ir atkarīga, pirmkārt, no paša objekta īpašībām, un, otrkārt, no izpratnes par to, kādu sabiedrības interešu dēļ ir nepieciešama konkrētā objekta aizsardzība. Tādējādi lēmums par to, vai objekts ir izslēdzams no valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksta, ir atkarīgs no tā, vai objekts nav zaudējis un ir saglabājis tās īpašības, kuru dēļ tas atzīts par kultūras pieminekli, kā arī no tā, vai šīs īpašības joprojām ir atzīstamas par tādām, kas prasa aizsardzību ar kultūras pieminekļa statusa palīdzību.

Līdz ar to likuma „Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 15.panta piemērošanai nepieciešams noteikt objekta īpašības, kas varētu pamatot tā saglabājušos vērtību kā kultūras piemineklim, un izvērtēt sabiedrības interesi turpināt aizsargāt attiecīgo objektu kā kultūras pieminekli.

Kultūras pieminekļa veids kā būtisks kultūras pieminekli raksturojošs apstāklis un tā nozīme  

Likuma „Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 2.pants paredz, ka ir divi kultūras pieminekļu veidi – kustami un nekustami. No tā, vai par aizsardzības vērtu ir atzīstama visa ēka vai tikai atsevišķi ēkas elementi, ir atkarīgs kultūras pieminekļa veids. Savukārt kultūras pieminekļa veids ir būtisks kultūras pieminekli raksturojošs apstāklis, no kura secīgi izriet vairāki ar tā aizsardzību saistītie jautājumi.

Tā kā kultūras pieminekļa veids (kustams vai nekustams) ir viens no kultūras pieminekli raksturojošajiem apstākļiem, tam, vai objekts joprojām ir saglabājis konkrētajam kultūras pieminekļa veidam nepieciešamās īpašības, ir nozīme, vērtējot, vai objekts nav zaudējis tās īpašības, kuru dēļ tas atzīts par kultūras pieminekli, un vai saglabājušos īpašību aizsardzība konkrētajos apstākļos joprojām nodrošināma ar nekustama kultūras pieminekļa statusu. Ja nekustamais kultūras piemineklis kā nekustams īpašums vairs nepastāv, šādas aizsardzības nepieciešamība ir apšaubāma. Jāņem vērā, ka situācijā, ja objektam vairs nav to īpašību, kuru dēļ tas sākotnēji atzīts par nekustamu kultūras pieminekli, tomēr joprojām tam ir tādu īpašību kopums, kas prasa aizsardzību, kompetentajai iestādei ir iespējams lemt par jauna aizsardzības statusa noteikšanu.

Tēze:
Likumdevējs kā priekšnoteikumu uzturēšanās atļaujas iegūšanai saistībā ar komercdarbību izvirzījis nosacījumu, ka komersants veic aktīvu saimniecisku darbību un dod ekonomisku labumu Latvijas Republikai. No Ministru kabineta 2010.gada 21.jūnija noteikumu Nr. 564 „Uzturēšanās atļauju noteikumi” 82.punkta izriet, ka samaksāto nodokļu kopsummu pārskata gadā veido tikai tādas summas, kas faktiski paliek budžetā. Komersanta no budžeta atmaksātais pievienotās vērtības nodoklis ir atskaitāms no samaksāto nodokļu maksājumu kopsummas. Tādā veidā ir iespējams pārliecināties, vai komersants ir veicis aktīvu saimniecisko darbību un devis ekonomisku labumu valstij.

Tēzes:
Komersanta un informācijas pieprasītāja interešu samērojamība komercnoslēpuma pieejamības strīdā

Uz komercnoslēpuma izsniegšanu ir attiecināmi Informācijas atklātības likumā paredzētie ierobežotas pieejamības informācijas izsniegšanas noteikumi, kas prasa pretstatīto interešu svēršanu un pieļauj šādas informācijas izsniegšanu, ja to prasa būtisku interešu aizsardzības vajadzība.

Ja konkrēta informācija tiek atzīta par komercnoslēpumu, šīs informācijas izpaušanas radīts kaitējums komersanta konkurētspējai ir prezumējams. Pieeja pieprasīt, lai komersants pierāda, kā komersanta konkurētspējas apdraudējumu radītu komercnoslēpuma izsniegšana katram konkrētam informācijas pieprasītājam, ir pretēja komercnoslēpuma būtībai.

Izsverot, kurai no aizsargājamām interesēm konkrētajā gadījumā dodama priekšroka, var būt nozīme ne tikai mērķim, kura dēļ informācija pieprasīta, bet arī tam, kā informācijas pieprasītājs plāno organizēt saņemtās informācijas apstrādi, tostarp tam, vai šī persona ir apsvērusi, kā nodrošināt, ka tai izsniegtais komercnoslēpums nenokļūst pie citām personām. Šie apstākļi ir jāskaidro pašam informācijas pieprasītājam. Tiesai, lai izsvērtu, kurai no aizsargājamām interesēm konkrētajā gadījumā dodama priekšroka, jābūt aktīvai, lai to noskaidrotu.

Publiskā iepirkuma dokumentācijā ietverta komercnoslēpuma izsniegšanas pieļaujamība sabiedrības interešu nodrošināšanai

Publiskā iepirkuma dokumentācijā ietverta komercnoslēpuma izsniegšana ir pieļaujama tikai tad, ja konkrētajā gadījumā pastāv sevišķa sabiedrības interese, kuras nodrošināšana nav iespējama bez piekļuves konfidenciālajai informācijai. Līdz ar to, izsverot šādas informācijas izsniegšanas pamatotību, jāpievērš uzmanība arī tam, kā informācijas izsniegšana konkrētajā gadījumā veicinās sabiedrības sevišķo interešu nodrošināšanu. Proti, jāpievērš uzmanība tam, cik lielu ieguvumu no informācijas izsniegšanas konkrētajā gadījumā gūs tieši sabiedrība, nevis tikai konkrētais informācijas pieprasītājs kā viens no sabiedrības locekļiem. Tāpēc šādā lietā, izsverot, vai konkrētā gadījumā ir pamats izsniegt konfidenciālo informāciju, ir ņemams vērā arī tas, kas ir tā persona, kas informāciju pieprasa, un kāds informācijas izsniegšanas gadījumā būtu šīs personas ieguldījums visas sabiedrības interešu nodrošināšanā.

