Valsts valodas aizsardzības aspekti administratīvo tiesu praksē

IEVADS

Referāta mērķis ir veicināt (turpināt) diskusiju par atsevišķiem jautājumiem, kas sakarā ar valodas lietojumu radušies iestāžu un tiesu praksē, par izpētes objektu galvenokārt ņemot Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta pēdējo gadu nolēmumus. Izpētes rezultātā identificētas šādas problēmjautājumu grupas: 1) jautājumi, kas saistīti ar vēršanos iestādē un tiesā, 2) jautājumi, kas saistīti ar valodas lietojumu tiesā, 3) jautājumi, kas saistīti ar latgaļu valodas lietojumu un 4) jautājumi, kas saistīti ar personvārdu atveidi.

VĒRŠANĀS IESTĀDĒ UN TIESĀ VALSTS VALODĀ

Kā secināms no administratīvo tiesu prakses, visvairāk uz valodas lietošanu un aizsardzību attiecināmie jautājumi saistīti ar ieslodzīto sūdzībām valsts iestādēm un pieteikumiem tiesā. Visbiežāk sūdzības saistītas ar Valsts valodas likuma 10. panta otrās daļas piemērošanu, atbilstoši kurai iestādes un tiesas no personām pieņem un izskata dokumentus tikai valsts valodā. Šie noteikumi neattiecas uz personu iesniegumiem steidzamos medicīniskās palīdzības izsaukuma gadījumos, noziegumu izdarīšanas vai citu likumpārkāpumu gadījumos, kā arī tad, kad tiek izsaukta neatliekamā palīdzība ugunsgrēka, avārijas vai citos nelaimes gadījumos.

Kādā lietā ieslodzītais P.R. vērsās Ieslodzījuma vietu pārvaldē ar iesniegumu krievu valodā. Ieslodzījuma vietu pārvalde P.R. iesniegumu atstāja bez izskatīšanas, pamatojoties uz Valsts valodas likuma 10.  panta otro daļu, norādot, ka iesniegumā minētie apstākļi nav ārkārtēji, kuru dēļ var būt aizskartas P.R. mantiskās intereses vai tiesības. P.R. minēto lēmumu apstrīdēja (vienlaikus lūdzot atlīdzināt morālo kaitējumu 5000 latu apmērā). Tieslietu ministrija, lemjot par apstrīdēto lēmumu, norādīja, ka, tā kā P.R. bija lūdzis pārvaldei skaidrot viņu interesējošus jautājumus, nevis apstrīdējis tās lēmumu vai rīcību, pārvaldei nebija pienākuma tulkot un izskatīt iesniegumu. Turklāt, saskaņā ar ministrijas rīcībā esošo informāciju iesniegumu sastādīšana valsts valodā P.R. nesagādā problēmas, par ko liecina citi P.R. iesniegumi.

P.R. vērsās administratīvajā tiesā, bet tiesa noraidīja pieteikumu, piekrītot ministrijai, ka nav iestājušies likumā paredzētie priekšnoteikumi svešvalodā iesniegtā iesnieguma izskatīšanai. Tiesa norādīja, ka P.R. vairākkārt iestādēs un tiesā vērsies ar dokumentiem valsts valodā. Tas liek secināt, ka P.R. pārspīlē grūtības, ar kurām viņš saskaras, vēršoties ar iesniegumiem iestādē. Izskatot P.R. kasācijas sūdzību, Senāts spriedumā ir devis plašu skaidrojumu par latviešu valodas lomu un tās aizsardzības nozīmīgumu, atsaucoties arī uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas apsvērumiem, ko tā izteikusi par valodas prasībām saziņā ar iestādēm. Proti, ka konvencija negarantē valodas lietošanas brīvību kā tādu un jo īpaši tiesības izteikties savā izvēlētajā valodā sarakstē ar valsts iestādēm.

