Administratīvo lietu departamenta prakses apkopojums lietās par dzīvesvietas deklarēšanu

Administratīvo lietu departaments apkopojis kasācijas instances atziņas saistībā ar Dzīvesvietas deklarēšanas likuma piemērošanu. Apkopojumā ietvertas Augstākās tiesas nolēmumos paustās atziņas, kā arī Administratīvās apgabaltiesas spriedumos paustās atziņas lietās, kurās Augstākā tiesa atteikusies ierosināt kasācijas tiesvedību, pamatojoties uz to, ka tai nav radušās šaubas par pārsūdzētā sprieduma tiesiskumu un izskatāmajai lietai nav nozīmes judikatūras veidošanā. Apkopotas tiesas atziņas, kas atspoguļotas laikā no 2004.gada 1.februāra līdz 2015.gada 31.maijam pieņemtajos nolēmumos.

Augstākajā tiesā izskatītajās lietās Dzīvesvietas deklarēšanas likums pamatā piemērots saistībā ar ziņu par dzīvesvietas deklarēšanu anulēšanu. Tomēr pārskatāmības labad tiesas nolēmumos paustās tēzes sagrupētas sīkāk, atsevišķi izdalot tēzes, kas saistītas ar dzīvesvietas deklarēšanas mērķi, dzīvesvietas deklarēšanas fakta saistību ar tā pamatā esošajām civiltiesiskajām attiecībām, kā arī dzīvesvietas jēdzienu. Atsevišķa nodaļa veltīta ziņu par deklarēto dzīvesvietu anulēšanas pamatiem, procesuāli tiesiskajiem jautājumiem, kā arī atziņām, kuras saistībā ar dzīvesvietas deklarēšanu paustas nolēmumos citās lietu kategorijās, piemēram, sociālo tiesību jomā un nodokļu tiesībās.

Administratīvo lietu departamenta praksi apkopojusi departamenta zinātniski analītiskā padomniece Inga Bērtaite.

Apkopojums izlasāms Augstākās tiesas mājaslapā sadaļā
Judikatūra/ Tiesu prakses apkopojumi/ Administratīvās tiesības

KOPSAVILKUMS

1. Augstākās tiesas prakses maiņa saistībā ar dzīvesvietas deklarēšanas jautājumiem notikusi vienreiz. Ar 2009.gada 11.decembra spriedumu lietā Nr.SKA-395/2009 Augstākā tiesa atkāpās no iepriekš savos nolēmumos atzītā, ka jautājums par to, vai personai ir tiesisks pamats dzīvot deklarētajā dzīvesvietā, ir risināms civilprocesuālā kārtībā. Augstākā tiesa atzina, ka tiesai, pārbaudot lēmuma par deklarētās dzīvesvietas ziņu anulēšanu tiesiskumu, jāpārliecinās, vai iestāde tiesiski un pareizi veikusi arī faktisko apstākļu pārbaudi. Lietās, kas pieņemtas līdz spriedumam lietā Nr.SKA-395/2009, tiesa arī nav piešķīrusi nozīmi tam, vai persona dzīvo deklarētajā dzīvesvietā, kam vēlākajā praksē ir piešķirta nozīme.

2. Dzīvesvietas deklarēšanas likumā ir paredzēti divi atšķirīgi tiesību institūti – dzīvesvietas deklarēšana un dzīvesvietas reģistrācija pēc iestādes iniciatīvas.

Dzīvesvietas deklarēšanas obligāts priekšnoteikums ir tiesisks pamats personai dzīvot attiecīgajā dzīvesvietā. Tiesiska pamata neesības gadījumā iestādei jāanulē ziņas par personas deklarēto dzīvesvietu.