Deputāta statusa nozīme, pieprasot izsniegt ierobežotas pieejamības informāciju

Deputāta tiesības pieprasīt un saņemt informāciju nav pašmērķīgas, bet gan vērstas uz to, lai deputāts varētu pilnvērtīgi līdzdarboties pašvaldības domes darbībā. Deputāta statuss pats par sevi nenodrošina pašvaldības deputātam neierobežotas tiesības iepazīties ar dokumentāciju, kurai noteikts ierobežotas pieejamības statuss. Lai atzītu deputāta tiesības pieprasīt ierobežotas pieejamības informāciju, visupirms ir jākonstatē, ka šī informācija pieprasīta ar mērķi īstenot konkrētas deputāta pilnvaras. Lai to konstatētu, ir jāvērtē deputāta pieprasījumā norādītais, kādam mērķim viņam nepieciešama pieprasītā informācija. Šāds vērtējums vispirms ir jāveic iestādei, kurai informācija pieprasīta, savukārt, ja iestāde pieprasītās informācijas izsniegšanu atteikusi un deputāts vērsies tiesā – arī tiesai.

Jo īpaši būtiski tas ir situācijā, kad tiek pieprasīta informācija, kurai tiesiskais regulējums paredz īpašu aizsardzību, kā tas ir publisko iepirkumu dokumentācijā ietverta komercnoslēpuma gadījumā. Lemjot par publisko iepirkumu procedūras dokumentācijā ietverta komersantu komercnoslēpuma izsniegšanu, ir jālīdzsvaro netraucētas konkurences nodrošināšanas interese ar tām interesēm, kuru labad informācija pieprasīta.

Tēzes:
Likumprojekta anotācijas kā tiesību palīgavota izmantošanas robežas 

Tiesiskas sekas rada likumdevēja griba, kas ietverta tiesību normas tekstā. Ja likumdevējs ir neatbilstoši vai neprecīzi atspoguļojis savu gribu tiesību normas tekstā, priekšroka ir normas tekstam, nevis sākotnējam nodomam (apsvērumiem vai motīviem), kas palicis ārpus teksta. Likumprojekta anotācija kā tiesību palīgavots var tikt izmantota likumā ietvertas tiesību normas jēgas un mērķa noskaidrošanā, bet tikai tiktāl, ciktāl anotācijā ietvertie apsvērumi un ieceres atspoguļotas pieņemtā likuma tekstā. Ja pieņemtā likuma tekstā nav ietverts nepieciešamais regulējums, likumprojekta anotāciju nevar izmantot, lai no tās atvasinātu tādas tiesību normas, kuras likumdevējs nemaz nav ietvēris likuma tekstā, tostarp arī gadījumos, ja tiesību normas teksta formulēšanā pieļauta kļūda vai neveiksmīgi izteikts likumprojekta izstrādātāju nodoms. Tas būtu pretēji tiesiskās noteiktības un paredzamības principam.

Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma 2.panta trešajā daļā ietvertā ierobežojošā kritērija – kopējais apmērs nedrīkst pārsniegt 30 procentus no personas iepriekšējā kalendārajā gadā gūtajiem ienākumiem – interpretācija  

Lai noteiktu, vai Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma 2.panta trešā daļa nosaka konkrētu laika periodu, no kurā gūtajiem ienākumiem fiziskā persona ir tiesīga veikt dāvinājumu (ziedojumu), nepieciešams konstatēt, ka tiesību normas tiesiskajā sastāvā likumdevējs ir ietvēris attiecīgu pazīmi, kas norādītu uz šādu ierobežojumu.

Minētā likuma 2.panta trešās daļas teikuma kopējā uzbūve un palīgteikuma saturs un formulējums norāda tikai uz vienu dāvinājumus (ziedojumus) ierobežojošu kritēriju – maksimāli pieļaujamo apmēru – un paskaidro tā saturu – kopējais apmērs nedrīkst pārsniegt 30 procentus no personas iepriekšējā kalendārajā gadā gūtajiem ienākumiem. Tas vien, ka palīgteikumā ietverta norāde uz personas iepriekšējā kalendārajā gadā gūtajiem ienākumiem, pats par sevi nenozīmē, ka ziedojumi var tikt veikti tikai no iepriekšējā kalendārajā gadā gūtajiem ienākumiem. Ja likumdevējs būtu vēlējies paredzēt arī šādu ierobežojumu, tekstuāli tas arī būtu formulējams, lai tiesību normas tiesiskajā sastāvā attiecīgā pazīme tiktu ietverta.

Tiesību normas skaidrība un paredzamība, ja tā ierobežo kādu rīcību

Lai konstatētu likuma pārkāpumu un attiecīgi noteiktu nelabvēlīgas sekas likuma pārkāpējam, ir nepieciešama tiesību norma, kas paredz skaidru un nepārprotamu attiecīgās rīcības aizliegumu. Tiesiskā sastāva pazīmes konstatēšanai nav pietiekami vien ar to, ka tiesību normas tekstā lietoti vārdi, kuri varētu aprakstīt šo pazīmi. Nepieciešams, lai tiesību normas tekstā vārdu lietojumam būtu arī attiecīgs konteksts un jēga, kas atspoguļotu likumdevēja gribu.

Tēzes:
Pašvaldības nodrošināto sociālo pakalpojumu līdzdalības maksājumu tiesiskuma pārbaude

Par sociālajiem pakalpojumiem maksā pati persona, kura šo pakalpojumu saņem. Ja personai nav iespēju samaksāt par pakalpojumu, pienākums maksāt par pakalpojumu ir personas apgādniekam. Pašvaldība sociālā pakalpojuma apmaksā iesaistās tad, ja persona un viņa apgādnieks nespēj samaksāt par pakalpojumu. Personas vai viņas apgādnieka materiālais stāvoklis ir tas, pēc kā nosakāms, kādā apjomā par sociālo pakalpojumu ir spējīga samaksāt pati persona, kādā apgādnieks un vai pašvaldībai ir jāiesaistās šā pakalpojuma apmaksā.