Vienlaikus Senāts saistībā ar valodu ir analizējis arī apsvērumus par tiesībām uz tiesu. Proti, ja personai likumā ir garantētas iespējas vērsties tiesā, bet faktiski nav iespējams izpildīt priekšnoteikumus pieteikuma iesniegšanai, nevar uzskatīt, ka valsts ir nodrošinājusi tiesību uz pieeju tiesai praktisku īstenošanu. Tiesības uz tiesu ierobežo arī tas, ka personai nav iespējams nosūtīt iesniegumu vai sūdzību. Ieslodzījumā esoša persona ir būtiski ierobežota rīcības brīvībā, ko neizbēgami nosaka ieslodzījuma fakts. Valsts valodas neprasmes gadījumā tas var novest pie nespējas īstenot cilvēktiesības, jo saziņa ar valsts iestādēm valsts valodā ir viens no priekšnoteikumiem. Tāpēc jāizvērtē, vai prasība rakstīt iesniegumu valsts valodā nenoved pie pilnīgas nespējas īstenot tiesības vērsties iestādēs ar iesniegumiem un attiecīgi arī Latvijas Republikas Satversmes 92.  pantā paredzētās tiesības uz pieeju tiesai. Tomēr tas nenozīmē, ka saziņai ar ieslodzīto ir jāizmanto viņa izvēlētā valoda. Ar to ir jāsaprot tulkojuma nodrošināšana. Tāpēc vērtējams, vai personai ir iespējas nodrošināt iesnieguma iesniegšanu valsts valodā, piemēram, vai tā pati pietiekami pārvalda latviešu valodu.

Senāts norādīja, ka kaut arī P.R. varētu būt vieglāk sazināties ar iestādēm dzimtajā valodā un prasība sazināties valsts valodā ir apgrūtinoša, tomēr ne jebkurš apgrūtinājums rada valsts pienākumu rīkoties. Valsts valoda ir konstitucionāli sargāta vērtība un atkāpes no prasībām valodas lietošanā piemērojamas šauri.

Senāta praksē atrodami arī nolēmumi, ar kuriem tas ir atcēlis apgabaltiesas spriedumus (ar kuriem lieta izskatīta pēc būtības) un atstājis bez izskatīšanas pieteikumu sakarā ar to, ka nav ievērota lietas iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas kārtība, jo pieteicēji nav vērsušies ar apstrīdēšanas iesniegumu latviešu valodā.

Tā piemēram, ieslodzītais B.K. bija apstrīdējis Ieslodzījumu vietu pārvaldē cietuma priekšnieka lēmumu, iesniedzot iesniegumu krievu valodā. Ieslodzījumu vietu pārvalde iesniegumu atdeva B.K., norādot, ka iesniegums iesniedzams valsts valodā. B.K. vērsās ar pieteikumu tiesā un gan administratīvā rajona tiesa, gan apgabaltiesa pieteikumu izskatīja pēc būtības (to noraidīja). Taču Senāts šajā lietā uzskatīja, ka pieteikums vispār nebija skatāms, jo Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 278. panta 1. punkts noteic, ka tiesa atstāj pieteikumu bez izskatīšanas, ja pieteicējs nav ievērojis lietas iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas kārtību. Senāts gan norādīja, ka iestādes atteikšanās izskatīt apstrīdēšanas iesniegumu pati par sevi nenozīmē, ka šī kārtība nav ievērota  – neatkarīgi no iestādes lēmuma, tā ir ievērota, ja persona likumā noteiktā kārtībā ir vērsusies iestādē ar apstrīdēšanas iesniegumu. Taču, tā kā B.K. augstākā iestādē iesniedza svešvalodā sastādītu apstrīdēšanas iesniegumu, viņš nav rīkojies atbilstoši likuma prasībām un tādējādi nav ievērojis ārpustiesas izskatīšanas kārtību.

Līdzīgi secinājumi izdarīti arī citā lietā, kur ieslodzītā I.D. bija vērsusies ar krievu valodā uzrakstītu iesniegumu par cietuma uzrauga rīcību, kas izpaudās viņas fiziskā ietekmēšanā. Ieslodzījuma vietu pārvalde iesniegumu atstāja bez izskatīšanas. Kaut arī iesniegumā un vēlāk pieteikumā tiesai bija runa par fizisko ietekmēšanu, tiesa secināja, ka faktiskā rīcība, par kuru I.D. sūdzējās, bija jau notikusi, tā nebija ilgstoša un neturpinājās iesnieguma iesniegšanas laikā. Līdz ar to šī situācija nav pielīdzināma ārkārtas situācijai, kuras novēršanai var vērsties ar iesniegumu svešvalodā.