Savukārt dzīvesvietas reģistrācija pēc iestādes iniciatīvas nav atkarīga no personas tiesiska pamata dzīvot attiecīgajā dzīvesvietā. Dzīvesvietas reģistrācija pēc iestādes iniciatīvas ir atkarīga no tā, vai persona attiecīgajā nekustamajā īpašumā faktiski dzīvo. Atšķirībā no ziņu par deklarēto dzīvesvietu anulēšanas Dzīvesvietas deklarēšanas likums neparedz iespēju anulēt ziņas par dzīvesvietu, kas reģistrēta pēc iestādes iniciatīvas. Šādā gadījumā piemērojams vispārējais regulējums, kas ietverts Administratīvā procesa likumā.

Neraugoties uz to, ka gan dzīvesvietas deklarēšana, gan dzīvesvietas reģistrācija pēc iestādes iniciatīvas nodrošina Dzīvesvietas deklarēšanas likumā norādītā mērķa sasniegšanu   – personas sasniedzamību tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību, tiesisko seku ziņā tās tomēr nav līdzvērtīgas. Pēc dzīvesvietas reģistrācijas pēc iestādes iniciatīvas personai joprojām saglabājas pienākums deklarēt savu dzīvesvietu, par dzīvesvietas nedeklarēšanu personu var saukt pie administratīvās atbildības saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 186.panta otro daļu. Turklāt citās tiesību nozarēs, piemēram, sociālajās tiesībās, dzīvesvietas reģistrācija pēc iestādes iniciatīvas ne vienmēr tiek pielīdzināta dzīvesvietas deklarācijai.

3. Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 12.panta pirmajā daļā paredzēti divi pamati ziņu par deklarēto dzīvesvietu anulēšanai:

1) nepatiesu ziņu sniegšana, deklarējot dzīvesvietu,

2) tiesiskā pamata neesība dzīvot deklarētajā dzīvesvietā.

Ja no lietas faktiskajiem apstākļiem konstatējams, ka persona, deklarējot dzīvesvietu, sniegusi nepatiesas ziņas, ziņas par deklarēto dzīvesvietu anulējamas, pamatojoties uz Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 12.panta pirmās daļas 1.punktu. Savukārt, ja no faktiskajiem apstākļiem konstatējams, ka personai, deklarējot dzīvesvietu, bija tiesisks pamats dzīvot attiecīgajā dzīvesvietā, bet šis pamats vēlāk zudis, ziņas par deklarēto dzīvesvietu anulējamas, pamatojoties uz Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 12.panta pirmās daļas 2.punktu.

4. Tiesu praksē ir maz lietu saistībā ar ziņu par deklarēto dzīvesvietu anulēšanu, pamatojoties uz nepatiesu ziņu sniegšanu. Lielākā daļa lietu ir saistītas ar ziņu par deklarēto dzīvesvietu anulēšanu, pamatojoties uz tiesiskā pamata zudumu.

Vērtējot to, vai personai ir tiesisks pamats dzīvot deklarētajā dzīvesvietā, pārbaudāms, vai personai sākotnēji bija tiesisks pamats deklarēties attiecīgajā dzīvesvietā un vai šis pamats ir zudis. Personas pieraksts attiecīgajā dzīvesvietā pirms Dzīvesvietas deklarēšanas likuma stāšanās spēkā pamatā prezumē personas sākotnējo tiesisko pamatu lietot attiecīgās dzīvojamās telpas.

Strīds saistībā ar tiesiskā pamata neesību līdzšinējā tiesu praksē lielākoties ir bijis saistīts ar kādu no minētajiem apstākļiem:

• īres līguma esību (tiesa ir atzinusi, ka faktiskās īres attiecības ir pielīdzināmas rakstveidā noslēgtam īres līgumam. Citiem vārdiem, īres tiesisko attiecību pastāvēšanu nenosaka vien rakstveidā noslēgts īres līgums, bet gan šo attiecību elementu (sastāvdaļu) faktiska esība);

• personas tiesībām dzīvot deklarētajā dzīvesvietā pēc laulības šķiršanas, ja īpašuma lietošanas tiesības persona bija ieguvusi uz laulības pamata;

• personas tiesībām dzīvot deklarētajā dzīvesvietā pēc dzīvokļa privatizācijas (ja īres līgums zaudē spēku, īrniekam privatizācijas rezultātā iegūstot dzīvokli īpašumā, tad pēc dzīvokļa privatizācijas bijušā īrnieka ģimenes locekļu dzīvokļa lietošanas tiesības vairs neizriet no īres tiesiskajām attiecībām un attiecībā uz viņiem nav piemērojamas tiesību normas, kas aizsargā īrnieku un viņa ģimenes locekļus izīrētās dzīvojamās telpas īpašnieka maiņas gadījumā).