Pašvaldībai ir tiesības atbilstoši finansiālajām iespējām noteikt klientam citu (labvēlīgāku) samaksas kārtību par pakalpojumu. Tomēr arī šai kārtībai jābūt atbilstošai sociālo pakalpojumu samaksas principiem un katrā individuālā gadījumā jāpārbauda, kāds ienākumu apmērs paliek personas rīcībā.

Par materiālo resursu vērtēšanu personas ar invaliditāti atzīšanai par trūcīgu

Nosakot, kāds ienākumu apmērs pēc sociālo pakalpojumu samaksas paliek personas rīcībā, tās ienākumos nav ieskaitāms pabalsts invalīdam, kuram nepieciešama īpašā kopšana.

Tēzes:
Konkurences padomes tiesības procesuālo darbību laikā neatlasīt informāciju, kas vēlāk tiks izmantota kā pierādījums izpētes lietā

Konkurences padomei nav pienākuma ikvienā gadījumā jau procesuālo darbību laikā izvēlēties to informāciju, kas vēlāk tiks izmantota kā pierādījums izpētes lietā. Iestāde nav ierobežota ierakstīt elektroniskās informācijas nesējos arī plašāku informāciju, nekā nepieciešams konkrētajai lietai. Tādējādi Konkurences likuma 9.panta piektās daļas 4.punktā Konkurences padomei piešķirtās pilnvaras aptver tiesības iegūt informāciju, procesuālo darbību laikā neatlasot tādu informāciju, kas neattiecas uz izpētes lietu, tostarp arī personas datus. Minētā norma ir vērsta uz Konkurences likuma mērķa sasniegšanu. Proti, atklājot un novēršot konkurences pārkāpumus, tiek nodrošinātas gan citu tirgus dalībnieku tiesības konkurēt brīvā, godīgā un vienlīdzīgā tirgū, gan veicināta sabiedrības labklājība kopumā. Šo mērķu sasniegšana nebūtu iespējama, ja Konkurences padomei netiktu piešķirtas pietiekami plašas pilnvaras iegūt nepieciešamos pierādījumus konkurences pārkāpumu konstatēšanai un atklāšanai, tostarp pašai iestādei veicot pārmeklēšanas darbības, tādējādi iegūstot pēc iespējas visaptverošus (tiešus un netiešus) un/vai iepriekš nezināmus pierādījumus, kā arī mazinot iespēju slēpt pierādījumus. Dati, kuri var būt nepieciešami konkurences pārkāpuma pierādīšanai, var tikt arī slēpti, līdz ar to, ņemot vērā pārbaudes mērķi, iestādei jābūt iespējai piekļūt visai informācijai un izvērtēt tās attiecināmību uz izpētes lietu, nevis jābalstās uz pašu personu norādēm par to, kur konkrētu informāciju atrast vai kuri dati ir attiecināmi uz izpētes lietu.

Tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežošanas pieļaujamība  Konkurences padomes izpētes lietā

Personas tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību tvērumā ietilpst personas tiesības uz savu datu aizsardzību. Tas, ka Konkurences padome ir tiesīga iegūt informāciju, procesuālo darbību laikā neatlasot tādu informāciju, kas neattiecas uz izpētes lietu, tostarp personas datus, var nozīmēt tiesību uz privāto dzīvi ierobežojumu. Tomēr Latvijas Republikas Satversmes 96.pantā noteiktās tiesības nav absolūtas, tās var tikt ierobežotas likumā paredzētajos gadījumos. Ar likumdevēja piešķirtajām tiesībām Konkurences padomei veikt Konkurences likuma 9.panta piektās daļas 4.punktā minētās procesuālās darbības tiek sasniegts mērķis, kuram šīs padomes pilnvaras ir paredzētas. Konkurences padome šādi var pilnvērtīgi un visaptveroši pārbaudīt arī tirgus dalībnieka rīcībā esošo datoros uzglabāto informāciju, kas veicina iespējamā pārkāpuma atklāšanu un novēršanu. Pilnvērtīga to pārmeklēšana nenoliedzami ir būtiska efektīvai pārkāpumu atklāšanai un novēršanai, kā arī citu tirgus dalībnieku tiesību ievērošanā un arī sabiedrības labklājības aizsardzībai kopumā. Tādējādi Konkurences likuma 9.panta piektās daļas 4.punktā ir minēts gadījums, kad var tikt ierobežotas personas pamattiesības, kas minētas Latvijas Republikas Satversmes 96.pantā.

Tēzes:
Klienta izpētes dokumentu glabāšanas termiņš

Termiņš klienta izpētes un uzraudzības gaitā iegūtās informācijas un dokumentu glabāšanai, pēc kura izbeigšanās tie ir iznīcināmi, ir paredzēts Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likumā. Likuma subjektam savā darbībā ir pienākums ievērot minētā likuma normu, un tam nav tiesību savā iekšējās kontroles sistēmā noteikt citu attiecīgās informācijas un dokumentu glabāšanas un iznīcināšanas termiņu.

Klientu izpētes un uzraudzības procesā iegūto klientu dokumentu un informācijas iznīcināšanas kārtības obligātums

Likuma subjekta iegūtā un glabājamā informācija par saviem klientiem ir uzskatāma par ierobežotas pieejamības informāciju, tādēļ piekļuve tai ir jānodrošina tikai tām personām un darbiniekiem, kuriem šī informācija ir nepieciešama amata pienākumu veikšanai, proti, Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma prasību izpildei.

Tādējādi likuma subjektam jānodrošina attiecīgās informācijas aizsardzība pret izpaušanu trešajām personām gan attiecīgās informācijas glabāšanas laikā, gan arī beidzoties likumā noteiktajam informācijas glabāšanas termiņam, nosakot informācijas iznīcināšanas kārtību, lai novērstu tās nepamatotu nonākšanu trešo personu rīcībā.

Personu datu apstrāde ietver arī personu datu iznīcināšanu jeb dzēšanu. Tādējādi, lai pēc Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma  paredzētā dokumentu un informācijas glabāšanas termiņa beigām attiecīgie dati netiktu apstrādāti nelikumīgi, tostarp nelikumīgi nenonāktu trešo personu rīcībā, ir pamatota prasība likuma subjektiem iekšējās kontroles sistēmā paredzēt kārtību, kādā tiek tehniski nodrošināta šo datu iznīcināšana.