Vienlaikus Senāta praksē bijušas lietas, kad Senāts ir secinājis, ka, lai nodrošinātu personas tiesības uz taisnīgu tiesu, tiesai ir jāpieņem pieteikums arī svešvalodā. Tā kādā lietā I.B., kas atradās ieslodzījumā Krievijā, iesniedza sūdzību krievu valodā. Tiesnese to atstāja bez virzības, norādot, ka jāiesniedz sūdzība latviešu valodā. I.B. iesniedza paskaidrojumus krievu valodā, no kuriem izrietēja, ka pieteicējs nespēj iesniegt sūdzību valsts valodā. Tiesnese atkārtoti atstāja bez virzības sūdzību un vēlāk uzskatīja to par neiesniegtu.

Senāts šajā lietā norādīja, ka tiesneses rīcība, situācijā, kad I.B. atrodas ieslodzījumā Krievijā un ir informējis tiesu par to, ka nespēj lasīt un rakstīt valsts valodā, nav pamatota. Tā kā ieslodzījumā esoša persona ir būtiski ierobežota rīcības brīvībā, valsts valodas neprasmes gadījumā tas var novest pie nespējas īstenot cilvēktiesības. Tāpēc tiesai jāapsver jautājums, vai prasība iesniegt dokumentus tiesā valsts valodā nenoved pie pilnīgas nespējas īstenot tiesības uz pieeju tiesai. I.B. atrodas īpašos apstākļos, kuros viņam tiek liegta pieeja tiesai tikai tā iemesla dēļ, ka viņš nepārzina valsts valodu. Turklāt, atrodoties ieslodzījumā ārpus Latvijas, I.B. nav iespējams saņemt citas personas palīdzību dokumentu noformēšanā valsts valodā.

Personas nespēja uzrakstīt sūdzību latviešu valodā ir ņemta vērā arī, lemjot par sūdzības iesniegšanas termiņa atjaunošanu. Taču nokavējums par attaisnotu tika atzīts tikai tāpēc, ka persona viena pati bija atradusies soda izolatorā un pēc tam karantīnā. Tāpēc Senāts uzskatīja par ticamu paskaidrojumu, ka cilvēku, kurš varētu pārtulkot lēmumu un uzrakstīt sūdzību, pieteicējs varēja sākt meklēt tikai pēc ievietošanas kopējā kamerā. Turklāt laiks, kurā viņš iesniedza blakus sūdzību, ņemot vērā norādītos apstākļus, nešķiet nesamērīgi ilgs. Savukārt šaubas, kuras nav iespējams novērst ar pierādījumu pārbaudi, tulkojamas par labu privātpersonai, lai izslēgtu iespēju, ka pieeja tiesai tiek liegta nepamatoti.

Apkopojot iepriekš teikto, secināms, ka administratīvo tiesu praksē tikai izņēmuma gadījumos tiek atzītas tiesības vērsties iestādē vai tiesā ar iesniegumu (sūdzību, pieteikumu), kas nav noformēts latviešu valodā. Izņēmumi pieļaujami, lai nodrošinātu tiesības uz tiesu, ja valsts valodas nezināšanas dēļ šīs tiesības tiktu atņemtas vispār.

VALODAS LIETOJUMS TIESĀ

APL 110.  panta pirmā daļa noteic, ka tiesvedība notiek valsts valodā. Atbilstoši minētā panta trešajai daļai tiesa var pieļaut atsevišķas procesuālās darbības arī citā valodā, ja to lūdz kāds no administratīvā procesa dalībniekiem un pārējie dalībnieki tam piekrīt.

Praksē nereti gadījumos, kad pieteicējs ir krievvalodīgs, tiesa, komunicējot ar viņu, pāriet uz krievu valodu, kā arī atļauj pieteicējam (dažkārt arī tā pārstāvim) izteikties krievu valodā, nepieaicinot tulku. Atbilstoši likumam pret to var iebilst citi procesa dalībnieki. Savukārt tiesas sekretāram vai tiesas sēdes apmeklētājiem piekrišana nav jāprasa.