5. Gadījumā, ja persona deklarētajā dzīvesvietā faktiski dzīvo, taču pastāv šaubas par personas tiesisko pamatu tur dzīvot (deklarētās personas un dzīvojamās telpas īpašnieka starpā ir civiltiesisks strīds), prezumējams, ka personai ir tiesisks pamats dzīvot deklarētajā dzīvesvietā. Deklarētās dzīvesvietas ziņu anulēšana veicama pēc civiltiesiskā strīda galīgas atrisināšanas Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Civiltiesiskais strīds uzskatāms par atrisinātu ar pušu savstarpēju vienošanos vai vispārējās jurisdikcijas tiesas sprieduma spēkā stāšanos.

Savukārt gadījumā, ja persona deklarētajā dzīvesvietā faktiski nedzīvo, taču apgalvo, ka tai ir tiesisks pamats tajā dzīvot, prezumējams, ka personai nav tiesiska pamata dzīvot deklarētajā dzīvesvietā.

Tā, piemēram, lietā, kur persona deklarētajā dzīvesvietā faktiski nedzīvoja, taču, neuzrādot pierādījumus, apgalvoja, ka ar iepriekšējo dzīvojamo telpu īpašnieku tai bijusi mutiska vienošanās par telpu lietošanu, tiesa atzina, ka iestāde pamatoti anulēja ziņas par deklarēto dzīvesvietu (sk. Augstākās tiesas 2012.gada 17.maija rīcības sēdes lēmumu lietā Nr.SKA-442/2012). Savukārt lietā, kur persona faktiski dzīvoja deklarētajā dzīvesvietā, norādot, ka tai ar iepriekšējo dzīvojamo telpu īpašnieku bijusi mutiska vienošanās par telpu lietošanu, tiesa atzina, ka ziņas par deklarēto dzīvesvietu nav anulējamas līdz civiltiesiskā strīda atrisinājumam Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā (sk. Augstākās tiesas 2011.gada 9.jūnija rīcības sēdes lēmumu lietā Nr.SKA-512/2011).

6. Administratīvais process saistībā ar dzīvesvietas deklarēšanu nav izmantojams, lai risinātu ar dzīvokļa lietošanas tiesībām saistītus jautājumus. Minētie jautājumi risināmi civilprocesuālā kārtībā.

7. Prettiesiska ziņu par personas deklarēto dzīvesvietu anulēšana var būt pamats atlīdzinājumam sakarā ar morālo kaitējumu (sk. Augstākās tiesas 2012.gada 30.maija rīcības sēdes lēmumu lietā Nr.SKA-520/2012, 2012.gada 17.septembra rīcības sēdes lēmumu lietā Nr.SKA-356/2012).

8. Atbildētājs lietās saistībā ar dzīvesvietas deklarēšanu ir valsts (tādējādi valsts ir arī atbildīga par zaudējumu atlīdzināšanu). Savukārt pašvaldības iestāde pieaicināma atbildētāja pusē kā piekritīgā iestāde. Tas neizslēdz iespēju tiesai pieaicināt arī valsts tiešās pārvaldes iestādi (Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi) atbildētāja pusē, ja tas ir lietderīgi lietas pareizai izskatīšanai.

9. Dzīvesvietas deklarēšanas nozīme Dzīvesvietas deklarēšanas likuma izpratnē un citās tiesību nozarēs (sociālo tiesību jomā, nodokļu tiesībās) var atšķirties.