Likuma subjekta pienākums apzināt un dokumentēt savas saimnieciskās darbības risku novērtējumu

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma 6.panta pirmā daļa uzliek likuma subjektam pienākumu novērtēt ne tikai savu klientu, bet arī savai darbībai piemītošus riskus, kas ir pamats likuma subjekta noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas iekšējās kontroles sistēmas izveidošanai. Likuma subjekta savas darbības un tā klientu darbības riski ir nošķirami.

Likuma subjektam ir pienākums apzināt un dokumentēt savas saimnieciskās darbības risku novērtējumu un attiecīgās darbības neveikšana ir atzīstama par  Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma 6.panta pirmās daļas pārkāpumu. Arī tad, ja likuma subjekts uzskata, ka tā darbībai nepastāv vai pastāv zemi riski, tas bija jānovērtē un attiecīgais novērtējums jādokumentē iekšējās kontroles sistēmā, lai uzraugošajai iestādei būtu iespēja pārliecināties par šāda novērtējuma atbilstību un pamatotību.

Tēzes:

Komercnoslēpuma, kas iestādes rīcībā nonācis publisko iepirkumu procedūras ietvaros, izsniegšanas pieļaujamības izvērtējums

Komercnoslēpums būtībā ir tāda komersanta rīcībā esoša informācija, kas ir saistīta ar konkrētā komersanta saimniecisko darbību, kas nav vispārpieejama (un komersants par to ir saprātīgi parūpējies) un kuras izpaušana varētu negatīvi ietekmēt komersanta konkurētspēju. Ja par to ir strīds, tiesai ir pienākums pilnvērtīgi pārbaudīt to informāciju, kuru komersants norādījis kā konfidenciālu. Ja tiesa atzīst, ka pieprasītā informācija nav atzīstama par konfidenciālu, tai, analizējot katru pieprasīto informācijas daļu atsevišķi, ir jāpamato, kāpēc komersanta norādītā informācija tomēr nav komercnoslēpums/konfidenciāla informācija.

Uz komercnoslēpuma izsniegšanu ir attiecināmi Informācijas atklātības likumā paredzētie ierobežotas pieejamības informācijas izsniegšanas noteikumi, kas prasa pretstatīto interešu svēršanu un pieļauj šādas informācijas izsniegšanu, ja to prasa būtisku interešu aizsardzības vajadzība. Vienlaikus jāņem vērā, ka komercnoslēpuma izsniegšanu var regulēt arī speciālās tiesību normas. Attiecībā uz tāda komercnoslēpuma izsniegšanu, kas iestādes rīcībā nonācis publiskā iepirkuma procedūras ietvaros, papildus vispārīgajam komercnoslēpuma aizsardzības un izsniegšanas pieļaujamības regulējumam jāņem vērā arī publisko iepirkumu speciālais regulējums un tajā paredzētās konfidencialitātes mērķi.

Gadījumos, kad atbilstoši Informācijas atklātības likumam iestādei iesniegts pieprasījums izsniegt komercnoslēpumu saturošu informāciju, kas iestādes rīcībā nonākusi publisko iepirkumu procedūras rezultātā:

1) šāda informācija ir uzskatāma par ierobežotas pieejamības informāciju, kuras aizsardzība ir nepieciešama ne vien konkrēta komersanta komerciālo interešu labad, bet jo īpaši – netraucētas konkurences nodrošināšanas interesēs;

2) izsverot informācijas pieprasījuma lietā iesaistītās pretējās intereses, jāpatur prātā, ka netraucētas konkurences nodrošināšana ir galvenais mērķis, kura dēļ publisko iepirkumu procedūrā iesniegtai pretendentu komerciālajai informācijai ir noteikta aizsardzība, un netraucēta konkurence ir arī visas sabiedrības būtiska interese. Interešu līdzsvarošanas ietvaros visupirms jāmeklē risinājumi, kas nerada netraucētas konkurences apdraudējumu;

3) šādas informācijas izsniegšana varētu būt pieļaujama vien tad, ja to konkrētajā gadījumā attaisno kādas sevišķas sabiedrības intereses nodrošināšanas nepieciešamība.

Žurnālistu būtiskā loma demokrātiskā sabiedrībā

Žurnālistu darbība, īstenojot vārda un preses brīvību, ir fundamentāla vērtība demokrātiskā valstī, jo tieši ar tās palīdzību lielā mērā tiek nodrošinātas sabiedrības tiesības iegūt informāciju par visai sabiedrībai būtiskiem jautājumiem. „Sargsuņa” funkcijas būtība ir sabiedrības interesēs vākt informāciju, to neitrāli, godprātīgi un pilnīgi analizēt un par noskaidroto informēt sabiedrību. Šādu funkciju demokrātiskā valstī neviens cits pēc būtības pilnvērtīgi neveic un nevar veikt. Līdz ar to nav pareizi uzskatīt, ka analītiskās un pētnieciskās žurnālistikas ieguldījumu sabiedrības informēšanā par tai būtiskām tēmām demokrātiskā sabiedrībā vispārīgi var aizstāt ar tiesībaizsardzības iestāžu darbu likumpārkāpumu izmeklēšanā. Nav pamatoti arī uzskatīt, ka žurnālistu darbs ir nozīmīgs vienīgi gadījumā, kad žurnālists pēta jautājumu, saistībā ar kuru viņam ir īpaša izglītība un specializācija. Ikviena profesionāla žurnālista darba specifika ir godprātīgi un pilnīgi iedziļināties un izpētīt analizējamo jautājumu, lai tā rezultātā sabiedrībai varētu sniegt objektīvu un kompetentu skatījumu.