Tiesvedības atklātums ir viens no mutvārdu tiesas procesa pamatprincipiem (kā norādījusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa – viena no demokrātiskas sabiedrības garantijām), kura mērķis ir ļaut sabiedrībai sekot tiesas spriešanai. Tādējādi, ja tiesas sēdes apmeklētājs nesaprot krievu valodu, viņam nav iespējas pilnībā sekot tiesas sēdē notiekošajam. Tāpat arī tiesas sēdes sekretāram nav izvirzāmas prasības pārzināt krievu valodu, līdz ar to viņam var rasties problēmas ar pienācīgu pienākuma izpildi.

Ņemot vērā iepriekš teikto, būtu vēlams, ja ne papildināt APL 110. pantu, tad vismaz praksē nodrošināt to, ka svešvaloda bez tulkojuma valsts valodā tiesas sēdē tiek lietota tikai tad, ja arī tiesas sēdes apmeklētāji un tiesas sekretārs apliecina tās saprašanu.

LATGAĻU VALODAS LIETOJUMS

Administratīvajā tiesā biedrība „Latgalīšu volūdys centris” iesniedza blakus sūdzību latgaliešu valodā un tiesa to atteicās pieņemt. To par pareizu uzskatīja arī Augstākās tiesas Senāts, atsaucoties uz Satversmes 4. pantu, Satversmes normu tapšanas vēsturi un APL 110. pantu. Senāts secināja, ka no tiesību normu vēsturiskās un sistēmiskās analīzes izriet, ka ar jēdzienu „latviešu valoda” Satversmes 4. pantā ir aptverta latviešu literārā valoda. Tādējādi latviešu literārā valoda ir valsts valoda APL 110. panta izpratnē. Latviešu literārās valodas kā valsts valodas atzīšanas mērķis ir nostiprināt valsts administratīvo vienotību. Atsevišķas latviešu valodas izloksnes izdalīšana un valsts valodas statusa piešķiršana būtu pretēja likumdevēja noteiktajam mērķim. Citas izloksnes APL 110. panta izpratnē ir svešvalodas. Latgaliešu rakstu valodā sastādīts dokuments atzīstams par dokumentu, kas sastādīts svešvalodā.

Referāta autore nepievienojas Senāta viedoklim. Autorei bija iespēja iepazīties ar tiesā iesniegtajiem dokumentiem. Kaut arī atsevišķi vārdi kā latgaļu valodas nepratējai tajā bija nesaprotami, kopumā teksts bija uztverams un pieteicējas griba no sūdzības bija izsecināma. Autore piekrīt dr.iur. Jāņa Plepa norādītajam, ka personas komunikācija ar valsti latgaliešu valodā būtu apspriežama atbilstoši labas pārvaldības principam un privātpersonas tiesību ievērošanas principam.

Senāts minētajā lēmumā ir atsaucies arī uz Dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas noteikumu 8. punktu, kas noteic, ka dokuments jāraksta skaidri salasāmā rakstā literārā valodā, ievērojot valsts valodas pareizrakstības normas un terminoloģiju. Sekojot Senāta lēmumā izteiktajai loģikai, tiesai būtu jāatsaka pieņemt arī tādas sūdzības un pieteikumus, kuros nav ievēroti gramatikas noteikumi vai lietoti nepareizi termini. Tomēr praksē administratīvās tiesas nebūt neatsaka pieņemt dokumentus arī ar daudzām gramatikas kļūdām, ja vien teksts principā ir uztverams.