Tēze:
Ierobežojumi finanšu un kapitāla tirgus dalībniekiem sniegt pakalpojumus klientam, kas ir sankciju subjekts atbilstoši Eiropas Savienības vai Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalsts noteiktajām sankcijām, un neizpildīt darījumus, ja tajos iesaistītā puse ir sankciju subjekts atbilstoši Eiropas Savienības vai Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalsts noteiktajām sankcijām, ir noteikti ar ārēju normatīvu aktu. Tāpēc personai nav pieteikuma tiesību pārsūdzēt Finanšu un kapitāla tirgus komisijas aicinājumu nesniegt finanšu pakalpojumus sankcijām pakļautām personām, jo šāda rīcība nav atzīstama par iestādes faktisko rīcību administratīvā procesa likuma izpratnē.

Tēzes:

Personas ar invaliditāti atbrīvošana no civildienesta

Netiešās diskriminācijas sakarā vērā ņemams, ka Valsts civildienesta likuma 41.panta pirmās daļas 1.punkta „h” apakšpunkts var radīt atšķirīgu attieksmi, kas netieši balstīta uz invaliditāti. Ierēdnis ar invaliditāti principā ir vairāk pakļauts riskam, ka viņam tiks piemērots Valsts civildienesta likuma 41.panta pirmās daļas 1.punkta „h” apakšpunkts, nekā ierēdnis bez invaliditātes. Salīdzinājumā ar ierēdni bez invaliditātes ierēdnis ar invaliditāti papildus ir pakļauts ar viņa invaliditāti saistītas slimības riskam. Tātad viņam pastāv lielāks risks uzkrāt pārejošas darbnespējas dienas un sasniegt maksimālo robežu, kas paredzēta Valsts civildienesta likuma 41.panta pirmās daļas 1.punkta „h” apakšpunktā. Tādējādi šajā normā paredzētais var radīt nelabvēlīgāku situāciju ierēdņiem ar invaliditāti un līdz ar to radīt atšķirīgu attieksmi, kas netieši balstīta uz invaliditāti, Padomes 2000.gada 27.novembra direktīvas 2000/78/EK, kas nosaka kopēju sistēmu vienādai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju 2.panta 2.punkta „b” apakšpunkta izpratnē.

Tādējādi būtisks ir vērtējums, vai personas darbnespēja, kas ir pamatā viņa atbrīvošanai no civildienesta, pamatojoties uz Valsts civildienesta likuma 41.panta pirmās daļas 1.punkta „h” apakšpunktu, ir saistīta ar personas invaliditāti vai vispārēju saslimšanu.

Iestādes atzinums nav pielīdzināms eksperta atzinumam un nav atzīstams par pierādījumu lietā

Iestādes atzinums Administratīvā procesa likuma 30.panta trešās daļas izpratnē nav pielīdzināms eksperta atzinumam šā likuma 178.panta pirmās daļas izpratnē. Administratīvā procesa likums neparedz konkrētas kvalitātes un satura prasības iestādes atzinumam, kas sniegts, iestādei esot pieaicinātai atzinuma sniegšanai likuma 30.panta trešās daļas kārtībā. Likums šādam iestādes atzinumam nepiešķir pierādījuma nozīmi. Iestādes sniegtais atzinums ir šīs iestādes viedoklis par tiesas uzdotajiem jautājumiem, un tiesai tas nav saistošs.

Turpretim Administratīvā procesa likuma 178.panta pirmās daļas kārtībā sniegtai ekspertīzei likumā ir izvirzītas stingras prasības to pienācīgi motivēt un pamatot, un tā ir izmantojama kā pierādījums.

Tēzes:

Mērķis līguma noslēgšanai par limitēto medījamo dzīvnieku medību organizēšanu

No tiesiskā regulējuma izriet, ka medību tiesību lietotājiem pamats slēgt savstarpējus līgumus par limitēto medījamo dzīvnieku medību organizēšanu rodas gadījumos, kad to blakus esoši jau reģistrēti medību iecirkņi katrs atsevišķi (vai vismaz viens no tiem) nesasniedz Medību likuma 19.panta pirmajā daļā noteiktās platības. Mērķis šāda līguma slēgšanai acīmredzami ir saņemt medību atļaujas limitēto medījamo attiecīgo sugu dzīvnieku medīšanai.

Medību iecirknis, par kuru noslēgts sadarbības līgums, kā vienots medību iecirknis; Valsts meža dienesta tiesības gūt pārliecību, ka sadarbības līgums nav noslēgts formāli

No tiesību normām izriet vispārējs princips, ka par vienu medību iecirkni ir atbildīgs viens medību tiesību lietotājs, kas apsaimnieko medību iecirkni un nosaka medību norises kārtību tajā. Princips, ka vienu medību iecirkni apsaimnieko viens medību tiesību lietotājs, loģiski sasaistāms arī ar nepieciešamību pēc ātras informācijas aprites starp Valsts meža dienestu un medību tiesību lietotāju. Līdz ar to medību tiesību lietotājam kā vienotai grupai jāspēj gan vienoties par vienotu kārtību medību iecirknī, gan nodrošināt ātru un efektīvu saziņu ar iestādi, tādējādi kopumā ievērojot medību saimniecības pamatnoteikumus. Arī medību iecirkņi, par kuriem noslēgts sadarbības līgums, pēc jēgas uzlūkojami kā vienots medību iecirknis.

Lai tiktu nodrošināta medību apriti regulējošo tiesību normu efektīva īstenošana, Valsts meža dienestam kā par nozari atbildīgajai institūcijai ir jāgūst pārliecība par līguma praktisko spēkā esību. Proti, dienestam šaubu gadījumā ir jāgūst pārliecība par to, ka sadarbības līgums ir ne tikai formāli noslēgts, bet arī faktiski darbosies un no līdzēju puses tiks pildīts. Tikai tādējādi var tikt nodrošināta efektīva saziņa ar Valsts meža dienestu un pilnvērtīgi īstenotas gan no tiesību normām, gan no sadarbības līguma izrietošās medību tiesības un pienākumi. Medību tiesību lietotāju starpā noslēgta sadarbības līguma noteikumu nerespektēšana un domstarpības par medību norises kārtību var novest pie informācijas aprites pārrāvuma, kā rezultātā kopumā var tikt apdraudēta medību resursu apsaimniekošanas pamatprincipu ievērošana.

Tēze:

Meliorācijas būvju un ierīču reģistrēšana meliorācijas kadastrā nav pašmērķis, bet gan rīks, kas palīdz apzināt meliorācijas sistēmu stāvokli un ietekmi uz konkrētas teritorijas melioratīvo situāciju, kas savukārt ļauj labāk plānot meliorācijas pārvaldību. Tas ir būtiski, lai varētu pasargāt infrastruktūru un teritorijas no applūšanas, kas ir visas sabiedrības interesēs. Apstāklis, ka padomju laikā izbūvētas sistēmas atsevišķi posmi nav kopti un tādēļ ir sliktā tehniskā stāvoklī, nevar būt pamats attiecīgo sistēmu vispār nereģistrēt meliorācijas kadastrā.

Aizsargjoslu likuma 18.panta pirmajā daļā paredzētā aizsargjosla gar meliorācijas būvēm un ierīcēm kā apgrūtinājums izriet no tā, ka konkrētajā vietā faktiski atrodas meliorācijas būves vai ierīces, un nav atkarīgs no tā, vai attiecīgās būves vai ierīces ir reģistrētas meliorācijas kadastrā. Tāpat aizsargjoslu noteikšanu neietekmē tas, kāds ir attiecīgās meliorācijas sistēmas statuss.

Personām, kuru īpašuma robežās atrodas koplietošanas meliorācijas sistēma, vispārīgi ir pienākums kopīgi rūpēties par šo sistēmu. Tā tas ir neatkarīgi no tā, vai koplietošanas meliorācijas sistēmai ir noteikts pašvaldības nozīmes statuss. Tomēr netipiskos gadījumos, ņemot vērā gan vēsturisko meliorācijas nozares attīstības kontekstu, gan faktiskos apstākļus, gan arī pašvaldības atbildību meliorācijas sistēmu apzināšanā un uzraudzībā, tāda sloga uzlikšana vienīgi uz privātpersonu pleciem, var būt nesamērīga un netaisnīga. Tādiem gadījumiem risinājums meklējams nevis tipiskiem gadījumiem paredzētās tiesību normās, bet gan vispārējos tiesību principos un pamattiesībās.

Tēze:
Ministru kabineta 2010.gada 21.jūnija noteikumu Nr. 564 „Uzturēšanās atļauju noteikumi” 65.punkta mērķis ir nodrošināt, lai samaksāto nodokļu kopsummu pārskata gadā veido tikai tādas summas, kas neatgriezeniski ir samaksātas budžetā. Līdz ar to, ja kādā pārskata gadā samaksāto nodokļu kopsummā tiek ieskaitīti tādi nodokļu maksājumi, kuri vēlāk novērtēti kā atmaksājami, tie ir kļūdaini palielinājuši tieši šajā pārskata gadā samaksāto nodokļu apjomu. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei, konstatējot, ka kapitālsabiedrība ir veikusi tādu nodokļu samaksu, kuri tai ir atmaksājami (neatkarīgi no tā, vai tie faktiski jau ir atmaksāti), ir pamats tos atskaitīt no tā pārskata gadā samaksāto nodokļu kopsummas, kurā tie sākotnēji nepamatoti ieskaitīti.

Tēzes:

Patērētāju tiesību aizsardzības centra kompetence tūrisma operatora likviditātes problēmu gadījumā

Patērētāju tiesību aizsardzības centra lēmums par naudas līdzekļu izmaksu patērētājiem gadījumos, kad tūrisma pakalpojums pilnīgi vai daļēji nav sniegts operatora likviditātes problēmu dēļ, ir administratīvs akts.

Šādu administratīvo aktu iestāde izdod, ja tūrisma pakalpojums pilnībā vai daļēji nav sniegts operatora likviditātes problēmu dēļ, pieņemot nodrošinājuma izsniedzējam adresētu lēmumu par naudas izmaksu patērētājiem, kuri pieteikuši savus prasījumus pēc Patērētāju tiesību aizsardzības centra publicētā paziņojuma. Tādējādi Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, lemjot par naudas izmaksu patērētājiem gadījumā, kad tūrisma pakalpojums nav sniegts operatora likviditātes problēmu dēļ, darbojas publisko tiesību jomā un pieņem patērētāju tiesiskās intereses skarošu lēmumu, kaut arī tiešais šāda lēmuma adresāts ir nodrošinājuma izmaksātājs.

Patērētāja aizsardzība, ja tūrisma operatoram nav spēkā esoša nodrošinājuma

Tūrisma likums un uz tā pamata izdotie Ministru kabineta noteikumi kopumā bija un ir vērsti uz to, lai kompleksos tūrisma pakalpojumus sniedz tikai tādi operatori, kuriem ir nodrošinājums.

Ja uzraudzības iestāde, veicot (nepilnīgi veicot vai neveicot) tiesību normā noteiktos pienākumus operatora nodrošinājuma uzraudzībā, ir pieļāvusi prettiesiskas situācijas iestāšanos un tā ir radījusi patērētājam tiešas nelabvēlīgas sekas, patērētājs ar atsevišķu iesniegumu no atbildētājas var prasīt zaudējumu atlīdzināšanu, norādot, tieši kādas tiesību normu prasības iestāde nav ievērojusi un kā tas aizskar pieteicēju.

Tēzes:

Vienlīdzīgas attieksmes nodrošināšana brīvības atņemšanas soda izpildes gaitā

Tas vien, ka ir vienādots tiesību un ierobežojumu apjoms slēgtajā cietumā un daļēji slēgtajā cietumā, nenovērš to, ka vīriešiem un sievietēm, kas notiesāti par vienāda smaguma noziegumu, brīvības atņemšanas soda izpildes gaitā joprojām ir atšķirīgs tiesību un ierobežojumu apjoms.

Līdz tiks izpildīts Satversmes tiesas 2019.gada 7.novembra spriedums lietā Nr. 2018-25-01, ar kuru par Satversmei neatbilstošu atzīta tāda atšķirīga attieksme pret notiesātajiem, kurai nav objektīva un saprātīga pamata, Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.4panta atbilstība Satversmei šādā gadījumā, ir jānodrošina tiesību piemērotājiem, nepieciešamības gadījumā tieši piemērojot Satversmes 91.pantu un attiecīgi nepiemērojot tās kodeksa normas, kas neatbilst Satversmei.