Dr.iur.h.c. Egils Levits ir norādījis, ka valstij ir konstitucionāls pienākums pienācīgi gādāt arī par latgaliešu valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību, kā to arī nosaka Valsts valodas likuma 3. panta ceturtā daļa. Vienlaikus viņš norāda, ka valstij nav konstitucionāls pienākums blakus latviešu valodas literārajai formai latgaliešu valodu lietot arī oficiālajā saziņā. Oficiālā saziņa ir īpaša (un visai šaura) valsts valodas lietošanas joma, kurai raksturīgs īpašs (juridiski birokrātisks) valodas stils, kas nepieciešams juridiskās precizitātes dēļ. Tādēļ unitārā valstī ar vienotu valsts pārvaldi šim stilam principā jābūt vienotam. Valoda, ko valsts lieto un pieprasa lietot oficiālajā saziņā, no vienas puses, ir valsts nacionāli kulturālās identitātes izpausme, bet, no otras puses, tas vienlaikus ir arī juridisks pārvaldības instruments. Tomēr, kā norāda E.Levits, starp abām valsts valodas funkcijām oficiālajā saziņā tādēļ ir jāpanāk saprātīgs izlīdzinājums. Tur, kur valsts pārvaldības intereses – lietot latviešu valodas tieši literāro formu un nevis tās latgalisko paveidu – nav tik būtiskas, būtu pieļaujama latgaliešu valodas lietošana arī oficiālajā saziņā.

Ja no latgaļu valodā iesniegtā iesnieguma iestādei vai pieteikuma (sūdzības) tiesā teksts ir saprotams, pieteikums būtu pieņemams, nepieciešamības gadījumā precizējot neskaidro. Līdzīgi to var darīt arī ar literārā latviešu valodā iesniegtu tekstu, ja iesniedzēja vēlme ir izteikta pārāk neskaidri.

AR PERSONVĀRDU ATVEIDI SAISTĪTIE JAUTĀJUMI

Tiesu praksē ik pa laikam aktualizējas jautājums, kas saistīts ar citu valodu personvārdu atveidi Latvijas dokumentos. Šis jautājums tiek saistīts ar tiesībām uz privāto dzīvi. Šajā sakarā jāatgādina Satversmes tiesas spriedums Mencenas lietā, no kura izriet, ka personvārdu atveide latviešu valodā nav uzskatāma par vārda maiņu. Satversmes tiesa minētajā lietā norādīja, ka oriģināla saglabāšana, pārejot no vienas rakstības sistēmas uz otru, nav iespējama. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa atteica pēc būtības izskatīt Mencenas pieteikumu, atsaucoties plašo dalībvalsts rīcības brīvību šajā jomā.

Pamatojoties uz minētajiem apsvērumiem, administratīvās tiesas noraidīja vairāku personu, arī Leonīda Raihmana pieteikumu, kurš vēlējās, lai viņa vārdu un uzvārdu atveidotu kā Leonid Raihman. L.Raihmans vērsās ANO Cilvēktiesību komitejā, kas izveidota un izskata personu iesniegumus, pamatojoties uz Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām fakultatīvo protokolu. Cilvēktiesību komiteja atzina, ka personvārda atveidošana dokumentos latviešu valodā bez personas piekrišanas ir tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību pārkāpums. Pēc šā lēmuma Raihmans vērsās Senātā ar pieteikumu par jaunatklātiem apstākļiem, tomēr Senāts šo pieteikumu noraidīja, pamatojoties uz to, ka komitejas apsvērumi nav uzskatāmi par jaunatklātu apstākli.

Tomēr Senātam nācās skatīt citu lietu, kurā pieteicēja pārstāvji atsaucās uz minēto Cilvēktiesību komitejas lēmumu. Proti, Latvijā dzimušajam bērnam Portugāles vēstniecība bija izdevusi dzimšanas apliecību, reģistrējot viņu kā Ricardo Daniel Baranov Cardoso. Pamatojoties uz bērna vecāku iesniegumu, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde nolēma atzīt bērnu par Latvijas pilsoni un noteikt, ka bērna vārds un uzvārds atveidojams kā Rikardu Daniels Baranovs-Kardozu. Bērna vecāki apstrīdēja bērna personvārda rakstību un vērsās tiesā. Kasācijas sūdzībā viņi atsaucās arī uz minēto Cilvēktiesību komitejas lēmumu lietā „Raihman pret Latviju”.