Satversmes tiesas sprieduma ievērošana, iztrūkstot likumdevēja rīcībai regulējuma neatbilstības novēršanai

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32.panta otro daļu Satversmes tiesas spriedums ir obligāts visām valsts un pašvaldību institūcijām, līdz ar to tām Satversmes tiesas spriedums ir jāievēro arī tādā gadījumā, ja likumdevējs kādu iemeslu dēļ nav izstrādājis jaunu tiesisko regulējumu. Tātad likuma normu atbilstība Satversmei šādā gadījumā, ievērojot Satversmes tiesas spriedumā sniegto interpretāciju, ir jānodrošina tiesību piemērotājiem, nepieciešamības gadījumā tieši piemērojot Satversmes normas un attiecīgi nepiemērojot tās likuma normas, kas neatbilst Satversmei.

Tēze:
Vispārīgi personas veselības stāvoklis ir ņemams vērā, vērtējot personas iespējas īstenot savas procesuālās tiesības. Taču, lai atzītu, ka personas veselības stāvoklis ir bijis iemesls procesuālā termiņa kavējumam, ir nepieciešams konstatēt, ka tas faktiski liedza vai lielā mērā apgrūtināja personas spēju veikt attiecīgo procesuālo darbību noteiktajā termiņā. Tāpēc ne katra slimība ir vērtējama kā apstāklis, kas objektīvi liedz procesa dalībniekam izpildīt procesuālās darbības noteiktā termiņā. Tikai personas smaga slimība, ja persona pati nav spējīga izpildīt procesuālās darbības likumā noteiktajā termiņā un nespēj arī savas slimības dēļ pilnvarot kādu citu personu to izdarīt, ir atzīstama par objektīvu iemeslu termiņa kavējumam.

Tēze:
Personai, attiecībā uz kuru nav šaubu par sociālā riska, kuram tā ir apdrošināta, iestāšanos un ienākumu zaudēšanu šā riska iestāšanās dēļ, ir tiesības, izpildoties tiesību normās izvirzītiem priekšnoteikumiem, saņemt sociālās apdrošināšanas pakalpojumu. Iesnieguma par bezdarbnieka pabalsta piešķiršanu iesniegšanas brīdim nav ietekmes uz bezdarbnieka pabalsta apmēra aprēķinu vai izmaksas periodu. Līdz ar to perioda, par kuru persona ir tiesīga saņemt bezdarbnieka pabalstu, noteikšanā nav tiesiskas nozīmes tam, kad persona iesniegusi iesniegumu par bezdarbnieka pabalsta piešķiršanu.

Tēze:
Personas rīcība, apzināti nepieprasot vecuma pensiju, lai saglabātu trūcīgas personas statusu, neatbilst sociālās palīdzības sistēmas mērķim nodrošināt sociālo palīdzību (pašvaldības sociālo palīdzību dzīvokļa (dzīvojamās telpas) jautājuma risināšanā) tad, kad tā ir objektīvi nepieciešama.

Tēze:
Administratīvā pārkāpuma lietā personai ar Valsts meža dienesta lēmumu noteiktais pienākums atlīdzināt dabas resursiem nodarīto zaudējumu ir saistīts ar administratīvo pārkāpumu, tāpēc zaudējuma apmērs ir atkarīgs no administratīvā pārkāpuma lietā konstatētajiem apstākļiem. Līdz ar to minētie apstākļi un dabas resursiem nodarītā zaudējuma apmērs ir vērtējami tieši administratīvā pārkāpuma lietā.

Tēze:
Administratīvā procesa likuma 185.1panta otrajā daļā paredzēts, ka tiesa, izskatot lūgumu par administratīvā akta darbības apturēšanu, tikai pirmšķietami novērtē administratīvā akta prettiesiskumu. Pirmšķietamība nozīmē, ka tiesa novērtēt tikai tos tiesiskos un faktiskos apstākļus, ko spēj noskaidrot un apsvērt īsajā laikā, kurā jāizskata lūgums. Proti, pat ja tiesa izdara noteiktus secinājumus par šiem apstākļiem lēmumā par pagaidu aizsardzību, vēlāk, izskatot lietu pēc būtības, tā vēlreiz pilnībā pārskata visus apstākļus un rūpīgi tos noskaidro un analizē. Taču, ciktāl tas ir iespējams attiecīgajā brīdī, tiesai nav šķēršļu izteikties par jebkuriem apstākļiem, kas norāda uz administratīvā akta prettiesiskumu, arī detalizēti, ja tas iespējams. Turklāt, jo labāks būs šis izvērtējums, jo lielāka iespēja, ka pagaidu aizsardzība nebūs pretēja nākotnē sagaidāmajam spriedumam un būs patiesi noderīga aizskarto tiesību – ja tāda situācija saredzama – aizsardzībā.

Tēze:
Tā kā valstij ir pienākums nodrošināt cilvēktiesību prasībām atbilstošus apstākļus ikvienā ieslodzījuma vietā, tad Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka lēmums par notiesātā ievietošanu brīvības atņemšanas iestādē vai pārvietošanu uz citu brīvības atņemšanas iestādi parasti pats par sevi nerada ieslodzītā cilvēktiesību aizskārumu. Tas ir iekšējs lēmums, kas attiecas uz īpaši pakļautu personu – ieslodzīto – un ir saistīts ar brīvības atņemšanas iestāžu darbības iekšējas organizācijas jautājumiem. Ja tomēr ievietošanas vai pārvietošanas rezultātā ieslodzītais nonāk ieslodzījuma vietā, kur ieslodzītajam netiek nodrošināti cilvēktiesību prasībām atbilstoši apstākļi, tad šādā gadījumā cilvēktiesību aizskārumu rada tieši konkrētie apstākļi konkrētā ieslodzījuma vietā un ieslodzītajam ir tiesības sūdzēties par šiem apstākļiem, nepieciešamības gadījumā arī vēršoties tiesā ar pieteikumu par konkrētas faktiskās rīcības pārtraukšanu, veikšanu vai atzīšanu par prettiesisku. Taču tas pats par sevi nerada ieslodzītajam tiesības prasīt pārvietošanu atpakaļ uz iepriekšējo soda izciešanas vietu vai jebkuru citu ieslodzījuma vietu un līdz ar to arī nerada tiesības pārsūdzēt tiesā Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka lēmums par notiesātā ievietošanu brīvības atņemšanas iestādē vai pārvietošanu uz citu brīvības atņemšanas iestādi.

Var būt atsevišķi izņēmuma gadījumi, kad tieši ieslodzītā nepārvietošana var būtiski aizskart šīs personas cilvēktiesības. Šādi gadījumi parasti ir saistīti ar ieslodzījuma vietas lokāciju un kādiem konkrētiem apstākļiem ārpus ieslodzījuma vietas, kā rezultātā konkrēto cilvēktiesību īstenošana ir iespējama, ieslodzītajam atrodoties tikai noteiktās ieslodzījuma vietās. Tā tas var būt, ja ieslodzītā atrašanās konkrētā ieslodzījuma vietā tālu no viņa ģimenes dzīvesvietas liedz pieteicējam uzturēt attiecības ar ģimeni un tādējādi rada tiesību uz ģimenes dzīvi aizskārumu. Līdz ar to šādā situācijā ieslodzītajam varētu būt tiesības lūgt tā pārvietošanu uz citu ieslodzījuma vietu, un persona varētu vērsties tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu.

Tēze:
Jānošķir gadījumi, kuros personas iebildumi ir vērsti pret to, kādā kvalitātē attiecīgā publiski tiesiskā funkcija tiek pildīta, no gadījumiem, kuros pašvaldība tās publiski tiesiskās funkcijas īstenošanu vispār nav nodrošinājusi.

Ja pašvaldība nepilda tai nodoto autonomu funkciju vai pilda to tik sliktā kvalitātē, ka faktisko to nevar atzīt par izpildītu, personai, kuras tiesības vai tiesiskās intereses šī pašvaldības bezdarbība skar, ir pieteikuma tiesības.

Tēze:

Jānošķir gadījumi, kuros personas iebildumi ir vērsti pret to, kādā kvalitātē attiecīgā publiski tiesiskā funkcija tiek pildīta, no gadījumiem, kuros pašvaldība tās publiski tiesiskās funkcijas īstenošanu vispār nav nodrošinājusi.

Ja pašvaldība nepilda tai nodoto autonomu funkciju vai pilda to tik sliktā kvalitātē, ka faktisko to nevar atzīt par izpildītu, personai, kuras tiesības vai tiesiskās intereses šī pašvaldības bezdarbība skar, ir pieteikuma tiesības.

Tēze:

Ārējā normatīvajā aktā nav noteikta augstāka iestāde Rīgas valstspilsētas pašvaldības Personu dzīvesvietas reģistrācijas komisijas lēmuma, ar kuru anulētas ziņas par personas deklarēto dzīvesvietu, apstrīdēšanai. Tāpēc šāds lēmums ir pārsūdzams tiesā.

Tēze:

Vispārīgi nodokļu maksātāji, izņemot fiziskās personas, kuras neveic saimniecisko darbību, nodokļu deklarācijas iesniedz elektroniski, izmantojot Valsts ieņēmumu dienesta Elektroniskās deklarēšanas sistēmu.

Nodokļu deklarāciju iesniegšanas galvenais mērķis ir nodrošināt savlaicīgu un efektīvu nodokļu aprēķināšanas un maksāšanas kontroli. Ja objektīvu apstākļu dēļ nodokļu deklarācijas iesniegšana, izmantojot Elektroniskās deklarēšanas sistēmu, nav iespējama, tad deklarāciju ir pieļaujams iesniegt citādā veidā. Tādējādi tiek nodrošināts, ka Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā ir nodokļu aprēķināšanas un maksāšanas kontrolei nepieciešamās ziņas. Taču šādi gadījumi ir izņēmuma gadījumi. Tāpēc, ja nodokļu maksātājs deklarāciju iesniedz, neizmantojot dienesta Elektroniskās deklarēšanas sistēmu, ikvienā gadījumā jāvērtē nodokļu maksātāja norādītie iemesli jeb šķēršļi deklarācijas atbilstošai iesniegšanai.

Tēze:

Pasūtītājam ir tiesību normās noteiktas tiesības lemt par kandidātu vai pretendentu izslēgšanu no iepirkumu procedūras arī situācijā, kad ar Konkurences padomes lēmumu atzīts personas pieļauts konkurences tiesību pārkāpums, pat ja attiecīgais Konkurences padomes lēmums ir pārsūdzēts un tiesvedība vēl nav noslēgusies. Tas nozīmē, ka arī par neapstrīdamu vēl nekļuvis Konkurences padomes lēmums ietekmē personas saimnieciskās intereses publiskajos iepirkumos, kuros konkrētā persona ir ieinteresēta piedalīties. Šādā situācijā persona, iesniedzot tiesā lūgumu par pagaidu aizsardzību, pēc būtības vēlas nodrošināt tāda tiesiskā stāvokļa saglabāšanu, kāds tas bija līdz pārsūdzētā lēmuma spēkā stāšanās brīdim. Tas ir panākams ar administratīvā akta darbības apturēšanu, kas kā pagaidu aizsardzība, ir izmantojama tieši gadījumos, kad tiesā tiek izvirzīts prasījums par administratīvā akta atcelšanu.

Konkurences padomes lēmuma darbība, tostarp arī konstatējums par pārkāpumu, ar šā lēmuma pārsūdzēšanu tiesā netiek apturēta. Proti, arī tāds Konkurences padomes lēmums, kas nav kļuvis neapstrīdams, saskaņā ar Publisko iepirkumu likuma normām rada pretendentam vai kandidātam tiesiskas sekas – pamatu izslēgšanai no iepirkumu procedūras. Tātad ar likumu ir noteikts, ka Konkurences padomes lēmuma pārsūdzēšana tiesā neaptur šā lēmuma darbību attiecībā uz Publisko iepirkumu likumā paredzēto tiesisko seku iestāšanos. Šādos apstākļos personai ir pamats atbilstoši Administratīvā procesa likuma 185.panta piektajai daļai lūgt administratīvā akta darbības apturēšanu, iesniedzot tiesā lūgumu par pagaidu aizsardzību.