Senāts vērsās Satversmes tiesā, lai pārliecinātos, ka Satversmes 96. pants (noteic tiesības uz privāto dzīvi) joprojām ir interpretējams tādā veidā, kā tas tika darīts 2001.  gadā (Mencenas lietā). Senāts norādīja, ka Latvijai saistošā starptautisko tiesību līgumā ietverts personai labvēlīgāks cilvēktiesību standarts nekā nacionālajās normās. Šis ir būtisks apstāklis, kas liedz administratīvajai tiesai konkrētās lietas izskatīšanā automātiski atsaukties uz Satversmes tiesas sniegto interpretāciju Mencenas lietā.

Satversmes tiesas kolēģija ar 2012. gada 30. maija lēmumu atteicās ierosināt lietu, norādot, ka ANO Cilvēktiesību komitejas apsvērumi nav juridiski saistoši un attiecināmi tikai uz konkrēto gadījumu, ka pēc sprieduma Mencenas lietā nav notikusi būtiska tiesisko apstākļu maiņa. Papildus norādīts, ka Senāts, konstatējot, ka situācijas izskatāmajā lietā un Cilvēktiesību komitejas izskatītajā lietā ir identiskas, var interpretēt un piemērot tiesību normas, ievērojot samērīguma principu.

Senāts, izskatot lietu pēc būtības, noraidīja pieteikumu, tomēr uzmanīgi izvērtējot, vai personvārdu atveide pārmērīgi neierobežos privāto dzīvi. Senāts konstatēja, ka bērns ir atzīts par Latvijas pilsoni, tātad visos dokumentos, kas viņam tiks izsniegti, tiks lietota tāda vārda un uzvārda rakstība, kāda viņam kā pilsonim ir reģistrēta, neatkarīgi no tā, vai viņš izglītību izvēlēsies iegūt vai viņa darba vieta būs Latvijā vai citur. Tāpēc nav būtiski, ka dzimšanas apliecībā rakstītais vārds atšķirsies no Latvijas iestāžu izsniegtajos dokumentos rakstītā. Arī ceļošanas dokumentā (personas apliecībā vai pasē) vārds un uzvārds būs ierakstīts tā, kā tas ir reģistrēts Iedzīvotāju reģistrā.

Vienlaikus Senāts norādīja, ka nevar pilnībā izslēgt neērtības saistībā ar piederības noteikšanu tēva ģimenei vai pieteicēja vārda un uzvārda citādo rakstību dzimšanas apliecībā. Tomēr nav konstatējamas potenciālas nopietnas grūtības. Pieteicēja pārstāvju argumentus Senāts novērtēja kā izteiktus emocionāli. No tiesību viedokļa nav secināms, ka situācija konkrētajā lietā būtiski atšķirtos no tipveida gadījumiem, uz kādiem ir attiecināmas piemērojamās tiesību normas.

Secināms, ka administratīvā tiesa attiecībā uz personvārdu atveidošanu katrā konkrētā gadījumā pārbauda, vai privātās dzīves ierobežojums nav nesamērīgs.

SECINĀJUMI

1. Administratīvo tiesu praksē tikai izņēmuma gadījumos tiek atzītas personas tiesības vērsties iestādē vai tiesā ar iesniegumu (sūdzību, pieteikumu), kas nav noformēts latviešu valodā. Izņēmumi pieļaujami, lai nodrošinātu tiesības uz taisnīgu tiesu, ja valsts valodas nezināšanas dēļ šīs tiesības tiktu atņemtas vispār. Atkāpes no prasībām valodas lietošanā piemērojamas šauri.

2. Būtu vēlams papildināt APL 110. pantu vai nodrošināt praksē, ka svešvaloda bez tulkojuma valsts valodā tiesas sēdē tiek lietota tikai tad, ja arī tiesas sēdes apmeklētāji un tiesas sekretārs apliecina tās pārzināšanu.

3. Ja no latgaļu valodā iesniegtā iesnieguma iestādei vai pieteikuma (sūdzības) tiesā teksts visumā ir saprotams, tas būtu pieņemams, nepieciešamības gadījumā precizējot neskaidro.

4. Administratīvā tiesa attiecībā uz personvārdu atveidošanu katrā konkrētā gadījumā pārbauda, vai privātās dzīves ierobežojums nav nesamērīgs.